Author Archives: KalvesKonsultacijas

About KalvesKonsultacijas

Būt veselai un aktīvai man ir svarīgi, par to arī rakstu savās mājas lapās, jo varu palīdzēt arī citiem.

Dubultskaistā Leihtenburga

Sakārtojot fotogaleriju, redzu, ka Leihtenburgā tapušas 125 arī citiem rādāmas bildes – neskaitot ceļu uz un no tās un Kālas pilsētu. Daudz! Un tas nozīmē tikai  vienu – man tur ĻOTI patika. 🙂

Kāpēc virsrakstā ir “dubultskaistā”? Jo, pirmkārt, pati cietokšņpils (tas laikam ir precīzāks apzīmējums “burgai”) ir atjaunota cik vien iespējams viduslaiku stilā; otrkārt – tajā ir ļoti moderns porcelāna muzejs un ekstravagants apmeklētāju centrs.

hb pils5Jau iepriekš esmu atzinusies, ka pilis mani allaž vilina, tās labprāt apmeklēju. Esmu bijusi daudzās, bet varu teikt, ka tā pa īstam mani ir savaldzinājušas divas (un abas Vācijā): Heidelberga (attēlā) un šī.

Tās abas, protams, ir atšķirīgas, taču katrā no tām ir kas īpaši fascinējošs, ko pat grūti aprakstīt, bet centīšos cik nu varēšu.

Stāstu par Leihtenbergu iesākšu ar skopuļu lietām. Ieejas biļete maksā 12 eiro. Taču jau iepriekš, vilcienā paņemtos bukletus šķirstot, biju atradusi vienu, kurā bija minēta virkne Tīringas tūrisma objektu, kuros, uzrādot tās dienas vilciena biļeti, ir atlaides. Un Leihtenburga ar 10% arī bija šajā sarakstā. Patīkami, protams, un jāizmanto! Tā nu kasē lepni sniedzu biļeti un saku, ka gribu vilcienbraucēju atlaidi. Kādu atlaidi??? – patiesā izbrīnā jautā laipnā infocentra dāma. Velku tik bukletu no somas laukā un rādu. Ā, viņa pat neesot zinājusi par tās eksistenci. Un neviens šādu neesot prasījis. Jā, bagāti vai izklaidīgi tie vācieši – bukletā rakstīts, ka atlaide ir jau no 1.janvāra un tagad ir jūlija otrā puse… Par ietaupītajiem 1,2 eiro gandrīz kafija iznāk. 🙂

IMG_2207-PANOIesākumam – panorāmfoto, kas tapa pa stikloto infocentra log-sienu lejup uz Kālu raugoties. Jā, interesanti jau iznāk – no šejienes Kālu var redzēt labi, bet no lejas Leihtenburgu – tikai vecpilsētā atrodoties. No jaunākās daļas skatoties, to aizsedz Kraukļklints – tas mani no vilciena izkāpjot samulsināja.

IMG_2337Ieeja pilī nav no tiem senākajiem viduslaikiem – ēka ar pašauro ieeju neapšaubāmi ir būvēta krietni vēlāk un tikai karietes platumā. Laikam jau ir bijis no kā baidīties. Tagad šajā ēkā ir saviesīgiem pasākumiem izīrējamas telpas.

Pils atrodas apaļā kalnā, to apjozis dubults mūris un, protams, koki nogāzēs bijuši izcirsti – drošība un pārredzamība pirmajā vietā (galerijā maketā var labi redzēt).

IMG_2245Pils iekšējā teritorija līdzinās mazai viduslaiku pilsētiņai – senākās ēkas kaut kādā mērā saglabājušās pat no 12.gadsimta. Praktiski viss ir labi atjaunots (vienīgi mūris vairs ne visur ir dubults – to vēlākos laikos pamazām paši pils apdzīvotāji pajaukuši) un, nesteidzīgi pa iekšējām ieliņām staigājot, var mēģināt tajos laikos iejusties. Ir gan darbnīcas, gan āra virtuve, gan cietumi vairākos torņos, gan viduslaiku tualete (mūra izvirzījums ar caurumu zem sēdvietas)… Protams, arī kapela, tornis (kurā uzkāpu), galvenā viesu zāle un viss cits, garšaugu dārziņu ieskaitot.

