Tag Archives: Arnstadt

Dakter, ar kādu adatu šujat?

     Pagājušā gada 31.decembra vakarā, pēc kādu 45 gadu pārtraukuma, es “atjaunoju attiecības” ar ķirurgiem, jo slidojot pamanījos tikt pie nepatīkama potītes lūzuma. Traumatoloģijas slimnīcas personāls visu izdarīja godam, bet daži medicīniska metāla gabali kājā un rēta par to man aizvien atgādinās. Tā kā viss man, protams, vēl svaigā atmiņā, tad biju ieinteresēti pārsteigta, kad izrādījās, ka sestdienas velobrauciena otrā pietura būs… – ķirurģisko šujamadatu rūpnīca!
     Izrādās, ka šejieniešiem ar adatām “tuvas attiecības” ir jau krietni sen – 1862.gadā Ihtershauzenē darbu sākusi pirmā šujamo, lāpāmo un adāmo adatu ražotne. Un kopš tā laika adatas te ražotas allaž, tikai sortiments mainījies. Kādā brīdī to papildinājušas šujmašīnu adatas, kādā vēl nez kādi brīnumi, bet man jau atkal jāpiemin arī Vācijas “juku laiki” – 1996.gadā tika pieņemts lēmums par nīkuļojošās Tīringas Adatu fabrikas likvidāciju. Ko tad mēs skatījāmies un ar ko tikāmies?
IMG_0141     Protams ar uzņēmīgu sievieti – Aneti Ginteri un viņas meitu Noru. Anetes stāsts sākas ar brīdi, kad 1987.gadā (protams, atkal VDR) uzņēmumu vadības studiju laikā viņa atsūtīta praksē uz  šo rūpnīcu. Un tā arī te palikusi. Juceklīgajā likvidācijas laikā viņai, kopā ar vēl dažiem domubiedriem bijis pieredzes, spara un drosmes diezgan, lai noīrētu vienu no cehiem un tajā sāktu ražot līdz šim šeit nekad neražotu adatu veidu – ķirurģiskās adatas. Jā, sacīja Anete – adatu ražošanas process būtībā ir līdzīgs, tikai šis ir daudz precīzāks un ar lielāku ražotāja atbildību. Bet ir arī labā puse – šādu adatu ražotāju ir mazāk. Laikam ritot, kā jau tas mēdz būt, izrādījās, ka ne visiem dibinātājiem interese un vēlme līdzdarboties ir vienāda un Aneta palika viena, attīstībai piesaistot partneri no ārpuses/ne-adatu jomas un kopš 2006.gada viņa ir kontrolpaketes īpašniece un uzņēmuma vadītāja.
    IMG_0101     Tā kā mēs ciemojāmies sestdienā, ražošanas process nenotika, bet Anete bija labi sagatavojusies un uz lielā konferenču zāles galda mēs varējām ar acīm un rokām aplūkot visu procesu, kā metāla stieple pārtop par asu, liektu un mirdzošu medicīnisko instrumentu. Bildītē redzami mūsu “praktiskie darbi” un uzskates līdzekļi – gan ar rokām taustījām, gan divdaļīgo sagatavi pa adatas acu vietu pušu lauzām, gan diegu ievērām… Jā, par stingru un mirdzošu izstrādājumu adatas top diezgan gara pārvērtību ceļa galā un vairumā procesu ir vajadzīga cilvēka klātbūtne – brīžam rokas, brīžam kontrolējoša acs.
     IMG_0104Vācijā esot 2 ķirurģisko adatu ražotnes, šajā strādā 32 darbinieki. Ražojamo adatu sortiments ir plašs, ieskatu var gūt bildē, kur ir redzama viena no adatu kataloga lapām (un tādas ir vismaz 10). Speciālie pasūtījumi tiekot izpildīti apmēram 5-6 nedēļu laikā, ar individuāliem pircējiem/gala lietotājiem (slimnīcām un ārstiem) viņi nestrādājot, bet gan ar pārstāvjiem vai atraumatisko adatu “pabeidzējiem”, tā ka, visticamāk, ārsti pat īsti nezinot, kāds ir adatu tapšanas process.
     Jautājām – kā tad ar konkurenci? Protams, tā ir. Par cienījamiem konkurentiem Anete nosauca otru Vācijas rūpnīcu, vēl dažas labas esot Eiropā un ASV, bet gan šiem gribas veidot filiāles “lētajās valstīs”, gan turienieši paši ražojot un tad nu rezultāts nemaz neesot labs.
     Kas par lietu? Izrādās, ka tad, ja adatas nav rūpīgi un ar pieredzējušu aci “pieskatītas” ražošanas procesa laikā, tad tās mēdz sanākt nelīdzenas vai neprecīzas, vai neieguļas ķirurga rokā īsti pareizi… Rezultātā nevajadzīgi cieš šujamie audi. Protams, sašūt ar sliktu adatu ir labāk, nekā nesašūt nemaz, sacīja Anete, bet mūsu pulciņš sāka satraukti dīdīties… Kā labās adatas var atšķirt no ne tik labajām? Anetes atbilde mums nepatika nemaz: pacients un arī ārsts tā ātri un uz aci atšķirt nevarot, jo ne uz adatas, ne uz tā iepakojuma, kuru atver ikdienas lietošanai, neesot norādīts ražotājs. Tas redzams uz “lielajiem iepakojumiem”, bet reizēm vispār tikai “papīros”, jo nereti adatas tiek pārdotas kopā ar vēl kaut ko un tad ir pārpakotāja vai vairumtirgotāja marķējums. Tātad – slimnīcām jāprot veikt gudri iepirkumi.
IMG_0107     Bet man visinteresantākās šķita atraumatiskās adatas. Protams, par tādām iepriekš pat dzirdējusi nebiju, bet bildē izskatās labi – vai ne? Tradicionālās ķirurgu adatas ir liektas, bet līdzīgi kā parastām šujamadatām, tām ir actiņa, kurā tiek ievērts diegs (“paraugu” ar adatā ievērtu rozā diegu var redzēt “sagatavju bildē”). Bet – šādi ievērts diegs neizbēgami papildus traumē audus, jo aizņem mazlietiņ vairāk vietas kā pati adata. Tālab pirms kāda laika ir izgudrotas šīs speciālās atraumatiskās (netraumatiskās) adatas, kurās diegu nevis iever actiņā, kā ierasts, bet gan ar speciālu ierīci “iesprauž” un nostiprina adatas galā ar lāzeru izurbtā speciālā vertikālā caurumiņā. Līdz ar to nejaukā paplatinājuma, ko radīja dubultais diegs vairs nav un rezultāts ir labāks. Tiesa gan – šajā adatu rūpnīcā top tikai sagatave – adatas metāla daļa ar superprecīzo urbumu. Diega iestiprināšanu veic nākamais partneris un arī šajā gadījumā rūpnīcas TNI nosaukums parādās tikai dokumentos. Bet Anete vienalga ir lepna, ka viņi spēj ražot vislabākās adatas, kādas vien patlaban ir izdomātas.
     Protams, es nezinu ar kādu adatu tika šūta mana potīte, bet toties mājās vedīšu “suvenīrus” – mums katram uzdāvināja glītu komplektiņu, kurā ir 2 nesterilas vidēja lieluma parastās ķirurģiskās adatas ar vieglo/atskabargas diega ievēršanas principu – lai nav acis jāizmežģa cenšoties diegu actiņā ietrāpīt. Varēsim izmantot saimniecībā un par interesanto ekskursiju atcerēties. Diez kādas adatas izmanto Latvijas ķirurgi?
     Ziņkārīgajiem pielieku saiti uz  15 bilžu fotogaleriju un uzreiz brīdinu – tajā smukajā stendiņā nav nekāda bižutērija, tās ir ķirurgu adatas! (bet izskatās labi) 🙂

