Tag Archives: Kahla porzellan

Kāla un tās trauslie dārgumi

Arn-KahlaIr pienācis laiks pēdējam Kālas stāstam. Skaitļos runājot – no Arnštates līdz tai ir mazliet vairāk kā 60 km, ja brauc ar auto un apmēram pusotra stunda vajadzīga, ja ceļo ar vilcienu. Pa taisno aizbraukt nevar, ir vienu reizi jāpārsēžas – vai nu Erfurtē vai, kā iznāca optimālāk un ātrāk – Zālfeldē (Saalfeld) – kartē apmēram apakšas vidū.

No vilcienbraukšanas viedokļa šī bija pirmā reize, kad man nācās būt viltīgākai par visnotaļ ērto DeutscheBahn mājaslapas automātisko piedāvājumu būvētāju. Un proti – izrādījās, ka pirkt 2 atsevišķas biļetes (katram posmam turp un atpakaļ) ir krietni lētāk, nekā braukt ar vienu biļeti (vilcieni, protams, tie paši, tikai biļešu skaits un cena atšķiras). Par šo diezgan nejauši atrasto kombināciju pati esmu lepna un tagad, citus braucienus plānojot, šādu iespēju allaž pārbaudu.

IMG_2378Kāla ir sena (pilsētas tiesības kopš 1283.gada), bet maza pilsēta – ap 7 tūkstošiem iedzīvotāju. Tās attīstība lielā mērā bijusi saistīta ar stratēģiski novietoto Leihtenburgas pils (tagad atradu info, ka pilī muzejs, šādā vai tādā izskatā, ir kopš 1906.gada!). Otrs virziens – ne velti pils muzejā eksponētais porcelāns – šeit jau kopš 1844.gada atrodas viena no Vācijas slavenākajām porcelāna rūpnīcām.

Tie, kuri mani labi pazīst, tagad saprot, ka tieši šis bija mans pirmais impulss, lai dotos uz Kālu –  man ļoti patīk skaisti trauki! Jā, mājās visa kā ir diezgan un bez vajadzības jaunus nepērku, taču apskatot izbaudīt tos vienmēr esmu gatava un kādu nelielu vajadzību jau arī var izdomāt… 🙂

5_Familie-Raithel-09_01_4c490e8425Jau iepriekšējā rakstā minēju, ka šajā apkārtnē vēsturiski porcelāns ražots ne vienā vien vietā, taču – pēc Otrā pasaules kara šī bija Vācijas Demokrātiskās Republikas daļa un, pēc apvienošanās, te daudz kas juka un bruka… Šobrīd Kālas rūpnīcas īpašnieku ģimene, kas lepojas, ka paaudžu paaudzēm šis ir ģimenes uzņēmums (kopš jau minētā 1884.gada) ir pārņēmusi vēl virkni citu ražotņu un lielas dažādiem īpašniekiem piederošas ražotnes Tīringā un vispār Vācijā ir palikušas tikai kādas pāris.

5_Notes_Sandmaennchen_Freunde_Becher_mug_0_30l_e0ca19697dJau iepriekš biju atradusi informāciju, ka šeit tiek ražotas vairākas ļoti interesantas porcelāna sērijas, kuras man gribējās ar acīm un rokām apskatīt. Kas gan īpašs var būt traukos? Mūsdienās – ne tikai labs dizains, bet arī citas noderīgas īpašības.

Nu, piemēram, ir neslīdošo un negrabošo trauku sērijas (apakšā mīksta gumijota kārtiņa) ar bērnu un pieaugušo versijām. Ir bērnu trauki, kur zīmējumam kontūra ir, bet izkrāsot var ar parastajiem zīmuļiem. Un nomazgāt, kad apnīk. Un krāsot atkal…

IMG_2382Ļoti īpaša (un vēl dārgāka…) ir 5 sajūtu (5 senses) sērija, kuru veido balti trauki ar interesantām krāsinām samtainām detaļām – osām, apakštasītēm (arī – negrab un neslīd, bet šoreiz dēļ samtainā pārklājuma) vai dekoriem. Šos ir ārkārtīgi patīkami rokā paņemt – silts un mazliet pūkains. Protams, neslīd un var mazgāt trauku mazgājamajā mašīnā.

Protams, rūpnīcas veikals ir ļoti plašs –  4 milzīgas telpas, kas piekrautas ar visdažādāko veidu, krāsu un lielumu traukiem – galerijā ir dažas bildes ieskatam.

Es uz šo pārpilnību principā jau biju gatava, jo dažus gadus iepriekš esmu bijusi līdzīgā rūpnīcas veikalā Zārbrikenā – Vileroy & Boch.

