Tā interesanti šoreiz sanāk – vakar ieliku stāstu par Alteburgu, kurp biju aizgājusi sestdien, bet šodien paturpināju to maršrutu – kā jau tajā rakstā tiku solījusies – pagāju pa takām uz priekšu. Mans Runtastic “spiegs” saka, ka tika nostaigāts mazliet vairāk par 8 km ar vidējo ātrumu 3,3 km/st (nu labi, dažas reizes tur pa vidu arī uz soliņa pasēdēju un atceļā veikaliņā iegāju), pievarētā augstumu starpība šodien – 273 metri!
Jā, manai potītei arī mazlietiņ ir ko teikt par to. Rīt droši vien būšu saudzīgāka, jo vaina šodien bija ne vien kāpumos augšup un lejup, bet arī visnotaļ atšķirīgajā taku kvalitātē, platumā un klājumā. Bet vienalga – bija skaisti! Kā jau vēlā pavasarī, daudzkas vēl zied un smaržo, viss ir priecīgi koši zaļš… Par šodienu vairāk būs ne stāsts, bet bilžu galerija. 🙂
Tas, par ko šodien biju pārsteigta bija, ka takas vietām tomēr bija vāji marķētas. Iepriekš biju saskatījusies bukletus, kuros lielās, cik daudz te ir staigājamu un velo taku, ka vajag tik iet… Staigājot biju arī redzējusi pa kādai shēmai vai marķējuma norādei, taču šodien iznāca, ka pamatā vadījos pēc telefonā jau pa ceļam nofotografētajām shēmām (labi, ka tās bija, nebiju domājusi tās izmantot). Daļā krustojumu norādes bija, vietām nē. Arī uz ļoti skaistu (un vienu no galvenajiem šajā takā) skatu torni trāpīju tikai nejaušības vai savas intuīcijas dēļ.
Interesanti iznāk – mūsdienās praktiski visa dzīvošana notiek pa leju – gar upēm, bet senajos laikos bijis otrādi – viņi dzīvojuši pa kori. Protams, skati jau skaisti. Bet – lai jebko augšā dabūtu krietni jānopūlas… Varbūt tā bija drošāk, nezinu. Ik pa brītiņam bija “piemiņas plāksnes” tādām senām drupām vai vēl kādām vēl senākām… Kā būvmateriāli izmantoti vietējie “klinšveidīgie” (lai man piedod, ja kāds ģeoloģijā ko saprotošs šo lasa) – kaut kas šūnakmenim līdzīgs un dolomīts vai kāds no tā “radiniekiem” – vietumis redzams, ka tas slāņojas līdzīgi kā pie Pļaviņām, tādu “īstu” klinšakmeņu te nav. Abi skatu torņi (šis un otrs galerijā redzamais) būvēti apmēram pirms 100 gadiem, tūristu vajadzībām un, ļoti iespējams, izmantojot materiālus no kādām tuvējām drupām.
Ik pa gabaliņam pie skaistām skatu vietām bija arī vienkārši soliņi – neba visur var un vajag torņus būvēt. Būtībā mana taka gāja gar “aruma” vienu malu, tad, kad biju krietnu gabalu nogājusi (nē, pats paaugstinājums ir netaisījās beigties) pārgāju uz otru pusi un pa otru malu, uz otru ieleju skatīdamās devos atpakaļ. Iespaidīgi! Takas vijas līdzīgi kā Siguldā – vietām pa malu, vietām uz leju, tad atkal uz augšu… Jauka un skaista pastaiga.
Pāris vietās takas malā bija arī stendi ar “koku paraugiem” – redzēsiet galerijā. Noteikti interesanti ģimenēm ar bērniem. Kā jau otrdienā pa dienu, biju praktiski vienīgā staigātāja un tas bija tieši tas, ko man šodien vajadzēja. Bet kāpēc “darba laikā” un kāpēc “man to šodien vajadzēja”? Galva bija jāizvēdina un pie viena jaunām domām jāsagatavo.
Pirmdien šefam prezentēju iepriekšējā nedēļā izdarīto – smukās shēmas par to, kā es redzu SportIdent šodien un kā uz priekšu, saistībā ar man uzdotajiem uzdevumiem. Šodien līdzīgā veidā runājos ar starptautiskās pārdošanas vadītāju un viņš atzinās, ka esot “impressed”…, jutu, ka arī šefam bija interesanti. Patīkami, protams, bet biju noņēmusies ne pa jokam.