Žanīnas liesmkūkas

     Tikai nesatraucieties – nav nekāda ugunsgrēka, stāsts būs par pagājušās sestdienas velobrauciena trešo pieturu (par otro būs nākamais stāsts). Šī pietura pienāca īstajā brīdī – ap trijiem pēcpusdienā, pēc grūtā brauciena augšup viltīgi garajā augstienē un negodīgi ātras tikšanas lejā no tās. Brantu ģimenei piederošais īpašums Holtzhaus atrodas Holzhausenā (nosaukuma atšķirība – “T” burta esamībā vai neesamībā)… – mēli un prātu var izmežģīt, bet ne par to būs stāsts. IMG_0152
     Kā jau tematiskais velobrauciens paredz, mūsu saruna bija ar Žanīnu (bildē viņa ir otrā – var skaitīt no kuras puses ērtāk). Līdzīgi pārējām satiktajām uzņēmējām, arī viņa ir dzimusi VDR. Karlmarksštates universitātē studējusi loģistiku un tekstilinženieriju, bet specialitātē nav strādājusi nemaz. Uz Arnštates apkārtni pārcēlusies, jo tā bijusi vīra ģimenes mītnes vieta. Juku laikos abi ar vīru strādājuši dažādus darbus, jo ģimenē ir 2 bērni, bet pāri visam allaž bijusi vīratēva un Žanīnas vīra kopējā kaislība uz savas minerālu kolekcijas veidošanu un apčubināšanu. Ko un kā ar tiem darīt, vai varētu kaut kā pelnīt naudu, tas abiem nav šķitis īpaši svarīgi… Gadus desmit vērojot netālu pārdošanā izliktu zemes gabalu, pamazām veidojusies doma, ka varbūt tur varētu uzbūvēt ēku, kurā to kolekciju izvietot. Bet kur nauda? Kas gan maksās par “pliku” ieeju nelielā privātā minerālu kolekcijā? Neviens, protams. Un cik tad lauku ciemā var būt minerālu apskatītgribētāju… Varbūt varētu kafiju tirgot? Bet kas gan ir plika kafija… Bet pavāru ģimenē nav un ar smalku ēdienu gatavošanas uzraudzīšanu, ja ir algoti pavāri, arī noņemties negribas…
bratwurstmuseum     Un tad turpat ciemā tika atvērts Vācijā pirmais cepamdesu muzejs! Vācieši un desiņas – tas jau ir nešķirams komplekts. Muzejs uztaisīts “no nekā” (es teiktu, ka Latvijā pēc būtības līdzīgi ir tapis feinais Pūres šokolādes muzejs) – plikā vietā, uz tradīciju un uzņēmību balstoties. Un sākusies tūristu plūsma. Ik gadu palielinājies arī caur ciemu braucošo velotūristu skaits, jo apkārtne te skaista, veloceliņi ir, maršrutu kartes pieejamas gan izdrukātas, gan internetā, Vaksenbergas un vēl 2 skaistas pilis netālu – ar kājām liels gabals, bet ar velosipēdiem tieši laikā…
     Kāpēc šo visu rakstu? Tāpēc, ka sanāk interesanti: parasti biznesā visvairāk tiek biedēts ar konkurentiem, aizmirstot, ka arī viņi piedalās klientu informēšanā un piesaistē, ja vien protam gudri pozicionēties. Tieši to izdarījusi Žanīna: redzot, ka potenciālo klientu plūsma caur ciemu kļūst aizvien lielāka, viņa sāka rūpīgāk skatīties uz to, ko dara konkurents (protams, desiņu muzejā var krietni saēsties gaļas izstrādājumus!) un kur varētu būt viņas vieta.
flammkuchen     Tā kā viņa ir veselīga dzīvesveida piekritēja, tika nolemts, ka akcents nebūs uz pamatīgiem gaļas ēdieniem. Žanīnas kafejnīcā omulīgā atmosfērā var tikt pie dažādu veidu kafijas un atspirdzinošiem dzērieniem, ko papildina iespēja izvēlēties kādu no vieglām ātri pagatavojamām dabiskajām sezonas zupām vai dažāda veida “flammkuchen” – picai līdzīgiem izstrādājumiem ar ĻOTI plānu pamatni un dažādām, es teiktu – vāciskām – virsiņām, kam pamatu veido plāna biezpienam līdzīgas masas kārta un tad pāri vai nu kas sāļāks (sagriezts šķinķis ar lociņiem u.tml.) vai salds (āboli ar kanēli). Cep ļoti karstā krāsnī, gandrīz uz liesmām – tāpēc arī nosaukuma burtiskais tulkojums iznāk “liesmkūkas”. Pavāra nav – visu gatavo apkalpotāji paši. Vēl ir pieejams vietējo zemnieku gatavots dievīgs saldējums (dažādi veidi par saprātīgu cenu) un netālā konditorejā ceptas kūkas. Tā teikt sātīgas uzkodas. Pamatklienti – tie, kuri negrib dikti pieēsties (desiņas). Ir arī veģetāri piedāvājumi, ērta un plaša velostāvvieta ar iespēju uzlādēt to akumulatorus, ja vajadzīgs (un esot vajadzīgs aizvien biežāk). Tā nu arī mēs, Žanīnas kafejnīcā sēdēdami smaidījām, skatoties kā apalīšu grupas ar busiņiem tiek aizvestas uz desiņu muzeju, bet velosipēdisti, ģimenes ar maziem bērniem un smalkas kundzītes labprāt piestāj pie Žanīnas. Katram savs. Bet tas nu tā – neesmu ļoti kategoriska, ja iznāks, savu ziņkārīgo degunu iebāzīšu arī desiņu muzejā.
