Šis stāsts būs par trešdienu un jāsāk ar virsraksta beigās minēto Lukašenko. Jā, ar to tiešām ir domāts Baltkrievijas vadītājs un jā otru reizi – viņš mums visu dienu “maisījās pa kājām” – traucēja un iejaucās mūsu plānos, jo ir sadomājis pāris dienas viesoties Kišiņevā. Rīdzinieki jau zina, kā augsto viesu vizītes ietekmē satiksmi mūsu galvaspilsētā, bet te ir vēl trakāk.

Viss sākās ar jauku un pavisam nevainīgu rītu – jau diezgan agri Tatjana devās uz augstskolu (viņai lekcijas līdz divpadsmitiem) un ap kādiem desmitiem (pēc vizītes pie vīnogulājiem, nesteidzīgām brokastīm un nakts lielajā vējā nobirušo apkārtnes valriekstu salasīšanas) uz pilsētu kopā ar Valēriju devāmies arī mēs. Tā kā arī mūsu saimnieki bija palaiduši gar ausīm svarīgo ziņu par Baltkrievijas vadītāja ierašanos, jau iebraucot pilsētā Valērijs brīnījās par sastrēgumiem neierastās viettās. Bet – visādi jau gadās. Kad meklējām autiņam stāvvietu pilsētas centrā (Kišiņevā tās joprojām ir bez maksas, līdz ar to problemātiskākas un haotiskākas nekā Rīgā), mums galīgi neveicās – visur viss (arī tikai vietējiem zināmie “slepenie caurumiņi”) bija pārpildīts. Un tad jau ieraudzījām arī iemeslu – sakarā ar to, ka kaut kad dienas laikā bija plānots, ka Lukašenko kaut kur pa centru pārvietosies (viss konkrētais bija slepens), tad vairākās centra ielās bija vai nu vispār apturēta satiksme vai aizliegta stāvēšana. Tāpēc visur, kur vien nebija ierobežojumu, viss bija pārpildīts. Bet vienā no riņķošanas brīžiem mums tomēr paveicās – vienam auto izbraucot, mēs iesprukām tā vietā.

Kad aizgājām uz iecienīto “suvenīru un mākslas parciņu” – ir tāda vieta Kišīņevas centrā, kur daiļamatnieki, mākslinieki un vienkārši veikli ļaudis tirgo dažādus darinājumus (no gleznām līdz keramikai un ledusskapju magnētiem), tas bija gluži kluss – daži pēdējie mākslinieki novāca savus stendus. Jautājām kas par lietu (jo pulkstenis bija tikai mazliet pāri divpadsmitiem) un saņēmām atbildi, ka visiem viņiem likts nekavējoties pazust un nerādīties atpakaļ, kamēr Lukašenko nebūs projām. Nu labi, apskatīsim suvenīrus piektdien vai sestdien. Nez kā viņam tie traucēja.

Bija arī plānots, ka pēcpusdienā mēs dosimies uz slaveno Krikovas vīna darītavu, bet atkal nekā – tā kā turp doties bija sadomājis arī Lukašenko, jau iepriekš pieteikto apmeklējumu mums atteica. Tā kā šī vīna darītava ir tajā pat virzienā, kur mūsu namatēvu māja, tad redzējām, ka jau kopš rīta praktiski visā potenciālajā Lukašenko maršrutā pa pilsētu un pēc tam arī ārpilsētā uz vīna darītavu (tā ir kādus 10 km ārpus Kišiņevas) ik pa pārsimts metriem stāv policisti un viņu auto. VISU DIENU! Mēs pēdējo reizi pa šo ceļu braucām ap kādiem septiņiem vakarā un zinātājiem saprotamas pazīmes liecināja, ka viņš vēl nav devies uz vīna darītavu. Un “gaišzaļie vīriņi” ciešajā ķēdē, šķiet, paliks savā pozīcijā līdz vēlai naktij. Bet nu labi, pietiks par viņu. Tagad par interesantākām lietām.

Šodien pa un ap Kišiņevu vien dzīvojāmies, bet toties daudz, interesanti un intensīvi. Līdz divpadsmitiem, kad darbu beidza Tatjana, es paspēju ātri paciemoties pie vairākiem iepriekšējā Moldovas apmeklējumā iepazītajiem ULIMa kolēģiem.

Pēc neveiksmīgā mēģinājuma aplūkot Kišiņevas suvenīru klāstu sekoja kas patīkams un garšīgs – visi četri kopā devāmies uz mūsu ar Tatjanu jau iepriekšējā reizē atklāto pankūku ēstuvi. To vietu es nevaru salīdzināt ar ar vienu citu “pankūknīcu” ko esmu redzējusi.Izvēle ir milzīga, tāpēc “darbs ar ēdienkarti” nebija viegls – ir pieejami vairāki DESMITI pankūku veidu ar “stipro” pildījumu un gandrīz divdesmit veidu saldajiem pildījumiem. Un visi izcili garšīgi un kvalitatīvi.