Jau uzreiz vakar šefs, protams, izstāstīja vēl jaunas idejas (to viņam netrūkstot nekad), par ko man atkal kārtīgi jāpadomā – kā sakārtot, drusku izvērtēt un tad atkal būs jāmēģina saprotamā bildē salikt. Un vēl ar diviem kolēģiem – praktiskajiem darītājiem – jau paveiktais būs jāizrunā, viņu viedoklis jānoskaidro. Vēl bija pagara saruna ar Latvijas partneriem par to, kā viņi no savas puses redz šīs lietas… Tā nu šodien pusdienlaikā sapratu, ka pietiek ņemties pa ofisu – jāiet galvu izvēdināt.
Kas vēl? Jau pagājušajā nedēļā, par aktivitātēm runājot, šefs teica, ka pirmdienas vakaros arī kaut kas notiekot. Pēc ceturtdienas pasmagā treniņa, pirmdien pati klusēju un ar jautājuiem neuzbāzos. Bet ap pusdienlaiku saņēmu šefa atgādinošu jautājumu: nu, tad šovakar dodamies? Kāda ir pareizā atbilde? Protams, teicu – dodamies! Tikai šoreiz gan pārjautāju – kas līdzi jāņem. Un atbilde bija – nekas, mēs jau tikai tepat ap stūri.
Tā arī bija. Pirmdienās septiņos tepat tuvajā skolā (nu, varbūt 200 metri) notiek “mājsaimnieču vingrošana” – bijām kādas divdesmit dāmas un 2 kungi. Visādi vecumi, forma un fiziskā sagatavotība, visādi arī vingrojumi, kurus katrs centīgi izpilda kā nu var. Vingrinātāja bija Nadja – viņa esot no Moldovas, bet jau labu laiku dzīvojot te. Protams, vadīja vāciski. Varbūt kādā brītiņā mēs ar viņu parunāsimies krieviski, jo domāju aiziet vēl kādu reizi – vienai pašai vingrot slinkums, ir labi, ja kāds pavingrina. 🙂 Nodarbības būs līdz Jāņiem – tad šeit beidzas skola un viss tajā notiekošais, lai atsāktos augusta beigās, bet jau bez manis.
Nu jau pietiks rakstīt, pielieku saiti uz šodienas mežaini skaisto fotogaleriju. Diena bija saulaina un, kopā ar manu meistarību fotografēšanā, tas dažām bildēm ir pabojājis kvalitāti, bet vienalga atstāju tās, kuras pašai patika. 🙂
Jau iepriekš, apstaigājot pilsētas veco mūri un vārtus, biju pamanījusi, ka aiz Jaunā torņa vārtiem ceļš diezgan stāvi ceļas augšup un ievijas mežā. Kā jau piesardzīgs cilvēks, tā vienkārši toreiz mežā iekšā nemetos, bet mājās papētīju karti un izrādījās, ka ir vērts kāpt augšā – kāda pusotra kilometra attālumā ir Alteburga.
Arī Alteburga jau no neatminamiem laikiem izmantota stratēģiskos nolūkos un tur dažāda veida cietokšņi bijuši. Tiem zaudējot nozīmi, būvmateriāli veiksmīgi pārcelti uz citām būvēm un šobrīd arī Alteburgā no vecā cietokšņa vairs nav nekā – pēdējās paliekas izmantotas šī piemiņas torņa būvei. Bet vieta skaista.
Protams, tūristu vajadzībām un vietējo svinībām te augšā ir arī restorāns, pa kura logiem paveras ļoti skaisti skati. Biju nodomājusi, ka tik skaistā vietā varētu arī pusdienot, bet vienā no telpām notika kāds saviesīgs pasākums un mūzika bija uzgriezta tik skaļi, ka pat otrā telpā sarunāties nebija iespējams un es izmuku ārā. Nu jā, arī ēdienu cenas dikti nepriecēja (otrie visi padsmitos eiro, bet tik kārdinoša tā vieta man nelikās), tā nu vēlāk pilsētā palutināju sevi ar saldējuma kafiju. 🙂
Lejup nesteidzīgi devos pa serpentīnceļu un smaidīju, smaržojot un skatoties dažādos ziedošos kokus, krūmus, augus un skaistās lepnās gadu desmitiem iekoptās mājas.