     Lai kafejnīcu noslogotu arī klusajā sezonā, tiek rīkoti periodiski grāmatu lasījumi, uz kuriem ierodas autori un tamlīdzīgi pasākumi vietējai sabiedrībai. Par pasākumu dalībniekiem nav jāmaksā, par kafiju un kūkām ir.
     Arī darbaspēka jautājums risināts ļoti racionāli: mājas 1.stāvā ir kafejnīca, maza virtuvīte un minerālu kolekcija. Tās uzraugs un vienlaikus pastāvīgais gids ir Žanīnas vīratēvs – lieliska nodarbošanās kungam pensijas gados. Par ieeju nav jāmaksā, ir iespējams nopirkt kādus minerālus, akmeņus vai rotiņas. Kafejnīcas pamatpersonāls ir Žanīna pati un vīrs (kurš ar prieku dodas arī pie minerāliem, kad vajadzīgs). Palīgā pēc skolas nāk arī pašu bērni un ik pa brīdim vēl kāds skolēns. Skolēni strādā kādas 3 stundas dienā – brīvdienās vai vakarpusē – kā nu var un vajag. Žanīna saka, ka ir interesanti, jo jau uzreiz redzams vai jaunietis mājās virtuvē kaut ko ir darījis (nekas sarežģīts jau te nav, bet mazliet saprašanas, izveicības un pirkstu veiklības vajag) un vai var strādāt ar cilvēkiem. Ja nevar, šķiras ātri un draudzīgi – mazā ciemā nevar bojāt attiecības. Mājas otrajā stāvā ir skaisti brīvdienu dzīvokļi (šaipusē tādi ir populāri, piedāvājums ir diezgan liels un ļoti atšķirīgs).
IMG_0169     Attēlā redzamā tradicionālā pildrežģu ēka ir pirms dažiem gadiem speciāli būvēta minerāliem un biznesam – paši dzīvo turpat netālu esošajā vīra vecāku mājā.
     Totāli ekoloģiska šī skaistā ēka nav (jo tad izmaksas būtu bijušas nesamērīgas, sacīja Žanīna), taču tradicionālajā veidā būvētajām ārsienām kā pildmateriāls ir izmantots skaidbetons. Paši savām rokām to nav gatavojuši, pasūtījuši specializētā firmā.
IMG_0163     Abos īrējamajos būtībā divstāvīgajos brīvdienu dzīvokļos (katrs paredzēts līdz 8 cilvēkiem) ir skaista iekšējā koka apdare, šķērssijas u.tml. – tiešām jauki, viss pārdomāts, kvalitatīvs un uz ilgiem gadiem veidots. Vēl jau neesmu liela “Vācijas speciāliste”, bet šeit, cik nu man iznācis ievērot, ar prieku redzu, ka remonti tiek veikti pamatīgi, nevis tā, ka it kā svaigs, bet grīļojas un sagāzties grasās vai ar lētu aprīkojumu…
IMG_0162     Būtībā šeit lieliski redzams, ko nozīmē neliels ģimenes bizness – visi ir iesaistīti un apmierināti, jo iesaistīšanās ir brīvprātīga, arī algotie darbinieku tiek pielīdzināti ģimenes locekļiem (un – ģimenes locekļi tiek algoti).
IMG_0154     Kaut kas līdzīgs bija arī Mendijas saloniņā, kur ar abām darbiniecēm viņai ir jaukas attiecības, arī īpašniece ikdienā strādā savā biznesā un, kad vajag, darbos iesaista ģimeni un draugus. Īstā mazajā biznesā citādi nemaz nevar.
     Man ļoti patīk apzīmējums, kādu lieto ASV – “Closely held and family business” – tā vienkopus saliekot gan ģimeni, gan biznesu, kuru īpašnieks mīl, savus klientus un darbiniekus gandrīz par ģimenes locekļiem uzskata. Tieši tā – lutināta – es jutos gan pie Mendijas, gan Žanīnas.
Pielieku saiti uz ļoti maziņu bilžu galeriju, jo vispār es labprātāk, baudu, nevis fotografēju notiekošo. 🙂
     Skaistā vecā no akmeņiem būvētā ēka un zirgi aiz tās žoga nav Žanīnas, bet pāri ielai dzīvojošo kaimiņu, taču piedod zināmu šarmu arī Žanīnas biznesam.

