Vienvakar devos pastaigā vēl nebijušā virzienā. Rajons gan trāpījās ne visai glīts – esošs un bijis rūpnieciskais, bet specifisks – lielā iela ir, mazo šķērsielu, kur nogriezties ko smukāku meklējot nav. Jāiet tik uz priekšu. Tā nu gāju, gāju, līdz ieraudzīju priekšā milzu torņus – nu, tādus, kā parasti labības kombinātiem. Pieeju tuvāk, skatos – P&G jeb Procter & Gamble. Tie tak labību neražo! Bet ko tad? Lielu daļu no mums mājās esošajām saimniecības precēm.

Un kas torņos? Izrādās – tā ir veļas pulveru rūpnīca. Bet nu milzīga! Pašu rūpnīcas 4-stāvīgais korpuss tiem torņiem knapi “pie kājas” – nu ļoti augsti. Rūpnīca pajauna, viss glīts un sakopts un viegla “tīra smarža” apkārt jūtama. Nu jā, es jau sen veļu mazgāju ar citu bezsmaržas pulveri, tālab šo ļoti jūtu.

Tāpēc arī sūtu sveicienu veļasmašīnām – ja jūs izmantojat Latvijā pirktus veļas pulverus Ariel, Tide, Bonux, Ace…, tad tie ir ražoti Timišoarā.

Ja jau tik tālu esam, tad nolēmu painteresēties, kas tad vēl Timišoarā notiek no biznesa puses un noskaidroju dažas interesantas lietas. Bizness šeit būtībā sastāv no 3 daļām:

• apkārtnē – attīstīta lauksaimniecība, jo klimats un augsne ļoti piemēroti (Panonijas līdzenums);
• ir virkne vietēju un ārvalstu ražotņu, piemēram: P&G, iepriekš minētais  Continental, kurš te 3 ražotnēs nodarbina 7 tūkstošus cilvēku (pavisam Rumānijā – 13 tūkst.), virkne dažādu nopietnu elektroinstalāciju komponenšu ražotāju autorūpniecībai, kā arī diezgan daudz dažādu vietēja līmeņa apstrādes ražotņu. Tiesa gan, krīze un fakts, ka ir vēl “lētākas” valstis, ražošanu ir diezgan papostījusi – ir redzami gan pasen, gan ne tik sen būvēti tukši ražošanas korpusi;
• tas ar ko Timišoara īpaši  lepojas ir kļūšana par vienu no galvenajiem Austrumeiropas IT un servisa centriem. Daudzas megakompānijas šeit ir izvietojušas gan savus IT dienestus vai veic dažādu IT produktu izstrādi, daudz ir arī dažādu servisu nodrošinātāju – sākot ar zvanu centriem Eiropai līdz dažāda veida grāmatvedības un citiem servisiem.

Kāpēc tā? Iemesli ir interesanti un pārsvarā ģeogrāfiski/kulturāli pamatoti. Piemēram, salīdzinot 2014.gada korupcijas indeksus, Rumānija ir 43., kamēr Latvija tikai 55.vietā un to lielā mērā nodrošina tieši Rumānijas rietumu daļa, ieskaitot Timišoaru. Kā tā? Timišoarieši atzīst, ka tas, ka viņi ir tik tālu no savas galvaspilsētas un daudz tuvāk rietumiem vienmēr ir mudinājis veidot “rietumnieciskāku” biznesa kultūru un dzīves uztveri.

Šis vispār ir tas interesantais gadījums, kad “nomale patiesībā ir centrs” un otrādi. Kartītē var redzēt, ka Timišoara ir pašā valsts rietumu malā, kamēr galvaspilsēta – pa labi lejpusē. Lai tiktu galvaspilsētā, jāpārvar kalni, kamēr uz rietumu pusi ir līdzenums. Timišoarā ir starptautiskā lidosta (man gan neizdevās sakombinēt lidojumu līdz tai, tālab es lidoju uz kaimiņvalsts Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu – no tās Timišoara ir apmēram uz pusi tuvāk kā no pašu galvaspilsētas Bukarestes).

Tāpēc tā nu ir sanācis, ka Bukarestē notiek “parastās galvaspilsētas lietas”, kamēr bizness attīstās arī citos reģionos – katrā kādu noteikti iemeslu dēļ. Vispār jau no valsts vienmērīgas attīstības viedokļa tas ir daudz labāk nekā mūsu “ūdensgalva” Rīga.

Arī transporta infrastruktūra uz rietumu pusi ir daudz labāk attīstīta nekā uz galvaspilsētu. Palīdz arī vēsturiskais multikulturālisms – šejienieši runā daudzās valodās, populārākās svešvalodas ir: angļu, protams, bet vēl ļoti labā līmenī un masveidā vācu, itāļu, spāņu, ungāru, serbu…

2013.gada statistika saka, ka pilsētā ir ap 43 tūkstošiem studentu, no tiem liela daļa studē tehniskas un IT jomas – tas ir vērtīgs papildinājums darbaspēkam. Arī nodarbinātības rādītāji ir labi. Ja Latvija 2015.gada martā starptautiski norāda 9,7% līmeni, tad Rumānijā tas ir 7,1%, bet Timišoarā – zem 2%. Būtībā tas nozīmē, ka darbinieki izvēlas darbavietas. Skaisti.

Tas, kur Latvija ir priekšā, ir kaut cik nopietns vietējais bizness. Mēs paši gan mīlam sūroties, ka nav diezgan, bet tas jau laikam tikai normāli. Doing business indeksā mēs esam 23.vietā pasaulē, kamēr Rumānija 48. un to  var redzēt – jā, ir vietējiem piederoši tirdzniecības kioskiņi un ēstuvītes, ir arī kādas “ražotnītes”, bet laikam jau “Rietumu biezā naudasmaka tuvums” traucē vietējiem pašiem uzdrošināties, augt un attīstīties.

Manas attiecības ar tautas mākslu un mūziku vispār ir sarežģītas. Viss sākās labi: runā, ka pēc tam, kad pirmsskolas vecumā es kādu brīdi esot padzīvojusi pie vecvecākiem Vecpiebalgā, mājās  atgriežoties es labu laiku esot tautasdziesmās vien runājusi (nu jā, dziedātāja neesmu). Tātad – sākums izskatās labi.

Pēc tam nāca grūti gadi – bija jāpārcieš māsu mūzikas skola (ieskaitot vijoles zāģēšanu) un vēl pārcentīgs klavierētājkaimiņš aiz sienas… Trīskārt bezgalīgas gammas, etīdes un viss pārējais periodiskā atkārtojumā (jo viņi visi  trīs bija ar dažu gadu atšķirību). Kaut arī man muzikālās dzirdes neesot, citādi, kā par bērnības traumu to nosaukt nevar. Nav laikam brīnums, ka man patīk roks, pie tam – pasmags.

Tad nāca Atmoda – laiks, kad folklora nevarēja nepatikt. Pati vienu vasaru strādāju nupat atklātajā Dainu kalnā, plus vēl māsas un vecākais dēls darbojās folkloras kopā, kura bija “pierakstīta” manā darba vietā – Gaujas Nacionālajā parkā. Tas pat bija tīri sakarīgs laiks… – kā pa viļņiem tā mana pieredze.

