Tā kā Veimāra atrodas tikai 35 km attālumā no Arnštates, protams, man bija jādodas to apskatīt. Iemeslu netrūkst: tā kā skolā mācījos vācu valodu, šīs zemes kultūra man nav sveša, un arī tie, kas no Latvijas vēstures šo to atceras, zina, ka gara gaisma uz mūsu pusi 18.-19.gadsimtā pārsvarā nāca no Veimāras un Jēnas – tā laika apgaismības centriem, kur universitātēs un pie valdniekiem pulcējās ne vien gaišākās vācu galvas, bet arī baltvācieši un pat pa kādam no pirmajiem latviešiem, kam bija iespēja uz Eiropu doties. Nesen izlasīju grāmatu par Garlību Merķeli (grāmatas Latvieši) autors – arī viņš ne vienu vien gadu Veimārā pavadījis…
Ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, Veimāra nekāda lielā nav – kādi 35 tūkstoši iedzīvotāju (no tiem kādi 4 tūkstoši ir studenti), taču gadā to apmeklējot ap 4,5 miljoniem tūristu! Tas nu gan ir nopietns skaitlis (vairāk kā 12 tūkstoši dienā, ja mehāniski sadala) un ir jau arī ko redzēt: tūrisma informācijas centrā saņemtajā kartē fonam gandrīz nav vietas – viss vienās vienīgās apskatāmajās vietās un muzejos… Ne velti arī tūristu info centri ir divi. Kas te ko skatīt? Lūk, daži uzvārdi: Luters, Bahs, Herders, Gēte, Šillers, Vāgners, Štrauss, Lists, Nīče… Protams, ir vēl arī virkne vāciešiem būtisku mākslinieku, arhitektu un citu specifiskās jomās ietekmīgu ļaužu… Nez vai ir vēl kāda neliela pilsēta, kura ar šādu plejādi var lepoties. Pie tam – visi minētie šeit ir nevis uz 5 minūtēm apstājušies vai 1 reizi pārnakšņojuši, bet kādu laiku dzīvojuši. Arī arhitektūras virziens Bauhaus ir sācies šeit.
Un ir labi, ja rodas jautājums: kāpēc, ja, šķiet, neviens no viņiem nav šeit dzimis? Atbilde ir ļoti būtiska – tādēļ, ka 18.-19.gadsimtā (kādu 4 paaudžu garumā) šeit bija progresīvi valdnieki (Veimāras-Saksijas hercogisti varbūt kāds no vēstures atceras), kas šos vīrus vai nu pie sevis uzaicināja, vai pat pieņēma savā paspārnē, kad tie citur bija nežēlastībā krituši (kā Luters). Viņus godinot, patlaban Veimārā vairākās vietās ir šai – Ernestīnu (Ernestines) – dinastijai veltītas izstādes – to plakāti pavīdēs arī fotogalerijā.
Jūtu, ka citādi ar sestdien redzēto galā netikšu, pamazām atkal rakstīšu miniseriāliņu un beigās būs arī krietna fotogalerija, bet šoreiz lai ir vēl dažas vispārējās lietas.Kāpēc nosaukumā rakstu, ka visa par daudz? Nezinu kā ir citiem tūristiem, bet es tiešām jutos sagrauta, ieraugot visu to skaisto ēku, svarīgo objektu un muzeju jūkli… Ko nu par 1 dienu, arī nedēļā, šķiet, nav iespējams to visu apskatīt…
Protams, ja jau ir 4 miljoni tūristu, tad tas ir pilsētas galvenais ienākumu avots un par viņiem tiek domāts. Piemēram, nez kur vēl ielās var būt greznu zirgu pajūgu sastrēgumi. Veimārā ir – pati redzēju, kā tūristu pajūgi stāv rindā uz piebraukšanu pie objektiem (bildē – laukums pie Gētes mājas). 🙂 Nezinu, kā jūtas vietējie iedzīvotāji, jo viņi te ir totālā mazākumā.
Un par biznesu top gandrīz viss. Par muzejiem, piemiņas vietām, grāmatām un suvenīriem pat nav ko runāt, bet ir, piemēram, Gētes un Šillera vārdos nosaukti iepirkšanās centri (katram savs). 
Iedomājieties – Raiņa unītis un Aspazijas… Nu, mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un, labi ka tā.
