Kovārņklints jeb vidus stāsts – mazāk par “viņiem”, vairāk par sevi

     Šajā miniseriālā būs 3 stāsti un šis iznāk vidējais pēc būtības. Pamazām paskaidrošu. Paralēli darbam un Arnštates iepazīšanai, protams, skatos kurp vēl varētu aizdoties. Ierobežojošs faktors ir vilciens, jo sava auto man šeit nav, taču vilcienos pieejamie dažādie tūrisma bukleti toties ir pluss – studē tik!
     Tā nu vienā no bukletiem atradu informāciju par nelielo Kālas (Kahla) pilsētu, kas atrodas kādu 65 km vai pusotrstundīga vilciena brauciena attālumā. Un tālāk sanāk maza intriga: par to, kas mani piesaistīja Kālā, būs pēdējais no trim stāstiem. 🙂 Pētot internetā papildu informāciju, atradu, ka pilsēta atrodoties skaistās Leihtenburgas (Leuchtenburg) pils pakājē. Nu, to man vajag redzēt! – pilis mani ļoti fascinē un jo sevišķi šejienes skaistās, lepnos pakalnos vīdošās.
     Ātri vien plāns bija gatavs: no rīta jādodas ceļā, vispirms ar kājām uz pili (tur esot arī muzejs), tad atpakaļ uz pilsētu – to apskatīt un mani interesējošajā vietā arī pabūt. Vienkārši, vai ne? Līdz šim jau tā arī ir bijis – izkāpjot no vilciena, pili var redzēt, mājās sagatavotajā bezsaistes šīs apkārtnes GoogleMaps tik jāiemet acis, lai virziens pareizs un uz augšu. Uz to arī gatavojos, jo redzēju, ka tūrisma info centrs, kur varbūt var kādu papīra karti dabūt, ir vecpilsētā – “nepareizajā virzienā”, ja uz pili gribu doties.
     Izkāpjot no vilciena un galvu aktīvi grozot, pili ieraudzīt vienalga neizdevās. Tikmēr arī nedaudzie pārējie braucēji bija jau izklīduši un stacijā, kā ierasts, neviena nav. Ko tagad? Lēnām čāpojot ap staciju, ieraudzīju tūristiem domātu plakātu ar nosacītu karti un pat 2 labām ziņām: uz pili varot nokļūt pa 2 tūristu takām – zilo un zaļo. Labi! Tātad – augšup došos pa vienu, atpakaļ pa otru! Bija arī smuki norādīts, ka zilā taka no stacijas sākas. Nu, to vietu gan dabā neatradu. Un varu uzreiz pasūdzēties, ka kārtējo reizi saskāros ar dabā slikti marķētām takām. Izlīdzēja GoogleMaps: ja aptuvens virziens ir zināms un dažos krustojumos sirdsmieram marķējums ir, tad var iztikt.
IMG_2355     Jau no stacijas bija redzama varenā Kovārņklints (Dohlenstein) un norādījumos izlasīju, ka zilā taka ved gar šādi nosauktu skatu punktu. Tiesa gan, tajā brīdī šīs lietas vēl kopā nesaliku – būtu nobijusies. Vienkārši – klinti redzēju un par skatu punktu izlasīju. 🙂 Bet tagad lepni saku – jā, es biju tur augšā uz klints!
     Kāpiens bija skaists. Par spīti vēsajai dienai, bija arī ko pasvīst augšup kāpjot, bet ne tas ir galvenais. Es iepriekš (pirms šī Vācijas brauciena) neesmu īpaši pa kalnu takām staigājusi un arī šeit jau nekādos īstos kalnos neesmu bijusi – būtībā pa tādiem mīlīgiem mežainiem apaļumiem takas vijas. Bet šī nebija pirmā reize, kad es sapratu, ka man ir bail! Nē, ne no kādiem iespējamiem laupītājiem, bet no kāpšanas/iešanas slīpā vai taisnā, bet redzamā augstumā. Un īpaši man ir bail lejup ejot vai pat domājot par iešanu uz leju. Vienubrīd pieķēru sevi, ka pagājušajā gadā kādā orientēšanās pasākumā pa līdzīgu nogāzīti ar lielu prieku būtu lejā noskrējusi, bet tagad – bailes pat prātīgi ejot… Ļoti neierasta un nepatīkama sajūta, jo vispār sevi par bailuli neuzskatu. Kad atgriezīšos Latvijā, jautāšu savai fizioterapeitei, vai tiešām šīs bailes var būt saistītas ar potītes traumu. Bet to taču salauzu uz līdzenas vietas! … Jā, ko tikai smadzenes reizēm neizstrādā.
IMG_2183     Kovārņklints skatu vieta bija iespaidīga. Kad ielikšu Kālas galeriju, bilžu būs vairāk, šoreiz vairāk stāsta, bet vienu skatu lejup uz pilsētu ielieku (skatu vietās un tamlīdzīgās man nav problēmu uz leju skatīties, tikai ejot).
