Tag Archives: Weimar

Par Gēti un vēl daži Veimāras krikumi

faustsKā jau iepriekš rakstīju, jau ap kādu 1700.gadu salīdzinoši nelielā Veimāras hercogiste, pateicoties valdnieku aktivitātei un interesei, kļuva aizvien kulturālāka un atvērtāka dažādām tā laika radošajām un nemierīgajām personībām, tajā skaitā arī Gētem. Nu labi, tiem, kuriem aizmirsies, ātri atgādināšu: latviešiem viņa vārdu vajadzētu zināt tādēļ, ka viņa slavenākais darbs ir Fausts, kuru tulkojis Rainis (un arī pats daudz no šī darba un autora ietekmējies).

Tiem, kuri skolas laikā literatūru mīlēja vairāk un/vai vācu valodu mācījās, iepazīšanās ar Gēti sākās ar Jaunā Vertera ciešanām. Gandrīz ap to vietu arī es varētu šo stāstu iesākt. johann-wolfgang-goetheLai man un jums vieglāk, pielieku arī itāļu marku, kurā redzams vēl ij ne 30 gadu vecumu nesasniegušais Gēte, koķetīgi pozējot māksliniekam 2 gadus ilgušā Itālijas ceļojuma laikā. Markā arī viņa dzīves gadi redzami – Gēte nodzīvoja 83 gadus un 55 no tiem – Veimārā.

Bet viss sākās Frankfurtē pie Mainas, kur Johans Volfgangs piedzima jurista ģimenē un īpaša izvēle viņam netika piedāvātā – jāstudē tā pati joma. Bet tobrīd Frankfurte ir skaitījusies lauki, universitātes tur nav bijis, tādēļ 16-gadīgais Gēte (toreiz tas bija normāls vecums studiju uzsākšanai jaunekļiem no izglītotām ģimenēm un Gēte no tādas nāca) devies un Leipcigas universitāti. Leipciga atrodas 150 km no Arnštates, bet vairāk kā 400 km no Frankfurtes. Ne telefona, ne interneta, ne labas satiksmes toreiz vēl nebija… vertersredTā nu puisis studēja un baudīja brīvo dzīvi tālu no mājām, līdz 19 gadu vecumā bija spiests studijas nepabeidzis atgriezties pie vecākiem dēļ smaga tuberkulozes uzliesmojuma. Tiek uzskatīts, ka tieši Leipcigas periods lielā mērā ir Jaunā Vertera ciešanu bāze. Droši vien tā arī bija. 🙂

Pēc izveseļošanās viņš studēja Strasbūrā – krietni tuvāk mājām. Universitāti pabeidza, bet ar skandālu – par dikti jau nu ķecerīgu viņa diplomdarbs par valsts un baznīcas attiecībām ticis atzīts. Taču šo studiju laikā viņš pamatīgi iedziļinājies arī mākslā un dibinājis attiecīgas pazīšanās. Pēc agriešanās mājās, sācis nelielu jurista praksi, bet vairāk gan nodevies dzejošanai (par ko tēvs, protams, nebija sajūsmā). Kad iznāca Verters, ar savu svaigo un dumpīgo izteiksmi un saturu, tas ātri kļuva populārs un atnesa slavu autoram. Bet Gēte pats nu nemaz nebija apmierināts ar savu jurista dzīvi un gaidāmo karjeru…

IMG_2668Un tad, būdams 25 gadus vecs, viņš saņēmis vēstuli no 18-gadīgā Veimāras kroņprinča – vai negribot atbraukt ciemos… Vienkāršojot jāsaka, ka ar to arī pietika – abu radniecīgās dvēseles labi sapratās un sākās Gētes laiks Veimārā. Kurš no viņiem bija tas lietišķais, nav īsti zināms, bet Gēte tika pieņemts kā (komerc)padomnieks, nevis galma dzejnieks un ilgajos Veimāras gados daudz vērtīgu un ļoti atšķirīgu lietu darījis: gan pils un citu objektu būvniecību, kā arī teātri vadījis, bijis aktīvs dabaspētnieks un mazliet arī alķīmiķis, dzeju rakstījis un kara laukā armijas virspavēlniekam padomus devis… Viņš arī aktīvi pret korupciju cīnījies un kādu laiku pat finanšu ministrs bijis – talantīgs un vispusīgs, par to jāpateicas ģimenei un bērnībā/jaunībā baudītajai labajai izglītībai.

