Esmu atpakaļ Arnštatē un ir laiks mierīgi padomāt ko un kā par Leuvārdenu uzrakstīt. Jo – patika ļoti, bet visu jau uzrakstīt nevar… Tā kā neesmu droša, ka jūsu – lasītāju – interese ir tik pārāka par slinkumu, ka paši karti meklēsiet, tad es šajā rakstā ielikšu pat divas. 🙂

Pirmā ir no vikipēdijas latviskās versijas un rāda gan Frīzlandes provinces novietojumu, karogu un ģerboni. Savu ģerboni vietējie mīl un lieto plaši. Es gan varonīgi noturējos un nevienu tipisku suvenīru nenopirku (bet šo to sabildēju – galerijā redzēsiet). Leuvārdena ir Frīzlandes galvaspilsēta.

Kāpēc šī stāsta nosaukumā ir minēta jūra? Tādēļ, ka Leuvārdenai (un vispār lielai daļai no Frīzlandes un Nīderlandes) ar to ir visai ciešas un dinamiskas attiecības. Ne velti arī attēlā norādīta gan sauszemes, gan ūdens (!) platība. Klasika, ko mēs visi laikam zinām, ir, ka čaklie nīderlandieši ir prāvas teritorijas jūrai atkarojuši un to joprojām turpina… Jā, bet tas nav Leuvārdenas gadījums. Te ir iznācis pavisam citādi.

Otrajā kartē redzams, kā izvietotas Frīzlandes pilsētas.

Senos, bet vēsturē fiksētos, laikos ir pastāvējusi Middelzee (var tulkot kā Vidusjūra – bet ne tā, kuru tagad tā sauc), kas iestiepusies apmēram vertikāli vidū Frīslandē un Leuvārdena ilgus gadsimtus bijusi jūras krastā – lieliska tirdzniecības osta. Bet tad, droši vien klimata pārmaiņu rezultātā (un nez vai toreiz varēja cilvēkus vainot), tā izzudusi un ap 1500.gadu Leuvārdenai jau vairs tieša jūras krasta nav bijis. Tirgotājiem tas bijis liels trieciens. Ja ir interese, šajā saitē var noskatīties jauku animētu 7 minūšu filmiņu angliski.

Cilvēki šajā apvidū esot dzīvojuši vismaz no 10.gadsimta, bet vispār rakstos (vācu – tā akcentē nīderlandieši) Leuvārdena pirmo reizi minēta 1285.gadā. Patlaban Leuvārdenā esot mazliet vairāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju un, kā raksta kāds interneta komentētājs – tas ļauj saukties par pilsētu, bet patiesībā tas ir omulīgs ciemats. Es šim apzīmējumam piekrītu tā vislabākajā nozīmē – pilsētas centrālā daļa ir neliela un omulīga – ar kājām izstaigājama, dzīvība tur ir allaž.

Braukājot ar vilcienu, acīm patika zaļās plakanās ainavas un es brīnījos par to, ka dominē lopkopība (govis, aitas, arī kazas, zirgi un poniji), bet ne augkopība. Izrādās – vecā jūra vainīga – augsnes joprojām esot sāļas un īpatnējas, ne katru kultūru te var audzēt. Tad nu Nīderlandi/Holandi zinām kā siera karaļvalsti.

Galerijā zaļumu vidū vietumis arī tradicionālās ēkas un kanāli redzami. Par to, ka zaļumu bildes ir dažādās fotogalerijas vietās, nebrīnieties, jo bildēts gan braucot uz un no Leuvārdenu, gan arī vidus braucienā, par kuru būs nākamais stāsts. Un bilžu kvalitāti ietekmēja arī attiecīgā vilciena logu tīrība 🙂 Vējdzirnavas redzēju tikai vienas, bet toties paspēju nobildēt. Šeit tās pārsvarā izmantotas ūdens sūknēšanai. Interesantas arī tradicionālās lauku mājas ar ļoti augstajiem jumtiem. Nereti sastopamas ēkas ar niedru jumtiem. Vienu tādu – Leuvārdenā – arī nobildēju.

Rakstot par Nīderlandi nevar nepieminēt velosipēdistus, jo šeit to daudzums ir neaptverams. Nu jā – plakana valsts. Salīdzinoši – Arnštatē, kur klimats tomēr ir jaukāks, to ir būtiski mazāk (bet vienalga vairāk kā Latvijā). Velosipēdi ir visvisādi, nobildēju tikai vienu – ar feino bērnu stiklu.

