Tag Archives: Leeuwarden

Par Leuvārdenu un jūru, kas iet un nāk

Friesland mapEsmu atpakaļ Arnštatē un ir laiks mierīgi padomāt ko un kā par Leuvārdenu uzrakstīt. Jo – patika ļoti, bet visu jau uzrakstīt nevar… Tā kā neesmu droša, ka jūsu – lasītāju – interese ir tik pārāka par slinkumu, ka paši karti meklēsiet, tad es šajā rakstā ielikšu pat divas. 🙂

Pirmā ir no vikipēdijas latviskās versijas un rāda gan Frīzlandes provinces novietojumu, karogu un ģerboni. Savu ģerboni vietējie mīl un lieto plaši. Es gan varonīgi noturējos un nevienu tipisku suvenīru nenopirku (bet šo to sabildēju – galerijā redzēsiet). Leuvārdena ir Frīzlandes galvaspilsēta.

Kāpēc šī stāsta nosaukumā ir minēta jūra? Tādēļ, ka Leuvārdenai (un vispār lielai daļai no Frīzlandes un Nīderlandes) ar to ir visai ciešas un dinamiskas attiecības. Ne velti arī attēlā norādīta gan sauszemes, gan ūdens (!) platība. Klasika, ko mēs visi laikam zinām, ir, ka čaklie nīderlandieši ir prāvas teritorijas jūrai atkarojuši un to joprojām turpina… Jā, bet tas nav Leuvārdenas gadījums. Te ir iznācis pavisam citādi.

Friesland LeeuOtrajā kartē redzams, kā izvietotas Frīzlandes pilsētas.

Senos, bet vēsturē fiksētos, laikos ir pastāvējusi Middelzee (var tulkot kā Vidusjūra – bet ne tā, kuru tagad tā sauc), kas iestiepusies apmēram vertikāli vidū Frīslandē un Leuvārdena ilgus gadsimtus bijusi jūras krastā – lieliska tirdzniecības osta. Bet tad, droši vien klimata pārmaiņu rezultātā (un nez vai toreiz varēja cilvēkus vainot), tā izzudusi un ap 1500.gadu Leuvārdenai jau vairs tieša jūras krasta nav bijis. Tirgotājiem tas bijis liels trieciens. Ja ir interese, šajā saitē var noskatīties jauku animētu 7 minūšu filmiņu angliski.

Cilvēki šajā apvidū esot dzīvojuši vismaz no 10.gadsimta, bet vispār rakstos (vācu – tā akcentē nīderlandieši) Leuvārdena pirmo reizi minēta 1285.gadā. Patlaban Leuvārdenā esot mazliet vairāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju un, kā raksta kāds interneta komentētājs – tas ļauj saukties par pilsētu, bet patiesībā tas ir omulīgs ciemats. Es šim apzīmējumam piekrītu tā vislabākajā nozīmē – pilsētas centrālā daļa ir neliela un omulīga – ar kājām izstaigājama, dzīvība tur ir allaž.

IMG_1914Braukājot ar vilcienu, acīm patika zaļās plakanās ainavas un es brīnījos par to, ka dominē lopkopība (govis, aitas, arī kazas, zirgi un poniji), bet ne augkopība. Izrādās – vecā jūra vainīga – augsnes joprojām esot sāļas un īpatnējas, ne katru kultūru te var audzēt. Tad nu Nīderlandi/Holandi zinām kā siera karaļvalsti.

Galerijā zaļumu vidū vietumis arī tradicionālās ēkas un kanāli redzami. Par to, ka zaļumu bildes ir dažādās fotogalerijas vietās, nebrīnieties, jo bildēts gan braucot uz un no Leuvārdenu, gan arī vidus braucienā, par kuru būs nākamais stāsts. Un bilžu kvalitāti ietekmēja arī attiecīgā vilciena logu tīrība 🙂 Vējdzirnavas redzēju tikai vienas, bet toties paspēju nobildēt. Šeit tās pārsvarā izmantotas ūdens sūknēšanai. Interesantas arī tradicionālās lauku mājas ar ļoti augstajiem jumtiem. Nereti sastopamas ēkas ar niedru jumtiem. Vienu tādu – Leuvārdenā – arī nobildēju.