Nu un pēc tam (tagad) nāk Rumānija, kur man vakaros vēl nekā īsti nav ko darīt, HIM koncerts arī vēl 2 nedēļas jāgaida… Bet esmu iemācījusies Timišoaras mājas lapā pasākumu sarakstu atrast un ieraudzīju, ka nu jau aizgājušās nedēļas nogalē te 45to reizi notiks starptautisks folkloras festivāls Inimilor (sirds mūzika – tā aptuveni varētu tulkot). Norises vieta – jaukais un netālais Rožu parks, ieeja bez maksas, laiks ārā  dievīgs – vai var neiet? Protams, nevar.

Tā nu 3 vakarus (sākot ar piektdienu) no 19.30 līdz pusnaktij (ir labi, ja pusnakti var sagaidīt bezroku  blūzītē un nav ne auksti, ne arī visādi lidoņi traucē – te vakaru brīvdabas festivāli būtu jārīko daudz biežāk) baudīju festivāla programmu. Piedalījās viesi no 14 valstīm un daudz vietējo kolektīvu. Uzreiz atvainošos – sliktās kvalitātes bildes ir manējās – sēdēju ap vidu un tas ir maksimālais palielinājums. Bet būtību jau var nojaust. 🙂

Kā patika? Jāsaka  godīgi, vistrakāk man gāja ar vietējiem kolektīviem un tieši par viņiem ir šodienas virsraksts – abi jaunie virsrakstā minētie termini ir manis izdomāti, to visu skatoties un klausoties, tālāk seko skaidrojums.

Klausījos, dīdījos un domāju vispirms par mūziku – nu ko tā man atgādina. Un nonācu pie lapsenēm. Kas ir bijis nikna pūžņa tuvumā, tas sapratīs – traka spiedzoša kakofonija. Mūziķi man varētu iebilst par apzīmējuma trešo vārdu (gan jau kaut kādas harmonijas un arpēdžijas tur ir), bet pirmie divi ir precīzi: uznāk labs bars muzikantu (parasti pāri 10, vienam bungas, pusei vijoles, otrai pusei pūšamie un laiž vaļā spiedzīgu meldiņu briesmīgā skaļumā un trakā tempā…).

Uz skatuves notiekošo vislabāk raksturot krieviski – “tancujet vsjo selo“: kā bildē var nojaust, aizmugurē ir vairāk kā 10 muzikanti, tad vēl kāds bariņš dziedātāju un parasti vairāk kā 20 pāri, kuriem vietas nepietiek, bet tur tomēr mīcās. Pārsvarā – sastājušies līnijā, drošības pēc vēl arī rokās/plecos sadevušies (tas ir tas dzīvžogs) tāpat puslīdz uz vietas (daiļi? sarežģīti?) kustina kājas. Un tie gabali ir gari un, kā jau mājnieku, viņu bija daudz. Bet vietējiem dikti patīk. Es laikam nevienā no iepriekšējām dzīvēm rumāniete neesmu bijusi. Lai nebūtu tikai mani vārdi, paskatieties paši mazu 2007.gada video – domāju, ka ar nepilnu minūti ieskatam pietiks:

Labi, ka bija  arī viesi, citādi būtu jāsāk domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Lapseņmūzikas izcelsme laikam saistāma ar ilgo vēsturisko pakļautību turkiem un līdzīgajiem, jo arī no viesiem, Turcijas pārstāvju “odiņmūzika” (viens pūšamais nevar tik draudīgu blarkšķi uztaisīt) un mazie dzīvžodziņi bija vislīdzīgākie. Kaimiņiem serbiem un bulgāriem bija kaut kas attāli līdzīgs, bet stipri maigākā formā un arī kustības uz skatuves bija vairāk.

Pielieku dikti nekvalitatīvu bildi (bildēts lielais ekrāns, ne skatuve), bet tur redzams interesantais fakts, ka vienā no Timišoaras kolektīviem visas 3 solistes bija blondas! Vai jūs arī domājāt, ka visi rumāņi ir tumsnēji?

Vienā brīdī iedomājos – nu, ņemot vērā karstumu, šādas dejas varētu būt tikai normālas. Bet tad attapos – kā tad spāņi, meksikāņi un citi ne mazāk karstās vietās dzīvojošie? Jeb varbūt “manējie” dejo pa dienu, bet tie pa vakara vēsumu un tad jau var kustēties? Nezinu. Katrā ziņā šejienes mūzikas un dejas tradīcijas ir ārkārtīgi atšķirīgas no mūsējām un citur redzētajām.

Superkoši, kaislīgi un plīvojoši bija Meksikas un Kolumbijas dejotāji – tas, ko no viņiem gaidām, arī neizpalika. Skaisti.

Pirmo reizi redzēju smieklīgas (nu labi, atraktīvas) līnijdejas vīriešu izpildījumā – čikāgieši bija sagatavojuši ļoti kovbojisku deju – ar kūleņiem, seškāju “zirgiem” un visu ko citu. Bet to bilžu kvalitāte man tik krimināla, ka neko te ielikt nevaru. 😦

Pārsteidza, bet pēc maza apmulsuma brīža jāatzīst – pozitīvi, spāņi un ungāri – viņu kolektīvi rādīja nevis klasisko tautas deju, bet kaut ko no 20-30to gadu repertuāra – puslīdz mūsdienīgas “to labo miera laiku” dejas. Man tā vien dungojās līdzi kādreizējā “Bumeranga” melodija par Annu, Līzi un Marī… Patika!

Bija labi dresēts un ļoti skatāms Maskavas kolektīvs ar smieklīgu nosaukumu “Ritmi detstva” – labi, ka ārzemēs to parasti nesaprot, jo ar bērnību tur nekāda sakara nebija, droši vien kāds vēsturisks iemesls. Viņiem un arī Tbilisi studentu puišiem pacelt kājas augstāk par degunu un visādi akrobātiski izgājieni bija nieks. Gruzīni bija tie, kuriem pirmajā vakarā publika aplaudējot cēlās kājās un arī pārējos vakaros vislielākās ovācijas tika viņiem. Un es arī gan cēlos kājās, gan no sirds aplaudēju.

Par ko? Jau piesakot tika uzsvērts (es kaut ko saprotu rumāniski!), ka viņi tradicionālo apvieno ar baletu un akrobātiku (nu labi, šie ir internacionāli vārdi, tāpēc sapratu).

Un man jāsaka, ka es pirmo reizi redzēju tiešām skaistu vīrišķīgu baletu, kur uzmanību nevarēja novērst ne mirkli! Gruzīniskā ekspresija superkolosālā izpildījumā – ātrums, lēcieni, piruetes un kas tik ne vēl, plus vēl vairākas virtuozas “zobenu cīņas” beigās. To nevar izstāstīt. YouTube atradu video, kur kaut kas līdzīgs redzams (bet palieku pie pārliecības, ka te bija vēl labāk).

Tā kā šeit ir nostabillizējies jauks vasaras laiks (dienā mazliet zem 30), tad apzinīgo sēdēšanu bibliotēkā cenšos kompensēt ar pilsētas tālāku iepazīšanu staigājot.