IMG_2708Interesanta nianse: lai tolaik darbotos (augstos) amatos, obligāts nosacījums bija namīpašuma esamība Veimārā. Gētem, protams, tāda nebija un naudas arī ne. Tad nu valdnieki viņam vispirms uzdāvināja dārza namiņu Ilmas upes krastā, bet vēlāk – attēlā redzamo plašo namu pašā pilsētas centrā. Tagad tajā, protams, ir Gētes muzejs (kurā es nebiju 🙂 ).

Gan Gēte, gan hercogi bijuši aktīvi un sabiedriski – gan citus pie sevis aicinājuši, gan dažādi slavenie un arī nesaprastie, bet progresīvie uz Veimāru ceļu atraduši. Nemocīšu jūs ar daudziem dažādu jomu autoritāšu uzvārdiem (Verteru arī Napoleons esot lasījis un pēc tam ar Gēti tikties gribējis), bet mēģināšu tikt līdz Šilleram.

IMG_2626Jo, re, kur viņi abi ir – Vācijas kultūras dižgari Veimāras Vācu teātra laukumā. Un tas, ka bildē iekļuva arī skeitbordists no pieminekļa pakājē notiekoša pasākuma ir tikai normāli – arī vēl šodien Veimāra esot vistnotaļ brīvdomīga. 🙂

Gētes satikšanās ar 10 gadus jaunāko un vispirms netālajā Leipcigā, pēc tam pavisam tuvajā Jēnas universitātē strādājošo Frīdrihu Šilleru nevarēja nenotikt – abi piederēja sava laika dumpiniekiem, bija lasījuši un augstu vērtēja viens otra darbus.

Pēc abu 5 gadus ilgas draudzēšanās (nē, ij neceriet uz ko nepieklājīgu, ar orientāciju abiem viss kārtībā, bija ģimenes un bērni, bet tiek uzskatīts, ka viens otra gara darbus gan viņi būtiski ietekmējuši un vispozitīvākajā nozīmē), Šillers ar ģimeni pārceļas uz Veimāru un pilsētas sabiedriskā un politiskā dzīve aktivizējas vēl vairāk, jo arī Šilleram ir savs viedoklis un pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Žēl vienīgi, ka Šilleram ko dzīvot atlikuši bija tikai 6 gadi (viņš mira 45 gadu vecumā)… Vēstures avoti saka, ka viņa pāragro nāvi arī Gēte smagi pārdzīvojis, pašam saasinājušās veselības problēmas. Un arī pēc nāves abi dižgari nav tālu viens no otra – viņu mirstīgās atliekas glabājas blakus Veimāras baznīcas velvēs.

IMG_2641Vēl viens vārds, bez kura stāsts par Veimāru nevar iztikt ir Ferencs (vācieši saka – Francs) Lists – ārkārtīgi talantīgs un harizmātisks ungāru izcelsmes mūziķis, kuru nevar nenosaukt arī par dēkaini – tik nemierīgs un ar visu ko pārpilns bijis viņa garais mūžs (Lists nodzīvoja 75 gadus, bet kādus!).

Par viņa dēkām nestāstīšu, interesenti zina vai internetā atradīs, bet 20 gadus viņš dzīvoja Veimārā pēc iepriekšējā rakstā minētās Marijas Pavlovnas ielūguma, un arī pēc tam sakarus ar Veimāru nezaudēja. Šodien Lista vārdu nes Veimāras mūzikas augstskola.

IMG_2623Otra Veimāras augstskola studentu skaita ziņā ir reizes 4 lielāka un, interesanti, ir nosaukta šeit dzimuša arhitektūras stila vārdā – Bauhaus University. 1860.gadā Veimāras lielhercogs to dibinājis kā mākslas augstskolu, bet šodien tajā var apgūt mākslas un mediju zinības, arhitektūru un pilsētplānošanu, kā arī būvniecības jomas inženierzinības. Man gan jāatzīstas, ka tagad skaidri zinu, kāds arhitektūras virziens man nepatīk – bauhaus…  Bet tā kā ar arhitektūru saistīta neesmu, nevienam no tā nekāds ļaunums nerodas. 🙂