Daži piemēri no mūsu izvēles: pankūka pildīta ar sautētu cūkgaļu un sēnēm mārrutku mērcē. Ar ķiršiem un maskarpones sieru pildīta pankūka ar šokolādes pārlējumu… Cenas arī priecējošas – ap 2 eiro par vienu no apmēram nosauktajiem līdzīgiem pankūku veidiem. Bija arī lētākas (vienkāršākās) un dārgākas (ar ikriem u.tml.). Vispār ēšana ārpus mājām Kišiņevā maksā apmēram tāpat kā pie mums, tālab šī vieta ir tiešām nedārga.

Pēc tik labām pusdienām, protams, bija jādodas izstaigāties. Mūsu mērķis bija dendrārijs. Tā kā par to tiku rakstījusi arī iepriekšējā reizē, te daudz vietas netērēšu, tikai sacīšu, ka rožu un pie tam arī smaržīgo, bija ārkārtīgi daudz – tās mani fascinē visur, kur esmu. Dabasskatu galeriju kaut kad pievienošu atsevišķi.

Četros mums bija jābūt uz nelielu “launagu” pie Valērija ģimenes: viņa vecāki, kā arī abi brāļi ar ģimenēm dzīvo tajā pašā ciemā. Tepat pierakstīšu, ka ap deviņiem savukārt vakariņojām pie Tatjanas vecākiem, kuri arī dzīvo tajā pašā ciemā. Kad jautājām, vai tad pilnīgi visi moldāvi dzīvo tajā ciemā vai kas tur par lietu, viņi atsmaidīja, ka paši esot pirmie tur sākuši dzīvot un tad pamazām “atvilinājuši” arī pārējos radiniekus: kādu no valsts dienvidiem, kādu no ziemeļiem, kādu no Kišiņevas. Bet tā neesot vienmēr un visiem.

Par virsrakstā minēto “vīnogu tehnikumu”. Vispār jau tā ir taisnība, jo tehnikums, kurā māca visu par un ap vīnogām tiešām pastāv un mēs tam garām braukājam katru dienu. Nosaukumu precīzi pārtulkot grūti, sanāk kaut kas par “vīnogsaimniecību”, jo tiek aptvertas gan ēdamās, gan vīna, gan rozīņu šķirnes un visi darbi ar un ap tām. Bet ne jau tas bija interesantākais un garšīgākais. 🙂

Pēc vizītes pie Valērija vecākiem devāmies apskatīt “īstu vīnogu lauku”, jo saimnieki mums sacīja, ka tās vīnogas, kas pa kādai aug viņu dārzā “neskaitoties”. Tagad laikam viņiem piekritīšu. Jo gan skats uz skaisto saulaino piekalni ar vīnogulājiem bija lielisks, gan kopā ar saimieku izstaigātais lauks ar dažādām vīnogu šķirnēm, tās visas degustējot, atstāja patiesi supersaldu iespaidu. Jau iepriekšējā Moldovas vizītē es diezgan kārtīgi nodarbojos ar vīnogu ēšanu, taču parasti es nopirku kādus 2 veidus (gaišo un tumšo) un tad tās apēdu, mazliet salīdzinot. Taču te laukā uz vietas bija iespēja pagaršot kādus 10 vīnogu veidus (mums piedāvāja tikai garšīgās ēdamās, ne vīnam domātās, kas parasti nav garšīgas) un tagad es zinu, ka to garšas ir ļoti ATŠĶIRĪGAS. No dārza projām devāmies brīdī, kad bija skaidrs, ka vairāk ieēst nevaram. 🙂 Pie tam – paspējām tieši laikā, jo rīt šī lauka vīnogas vākšot nost. Staigājot pa vīnogu lauku pamanīju, ka uz zemes ir arī zemeņu lapas. Izrādās, ka liela daļa šo lauku dod divas ražas: zemenēm patīkot tas, cik un kā vīnogulāji pavasarī un vasaras sākumā pār tām met ēnu.

Tad nu atkal vajadzēja izstaigāties, tālab mūsu ceļš veda uz Kukurūzas institūtu. Jā, jā, tāds patiesi pastāv. PSRS laikos tas esot bijis vadoša PadSavienības līmeņa iestāde, bet sekmīgi darbojas joprojām un pagājušajā nedēļā nosvinējis savu 40gadi (kaut kad ievietošu bildi, kurā nosaukums un tie 40 gadi redzami institūta zālienā izlikti ar koši dzeltenām kukurūzas vālītēm). Institūta līdzstrādnieki esot radījuši 160 unikālas un oficiāli atzītas kukurūzas šķirnes (vai jūs arī, tāpat kā es, domājat, ka “kukurūza ir kukurūza” un viss? Es tagad vairs tā nedomāju).