Piektdien man bibliotēka bija bezgalīgi apnikusi jau ap vieniem un devos pie, nē tomēr uz Jozefīni – tas ir viena no pilsētas rajoniem nosaukums. Tiesa gan – varbūt tomēr Jozefs vai Džozefs, jo nosaukts par godu attiecīgam imperatoram? Štrunts par vēsturi, es palikšu pie Jozefīnes, jo oriģinālrakstībā ir “Josefin” un man tā šķiet mīlīgāk.

Kaut vēstures avotos Timišoara minēta jau sen sen (iepriekš to minēju), tad īsti strauji attīstība tomēr sākusies pēc pilsētas “pievienošanas” Eiropas dzelzceļa tīklam un tas noticis 1855.gadā. Kāpēc es to minu? Tāpēc, ka dzelzceļa stacija atrodas Jozefīnes rajonā un tas no laucnieciskas nomales strauji “pilsētnieciskojies” tieši pēc šī notikuma. Sākotnējā stacijas ēka gan nav saglabājusies, patlabanējā redzama bildē.

Mana gājiena mērķis gan bija Jozefīnes tirgus ēka. Tā ar plašu vērienu uzbūvēta par Eiropas naudu 2012.gadā un man jau šķiet, ka sanācis kā nereti arī pie mums:  ideja nav slikta, bet vai īstā ēka īstajā  vietā?

Bildītē redzamā vizualizācija rāda skaistu 4 stāvu ēku. Ar aizpildīšanu gan pašvaki: 4.stāvs slēgts, 3šajā daži nīkulīgi tirgotāji, 2ais kaut cik aizpildīts (gaļa un piena produkti, bet ne daudz), pilns vienīgi pirmais stāvs, jo te augļi un dārzeņi. Nu jā, šis nav diez ko bagāts rajons šobrīd. Jozefīne man daļēji atgādina (jau rakstīju) Marijas/Čaka ielu, kur mazbodītēs var nopirkt visus iedomājamos un neiedomājamos apģērbus un mājās vajadzīgos sīkumus, bet daļēji – Rumbulu, jo te ir “specializētās ielas”, kurās tirgo milzīgu auto daļu un celtniecības materiālu klāstu – no uz zemes sakrautām kaudzēm ar kaut ko, līdz smalkiem stiklotiem saloniem.

Apkārtējā apbūve ir zema (pārsvarā viens, divi stāvi) un tomēr greznāk veidota – atbilstīgi tā laika stilam, līdz ar to šis modernais lakoniskais milzis, vismaz manuprāt, neiederas apkārtnē, kaut ēka pati par sevi man patīk. Es jau pat iedomājos, ka šo labprāt būtu redzējusi pilsētas centram piegulošajā 7000 tirgū (nezinu kāpēc tāds nosaukums), jo tur ir pavisam cits cilvēku daudzums un maksātspēja, augstākas apkārtējās ēkas un liels vietas trūkums. Bet nu labi, gan jau kāds zina, kādēļ šādi.

Sestdien devos “tālajā pārgājienā” uz  veikalu Decathlon – GoogleMaps rāda, ka  jāiet mazliet vairāk kā stunda. Orientēšanās problēmu šoreiz nebija, jo puse ceļa jau bija zināma (Julius Mall virziens) un arī tālāk, gan turp, gan atpakaļceļš bija pa vienu ielu. Nekādus līkumus šoreiz netaisīju, jo gan attālums liels tāpat, gan tas, ka viņu ārpuscentra lielmāju rajoni ir tādi paši kā mūsējie – viena vai pāris lielās ielas, bet iekšpagalmu mudžeklī degunu labāk nebāzt, ja nav vajadzības.

Kādēļ bija tik tālu jāiet? No vienas puses – tā pati izstaigāšanās un pilsētas iepazīšanas vajadzība, no otras – visnotaļ praktiski apsvērumi. Es šurp atbraucu ar iespējami mazu bagāžu un domu, ka nepieciešamo piepirkšu klāt uz vietas. Un šķiet, ka tas bija pareizs lēmums: tikai esot te var saprast, ko īsti vajag un arī cenas ir labas.

Sapratu, ka man ikdienas staigāšanai vajag sandales. Dikti “dāmīgas” nē, bet izteikti sportiskas  arī ne. Izstaigāju centra veikalus, bet neko īsti sev pa prātam neatradu. Kādā brīdī internetā rakājoties atradu Quecha Switch un nospriedu, ka tās man vajag vismaz apskatīt un izmēģināt (pielieku video, ja nu vēl kādai iepatīkas ideja). Noskaidroju arī, ka Decathlon tās varētu būt. Bija jāiet.

Tagad zinu, ka Quecha vismaz Rumānijas Decathlon ir pamatpiegādātājs – šī zīmola preces bija vai visās grupās: no teltīm, līdz apģērbiem, apaviem un visvisādam aprīkojumam. Mājās atnākot izrādījās, ka no maniem 4 pirkumiem 3 ir šī zīmola: ne vien sandales (jā, nopirku gan “pamatvariantu”, gan 1 lentīšu komplektu – kādā brīdī  mēģināšu “uztīt”), bet arī plānšorti un plānbūzīte. Nu jā, tas priekšvārdiņš “plān-” te ir ļoti svarīgs, jo karsti, bet kaut kas mugurā jāvelk ir.

Ja audumus salīdzinātu kā papīru, tad es teiktu, ka tas, ko mēs Latvijā velkam mugurā vasarā ir kā parastais 80-gramīgais baltais ofisa papīrs, te vajag zīdpapīru. Un vairums apģērbu tādi  (plāni) arī ir – vai tā būtu kokvilna vai cits materiāls. Drīzāk varētu būt grūti nopirkt mums ierastā biezuma kokvilnas polo vai t-kreklus vai ko līdzīgu.

Paskatījos ražotājus: sandalēm Ķīna, zeķēm – Turcija, šortiem Brazīlija, blūzītei pat Mozambika… Istabiņā, cīnoties ar cenu un pārējā liekā noņemšanu, atklāju, ka visiem bija iestrādāti RFID drošības/pretzagšanas risinājumi: zeķēm un sandalēm uzlīmes veidā, bet abiem apģērba gabaliem – jau rūpnīcā iešūti kopā ar pārējām uzrakstu birkām, nevis smagie melnie “pīkstuļi”. Smalki.

Ja par tehnoloģijām iesāku, tad pirms kādām dienām Auchan lielveikalā pamanīju, ka pie kases ir iespējama arī bezkontakta maksāšana. Žēl, ka man vēl nav AppleWatch vai kāds no supergudrajiem telefoniem, kas šo atbalsta.

Par to, ar ko vērtīgi (un bez maksas) aizpildīti daži pēdējie vakari uzrakstīšu citudien. 😉

Jau gadu desmitiem (uzrakstīts šitais izskatās briesmīgi, bet tas ir taisnība) mani rīti sākas ar kafiju. Rumānijā esmu nu jau divas nedēļas un kafiju nebiju dzērusi NE REIZI! Un ne tādēļ, ka nav pieejama, protams, ir: gan kafejnīcās cenas saprātīgas, gan hostelī ir automāts, gan man pašai ir līdzi…

Kas tad par vainu? Nu pavisam vienkārši – ir tik karsti, ka pat doma par kafiju liek nosvīst. Drīzāk ir pat otrādi – ejot garām kafijas piedāvājumiem, ik reizi nodomāju – kurš gan te spēj dzert kafiju! Tā bija līdz šodienas rītam.