Ja nu šitik tālu ar lasīšanu esat tikuši, tad saite uz no 172 bildēm sastāvošo Veimāras fotogaleriju ir godam nopelnīta – skatieties un izbaudiet. Arī šoreiz galerijā vietumis ieliku paskaidrojošos virsrakstiņus, kas redzami, ja tā atvērta kopskata, nevis slaidrādes režīmā. Uz to iesaku pāriet pēc tam, kad uzrakstiņi izlasīti. Tā kā, brīnumainā kārtā, šodien bija tāda iespēja, daļai bilžu sarakstīju arī individuālos komentārus – tie redzami slaidrādes skatā.

 

 

Hercogveimāra

IMG_2673Cilvēki apmēram Veimārā ir dzīvojuši jau sen, bet kopš 1547.gada tā ir bijusi Saksijas hercogu rezidence (brīžam ar dažādiem nosaukuma paplašinājumiem, kā, piemēram: Saksija-Veimāra, Saksija-Veimāra-Eizenaha…) un tas nozīmē, ka pilis bija vajadzīgas. 🙂

Protams, tās arī būvētas, bet visu (seno) pilsētu galvenais ienaidnieks ugunsgrēku izskatā arī nav gājis secen, hercogu rezidenci postot ne reizi vien. Piemēram, bildē redzamas dažas ēciņas un tornis, kas saglabājušies pēc pēdējā lielā ugunsgrēka. Un interesanti, ka torņa melnā augšdaļa joprojām ir ar to gadsimtu kvēpiem – hercogi nolēmuši tos nost netīrīt, lai paliek kā skarbs atgādinājums.

Patlaban pēdējā lielā 1774.gada ugunsgrēkā nodegušo ēku vietā ir klasisks milzenis, kurā izvietots muzejs, bet turpat netālu ir arī pagaidu pils ēka, kurā hercogi dzīvoja pēc ugunsgrēka, kamēr jaunā (daļējā Gētes vadībā) tika būvēta.

IMG_2670Blakus esošajā bildē ir skats pa pils logu uz iekšpagalmu – kā jau salīdzinoši nesen celta, pils ir vairāk milzīga nekā ārēji skaista. Iekšpuse ir atjaunota un praktiski pilnībā pieejama apmeklētājiem.

Fotografēt iekšā nav atļauts, tālab jums atliks tikai man ticēt, ka bija ļoti skaisti un grezni. Īpaši mani fascinēja daudzās lielās skaistās kristāla lustras, balkoni ar skatiem gan uz iekšpagalmu, gan uz pils parku un upi, kas ir vienā sānā. Arī greznie parketa raksti bija skaisti. (vairākos gadījumos drīzāk pat attēli).

Vispār jau ar pili man paveicās. Tajā nonācu ap diviem un pie sevis domāju: paskatīšos, ja biļete liksies dārga, iztikšu bez iekšienes apskatīšanas (jo ārpuse ir vairāk lakoniska, nekā iekšā vilinoša, kaut, protams, viss ir tīrs, sakopts un atjaunots). Bet pils laikam gribēja tikt apskatīta. 🙂

Biļetes cena bija 7,5 eiro un, kamēr es vēl stāvēju un domāju vai gribu tik maksāt, dzirdēju, ka citam biļetes pircējam kasiere laipni iesaka uzgaidīt. Pulkstenis bija 13,50, bet tieši tajā dienā no 14iem ieeja būšot bezmaksas. Nu, tas iepriecināja mūs, kādu bariņu ļaužu, kas kases tuvumā atradāmies. Protams, pagaidīju un tad jau varēju nesteidzīgi visu izbaudīt.

IMG_2678Šī lielā un ārēji ne īpaši skaistā ēka atrodas pārsimt metrus no pils un ir hercogienes Annas Amālijas bibliotēka. Tajā unikālā trīsstāvu rokoko interjerā vairākus gadu simtus vāktas gan vērtīgas grāmatas, gan slaveno šejieniešu un viesu rokraksti un līdzīgi bibliogrāfiski dārgumi. To man būtu gribējies redzēt. Bet ir iznācis skarbi ironiski. Jau daudzos stāstos esmu rakstījusi par senajiem laikiem, kuros uguns pilis vai pat veselas pilsētas postījusi. Šī ēka ir mūra – tātad vajadzētu būt drošai. Vēl jo vairāk – mūsdienās.

