Intensīvā ceturtdiena

IMG_5070Rīts sākās ar celšanos pusseptiņos, jo pēc brokastīm devāmies uz 160 km attālo Moldovas ziemeļdaļas pilsētu Soroku. Ja no iepriekšējās reizes 50 km braucienu līdz Vecajai Orhejai ar nepatiku atceros kā ļoti “kratīgu” sliktā ceļa dēļ, tad šoreiz biju patīkami pārsteigta – VISĀ garumā jauns un kvalitatīvs asfalts uz kapitāli pārbūvēta ceļa (visi darbi vēl nebija līdz galam pabeigti, bet vienalga jutāmies “kā Eiropā” – tā teica arī paši moldāvi). Tiesa gan, ja gribam būt precīzi, šī ceļa pārbūvi pamatā finansē ASV projekts, nevis mums tik ierastā Eiropas Savienība.

IMG_5069Apmēram divu stundu brauciens bija skaists, jo rīts bija dzidrs (vispār jau rīts apbēdināja mūsu namatēvu, jo naktī bija bijusi pirmā un spēcīga salna – zāle bija balta un arī autiņu klāja krietna sarmas kārta. Tas nozīmē, ka daudz kas no “maigajiem” augiem dārzos ir sapostīts). Moldova ir jauki “viļņaina” zeme – plašas ielejas paver aizvien atšķirīgus skatus un arī šoferītim nav garlaicīgi.

Braucot ziemeļu virzienā redzējām, kā plašos vīnogu laukus pamazām nomaina milzīgi kukurūzas lauki un tālāk arī augļu dārzi – kaut attālums nav liels, ziemeļos vīnogas vairs neaug tik labprāt, lai tās audzētu komerciāli. Taču ābeļdārzi bija milzīgi – daļa vēl vecie, ar augstiem rēpuļainiem kokiem, bet daudzi arī jauni – ar zemākām ābelītēm. Daļa dārzu jau ir nolasīti, uz ceļa redzējām diezgan daudzus kamazus ar piekabēm, kas bija piekrauti ar āboliem, tapa arī pāris skaistas bildes ar ābolu pilnām ābelēm.

25.09.2014 (437)Bija gan arī bēdīgi skati dārzos, kur vakardienas trakais vējš daudz ābolu no ābelēm noplēsis un klājienā izmētājis pa zemi – iespējams, ka liela daļa tur tā arī paliks, jo lauciniekiem patlaban ir citi darbi, šīs ābeles pareizi būtu jānovāc vēlāk.

Par vīnogām varu izstāstīt, ka pērkot tās ceļa malā vairumā (kasti vai maisu) vīna darīšanai vai vienkārši sulas spiešanai to cena bija 3 lejas jeb apmēram 15 eiro centi par kg. Garšīgākas vīnogas maksājot 4 lejas (pilsētā tirgos – kādas 8-10), bet ja esat ar mieru braukt pie zemnieka uz lauku un lasīt ogas pats, tad 2 lejas jeb apmēram 10 eiro centi par kilogramu.

Redzējām arī diezgan daudz mājlopu – gan govis un kazas, gan vistas, pa kādam tītaram, kā arī krietnus pīļu un zosu bariņus. Pa ceļu virzījās arī ne mazums zirgu pajūgu.

26.09.2014 (491)Moldovas tradīcija ir valriekstu koku stādīšana gar ceļiem: tie gan dod patīkamu ēnu un aiztur vējus, jo aug patiešām lieli un kupli, gan ir būtisks ienākumu vai kārumu avots daudziem iedzīvotājiem, jo ceļmalas koki neprasa nekādu kopšanu, tikai jābūt pietiekami manīgam uz valriekstu vākšanu. Ik pa gabaliņam redzējām kā cilvēki, pa vienam vai grupiņās, “bruņojušies” ar garām kārtīm “baksta” kokus un pēc tam pa zemi lasa valriekstus. Un redzējām arī glītas pielasīto maisu rindas ceļmalā (tāds labs kartupeļu maisu izmērs). Moldovā tiekot veidoti arī rūpnieciskie valriekstu dārzi (viens labs stāds maksājot ap 1 eiro un sākot ražot apmēram piektajā gadā).

Arī Moldovā patlaban ir priekšvēlēšanu laiks (parlamenta vēlēšanas būs novembra sākumā), tālab patlaban sākas diezgan intensīva dažāda veida politiķu “zīmēšanās”. Uz šīm vēlēšanām te topā ir koncerti – kandidāti sacenšas dažādu zvaigžņu piesaistīšanā bezmaksas koncertiem. Protams, ir arī reklāmas, bet mums kā valodas nesapratējiem, tās īpaši netraucē. 🙂

25.09.2014 (42)Kad ap desmitiem ieradāmies Sorokā, devāmies uz domi, jo Tatjana bija mums sarunājusi tikšanos ar pilsētas vadītāju, ar kuru ir mazliet pazīstama. Taču mums nācās gaidīt gandrīz stundu – tieši šodien un tieši 10 izrādījās ieplānota Sorokas pirmās sociālās mājas atklāšana, un, protams, viņai bija tur jāpiedalās. Tad nu iespēja kaut brītiņu pasēdēt tukšajā mēra krēslā, protams, tika izmantota. 🙂