Pēc ārkārtīgi karstajām iepriekšējām dienām, naktī bija patīkami dzirdēt, ka līst lietus. No rīta pamodos – viss pelēks, istabiņā joprojām karsti, bet, izejot ārā, jutu, ka ir tikai kādi divdesmit grādi. Daļa no vietējiem, protams, jau attiecīgi saģērbušies – garās bikses un jakas. Man pusbiksēs un polo kreklā bija ļoti labi un pa ceļam uz bibliotēku, ejot garām vienai no kafejnīcām, es piepeši sapratu, ka šorīt es esmu spējīga uz TO – ar baudu izdzert tasi kafijas āra terasē (šajā laikā parasti tādas domas vairs nav, par karstu). 🙂

Izdevību garām laist nevarēju, jo biju paskatījusies laika prognozi, ka uz pēcpusdienu jau atgriezīsies saule un tuvākās nedēļas laikā mazāk par +27 grādiem nebūšot. Kas zina,  kā tad atkal būs ar kafiju. Jāsaka banālais: cik maz mums reizēm vajag līdz pilnīgai laimei… – man tā bija nesteidzīga kafijas tase patīkamos laika apstākļos.

Pēc tam gan atkal apzinīgi devos uz bibliotēku pastrādāt. Atļāvos “darba dienu” beigt ap četriem, jo saule joprojām nebija parādījusies un es izlēmu, ka tādu pēcpusdienu vajag izmantot, lai ar baudu pastaigātos, nevis tikai lēni valkātos no vienas ēnas līdz nākamajai, kā karstajās dienās. Tā nu bez steigas izmetu loku pa pilsētu, pa ceļam citā tirgū (arī nejauši atklāju vienā no saviem “pārgājieniem”) nopirku mazliet augļu.

Aizgāju uz jau iepriekš kartē noskatīto “Botānisko dārzu”. Tiesa gan, pēc Moldovas analoģijas biju sevi noskaņojusi nesagaidīt par daudz, nesalīdzināt ar mūsu izpratni par šāda nosaukuma objektiem. Un pareizi vien bija.

Šajā bildītē redzama viena no dažām jaukajām puķu dobītēm. Apskatījos dažādas sen neredzētas vasaras apstādījumu puķītes (nekādu uzrakstu klāt nav, tikai skaistums).

Būtībā tas ir jauks ēnains un ne visai kopts parks ar daudziem celiņiem un soliņiem. Parkam ir bijuši arī labāki laiki, jo vismaz 2 pamestus baseinus arī redzēju. Bet cilvēki staigā, sēž uz soliņiem. Stratēģiski parks ir labā vietā (es varbūt salīdzinātu ar Grīziņkalnu) – ejot no saulainā (jo platas ielas) pilsētas centra uz klaju dzīvojamo rajonu saules ir stipri par daudz un tad nu parks ir pa vidu – daļu ceļa var veikt pa tā ēnainajiem celiņiem.

Apmēram šādi izskatās parka “normālā daļa”. Internetā lasīju, ka tur dažādos laikos esot daudz dažādu šķirņu koku sastādīts (bet konkrēta skaita nav). Tie tur arī aug, kā nu sastādīti un bez jebkādām nosaukumu norādēm. Man tās būtu noderējušas, jo no šejienes kokiem daudzus nepazīstu, par dažiem man ir idejas par radniecību ar kādiem mūsējiem, bet ne tuvu ne par visiem.

Te aug liepas un kastaņi, ir pa kādai kļavai. No vietējiem atpazīstu valriekstus (to bumbiņas  jau labi paaugušās), dažādus akācijveidīgos (pēc lapu formas) un tas laikam arī viss. Bet dažādība ir krietna.

Lai nu kā ar to botāniku, bet šis parks ir vienīgā man zināmā vieta Timišoarā, kurā ir jebkāds reljefs (dzelzceļa uzbērumu un kanāla pretplūdu valni es neskaitīšu)! Nezinu, kā tas reljefs tur ir radies vai saglabājies, bet parciņa līkloču takas jauki līkumo gan pa horizontāli, gan vertikāli (rūpīgi ieskatoties bildītē var redzēt, ka nav līdzens). Nu, protams, nav ne Himalaji un pat ne Gaiziņš, bet kādu 10 metru augstuma starpība ir un to veido ne tikai viens “kalns”, bet tiešām jauks dažāda līmeņa paaugstinājumu un pazeminājumu “mudžeklis”. Man pat ienāca prātā – te varētu sarīkot mazu pilsētas orientēšanos (sveiciens manam kursabiedram Aigaram, kurš ir SportIdent praksē Vācijā). 🙂

Tā es jauki pastaigāju, un tad jau kādā brīdī bija jāsāk miegt  acis – saule bija atgriezusies, bet man no rīta līdzi paņēmies bija lietussargs, nevis saulesbrilles. Nācās vien atgriezties istabiņā, jo jau šovakar tiek solīti 28 grādi…

Tā jau laikam ir, tiklīdz “atprasījos” no regulāras rakstīšanas, rakstāmais uzrodas. 🙂

Jā, šī man atkal bija staigājamā diena. Izvēlējos citu virzienu, paņēmu līdzi karti, kas noderēja, jo vairākas reizes mainīju vai koriģēju plānu, un devos ceļā.

Izejot cauri skaistajam veco lepno privātmāju rajonam, nonācu laikam jau bijušā strādnieku priekšpilsētā un sajutos apmēram kā Krāslavā – viena galvenā iela, gar kuru rindojas nelielas mājas. Tiesa gan – kā bijušo “labo laiku liecības” – vairāk vai mazāk atjaunotas un sakoptas mūra mājas, kas reiz bijušas skaistas (pielieku bildīti).

Atklāju, ka līdzīgas ielas ir vairākas, galvenākā no tām krietni gara un tirdzniecības aktivitātē un sortimentā atgādina mūsu Marijas/Čaka ielu – milzums mazu bodīšu, kas piedāvā visu iespējamo un neiespējamo (kvalitāte gan katra paša atbildība). Daļa preču izliktas turpat uz ielas.

Tā nu gāju, gāju, kamēr pēkšņi priekšā nu gluži bizantisks krāšņums – milzīga un greznumā mirdzoša pareizticīgo katedrāle. Interesants ir atsevišķi stāvošais “zvanu tornis” (tajā salikti pastiprinātāji, lai dievkalpojumu labi dzirdētu visi apkārtējie – nu gluži kā mūsdienu mošejās). Vai man vienīgajai tas kopskats ar apaļo kupolu vidū un tornīšiem stūros šķiet ļoti austrumniecisks? Tā kā bija svētdienas rīts, protams, pie dievnama pulcējās arī cilvēki, bet neteikšu, ka ļoti daudz.

Vispār ar ticēšanu kaut kam augstākam Timišoarā nav problēmu – pilsēta jau kopš neatminamiem laikiem bijusi tiešām multikulturāla un līdz ar to arī multireliģiska – ir daudz visādām ticībām piemērotu dievnamu, lielākā daļa no tiem – ārēji skaisti, iekšā neesmu bijusi. Esot arī mošeja, to vēl neesmu redzējusi, bet pamazām top atsevišķa dievnamu galerija – tik atšķirīgi un skaisti tie te ir. Tajā pat laikā vairums iedzīvotāju, līdzīgi kā pie mums, nav aktīvi dievnamu apmeklētāji.