Wiedereröffnung Anna Amalia Bibliothek in WeimarTaču nē, diemžēl mūsu prezidenta pils nav vienīgā. 2004.gadā pasaulslaveno rokoko stilā iekārtoto trīsstāvīgo bibliotēku pamatīgi papostīja ugunsgrēks un tā dzēsēju ūdens… Bojā gāja ap 15 tūkstošiem unikālu manuskriptu, ieskaitot daudzus Gētes un Mocarta rokrakstus.

Šobrīd bibliotēka ir atjaunota un darbojas, taču tik saudzīgā režīmā, ka man te nākas ielikt interneta bildi, jo dienā bibliotēkā tiek ielaisti tikai 250 cilvēki. Biļetes var nopirkt tikai uz vietas attiecīgās dienas rītā. Kad tās beidzas, tad beidzas. Es arī redzēju tikai trekniem sarkaniem burtiem rakstīto – izpārdots.

IMG_2578Bet vispār jau mans rīts Veimārā sākās mazliet eksotiski un ar naudas tērēšanu. Tūrisma info centrā biju kādu brītiņu pēc 10iem un tas nozīmēja, ka klasiskā ekskursija pa pilsētu ir mazliet nokavēta (7 eiro, sākas 10os, bet es no vilciena uz to laiku nekādi nevarēju paspēt), nākamā – divos. Taču bija iespēja 10.30 par 18 eiro (jā, nav lēti) doties izbraukumekskursijā ar stilīgo vēsturisko busiņu.

Sākumā mazliet šaubījos – kā tas būs – pa salīdzinoši nelielajiem logiem pilsētu apskatīt, bet bija labi. Iepriekš šādā veidā nebiju pilsētas skatījusies, bet te organizatori bija padomājuši ne tikai par busa eksterjeru. Iekšā šoferim aiz muguras bija 2 ekrāni (viens liels) un tajos braukšanas laikā rādīja video, kurā slavens vācu aktieris kopā ar mums viesojas dažādajos objektos, kā arī šo to pastāsta. Piebraucot pie objektiem šoferis šaurajās vecpilsētas ieliņās mācēja tik filigrāni izgrozīties, ka tos varēja apskatīt gan no viena sāna, gan no otra – nebija jāsnaikstās pāri otrā pusē sēdošo galvām. Šī ekskursijas daļa man vēlāk lieliski noderēja ar kājām pa vecpilsētu staigājot – tagad varēju bez steigas fotografēt, zinot kur atrodos un kas ir kas.

IMG_2581Papildu bonuss bija, ka buss ne tikai grozījās pa pilsētu, bet aizvizināja mūs arī līdz ārpilsētā esošajai Belvederas pilij (kājām tik tālu nebūtu aizgājusi).

Kā bildē redzams, šeit ir skaista vieta augstāk par pilsētu. Un stāsts ir ļoti cilvēcīgs: vienam no hercogiem tik ļoti iepatikusies Belvederas pils pie Vīnes, ka viņš nolēmis – Veimārā arī tādu vajag.

Esmu bijusi arī īstajā Belvederā – ārējas līdzības nav noteikti, bet tas nu lai paliek būvētājhercoga ziņā.

IMG_2582Pils ir neiela un mīlīgi omulīga. Varbūt esmu mazliet mietpilsoniska vai romantiska, bet šāda arhitektūra man ir tuvāka par iepriekš redzēto gigantismu un klasisko lakonismu.

Ēkā iekšā nebijām, bet kopā ar gidu pusstundas laikā izstaigājām teritoriju. Veimāras valdniekiem jau sen bijusi raksturīga ne tikai skaistuma mīlestība, bet arī dabaspētnieciska interese un tālab šeit ir arī oranžērija un augu kolekcija (tās neapskatījām). Arī Gētem viens no vilinošajiem iemesliem pārcelties uz Veimāru ir bijusi šī Belvederas bagātība, jo viņš bijis aktīvs dabas/augu pētnieks.