Kad ap vienpadsmitiem satikāmies, izrādījās, ka sorokieši jau uz to atklāšanu bijuši klāt laicīgi, bet jāsagaida augstie viesi no galvaspilsētas. Tie esot nokavējuši kādu pusstundu un tad vēl dikti gari runājuši… – tas jau arī mums nav nekas svešs. Izrādās – rīt/piektdien Sorokas pilsēta parakstīs sadraudzības līgumu ar Rēzekni! Sorokas vadītāja nesen ir bijusi savā pirmajā vizītē Latvijā – virknē pilsētu, ietverot, protams, arī Rēzekni. Jā, pasaule ir maza – atceļā uz Rīgu bijām vienā lidmašīnā ar Rēzeknes delegāciju.

25.09.2014 (153)Pēc īsas patīkamas sarunas viņa mūsu rīcībā nodeva pilsētas galveno arhitektu un Sorokas cietokšņa/novadpētniecības muzeja vadītāju un aizsteidzās savās gaitās. Sorokas muzeja vadītājs izrādījās ārkārtīgi kolorīta un aizrautīga personība, kas ne vien par Soroku zina praktiski visu, bet arī daudz plašāk un vairāk. Stāstīja mums viņš daudz un visu ko, klausījāmies elpu aizturējuši un ik pa brīdim smiedamies, jo viņš visu prata pasniegt asprātīgā formā.

???????????????????????????????????????????????Nopietni ziņkārīgajiem iesaku internetā pameklēt Sorokas cietokšņa bildes – tā ir īpatnēja, bet skaista apmēram 15.gs.celta būve. Būtībā tas ir ļoti resns cilindrs (bez jumta), kam piekļaujas 5 torņi – viens četrstūrains ieejas vārtu tornis un četri apaļi (visi apjumti), kas ar savu specifisko šaujamcaurumu izvietojumu piesedz cits citu un ieeju pa galvenajiem vārtiem. Šim līdzīgi torņi apkārtnē esot vēl 2 un tad vēl laikam 1 Itālijā, 1 Francijā un kādi pāris Lielbritānijā. Interesanti, kā 15.-16.gs. Rietumeiropas specifiska nocietinājumu versija nonākusi Moldovā. Droši to nezina neviens. Patlaban notiek apjomīgi Sorokas cietokšņa un abu tuvāko “kaimiņu” (viens Ukrainā, otrs Rumānijā) restaurācijas darbi ES projekta ietvaros.

Runātīgais muzejai vadītājs pamanījās arī atklāt “noslēpumu” – ka viņiem esot tradīcija, lai mūri labāk turas, tajos pa kādam cilvēkam, vēlams – sievietei – iemūrēt un viņš ar smaidu man šo “godu” piedāvāja. Bet es šīs rindas tomēr rakstu nebūdama iemūrēta, jo izdevās atjokoties ar patiesību – ka mūspusē arī tā kādreiz esot darīts – es netiku pārsteigta, bet viņš gan mazliet, jo nebija zinājis, ka tas ir arī pie mums zināms “celtniecības paņēmiens”.

25.09.2014 (356)Sorokas pilsēta atrodas Dņestras krastā un upes otrā pusē ir Ukrainas teritorija. Agrāk tas bija stratēģisks punkts aizsardzībai pret tatāru ordām – tāpēc arī cietoksnis ticis būvēts. Šodien interesanti ir tas, ka pāri upei Sorokā tilta nav (kaut kur augstāk esot) un satiksmi nodrošina viena laiva, kas pāri upei ceļ kājniekus (pie pilsētas tirgus) un pie cietokšņa esošais prāmis, kas var pārcelt transportlīdzekļus. Dažādos laikos cilvēki iepirkties devušies reizēm uz vienu, reizēm uz otru krastu. Šobrīd cenas abos krastos esot puslīdz vienādas, cilvēki vairāk dodoties ciemos, jo daudziem ir radinieki otrā pusē vai kārot kādas darba lietas. Ja PSRS laikos tās bija 2 republikas, kas neradīja īpašas problēmas, jo dalījums būtībā bija formāls, tad tagad tās ir 2 neatkarīgas valstis un abos krastos piestātnēs ir robežsargi, bet pie prāmja arī muita.

Sorokā esot daudz čigānu, daļa no tiem arī ietekmīgi un pārtikuši. Vairums koncentrējoties vienā pilsētas rajonā un tam raksturīgas MILZĪGAS un ārkārtīgi izrotātas mājas. Četri stāvi tāds nieks vien ir, betona kolonnas un dažādi kruzuļi lielā daudzumā ir redzami no ārpuses, bet vienai no mājām ir arī milzīgs apaļš zeltmirdzošs kupols (ļoti līdzīgs, kā pareizticīgo katedrālei Rīgā) un arī pati dzīvojamā māja (!) ir tikai nedaudz mazāka par katedrāli. Tajā rajonā citu tautību pārstāvji nedzīvojot (jo čigāni to nevēloties). Mēs brīnīties un galvas grozīt dabūjām krietni, jo galvenais ceļš uz cietoksni un pilsētas centru līču loču (patiesībā – serpentīnveidīgi) ved caur šo rajonu.