Kulturālā svētdiena

Svētdienas rītu atļāvos garu un laisku, jo pēc garās “lidpiektdienas” un izturību prasošās velo sestdienas jutos nogurusi. Šeit (šoreiz – man par laimi) netika organizēta muzeju nakts, bet toties jau pirms braukšanas biju internetā atradusi informāciju, ka svētdien pilsētas muzejā ieejas maksa būs ne vien neparasti zema (tikai 3,5 eiro ierasto 6 vietā), bet arī to, ka 13.30 un 15.00 par to pašu naudu varēs saņemt Evelīnas Ginteres vadītu muzikāli-teatrālu ekskursiju pa muzeju. To nu garām laist nevarēja!

Arnštates vecpilsētā viss ir tuvu. Arī līdz muzejam, kas iekārtots baroka pilī man tikai kādu 4 minūšu nesteidzīgs gājiens. Pa ceļam priecēju acis ar krāšņi ziedošajiem kastaņkokiem – gan baltajiem, gan koši sārtajiem.
IMG_0247Papildu smaidu sagādāja turpat pie muzeja ieraudzītais zirgu pajūgs: tas nav nekas tūristiem paredzēts, laucinieku pāris brauc uz pilsētu un pievērsiet uzmanību tam, cik eleganti dāma ar speciālo “kociņu” rāda pagriezienu! Mēs ar velosipēdiem vakar vienkārši rokas vicinājām, bet te jau viss pārdomāts un atstrādāts – ne pirmo reizi ar zirgu pilsētā.Tā nu vienā bildē satilpa sārtie kastaņziedi un pajūgs.
Muzeja ēkas eksterjers patlaban tiek atjaunots. Ielas fasādi sedz būvtīkls ar krāšņiem tematiskiem zīmējumiem (fotogalerijā redzams vairāk), aizmugurē redzama gan atjaunotā daļa, gan darba procesā esošā. Iekšpusē atjaunošanas un restaurācijas darbi pabeigti pirms vairākiem gadiem, viss moderns un svaigs (cik nu tas uz muzeju var attiekties).
IMG_0240
PuppenstadtMuzeja pirmajā stāvā ir autentiska 18.gadsimta “leļļu pilsēta”. Gide gan sacīja, ka lelles ir tās, ar kurām spēlējas, šīs ir autentiskas pēc toreizējās valdnieces Augustes Dorotejas Švarcburgas-Arnštates pieprasījuma no vaska un koka speciāli darinātas figūras, izveidojot arī dažādām situācijām atbilstošu vidi (istabas un mājas), kā arī autentiskus, tikai proporcionāli samazinātus, darba un sadzīves rīkus. Tā teikt – muzejs muzejā. Kopā ar tiešām atraktīvo gidi šajā daļā pavadījām gandrīz stundu – tik interesants bija viņas stāstījums un paskaidrojumi, kas jautri ilustrēja tā laika ieražas, sadzīvi un arī šo to no Vācijas specifikas. Viena es šai ekspozīcijai cauri būtu izgājusi 5 minūtēs neko daudz neieraugot, nesaprotot un neuzzinot…
IMG_0249Starp citu – ekskursijas dalībnieces mēs bijām tikai divas: es un vēl viena vietējā kundzīte, kura arī bija diezgan zinoša, tā ekskursiju padarot vēl interesantāku. Fotografēt leļļu daļā ir aizliegts, tāpēc pieliku internetā atrastu bildi.
Otrajā stāvā ir vairākas telpas, kas atjaunotas baroka stilā. Piekasīgi piebildīšu, ka mūsu Rundāle ir daudz lielāka un varenāka, taču priekš vienas no Vācijas daudzajām mazpilsētu pilīm – skaisti. Kopā ar gidu – arī interesanti. Un ne velti ekskursijas pieteikumā bija runa par teatrāli-muzikālu ekskursiju. Evelīna bija skaistā tērpā, ieturēja arī attiecīgā laika manierēm atbilstīgu stilu un vairākas reizes mūs iepriecināja ar lielisku dziedājumu, viss stāstījums bija ne vien saprotams, bet arī ar nelielu smaidu un salīdzinājumiem ar mūsdienām. Arī es smaidu joprojām – šo rakstīdama un mūsu kopējā spoguļbildē skatīdamās.
Trešā stāva vienā pusē tiek iekārtotas periodiskas mākslas izstādes, otrā pusē – pastāvīga Baham veltīta ekspozīcija. Izrādās – Arnštate ir bijusi viņa kā ērģelnieka pirmā darba vieta. Iepriekšējā stāstā jau minēju, ka velobraucienam pulcējāmies pie Baha pieminekļa. Ja pamanījāt – tas ir visnotaļ stilīgs (daļa vāciešu saka – skandalozs). Nu, paskatieties paši vēlreiz velobrauciena raksta bildi ar velosipēdiem – tas bronzas vīrietis, kas brīvi atstutējies ir domāts Bahs. Kad VDR laikos (1984.gadā) piemineklis uzstādīts, tracis bijis ne pa jokam, jo “pareizais priekšstats” par Bahu taču ir kā par ducīgu sirmu vīru ar pamatīgu parūku, bet te kalsns nevērīgs jauneklis…, nekāda respekta… Diez kam un pret ko?
IMG_0276Pieminekļa autors ir tolaik bijis pietiekami slavens un atļāvies iebilst, ka Bahs Arnštates laikā bija jauns un dumpīgs, galu galā arī projām no labā ērģelnieka darba viņam nācies aiziet tādēļ, ka sastrīdējies ar vietējiem varasvīriem. Viens no punktiem bijis, ka jāmāca ērģeles spēlēt arī citiem, bet tas Baham nav ne paticis, ne padevies. Vēl tikai šeit paspējis ātri apprecēties. Baznīca, kurā tas noticis, ir gandrīz tikpat slavena kā tā, kurā viņš ērģeles spēlējis un kas tagad nes viņa vārdu. Gan jau vēlāk kādā galerijā parādīsies šo baznīcu īstās bildes, bet šeit redzami pie Neidekas torņa fotografētie maketi: pirmajā bildē/masīvākā ir viņa darba vieta, otrajā/mazākā – laulību vieta.
IMG_0279Pēc pils muzeja apskates sapratu, ka tik jaukā laikā būtu grēks doties atpakaļ telpās, tālab izmetu vēl līkumiņu pa pilsētu.
Turpat pāri ielai ir pils parks – jauka pilsētnieku pastaigu un atpūtas vieta, kurā ir gan saulaini, gan ēnaino stūrīši (šodien visi izmantoja ēnainos, jo temperatūra ir virs 25 grādiem), gan bērnu laukumi, gan vasaras teātris un vēl viss kas. Fotogalerijā tās ir dažas “zaļumainās” bildes.
IMG_0293Vāciešu pedantiskums mani pārsteidza pie dārznieka mājas. Gar to jauki aug vīnogulājs, un klāt pielikts uzraksts, kas brīdina: augs esot ar kādu tur konkrētu ķimikāliju apstrādāts – lai klāt neskaras tie, kas baidās no ķīmijas. 🙂
IMG_0244Turpat ir arī Neidekas pilsdrupas ar skaisto torni – sabildēju to visādos rakursos, gan ar krāsaini ziedošajiem kastaņkokiem, gan citādi… Fotogalerijā ir gan pa kādai bildei no tornī kāpšanas procesa (vienā redzams pulksteņa mehānisms, otrā – tā vecuma apliecinājumi: esošais pulkstenis darbojas jau vairāk kā 100 gadus!), gan ar skatiem lejup uz pilsētu.
Torņa pakājē izvietoti dažādu celtņu mērogoti maketi ar īsu skaidrojumu. Būdama slinka, maketus bildēju ar visiem aprakstiem.
IMG_0283Fotogalerijā redzami tie visi, arī Neidekas pils tādā izskatā, kādā tā vēsturiski bijusi – līdz mūsdienām saglabājies tikai tornis un to ieskaujošu drupu fragmenti. Tā kā šeit dabisku klinšu nav, sākotnējās pils smilšakmens droši vien vēlāk izmantots jaunās pils un citu ēku būvniecībā – līdzīgi kā tas ir Siguldā, kur vēsturiskās pilsdrupas visbūtiskāk ir postījuši tieši jaunās pils būvētāji…
Ja mums Rīgas dome, un patlaban arī prezidents, uzturas mākslīgās (nesen būvētās) “pasaku mājiņās”, tad Arnštatē iestādēm vietas pietiek īstās vēsturiskās ēkās – pilsētas dome ir vēsturiskajā rātsnamā (par to citreiz), bet arī citām iestādēm tiek pils palīgēkas. Galerijā redzamās skaistās ēkas iekšpagalmā stāvēja gan daudz vienādu pelēcīgu dienesta auto (svētdiena taču, uz mājām ar darba auto neviens nebrauc!), gan ugunsdzēsēju un policijas auto.
Pilnizmēra bilžu mīļotāju priekam te vēlreiz pielieku saiti uz mazo fotogaleriju par šo Arnštates daļu.