Sākšu ar šodienu – svētdienu. Intensīvi slinkoju, iegansts – laika prognoze sola kārtīgu negaisu, negribas nekur ārā iet. Bet – tas negaiss tiek atlikts no stundas uz stundu – ja sākumā tika solīts ap 12iem (tāpēc neaizdevos vienā plānotā nelielā pārgāijenā), tad tagad tas “pārceļas” aizvien tālāk. Tad no nolēmu tūdaļ (pa dienu) uzrakstīt pamata daļu, varbūt pēcpusdienā iziešu ārā un vakarā tad uztaisīšu “smukumu” un publicēšu.
Darba diena sākas astoņos, dažreiz kāds ir klāt arī agrāk un tradicionālās ir astoņas stundas gara. Konkrētais beigu laiks var tikt individuāli pasvārstīts atkarībā no pusdienlaika garuma, bet parasti gandrīz visi ir darbā līdz pieciem. Īpaša dreskoda nav – vairums nāk džinsos – lietišķi sportiski.
Interesanti ir ar pudeļminerālūdeni – piegādātājs periodiski noliktavas telpas stūrī sakrauj kaudzi ar kastēm un arī izdzertās pudeles mēs tur liekam atpakaļ. Uz pudelēm ir atgādinājums, ka tās nevajag mest laukā un nevajag tajās liet neko citu, bet atgādāt atpakaļ vairākreizējai izmantošanai. Papētīju pudeles – jā, redzams, ka daļa tiešām ir pildītas ne pirmo reizi. Man jau tās dabas saudzēšanas un atkārtotās izmantošanas lietas patīk, tālab esmu priecīga. Protams, atkritumi tiek šķiroti.
iendien bijām ārkārtīgi skaistā viesnīcas ēdamzālē (liela porcija sparģeļu biezeņzupas un saldais – 5 eiro), citu dienu pavisam īpatnējā vietā – gaļas bodītei stūrītī ir arī karstie ēdieni un daži galdiņi. Vēl citu dienu bijām tādā kā ļoti mazā ēdnīciņā, kur ap 12iem ir rindas (jo maz vietu), bet pēc vieniem vairākums ēdienu jau apēsti – izvēlies nu, kurā laikā turp doties. Man jau, protams, vizuāli vislabāk patika skaistā viesnīca, bet tur zupa bija pārsālīta… Pagaidām palieku domājot, ka tā bija sagadīšanās, gan jau aiziešu turp vēl kādu reizi.
Viendien uzjautāju Kristīnei, kā viņa nokļūst darbā. Dzīvojot vienā no apkārtnes mazmiestiņiem kādus 5 km no šejienes, labā laikā mēdzot braukt ar velo (šonedēļ vairākas dienas), ziemā dažreiz ar sabiedrisko, pārējā laikā – ar auto. Nu jā, 5 km jau ir tāds attālums, ka ir kā nav tālu, taču uz/no darba ar kājām gluži neiesi.
Pieteicos, ka labprāt dotos līdzi arī uz kādu pasākumu, kur SportIdent nodrošina laika ņemšanu un par to atbildīgais Braiens sacīja, ka 12.jūnijā ir plānots pasākums, kurā mana palīdzība varot būt noderīga. Jā, SportIdent laiku ņemšanu nodrošinošajiem, aktīvās āra sezonas laikā brīvu dienu nedēļas nogalēs laikam nav.
Kaut kad pirmajās dienās ar šefu mums iznāca saruna par to, ka es labprāt arī kādās fiziskās aktivitātēs piedalītos… Ceturtdien viņš man jautāja, vai man joprojām esot interese izkustēties, uz ko es, protams, atbildēju, ka ir. Nu tad tiekamies 18.15. Labi. Norunātajā laikā uzvilku sporta drēbes un biju gatava. Šefs ar kundzi ieradās ar lielām somām. Prasīju – vai man arī vajag kaut ko līdzi paņemt? Jā, lai paņemot ko priekš dušas un ko pārģērbties, jo pēc tam uz krodziņu aizdosimies. Nu labi, fiksi sametu somā apmēram pusi no vajadzīgā un gājām lejā.
