Hercogveimāra

IMG_2673Cilvēki apmēram Veimārā ir dzīvojuši jau sen, bet kopš 1547.gada tā ir bijusi Saksijas hercogu rezidence (brīžam ar dažādiem nosaukuma paplašinājumiem, kā, piemēram: Saksija-Veimāra, Saksija-Veimāra-Eizenaha…) un tas nozīmē, ka pilis bija vajadzīgas. 🙂

Protams, tās arī būvētas, bet visu (seno) pilsētu galvenais ienaidnieks ugunsgrēku izskatā arī nav gājis secen, hercogu rezidenci postot ne reizi vien. Piemēram, bildē redzamas dažas ēciņas un tornis, kas saglabājušies pēc pēdējā lielā ugunsgrēka. Un interesanti, ka torņa melnā augšdaļa joprojām ir ar to gadsimtu kvēpiem – hercogi nolēmuši tos nost netīrīt, lai paliek kā skarbs atgādinājums.

Patlaban pēdējā lielā 1774.gada ugunsgrēkā nodegušo ēku vietā ir klasisks milzenis, kurā izvietots muzejs, bet turpat netālu ir arī pagaidu pils ēka, kurā hercogi dzīvoja pēc ugunsgrēka, kamēr jaunā (daļējā Gētes vadībā) tika būvēta.

IMG_2670Blakus esošajā bildē ir skats pa pils logu uz iekšpagalmu – kā jau salīdzinoši nesen celta, pils ir vairāk milzīga nekā ārēji skaista. Iekšpuse ir atjaunota un praktiski pilnībā pieejama apmeklētājiem.

Fotografēt iekšā nav atļauts, tālab jums atliks tikai man ticēt, ka bija ļoti skaisti un grezni. Īpaši mani fascinēja daudzās lielās skaistās kristāla lustras, balkoni ar skatiem gan uz iekšpagalmu, gan uz pils parku un upi, kas ir vienā sānā. Arī greznie parketa raksti bija skaisti. (vairākos gadījumos drīzāk pat attēli).

Vispār jau ar pili man paveicās. Tajā nonācu ap diviem un pie sevis domāju: paskatīšos, ja biļete liksies dārga, iztikšu bez iekšienes apskatīšanas (jo ārpuse ir vairāk lakoniska, nekā iekšā vilinoša, kaut, protams, viss ir tīrs, sakopts un atjaunots). Bet pils laikam gribēja tikt apskatīta. 🙂

Biļetes cena bija 7,5 eiro un, kamēr es vēl stāvēju un domāju vai gribu tik maksāt, dzirdēju, ka citam biļetes pircējam kasiere laipni iesaka uzgaidīt. Pulkstenis bija 13,50, bet tieši tajā dienā no 14iem ieeja būšot bezmaksas. Nu, tas iepriecināja mūs, kādu bariņu ļaužu, kas kases tuvumā atradāmies. Protams, pagaidīju un tad jau varēju nesteidzīgi visu izbaudīt.

IMG_2678Šī lielā un ārēji ne īpaši skaistā ēka atrodas pārsimt metrus no pils un ir hercogienes Annas Amālijas bibliotēka. Tajā unikālā trīsstāvu rokoko interjerā vairākus gadu simtus vāktas gan vērtīgas grāmatas, gan slaveno šejieniešu un viesu rokraksti un līdzīgi bibliogrāfiski dārgumi. To man būtu gribējies redzēt. Bet ir iznācis skarbi ironiski. Jau daudzos stāstos esmu rakstījusi par senajiem laikiem, kuros uguns pilis vai pat veselas pilsētas postījusi. Šī ēka ir mūra – tātad vajadzētu būt drošai. Vēl jo vairāk – mūsdienās.

Wiedereröffnung Anna Amalia Bibliothek in WeimarTaču nē, diemžēl mūsu prezidenta pils nav vienīgā. 2004.gadā pasaulslaveno rokoko stilā iekārtoto trīsstāvīgo bibliotēku pamatīgi papostīja ugunsgrēks un tā dzēsēju ūdens… Bojā gāja ap 15 tūkstošiem unikālu manuskriptu, ieskaitot daudzus Gētes un Mocarta rokrakstus.

Šobrīd bibliotēka ir atjaunota un darbojas, taču tik saudzīgā režīmā, ka man te nākas ielikt interneta bildi, jo dienā bibliotēkā tiek ielaisti tikai 250 cilvēki. Biļetes var nopirkt tikai uz vietas attiecīgās dienas rītā. Kad tās beidzas, tad beidzas. Es arī redzēju tikai trekniem sarkaniem burtiem rakstīto – izpārdots.

IMG_2578Bet vispār jau mans rīts Veimārā sākās mazliet eksotiski un ar naudas tērēšanu. Tūrisma info centrā biju kādu brītiņu pēc 10iem un tas nozīmēja, ka klasiskā ekskursija pa pilsētu ir mazliet nokavēta (7 eiro, sākas 10os, bet es no vilciena uz to laiku nekādi nevarēju paspēt), nākamā – divos. Taču bija iespēja 10.30 par 18 eiro (jā, nav lēti) doties izbraukumekskursijā ar stilīgo vēsturisko busiņu.

