Tag Archives: Kahla

Kāla un tās trauslie dārgumi

Arn-KahlaIr pienācis laiks pēdējam Kālas stāstam. Skaitļos runājot – no Arnštates līdz tai ir mazliet vairāk kā 60 km, ja brauc ar auto un apmēram pusotra stunda vajadzīga, ja ceļo ar vilcienu. Pa taisno aizbraukt nevar, ir vienu reizi jāpārsēžas – vai nu Erfurtē vai, kā iznāca optimālāk un ātrāk – Zālfeldē (Saalfeld) – kartē apmēram apakšas vidū.

No vilcienbraukšanas viedokļa šī bija pirmā reize, kad man nācās būt viltīgākai par visnotaļ ērto DeutscheBahn mājaslapas automātisko piedāvājumu būvētāju. Un proti – izrādījās, ka pirkt 2 atsevišķas biļetes (katram posmam turp un atpakaļ) ir krietni lētāk, nekā braukt ar vienu biļeti (vilcieni, protams, tie paši, tikai biļešu skaits un cena atšķiras). Par šo diezgan nejauši atrasto kombināciju pati esmu lepna un tagad, citus braucienus plānojot, šādu iespēju allaž pārbaudu.

IMG_2378Kāla ir sena (pilsētas tiesības kopš 1283.gada), bet maza pilsēta – ap 7 tūkstošiem iedzīvotāju. Tās attīstība lielā mērā bijusi saistīta ar stratēģiski novietoto Leihtenburgas pils (tagad atradu info, ka pilī muzejs, šādā vai tādā izskatā, ir kopš 1906.gada!). Otrs virziens – ne velti pils muzejā eksponētais porcelāns – šeit jau kopš 1844.gada atrodas viena no Vācijas slavenākajām porcelāna rūpnīcām.

Tie, kuri mani labi pazīst, tagad saprot, ka tieši šis bija mans pirmais impulss, lai dotos uz Kālu –  man ļoti patīk skaisti trauki! Jā, mājās visa kā ir diezgan un bez vajadzības jaunus nepērku, taču apskatot izbaudīt tos vienmēr esmu gatava un kādu nelielu vajadzību jau arī var izdomāt… 🙂

5_Familie-Raithel-09_01_4c490e8425Jau iepriekšējā rakstā minēju, ka šajā apkārtnē vēsturiski porcelāns ražots ne vienā vien vietā, taču – pēc Otrā pasaules kara šī bija Vācijas Demokrātiskās Republikas daļa un, pēc apvienošanās, te daudz kas juka un bruka… Šobrīd Kālas rūpnīcas īpašnieku ģimene, kas lepojas, ka paaudžu paaudzēm šis ir ģimenes uzņēmums (kopš jau minētā 1884.gada) ir pārņēmusi vēl virkni citu ražotņu un lielas dažādiem īpašniekiem piederošas ražotnes Tīringā un vispār Vācijā ir palikušas tikai kādas pāris.

5_Notes_Sandmaennchen_Freunde_Becher_mug_0_30l_e0ca19697dJau iepriekš biju atradusi informāciju, ka šeit tiek ražotas vairākas ļoti interesantas porcelāna sērijas, kuras man gribējās ar acīm un rokām apskatīt. Kas gan īpašs var būt traukos? Mūsdienās – ne tikai labs dizains, bet arī citas noderīgas īpašības.

Nu, piemēram, ir neslīdošo un negrabošo trauku sērijas (apakšā mīksta gumijota kārtiņa) ar bērnu un pieaugušo versijām. Ir bērnu trauki, kur zīmējumam kontūra ir, bet izkrāsot var ar parastajiem zīmuļiem. Un nomazgāt, kad apnīk. Un krāsot atkal…

IMG_2382Ļoti īpaša (un vēl dārgāka…) ir 5 sajūtu (5 senses) sērija, kuru veido balti trauki ar interesantām krāsinām samtainām detaļām – osām, apakštasītēm (arī – negrab un neslīd, bet šoreiz dēļ samtainā pārklājuma) vai dekoriem. Šos ir ārkārtīgi patīkami rokā paņemt – silts un mazliet pūkains. Protams, neslīd un var mazgāt trauku mazgājamajā mašīnā.