Vizuāli man vismīļākais ir moldāvu tradicionālajā stilā celtais dievnams, kur rezidē ortodoksālo pareizticīgo metropolīts pašā pilsētas centrā. Arī šis ir liels, bet man izskatās “mīlīgs”.  Līdzīga celtne, tikai mazāka, mani aizpērn savaldzināja Rumānijas otrā pusē – Jašā.

Bukletā lasu, ka pirms dažiem gadiem pabeigts pilsētas veloceliņu projekts un to kopgarums esot 23 km. Dažādās vietās tie ir dažādi – vietām dalot vietu ar gājējiem, bet vislabāk man patika šis, kas izveidots skaidri nodalot (gan ar paaugstinājumu, gan stabiņiem) veloceliņu no ne-intensīvi izmantotas platas ielas – katram viņa vieta ir skaidra: gan gājējiem, gan abu veidu braucējiem. Un, kā ik dienu redzu, velobraucēju te ir daudz. Tiesa gan, prātīgāki par daudziem mūsējiem (bet, protams, arī te esmu redzējusi pa kādam, kas mierīgi nesas pāri ielai pie sarkanā, apkārt neskatoties).

Protams, arī šeit bija Otrais pasaules karš un atbrīvotāji. Bet smaidīju gan, ieraugot, ka Centrālajā parkā piemineklis tiem novietots turpat netālu no (ok, mazāka izmēra) neapģērbtas sievietes. Tā teikt – līdzsvaram. Man pa sauli negribējās pie atbrīvotājiem iet, tāpēc bildēts no tās puses, kur es pienācu.

Atceros gan Rīgas tračus, gan Vīnē dzirdēto par to, cik dikti atbrīvotāji uzstājuši uz milzonīgu pieminekli pilsētas centrā. Šeit, starp citu, Centrālais parks nebūt nav pašā centrā, tā vien šķiet, ka tas tā nosaukts, lai atbrīvotājiem būtu iemīļotā vieta – “centrs”.

Tā nu ar krietnu apli biju nonākusi pilsētas centra tuvumā. Kā jau svētdienas priekšpusdienā, pilsēta bija klusa un mierīga. Pēkšņi dzirdu – viens “Šūmahers” kaut kur ārdās ar traki skaļu autiņu vai moci. Nu ja, nospriežu, pa kādam jau gadās visur, bet kāpēc centrā un svētdienā? Manā studentu rajonā vai ik dienu pa kādam aizrēc, bet parasti vakarā/naktī – lai iespaidīgāk.

Ai, vēl neesmu uzrakstījusi savus novērojumus par satiksmi. Brauc šeit mazliet bezkaunīgāk nekā pie mums (ne tik traki kā Moldovā), signalizēšanas nav dikti daudz, bet – VISI autobraucēji PERFEKTI stājas pie gājēju pārejām. Pat pie tām, kur studenti iet pāri gandrīz nepārtrauktā straumē nav jāsatraucas – apstāsies un palaidīs. Un nekādu grimašu, signālu u.tml. Jā, ja kāds braucējs negaidot apstājas (mašīnas saplīšana vai pārkaršana, vai vēl kaut kas gadās), tad gan pārējie labprāt taurē, it kā tas palīdzētu.

Centrā un tā tuvumā ir smalkie luksofori, kas gājējiem rāda, cik sekunžu līdz signāla maiņai. Vispār jau feini, tik vienreiz, māmiņu ar meitiņu redzot (mazā skaļi skaitīja  līdzi luksoforam) iedomājos – šie bērni taču skaitīt iemācās atpakaļ, nevis uz priekšu! Kā viņus pēc tam “pārmāca”?

Visi, kas bijuši Polijā vai Lietuvā, zināmos periodos uz ceļiem ir redzējuši dažāda veida policistu mulāžas. Es vakar iepazinu jaunu veidu: stāv platas (3 joslas uz katru pusi) ielas vidus drošības saliņā redzami novietots trafarēts policijas skūteris, bet policista nav, vien uz speciāli nostiprināta “mieta” uzsprausta ķivere. Droši vien ar auto braucot, to lāga nevar pamanīt un pa gabalu šķiet, ka īsts, bet kājām ejot izskatās smieklīgi. Es tādus redzēju 2 vietās, vai tas bija tas pats skūteris nezinu, jo man bija apļveida maršruts. Diez ko dara skūtera stūrētājs pa to laiku? No krūmiem vaktē, lai nenozog? 🙂

Bet nu labi, ja kāds vēl atceras, virsraksts bija par rēcošajām rozēm un ir laiks pie tām arī nonākt. Un tātad – dzirdēju, ka centrā kaut kas norēc, bet gāju vien tālāk kur biju iecerējusi. Pēc brītiņa dzirdu – vēlreiz un tad vēlreiz. Nodomāju – nu gan puiši! Cik tad var… Bet nu labi, kamēr man netraucē… Un tad pēkšņi izrādījās, ka traucē gan! Netiku pāri ielai ieplānotajā vietā. 🙂

Re kur bildīte – platā centra iela: 2 joslas uz katru pusi, pa vidu palmas un rožu dobes un tur notiek sacensības!

Apsēdos ēnā uz soliņa, drusku paskatījos un tad piegāju pie viena no trases galā pie sava sporta autiņa stāvošajiem organizatorpuišiem parunāties. Bail jau man nav – pašai divi tādi. Biju trāpījusi pareizi, kā jau jaunietis, viņš labi runāja angliski.

Jā, viņi jau gadiem organizējot vasaras “seriālus” Timišoarā un apkārtnē – visu smuki un legāli. Dalībnieku gan šodien pamaz – tikai kādi 14, pats arī braukšot, gaida savu kārtu un nomainītāju trases uzraudzības postenī . Pats braucot arī driftā (BMW diezgan sportiski labs izskatījās), bet šodien esot kas līdzīgs mūsu “Minišosejai” – pa vienam brauc tādu kā astotnieku, maina virzienus, pa vidu ir slāpētāji un ielas līkums, galos apgriešanās (es biju vienā galā). Braucēji ļoti dažādi – gan lēnie ar smukajām privātajām mašīnām, gan sportiskākie ar sabūvētu kaut ko. Piedalīties, tāpat kā pie mums, var ikviens,  ir vairākas klases. Jā, kā Timrots teiktu, “benzīngalvas” ir visur un man jau patīk, ka viņiem ir iespēja izmēģināt spēkus legāli un drošos apstākļos, citus neapdraudot.

Te dzīvojot man, vismaz patreiz, nav lielas vajadzības zināt datumus, un patiesībā arī precīzas nedēļas dienas ne, vienīgais – sestdienā un svētdienā “lielā” bibliotēka ir ciet, tālab jāzina kad tās dienas ir. 🙂 Bet tā nu iznāca, ka attapos – es taču šeit ierados trešdienas vakarā. Tagad atkal ir ceturtdienas vakars, var paskatīties, kā tad ir gājis.