Un, gluži kā viduslaikos, pa krauju ap pili klīst kazu un aitu ganāmpulki, zāli skrubinot – galerijā varēs redzēt.

Pie visiem objektiem īsi izsmeļoši uzraksti – nav pārlieka un garlaicīga muzejiskuma. Visur var pieiet, ieiet, apsēsties… Šķiet, ka man gandrīz 2 stundas pagāja, bez steigas un ar baudu to visu izstaigājot.

IMG_2306Pils teritorijā atrodas vēl viena salīdzinoši jaunāka ēka, tajā un modīgā piebūvē ērti izvietojies porcelāna muzejs. Kādā sakarā tas šeit? Izrādās, šajā apkārtnē (ar to saprotot diezgan plašu apgabalu) jau izsenis notikusi porcelāna ražošana, jo visi vajadzīgie materiāli ir iegūstami. Tad nu šīs pils pārvaldītāji nolēmuši, ka porcelāns būs otra pils “odziņa”.

Muzejs apzināti veidots moderns un košs – krasā pretstatā apkārtējiem viduslaikiem. Arī šeit nav pārbāzts ar sīkburtiņu lasāmstendiem – informācija sniegta īsi, bet ērti pamanāmi. Staigātājs tiek pārdomāti virzīts cauri savdabīgam labirintam divu ēku trijos stāvos, iepazīstoties ar porcelānu no pirmsākumiem līdz mūsdienīgas ražotnes būtībai.

Padomāts par bērniem un tiem pieaugušajiem, kam visur vajag roku pielikt – ir arī interaktīvā daļa, kur jāatbild uz jautājumiem, pogas jāspiež, lai ko uzzinātu un paši var porcelāna maisījumus no dažādiem minerāliem taisīt…

IMG_2278Arī par tiem, kuri tic, ka trauki plīst uz laimi ir padomāts. Vienā telpā ir vesela grēda dažādu šķīvju (jauni, no rūpnīcas, tīri vai žēl bija, ka tie tā vienkārši iznīcināšanai nolemti) – ikviens var sev tīkamāko izvēlēties un doties uz speciālu šķīvju metamo tiltiņu – skatu vietu.

Bildē redzamais baltais plankums zem promenādes gala ir sasisto šķīvju kaudze. Tajā ir arī manējais…

Galerijas sākumā būs redzama arī infocentrā tapusi fotogrāfija ar krūzītēm, kuru osiņas veidotas konkrētu dzīvnieku astu formā un krūžu lielumi ir nosacīti proporcionāli dzīvnieku izmēram. Ieskatieties tajā bildē – ir smieklīgi un jauki vienlaikus. Protams, tās krūzes var arī nopirkt, bet man šķiet, ka jēga ir tikai visai vai vismaz krietnai kolekcijai; viena krūzīte nedod to labo priekšstatu par dažādajām astēm un to proporcijām pret konkrēto dzīvnieku. Starp citu – vai jūs zināt, kāda aste ir ezim? Tajā kolekcijā var apskatīt.  Kā rokā var noturēt aļņa krūzīti es nezinu, bet astes proporcija ir pareiza. 🙂

IMG_2225Gan jau jūs tagad sākat nogurt no lasīšanas, bet es biju nogurusi no staigāšanas, tālab iegriešanās pils pagalmā esošajā viduslaicīgajā krogā (visas cenas dālderos, apkalpotājiem tematisks apģērbs) bija tieši laikā.