IMG_2596Bet nu ir laiks mazam papildu stāstiņam ar bildi par pilij atbilstīgi nelielo, bet jauko dārzu ar brīvdabas estrādīti privātiem pasākumiem (arī tagad to var noīrēt).

Bilde man neizdevās tik laba kā gribētos, bet apmēram jau var saprast: apakšdaļā  ir redzamas amfiteātra veidā izvietotās skatītāju vietas, pa augšā/priekšā – skatuve. Bet tas, kas man īpaši patika, bija aiz vidū redzamā bildei šķērsām pa vidu ejošā dzīvžoga noslēptā orķestra bedre – viss kā pa īstam. 🙂

Un tagad teikšu: “Zdravstvuiķe!”. Jā, krieviski, tikai negribējās tastatūrā kirilicas burtus meklēt. Šīs uzrunas iemesls ir Veimārā joprojām ar labvēlību pieminētā Marija Pavlovna – Krievijas cara meita, kas tikusi izprecināta šejienes valdniekam. Bet vispār jau pasaule ir maza un dižciltīgo dzimtu nekad nav bijis ļoti daudz – Marijas Pavlovnas māte ir bijusi ar vāciskām saknēm – no Virtembergas un uz Krieviju aizprecēta, tā ka iznākusi sava  veida atgriešanās.

IMG_2587Sākums bijis komiski dižmanīgs – lai parādītu, ka Krievija ir varen bagāta valsts, jaunajai sievai pūrā dots milzums visa kā smalka un Krievzemē ražota. Pils muzejā varēja apskatīt gan vairākas Pēterburgas servīzes, gan pat Marijas Pavlovnas no Krievijas atvesto gultu, gan daudz ko citu. Ir bijusi speciāla vienošanās, ka Marijai Pavlovnai atļaus palikt pareizticībā un tālab līdzi dots arī pilns dievnama aprīkojums…

Par to, cik pajūgos visa tā bagātība no Pēterburgas šurp vesta, īstas skaidrības nav, taču nereti šis braucēju kvantums tiek salīdzināts ar Napoleona armijas karagājienu…

Šī laulība ir bijusi viena no nebūt ne daudzajām, kad augstdzimušajām personām ir bijusi arī tā laime vienai otru mīlēt. Pirmā jaunā pāra apmešanās vieta bijusi Belvederas pils un hercogs sievai par prieku licis pils dārzu izveidot kā precīzu viņas Pēterburgas dārza kopiju (galerijā būs dažas bildes). Tas arī izdarīts, to papildinot ar 2 elementiem – nelielu labirintu vienā malā un jau redzēto estrādi otrā.

Maria_Pavlovna_of_Russia_by_V.Borovikovskiy_(1804,_Gatchina)Par Veimāras zelta laikmetu tiek saukts laika periods pirms Marijas Pavlovnas – desmitgades ap 18.un 19.gadsimtu miju. Savukārt viņas, kā arī dēla un viņa sievas Sofijas valdīšanas laiks – par sudraba laikmetu. Abos Veimāra bija Vācijas garīgās attīstības centrs gan caur universitāti, gan valdnieku algotajiem un/vai viesoties uzaicinātajiem slavenajiem vīriem. Tā nu Veimārā ir bijis, ka vairākās paaudzēs spēcīgas un kulturu mīlošas hercogienes pilsētas attīstību veicinājušas. Protams, sākumā jau kopā ar saviem vīriem, bet vēlāk kā atraitnes, jo toreiz valdnieku dzimtās sievietes nereti dzīvoja pat vairākus gadu desmitus ilgāk par saviem vīriem.

Pietiks šai reizei. Vēl sekos noslēdzošais stāsts un tad būs arī fotogalerija.