Īs-pirm-darb-diena

Kā jau Kristīne bija sacījusi, pirmdienas rītā 8os biju ofisā. Vispār jau došanās uz darbu man nav sarežģīta, jo patiesībā es dzīvoju gandrīz SI ofisā. Kā tā var būt? Nu vienkārši, bet interesanti. SI ofisa adrese ir Markt 14 un tas atrodas skaistas vecas ēkas otrajā stāvā ar ieeju no viscentrālākā laukuma.

Arnstadt,_Markt_14-001Kad piektdienas vakarā mani no stacijas atveda Kristīne, mēs pagājām garām ofisa ieejai, aiz stūra mazliet uz leju, atslēdzām ārdurvis bez uzrakstiem un uzkāpām uz kādu 4.stāvu. Tur, atslēdzot vienīgās tā stāva durvis nokļuvām gaitenī no kura, savukārt, vienas slēdzamās durvis veda uz manu istabu – tātad man ir pašai “sava” ieeja.

Tagad zinu, ka būtībā viss šis stāvs (manas ēkas apmēram ceturtais, kas savienots ar laukuma ēkas otro) ir SI ofiss un vienā no telpām mēdz dzīvot praktikanti (patlaban es), pārējās ir ofisa telpas. 🙂 Ieeja SI ofisā ir pa brūnīgajām durvīm attēlā redzamās ēkas vidū un telpas ir viss otrais stāvs pa labi no vidus, plus vēl te neredzama aizmugurē piebūvēta neliela ēka (kādas 2-3 telpas katrā stāvā, bet aiz šīs ēkas  ir stāva nogāze, tāpēc iznāk tā stāvu starpība).

IMG_0087Interesanti, bet nav ne vainas – mana vienkārši, bet ērti un kvalitatīvi iekārtotā istaba ir nosacīti nostāk, gaitenītī aiz stūra. Darba dienas laikā ofisa virtuvi lieto visi, vakaros un agros rītos tikai es, ir darbinieku tualetes un “viesiem”/praktikantiem domāta vannas istaba, kurā ir arī duša un veļasmašīna (pirmdienās tajā mazgā nedēļas nogales sacensībās lietotās SportIdentu gumijas “aprocītes” un citas auduma lietas). Man, tātad, darbdienās ir ļoti ieteicams tikt galā ar rīta tualeti pirms ofisā ierodas darbinieki un arī vakars “pieder man”. 🙂

Bet nu labi – atpakaļ pie pirmās darba dienas. Arī SI šefs Zigfrīds Riters jau bija uz vietas, ātri apsveicinājāmies un viņš lūdza mirkli uzgaidīt. Tā jau ir – pirmdienu rīti mēdz būt ar dažādiem darbiem pārpildīti. Pēc dažām minūtēm viņš atbrīvojās un izvadāja mani pa ofisu, īsi iepazīstināja ar darbiniekiem (uz vietas bija vairākums – drusku zem desmit) un pārējiem praktikantiem-studentiem: divi datorgudrīši un viens, kas studē starptautisko biznesu. Par manu “ikdienas šefu” tika noteikts starptautiskās pārdošanas vadītājs Andreass, tika parādīts, kur būs mana darba vieta un tad Zigfrīds atvainojās, ka šodien viņam priekš manis laika vairāk nebūšot. Ar to arī biju  brīva – mana “īstā prakse” sākšoties otrdien astoņos.