Vispār jau Soroka ir izvietota ļoti interesanti – pilsēta “nonāk” lejā līdz upei, bet vairums no tās ir izvietots nogāzē, ko es varētu salīdzināt ar Gaujas gravu Siguldā – ja tā visa būtu pilna ar mājām, ielām… Manis pieminētais čigānu rajons atrodas pilsētas vienā malā gravas augšpusē, lepni slejoties pāri visam un esot labi saskatāms arī no lejas/upes puses.

25.09.2014 (308)Tā kā nu ceļs uz Soroku ir lielisks, tiek gaidīts lielāks tūristu pieplūdums. Patlaban pilsēta nav diez ko uz tūristiem orientēta, bet gan jau tas mainīsies.

Kad mēs bijām kādu pusotru stundu pa cietoksni izņēmušies un vadītāja stāstus noklausījušies, devāmies uz nelielu vietējo krodziņu pusdienās. Krodziņa interjers bija jauki tradicionāls un nacionāls, bet man izdevās sagribēt 4 lietas, kuras bija pieejamas tikai ēdienkartē, bet ne realitātē: prasīju pirmo, tās nebija, otro – tās arī nebija, trešo – tās arī nē un ceturtās arī nebija… Kaut ko jau beigās izvēlējos – neēdusi nepaliku. 🙂 Tas daļēji ilustrē iepriekš rakstīto par cerību, ka gatavība tūristiem pamazām uzlabosies. Vai arī, ka varbūt ēdienkartes izdrukās biežāk, lai to līdzība ar realitāti būtu lielāka. Pārējiem mūsu kompānijā paveicās – tas, ko viņi gribēja, bija pieejams.

25.09.2014 (397)Pēc pusdienām īsti vietā bija galvenā arhitekta ieteikums apskatīt Pateicības sveci. Kas tā tāda? Mēs redzēšot, kad uzkāpšot 638 pakāpienus. Uzkāpām. Un tas patiesi bija skaisti – lieliskā dienā, kad tik tiko jūtams rudens sākums pa ērtām kāpnēm kāpt augšā – no pašas gravas/ielejas apakšas līdz augšai ar jaukiem pagriezieniem un skatiem uz plašo Dņestras ieleju. Pateicības svece ir 2003.gadā uzbūvēts kaļķakmens tornis, kas simbolizē moldāvu pateicību par to, ka viņiem ir iespēja dzīvot šajā lieliskajā zemē – apmēram tā, diezgan brīvā manā interpretācijā.

Caur saiti pieejama neliela Sorokā tapušo bilžu galerija.

Pēc labās pastaigas pulkstenis jau bija pāri četriem pēcpusdienā un mēs devāmies atceļā. Iegriezāmies pie “vectēva” – Valērija bijušā darba kolēģa, kurš dzīvo kodros pārdesmit kilometrus no Kišiņevas. Par kodriem sauc Moldovas “mežu”. Pārsvarā tie ir ozolu meži. Skuju koku nav gandrīz nemaz. Tā kā Moldovas zeme ir ārkārtīgi auglīga un arī samērā blīvi apdzīvota, mežu ir maz, tie stiepjas šaurā joslā apmēram gar Rumānijas robežu. Protams, krūmi, parki un pa kādam meža/kodru pudurītim ir arī citur.

25.09.2014 (458)Papļāpājām, protams, krietni saēdāmies vīnogas, tomātus un papriku turpat no lauka, nogaršojām nupat spiestu vīnogu sulu, kas garšoja pavisam citādi nekā vakar dzertā. Tie, kuri vēlējās, tika arī pie kā stiprāka un tad jau bija vēss un satumsis – neatlika nekas cits kā vien atgriezties mājās. Priekš manis rozes, pie tam – krāšņi ārā augošas un smaržojošas ir kas īpašs. Pirmo reizi tās mani pa īstam savaldzināja jau pirms gadiem 10 Turcijā, bet joprojām nelaižu garām iespēju tās pasmaržot. Šoreiz gribējās arī nobildēties. 🙂

Mājās sasildījāmies ar krūzi tējas un kādām uzkodām un nu jau ir laiks pie miera – kad šo rakstu, pulkstenis atkal jau ir pāri pusdivpadsmitiem. Rīt tālajos izbraucienos nedosimies, bet diena atkal solās būt interesanta. Tā kā tas būs mūsu pēdējais vakars Moldovā, redzēs, vai nākamo stāstu paspēšu uzrakstīt piektdienas vakarā vai tas taps kaut kad sestdien, varbūt pat jau lidojot mājup (jūtos jocīgi to rakstot – esam labi iejutušies un pār mājup lidošanu vēl nemaz negribas domāt).

Advertisements

One thought on “Intensīvā ceturtdiena

  1. Atpakaļ ziņojums: Pabeigta Moldovas rakstu papildināšana ar bildēm un saitēm | IEVAS PASAULE

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s