Šis nu beidzot bija rīts, kad nevajadzēja agri celties. Pamodāmies pēc astoņiem, Tatjana mūs palutināja ar svaigi ceptu placindu. Tas (vai tā) ir Moldāvijai raksturīgs ar visu ko pildīts “pankūkas radinieks”. Saprotu, ka neizklausās diez ko sakarīgi, bet normālāk izstāstīt neprotu – pašiem jābrauc uz Moldovu un jāpagaršo :). Lai to pagatavotu ņem kārtaino mīklu, vai rauga mīklu vai kāda nu ir un pilda arī ar to kas ir: kāpostiem vai kartupeļiem un zaļumiem vai biezpienu, vai āboliem, vai ķiršiem… – variantu ir bezgalīgi daudz. Jau iepriekšējā Moldovas apmeklējuma laikā vairākkārt tiku cienāta ar paštaisītu placindu (to var nopirkt arī veikalos un daudzās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs), bet tā vienmēr bija atšķirīga. Kad šorīt par to ierunājos Tatjanai, viņa sacīja, ka nez vai tik traki esot, ka katru reizi pilnīgi citāda, bet vispār, ja viņa pasūtot placindu kādā kafejnīcā, tad no atnestā redzot, no kura Moldovas novada ir pavāre – esot šāda veida atšķirības. Es, protams, nezinu no kādiem novadiem bija tie cilvēki, kas mani iepriekš cienāja, bet laikam katrs no cita. 🙂 Tatjana nevarot ēst taukos un/vai eļļā ceptus ēdienus (ir arī tāds placindas variants), tāpēc viņējais top cepeškrāsnī un placindas ir tādas kā ruletes veida – kā pašauras caurulītes visas pannas garumā ar dažādiem pildījumiem. Vienā pannā viņa blakus saguldīja kādas 7 – man izskatījās kā nēģi. Un man atkal jāsaka – šādu variantu iepriekš vēl nebiju ēdusi. Bet, kā jau viss mājās pašu gatavotais – bija ļoti garšīgi.

Tiesa gan – ja skatītos ļoti precīzi un, lai ievērotu atbilstību virsrakstam, tad jāatzīmē, ka mūsu pirmsbrokastu rituāls Moldovā jau ir skaidri iezīmējies – vispirms uz dārzu uzēst vīnogas un tikai tad brokastis. To ievērojām arī šorīt.

Pēc tam devāmies ekskursijā uz netālo Krikovas (Cricova) vīna rūpnīcu. Ja Moldovā tūrisma lietas attīstās palēnām, tad krikovieši jau ir attapušies, ka vajag taisīt biznesu no tā, kas viņiem ir un dara to veiksmīgi – ekskursiju tiešām izbaudījām. Jāsāk ar nelielu atkāpi. Moldovas viļnainumu nodrošina skaisti gari lēzeni “pauguri” (nezinu kā lai pareizi nosauc, Latvijā mēs saprotam, kas ir kāpas, te tie ir līdzīgi milzu veidojumi, tikai klāti ar auglīgu augsni) un daļai no tiem “pamatu” veido būvniecībā izmantojams kaļķakmens vai kas tamlīdzīgs.

Šī būvmateriāla ieguvei (tas tiek izzāģēts) tiek veidotas raktuves ar ejām. Vienīgā šo raktuvju atšķirība no parastajām ir tāda, ka tās ir nevis dziļi dziļi pazemē, bet salīdzinoši “turpat” – konkrētās augstās “kāpas” ietvaros un mazliet “ierokoties”. Runa noteikti nav par simtiem metru zem jūras līmeņa, bet varbūt par kādiem desmitiem dažviet.

Un tā, vietā, kur tagad ir Krikovas vīna rūpnīca, jau sen sen sen bijušas šādas raktuves. 1947.gadā moldāvi attapušies, ka var apvienot patīkamo ar lietderīgo – tukšās raktuvju ejas izmantot vīna glabāšanai, jo tajās visu gadu gaisa temperatūra ir starp 12 un 14 grādiem, gaisa mitrums ap 95%. Tad nu nolemts pie raktuvēm būvēt vīna rūpnīcu, kas nu kļuvusi par visas valsts lepnumu un uz kurieni tiek vesti visdažādākā līmeņa viesi: gan tādi kā mēs ar Andri, gan Lukašenko un viņam līdzīgie.

Vīna darītavai ir tradīcija “varenajiem” dāvināt īpašas vīnu kolekcijas (kuras turpat tiek glabātas speciālās “ligzdiņās” ko sauc par “casa“) un mēs redzējām gan Lukašenko , gan Putinam, gan Merkelei, Barrozu un citiem uzdāvināto. Krikovieši dikti lepojas, ka tur ciemojies arī pasaulē pirmais cilvēks, kas apriņķoja Zemi kosmosa kuģī – Jurijs Gagarins, “vareno galerijā” pamanīju arī Igaunijas prezidenta Ilvesa bildi. Bet vispār ikvienam tiek dota iespēja savu Krikovā nopirkto vīnu glabāt turienes vīna pagrabos “ligzdiņā” ar savu vārdu, regulāri to apciemot un pamazām lietot. Protams, par glabāšanu ir jāmaksā. Ja pareizi atceros – 500 eiro mēnesī par “casa” uzturēšanu tieši priekš konkrētā klienta un ar viņa vārdu priekšpusē.