Iedomājieties – Raiņa unītis un Aspazijas… Nu, mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un, labi ka tā. Bet, no otras puses – savs attaisnojums iepirkšanās centru eksistencei te ir – kad tūrists parastais, ierauga to objektu daudzumu, tad no bezcerības (nu nevar ne daļu apmeklēt!) glābiņš var būt tikai veikalā…
Atzīšos godīgi, tas bija arī mans gadījums – kad jau vairs nespēju pieminekļu plāksnītes lasīt, brīdi elpu atvilku Šillera iepirkšanās centrā. Ceru, ka dažbrīd rudens lekcijās man būs īpaši šilleriska iedvesma – kad tur nopirktais būs mugurā. 🙂
Pēc tam atkal devos tālāk. Dažas stundas vēlāk uz brīdi patvērums (arī no lietus) bija jauka itāļu picērija ar ziedošiem oleandriem, glīti klātiem galdiņiem un interesantu BB picu – ar bekonu un brokoļiem. Vai tas ir itāļu vai gaļu mīlošo vācu gaumē, nezinu. Nekad iepriekš tādu nebiju ne redzējusi, ne ēdusi, bet varu teikt – tiešām laba! Un tad jau atkal bija spēks un drosme tālākiem klejojumiem… Jā, daudzviet esmu bijusi, bet ar šādu ievērības vērtu objektu blīvumu iepriekš nebija nācies cīnīties. Kā ilustrācija manis teiktajam, ka viss te ir bizness, labi iederēsies stāstiņš par Gēti un ginka koku (Ginko Biloba). Jā, jā, vispār jau tas aug tālajās Austrumu zemēs. Bet 18.gs. to kā eksotiku audzēja arī šur tur Eiropas oranžērijās.
Un, ja kāds atceras, Gēte bija arī dabas pētnieks un ginka koks piesaistīja viņa uzmanību gan dēļ savas izcelsmes, gan ārstnieciskās vērtības, gan īpatnējām lapām, bet jo vairāk ar dzimumu noslēpumu. Jā, ginks ir divmāju augs – ir vīrišķie un sievišķie koki. Pie tam to, kurai dzimtei tie pieder, var uzzināt tikai tad, kad kokiem ir jau ap 30 gadiemievi. Kāpēc tas svarīgi? Nekādi banāni jau tur neienākas. Jā, bet sievišķie ziedot briesmīgi smirdot… Bet tas nu tā. Katrā ziņā – koks tik interesants no botāniskā viedokļa, ka Gēte tam pat dzejoli veltījis. Un nu jau Vācijā tas tiek saukts par Gētes koku, kā arī kļuvis par vienu no Veimāras simboliem. Pilsētā augot kādi 90 un gidi smejas – ginkus audzēt grib daudzi, bet to, vai iznāks smirdīgais vai nesmirdīgais, uzzina pēc 30 gadiem, kad pārstādīt vairs nevar… Pilsētas tūristu daļā ir vairāki ginka produktu veikali, ir arī ginka muzejs un var nopirkt stādus, kam piedevā nāk Gētes attēls…
Tā kā Veimārā dzelzceļa stacija ir patālu (kādu kilometru) no vecpilsētas, tad ejot man iznāca trīs atšķirīgas Veimāras redzēt: ap staciju ir skaistas apmēram jūgendstila vai mazliet vecākas ēkas. Vecpilsēta ir mīlīgi feina – kā jau senās pilsētas. Bet pa vidu tāds dīvains gigantomānijas apsēsts gabals – milzīgas ēkas, ko par skaistām nosaukt grūti. Kā tās te radušās? Izrādās – Hitlers vainīgs. Viņa attiecības ar Veimāru bijušas sarežģītas. No vienas puses – Veimāra neapšaubāmi ir vācu kultūras šūpulis un par āriskajām saknēm jau viņš ļoti mīlēja runāt… No otras – tieši te dibināta viņa nīstā Veimāras republika. Ir saskaitīts, ka ilgāku vai īsāku laiku, bet Hitlers Veimārā bijis vismaz 40 reizes – gan uz dažādiem nacionālsociālistu partijas te rīkotiem pasākumiem, gan pārraudzīt un komandēt… Un licis tās gigantiskās ēkas sabūvēt – lai parādītu “atjaunojamās vācu valsts” varenību. Tagad pilsētai nav viegli tās racionāli izmantot, jo būvēts ir pamatīgi – arī nojaukšanai viegli nepadodas.
Patlaban pietiks. Tā kā izskatās, ka par Veimāru taps vēl 2 stāsti, centīšos tos katru otro dienu uzrakstīt un publiskot.