IMG_2065Rakstot par Nīderlandi nevar nepieminēt velosipēdistus, jo šeit to daudzums ir neaptverams. Nu jā – plakana valsts. Salīdzinoši – Arnštatē, kur klimats tomēr ir jaukāks, to ir būtiski mazāk (bet vienalga vairāk kā Latvijā). Velosipēdi ir visvisādi, nobildēju tikai vienu – ar feino bērnu stiklu.

Praktiski visur veloceliņi skaidri nodalīti gan no gājēju, gan auto ceļiem, arī ceļu šķērsojuma vietās. Atzīšos, šķērsojot ielas, man lielākās problēmas bija tieši ar atcerēšanos, ka jāuzmanās no velosipēdistiem – viņu ir daudz, brauc ātri un, ja es “nogriežos”, bet viņš nē, tad taču laikam viņam ir priekšroka… – vismaz tā viņi uzvedas/brauc. Ar automašīnām problēmu nebija – kā jau visur civilizētajā pasaulē, viņi perfekti palaiž gājējus. Uz un no darba/skolas vietējie brauc gan pa vienam (arī kungi uzvalkos un dāmas lietišķos tērpos), gan lielos baros. Vienmēr esmu dusmojusies uz šoferīšiem, kuri braucot glauda savus viedtālruņus, bet tagad zinu, ka vēl neaprēķināmāks viss ir tad, ja to dara velobraucējs… Es biju uzmanīga un nekādās problēmās neiekūlos, bet redzēju visu ko.

IMG_1954Pilsētā, protams, ir virkne muzeju, bet  to darba laiki ir aizņemtiem cilvēkiem nedraudzīgi – no 10iem vai 11iem līdz 17iem. Tā kā man papildu dienas nebija, tad iztikām viens bez otra. Mazliet jau žēl ir, protams. Labprāt būtu vismaz porcelāna kolekciju Princeses pilī apskatījusi.

Tā paša iemesla dēļ arī augstajā šķībajā tornī (galerijā vairākkārt redzams) uzkāpt neizdevās. Bet šis tornis (Oldehove) ir slavens ar to, ka būvnieki šķībumu pamanījuši jau pēc kādiem 10 uzbūvētiem metriem, taisnojuši, bet vienalga tas taisns vairs nav bijis dabūjams un tad nu pie kādiem 50 metriem būvniecība pātraukta un tornis tā arī nav pabeigts. Bet iecerēts jau arī bijis tikai kā tīra lielīšanās – ka būs augstāks kā Getingenē, bez citas/stratēģiskas nozīmes. Nu ja, lielība naudu nemaksā…

Tie no jums, kuri lasa visus rakstus pēc kārtas, jau redzēja Matas Hari statujiņu, bet kas vēl interesants ar Leuvārdenu saistīts? Jau no 15.gadsimta tā bijusi Frīzlandes galvaspilsēta (bagāta un varena – jau krietni pirms tam, kamēr vēl pie jūras bija) un līdz ar to spožuma varenu ēku un dažādu notikumu veidā te netrūkst. Periodiski šeit ir bijusi rezidence arī vareniem valdniekiem – tas saistīts ar Nasavas (Nassau) dzimtu – vēsturisko filmu un grāmatu cienītājiem šis uzvārds noteikti ir pazīstams, pārējiem var būt interesanti zināt, ka arī patreizējie Nīderlandes monarhi ir no šīs dzimtas.

sudraba slidasTēlotājmākslas mīļotājiem varu atgādināt, ka gleznotāja Rembranta sieva Saskija ir no Leuvārdenas. Bet tiem, kas bērnībā lasījuši jauko amerikāņu (!) autores grāmatu “Sudraba slidas” vai teātra izrādi ar šādu nosaukumu redzējuši, varu piebilst, ka visslavenākais kanālslidojums sākas un beidzas Leuvārdenā.