Noskatījos, ka porcijas ir viduslaicīgi krietnas, taču es esmu desertu mīļotāja, tālab bija skaidrs, ka otro ēdienu ņemt nevar. Izvēlējos mazo sātīgas zupas porciju un saldajā vēja kūku ar saldējumu un svaigām ogām. Gan izskatījās, gan garšoja labi. Un tad jau varēja arī doties lejup.

Jums lai tiek saite uz fotogaleriju. Šoreiz pamanījos izdarīt tā, ka ik pa gabaliņam saliku nelielus paskaidrojošus tekstiņus. Tie redzami tad, kad galerija atvērta kopskatā. Iesaku vispirms izlasīt šos uzrakstus un tad pāriet uz pilnizmēra attēliem – tad uzraksti vairs nebūs redzami.

 

Kovārņklints jeb vidus stāsts – mazāk par “viņiem”, vairāk par sevi

     Šajā miniseriālā būs 3 stāsti un šis iznāk vidējais pēc būtības. Pamazām paskaidrošu. Paralēli darbam un Arnštates iepazīšanai, protams, skatos kurp vēl varētu aizdoties. Ierobežojošs faktors ir vilciens, jo sava auto man šeit nav, taču vilcienos pieejamie dažādie tūrisma bukleti toties ir pluss – studē tik!
     Tā nu vienā no bukletiem atradu informāciju par nelielo Kālas (Kahla) pilsētu, kas atrodas kādu 65 km vai pusotrstundīga vilciena brauciena attālumā. Un tālāk sanāk maza intriga: par to, kas mani piesaistīja Kālā, būs pēdējais no trim stāstiem. 🙂 Pētot internetā papildu informāciju, atradu, ka pilsēta atrodoties skaistās Leihtenburgas (Leuchtenburg) pils pakājē. Nu, to man vajag redzēt! – pilis mani ļoti fascinē un jo sevišķi šejienes skaistās, lepnos pakalnos vīdošās.
     Ātri vien plāns bija gatavs: no rīta jādodas ceļā, vispirms ar kājām uz pili (tur esot arī muzejs), tad atpakaļ uz pilsētu – to apskatīt un mani interesējošajā vietā arī pabūt. Vienkārši, vai ne? Līdz šim jau tā arī ir bijis – izkāpjot no vilciena, pili var redzēt, mājās sagatavotajā bezsaistes šīs apkārtnes GoogleMaps tik jāiemet acis, lai virziens pareizs un uz augšu. Uz to arī gatavojos, jo redzēju, ka tūrisma info centrs, kur varbūt var kādu papīra karti dabūt, ir vecpilsētā – “nepareizajā virzienā”, ja uz pili gribu doties.
     Izkāpjot no vilciena un galvu aktīvi grozot, pili ieraudzīt vienalga neizdevās. Tikmēr arī nedaudzie pārējie braucēji bija jau izklīduši un stacijā, kā ierasts, neviena nav. Ko tagad? Lēnām čāpojot ap staciju, ieraudzīju tūristiem domātu plakātu ar nosacītu karti un pat 2 labām ziņām: uz pili varot nokļūt pa 2 tūristu takām – zilo un zaļo. Labi! Tātad – augšup došos pa vienu, atpakaļ pa otru! Bija arī smuki norādīts, ka zilā taka no stacijas sākas. Nu, to vietu gan dabā neatradu. Un varu uzreiz pasūdzēties, ka kārtējo reizi saskāros ar dabā slikti marķētām takām. Izlīdzēja GoogleMaps: ja aptuvens virziens ir zināms un dažos krustojumos sirdsmieram marķējums ir, tad var iztikt.