Ir pienācis laiks pēdējam Kālas stāstam. Skaitļos runājot – no Arnštates līdz tai ir mazliet vairāk kā 60 km, ja brauc ar auto un apmēram pusotra stunda vajadzīga, ja ceļo ar vilcienu. Pa taisno aizbraukt nevar, ir vienu reizi jāpārsēžas – vai nu Erfurtē vai, kā iznāca optimālāk un ātrāk – Zālfeldē (Saalfeld) – kartē apmēram apakšas vidū.
Kāla ir sena (pilsētas tiesības kopš 1283.gada), bet maza pilsēta – ap 7 tūkstošiem iedzīvotāju. Tās attīstība lielā mērā bijusi saistīta ar stratēģiski novietoto Leihtenburgas pils (tagad atradu info, ka pilī muzejs, šādā vai tādā izskatā, ir kopš 1906.gada!). Otrs virziens – ne velti pils muzejā eksponētais porcelāns – šeit jau kopš 1844.gada atrodas viena no Vācijas slavenākajām porcelāna rūpnīcām.
Jau iepriekšējā rakstā minēju, ka šajā apkārtnē vēsturiski porcelāns ražots ne vienā vien vietā, taču – pēc Otrā pasaules kara šī bija Vācijas Demokrātiskās Republikas daļa un, pēc apvienošanās, te daudz kas juka un bruka… Šobrīd Kālas rūpnīcas īpašnieku ģimene, kas lepojas, ka paaudžu paaudzēm šis ir ģimenes uzņēmums (kopš jau minētā 1884.gada) ir pārņēmusi vēl virkni citu ražotņu un lielas dažādiem īpašniekiem piederošas ražotnes Tīringā un vispār Vācijā ir palikušas tikai kādas pāris.
Jau iepriekš biju atradusi informāciju, ka šeit tiek ražotas vairākas ļoti interesantas porcelāna sērijas, kuras man gribējās ar acīm un rokām apskatīt. Kas gan īpašs var būt traukos? Mūsdienās – ne tikai labs dizains, bet arī citas noderīgas īpašības.
Ļoti īpaša (un vēl dārgāka…) ir 5 sajūtu (5 senses) sērija, kuru veido balti trauki ar interesantām krāsinām samtainām detaļām – osām, apakštasītēm (arī – negrab un neslīd, bet šoreiz dēļ samtainā pārklājuma) vai dekoriem. Šos ir ārkārtīgi patīkami rokā paņemt – silts un mazliet pūkains. Protams, neslīd un var mazgāt trauku mazgājamajā mašīnā.
Ātrajā Nīderlandes vizītē neko plauktā liekamu nepaspēju ieraudzīt. Vācijā nu jau 2 mēnešus esot, visu laiku prātā turēju domu par to, kāda gan varētu būt šīsvasaras īpašā krūzīte. Un, sūru pārdomu rezultātā, no Kālas atvedu šo – Veimārai veltīto pūkainīti.
Kas vēl Kālā ir? No tāda krietnāka biznesa vēl tikai Griesson – de Beuklaer cepumu fabrika – milzīga un viena no pasaulē modernākajām ražotnēm. Arī pie tās ir liels rūpnīcas veikals (200 kvadrātmetru, kas piekrauti ar saldumiem), bet bilde ir no interneta – mana kāre pēc cepumiem nebija tik liela, lai papildu 20 minūtes uz katru pusi ar kājām turp dotos (tāpat jau mans čaklais skaitītājs saskaitīja 18 km). Firmas nosaukums arī man neko īpašu neizsaka, bet viņiem pieder virkne Vācijā un Eiropā populāru zīmolu. Dzirdētākais, iespējams, ir PrinzenRolle – apaļi cepumi ar pildījumu, bet vispār sortiments esot ļoti plašs.
Es speciāli biju izvēlējusies uz Kālu doties piektdienā, kas nav īsā darbdiena un ne pilsētas, ne tūrisma objekti nav cilvēku pārpildīti. Tā bija bijusi laba doma un tālab, no Leihtenburgas lejā nokāpjot, man nebija pa galvu, pa kaklu jāsteidzas uz porcelāna veikalu. Pilī paēdusi un mazliet elpu atvilkusi biju, tad nu varēju Kālas vecpilsētu mierīgi izstaigāt un pafotografēt. To arī darīju – lielākais bilžu skaits ir tieši no pilsētas (un skatiem uz Kraukļklinti un Leihtenburgu no pilsētas). Piemēram, te redzams, kā pilsēta aug virsū un klāt vēsturiskajam aizsargmūrim.