Protams, rūpnīcas veikals ir ļoti plašs –  4 milzīgas telpas, kas piekrautas ar visdažādāko veidu, krāsu un lielumu traukiem – galerijā ir dažas bildes ieskatam.

Es uz šo pārpilnību principā jau biju gatava, jo dažus gadus iepriekš esmu bijusi līdzīgā rūpnīcas veikalā Zārbrikenā – Vileroy & Boch.

Vairāk kā stundu ar baudu pa traukiem krāmējoties, protams, bez dažiem pirkumiem ārā neizgāju. 🙂 Nopirku 2 nelielas konkrētas dāvanas, vienu – nenoskārstai vajadzībai un 1 lietu pašiem. Te nu pati sev liekos ļoti viltīga bijusi, tāpēc palielīšos. Es mēdzu no ceļojumiem pārvest krūzītes – tas ir priekšmets, ko var ikdienā lietot un virtuvē mums ir vairāki plaukti ar šo izstādi. Gan paši mēdzam, atkarībā no garastāvokļa, krūzes pamainīt, gan viesiem ir no kā izvēlēties un pie viena jaukas atmiņas. Bet – nu jau kolekcija ir tik liela, ka parastos (lai neteiktu, ka prastos) mugus – smagās krūzes ar kaut kā uzķellētu uzrakstu nepērku. Ja nav nekas īpašs, tad labāk lai nav.

5senses_26-643_394605_weimar_0_35lĀtrajā Nīderlandes vizītē neko plauktā liekamu nepaspēju ieraudzīt. Vācijā nu jau 2 mēnešus esot, visu laiku prātā turēju domu par to, kāda gan varētu būt šīsvasaras īpašā krūzīte. Un, sūru pārdomu rezultātā, no Kālas atvedu šo – Veimārai veltīto pūkainīti.

Kāpēc tieši šāda izvēle? Jā, kaut ko no samtainajiem gribēju. Un, pasteidzoties priekšā laikam, varu  atzīties – nupat esmu atgriezusies no Veimāras (būs stāsti). Tā neapšaubāmi ir Vācijas kultūras šūpulis un man likās, ka ļoti veiksmīgi būs vismaz trīs vienā izdevies: neparastas formas un materiāla krūzīte, kas veltīta ļoti īpašai vietai un pirkta rūpnīcas veikalā superīgajā pilsētā, virs kuras slejas valdzinošā Leihtenburga. Nu – labs pamatojums, vai ne? 🙂

griessonKas vēl Kālā ir? No tāda krietnāka biznesa vēl tikai Griesson – de Beuklaer cepumu fabrika – milzīga un viena no pasaulē modernākajām ražotnēm. Arī pie tās ir liels rūpnīcas veikals (200 kvadrātmetru, kas piekrauti ar saldumiem), bet bilde ir no interneta – mana kāre pēc cepumiem nebija tik liela, lai papildu 20 minūtes uz katru pusi ar kājām turp dotos (tāpat jau mans čaklais skaitītājs saskaitīja 18 km). Firmas nosaukums arī man neko īpašu neizsaka, bet viņiem pieder virkne Vācijā un Eiropā populāru zīmolu. Dzirdētākais, iespējams, ir PrinzenRolle – apaļi cepumi ar pildījumu, bet vispār sortiments esot ļoti plašs.