IMG_2355     Jau no stacijas bija redzama varenā Kovārņklints (Dohlenstein) un norādījumos izlasīju, ka zilā taka ved gar šādi nosauktu skatu punktu. Tiesa gan, tajā brīdī šīs lietas vēl kopā nesaliku – būtu nobijusies. Vienkārši – klinti redzēju un par skatu punktu izlasīju. 🙂 Bet tagad lepni saku – jā, es biju tur augšā uz klints!
     Kāpiens bija skaists. Par spīti vēsajai dienai, bija arī ko pasvīst augšup kāpjot, bet ne tas ir galvenais. Es iepriekš (pirms šī Vācijas brauciena) neesmu īpaši pa kalnu takām staigājusi un arī šeit jau nekādos īstos kalnos neesmu bijusi – būtībā pa tādiem mīlīgiem mežainiem apaļumiem takas vijas. Bet šī nebija pirmā reize, kad es sapratu, ka man ir bail! Nē, ne no kādiem iespējamiem laupītājiem, bet no kāpšanas/iešanas slīpā vai taisnā, bet redzamā augstumā. Un īpaši man ir bail lejup ejot vai pat domājot par iešanu uz leju. Vienubrīd pieķēru sevi, ka pagājušajā gadā kādā orientēšanās pasākumā pa līdzīgu nogāzīti ar lielu prieku būtu lejā noskrējusi, bet tagad – bailes pat prātīgi ejot… Ļoti neierasta un nepatīkama sajūta, jo vispār sevi par bailuli neuzskatu. Kad atgriezīšos Latvijā, jautāšu savai fizioterapeitei, vai tiešām šīs bailes var būt saistītas ar potītes traumu. Bet to taču salauzu uz līdzenas vietas! … Jā, ko tikai smadzenes reizēm neizstrādā.
IMG_2183     Kovārņklints skatu vieta bija iespaidīga. Kad ielikšu Kālas galeriju, bilžu būs vairāk, šoreiz vairāk stāsta, bet vienu skatu lejup uz pilsētu ielieku (skatu vietās un tamlīdzīgās man nav problēmu uz leju skatīties, tikai ejot).
     Tā kā šeit bieži līst, tad vietām mežā taka nebija īsti nožuvusi, liekot man vēl vairāk baidīties – no paslīdēšanas dubļos. Vairākas vietas bija krietni stāvas un es priecīgi domāju – labi, ka ne pa šo taku došos lejup. Pirms pils vienā stāvā nogāzē nesenie lieti bija takas vidū kārtīgu grāvi izskalojuši un tur nācās iet kā lācītim – katra kāja pa savu pusi. Nezinu, kā tur varētu tikt lejā, bet nekādu brīdinājumu nebija. Gāju un mierināju sevi ar domu, ka varbūt zaļā taka ir mīlīgāka… Ik pa brīdim sevi nostrostēju: atbrīvojies, elpo mierīgi un uz priekšu!
IMG_2192     Brīdis, kad kādā takas līkumā negaidīti iznira Leihtenbergas pils bija skaists. Un, nonākot pilī, pazuda jebkādas šaubas – kāpiens bija tā vērts! Nākamajā stāstā par pili uzrakstīšu, tagad tikai jātiek lejā. Tūrisma informācijas centra dāma sacīja, ka zaļā taka nebūt neesot briesmīga. Tas bija mazs mierinājums.