Veimāra – skaistā pilsēta, kurā visa ir par daudz…

karlis_dzilleja_-_garlibs_merkelis_0     Tā kā Veimāra atrodas tikai 35 km attālumā no Arnštates, protams, man bija jādodas to apskatīt. Iemeslu netrūkst: tā kā skolā mācījos vācu valodu, šīs zemes kultūra man nav sveša, un arī tie, kas no Latvijas vēstures šo to atceras, zina, ka gara gaisma uz mūsu pusi 18.-19.gadsimtā pārsvarā nāca no Veimāras un Jēnas – tā laika apgaismības centriem, kur universitātēs un pie valdniekiem pulcējās ne vien gaišākās vācu galvas, bet arī baltvācieši un pat pa kādam no pirmajiem latviešiem, kam bija iespēja uz Eiropu doties. Nesen izlasīju grāmatu par Garlību Merķeli (grāmatas Latvieši) autors – arī viņš ne vienu vien gadu Veimārā pavadījis…
IMG_2572     Ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, Veimāra nekāda lielā nav – kādi 35  tūkstoši iedzīvotāju (no tiem kādi 4 tūkstoši ir studenti), taču gadā to apmeklējot ap 4,5 miljoniem tūristu! Tas nu gan ir nopietns skaitlis (vairāk kā 12 tūkstoši dienā, ja mehāniski sadala) un ir jau arī ko redzēt: tūrisma informācijas centrā saņemtajā kartē fonam gandrīz nav vietas – viss vienās vienīgās apskatāmajās vietās un muzejos… Ne velti arī tūristu info centri ir divi.
     Kas te ko skatīt? Lūk, daži uzvārdi: Luters, Bahs, Herders, Gēte, Šillers, Vāgners, Štrauss, Lists, Nīče… Protams, ir vēl arī virkne vāciešiem būtisku mākslinieku, arhitektu un citu specifiskās jomās ietekmīgu ļaužu… Nez vai ir vēl kāda neliela pilsēta, kura ar šādu plejādi var lepoties. Pie tam – visi minētie šeit ir nevis uz 5 minūtēm apstājušies vai 1 reizi pārnakšņojuši, bet kādu laiku dzīvojuši. Arī arhitektūras virziens Bauhaus ir sācies šeit.
     Un ir labi, ja rodas jautājums: kāpēc, ja, šķiet, neviens no viņiem nav šeit dzimis? Atbilde ir ļoti būtiska – tādēļ, ka 18.-19.gadsimtā (kādu 4 paaudžu garumā) šeit bija progresīvi valdnieki (Veimāras-Saksijas hercogisti varbūt kāds no vēstures atceras), kas šos vīrus vai nu pie sevis uzaicināja, vai pat pieņēma savā paspārnē, kad tie citur bija nežēlastībā krituši (kā Luters). Viņus godinot, patlaban Veimārā vairākās vietās ir šai – Ernestīnu (Ernestines) – dinastijai veltītas izstādes – to plakāti pavīdēs arī fotogalerijā.
tourist     Jūtu, ka citādi ar sestdien redzēto galā netikšu, pamazām atkal rakstīšu miniseriāliņu un beigās būs arī krietna fotogalerija, bet šoreiz lai ir vēl dažas vispārējās lietas.
Kāpēc nosaukumā rakstu, ka visa par daudz? Nezinu kā ir citiem tūristiem, bet es tiešām jutos sagrauta, ieraugot visu to skaisto ēku, svarīgo objektu un muzeju jūkli… Ko nu par 1 dienu, arī nedēļā, šķiet, nav iespējams to visu apskatīt…
     Protams, ja jau ir 4 miljoni tūristu, tad tas ir pilsētas galvenais ienākumu avots un par viņiem tiek domāts. Piemēram, nez kur vēl ielās var būt greznu zirgu pajūgu sastrēgumi. Veimārā ir – pati redzēju, kā tūristu pajūgi stāv rindā uz piebraukšanu pie objektiem (bildē – laukums pie Gētes mājas). 🙂 Nezinu, kā jūtas vietējie iedzīvotāji, jo viņi te ir totālā mazākumā.
IMG_2709
     Un par biznesu top gandrīz viss. Par muzejiem, piemiņas vietām, grāmatām un suvenīriem pat nav ko runāt, bet ir, piemēram, Gētes un Šillera vārdos nosaukti iepirkšanās centri (katram savs). IMG_2614Iedomājieties – Raiņa unītis un Aspazijas… Nu, mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un, labi ka tā.
