Tā kā Veimāra atrodas tikai 35 km attālumā no Arnštates, protams, man bija jādodas to apskatīt. Iemeslu netrūkst: tā kā skolā mācījos vācu valodu, šīs zemes kultūra man nav sveša, un arī tie, kas no Latvijas vēstures šo to atceras, zina, ka gara gaisma uz mūsu pusi 18.-19.gadsimtā pārsvarā nāca no Veimāras un Jēnas – tā laika apgaismības centriem, kur universitātēs un pie valdniekiem pulcējās ne vien gaišākās vācu galvas, bet arī baltvācieši un pat pa kādam no pirmajiem latviešiem, kam bija iespēja uz Eiropu doties. Nesen izlasīju grāmatu par Garlību Merķeli (grāmatas Latvieši) autors – arī viņš ne vienu vien gadu Veimārā pavadījis…

     Ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, Veimāra nekāda lielā nav – kādi 35  tūkstoši iedzīvotāju (no tiem kādi 4 tūkstoši ir studenti), taču gadā to apmeklējot ap 4,5 miljoniem tūristu! Tas nu gan ir nopietns skaitlis (vairāk kā 12 tūkstoši dienā, ja mehāniski sadala) un ir jau arī ko redzēt: tūrisma informācijas centrā saņemtajā kartē fonam gandrīz nav vietas – viss vienās vienīgās apskatāmajās vietās un muzejos… Ne velti arī tūristu info centri ir divi.

     Kas te ko skatīt? Lūk, daži uzvārdi: Luters, Bahs, Herders, Gēte, Šillers, Vāgners, Štrauss, Lists, Nīče… Protams, ir vēl arī virkne vāciešiem būtisku mākslinieku, arhitektu un citu specifiskās jomās ietekmīgu ļaužu… Nez vai ir vēl kāda neliela pilsēta, kura ar šādu plejādi var lepoties. Pie tam – visi minētie šeit ir nevis uz 5 minūtēm apstājušies vai 1 reizi pārnakšņojuši, bet kādu laiku dzīvojuši. Arī arhitektūras virziens Bauhaus ir sācies šeit.

     Un ir labi, ja rodas jautājums: kāpēc, ja, šķiet, neviens no viņiem nav šeit dzimis? Atbilde ir ļoti būtiska – tādēļ, ka 18.-19.gadsimtā (kādu 4 paaudžu garumā) šeit bija progresīvi valdnieki (Veimāras-Saksijas hercogisti varbūt kāds no vēstures atceras), kas šos vīrus vai nu pie sevis uzaicināja, vai pat pieņēma savā paspārnē, kad tie citur bija nežēlastībā krituši (kā Luters). Viņus godinot, patlaban Veimārā vairākās vietās ir šai – Ernestīnu (Ernestines) – dinastijai veltītas izstādes – to plakāti pavīdēs arī fotogalerijā.

     Jūtu, ka citādi ar sestdien redzēto galā netikšu, pamazām atkal rakstīšu miniseriāliņu un beigās būs arī krietna fotogalerija, bet šoreiz lai ir vēl dažas vispārējās lietas.

Kāpēc nosaukumā rakstu, ka visa par daudz? Nezinu kā ir citiem tūristiem, bet es tiešām jutos sagrauta, ieraugot visu to skaisto ēku, svarīgo objektu un muzeju jūkli… Ko nu par 1 dienu, arī nedēļā, šķiet, nav iespējams to visu apskatīt…

     Protams, ja jau ir 4 miljoni tūristu, tad tas ir pilsētas galvenais ienākumu avots un par viņiem tiek domāts. Piemēram, nez kur vēl ielās var būt greznu zirgu pajūgu sastrēgumi. Veimārā ir – pati redzēju, kā tūristu pajūgi stāv rindā uz piebraukšanu pie objektiem (bildē – laukums pie Gētes mājas). 🙂 Nezinu, kā jūtas vietējie iedzīvotāji, jo viņi te ir totālā mazākumā.

     Un par biznesu top gandrīz viss. Par muzejiem, piemiņas vietām, grāmatām un suvenīriem pat nav ko runāt, bet ir, piemēram, Gētes un Šillera vārdos nosaukti iepirkšanās centri (katram savs). Iedomājieties – Raiņa unītis un Aspazijas… Nu, mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un, labi ka tā.