     Tiesa gan, lejup dodoties, tā arī neieraudzīju norādi uz zaļās takas sākumu – vietu, kur tā nodalās nost no asfaltētā pils piebraucamā ceļa. Un droši vien, ka tas bija labākais variants – tā nodomāju, raiti soļodama lejup pa autoceļa malu. Jā, autoceļš, protams, ir garāks (2 km vietā 4), bet noteikti nav bīstams. Ar apmierinātu smaidu skatījos pa labi – kaut kur tur ir manis neatrastā zaļā taka. Un tie slīpumi un stāvumi nemaz piemīlīgi neizskatījās…
     Vienubrīd, kad augšupkāpjot pavisam nobijusies un slikti jutos, biju iedomājusies – lejup ejot, jāuzjautā kādam autostāvvietā, varbūt var novest mani līdz pilsētai. Bet faktiski to neizdarīju – laiks bija tīri labs, ceļš gluds, biju nolēmusi iet kājām. Taču nebiju vēl ne pusi no 4 km līdz pilsētai nogājusi, kad viens auto pats apstājās un jautāja, vai nevajagot novest lejā. Protams, vajag!
     Mašīnā esot, omulīgais šoferītis pirmo teikumu pateica tik apaļā un feinā vietējā izloksnē, ka es ne vārda nesapratu. Nu ko, man jau ir atstrādāts teikums šādiem gadījumiem: lūdzu vēlreiz un lēnām. Ā! No kurienes es esot? No Latvijas. Vai es te dzīvojot? Nē, tikai uz 3 mēnešiem. Un kā man te patīkot? Teicu taisnību: ļoti. Vai labāk esot te vai Latvijā? Pēc apdomas mirkļa teicu: vislabāk vienmēr ir savā dzimtenē. IMG_2346Tā laikam bija vislabākā atbilde priekš mums abiem – arī šoferis mirkli padomāja (bija laikam gaidījis, ka te ir labāk) un piekrita. Mazmazdrusciņ pafilozofējām un klāt bijām – Kāla sagaidīja ar aizvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi un es pie tās izkāpu, jo vecpilsēta turpat pretī sākās – nelielā kāpumā uz augšu, jo dzelzceļa līnija te iet gar upi – pa leju. Man patika, ka kārtīgie vācieši šeit šlagbaumu uztaisījuši tā, ka tas nepārprotami aizšķērso ceļu arī gājējiem.
     Pēc tam pati mazlietiņ padomāju par tik viegli mašīnā iesākto tēmu. Nauda un dzīve. Kāda un kur? Kas īsti mums katram ir svarīgs un kādēļ? Jā, man patīk ceļot un jo sevišķi – pagarie izbraukumi (kā šī un iepriekšējā vasara, ASV vēl pirms kādiem gadiem…), kurus ik pa laikam izdodas pašai priekš sevis saorganizēt. Var redzēt kā citur dzīvo, var padomāt un salīdzināt. Bet pavisam pārcelties? Vai ir Laimes zeme? Laikam jau nav. Un viens no Latvijas plusiem ir, ka tā ir tik maza – ja patiešām ļoti gribi, daudz var izdarīt un izmainīt! Arī daudzas sistēmas pie mums ir vienkāršākas un elastīgākas nekā lielajās un tradīcijām bagātajās valstīs.
     Bet nu jau pietiks. Solos: ja nekādi pēkšņi darbi vai ne-darbi neuzradīsies, tad parīt būs stāsts un daudz bilžu par Leihtenburgu. 🙂