Ar maģistra darbu ir taisni tā, kā vajag būt – kādas dienas viss likās ļoti labi un skaisti, bet patlaban esmu sapinusies izvēlētajā pedagoģijas/psiholoģijas daļā. Jādomā ko darīt. Par programmas “Stella” lietošanu modelim vispār negribas vēl domāt… Bet var sanākt arī otrādi – varbūt to paskatīšos, lai saprastu, kā no sava teorijas tupika tikt laukā – ko/kā modelējot var  izdarīt, ko īsti vajag.

Par manu nosūtīto “mājas darbu” rumāņu kolēģi atbildēja, ka nākamnedēļ paskatīsies un tad sazināsimies. Tā ka laiks domāt man ir.

Ar savu kopmītnes “istabiņas dzīvi” esmu apradusi un apmierināta. Kabeļinternets ir, vēl vienīgi jāsaprot, kāpēc skaipā rakstīt varu, bet sarunāties nesanāk. Visticamāk kāds ķeksītis kaut kur uzstādījumos… Zinu, kur ir veļas mašīnu telpa un virtuve, bet tās lietojusi vēl neesmu, ar dušām un tualeti viss ok. Tas, kas ir patīkami, ka visur pilsētā un arī te atkritumu šķirošana tiek uztverta nopietni – visur ir šķirošanas konteineri. Kopmītnē gan mazliet komiskā izpildījumā. Piemēram, lai izietu ārā es eju garām 2 vietās novietotiem šķiroto atkritumu konteineriem (papīrs, plastmasa, stikls), bet, lai izmestu pārējos/nešķirotos ir jādodas gandrīz ceļojumā – pa garumgaru gaiteni, tad uz pusotro stāvu, tad vēl speciālā ejā un tad tur ir atkritumu vada vāks, kuru paceļot visa tā smirdīgi nepievilcīgā aina paveras. Pie tam caurums ir tieši sienā (bez ievada) un, ja kāds tajā brīdī kaut ko met no augšējiem stāviem, sajūtas nav patīkamas. Bet nu labi, bieži man šo nevajag un šķirošana ir tā lieta, ko es ļoti atbalstu.

Ko tad es ēdu, ja virtuvē neesmu bijusi? Pirmkārt, te ir karsti. Vēl ne reizi nav gribējies, piemēram, kafijai ūdeni uzvārīt vai ko karstu pagatavot. Otrkārt, šo to nopirktu glabāju ledusskapī un apēdu uz vietas istabiņā.  Augļiem un svaigajiem dārzeņiem jau neko daudz virtuvi nevajag. 🙂 Treškārt – jau esmu rakstījusi, ka ēšanas iespēju ārpusē ir ārkārtīgi daudz. Vēl meklēju ērtāko “formulu”, rīt atkal vienu versiju izmēģināšu. Piemēram, ļoti lēta ir ēšana studentu “restorānā” (liela bļoda labas zupas (ja gaļa solīta, gaļa ir) maksā ap 70 centiem, otrais mazliet vairāk, ap 2 eiro var palielas 2 ēdienu pusdienas apēst). Bet – no bibliotēkas uz turieni jāiet minūtes 10 pa traku sauli, istabiņai šis iestādījums ir krietni tuvāk.

Kā jau ekonomiste, piesēdos un sašķiroju čekus, lai tiktu skaidrībā par naudas lietām. Ja neskaitu lidmašīnas biļeti, transfēru no lidostas un maksu par istabiņu, tad esmu iztērējusi nepilnus 50 eiro, no tiem ēdienam ap 40 jeb vidēji dienā ap 5,5 eiro. Nav slikti. Pati rēķināju, ka no stipendijas varētu atļauties līdz 10 eiro dienā. Tā kā istabiņā dzeru pirkto ūdeni (jo krānā dikti hlorēts), tad no lielo pudeļu saskaitīšanas redzu, ka esmu izdzērusi 10 litrus. Arī nav slikti, jo vairāk tāpēc, ka bibliotēkā dzeru turienes ūdeni. No pašas pirktajiem produktiem apēsts mazliet vairāk  kā kilograms tomātu, gandrīz 2 kg ķiršu, 2 persiki, dažas aprikozes, 4 dzeltenās garenās paprikas, kādi 400 g brinzas (nav nekā labāka ar svaigiem dārzeņiem)… Biju paņēmusi maziņu rupjmaizes kukulīti, tas ir iesākts.

Ar maksāšanu par istabiņu man šorīt gāja smieklīgi. Jau iepriekš e-pastā Loredana man rakstīja, ka būs 50 eiro mēnesī – labi. Komendante ļoti slikti runā angliski, reizēm kādas no vietējām meitenēm nāk viņai palīgā. Tikāmies otrajā dienā un viņa teica, lai pagaidām nemaksāju, labāk nākamajā vai aiznākamajā nedēļā, jo kas tur ar vasaras studentiem sistēmā neesot sakārtots. Kas tad man, piekritu. Šorīt satikāmies gaitenī (bez meitenēm) un viņa saka, ka varot maksāt. Labi. Vienojāmies, ka samaksāšu jau nodzīvoto jūniju un arī abus pilnos mēnešus (jūliju, augustu) un tad par septembra dienām sasiesim astes beigās. Viņa sarēķina un saka cik jāmaksā (rumāniski). Es ciparus apmēram zinu, bet nu nepatīk man – briesmīgi liels skaitlis izklausās. Prasu, lai uzraksta uz papīra – 558. Cik??? Es apstulbusi saku: bet man Loredana e-pastā rakstīja, ka 50 (uzrakstu uz papīra) par mēnesi, un tad summa nekādi  nevar būt tāda! Tagad viņa apmulst. Zvana kaut kam un skaidrojas, abas viena otrai atvainojamies – ka nav jau nekā personīga, bet vienalga paliekam katra pie savas taisnības… Un tad man PIELEC! Par kādām naudas vienībām ir runa? Viņas skaitlis ir rumāņu lejās! Pārrēķinot uz eiro viss ir pareizi. Smejamies abas no sirds. Nu labi. Samaksāju ar karti, paņemu čeku, gribu jau iet projām, bet viņa saka, lai pagaidu, izdrukāšot kvīti arī. Pagaidu. Viņa saka – pagaidi vēl. Vēl vajag 1 leju (20 centus) maksāt (ar karti). Par ko? Soda nauda, ka nav laikā samaksāts (noteikumi esot, ka jāsamaksā ne vēlāk kā mēneša pēdējā dienā). Tad atkal es saku – bet viņa jau man neļāva maksāt, nevis otrādi. Nu jā, viņa atzīst, šito sistēma uzrēķinājusi automātiski. Bet viņa tomēr varot anulēt. Anulēja.

Nupat (ap pusnakti) saņēmu ar nepacietību gaidīto e-pastu ar info par pieeju bibliotēkas bezvadu tīklam un briesmīgi garu informāciju (jā, to sistēmu var uztaisīt arī sarežģītu), kas un kā darāms, lai pieslēgtos (protams, rumāniski). Labi ka ir Google tulkotājs. Rīt izmēģināšu. Ja viss būs kārtībā, tas nozīmēs, ka arī bibliotēkā varu tikt pie wi-fi ar savām mazajām ierīcītēm un varu uz speciālo telpu ar savu klēpjdatoru iet strādāt arī brīvdienās. Tas varētu būt vilinoši, kad paliks vēl karstāks (un ar katru dienu ir), jo istabiņā ir smacīgi, te kaut cik labi jūtos vakaros un pa nakti, kaut logs stāv pilnībā vaļā visu dienu. To varu atļauties, jo tam priekšā ir mušu tīkls pret sīkajiem ienaidniekiem un, kā jau visiem 1.stāva logiem – tīri glīts restojums pret lielākiem. Ir arī vertikālās žalūzijas, kas ļauj regulēt gaismas daudzumu.