Sākumā mazliet šaubījos – kā tas būs – pa salīdzinoši nelielajiem logiem pilsētu apskatīt, bet bija labi. Iepriekš šādā veidā nebiju pilsētas skatījusies, bet te organizatori bija padomājuši ne tikai par busa eksterjeru. Iekšā šoferim aiz muguras bija 2 ekrāni (viens liels) un tajos braukšanas laikā rādīja video, kurā slavens vācu aktieris kopā ar mums viesojas dažādajos objektos, kā arī šo to pastāsta. Piebraucot pie objektiem šoferis šaurajās vecpilsētas ieliņās mācēja tik filigrāni izgrozīties, ka tos varēja apskatīt gan no viena sāna, gan no otra – nebija jāsnaikstās pāri otrā pusē sēdošo galvām. Šī ekskursijas daļa man vēlāk lieliski noderēja ar kājām pa vecpilsētu staigājot – tagad varēju bez steigas fotografēt, zinot kur atrodos un kas ir kas.

IMG_2581Papildu bonuss bija, ka buss ne tikai grozījās pa pilsētu, bet aizvizināja mūs arī līdz ārpilsētā esošajai Belvederas pilij (kājām tik tālu nebūtu aizgājusi).

Kā bildē redzams, šeit ir skaista vieta augstāk par pilsētu. Un stāsts ir ļoti cilvēcīgs: vienam no hercogiem tik ļoti iepatikusies Belvederas pils pie Vīnes, ka viņš nolēmis – Veimārā arī tādu vajag.

Esmu bijusi arī īstajā Belvederā – ārējas līdzības nav noteikti, bet tas nu lai paliek būvētājhercoga ziņā.

IMG_2582Pils ir neiela un mīlīgi omulīga. Varbūt esmu mazliet mietpilsoniska vai romantiska, bet šāda arhitektūra man ir tuvāka par iepriekš redzēto gigantismu un klasisko lakonismu.

Ēkā iekšā nebijām, bet kopā ar gidu pusstundas laikā izstaigājām teritoriju. Veimāras valdniekiem jau sen bijusi raksturīga ne tikai skaistuma mīlestība, bet arī dabaspētnieciska interese un tālab šeit ir arī oranžērija un augu kolekcija (tās neapskatījām). Arī Gētem viens no vilinošajiem iemesliem pārcelties uz Veimāru ir bijusi šī Belvederas bagātība, jo viņš bijis aktīvs dabas/augu pētnieks.

IMG_2596Bet nu ir laiks mazam papildu stāstiņam ar bildi par pilij atbilstīgi nelielo, bet jauko dārzu ar brīvdabas estrādīti privātiem pasākumiem (arī tagad to var noīrēt).

Bilde man neizdevās tik laba kā gribētos, bet apmēram jau var saprast: apakšdaļā  ir redzamas amfiteātra veidā izvietotās skatītāju vietas, pa augšā/priekšā – skatuve. Bet tas, kas man īpaši patika, bija aiz vidū redzamā bildei šķērsām pa vidu ejošā dzīvžoga noslēptā orķestra bedre – viss kā pa īstam. 🙂

Un tagad teikšu: “Zdravstvuiķe!”. Jā, krieviski, tikai negribējās tastatūrā kirilicas burtus meklēt. Šīs uzrunas iemesls ir Veimārā joprojām ar labvēlību pieminētā Marija Pavlovna – Krievijas cara meita, kas tikusi izprecināta šejienes valdniekam. Bet vispār jau pasaule ir maza un dižciltīgo dzimtu nekad nav bijis ļoti daudz – Marijas Pavlovnas māte ir bijusi ar vāciskām saknēm – no Virtembergas un uz Krieviju aizprecēta, tā ka iznākusi sava  veida atgriešanās.

IMG_2587Sākums bijis komiski dižmanīgs – lai parādītu, ka Krievija ir varen bagāta valsts, jaunajai sievai pūrā dots milzums visa kā smalka un Krievzemē ražota. Pils muzejā varēja apskatīt gan vairākas Pēterburgas servīzes, gan pat Marijas Pavlovnas no Krievijas atvesto gultu, gan daudz ko citu. Ir bijusi speciāla vienošanās, ka Marijai Pavlovnai atļaus palikt pareizticībā un tālab līdzi dots arī pilns dievnama aprīkojums…

Par to, cik pajūgos visa tā bagātība no Pēterburgas šurp vesta, īstas skaidrības nav, taču nereti šis braucēju kvantums tiek salīdzināts ar Napoleona armijas karagājienu…

Šī laulība ir bijusi viena no nebūt ne daudzajām, kad augstdzimušajām personām ir bijusi arī tā laime vienai otru mīlēt. Pirmā jaunā pāra apmešanās vieta bijusi Belvederas pils un hercogs sievai par prieku licis pils dārzu izveidot kā precīzu viņas Pēterburgas dārza kopiju (galerijā būs dažas bildes). Tas arī izdarīts, to papildinot ar 2 elementiem – nelielu labirintu vienā malā un jau redzēto estrādi otrā.

Maria_Pavlovna_of_Russia_by_V.Borovikovskiy_(1804,_Gatchina)Par Veimāras zelta laikmetu tiek saukts laika periods pirms Marijas Pavlovnas – desmitgades ap 18.un 19.gadsimtu miju. Savukārt viņas, kā arī dēla un viņa sievas Sofijas valdīšanas laiks – par sudraba laikmetu. Abos Veimāra bija Vācijas garīgās attīstības centrs gan caur universitāti, gan valdnieku algotajiem un/vai viesoties uzaicinātajiem slavenajiem vīriem. Tā nu Veimārā ir bijis, ka vairākās paaudzēs spēcīgas un kulturu mīlošas hercogienes pilsētas attīstību veicinājušas. Protams, sākumā jau kopā ar saviem vīriem, bet vēlāk kā atraitnes, jo toreiz valdnieku dzimtās sievietes nereti dzīvoja pat vairākus gadu desmitus ilgāk par saviem vīriem.

Pietiks šai reizei. Vēl sekos noslēdzošais stāsts un tad būs arī fotogalerija.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s