Dienas atlikušo daļu (biju brīva jau pirms deviņiem) pavadīju atdodot nomāto velosipēdu, dodoties divos pilsētas iepazīšanas gājienos (gan jau kaut kad vēlāk arī jums no tiem tiks kāds labums bilžu un stāstu veidā). Iegāju Tūrisma informācijas centrā un salasīju kaudzīti ar bukletiem, kurus pēcpusdienā pārskatīju. Radās dažas idejas apskatāmām vietām, redzēs kā būs ar laiku un iespējām. Biju arī ļoti apzinīga un uzrakstīju vairākus stāstus, ko pamazām publicēšu – ja nu te tikšu kārtīgi nostrādināta, tad tas būs labi, jo katrs stāsts prasa vairākas stundas apdomai, rakstīšanai un bilžu piemeklēšanai.

IMG_0078Un noslēgumā – skats pa manas istabas logu – bildēts pirmajā vakarā, priekšplānā mazliet redzams bērnu rotaļu laukums.

 

Sievišķīgi uzņēmīgā sestdiena

No iepriekšējās pieredzes zinu, ka pirmās dienas (nedēļas) jaunā vietā mēdz būt diezgan garlaicīgas, jo vēl nav ne informācijas par to, ko varētu darīt vai apskatīt, ne pazīstamu cilvēku, kuri šajā jomā varētu palīdzēt. Manā gadījumā vēl arī šefs Ritera kungs bija atrakstījis, ka īsti nebūs uz vietas, arī SportIdent (turpmāk allaž slinkuma un vietas taupīšanas nolūkā rakstīšu – SI) ofiss darbu sāk pirmdienā. Ko darīt sestdien un svētdien?

woman on bikeDažas dienas iepriekš, vēl no mājām Arnštates interneta lapu pētot, pamanīju, ka sestdien 21.maijā ir plānots interesants pasākums – nesteidzīgs velobrauciens pa Arnštates apkārtni ar 4 pieturām – pie vietējām sievietēm-uzņēmējām, kuras gatavas iepazīstināt ar savu pieredzi. To nu garām laist nevarēju! Protams, ekskursija ir vāciski, jo nav īpaši domāta ārzemniekiem, bet man tā ir laba iespēja jau uzreiz sākt intensīvi atsvaidzināt vācu valodu. 🙂

Sazinājos ar laipno SI sekretāri Kristīni un viņa gan piekrita, ka tas varētu būt interesanti priekš manis, gan praktiski palīdzēja, piereģistrējot mani pasākumam (jo dalībnieku skaits limitēts) un noskaidrojot, kur es sestdienas rītā varēšu iznomāt velosipēdu un ķiveri.

Ja iepriekš rakstīju, ka vakari te satumst ātri, tad tagad zinu arī to, ka rīti, savukārt, ir gaiši jau ļoti agri un manas istabas lielais logs ir saules pusē – kaut ko nogulēt laikam būs grūti. 🙂 Pamodos laicīgi, rīts bija jauks un diena tika solīta velo izklaidei piemērota – saulaina, brīžiem ar nelieliem mākonīšiem un ap 20 grādiem… Vispirms devos uz ar velosipēdu veikalu un darbnīcu apvienotu velonomu. Tā kā dzīvoju pašā pašā centrā, tad līdz nomai ko iet bija minūtes 4. Velosipēds un ķivere bija jau rezervēti, apsolījos to lietot 1 dienu (un tā arī maksāt – 10 eiro), bet atpakaļ atdot pirmdien, jo svētdienā noma nestrādā. Un tad, iemēģinot velosipēdu, devos atpakaļ uz centru, jo tikšanās bija pie Baha (viņš nav vienīgais ar šo apkārtni saistītais “lielais vīrs” – gan jau pamazām uzrakstīšu, ja SI mani dikti nenoslogos) pieminekļa, kas ir pie “manas” mājas.velo Bahs

Pavisam bijām kādi 15 dalībnieki un man šī bija pirmā pieredze braukšanai organizētā grupā. Interesanti. Ir labi būt precīzajā Vācijā – dalībnieki sāka sarasties jau savlaicīgi (es biju kādas 10 minūtes pirms norādītā laika), 9.28 organizatores jau sāka tā kā uztraukties par pāris iztrūkstošajiem – kādēļ viņi vēl nav klāt, ja izbraukšana plānota 9.30… Ieradās arī tie un pēc īsas instruktāžas (braucam rindā viens aiz otra,  pirmais un pēdējais – organizatoru pārstāvji, pa ķēdīti ar roku rādām attiecīgos pagriezienus vai speciālo “stop” norādi, tāpat pa ķēdīti pasakām arī brīdinājumus par šķēršļiem…) devāmies ceļā. Bija ieteikts lietot ķiveres un tikai 2 dalībniekiem to nebija (man, protams, bija). Visās 4 pieturās bija tik interesanti, ka par katru pamazām rakstīšu atsevišķu stāstu, bet kopumā nobraucām ap 25 km, atgriezāmies ap 18iem, noguruši, bet laimīgi.

velo aivnavaŠejienes apkārtne ir gleznaini skaista – ne velti to sauc par Tīringas mežu “vārtiem” – skaists plūdeni paugurains reljefs ar iekoptiem laukiem, maziem koku pudurīšiem un nelielām senlaicīgām apdzīvotajām vietām (arī par tām pamazām rakstīšu vairāk). Tīri no braukšanas viedokļa bija labi – pārsvarā nelieli lēzeni kāpumiņi vai kritumiņi mijās ar taisniem gabaliem, vien vienu reizi bija pagarš kāpums, lai no skaistas augstienes apvidu pārskatītu. Trīs mūsējie padevās un beigu daļā stūma velosipēdus, es, kaut aizelsusies, izturēju. Par to paldies arī nomātajām velosipēdam, kam labi slēdzās ātrumi – vajadzēja arī pašu mazāko 1-1 izmantot. Apmēram 1/3 no brauciena laika bija redzama Vaksenburgas (Wachsenburg) pils, kas lepni slejas pāri apkārtnei un tai pamazām pietuvojāmies. Līdz pašai pilij gan netikām, varbūt citreiz.