Ko šodien darīju? Neko interesantu – atkal bija “bibliotēkas diena” – ar to pašu MD piņķerējos, šādus tādus citus darbus apdarīju (jā, ir labi, ka tik daudzko mūsdienās var darīt no jebkuras vietas pasaulē!) un internetā padzīvojos.

Ar “viņš” šoreiz tiek domāts mans iPhone un viņš tiešām šoreiz sāka pirmais. Bija tā: pēc ieraksta par otrdienu publiskošanas nesteidzīgi sataisījos un devos projām no istabiņas. Dienas kārtību biju izlēmusi viltīgi pamainīt, lai izvairītos no trakās pusdienlaika saules. Izlēmu, ka šoreiz man būs vēlās brokastis ārpus mājas (nesteidzīgā paēnā kafejnīcā ar wi-fi), tad pa dienu strādāšu bibliotēkā un  vakarā došos mājup (ērtības labad arī turpmāk šajā seriālā par “mājām” saukšu savu kopmītnes istabiņu).

Tā nu mazliet pēc desmitiem pastaigas solī devos uz izraudzīto brokastu vietu – iepriekš jau minēto kafejnīcu Riviere. Pa ceļam pabildēju šo un to, kamēr kārtējā “fotoaparāta klikšķa” vietā saņēmu niknu iPhone paziņojumu, lai liekos mierā – atmiņā vairs neesot vietas jaunām bildēm. Pierunāt jau viņu nevar, jāklausa. Tā nu krietnu pusstundu (bet feinā ēnā) ar to vien nodarbojos, ka dzēsu – pa kādai nevajadzīgai lietotnei un daudzas vairākus gadus vecas bildes, kas jau sen nodublētas citās glabātuvēs. iPhone ar atmiņu tagad viss ir kārtībā.

Šeit pamatoti populārs atspirdzinājums ir lemonade – nē, ne jau tas burbuļdzēriens, ko mēs Latvijā  ikdienā ar limonādi saprotam, bet īstais – saldināts citronu sulas dzēriens (nezinu gan, cik bieži tā ir īsta citronu sula un kad atjaukta no kaut kā). Vasaras versijā – ar krietnu daudzumu ledus (tipisks glāzes tilpums – 380 ml) un tiek piedāvāta papildu versija, kad vēl klāt ir arī sezonas ogas. Vienudien izvēlējos ar zemenēm, šodien – ar meloni. Melones versija man šķita izcila. Klāt vēl uzkoda no grauzdiņiem ar pastēti, zaļumiem un smalcinātiem riekstiem. Bija labi.

Tā nu jauki padzīvojos līdz gandrīz vieniem un tad devos uz bibliotēku. Tas, ko patlaban mācos (un man neiet viegli) ir – iet LĒNI. Tā te dara vairums cilvēku un prātīgi vien ir, ja negribi jau pēc pāris soļiem meklēt dušu.

Līdz kādiem pieciem paķeskājos ar savām maģistra darba lietām un vēl šo to, bet tad jutu, ka sāk sāpēt galva. Jāiet vien mājās. Laikam arī manas smadzenes teica to pašu, ko telefons no rīta. Ko tālāk? Kārtīgi padzerties (kaut arī bibliotēkā labi dzēru ūdeni, tāpēc tā trūkums vai karstums nebija pie vainas; nu tad vainošu maģistra darbu 🙂 ), 2 pretsāpju tabletes un tikpat stundu pagulēt. Nu jau atkal viss ir labi – internetā skatos, kas jauns Latvijā un rakstu šo.

Lasīju ziņas par Latviju un atradu salīdzinājumu ar Rumāniju, kurā Latvija zaudē. Jūs arī pamanījāt? Optiskā interneta lietotāju skaits Rumānijā esot lielāks (48%, kamēr Latvijā 40; abas valstis attiecīgi ir pirmajā un otrajā vietā ES). Hm… Bet nu labi – leiši un igauņi mums krietni zaudē – viņiem attiecīgi 11 un 5%.

Es, protams,  nezinu, kas te ir otrā galā manā datorā iespraustajam kabelim – optika vai neoptika, bet viss tiešām notiek ļoti ātri. Rakstā gan nekas nebija teikts par wi-fi pieejamību, taču mans viedoklis ir, ka publiskajā bezmaksas versijā tas mūsu lielajās pilsētās ir labāk pieejams kā te.

Nu jau pietiks – rīt būs atkal jauna diena. Šejienes laika prognoze sola nemainīgi saulainu un aizvien karstāku laiku tuvākajās dienās. Bet, skatījos, arī Latvijā kas līdzīgs gaidāms. Turamies!

Tā kā sākot rakstīt pulkstenis rāda jau pusdeviņus vakarā, domāju, ka varu apkopot dienas “rezultātus” un, ērtības labad, uzreiz arī nopublicēt – redzēs kā rīt būs ar wi-fi.Pēc vietējo apģērba spriežot (daudzām meitenēm joprojām garās bikses un jakas) laiks vēl neskaitās silts, kur nu karsts – tikai kādi 25 grādi (ēnā) dienas vidū. Bet man jau tagad ir vismaz labi (no siltuma viedokļa), tāpēc esmu stingri apņēmusies garās bikses un jaku vilkt ne agrāk kā mājuplidojumā. Un jau tagad es sāku uz sevis izjust 2 “dienvidnieku lietas”: 
a) dienas laikā saule tik daudzas stundas ir tieši virs galvas, ka praktiski nav kur paslēpties (ja nu vienīgi ļoti lielu koku apakšā), tālab “siesta” pēc būtības ir tikai dabiska. Tā kā man gribējās ēst, tad pusdienās gāju ļoti lēnām, maksimāli izvēloties ēnu un arī tad atgriežoties pēc dušas prasījās… – karsti. Būs jāpadomā kur/kā pusdienot, jo visnotaļ jaukā bibliotēka ir ļoti klajā vietā… Bibliotēkā iekšā ir ok – gaišs, bet nav karsti, brīvi pieejams arī dzeramais ūdens un skaists skats pa plašajiem 4.stāva logiem. Stāva sakarā arī mana otrā apņemšanās – principā kāpt pa kāpnēm, nevis braukt ar liftu. Apņemšanos noturēt palīdz pat tāds sīkums, kā fakts, ka kāpņutelpa ir ēnaina. 🙂

b) vakari ir superjauki, jo silti, bet vairs nav karsti. Pie tam – ar nosacījumu, ka tiek pavadīti ārā, jo telpās (vismaz parastajās ēkās un bez kondicioniera) gaiss vakaros ir smacīgs. Tas pilnā mērā attiecas uz manu istabiņu. Negribas pat domāt kā būs vēlāk, kad būs tiešām karsts… Mierinu sevi ar domu, ka manējā principā ir ēnā un pirmajā stāvā. Tāpēc arī te visapkārt ir neaptverams daudzums āra terašu ar dažāda veida piedāvājumu un cenām. 