Atcerējos agro jaunību – darīts tika apmēram tas pats, kas toreiz vieglatlētikas treniņos: iesildīšanās skrējiens pa pilsētu, tad visi tie augstsolīši, krustsolīši un visi citi, tad lēcieni pa kāpnēm, tad basketbols, tad stiepšanās… Interesanti, ka kompānija ir tik pieredzējusi, ka paši rindas kārtībā ir dežūrtreneri, kas atbild par konkrētās dienas vingrinājumiem. Šoreiz tā bija šefa sieva.
Viņiem ir tradīcija pēc treniņa kopā doties turpat pāri ielai uz krodziņu. Kādi 10 to arī darījām. Vācieši tiešām mīl alu – praktiski visi izvēlējās to (vairums gan – bezalkoholisko), sulai priekšroku devām tikai 2 dāmas. Tas, ko nevaru nenovērtēt ir ļoti skaistās alus glāzes. Protams, katrai darītavai un alus tipam savas. Un putas – gandrīz kā putukrējums – smalkas un biezas. Izskatījās tiešām labi.
Tā kā patlaban vēl ir sparģeļu laiks (tiem sezona esot tikai 6 nedēļas), tad, protams, izvēlējos tos. Man bija “sparģeļi ar neko” – tas nozīmē, sautēti un pārlieti ar kausētu sviestu, bet vispār tie dabūjami visās iespējāmās variācijās – gan ar tradicionālo šniceli, gan visu iespējamo. Vēl daži izvēlējās “ar neko”, jaunākie – milzu porcijas ar viskautko…Viendien tirdziņā pie mūsu ofisa paskatījos cenas – “resnie smukie” sparģeļi maksāja 9 eiro par kg, mazāki un tievāki – 5. Jā, tie tiešām ir jāmīl, lai par tādu naudu pirktu. Es saku: ēst var un izmēģināt vajag, bet lai teiktu, ka tas ir nezinkas nezin cik īpašs… Vēsturiski, protams – tas bija pirmais, ko šajā apkārtnē pavasarī varēja dabūt. Starp citu – vietējie atzinās, ka VDR laikos arī viņi sparģeļus nav ne ēduši, ne īsti zinājuši, tas bijis “kapitālistu produkts”, bet tagad jau kļuvis par pavasarim ierastu. Arnštatē praktiski visas kafejnīcas patlaban lepojas ar sparģeļiem dažādos ēdienos. Kādā dienā izvēlējos sparģeļu zupu un bija ok.
Saviesīgajā pļāpāšanā, protams, neiztika bez “liktenīgā jautājuma” – un kāpēc jūs tos krievus apbižojat?… To man allaž nākas dzirdēt visur, kur vien aizbraucu. Jā, Maskavas propaganda strādā labi: šejienes kompānijai nebija ne īpašas intereses par politiku, ne par Krieviju, bet “palīgā saucienus no apbižotajiem” ir dzirdējuši… Atsmaidīju ar pretjautājumu – vai tad viņi neko no padomju/sociālisma laika propagandas neatceras. Nekas daudz jau nav mainījies. Kā mazais var lielo apbižot? Detaļās neiedziļinājāmies, vienīgi mans šefs piebilda, ka, vairākkārt Vidzemes augstskolā būdams, ir saticis arī krievu studentus un viņi nemaz nav nomocīti izskatījušies…
Jā, skaitli virsrakstā es uzrakstīju pareizi – sestdienas velobrauciena pēdējā – ceturtā – pietura bija Šelhornu ģimenei jau 330 gadus piederošs krodziņš.
1901.gadā Francs Šelhorns, par godu biznesa 225 gadu jubilejai, pasūtījis bildē redzamo ēkas pagrabā iebūvēto ar kokgriezumiem rotāto mucu ābolu vīna glabāšanai. Tās tilpums – 20 tūkstoši litru! Muca, protams, taisīta uz vietas – iekšā pagrabā – un darbs paveikts gada laikā. Tas tik ir atvēziens un pamatīgums!