     Tā kā šeit bieži līst, tad vietām mežā taka nebija īsti nožuvusi, liekot man vēl vairāk baidīties – no paslīdēšanas dubļos. Vairākas vietas bija krietni stāvas un es priecīgi domāju – labi, ka ne pa šo taku došos lejup. Pirms pils vienā stāvā nogāzē nesenie lieti bija takas vidū kārtīgu grāvi izskalojuši un tur nācās iet kā lācītim – katra kāja pa savu pusi. Nezinu, kā tur varētu tikt lejā, bet nekādu brīdinājumu nebija. Gāju un mierināju sevi ar domu, ka varbūt zaļā taka ir mīlīgāka… Ik pa brīdim sevi nostrostēju: atbrīvojies, elpo mierīgi un uz priekšu!
IMG_2192     Brīdis, kad kādā takas līkumā negaidīti iznira Leihtenbergas pils bija skaists. Un, nonākot pilī, pazuda jebkādas šaubas – kāpiens bija tā vērts! Nākamajā stāstā par pili uzrakstīšu, tagad tikai jātiek lejā. Tūrisma informācijas centra dāma sacīja, ka zaļā taka nebūt neesot briesmīga. Tas bija mazs mierinājums.
     Tiesa gan, lejup dodoties, tā arī neieraudzīju norādi uz zaļās takas sākumu – vietu, kur tā nodalās nost no asfaltētā pils piebraucamā ceļa. Un droši vien, ka tas bija labākais variants – tā nodomāju, raiti soļodama lejup pa autoceļa malu. Jā, autoceļš, protams, ir garāks (2 km vietā 4), bet noteikti nav bīstams. Ar apmierinātu smaidu skatījos pa labi – kaut kur tur ir manis neatrastā zaļā taka. Un tie slīpumi un stāvumi nemaz piemīlīgi neizskatījās…
     Vienubrīd, kad augšupkāpjot pavisam nobijusies un slikti jutos, biju iedomājusies – lejup ejot, jāuzjautā kādam autostāvvietā, varbūt var novest mani līdz pilsētai. Bet faktiski to neizdarīju – laiks bija tīri labs, ceļš gluds, biju nolēmusi iet kājām. Taču nebiju vēl ne pusi no 4 km līdz pilsētai nogājusi, kad viens auto pats apstājās un jautāja, vai nevajagot novest lejā. Protams, vajag!
     Mašīnā esot, omulīgais šoferītis pirmo teikumu pateica tik apaļā un feinā vietējā izloksnē, ka es ne vārda nesapratu. Nu ko, man jau ir atstrādāts teikums šādiem gadījumiem: lūdzu vēlreiz un lēnām. Ā! No kurienes es esot? No Latvijas. Vai es te dzīvojot? Nē, tikai uz 3 mēnešiem. Un kā man te patīkot? Teicu taisnību: ļoti. Vai labāk esot te vai Latvijā? Pēc apdomas mirkļa teicu: vislabāk vienmēr ir savā dzimtenē. IMG_2346Tā laikam bija vislabākā atbilde priekš mums abiem – arī šoferis mirkli padomāja (bija laikam gaidījis, ka te ir labāk) un piekrita. Mazmazdrusciņ pafilozofējām un klāt bijām – Kāla sagaidīja ar aizvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi un es pie tās izkāpu, jo vecpilsēta turpat pretī sākās – nelielā kāpumā uz augšu, jo dzelzceļa līnija te iet gar upi – pa leju. Man patika, ka kārtīgie vācieši šeit šlagbaumu uztaisījuši tā, ka tas nepārprotami aizšķērso ceļu arī gājējiem.
     Pēc tam pati mazlietiņ padomāju par tik viegli mašīnā iesākto tēmu. Nauda un dzīve. Kāda un kur? Kas īsti mums katram ir svarīgs un kādēļ? Jā, man patīk ceļot un jo sevišķi – pagarie izbraukumi (kā šī un iepriekšējā vasara, ASV vēl pirms kādiem gadiem…), kurus ik pa laikam izdodas pašai priekš sevis saorganizēt. Var redzēt kā citur dzīvo, var padomāt un salīdzināt. Bet pavisam pārcelties? Vai ir Laimes zeme? Laikam jau nav. Un viens no Latvijas plusiem ir, ka tā ir tik maza – ja patiešām ļoti gribi, daudz var izdarīt un izmainīt! Arī daudzas sistēmas pie mums ir vienkāršākas un elastīgākas nekā lielajās un tradīcijām bagātajās valstīs.
     Bet nu jau pietiks. Solos: ja nekādi pēkšņi darbi vai ne-darbi neuzradīsies, tad parīt būs stāsts un daudz bilžu par Leihtenburgu. 🙂
Advertisements

One thought on “Kovārņklints jeb vidus stāsts – mazāk par “viņiem”, vairāk par sevi

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s