IMG_0147.jpg

Te ir daudz veloceliņu, tālab brauciens bija drošs un ērts, vien dažas reizes šķērsojot ielas vai ceļus. Arī pilsētā ir domāts par velobraucējiem un to ir daudz. Ir gan speciāli veloceliņi, gan nodalītas joslas uz ielas – vietām starp ietvi un automašīnām, vietām starp parastajām mašīnām un autobusiem domāto joslu. Interesants bija posms, kur starp apdzīvotām vietām velo/gājēju celiņš vijās nevis gar autoceļa malu, bet pārsimts metrus nostāk, tieši pa vidu ziedošiem un medaini smaržīgiem rapša laukiem. Skaisti! Vēl kādā vietā gar šī celiņa malām bija sastādīti dažādu sugu koki un pie tiem pieliktas vienkāršas palielas plāksnītes ar koku nosaukumiem – ne tikai ēna, bet arī izglītojoši priekš bērniem, jo šo aleju veido apzināti sastādīti dažādi puslīdz vietējie koki – lai gājējiem nav garlaicīgi.

No punkta Ā līdz punktam A jeb ņiprā kamene un bla-bla-bla…

Piektdiena 20.maijs man sākās nesteidzīgi, jo izlidošana uz Frankfurti bija pēcpusdienā. Tiesa gan, kādas dienas iepriekš, no AirBaltic saņēmu ziņu par lidojuma pārcelšanu. Vispirms sabijos, tad redzēju interesanto: izlidošana pārcelta teju pusstundu vēlāk, bet ielidošanas laiks netiek mainīts. Par to nopriecājos, jo pēc nolaišanās vēl garš ceļš līdz Arnštatei.

Bumble-bee-clipart-bumblebee-clipartTuvojoties lidostai abi ar vīru Andri smaidījām, skatoties kā paceļas lidmašīnas: kāda teju stāvus dodas augšup, cita lēnīgi “tūļājas” aiz mežu galotnēm slēpdamās… Pēdējos gados pa Eiropu man iznācis lidināties “līdaciņās” – nelielajās slaidajās lidmašīnītēs, kur salonā sēdvietas pa 4 rindā. Šoreiz uz Frankfurti lidotgribētājus gaidīja ducīga Boeing 373 “kamene” – “resnulīte” ar 6 sēdvietām rindā, kurā mana vieta bija pašā pēdējā – 20 rindā, bet toties pie loga. Lidotgribētāju bija daudz – lidmašīna pilna. Izlidojām laikus un jau uzreiz bija jūtams, ka mūsu kamenītei ņipruma netrūkst – paceļoties mūsu stāvoklis bija drīzāk guļus, nekā sēdus. 🙂 To vēl papildināja pilota ziņa, ka Frankfurtē ieradīsimies 25 minūtes agrāk par plānoto: nevis 18.10, bet jau 17.45. Tagad zinu – ja mēs būtu nolaidušies plānotajā laikā, galā es būtu nonākusi pusotru vai 2 stundas vēlāk. Bet lai iet viss pēc kārtas.

Es savā naivumā jau sāku apsvērt, ko gan darīšu tik ilgi, jo tālākajam ceļam biju noskatījusi vilcienu 19.04… Bet – uz vilcienu knapi paspēju! Atzīšos godīgi: es nesaprotu, kāda jēga ir “nolaišanās laikam”. Jā, mēs nolaidāmies 17.45, bet FRA lidosta ir milzonīga – vēl 15 minūtes pilots žiperīgi un pieklājīgā ātrumā “šoferēja” lidmašīnu pa skrejceļu labirintu uz 2.termināli. Līdz bagāžas saņemšanai bija kāds gabaliņš ejams, bet toties bagāža jau gaidīja mūs, nevis otrādi. Tas patīkami. Tiem, kurus ielidošanas sektorā kāds sagaida, tagad varētu “ieslēgties ierašanās pulkstenis”, bet ne tiem, kuriem pašiem kaut kur tālāk jādodas, jo sevišķi – ja ar vilcienu, kā tas bija man šajā gadījumā. Vispār jau ir skaisti – FRA lidostā ir vilcienu pietura (pie tam – mazliet nodalīta “tuvajiem” un “tālajiem” vilcieniem – jāzina kurš vajadzīgs), tikai uz to jānokļūst. Tā atrodas 1.terminālī un man bija jātiek līdz iekšējo autobusu pieturai, tas jāsagaida un tad lēnītiņām ar to jāaizlīkumo līdz mērķim (autobusā esošajā shēmā izskatījās, ka otrādi: no 1.uz 2.termināli autobuss dodas pa būtiski īsāku ceļu – tas tā, mierinājumam atceļā). Nu un tad, protams, pa 1.termināli jātiek līdz vilcieniem, automātā jānopērk biļete un jāatrod vajadzīgais perons.

running touristEs nekavējos nekur un rezultātā biļeti nopirku 18.56. Tātad – no lidmašīnas piezemēšanās līdz brīdim, kad varēju sākt meklēt nepieciešamo vilciena pienākšanas vietu man pagāja vairāk nekā stunda… Neko darīt, tik lielā lidostā tas ir neizbēgami.