Līdzīgi daudzām senajām pilsētām, arī Kālas šarms ir tās novietojumā – ja vienā Zāles upes krasta kraujā slejas Kraukļklints un Leihtenburga, tad otrā – lēzenākajā, bet ne plakanajā, ir Kālas pilsēta. Līdz ar to te ir gan kāpņu ielas, gan jauki skati. Bet pilsētas jau senlaikos tapušais ģerbonis ir ievērojams ar to, ka ir viens no nedaudzajiem, kurā attēlota sieviete. Un pie tam tāda, kas spēj uzveikt pūķi – Svētā Margarita!
Jau iepriekš esmu atzinusies, ka pilis mani allaž vilina, tās labprāt apmeklēju. Esmu bijusi daudzās, bet varu teikt, ka tā pa īstam mani ir savaldzinājušas divas (un abas Vācijā): Heidelberga (attēlā) un šī.
Iesākumam – panorāmfoto, kas tapa pa stikloto infocentra log-sienu lejup uz Kālu raugoties. Jā, interesanti jau iznāk – no šejienes Kālu var redzēt labi, bet no lejas Leihtenburgu – tikai vecpilsētā atrodoties. No jaunākās daļas skatoties, to aizsedz Kraukļklints – tas mani no vilciena izkāpjot samulsināja.
Ieeja pilī nav no tiem senākajiem viduslaikiem – ēka ar pašauro ieeju neapšaubāmi ir būvēta krietni vēlāk un tikai karietes platumā. Laikam jau ir bijis no kā baidīties. Tagad šajā ēkā ir saviesīgiem pasākumiem izīrējamas telpas.
Pils iekšējā teritorija līdzinās mazai viduslaiku pilsētiņai – senākās ēkas kaut kādā mērā saglabājušās pat no 12.gadsimta. Praktiski viss ir labi atjaunots (vienīgi mūris vairs ne visur ir dubults – to vēlākos laikos pamazām paši pils apdzīvotāji pajaukuši) un, nesteidzīgi pa iekšējām ieliņām staigājot, var mēģināt tajos laikos iejusties. Ir gan darbnīcas, gan āra virtuve, gan cietumi vairākos torņos, gan viduslaiku tualete (mūra izvirzījums ar caurumu zem sēdvietas)… Protams, arī kapela, tornis (kurā uzkāpu), galvenā viesu zāle un viss cits, garšaugu dārziņu ieskaitot.
Pils teritorijā atrodas vēl viena salīdzinoši jaunāka ēka, tajā un modīgā piebūvē ērti izvietojies porcelāna muzejs. Kādā sakarā tas šeit? Izrādās, šajā apkārtnē (ar to saprotot diezgan plašu apgabalu) jau izsenis notikusi porcelāna ražošana, jo visi vajadzīgie materiāli ir iegūstami. Tad nu šīs pils pārvaldītāji nolēmuši, ka porcelāns būs otra pils “odziņa”.
Arī par tiem, kuri tic, ka trauki plīst uz laimi ir padomāts. Vienā telpā ir vesela grēda dažādu šķīvju (jauni, no rūpnīcas, tīri vai žēl bija, ka tie tā vienkārši iznīcināšanai nolemti) – ikviens var sev tīkamāko izvēlēties un doties uz speciālu šķīvju metamo tiltiņu – skatu vietu.
Gan jau jūs tagad sākat nogurt no lasīšanas, bet es biju nogurusi no staigāšanas, tālab iegriešanās pils pagalmā esošajā viduslaicīgajā krogā (visas cenas dālderos, apkalpotājiem tematisks apģērbs) bija tieši laikā.
Jau no stacijas bija redzama varenā Kovārņklints (Dohlenstein) un norādījumos izlasīju, ka zilā taka ved gar šādi nosauktu skatu punktu. Tiesa gan, tajā brīdī šīs lietas vēl kopā nesaliku – būtu nobijusies. Vienkārši – klinti redzēju un par skatu punktu izlasīju. 🙂 Bet tagad lepni saku – jā, es biju tur augšā uz klints!
Kovārņklints skatu vieta bija iespaidīga. Kad ielikšu Kālas galeriju, bilžu būs vairāk, šoreiz vairāk stāsta, bet vienu skatu lejup uz pilsētu ielieku (skatu vietās un tamlīdzīgās man nav problēmu uz leju skatīties, tikai ejot).