Krodziņa interjers, kā to varēs redzēt galerijā, ir visnotaļ eklektisks. Daļēji pie vainas ir vāciešu pamatīgums – ir lietas, kas tiek uztaisītas tik pamatīgi, ka no tām tikt vaļā vai pārtaisīt ir grūti un dārgi. Piemēram – lielākajā telpā ir visnotaļ savdabīgais “grotas stils”- kaut kad tāds esot bijis modē un uztaisīta tik bieza pamatīga apmetuma kārta, ka tā tā arī atstāta. Brīžam (kā patlaban), tas šķiet diezgan stilīgi, brīžam, sacīja Beatrise, nevienam nepatīk, bet ir jau vēl citas telpas… Jaukā laikā viss notiek omulīgajā iekšpagalmā. Darba laiks interesants – no 17iem, svētdienās un pirmdienās slēgts. Protams, ja rīkojamas kādas svinības, var arī citā laikā. Ko biznesa dēļ neizdarīsi, saka Beatrise, bet gadsimtu pieredze ļāvusi krodziņam noturēties tieši ar šādu darba laiku. Tiek piedāvāti ar 4 nesen izremontēti brīvdienu dzīvokļi.
Protams, ģimene turpinās krodziņa biznesu. Jautājām, kāds (pašdarināts ābolu) vīns nāks vietā un Beatrise atbildēja – neviens! Jo viņai neviens nešķietot tik labs, ka būtu vērts. Lai nākot pie viņas uz kokteiļiem, jo tā ir viņas īpašā specialitāte – kā jau titulētai bārmenei. Mēs arī tikām cienāti ar galerijā kādā bildē redzamo skaisti sarkano dzērienu – daudz ogu, mazliet dzirkstoša vīna un daudz ledus. Bija garšīgs un ļoti atspirdzinošs.
Protams ar uzņēmīgu sievieti – Aneti Ginteri un viņas meitu Noru. Anetes stāsts sākas ar brīdi, kad 1987.gadā (protams, atkal VDR) uzņēmumu vadības studiju laikā viņa atsūtīta praksē uz šo rūpnīcu. Un tā arī te palikusi. Juceklīgajā likvidācijas laikā viņai, kopā ar vēl dažiem domubiedriem bijis pieredzes, spara un drosmes diezgan, lai noīrētu vienu no cehiem un tajā sāktu ražot līdz šim šeit nekad neražotu adatu veidu – ķirurģiskās adatas. Jā, sacīja Anete – adatu ražošanas process būtībā ir līdzīgs, tikai šis ir daudz precīzāks un ar lielāku ražotāja atbildību. Bet ir arī labā puse – šādu adatu ražotāju ir mazāk. Laikam ritot, kā jau tas mēdz būt, izrādījās, ka ne visiem dibinātājiem interese un vēlme līdzdarboties ir vienāda un Aneta palika viena, attīstībai piesaistot partneri no ārpuses/ne-adatu jomas un kopš 2006.gada viņa ir kontrolpaketes īpašniece un uzņēmuma vadītāja.
Tā kā mēs ciemojāmies sestdienā, ražošanas process nenotika, bet Anete bija labi sagatavojusies un uz lielā konferenču zāles galda mēs varējām ar acīm un rokām aplūkot visu procesu, kā metāla stieple pārtop par asu, liektu un mirdzošu medicīnisko instrumentu. Bildītē redzami mūsu “praktiskie darbi” un uzskates līdzekļi – gan ar rokām taustījām, gan divdaļīgo sagatavi pa adatas acu vietu pušu lauzām, gan diegu ievērām… Jā, par stingru un mirdzošu izstrādājumu adatas top diezgan gara pārvērtību ceļa galā un vairumā procesu ir vajadzīga cilvēka klātbūtne – brīžam rokas, brīžam kontrolējoša acs.
Vācijā esot 2 ķirurģisko adatu ražotnes, šajā strādā 32 darbinieki. Ražojamo adatu sortiments ir plašs, ieskatu var gūt bildē, kur ir redzama viena no adatu kataloga lapām (un tādas ir vismaz 10). Speciālie pasūtījumi tiekot izpildīti apmēram 5-6 nedēļu laikā, ar individuāliem pircējiem/gala lietotājiem (slimnīcām un ārstiem) viņi nestrādājot, bet gan ar pārstāvjiem vai atraumatisko adatu “pabeidzējiem”, tā ka, visticamāk, ārsti pat īsti nezinot, kāds ir adatu tapšanas process.