Iespaidīgo ēku, kura atrodas “mūsu” mājai pretī lēzenās ieplakas otrā malā mēs ievērojām jau pirmajā dienā, bet šodien apmeklējām. Tā sanāca, ka ieradāmies ap kādiem septiņiem un (iespējams, mums par laimi) neviena zinātnieka uz vietas vairs nebija (neesmu droša, ka būtu gribējusi dikti daudz smalkas “kukurūzzinātnes” informācijas iegūt). Bija tikai sargs, kurš mūs vispirms ielaida foajē, kur apskatīju (un nobildēju) kopskatiņu ar dažādu kukurūzas šķirņu paraugiem, pirmo reizi mūžā redzēju tabakas stādu (Moldovā tabaku audzē milzīgos daudzumos). Tā kā vienmēr runā par tabakas lapām, es biju iedomājusies, ka tās aug līdzīgi salātlapām – smuki dobītēs vai vagās (nezinu, no kurienes tāda ideja), bet man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka tas ir vienkāta augs krietnas saulespuķes augumā (krietni virs 2 metriem), kam visā kāta garumā ir diezgan daudz palielu gaļīgu lapu un augšā nelieli sārti violeti ziediņi. Redzēju arī sorgo – tāda interesanta “smilga”, kuras putraimu lieluma “auglīši” tad arī ir tā vērtība.

Pēc tam sargs mūs mazliet pavadāja pa institūta kukurūzas lauku, kuram ne galu, ne malu redzēt nevarēja, bet pa kuru vijas stingri zinātniskas taciņas. Tagad es zinu, ka ir popkornam domāta kukurūza (dažas šādas vālītes aizvedīšu arī uz Latviju), īpaši saldā vārāmā kukurūza (to rīt ņemsim līdzi uz… – nu labi, vēl neteikšu), specifiskajam moldāvu ēdienam mamaligai piemērotā kukurūza, malšanai miltos piemērotā… un tās NEIZSKATĀS vienādas! Atšķiras gan vālīšu krāsa (popkornam domātā ir drīzāk oranža un graudiņi gandrīz kā salipuši kopā), gan izmērs… – interesanti! Pie viena no uzrakstiņiem ar šķirņu nosaukumiem Valērijs lepni apstājās un teica, ka to ir izveidojis viņa brālis (kuru iepriekš satikām pie vecākiem), kuram šis institūts ir pirmā un vienīgā darba vieta.

Kad man jau likās, ka tagad gan par kukurūzu zinu visu un varētu doties mājup, sargs mūs vedināja tālāk – pie “kukurūzas brālīšiem un māsiņām”. Izrādās, līdzīgi kā bija ar vīnogām un zemenēm, kukurūza labi sadzīvo ar ķirbjveidīgajiem. Un tā nu mēs tikām pie dažām “kolhozniecēm” – tā te sauc mazas apaļas melonītes, kas esot ļoti saldas (pagaršot nespējām – jau tik daudz visa kā šodien bijis, nolikām verandā), apskatīju dažus mazos arbūziņus (tos izmanto marinēšanai, svaigus ēd citus – lielākus un citu šķirņu), tikām arī pie diviem speciālajiem mamaligas ķirbjiem – tiem ir (liela) bumbiera forma un esot ļoti maz sēklu. Šo varētu nosaukt par “kukurūzas pasākumu ar vairāku veidu pievienoto vērtību”.

Te būs saite uz “kukurūzas bildēm”.

Mājās pārradāmies ap deviņiem – pārēdušies un noguruši, bet nosaluši arī, jo laiks visu dienu bija ĻOTI vējains un tikai kādi 14 grādi (kas esot nenormāli maz. Jā, kad es Moldovā biju visu oktobri, tikai vienu dienu gaisa temperatūra bija zem 20 grādiem un tāda vēja nebija ne reizi). Tad nu bija skaidrs, ka vajag tēju (manējie zina, ka ar vīnu man nav attiecību), lai sasildītos. Kamēr ievilkās tēja, Tatjana pannā veikli uztaisīja popkornu. Es neesmu īpaša tā cienītāja, bet neēst siltu popkornu no tikko paša plūktas speciālās kukurūzas vālītes vienkārši nav iespējams. Lai arī pirms brīža domāju, ka nu jau gan pietiek ēst. 🙂 Iepriekš Tatjanas mamma mūs cienāja ar svaigi spiestu vīnogu sulu – arī tas bija kas īpašs (bet nu ārkārtīgi salds un piesātināts).

Nu jau gan pietiks, rīt jāceļas 6.30, bet pulkstenis jau pusdivpadsmit.