Brīdis, kad kādā takas līkumā negaidīti iznira Leihtenbergas pils bija skaists. Un, nonākot pilī, pazuda jebkādas šaubas – kāpiens bija tā vērts! Nākamajā stāstā par pili uzrakstīšu, tagad tikai jātiek lejā. Tūrisma informācijas centra dāma sacīja, ka zaļā taka nebūt neesot briesmīga. Tas bija mazs mierinājums.
Tā laikam bija vislabākā atbilde priekš mums abiem – arī šoferis mirkli padomāja (bija laikam gaidījis, ka te ir labāk) un piekrita. Mazmazdrusciņ pafilozofējām un klāt bijām – Kāla sagaidīja ar aizvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi un es pie tās izkāpu, jo vecpilsēta turpat pretī sākās – nelielā kāpumā uz augšu, jo dzelzceļa līnija te iet gar upi – pa leju. Man patika, ka kārtīgie vācieši šeit šlagbaumu uztaisījuši tā, ka tas nepārprotami aizšķērso ceļu arī gājējiem.
Atkal viena prakses nedēļa darbos aizskrējusi un, noguruma mākta, biju spiesta mazliet aizdomāties par to, cik, manuprāt, nepareizi vācieši savu nedēļu saplānojuši… Kas par lietu? Daudzi no jums jau zina, ka Vācijā svētdienās praktiski viss ir ciet (pa kādai ēstuvei un tūristu vietai ir vaļā), arī vakaros “parastās” vietas darbu beidz piecos vai sešos, ilgāk vaļā atkal ir tikai dažas ēstuves un lielveikali. Un tad sanāk, ka “darba cilvēks parastais” dienišķās 5 dienas sūri strādādams, iepirkties nekur īsti netiek. Pienāk nedēļas beigas un viņš ir noguris. Vienīgais ko gribas sestdienā (vismaz man) – atpūsties, nekur neskriet, neko nedarīt… Bet to nevar atļauties, jo, kā jau rakstīju – svētdienā viss ir ciet… Tātad – jāslienas vien augšā un fiksi jādodas pa nedēļu iekrātajās darīšanās, jo sestdiena arī daudzkur ir īsā diena…
Pasūdzējusies esmu, tagad varu sākt atskaiti par sestdienu. Tā kā pēcpusdienā pilsētā bija plānots pasākums, par kuru rakstīšu, bet man bija sakrājušās arī pirkumu vajadzības, tālab jau no rīta bija jādodas sūrajā šopinga darbā uz Erfurti, lai ar vilcienu 14.45 dotos atpakaļ, jo četros sākas pasākums. Patlaban ir labs iepirkšanās brīdis – vasaras sezonas izpārdošana, to tad arī vakar izmantoju un darba apģērbs Latvijai tika veiksmīgi sapirkts. Cik reizes ģērbos nost un virsū, šo un to pielaikojot, vairs pat saskaitīt nevaru, bet viss – tagad esmu sevi no lielas iepirkšanās atbrīvojusi, ja nu vienīgi kāds superlabs piedāvājums pats uzskries virsū.
Kas tad sestdienas pēcpusdienā un vakarā bija Arnštatē? Ļoti interesants pasākums, kura nosaukumu varētu brīvi tulkot kā “Māksla ienāk Arnštates ēkās un pagalmos”. Viss sākās četros pie Jēkabtorņa. Jau esmu rakstījusi, ka tā tornī ir 26 zvani, kas reizi divās stundās dienas gaišajā laikā atskaņo dažādas melodijas (pavisam to esot ap 40).
Jau iepriekš biju izlasījusi, ka būs iespēja uzkāpt attēlā redzamajā Niedru tornī un to nu garām laist negribēju! Kāpiens sākās pa kreisajā malā redzamajām apjumtajām slīpajām kāpnēm un tikai augstāk pa pašu torni, jo caur tornī esošajiem vārtiem joprojām brauc mašīnas.
Iepriekš nezināju, ka tornis mēdz būt atvērts apmeklētājiem. Galerijā būs mazliet vairāk bilžu, kaut laika bija maz un burzma liela. Skats uz pilsētu bija jauks. Agrāk šis tornis ilgstoši izmantots ugunsgrēku novērošanai, jo atrodas pilsētas robežās un ir augstākais, jo novietots jau slīpumā, kas tālāk ved uz Alteburgu.