Bet man visinteresantākās šķita atraumatiskās adatas. Protams, par tādām iepriekš pat dzirdējusi nebiju, bet bildē izskatās labi – vai ne? Tradicionālās ķirurgu adatas ir liektas, bet līdzīgi kā parastām šujamadatām, tām ir actiņa, kurā tiek ievērts diegs (“paraugu” ar adatā ievērtu rozā diegu var redzēt “sagatavju bildē”). Bet – šādi ievērts diegs neizbēgami papildus traumē audus, jo aizņem mazlietiņ vairāk vietas kā pati adata. Tālab pirms kāda laika ir izgudrotas šīs speciālās atraumatiskās (netraumatiskās) adatas, kurās diegu nevis iever actiņā, kā ierasts, bet gan ar speciālu ierīci “iesprauž” un nostiprina adatas galā ar lāzeru izurbtā speciālā vertikālā caurumiņā. Līdz ar to nejaukā paplatinājuma, ko radīja dubultais diegs vairs nav un rezultāts ir labāks. Tiesa gan – šajā adatu rūpnīcā top tikai sagatave – adatas metāla daļa ar superprecīzo urbumu. Diega iestiprināšanu veic nākamais partneris un arī šajā gadījumā rūpnīcas TNI nosaukums parādās tikai dokumentos. Bet Anete vienalga ir lepna, ka viņi spēj ražot vislabākās adatas, kādas vien patlaban ir izdomātas.
Un tad turpat ciemā tika atvērts Vācijā pirmais cepamdesu muzejs! Vācieši un desiņas – tas jau ir nešķirams komplekts. Muzejs uztaisīts “no nekā” (es teiktu, ka Latvijā pēc būtības līdzīgi ir tapis feinais Pūres šokolādes muzejs) – plikā vietā, uz tradīciju un uzņēmību balstoties. Un sākusies tūristu plūsma. Ik gadu palielinājies arī caur ciemu braucošo velotūristu skaits, jo apkārtne te skaista, veloceliņi ir, maršrutu kartes pieejamas gan izdrukātas, gan internetā, Vaksenbergas un vēl 2 skaistas pilis netālu – ar kājām liels gabals, bet ar velosipēdiem tieši laikā…
Tā kā viņa ir veselīga dzīvesveida piekritēja, tika nolemts, ka akcents nebūs uz pamatīgiem gaļas ēdieniem. Žanīnas kafejnīcā omulīgā atmosfērā var tikt pie dažādu veidu kafijas un atspirdzinošiem dzērieniem, ko papildina iespēja izvēlēties kādu no vieglām ātri pagatavojamām dabiskajām sezonas zupām vai dažāda veida “flammkuchen” – picai līdzīgiem izstrādājumiem ar ĻOTI plānu pamatni un dažādām, es teiktu – vāciskām – virsiņām, kam pamatu veido plāna biezpienam līdzīgas masas kārta un tad pāri vai nu kas sāļāks (sagriezts šķinķis ar lociņiem u.tml.) vai salds (āboli ar kanēli). Cep ļoti karstā krāsnī, gandrīz uz liesmām – tāpēc arī nosaukuma burtiskais tulkojums iznāk “liesmkūkas”. Pavāra nav – visu gatavo apkalpotāji paši. Vēl ir pieejams vietējo zemnieku gatavots dievīgs saldējums (dažādi veidi par saprātīgu cenu) un netālā konditorejā ceptas kūkas. Tā teikt sātīgas uzkodas. Pamatklienti – tie, kuri negrib dikti pieēsties (desiņas). Ir arī veģetāri piedāvājumi, ērta un plaša velostāvvieta ar iespēju uzlādēt to akumulatorus, ja vajadzīgs (un esot vajadzīgs aizvien biežāk). Tā nu arī mēs, Žanīnas kafejnīcā sēdēdami smaidījām, skatoties kā apalīšu grupas ar busiņiem tiek aizvestas uz desiņu muzeju, bet velosipēdisti, ģimenes ar maziem bērniem un smalkas kundzītes labprāt piestāj pie Žanīnas. Katram savs. Bet tas nu tā – neesmu ļoti kategoriska, ja iznāks, savu ziņkārīgo degunu iebāzīšu arī desiņu muzejā.