IMG_2370Es speciāli biju izvēlējusies uz Kālu doties piektdienā, kas nav īsā darbdiena un ne pilsētas, ne tūrisma objekti nav cilvēku pārpildīti. Tā bija bijusi laba doma un tālab, no Leihtenburgas lejā nokāpjot, man nebija pa galvu, pa kaklu jāsteidzas uz porcelāna veikalu. Pilī paēdusi un mazliet elpu atvilkusi biju, tad nu varēju Kālas vecpilsētu mierīgi izstaigāt un pafotografēt. To arī darīju – lielākais bilžu skaits ir tieši no pilsētas (un skatiem uz Kraukļklinti un Leihtenburgu no pilsētas). Piemēram, te redzams, kā pilsēta aug virsū un klāt vēsturiskajam aizsargmūrim.

IMG_2171Līdzīgi daudzām senajām pilsētām, arī Kālas šarms ir tās novietojumā – ja vienā Zāles upes krasta kraujā slejas Kraukļklints un Leihtenburga, tad otrā – lēzenākajā, bet ne plakanajā, ir Kālas pilsēta. Līdz ar to te ir gan kāpņu ielas, gan jauki skati. Bet pilsētas jau senlaikos tapušais ģerbonis ir ievērojams ar to, ka ir viens no nedaudzajiem, kurā attēlota sieviete. Un pie tam tāda, kas spēj uzveikt pūķi – Svētā Margarita!

Ar šo nu Kālas stāstu seriāliņš ir galā, bet pati joprojām smaidu, šo, no visiem aspektiem jauko, izbraukuma ekspedīciju atceroties. Un viss taču sākās ar tik prozaisko interesi apmeklēt trauku veikalu. Informācija par pili un pilsētu nāca klāt vēlāk, bet kopā izveidoja burvīgu komplektu.

Te būs saite uz Kālas fotogaleriju – 73 bildes, kas tapušas pirms un pēc Leihtenburgas. Arī šoreiz tajā ik pa gabaliņam ieliku mazus apraksta teikumiņus, kas redzami, kamēr galerija atvērta kopskatā.

Dubultskaistā Leihtenburga

Sakārtojot fotogaleriju, redzu, ka Leihtenburgā tapušas 125 arī citiem rādāmas bildes – neskaitot ceļu uz un no tās un Kālas pilsētu. Daudz! Un tas nozīmē tikai  vienu – man tur ĻOTI patika. 🙂

Kāpēc virsrakstā ir “dubultskaistā”? Jo, pirmkārt, pati cietokšņpils (tas laikam ir precīzāks apzīmējums “burgai”) ir atjaunota cik vien iespējams viduslaiku stilā; otrkārt – tajā ir ļoti moderns porcelāna muzejs un ekstravagants apmeklētāju centrs.

hb pils5Jau iepriekš esmu atzinusies, ka pilis mani allaž vilina, tās labprāt apmeklēju. Esmu bijusi daudzās, bet varu teikt, ka tā pa īstam mani ir savaldzinājušas divas (un abas Vācijā): Heidelberga (attēlā) un šī.

Tās abas, protams, ir atšķirīgas, taču katrā no tām ir kas īpaši fascinējošs, ko pat grūti aprakstīt, bet centīšos cik nu varēšu.

Stāstu par Leihtenbergu iesākšu ar skopuļu lietām. Ieejas biļete maksā 12 eiro. Taču jau iepriekš, vilcienā paņemtos bukletus šķirstot, biju atradusi vienu, kurā bija minēta virkne Tīringas tūrisma objektu, kuros, uzrādot tās dienas vilciena biļeti, ir atlaides. Un Leihtenburga ar 10% arī bija šajā sarakstā. Patīkami, protams, un jāizmanto! Tā nu kasē lepni sniedzu biļeti un saku, ka gribu vilcienbraucēju atlaidi. Kādu atlaidi??? – patiesā izbrīnā jautā laipnā infocentra dāma. Velku tik bukletu no somas laukā un rādu. Ā, viņa pat neesot zinājusi par tās eksistenci. Un neviens šādu neesot prasījis. Jā, bagāti vai izklaidīgi tie vācieši – bukletā rakstīts, ka atlaide ir jau no 1.janvāra un tagad ir jūlija otrā puse… Par ietaupītajiem 1,2 eiro gandrīz kafija iznāk. 🙂

IMG_2207-PANOIesākumam – panorāmfoto, kas tapa pa stikloto infocentra log-sienu lejup uz Kālu raugoties. Jā, interesanti jau iznāk – no šejienes Kālu var redzēt labi, bet no lejas Leihtenburgu – tikai vecpilsētā atrodoties. No jaunākās daļas skatoties, to aizsedz Kraukļklints – tas mani no vilciena izkāpjot samulsināja.