Vairāk kā stundu ar baudu pa traukiem krāmējoties, protams, bez dažiem pirkumiem ārā neizgāju. 🙂 Nopirku 2 nelielas konkrētas dāvanas, vienu – nenoskārstai vajadzībai un 1 lietu pašiem. Te nu pati sev liekos ļoti viltīga bijusi, tāpēc palielīšos. Es mēdzu no ceļojumiem pārvest krūzītes – tas ir priekšmets, ko var ikdienā lietot un virtuvē mums ir vairāki plaukti ar šo izstādi. Gan paši mēdzam, atkarībā no garastāvokļa, krūzes pamainīt, gan viesiem ir no kā izvēlēties un pie viena jaukas atmiņas. Bet – nu jau kolekcija ir tik liela, ka parastos (lai neteiktu, ka prastos) mugus – smagās krūzes ar kaut kā uzķellētu uzrakstu nepērku. Ja nav nekas īpašs, tad labāk lai nav.

5senses_26-643_394605_weimar_0_35lĀtrajā Nīderlandes vizītē neko plauktā liekamu nepaspēju ieraudzīt. Vācijā nu jau 2 mēnešus esot, visu laiku prātā turēju domu par to, kāda gan varētu būt šīsvasaras īpašā krūzīte. Un, sūru pārdomu rezultātā, no Kālas atvedu šo – Veimārai veltīto pūkainīti.

Kāpēc tieši šāda izvēle? Jā, kaut ko no samtainajiem gribēju. Un, pasteidzoties priekšā laikam, varu  atzīties – nupat esmu atgriezusies no Veimāras (būs stāsti). Tā neapšaubāmi ir Vācijas kultūras šūpulis un man likās, ka ļoti veiksmīgi būs vismaz trīs vienā izdevies: neparastas formas un materiāla krūzīte, kas veltīta ļoti īpašai vietai un pirkta rūpnīcas veikalā superīgajā pilsētā, virs kuras slejas valdzinošā Leihtenburga. Nu – labs pamatojums, vai ne? 🙂

griessonKas vēl Kālā ir? No tāda krietnāka biznesa vēl tikai Griesson – de Beuklaer cepumu fabrika – milzīga un viena no pasaulē modernākajām ražotnēm. Arī pie tās ir liels rūpnīcas veikals (200 kvadrātmetru, kas piekrauti ar saldumiem), bet bilde ir no interneta – mana kāre pēc cepumiem nebija tik liela, lai papildu 20 minūtes uz katru pusi ar kājām turp dotos (tāpat jau mans čaklais skaitītājs saskaitīja 18 km). Firmas nosaukums arī man neko īpašu neizsaka, bet viņiem pieder virkne Vācijā un Eiropā populāru zīmolu. Dzirdētākais, iespējams, ir PrinzenRolle – apaļi cepumi ar pildījumu, bet vispār sortiments esot ļoti plašs.

IMG_2370Es speciāli biju izvēlējusies uz Kālu doties piektdienā, kas nav īsā darbdiena un ne pilsētas, ne tūrisma objekti nav cilvēku pārpildīti. Tā bija bijusi laba doma un tālab, no Leihtenburgas lejā nokāpjot, man nebija pa galvu, pa kaklu jāsteidzas uz porcelāna veikalu. Pilī paēdusi un mazliet elpu atvilkusi biju, tad nu varēju Kālas vecpilsētu mierīgi izstaigāt un pafotografēt. To arī darīju – lielākais bilžu skaits ir tieši no pilsētas (un skatiem uz Kraukļklinti un Leihtenburgu no pilsētas). Piemēram, te redzams, kā pilsēta aug virsū un klāt vēsturiskajam aizsargmūrim.

IMG_2171Līdzīgi daudzām senajām pilsētām, arī Kālas šarms ir tās novietojumā – ja vienā Zāles upes krasta kraujā slejas Kraukļklints un Leihtenburga, tad otrā – lēzenākajā, bet ne plakanajā, ir Kālas pilsēta. Līdz ar to te ir gan kāpņu ielas, gan jauki skati. Bet pilsētas jau senlaikos tapušais ģerbonis ir ievērojams ar to, ka ir viens no nedaudzajiem, kurā attēlota sieviete. Un pie tam tāda, kas spēj uzveikt pūķi – Svētā Margarita!

Ar šo nu Kālas stāstu seriāliņš ir galā, bet pati joprojām smaidu, šo, no visiem aspektiem jauko, izbraukuma ekspedīciju atceroties. Un viss taču sākās ar tik prozaisko interesi apmeklēt trauku veikalu. Informācija par pili un pilsētu nāca klāt vēlāk, bet kopā izveidoja burvīgu komplektu.

Te būs saite uz Kālas fotogaleriju – 73 bildes, kas tapušas pirms un pēc Leihtenburgas. Arī šoreiz tajā ik pa gabaliņam ieliku mazus apraksta teikumiņus, kas redzami, kamēr galerija atvērta kopskatā.