Attēlā redzamā tradicionālā pildrežģu ēka ir pirms dažiem gadiem speciāli būvēta minerāliem un biznesam – paši dzīvo turpat netālu esošajā vīra vecāku mājā.
Abos īrējamajos būtībā divstāvīgajos brīvdienu dzīvokļos (katrs paredzēts līdz 8 cilvēkiem) ir skaista iekšējā koka apdare, šķērssijas u.tml. – tiešām jauki, viss pārdomāts, kvalitatīvs un uz ilgiem gadiem veidots. Vēl jau neesmu liela “Vācijas speciāliste”, bet šeit, cik nu man iznācis ievērot, ar prieku redzu, ka remonti tiek veikti pamatīgi, nevis tā, ka it kā svaigs, bet grīļojas un sagāzties grasās vai ar lētu aprīkojumu…
Būtībā šeit lieliski redzams, ko nozīmē neliels ģimenes bizness – visi ir iesaistīti un apmierināti, jo iesaistīšanās ir brīvprātīga, arī algotie darbinieku tiek pielīdzināti ģimenes locekļiem (un – ģimenes locekļi tiek algoti).
Kaut kas līdzīgs bija arī Mendijas saloniņā, kur ar abām darbiniecēm viņai ir jaukas attiecības, arī īpašniece ikdienā strādā savā biznesā un, kad vajag, darbos iesaista ģimeni un draugus. Īstā mazajā biznesā citādi nemaz nevar.
Papildu smaidu sagādāja turpat pie muzeja ieraudzītais zirgu pajūgs: tas nav nekas tūristiem paredzēts, laucinieku pāris brauc uz pilsētu un pievērsiet uzmanību tam, cik eleganti dāma ar speciālo “kociņu” rāda pagriezienu! Mēs ar velosipēdiem vakar vienkārši rokas vicinājām, bet te jau viss pārdomāts un atstrādāts – ne pirmo reizi ar zirgu pilsētā.Tā nu vienā bildē satilpa sārtie kastaņziedi un pajūgs.
Muzeja pirmajā stāvā ir autentiska 18.gadsimta “leļļu pilsēta”. Gide gan sacīja, ka lelles ir tās, ar kurām spēlējas, šīs ir autentiskas pēc toreizējās valdnieces Augustes Dorotejas Švarcburgas-Arnštates pieprasījuma no vaska un koka speciāli darinātas figūras, izveidojot arī dažādām situācijām atbilstošu vidi (istabas un mājas), kā arī autentiskus, tikai proporcionāli samazinātus, darba un sadzīves rīkus. Tā teikt – muzejs muzejā. Kopā ar tiešām atraktīvo gidi šajā daļā pavadījām gandrīz stundu – tik interesants bija viņas stāstījums un paskaidrojumi, kas jautri ilustrēja tā laika ieražas, sadzīvi un arī šo to no Vācijas specifikas. Viena es šai ekspozīcijai cauri būtu izgājusi 5 minūtēs neko daudz neieraugot, nesaprotot un neuzzinot…
Starp citu – ekskursijas dalībnieces mēs bijām tikai divas: es un vēl viena vietējā kundzīte, kura arī bija diezgan zinoša, tā ekskursiju padarot vēl interesantāku. Fotografēt leļļu daļā ir aizliegts, tāpēc pieliku internetā atrastu bildi.
Pieminekļa autors ir tolaik bijis pietiekami slavens un atļāvies iebilst, ka Bahs Arnštates laikā bija jauns un dumpīgs, galu galā arī projām no labā ērģelnieka darba viņam nācies aiziet tādēļ, ka sastrīdējies ar vietējiem varasvīriem. Viens no punktiem bijis, ka jāmāca ērģeles spēlēt arī citiem, bet tas Baham nav ne paticis, ne padevies. Vēl tikai šeit paspējis ātri apprecēties. Baznīca, kurā tas noticis, ir gandrīz tikpat slavena kā tā, kurā viņš ērģeles spēlējis un kas tagad nes viņa vārdu. Gan jau vēlāk kādā galerijā parādīsies šo baznīcu īstās bildes, bet šeit redzami pie Neidekas torņa fotografētie maketi: pirmajā bildē/masīvākā ir viņa darba vieta, otrajā/mazākā – laulību vieta.