Lai viss būtu kā dzīvē, turpat blakus ir arī cietums. Kāpēc? Tāpēc, ka vai visās valstīs ir “tradīcija” raktuvēs nodarbināt cietumniekus. Ja agrāk viņi strādāja par brīvu, tad tagad viņi par darbu saņem algu un daļā no “Krikovas kalna” joprojām ir strādājošas raktuves.

Ekskursija par Krikovas vīna pagrabiem nav diez ko liela staigāšana – tikām sasēdināti elektromobiļa vilktā vilcieniņā un devāmies tumšajā ceļā. Kopējais pagraba “ielu” garums esot 120 km (!!!), no tiem vīna rūpnīca izmantojot 90 km, mēs pabraukājāmies pa vairākām “galvenajām ielām”. Visas ielas ir marķētas, ir apgaismojums un gājēju pārejas un ceļa zīmes. Augstie viesi pa pagrabu tiekot vizināti lepnajos limuzīnos.

Kas tur ir ko redzēt? Neaptverams daudzums dažāda (milzu) tilpuma koka un metāla mucu (tās no metāla es drīzāk sauktu par cisternām), kurās vīns tiek turēts tik ilgi (gados), cik nu tehnoloģija prasa. Pati rūpnīca atrodas “augšā” – tajā vīnogas tiek izspiestas, uztaisīts vajadzīgais maisījums un tad tas dodas uz mucām. Kādā brīdī mucas dodas augšā un vīns tiek pārliets pudelēs un tad atkal dodas lejup – pastāvēt pagrabā. Kad tas ir pietiekami pastāvējis (dažādos leņķos grozot kā tas notiek šampanietim), tad pudeļu saturs tiek pārbaudīts, “parastais” korķis nomainīts pret īsto un pudeles pēdējo reizi dodas augšup uz rūpnīcu – etiķešu uzlīmēšanai un iesaiņošanai.

Šeit ražo vairāku veidu šampanieti (vai jāsaka – dzirkstošo vīnu?) un mums bija iespēja redzēt vairākas interesantas tā tapšanas nianses. Nez vai pēc šīs ekskursijas tas man garšos labāk, bet vairāk cieņas gan būs. Piemēram – pēc nezinu cik ilgas stāvēšanas mucās, kādā brīdī to sapilda pudelēs. Tās sākumā ir guļus, tad ik pēc noteikta perioda speciāls darbinieks tās pagroza, pamazām paceļot aizvien stāvākā leņķī. Mērķis – panākt ka visi nosēdumi, kas dabiskā ceļā neizbēgami veidojas, pamazām aizvirzās uz pudeles kakliņu pie korķa. Process notiek apmēram gadu (atkarībā no….). Tad, kad nu pudeles ir ar dibeniem gaisā, tās nonāk speciālā iekārtā, kur kakliņš tiek atdzesēts līdz 20 grādiem, lai sasaldētu duļķes. Tad speciāla iekārta atver parasto korķi un sasalušās duļķes izsprāgst ārā (mēs to redzējām!) un pudele ar nu jau pilnīgi dzidro šķidrumu tiek aizkorķēta pa īstam.

Vēl interesanti bija uzzināt, ka visi šampanieši sākumā ir brut un tiem, kuriem jākļūst par ko citu (saldiem, pussaldiem u.tml.), tajā brīdī starp duļķu ” izspridzināšanu” un īstā korķa uzlikšanu tiek pievienots sīrups ar attiecīgu garšu. Tas tad laikam arī ir iemesls kāpēc pazinēju tieši brut versiju sauc par to vienīgo īsto.

Kad bijām ar procesu iepazinušies, elektromobilis mūs aizvizināja arī uz ļoti greznajām degustāciju zālēm (nepacietīgie var paskatīties http://www.cricova.md mājas lapu). Par papildu samaksu tiek piedāvātas gan šeit ražoto vīnu degustācijas, gan arī ēdienreizes, bet mēs šoreiz atturējāmies. Caur saiti pieejama Krikovai veltītā bilžu galerija.

Pēc ekskursijas devāmies uz turpat netālu esošo rūpnīcas veikalu un nopirkām dažas “ciemapudeles” (ciemakukulis laikam nebūtu īsti pareizi). Ar to, kādas bija cenas, labāk nevienu netracināšu. Zemas. Pie tam – par augstas kvalitātes produktiem – sliktus un vidējus viņi vispār netaisa, tas paliek citiem.