It kā jau nekā pārdabiska, vienkārši viss tīrs un kārtīgs, vietumis puķes (pat vienkāršās un sen neredzētās kāršrozes te lieliski iederas) un pa kādam soliņam. Veci mūri, skaistas senas ēkas…
Es sāku ar trio Amabilees koncertu Krāsotāju mājā. No ārpuses ēka izskatās gandrīz nekāda – viena no senajām mājām ar nelieliem aizrestotiem logiem. Izrādās, ka šajā apkārtnē ir pratuši no kāda vietējā auga iegūt noturīgu zilo krāsu, ko sauc par Vācijas indigo (no tā arī tradicionālie trauki ar ziliem zīmējumiem), bet krāsas iegūšana un krāsošana ir bijusi ķēpīgs un nepatīkams process, kas ticis veikts šajā ēkā. Tagad no krāsošanas te nav nekā – plašas nesen atjaunotas telpas 1.stāvā un privāti augšējie stāvi. Pie ieejas, kur pārbaudīja aproces vai tirgoja vienreizējās ieejas biļetes, varēja iegādāties arī pa glāzei vīna (pasākuma bukletā bija norādīts, kāda veida atspirdzinājumi (dažviet – arī uzkodas), tiks piedāvāti katrā no vietām). Amabilees gan klasisku, gan mūsdienīgu mūziku atskaņoja, izmantojot arfu, čellu un flautu. Lielisks sākums! Cik sapratu, tad visi dalībnieki katrā sesijā atskaņoja pilnīgi vai daļēji atšķirīgus skaņdarbus. Klausītāji, ja vēlējās, varēja palikt un, vīnu vai ko citu malkojot, gaidīt nākamo uzstāšanās reizi.
Mans nākamais objekts bija tradicionālās īru mūzikas koncerts (trio Heywood) vecajā klosterī (tagad tas ir pilsētas valdījumā). Tā arī nezinu, kas te notiek ikdienā, bet arī šeit viss vismaz sakopts, ir dārzs ar augiem un jaukiem atpūtas stūrīšiem. Varbūt kādi periodiski pasākumi, bet tajās reizēs, kad esmu gājusi garām, vārti allaž ir ciet. Koncerts bija dzīvelīgi omulīgs – kā jau īru mūzika.
Sekoja iespaidīgais bijušās mācītājmājas iekšpagalms ar dārzu un trio Klatschmohn (tulkojumā – magone) koncerts. Tas nu bija super! Trīs dāmas, kas spēlē kafijas mūziku – tā viņas pašas sacīja. Mūzika, protams, izvēlēta jauka, bet galvenais te bija priekšnesums!
Man drīzāk interesants likās skumjais stāsts par Princešu, bet drīzāk jau – Atraitņu pili. Jā, Arnštate tā īsti nekad nav bijusi valdošu valdnieku rezidence (izņemot mazu brīdi Neidekas pils laikos, bet tam valdnieku pārim nebija bērnu). Uz šejieni atlikušo mūžu nodzīvot vairākkārt sūtītas karalisko personu atraitnes, ieskaitot vienu no Nasavu dinastijas pārstāvēm – Katarīnu (Nasavi ir saistīti ar Leuvārdenu – cik pasaule tomēr ir maza. Interesanti tikai – ja es turp ar vilcienu nokļuvu 7 stundās, cik laika un kādus transporta līdzekļus toreiz vajadzēja? Zirgi un, labākajā gadījumā, karietes vien jau bija). Ilgākais periods, par kādu atraitne šeit esot pārdzīvojusi savu vīru ir bijis 40 gadi. Daudz. Jo vairāk, zinot, ka pret atraitnēm pēc viņu vareno vīru nāves diez ko maigi neizturējās. Šejienes trimda nebūt nav bijusi sliktākā vieta.
Tam sekoja mazliet mūsdienīgas roķīgas mūzikas Under my Surface izpildījumā Falkenšteina nama pagalmā.
Attēlā redzama skaistā Arnštates Rātsnama zāle. Jāatzīstas godīgi – arī šajā dzejas pasākumā (Poetry-Slam-Show) es pavadīju tikai dažas minūtes, jo mans mērķis bija mazliet senajā Rātsnamā ieskatīties un sagaidīt, kad lietus beigsies. Neko daudz no iekštelpām redzēt gan neizdevās – tapa šī bilde un vēl viena no kāpņu telpas, pārējais bija tumšs.