IMG_2337Ieeja pilī nav no tiem senākajiem viduslaikiem – ēka ar pašauro ieeju neapšaubāmi ir būvēta krietni vēlāk un tikai karietes platumā. Laikam jau ir bijis no kā baidīties. Tagad šajā ēkā ir saviesīgiem pasākumiem izīrējamas telpas.

Pils atrodas apaļā kalnā, to apjozis dubults mūris un, protams, koki nogāzēs bijuši izcirsti – drošība un pārredzamība pirmajā vietā (galerijā maketā var labi redzēt).

IMG_2245Pils iekšējā teritorija līdzinās mazai viduslaiku pilsētiņai – senākās ēkas kaut kādā mērā saglabājušās pat no 12.gadsimta. Praktiski viss ir labi atjaunots (vienīgi mūris vairs ne visur ir dubults – to vēlākos laikos pamazām paši pils apdzīvotāji pajaukuši) un, nesteidzīgi pa iekšējām ieliņām staigājot, var mēģināt tajos laikos iejusties. Ir gan darbnīcas, gan āra virtuve, gan cietumi vairākos torņos, gan viduslaiku tualete (mūra izvirzījums ar caurumu zem sēdvietas)… Protams, arī kapela, tornis (kurā uzkāpu), galvenā viesu zāle un viss cits, garšaugu dārziņu ieskaitot.

Un, gluži kā viduslaikos, pa krauju ap pili klīst kazu un aitu ganāmpulki, zāli skrubinot – galerijā varēs redzēt.

Pie visiem objektiem īsi izsmeļoši uzraksti – nav pārlieka un garlaicīga muzejiskuma. Visur var pieiet, ieiet, apsēsties… Šķiet, ka man gandrīz 2 stundas pagāja, bez steigas un ar baudu to visu izstaigājot.

IMG_2306Pils teritorijā atrodas vēl viena salīdzinoši jaunāka ēka, tajā un modīgā piebūvē ērti izvietojies porcelāna muzejs. Kādā sakarā tas šeit? Izrādās, šajā apkārtnē (ar to saprotot diezgan plašu apgabalu) jau izsenis notikusi porcelāna ražošana, jo visi vajadzīgie materiāli ir iegūstami. Tad nu šīs pils pārvaldītāji nolēmuši, ka porcelāns būs otra pils “odziņa”.

Muzejs apzināti veidots moderns un košs – krasā pretstatā apkārtējiem viduslaikiem. Arī šeit nav pārbāzts ar sīkburtiņu lasāmstendiem – informācija sniegta īsi, bet ērti pamanāmi. Staigātājs tiek pārdomāti virzīts cauri savdabīgam labirintam divu ēku trijos stāvos, iepazīstoties ar porcelānu no pirmsākumiem līdz mūsdienīgas ražotnes būtībai.

Padomāts par bērniem un tiem pieaugušajiem, kam visur vajag roku pielikt – ir arī interaktīvā daļa, kur jāatbild uz jautājumiem, pogas jāspiež, lai ko uzzinātu un paši var porcelāna maisījumus no dažādiem minerāliem taisīt…

IMG_2278Arī par tiem, kuri tic, ka trauki plīst uz laimi ir padomāts. Vienā telpā ir vesela grēda dažādu šķīvju (jauni, no rūpnīcas, tīri vai žēl bija, ka tie tā vienkārši iznīcināšanai nolemti) – ikviens var sev tīkamāko izvēlēties un doties uz speciālu šķīvju metamo tiltiņu – skatu vietu.