Arī es šovakar omulīgi bumbulēju vienā no tām Begas kanāla malā – saucas “Riviere”, bet internetā nevienu labu un viegli iPadā nokopējamu bildi ilustrācijai neatradu. Komplektā ar wi-fi pasūtīju izcilu un skaisti noformētu biezzupu (normāla porcija, nevis piņģerots) un garšīgu frappe, kopā samaksājot mazāk par 5 eiro – arī tas priecē, jo šī ir ļoti skaista un ne lēta vieta. 

Ui, bet stāsts jau vispār bija par to, kas darīts vai noticis pa dienu. 🙂 Statistika ir laba – pavisam bibliotēkā sabiju kādas 10 stundas, no tām vairāk kā 8 godīgi ņēmos ar sava maģistra darba priekšdarbiem angļu valodā – kārtoju un konspektēju visādus materiālus. Bija pat interesanti. Mēģināšu pa rītdienu tikt līdz solītā “mājasdarba” nosūtīšanai saviem UPT kolēģiem. 

Kāda pusstunda pagāja kārtojot “erasmusiešiem” obligāto online svešvalodas testu. Tā kā rumāņu valodu es nezinu ne tuvu pietiekami, tad tas bija angļu valodā. Ar rezultātu esmu dikti jau nu lepna – C1 līmenis (augstāks ir tikai C2). Un tas ar manām visnotaļ vājajām gramatikas un mazvārdiņu zināšanām (tajos dabūju B-kautkādu līmeni). Toties lasīšanas un klausīšanās jomās izrādījos izcila – bija jāsaprot un jāņemas ne vien ar biznesa frāzēm, bet arī ar fragmentiem no “Džeinas Eiras”, “Doriana Greja ģīmetnes” un no kā tik ne vēl… 🙂 Pati joprojām smaidu kā te ieliktais ģīmītis. 

Laiku nepaņēma, bet vēl platāku smaidu izsauca labās īsziņas: ka stipendija ieskaitīta un arī viena no algām. Tā visa rezultātā tad nu arī jutos godam nopelnījusi jauko vakaru. 

Man izdevās darbīga un patiesi jauka pirmdiena! Ceru, ka arī jūsējai nebija ne vainas.

Vispār jau tā man sanāca tik ļoti neinteresanta, ka vakarā aiz neko darīt pārkāpu pati savu solījumu un pāris stundiņas pastrādāju pie kolēģu uzdotā “mājasdarba” – angliskojot šo to savam maģistra darbam. No rīta mierīgi un slinki parosījos pa istabu, drusku palasīju (jo grāmatas elektroniski varu lasīt arī bez interneta, tās ir lejuplādētas) un tad izlēmu apmest līkumiņu pa pilsētu. Vienlaikus gan arī lietus bija izdomājis, ka vajag sākt līt. Bet es nepadevos, jo lietussargs man līdzi bija un laiks ir patīkami silts. Arī fotografēšanai “pelēkās dienas” ir ļoti pateicīgas – drusku papildināju savu bilžu kolekciju.

Kādu pusotru stundu pastaigāju pa pilsētas veclaicīgo skaisto daļu (tā ir liela). Tiesa gan – lai cik arhitektoniski skaistas būtu ēkas, vidējā latvieša mājas apkārtne ir skaistāk sakopta (ar to es domāju puķes u.tml.) pat par šejienes nepārprotami biezu māju apkārtni. Jauki ir tas, ka pilsētā ir daudz parku un arī gar ielu malām daudzviet aug koki; arī sētnieki strādā labi – ar tīrību viss ir ok. Veco privātmāju un vēstniecību rajonā ir tāda sajūta, ka staigātu pa Itāliju vai varbūt Šveici – lielas, skaistas, pamatīgas mājas, daļa arī nu jau ļoti skaisti uzpucētas.  

Ir ļoti klasiskas (kā dzeltenā “mana” fakultāte) un ir ar itālisku “palazzo” greznību vai pat mazu austrumniecisku piesitienu kā otrā bildītē. Tā jau ir – privātajiem viss notiek ātrāk, nekā valstij un – milzīgu ēku sakopšanai vajag arī milzīgu naudu (kā to labi zina Lauksaimiecības universitāte savu Rastrelli pili kopjot). Mazlietiņ un tikai vietām redzamas turciskas/arābiskas iezīmes, bet laikam no tik senu laiku arhitektūras nekas daudz nav saglabājies.

 Timišoaras vēsture ir raiba – kam gan Eiropā tā tāda nav. Rakstos tā sākotnēji minēta jau 12.gadsimtā, tad pāris gadsimtus bijusi zem ungāriem (no turienes samērā daudzie ungāriskie vietvārdi), tad, līdz 17-tajam, zem tatāriem un turkiem (pa vidu, protams, visādi kari gājuši pāri). Pilsētas ziedu laiki bijuši divarpus gadsimti Austroungārijas impērijā (līdz pirmā pasaules kara beigām), pēc tam – neilgs apjukuma periods ar pievienošanos jaunizveidotai nekad vēl nebijušai valstij vārdā “Rumānija” un tad – karš ar tam sekojošo sociālismu… 

Vai kāda skaista ēka te ir uzcelta sociālisma laikā, nezinu, varu vien cerēt, ka varbūt ir, bet es vēl neesmu ieraudzījusi. Pārsvarā tie ir par mūsējiem vēl neglītāki betona briesmoņi. Jā, mūsu pašu nemīlētie (arhitektoniski) Rīgas mikrorajoni vienalga izskatās labāk (tur ir kaut kādas krāsas, pat glītums, es teiktu), jo gan te, gan Moldovā “sociālisma arhitektūru” raksturo milzonīgi pelēka betona kluči, kuri pie tam ir “pleķaini” – šuves vienā betona tonī, daļa ēkas citā, citas daļas vai vietas atkal citā… – nu apmēram, kāds nu betons tajā dienā sanāca, no tāda kleķerējām, pie tam ārkārtīgi nevīžīgi… Arī iedzīvotāji ir piestrādājuši, jo tas, kā mēs mēdzam aizstiklot balkonus ir tikai ziediņi, odziņas ir te (un interesanti – arī Moldovā tāpat), kur daži ir pacentušies balkonu ne vien kā cietoksni aizbūvēt, bet pat palielināt uz āru – cik nu drosmes un saprašanas katram bijis. Es principā nebildēju nesmukas vietas un lietas, tāpēc neglītuma ilustrāciju nebūs. Labā ziņa ir tā, ka par Eiropas naudu arī te pamazām notiek siltināšana/atjaunošana un daļa ēku iegūst glītāku veidolu (arī vairums mūsu universitātes hosteļu ēku ir atjaunotas un vizuāli izskatās visai līdzīgi mūsu atjaunotajām – gaišas, ar nelieliem košiem akcentiem).

Kad nu kājas bija pilnīgi slapjas, atgriezos istabiņā. Kaut ko palasīju, bet vakars nāca tik lēnām, ka, kā jau sacīju, drusku pastrādāju arī. Mērcēt vēl vienu apavu pāri negribējās, tālab ārā vairs negāju. Pie interneta svētdien netiku, tāpēc šo stāstu publicēšu kaut kad pirmdien – kā nu sanāks tikt pie wi-fi.