Tā jau saka: labāk vēlu kā nekad un tieši tā man iznāca – tikai pēc pusotra šeit nodzīvota mēneša beidzot devos oficiālajā vietējā tūrisma info biroja organizētā pusotru stundu garā ekskursijā pa Arnštati. Tādas notiek katru sestdienu (ja vien nav kāds īpašs pasākums). Ekskursijas cena ir 1 eiro, biļetes cena – 4. Kā tā? Tajā iekļauts arī 1 eiro ziedojums katrai no ekskursijas laikā apmeklētajām baznīcām. Vispār jau labi izdomāts. Protams, ja grib, uz vietas baznīcā katrs var ziedot vēl.
No ārpuses ļoti interesanta ir Liebfraukirche (Jaunavas Marijas?) baznīca – tā ir milzīga, celta ilgi un būvniecības laikā arī arhitektūras mode mainījusies, tālab tās atsevišķi gali ir dažādos stilos (gotiskajā un romāņu), pat abi torņi nav vienādi…
Kā jau visām senajām pilsētām, arī Arnštates lielākais bieds bijuši ugunsgrēki un tie pilsētu postījuši ne reizi vien. Pēdējais lielais bijis ap 1700.gadu. Man bija interesanti uzzināt par jau iepriekš daudzviet redzētajām zvīņu mājām (arī ēka, kurā es dzīvoju, daļēji ir tāda) – tās ir azbesta plāksnes ar kurām noklātas koka pildrežģa ēkas, lai mazinātu degamību. Bet es biju domājusi, ka tās ir dekoratīvas skaidas vai kaut kas tāds… Dažām ēkām šīs zvīņas mēdz būt arī dekoratīvos rakstos izvietotas un jauki nokrāsotas – skaisti. Skatoties Arnštates galeriju varēsiet pamēģināt saskaitīt, cik zvīņaino tur ir. Bet esmu tās bildējusi arī citviet.
Steidzīgie 
Baznīcas ietekme gan bijusi liela – uz šejieni svētdienās nākuši apkārtnes iedzīvotāji un bijuši arī vairāki klosteri. Varenā Augšbaznīca sākotnēji tapusi kā daļa no karmelītu klostera mītnes un nav bijusi publiski pieejama. Vien pēc kāda lielā ugunsgrēka mūki uz laiku atļāvuši te nākt arī pilsētniekiem, bet joprojām viņiem ir unikāla bibliotēka un citi dārgumi, kas nav publiski pieejami. Vecpilsētā ir arī virkne citu baznīcai piederošu ēku.
Un noslēgumā – attēls, kurā redzama groteska ainiņa: ir sestdienas rīts Rātslaukumā, domes ēkas priekšā. Šodien te notiek lietoto mantu tirgus, bet Rātsnamā – arī laulību reģistrācija (pie durvīm gaida laulājamais pāris un viesi) un turpat piedzīta arī kravas mašīna. Bildē neredzamais tajā brīdī iekšā reģistrējamais pāris pēc iznākšanas ar to tika projām aizvizināts. Droši vien tam bija kāda simboliska nozīme, bet kopskats un sajūtas, skaļā kravas auto grozīšanās un taurēšana laukumā brītiņā, kamēr mēs gaidījām ekskursijas sākumu (jo bildes kreisajā stūrītī redzamā brūnā ēka ir tūrisma info centrs) radīja visnotaļ īpatnēju un šai vietai neraksturīgu atmosfēru.
Ceļā devos ar vilcienu (19 minūtes, turp un atpakaļ biļete – gandrīz 10 eiro), izkāpjot nobildēju gan daudzos velosipēdus stacijas stāvvietā, gan vilcienu sarakstu – tas mūsdienās ir ērtākais šādas info fiksēšanas veids. Arī šeit bija “automātiskā” stacija – cilvēku nav, ir tikai vilcienu saraksts, biļešu automāti un tūristu bukletiņi pie sienas. Viesnīcā biju sagatavojusies – iPhone saglabājusi offline karti un tā noderēja jau uzreiz, jo no stacijas pilsētas centrs nav redzams – viss ir plakans, ļoti augstu ēku nav un arī virziena norāžu nebija (no pilsētas centra uz staciju gan ir)…
Šovasar Nīderlandē laikam ir totālā petūniju mode – ziedu apstādījumos ir daudz, bet izteikti dominē labi koptas petūnijas – tās bija redzamas Leuvārdenas galerijā un būs šajā arī. Man ziedi ļoti patīk, tālab izbaudīju.