Bildē redzamais baltais plankums zem promenādes gala ir sasisto šķīvju kaudze. Tajā ir arī manējais…

Galerijas sākumā būs redzama arī infocentrā tapusi fotogrāfija ar krūzītēm, kuru osiņas veidotas konkrētu dzīvnieku astu formā un krūžu lielumi ir nosacīti proporcionāli dzīvnieku izmēram. Ieskatieties tajā bildē – ir smieklīgi un jauki vienlaikus. Protams, tās krūzes var arī nopirkt, bet man šķiet, ka jēga ir tikai visai vai vismaz krietnai kolekcijai; viena krūzīte nedod to labo priekšstatu par dažādajām astēm un to proporcijām pret konkrēto dzīvnieku. Starp citu – vai jūs zināt, kāda aste ir ezim? Tajā kolekcijā var apskatīt.  Kā rokā var noturēt aļņa krūzīti es nezinu, bet astes proporcija ir pareiza. 🙂

IMG_2225Gan jau jūs tagad sākat nogurt no lasīšanas, bet es biju nogurusi no staigāšanas, tālab iegriešanās pils pagalmā esošajā viduslaicīgajā krogā (visas cenas dālderos, apkalpotājiem tematisks apģērbs) bija tieši laikā.

Noskatījos, ka porcijas ir viduslaicīgi krietnas, taču es esmu desertu mīļotāja, tālab bija skaidrs, ka otro ēdienu ņemt nevar. Izvēlējos mazo sātīgas zupas porciju un saldajā vēja kūku ar saldējumu un svaigām ogām. Gan izskatījās, gan garšoja labi. Un tad jau varēja arī doties lejup.

Jums lai tiek saite uz fotogaleriju. Šoreiz pamanījos izdarīt tā, ka ik pa gabaliņam saliku nelielus paskaidrojošus tekstiņus. Tie redzami tad, kad galerija atvērta kopskatā. Iesaku vispirms izlasīt šos uzrakstus un tad pāriet uz pilnizmēra attēliem – tad uzraksti vairs nebūs redzami.

 