Pēc pils muzeja apskates sapratu, ka tik jaukā laikā būtu grēks doties atpakaļ telpās, tālab izmetu vēl līkumiņu pa pilsētu.
Vāciešu pedantiskums mani pārsteidza pie dārznieka mājas. Gar to jauki aug vīnogulājs, un klāt pielikts uzraksts, kas brīdina: augs esot ar kādu tur konkrētu ķimikāliju apstrādāts – lai klāt neskaras tie, kas baidās no ķīmijas. 🙂
Turpat ir arī Neidekas pilsdrupas ar skaisto torni – sabildēju to visādos rakursos, gan ar krāsaini ziedošajiem kastaņkokiem, gan citādi… 
Fotogalerijā redzami tie visi, arī Neidekas pils tādā izskatā, kādā tā vēsturiski bijusi – līdz mūsdienām saglabājies tikai tornis un to ieskaujošu drupu fragmenti. Tā kā šeit dabisku klinšu nav, sākotnējās pils smilšakmens droši vien vēlāk izmantots jaunās pils un citu ēku būvniecībā – līdzīgi kā tas ir Siguldā, kur vēsturiskās pilsdrupas visbūtiskāk ir postījuši tieši jaunās pils būvētāji…
Kad piektdienas vakarā mani no stacijas atveda Kristīne, mēs pagājām garām ofisa ieejai, aiz stūra mazliet uz leju, atslēdzām ārdurvis bez uzrakstiem un uzkāpām uz kādu 4.stāvu. Tur, atslēdzot vienīgās tā stāva durvis nokļuvām gaitenī no kura, savukārt, vienas slēdzamās durvis veda uz manu istabu – tātad man ir pašai “sava” ieeja.
Interesanti, bet nav ne vainas – mana vienkārši, bet ērti un kvalitatīvi iekārtotā istaba ir nosacīti nostāk, gaitenītī aiz stūra. Darba dienas laikā ofisa virtuvi lieto visi, vakaros un agros rītos tikai es, ir darbinieku tualetes un “viesiem”/praktikantiem domāta vannas istaba, kurā ir arī duša un veļasmašīna (pirmdienās tajā mazgā nedēļas nogales sacensībās lietotās SportIdentu gumijas “aprocītes” un citas auduma lietas). Man, tātad, darbdienās ir ļoti ieteicams tikt galā ar rīta tualeti pirms ofisā ierodas darbinieki un arī vakars “pieder man”. 🙂
Un noslēgumā – skats pa manas istabas logu – bildēts pirmajā vakarā, priekšplānā mazliet redzams bērnu rotaļu laukums.
Dažas dienas iepriekš, vēl no mājām Arnštates interneta lapu pētot, pamanīju, ka sestdien 21.maijā ir plānots interesants pasākums – nesteidzīgs velobrauciens pa Arnštates apkārtni ar 4 pieturām – pie vietējām sievietēm-uzņēmējām, kuras gatavas iepazīstināt ar savu pieredzi. To nu garām laist nevarēju! Protams, ekskursija ir vāciski, jo nav īpaši domāta ārzemniekiem, bet man tā ir laba iespēja jau uzreiz sākt intensīvi atsvaidzināt vācu valodu. 🙂
Šejienes apkārtne ir gleznaini skaista – ne velti to sauc par Tīringas mežu “vārtiem” – skaists plūdeni paugurains reljefs ar iekoptiem laukiem, maziem koku pudurīšiem un nelielām senlaicīgām apdzīvotajām vietām (arī par tām pamazām rakstīšu vairāk). Tīri no braukšanas viedokļa bija labi – pārsvarā nelieli lēzeni kāpumiņi vai kritumiņi mijās ar taisniem gabaliem, vien vienu reizi bija pagarš kāpums, lai no skaistas augstienes apvidu pārskatītu. Trīs mūsējie padevās un beigu daļā stūma velosipēdus, es, kaut aizelsusies, izturēju. Par to paldies arī nomātajām velosipēdam, kam labi slēdzās ātrumi – vajadzēja arī pašu mazāko 1-1 izmantot. Apmēram 1/3 no brauciena laika bija redzama Vaksenburgas (Wachsenburg) pils, kas lepni slejas pāri apkārtnei un tai pamazām pietuvojāmies. Līdz pašai pilij gan netikām, varbūt citreiz.
IEVAS PASAULE 