Vēl dziļāk Arnštatē. Un ar mūziku

tired-teacher-clipart-1     Atkal viena prakses nedēļa darbos aizskrējusi un, noguruma mākta, biju spiesta mazliet aizdomāties par to, cik, manuprāt, nepareizi vācieši savu nedēļu saplānojuši… Kas par lietu? Daudzi no jums jau zina, ka Vācijā svētdienās praktiski viss ir ciet (pa kādai ēstuvei un tūristu vietai ir vaļā), arī vakaros “parastās” vietas darbu beidz piecos vai sešos, ilgāk vaļā atkal ir tikai dažas ēstuves un lielveikali. Un tad sanāk, ka “darba cilvēks parastais” dienišķās 5 dienas sūri strādādams, iepirkties nekur īsti netiek. Pienāk nedēļas beigas un viņš ir noguris. Vienīgais ko gribas sestdienā (vismaz man) – atpūsties, nekur neskriet, neko nedarīt… Bet to nevar atļauties, jo, kā jau rakstīju – svētdienā viss ir ciet… Tātad – jāslienas vien augšā un fiksi jādodas pa nedēļu iekrātajās darīšanās, jo sestdiena arī daudzkur ir īsā diena…

Šis ievads visai precīzi raksturo manu šīs nedēļas nogali. Jā, esmu Vācijā gandrīz 2 mēnešus, daudz un intensīvi strādāju. Pašai patīk un, šķiet, darba devējam arī, bet jāatzīst, ka nedēļas nogaļu plānošana iznāk pretdabiska – nu nepatīk man tās intensīvās sestdienas vēl pie intensīvajām 5 darba dienām klāt. Šo rakstu svētdienā, ko sev esmu atļāvusi par “godam nopelnītu slinkošanas dienu”, bet slinkot man vairāk būtu gribējies vakar. Šodien/svētdien es būtu labprāt kaut kur devusies, bet parasti īsti nav kur…

tired-shopper2     Pasūdzējusies esmu, tagad varu sākt atskaiti par sestdienu. Tā kā pēcpusdienā pilsētā bija plānots pasākums, par kuru rakstīšu, bet man bija sakrājušās arī pirkumu vajadzības, tālab jau no rīta bija jādodas sūrajā šopinga darbā uz Erfurti, lai ar vilcienu 14.45 dotos atpakaļ, jo četros sākas pasākums. Patlaban ir labs iepirkšanās brīdis – vasaras sezonas izpārdošana, to tad arī vakar izmantoju un darba apģērbs Latvijai tika veiksmīgi sapirkts. Cik reizes ģērbos nost un virsū, šo un to pielaikojot, vairs pat saskaitīt nevaru, bet viss – tagad esmu sevi no lielas iepirkšanās atbrīvojusi, ja nu vienīgi kāds superlabs piedāvājums pats uzskries virsū.

IMG_0309     Kas tad sestdienas pēcpusdienā un vakarā bija Arnštatē? Ļoti interesants pasākums, kura nosaukumu varētu brīvi tulkot kā “Māksla ienāk Arnštates ēkās un pagalmos”. Viss sākās četros pie Jēkabtorņa. Jau esmu rakstījusi, ka tā tornī ir 26 zvani, kas reizi divās stundās dienas gaišajā laikā atskaņo dažādas melodijas (pavisam to esot ap 40).

Brašā torņa vēsture ir īpatnēja. Sen, sen tas, protams, bijis baznīcas tornis. Bet pēc reformācijas šī baznīca vairs nav lietota sākotnējai funkcijai, tālab torņa smaile sabrukusi, bet ēka un daļa torņa vairākus gadsimtus izmantota kā alus darītava… Kad augstāk vecpilsētā pēc kārtējā ugunsgrāka izlemts tagadējo Baha baznīcu būvēt no akmens, daļa materiālu ņemti no šīs baznīcas… Tāpēc nu tā iznācis, ka šodien saglabājies tikai tornis un tam apkārt jau sabūvētas laicīgas ēkas. Pēc Vācijas apvienošanās, torņa smaile un jumts atjaunoti, divos piegājienos saziedota nauda zvaniem un tagad tas ir viens no Arnštates lepnumiem.

Pēc 15 minūšu zvanu koncerta (parasti 1 reizē spēlē 1 melodiju), bija nepilnu stundu īsa ekskursija pa vakaram plānotajiem objektiem, ko vadīja jau cienījamā vecumā esoša, bet ļoti dzīvelīga un atraktīva gide.

IMG_2428    Jau iepriekš biju izlasījusi, ka būs iespēja uzkāpt attēlā redzamajā Niedru tornī un to nu garām laist negribēju! Kāpiens sākās pa kreisajā malā redzamajām apjumtajām slīpajām kāpnēm un tikai augstāk pa pašu torni, jo caur tornī esošajiem vārtiem joprojām brauc mašīnas.

Attēlā mazliet redzams, cik augsts ir mūris, kura daļa šis tornis ir bijis – jā, seno laiku arnštatieši tik ļoti baidījušies no iebrucējiem, ka apmēram šāda augstuma mūri bija pat divi – kādus 10 m viens no otra un tad vēl vietām vareni privātie mūri ap klosteriem u.tml. Mūsdienās pa kādam mūru fragmentam šur un tur vēl ir saglabājies, bet abi divi pilsētas plus 1 klostera mūris ir saglabājies tikai vienā posmā starp Jēkaba torni un Niedru torni. Iespaidīgi.