Kovārņklints jeb vidus stāsts – mazāk par “viņiem”, vairāk par sevi

     Šajā miniseriālā būs 3 stāsti un šis iznāk vidējais pēc būtības. Pamazām paskaidrošu. Paralēli darbam un Arnštates iepazīšanai, protams, skatos kurp vēl varētu aizdoties. Ierobežojošs faktors ir vilciens, jo sava auto man šeit nav, taču vilcienos pieejamie dažādie tūrisma bukleti toties ir pluss – studē tik!
     Tā nu vienā no bukletiem atradu informāciju par nelielo Kālas (Kahla) pilsētu, kas atrodas kādu 65 km vai pusotrstundīga vilciena brauciena attālumā. Un tālāk sanāk maza intriga: par to, kas mani piesaistīja Kālā, būs pēdējais no trim stāstiem. 🙂 Pētot internetā papildu informāciju, atradu, ka pilsēta atrodoties skaistās Leihtenburgas (Leuchtenburg) pils pakājē. Nu, to man vajag redzēt! – pilis mani ļoti fascinē un jo sevišķi šejienes skaistās, lepnos pakalnos vīdošās.
     Ātri vien plāns bija gatavs: no rīta jādodas ceļā, vispirms ar kājām uz pili (tur esot arī muzejs), tad atpakaļ uz pilsētu – to apskatīt un mani interesējošajā vietā arī pabūt. Vienkārši, vai ne? Līdz šim jau tā arī ir bijis – izkāpjot no vilciena, pili var redzēt, mājās sagatavotajā bezsaistes šīs apkārtnes GoogleMaps tik jāiemet acis, lai virziens pareizs un uz augšu. Uz to arī gatavojos, jo redzēju, ka tūrisma info centrs, kur varbūt var kādu papīra karti dabūt, ir vecpilsētā – “nepareizajā virzienā”, ja uz pili gribu doties.
     Izkāpjot no vilciena un galvu aktīvi grozot, pili ieraudzīt vienalga neizdevās. Tikmēr arī nedaudzie pārējie braucēji bija jau izklīduši un stacijā, kā ierasts, neviena nav. Ko tagad? Lēnām čāpojot ap staciju, ieraudzīju tūristiem domātu plakātu ar nosacītu karti un pat 2 labām ziņām: uz pili varot nokļūt pa 2 tūristu takām – zilo un zaļo. Labi! Tātad – augšup došos pa vienu, atpakaļ pa otru! Bija arī smuki norādīts, ka zilā taka no stacijas sākas. Nu, to vietu gan dabā neatradu. Un varu uzreiz pasūdzēties, ka kārtējo reizi saskāros ar dabā slikti marķētām takām. Izlīdzēja GoogleMaps: ja aptuvens virziens ir zināms un dažos krustojumos sirdsmieram marķējums ir, tad var iztikt.
IMG_2355     Jau no stacijas bija redzama varenā Kovārņklints (Dohlenstein) un norādījumos izlasīju, ka zilā taka ved gar šādi nosauktu skatu punktu. Tiesa gan, tajā brīdī šīs lietas vēl kopā nesaliku – būtu nobijusies. Vienkārši – klinti redzēju un par skatu punktu izlasīju. 🙂 Bet tagad lepni saku – jā, es biju tur augšā uz klints!
     Kāpiens bija skaists. Par spīti vēsajai dienai, bija arī ko pasvīst augšup kāpjot, bet ne tas ir galvenais. Es iepriekš (pirms šī Vācijas brauciena) neesmu īpaši pa kalnu takām staigājusi un arī šeit jau nekādos īstos kalnos neesmu bijusi – būtībā pa tādiem mīlīgiem mežainiem apaļumiem takas vijas. Bet šī nebija pirmā reize, kad es sapratu, ka man ir bail! Nē, ne no kādiem iespējamiem laupītājiem, bet no kāpšanas/iešanas slīpā vai taisnā, bet redzamā augstumā. Un īpaši man ir bail lejup ejot vai pat domājot par iešanu uz leju. Vienubrīd pieķēru sevi, ka pagājušajā gadā kādā orientēšanās pasākumā pa līdzīgu nogāzīti ar lielu prieku būtu lejā noskrējusi, bet tagad – bailes pat prātīgi ejot… Ļoti neierasta un nepatīkama sajūta, jo vispār sevi par bailuli neuzskatu. Kad atgriezīšos Latvijā, jautāšu savai fizioterapeitei, vai tiešām šīs bailes var būt saistītas ar potītes traumu. Bet to taču salauzu uz līdzenas vietas! … Jā, ko tikai smadzenes reizēm neizstrādā.
IMG_2183     Kovārņklints skatu vieta bija iespaidīga. Kad ielikšu Kālas galeriju, bilžu būs vairāk, šoreiz vairāk stāsta, bet vienu skatu lejup uz pilsētu ielieku (skatu vietās un tamlīdzīgās man nav problēmu uz leju skatīties, tikai ejot).