Taču Krikova nav tikai rūpnīca, tas ir gan liels ciems, gan milzīgi rūpnīcai piederoši dažādu šķirņu vīnogu lauki. Daļa no tiem jau ir novākti, daļa vēl gaida savu kārtu, bet citos viss patlaban notiek un tālab mēs ar Andri bijām laimīgi par iespēju redzēt, kā tad notiek īstā – rūpnieciskā vīnogu vākšana. Nē, kombaina nav, ir vīri un sievas un ir traktors ar piekabi. Pa vidu ir knaiblītes ķekaru nokniebšanai un spaiņi. Pilnie spaiņi tiek izbērti pa taisno piekabē. Brīdī, kad mēs piegājām pie vācējiem, tika vāktas smalkās Pinot vīnogas, no kurām topot vislabākais šampanietis. Tam ticēšu uz vārda, bet varu droši teikt, ka vīnogas bija ļoti gardas. Kad jautājām, kas tad šīm par vainu, kāpēc tās skaitās rūpnieciskās, nevis galda vīnogas, atbilde bija: garšīgas mēdz būt visas, rūpnieciskās parasti ir mazākas, jo tām esot lielāks izspiežamās sulas īpatsvars. No 100 kg vīnogu iznākot kādi 70 litri sulas. Un šis esot labs vīnogu gads.

Nu jā, rūpnīcas laukos strādājošie ir apmierināti, ko gan nevar teikt par neatkarīgajiem zemniekiem. Vīnogas (un visi citi lauku labumi) viņiem ir, bet ir problēmas ar tirgu – Krievijas niķi skar un/vai baida arī viņus. Ja ražu neizdosies pārdot (un kombināti baidās daudz iepirkt, jo nav droši par produkcijas noietu), ko tad? Iespējams, ka bēdīgs liktenis (nenolasīšana vai vismaz nepārlasīšana, otrreizēja nepārstaigāšana, lai novāktu palikušo) šoruden sagaidīs diezgan daudzus vīnogu, ābolu un bumbieru laukus. Kā skumji teica Tatjana – ja vīnogas neizdosies pārdot, zemnieki spiedīs sulu, raudzēs vīnu un paši to dzers. Tas tā mazliet skumji sanāk, bet tā ir realitāte.

Skaistās bildes ar vīnogām pilnu traktora piekabi un citas dažāda veida “vīnogbildes”caur saiti pieejamas galerijā. Tur ir arī bildes no ceļmalas lauku labumu tirdziņa, kur vīnogas tirgo pa šķirnēm jau salasītas milzīgos maisos (kā pie mums kartupeļus) vai kastēs. Cena – kā jau vakar rakstīju – 3 lejas jeb kād 15 eiro centi par kg.

Pēc ekskursijas un izstaigāšanās pa vīnogu laukiem devāmies pusdienās uz ārpilsētas krodziņu Doi Haiduci (ļoti brīvi tulkojot – divi braši lauku puiši – bildē viņus var redzēt), ko iecienījuši gan nedaudzie tūristi, gan kišiņevieši. Tas bija jauks, veidots Moldāvijas lauku stilā (mazāk kičīgs kā mūsu Lido, bet uz to pusi ir) un ar plašu āra teritoriju, kurā bija dažādi interesanti vēstures objekti (vīnogu sulas spiedes…). Tikām ievesti arī krodziņa pagrabā, kur 3 litru un lielāka tilpuma burkās savu kārtu nonākšanai uz klientu šķīvja gaidīja dažādi pašu taisīti konservi, sulas un dzērieni – tas bija arī ļoti SKAISTI. Caur saiti var nokļūt galerijā. 

Pēc ēšanas, protams, der izstaigāties, tāpēc aizbraucām apskatīt vienu kodros esošu, patlaban ar plašu vērienu atjaunotu klosteri (varbūt nosaukumu var latviskot kā Kurča vai Kurka). Tas, ka darbos piedalījies arī ainavu arhitekts bija redzams – bija ne vien plaši, bet arī ārkārtīgi skaisti un sakopti. Arī ēkas svaigi un ar vērienu atjaunotas, ieskaitot 2 milzīgas un greznas pareizticīgo katedrāles, no kurām jaunākā oficiāli tiks atvērta oktobra vidū. Arī par šo pieejama galerija.

Neierasti agri – ap pieciem atgriezāmies mājās, es mazliet palīdzēju Tatjanai vakariņu gatavošanā, kamēr vīrieši aizgāja lasīt valriekstus un pēc brītiņa lepni atgriezās ar pusspaini guvuma. Tad mazliet papļāpājām (beidzot! jo visu laiku mums ir “programma”), es ātri pārbaudīju e-pastus un nu jau atkal pulkstenis ir pāri vienpadsmitiem vakarā. Patlaban kaut ko nesaprotu interneta sakarā, tāpēc redzēsim, kad izdosies publicēt.

Rīt, sestdien 15.55 AirBaltic mūs vedīs atpakaļ uz Rīgu. 😦 No paša rīta vēl mazliet parosīsimies pa Kišiņevu, bet par to jau uzrakstīšu atsevišķi.