     Bet, no otras puses – savs attaisnojums iepirkšanās centru eksistencei te ir – kad tūrists parastais, ierauga to objektu daudzumu, tad no bezcerības (nu nevar ne daļu apmeklēt!) glābiņš var būt tikai veikalā…
     Atzīšos godīgi, tas bija arī mans gadījums – kad jau vairs nespēju pieminekļu plāksnītes lasīt, brīdi elpu atvilku Šillera iepirkšanās centrā. Ceru, ka dažbrīd rudens lekcijās man būs īpaši šilleriska iedvesma – kad tur nopirktais būs mugurā. 🙂
IMG_2693     Pēc tam atkal devos tālāk. Dažas stundas vēlāk uz brīdi patvērums (arī no lietus) bija jauka itāļu picērija ar ziedošiem oleandriem, glīti klātiem galdiņiem un interesantu BB picu – ar bekonu un brokoļiem. Vai tas ir itāļu vai gaļu mīlošo vācu gaumē, nezinu. Nekad iepriekš tādu nebiju ne redzējusi, ne ēdusi, bet varu teikt – tiešām laba! Un tad jau atkal bija spēks un drosme tālākiem klejojumiem… Jā, daudzviet esmu bijusi, bet ar šādu ievērības vērtu objektu blīvumu iepriekš nebija nācies cīnīties.
     Kā ilustrācija manis teiktajam, ka viss te ir bizness, labi iederēsies stāstiņš par Gēti un ginka koku (Ginko Biloba). Jā, jā, vispār jau tas aug tālajās Austrumu zemēs. Bet 18.gs. to kā eksotiku audzēja arī šur tur Eiropas oranžērijās.
     IMG_2607Un, ja kāds atceras, Gēte bija arī dabas pētnieks un ginka koks piesaistīja viņa uzmanību gan dēļ savas izcelsmes, gan ārstnieciskās vērtības, gan īpatnējām lapām, bet jo vairāk ar dzimumu noslēpumu. Jā, ginks ir divmāju augs – ir vīrišķie un sievišķie koki. Pie tam to, kurai dzimtei tie pieder, var uzzināt tikai tad, kad kokiem ir jau ap 30 gadiemievi. Kāpēc tas svarīgi? Nekādi banāni jau tur neienākas. Jā, bet sievišķie ziedot briesmīgi smirdot… Bet tas nu tā.
     Katrā ziņā – koks tik interesants no botāniskā viedokļa, ka Gēte tam pat dzejoli veltījis. Un nu jau Vācijā tas tiek saukts par Gētes koku, kā arī kļuvis par vienu no Veimāras simboliem. Pilsētā augot kādi 90 un gidi smejas – ginkus audzēt grib daudzi, bet to, vai iznāks smirdīgais vai nesmirdīgais, uzzina pēc 30 gadiem, kad pārstādīt vairs nevar… Pilsētas tūristu daļā ir vairāki ginka produktu veikali, ir arī ginka muzejs un var nopirkt stādus, kam piedevā nāk Gētes attēls…
     IMG_2556Tā kā Veimārā dzelzceļa stacija ir patālu (kādu kilometru) no vecpilsētas, tad ejot man iznāca trīs atšķirīgas Veimāras redzēt: ap staciju ir skaistas apmēram jūgendstila vai mazliet vecākas ēkas. Vecpilsēta ir mīlīgi feina – kā jau senās pilsētas.
     Bet pa vidu tāds dīvains gigantomānijas apsēsts gabals – milzīgas ēkas, ko par skaistām nosaukt grūti. Kā tās te radušās? Izrādās – Hitlers vainīgs. Viņa attiecības ar Veimāru bijušas sarežģītas. No vienas puses – Veimāra neapšaubāmi ir vācu kultūras šūpulis un par āriskajām saknēm jau viņš ļoti mīlēja runāt… No otras – tieši te dibināta viņa nīstā Veimāras republika. Ir saskaitīts, ka ilgāku vai īsāku laiku, bet Hitlers Veimārā bijis vismaz 40 reizes – gan uz dažādiem nacionālsociālistu partijas te rīkotiem pasākumiem, gan pārraudzīt un komandēt… Un licis tās gigantiskās ēkas sabūvēt – lai parādītu “atjaunojamās vācu valsts” varenību. Tagad pilsētai nav viegli tās racionāli izmantot, jo būvēts ir pamatīgi – arī nojaukšanai viegli nepadodas.
Atrium._Innenhof
     Patlaban pietiks. Tā kā izskatās, ka par Veimāru taps vēl 2 stāsti, centīšos tos katru otro dienu uzrakstīt un publiskot.