     Tā kā šeit bieži līst, tad vietām mežā taka nebija īsti nožuvusi, liekot man vēl vairāk baidīties – no paslīdēšanas dubļos. Vairākas vietas bija krietni stāvas un es priecīgi domāju – labi, ka ne pa šo taku došos lejup. Pirms pils vienā stāvā nogāzē nesenie lieti bija takas vidū kārtīgu grāvi izskalojuši un tur nācās iet kā lācītim – katra kāja pa savu pusi. Nezinu, kā tur varētu tikt lejā, bet nekādu brīdinājumu nebija. Gāju un mierināju sevi ar domu, ka varbūt zaļā taka ir mīlīgāka… Ik pa brīdim sevi nostrostēju: atbrīvojies, elpo mierīgi un uz priekšu!
IMG_2192     Brīdis, kad kādā takas līkumā negaidīti iznira Leihtenbergas pils bija skaists. Un, nonākot pilī, pazuda jebkādas šaubas – kāpiens bija tā vērts! Nākamajā stāstā par pili uzrakstīšu, tagad tikai jātiek lejā. Tūrisma informācijas centra dāma sacīja, ka zaļā taka nebūt neesot briesmīga. Tas bija mazs mierinājums.
     Tiesa gan, lejup dodoties, tā arī neieraudzīju norādi uz zaļās takas sākumu – vietu, kur tā nodalās nost no asfaltētā pils piebraucamā ceļa. Un droši vien, ka tas bija labākais variants – tā nodomāju, raiti soļodama lejup pa autoceļa malu. Jā, autoceļš, protams, ir garāks (2 km vietā 4), bet noteikti nav bīstams. Ar apmierinātu smaidu skatījos pa labi – kaut kur tur ir manis neatrastā zaļā taka. Un tie slīpumi un stāvumi nemaz piemīlīgi neizskatījās…
     Vienubrīd, kad augšupkāpjot pavisam nobijusies un slikti jutos, biju iedomājusies – lejup ejot, jāuzjautā kādam autostāvvietā, varbūt var novest mani līdz pilsētai. Bet faktiski to neizdarīju – laiks bija tīri labs, ceļš gluds, biju nolēmusi iet kājām. Taču nebiju vēl ne pusi no 4 km līdz pilsētai nogājusi, kad viens auto pats apstājās un jautāja, vai nevajagot novest lejā. Protams, vajag!
     Mašīnā esot, omulīgais šoferītis pirmo teikumu pateica tik apaļā un feinā vietējā izloksnē, ka es ne vārda nesapratu. Nu ko, man jau ir atstrādāts teikums šādiem gadījumiem: lūdzu vēlreiz un lēnām. Ā! No kurienes es esot? No Latvijas. Vai es te dzīvojot? Nē, tikai uz 3 mēnešiem. Un kā man te patīkot? Teicu taisnību: ļoti. Vai labāk esot te vai Latvijā? Pēc apdomas mirkļa teicu: vislabāk vienmēr ir savā dzimtenē. IMG_2346Tā laikam bija vislabākā atbilde priekš mums abiem – arī šoferis mirkli padomāja (bija laikam gaidījis, ka te ir labāk) un piekrita. Mazmazdrusciņ pafilozofējām un klāt bijām – Kāla sagaidīja ar aizvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi un es pie tās izkāpu, jo vecpilsēta turpat pretī sākās – nelielā kāpumā uz augšu, jo dzelzceļa līnija te iet gar upi – pa leju. Man patika, ka kārtīgie vācieši šeit šlagbaumu uztaisījuši tā, ka tas nepārprotami aizšķērso ceļu arī gājējiem.
     Pēc tam pati mazlietiņ padomāju par tik viegli mašīnā iesākto tēmu. Nauda un dzīve. Kāda un kur? Kas īsti mums katram ir svarīgs un kādēļ? Jā, man patīk ceļot un jo sevišķi – pagarie izbraukumi (kā šī un iepriekšējā vasara, ASV vēl pirms kādiem gadiem…), kurus ik pa laikam izdodas pašai priekš sevis saorganizēt. Var redzēt kā citur dzīvo, var padomāt un salīdzināt. Bet pavisam pārcelties? Vai ir Laimes zeme? Laikam jau nav. Un viens no Latvijas plusiem ir, ka tā ir tik maza – ja patiešām ļoti gribi, daudz var izdarīt un izmainīt! Arī daudzas sistēmas pie mums ir vienkāršākas un elastīgākas nekā lielajās un tradīcijām bagātajās valstīs.
     Bet nu jau pietiks. Solos: ja nekādi pēkšņi darbi vai ne-darbi neuzradīsies, tad parīt būs stāsts un daudz bilžu par Leihtenburgu. 🙂