Kas vēl Snēkā ir pieminēšanas vērts? Protams, skaistās senās ēkas. No biznesa viedokļa interesanti fakti ir divi.
Šo informāciju biju atradusi jau viesnīcā, mājas lapā atradu arī sortimentu un izdomāju, ko gribētu ciemakukuļiem nopirkt. Vietējā tūrisma info centrā jautāju, vai ir kāds firmas veikals vai kas tāds (tūrisma centrā nebija nekas no KINGiem, kaut vispār visādu tirgojamo suvenīru daudz) un saņēmu atbildi, ka nav gan. Bet KINGus taču varot nopirkt jebkurā supermārketā un kioskā!
Tā, protams, gluži nebija: krustām šķērsām pa pilsētiņu staigājot, ieskatījos potenciāli derīgās tirgotavās un KINGu tajās vai nu nebija vispār vai varbūt kāds 1 veids… 😦 Bet nu labi, bildē redzams, ka kaut ko tomēr atradu. Jā, man paveicās – jau ejot uz vilcienu dīvainā un tūristiem gandrīz neredzamā vietā pamanīju vietējo lielveikalu un tajā bija 3 veidu KINGi!
Otra lieta. Nez kādēļ es biju domājusi, ka Eiropā populārais veikalu tīkls C&A ir vācu, bet, izrādās, man taisnība bijusi tikai daļēji: precīzi izsakoties tas ir nīderlandiešu. Vācu izcelsmes Nīderlandē dzīvojošie brāļi Klemenss un Augusts Brenninkmeijeri (Clemens & August, no turienes arī C&A) to izveidojuši 1841.gadā un pirmais veikals ticis atvērts tieši Snēkā! Otrais – Leuvārdenā un tikai pēc tam sākusies tālāka ekspansija gan Nīderlandē, gan pasaulē – tagad veikali esot arī Centrālajā un Dienvidamerikā, ne vien Eiropā.
Kompānija joprojām ir privāta un ģimenes pārziņā. Es pabiju abos veikalos (šo to arī nopirku), Snēkā gan piemirsu nofotografēt, tālāb pielieku bildi no Leuvārdenas.
Esmu atpakaļ Arnštatē un ir laiks mierīgi padomāt ko un kā par Leuvārdenu uzrakstīt. Jo – patika ļoti, bet visu jau uzrakstīt nevar… Tā kā neesmu droša, ka jūsu – lasītāju – interese ir tik pārāka par slinkumu, ka paši karti meklēsiet, tad es šajā rakstā ielikšu pat divas. 🙂
Otrajā kartē redzams, kā izvietotas Frīzlandes pilsētas.
Braukājot ar vilcienu, acīm patika zaļās plakanās ainavas un es brīnījos par to, ka dominē lopkopība (govis, aitas, arī kazas, zirgi un poniji), bet ne augkopība. Izrādās – vecā jūra vainīga – augsnes joprojām esot sāļas un īpatnējas, ne katru kultūru te var audzēt. Tad nu Nīderlandi/Holandi zinām kā siera karaļvalsti.
Rakstot par Nīderlandi nevar nepieminēt velosipēdistus, jo šeit to daudzums ir neaptverams. Nu jā – plakana valsts. Salīdzinoši – Arnštatē, kur klimats tomēr ir jaukāks, to ir būtiski mazāk (bet vienalga vairāk kā Latvijā). Velosipēdi ir visvisādi, nobildēju tikai vienu – ar feino bērnu stiklu.
Pilsētā, protams, ir virkne muzeju, bet to darba laiki ir aizņemtiem cilvēkiem nedraudzīgi – no 10iem vai 11iem līdz 17iem. Tā kā man papildu dienas nebija, tad iztikām viens bez otra. Mazliet jau žēl ir, protams. Labprāt būtu vismaz porcelāna kolekciju Princeses pilī apskatījusi.
Tēlotājmākslas mīļotājiem varu atgādināt, ka gleznotāja Rembranta sieva Saskija ir no Leuvārdenas. Bet tiem, kas bērnībā lasījuši jauko amerikāņu (!) autores grāmatu “Sudraba slidas” vai teātra izrādi ar šādu nosaukumu redzējuši, varu piebilst, ka visslavenākais kanālslidojums sākas un beidzas Leuvārdenā.
IEVAS PASAULE 