Praktiski visur veloceliņi skaidri nodalīti gan no gājēju, gan auto ceļiem, arī ceļu šķērsojuma vietās. Atzīšos, šķērsojot ielas, man lielākās problēmas bija tieši ar atcerēšanos, ka jāuzmanās no velosipēdistiem – viņu ir daudz, brauc ātri un, ja es “nogriežos”, bet viņš nē, tad taču laikam viņam ir priekšroka… – vismaz tā viņi uzvedas/brauc. Ar automašīnām problēmu nebija – kā jau visur civilizētajā pasaulē, viņi perfekti palaiž gājējus. Uz un no darba/skolas vietējie brauc gan pa vienam (arī kungi uzvalkos un dāmas lietišķos tērpos), gan lielos baros. Vienmēr esmu dusmojusies uz šoferīšiem, kuri braucot glauda savus viedtālruņus, bet tagad zinu, ka vēl neaprēķināmāks viss ir tad, ja to dara velobraucējs… Es biju uzmanīga un nekādās problēmās neiekūlos, bet redzēju visu ko.

Pilsētā, protams, ir virkne muzeju, bet  to darba laiki ir aizņemtiem cilvēkiem nedraudzīgi – no 10iem vai 11iem līdz 17iem. Tā kā man papildu dienas nebija, tad iztikām viens bez otra. Mazliet jau žēl ir, protams. Labprāt būtu vismaz porcelāna kolekciju Princeses pilī apskatījusi.

Tā paša iemesla dēļ arī augstajā šķībajā tornī (galerijā vairākkārt redzams) uzkāpt neizdevās. Bet šis tornis (Oldehove) ir slavens ar to, ka būvnieki šķībumu pamanījuši jau pēc kādiem 10 uzbūvētiem metriem, taisnojuši, bet vienalga tas taisns vairs nav bijis dabūjams un tad nu pie kādiem 50 metriem būvniecība pātraukta un tornis tā arī nav pabeigts. Bet iecerēts jau arī bijis tikai kā tīra lielīšanās – ka būs augstāks kā Getingenē, bez citas/stratēģiskas nozīmes. Nu ja, lielība naudu nemaksā…

Tie no jums, kuri lasa visus rakstus pēc kārtas, jau redzēja Matas Hari statujiņu, bet kas vēl interesants ar Leuvārdenu saistīts? Jau no 15.gadsimta tā bijusi Frīzlandes galvaspilsēta (bagāta un varena – jau krietni pirms tam, kamēr vēl pie jūras bija) un līdz ar to spožuma varenu ēku un dažādu notikumu veidā te netrūkst. Periodiski šeit ir bijusi rezidence arī vareniem valdniekiem – tas saistīts ar Nasavas (Nassau) dzimtu – vēsturisko filmu un grāmatu cienītājiem šis uzvārds noteikti ir pazīstams, pārējiem var būt interesanti zināt, ka arī patreizējie Nīderlandes monarhi ir no šīs dzimtas.

Tēlotājmākslas mīļotājiem varu atgādināt, ka gleznotāja Rembranta sieva Saskija ir no Leuvārdenas. Bet tiem, kas bērnībā lasījuši jauko amerikāņu (!) autores grāmatu “Sudraba slidas” vai teātra izrādi ar šādu nosaukumu redzējuši, varu piebilst, ka visslavenākais kanālslidojums sākas un beidzas Leuvārdenā.

Pareizāk gan būtu teikt pagātnes formā, jo ne tikai pie mums ziemas uzvedas dīvaini… Un ne tikai ziemas – vietējie visā nopietnībā saka, ka pēc 200 gadiem Leuvārdenas vairs nebūšot – jūra atnākšot atpakaļ. Un viņiem kanāli/jūras aizsargvaļņi palīdzēt nevarēšot – kā jūra pati aizgāja, tā atnākšot – ar daļēji iekšēju ūdens līmeņa celšanos… Protams, mums, konferences viesiem, to dzirdēt par skaisto pilsētu bija nepatīkami, bet vietējie to uztver kā nopietnu neizbēgamību (protams, ar klusu cerību, ka varbūt…). Es neesmu sazvērestības un katastrofu teoriju piekritēja, arī cilvēka darbības izraisītai globālajai sasilšanai īsti neticu, bet tam, ka dabā ir dažādi cikli, to noliegt nevar. Lai nu Leuvārdeniešiem paveicas!

Nu jau pietiks teksta, laiks krietnai fotogalerijai – man Leuvārdena ļoti patika un te ir saite.