Pareizāk gan būtu teikt pagātnes formā, jo ne tikai pie mums ziemas uzvedas dīvaini… Un ne tikai ziemas – vietējie visā nopietnībā saka, ka pēc 200 gadiem Leuvārdenas vairs nebūšot – jūra atnākšot atpakaļ. Un viņiem kanāli/jūras aizsargvaļņi palīdzēt nevarēšot – kā jūra pati aizgāja, tā atnākšot – ar daļēji iekšēju ūdens līmeņa celšanos… Protams, mums, konferences viesiem, to dzirdēt par skaisto pilsētu bija nepatīkami, bet vietējie to uztver kā nopietnu neizbēgamību (protams, ar klusu cerību, ka varbūt…). Es neesmu sazvērestības un katastrofu teoriju piekritēja, arī cilvēka darbības izraisītai globālajai sasilšanai īsti neticu, bet tam, ka dabā ir dažādi cikli, to noliegt nevar. Lai nu Leuvārdeniešiem paveicas!

Nu jau pietiks teksta, laiks krietnai fotogalerijai – man Leuvārdena ļoti patika un te ir saite.
 

Pusotra diena cietumā

Jā, virsrakstā redzamais ir taisnība. Kā man tā gadījās? Pavisam vienkārši – tur notika konference. 🙂 Kā jau tas daudzviet gadās, laikiem mainoties, daļa kārtīgi būvētu ēku zaudē sākotnējo funkciju un jādomā, ko tajās izvietot. Rīgā nosacīti līdzīga ir Andrejsala, Leuvārdenas gadījumā – vēsturiskais cietums – ļoti skaista ēka un atrodas iekšpilsētā. 

Vispār jau interesanti. Nevaru teikt, ka par šejienes pēdējo desmitgažu arhitektūru es būtu lielā sajūsmā – tumši brūnas ēkas, bieži vien tik funkcionālas, ka es jau nosauktu par neglītām, bet te pēkšņi – cietums un skaists… Bet – paskatieties paši ieejas vārtu bildi. Vai tad citādi kā par skaistu to var nosaukt?

Ēku komplekss ir plašs un pamazām tiek atjaunots un atdzīvināts – aizpildīts ar dažādām radošajām industrijām un to, ko mēs Latvijā nu jau laikam esam pieraduši saukt par biznesa un visādiem citiem inkubatoriem. Viss tiek iekārtots maksimāli ērti un funkcionāli, bet fonā saglabājot paskarbo cietuma estētiku – restes, “nopietnas” durvis, metāla kāpnes… – caur raksta noslēgumā pielikto saiti arī jūs varēsiet mazliet pa bijušo cietumu pastaigāt.

Smieklīgi stilīgas man likās uz grīdas ar krāsainu krītu uzvilktās norādošās bultas (uz konferenci, uz tualeti…). Vienlaikus šeit, ēku atjaunojot un pielāgojot mūsdienīgai lietošanai tiek izmantotas arī visjaunākās tehnoloģijas. Arī, piemēram, tualetē. Kas tad tur? Nu, tas vien, ka sienas eleganti tumšpelēkas un podi melni, logi aizrestoti vēl nebūtu nekas. Lielākais pārsteigums (apspriedām vairākās kompānijās) sagaida svarīgā apmeklējuma nobeigumā. 🙂 Nu jau laikam arī Latvijā vai visi vienā vai otrā vietā ir izmēģinājuši tos roku žāvētājus, kur rokas iekšā jābāž (un jākustina uz augšu un leju). Nu lūk, no šīs vietas arī sāksim. Tātad – no kabīnītes iznākot priekštelpā redzams “roku iebāžamais aparāts”. Bet kā pietrūkst? Protams, izlietnes! Grozi galvu cik gribi – nav! Ieskaties atpakaļ kabīnē – tur arī nav! Ko tad žāvēt? Izrādās, šis aparāts ir megagudrais – iebāžot rokas, tās vispirms tiek nomazgātas ar smalku ūdens pilienu migliņu (un aparāta iekšiene izgaismojas zila), pēc tam ieslēdzas zaļā gaisma un rokas tiek nožāvētas. Un nemaz nav jākustina – vienkārši jātur iekšā. Stilīgs sīkums, bet nu jau pēc divu dienu lietošanas saku – ērts. 