Jau sēžot komfortablajā vilcienā sapratu, ka tieši mans naivums laikam bija viens no iemesliem, kādēļ man neizdevās ar kādu no vietnes http://www.blablacar.de lietotājiem vienoties par kopēju braucienu ar auto. Šī vietne Vācijā ir ļoti populāra un arī es redzēju, ka manis iecerētajā laikā (izbraukšana no lidostas ap pusseptiņiem, kā es to biju naivi iedomājusies) ir vairāki piedāvājumi nokļūšanai Arnštatē.

blablaTaču visi 5 potenciālie šoferīši vai nu pieklājīgi atteica vai neatbildēja (1). Viens no iemesliem, protams, bija tas, ka esmu ārzemniece – gan neveiklāka komunikācijā, gan ar ārzemju telefonnumuru, kas padara sazvanīšanos dārgu. Un, kā tagad saprotu, mans naivums par laiku, kad varēšu “izkļūt” no lidostas. Jo vienam, kurš jautāja, vai mēs varētu tikties pilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā (lidosta ir FRA “nepareizajā pusē”, ja uz Arnštati jābrauc) es naivi piekrītoši atbildēju, ka varam gan un es būšu tur pirms septiņiem (vilcieni no lidostas uz centru iet bieži un brauciens ir 11 minūtes). Nu jā – tagad saprotu, ka nekādi ātrāk par 19.30 nebūtu varējusi būt centrā, bet vācieši patiešām mīl precizitāti…

ica train… un aprēķinātājus. 3 stundu brauciens (ar 1 pārsēšanos) līdz Arnštatei man izmaksāja 63 eiro!!! Jā, ICA vilciens ir skaists, ātrs un komfortabls, pat ar wi-fi internetu, bet vienalga dārgi (jo sevišķi – ja salīdzina ar BlaBla piedāvājumiem par kādiem 15 eiro)…

Pirms pāris nedēļām ieskatījos internetā un redzēju, ka tad pērkot man biļete būtu maksājusi mazliet virs 20 eiro, ceturtdien 19.maijā – kādus 46, bet uz vietas lidostā tik dārgi… Varu jau saprast pārvadātāju domu par savlaicīgas plānošanas un biļešu iegādes veicināšanu. Protams, es nezināju, uz kuru tieši vilcienu paspēšu (bija vēl pāris, bet krietni vēlāk un ar 2 pārsēšanās vietām), taču biļetē konkrēts laiks nav norādīts. Drīzāk šis straujais cenu pieaugums ir domāts kā “cīņas rīks” ar jaunajiem konkurentiem (to pašu BlaBla, piemēram), jo es, protams, līdz pēdējam cerēju, ka tomēr ar kādu šoferīti vienošos un daži piedāvājumi parādījās pat piektdienas laikā (arī viens drusku vēlāks tieši no lidostas…). Neizdevās, nu tad maksāju kārtīgu cenu par to… Ko es ieteiktu citiem? Nevar viennozīmīgi pasacīt. Piesardzīgajiem pesimistiem noteikti – savlaicīgi nopirkt vilciena biļeti un miers. BlaBla izmēģināt kārotājiem – būt gataviem braukt ar “dārgo vilcienu”, kā tas man sanāca.

Kaut arī Vācija un kaut arī ātrais vilciens, tas tomēr pamanījās mazliet nokavēties un pārsēšanās stacijā Erfurtē pienāca 2 minūtes (plānotas bija 7) pirms mana nākamā vilciena atiešanas laika. Ar smago mugursomu un 20 kilogramīgo bagāžas somu pie rokas metos lejup un tad augšup pa pamatīgām kāpnēm (pāriet no perona uz peronu var tikai pa pazemi) un ātros rikšos uz jau stāvošo vilcienu… Paspēju. Tikai pēc tam, jau vilcienā atradu norādi, ka šis, lēnākais/vietējākais vilciens, jebkurā gadījumā sagaida ātrvilciena pienākšanu un tā pasažierus (diez, kā viņi zina, kad pa kāpnēm neviens vairs izmisīgi neraušas augšup, jo izeja uz pilsētu ir pa pazemi)? Bet nu labi, paspēju, kaut krietni aizelsusies.

Man pašai nešķiet, ka šie būtu dikti jau nu dienvidi (nu labi, uz dienvidiem no Latvijas, protams, esmu), tāpēc biju pārsteigta, kad jau pēc deviņiem strauji palika tumšs un pulksten desmitos Arnštatē ierados pilnīgā tumsā.

Pie stacijas mani laipni sagaidīja SportIdent sekretāre Kristīne un ar auto aizveda līdz mītnes vietai. Kaut tas nav tālu (kājām kādas 20 minūtes), taču ar bagāžu apkrautam nogurušam cilvēkam svešā pilsētā – ļoti patīkami. Par dzīvošanu un visu pārējo rakstīšu citu reizi.

Guten Tag!

e+8.februārī Vidzemes augstskolā aizstāvēju savu maģistra darbu sociotehnisku sistēmu modelēšanā un līdz ar to biju sev godam nodrošinājusi iespēju doties pēcdiploma praksē (jā, jā, ir arī tāda lieliska iespēja!). Vakar 29.aprīlī parakstīju Erasmus+ pēcdiploma prakses līgumu un tas nu jau pavisam droši nozīmē, ka šovasar 3 mēnešus pavadīšu jaukā Vācijas mazpilsētā Arnštatē.

karte-arnstadt-167851Tepat kartē var redzēt, kur tā atrodas. Ko darīšu? Apvienošu ļoti patīkamo ar vismaz tikpat noderīgo – sadarbošos ar uzņēmumu SportIdent, kas ražo aprīkojumu priekš orientēšanās un citiem aktīvajiem sporta veidiem.

Pati, orientieriste būdama, viņu ražojumus izmantoju jau gadiem un iespēju iepazīt no iekšienes nelielu (darbinieku skaitā) uzņēmumu, kura radīto produktu izmanto aptuveni 60 valstīs garām laist nevarēju. 🙂

SportIdentVelo.pngLaiki? 20.maijā dodos turp, 19.augustā atgriežos Latvijā. SportIdent darba valoda esot angļu, bet es labprāt izmantošu iespēju kārtīgi atsvaidzināt arī savu kopš vidusskolas laikiem maz lietoto vācu valodu. Jādomā, ka mana vasara būs lieliski aktīva (ilustrācijai pielieku superīgo bildi no SportIdent Singapūras mājas lapas. Lai tāda ir arī jūsējā!

SI