     Bet, no otras puses – savs attaisnojums iepirkšanās centru eksistencei te ir – kad tūrists parastais, ierauga to objektu daudzumu, tad no bezcerības (nu nevar ne daļu apmeklēt!) glābiņš var būt tikai veikalā…

     Atzīšos godīgi, tas bija arī mans gadījums – kad jau vairs nespēju pieminekļu plāksnītes lasīt, brīdi elpu atvilku Šillera iepirkšanās centrā. Ceru, ka dažbrīd rudens lekcijās man būs īpaši šilleriska iedvesma – kad tur nopirktais būs mugurā. 🙂

     Pēc tam atkal devos tālāk. Dažas stundas vēlāk uz brīdi patvērums (arī no lietus) bija jauka itāļu picērija ar ziedošiem oleandriem, glīti klātiem galdiņiem un interesantu BB picu – ar bekonu un brokoļiem. Vai tas ir itāļu vai gaļu mīlošo vācu gaumē, nezinu. Nekad iepriekš tādu nebiju ne redzējusi, ne ēdusi, bet varu teikt – tiešām laba! Un tad jau atkal bija spēks un drosme tālākiem klejojumiem… Jā, daudzviet esmu bijusi, bet ar šādu ievērības vērtu objektu blīvumu iepriekš nebija nācies cīnīties.

     Kā ilustrācija manis teiktajam, ka viss te ir bizness, labi iederēsies stāstiņš par Gēti un ginka koku (Ginko Biloba). Jā, jā, vispār jau tas aug tālajās Austrumu zemēs. Bet 18.gs. to kā eksotiku audzēja arī šur tur Eiropas oranžērijās.

     Un, ja kāds atceras, Gēte bija arī dabas pētnieks un ginka koks piesaistīja viņa uzmanību gan dēļ savas izcelsmes, gan ārstnieciskās vērtības, gan īpatnējām lapām, bet jo vairāk ar dzimumu noslēpumu. Jā, ginks ir divmāju augs – ir vīrišķie un sievišķie koki. Pie tam to, kurai dzimtei tie pieder, var uzzināt tikai tad, kad kokiem ir jau ap 30 gadiemievi. Kāpēc tas svarīgi? Nekādi banāni jau tur neienākas. Jā, bet sievišķie ziedot briesmīgi smirdot… Bet tas nu tā.

     Katrā ziņā – koks tik interesants no botāniskā viedokļa, ka Gēte tam pat dzejoli veltījis. Un nu jau Vācijā tas tiek saukts par Gētes koku, kā arī kļuvis par vienu no Veimāras simboliem. Pilsētā augot kādi 90 un gidi smejas – ginkus audzēt grib daudzi, bet to, vai iznāks smirdīgais vai nesmirdīgais, uzzina pēc 30 gadiem, kad pārstādīt vairs nevar… Pilsētas tūristu daļā ir vairāki ginka produktu veikali, ir arī ginka muzejs un var nopirkt stādus, kam piedevā nāk Gētes attēls…

     Tā kā Veimārā dzelzceļa stacija ir patālu (kādu kilometru) no vecpilsētas, tad ejot man iznāca trīs atšķirīgas Veimāras redzēt: ap staciju ir skaistas apmēram jūgendstila vai mazliet vecākas ēkas. Vecpilsēta ir mīlīgi feina – kā jau senās pilsētas.

     Bet pa vidu tāds dīvains gigantomānijas apsēsts gabals – milzīgas ēkas, ko par skaistām nosaukt grūti. Kā tās te radušās? Izrādās – Hitlers vainīgs. Viņa attiecības ar Veimāru bijušas sarežģītas. No vienas puses – Veimāra neapšaubāmi ir vācu kultūras šūpulis un par āriskajām saknēm jau viņš ļoti mīlēja runāt… No otras – tieši te dibināta viņa nīstā Veimāras republika. Ir saskaitīts, ka ilgāku vai īsāku laiku, bet Hitlers Veimārā bijis vismaz 40 reizes – gan uz dažādiem nacionālsociālistu partijas te rīkotiem pasākumiem, gan pārraudzīt un komandēt… Un licis tās gigantiskās ēkas sabūvēt – lai parādītu “atjaunojamās vācu valsts” varenību. Tagad pilsētai nav viegli tās racionāli izmantot, jo būvēts ir pamatīgi – arī nojaukšanai viegli nepadodas.

     Patlaban pietiks. Tā kā izskatās, ka par Veimāru taps vēl 2 stāsti, centīšos tos katru otro dienu uzrakstīt un publiskot.