Par pašu pasākumu/konferenci te gari nerakstīšu. Būtība – šis bija pusotrgadīga ES finansēta inovāciju projekta noslēgums. Kāpēc es tur biju? Jo viens no partneriem bija Vidzemes augstskola, kur tās studentu grupām bija inovatīvo projektu/darbu konkurss, kas izpaudās tā, ka organizācijas (arī SportIdent) deva uzdevumu, kuru viņiem vajag atrisināt un studentu komandas pie tā strādāja. Noslēgumā Valmierā tika salīdzināts 5 studentu komandu veikums (katrai bija cits uzdevums) un vinnēja “manējie” – tie, kuri izstrādāja tiešsaistes lietotni orientēšanās sacensībām. Studenti un Latvijas puses organizatori brauca atrādīt savu veikumu, es – pārstāvēt SportIdent un paskatīties kā tas viss kopā izskatās. Bija arī mazliet lekciju par inovāciju tēmām (labas!) un daži atraktīvi praktiskie darbi dalībniekiem – no trešdienas pusdienlaika līdz ceturtdienas vakaram. Fotogalerijā dažās bildēs ir redzami arī kādi darba momenti. Mans favorīts ir šajā bildē redzamais cienījamais zinātnieks, kurš cenšas no augšas nobildēt grupas darba veikumu. 

Varu godīgi piebilst, ka šis bija tiešām patīkams pasākums – vērtīgs un vienlaikus ne-stīvi akadēmisks, bet atraisīts un atraktīvs. Savu veikumu prezentēja arī Kipras un Igaunijas pārstāvji, bet viņi bija gājuši citu ceļu, ne rīkojot “sacensības” uzņēmumu problēmu risināšanā, kā to darīja valmierieši. Bet man viņu pieeja ļoti patīk.

Te būs saite uz konferences un cietuma apvienoto fotogaleriju.

Protams, pirmās konferences dienas vakarā bija kopējas vakariņas, bet odziņa bija otrās dienas/šodienas pusdienlaikā, kad turpat pie cietuma mūs gaidīja 2 plakanlaivas, lai izvestu mazā ekskursijā – apskatīt Leuvārdenu no ūdens līmeņa. Tas bija labi! Vietumis tilti bija tik zemi, ka ne vien gidam, bet arī mums nācās galvas pieliekt un arī tad ne zem visiem tiltiem varējām pabraukt – ūdens līmeņa svārstības te ietekmē arī tūristu maršrutus. Vietām tilti patiesībā jau līdzinājās tuneļiem: bija ne vien gari, bet arī līkumoti un ar sazarojumiem un norādījuma zīmēm: ja brauksi pa labi, nonāksi tur…, bet ja pa kreisi, tad… 

Braucot gar ultramoderno stikloto teātra fasādi, varējām uztaisīt savas laivas “selfiju” – noteiktā vietā stiklos kā spogulī atspīd laiva visā garumā. 

Vienā bildē uz tilta margām redzama sievietes figūriņa. Tā ir ne vairāk un ne mazāk kā leģendārajai dejotājai un spiedzei (nu jā, leģendu tur esot vairāk, nekā patiesības) Matai Hari veltīta, jo viņa esot dzimusi Leuvārdenā – ir apskatāma arī viņas māja. Un vēl, un vēl, un vēl.. – ko tik visu mums gids nepastāstīja. Protams, ne varu, ne gribu to visu atkārtot. Kaut kur šajā galerijā un vēlāk arī pilsētai veltītajā varēs redzēt uz ēkas sienas attēlotus “laivu vilcējus” – kad motoru vēl nebija un šaurajos kanālos airiem vietas nepietika (vietām bildēs var redzēt, cik tuvu laivas malas ir kanāla malai), tad tos pa krastu tauvā vilka vai nu zirgi, vai cilvēki. Veco tiltu apakšās vēl ir saglabājušies metāla gredzeni – tajos bijušas iestiprinātos ķēdes, pie kurām turoties, laivas cauri tām izdabūtas, jo tur jau ārpusē esošie palīdzēt nevar. Jā, sarežģīta tā pirmsmotoru ēras dzīve bijusi…

Labi, pietiks rakstīt, te pielieku saiti uz galeriju ar skatiem uz Leuvārdenu no ūdens līmeņa.

Rīt, piektdien, jau no rīta dodos garajā vilcienatceļā uz Arnštati. Domāju, ka par šo komandējumu taps vēl 2 stāsti, bet kad tieši – nevaru apsolīt, centīšos tuvākajās dienās uzrakstīt – kamēr vēl līdz ausīm smaidu par jauko šeit pavadīto laiku un uzzināto.