IMG_2424    Iepriekš nezināju, ka tornis mēdz būt atvērts apmeklētājiem. Galerijā būs mazliet vairāk bilžu, kaut laika bija maz un burzma liela. Skats uz pilsētu bija jauks. Agrāk šis tornis ilgstoši izmantots ugunsgrēku novērošanai, jo atrodas pilsētas robežās un ir augstākais, jo novietots jau slīpumā, kas tālāk ved uz Alteburgu.

Bet pūces bildē nav iesprukušas nejauši – tornī izvietota vietējo entuziastu veidota un uzturēta putnu izbāzeņu kolekcija. Tā sagrupēta pa putnu veidiem, asprātīgi un pārskatāmi izvietota dažādos torņa stāvos un nišās. Zinātkārajiem gida pavadībā varētu būt interesanti.

Mazās ekskursijas laikā gide mūs izveda arī pa vairākām ļoti gleznainām mazajām ieliņām, kuras es pati iepriekš nebiju pamanījusi vai uzskatījusi par privātiem celiņiem uz mājām. Tās ir burvīgas! Jau iepriekš esmu centusies līdzīgus jaukumus pamanīt un fotografēt, jo man tie ļoti patīk. Kaut ko no sestdien no jauna ieraudzītā jaukuma mēģināju ātri noķert arī bildēs un gan jau kādā brīdī izstaigāšu vēlreiz un Arnštates fotogaleriju papildināšu.

IMG_2439     It kā jau nekā pārdabiska, vienkārši viss tīrs un kārtīgs, vietumis puķes (pat vienkāršās un sen neredzētās kāršrozes te lieliski iederas) un pa kādam soliņam. Veci mūri, skaistas senas ēkas…

Bet tagad atpakaļ pie pasākuma! Tā būtība – parādīt apmeklētājiem ēkas un pagalmus, kas ikdienā parasti nav publiski pieejami, vienlaikus radot īpaši jauku atmosfēru mākslas baudīšanai. Ieejas maksa – vai nu 17 eiro uz visiem pasākumiem vai 7,5 uz jebkuru vienu. Nezinu vai kāds pirka biļeti vienam, es, protams, nopirku kopējo un tad nu arī centos par visu naudu tos apmeklēt. 🙂

Sestdienas vakarā, laikā no sešiem līdz pusnaktij, pasākumi bija ieplānoti 8 dažādās vietās. Divās bija dzejas pasākumi, pārējos – mūzika. Priekšnesumu garums bija 30 līdz 45 minūtes noteiktos laikos, bukletiņā viss smuki norādīts, katrs dalībnieks uzstājās 4 reizes (ar pauzēm). Tad nu mums, skatītājiem, bija pašiem savs maršruts jāsaplāno. Varētu sacīt – līdzīgi kā festivālos, tikai pasākumi īsāki, lielā mērā pārklājas un vienlaikus – katrs no tiem turpinās vairākās sērijās… Bukletā neatradu informāciju par to, vai šāds tiek rīkots pirmo reizi vai nē, bet man šī bija pirmā tāda veida pieredze. Interesanti jau pēc formas, ne vien pēc satura. Bet nu labi, mēģināšu īsi pēc kārtas pastāstīt, jo degunu iebāzu visos – tāpēc jau galu galā, man ir diploms modelēšanā, lai varētu visu saplānot. 🙂

IMG_2435     Es sāku ar trio Amabilees koncertu Krāsotāju mājā. No ārpuses ēka izskatās gandrīz nekāda – viena no senajām mājām ar nelieliem aizrestotiem logiem. Izrādās, ka šajā apkārtnē ir pratuši no kāda vietējā auga iegūt noturīgu zilo krāsu, ko sauc par Vācijas indigo (no tā arī tradicionālie trauki ar ziliem zīmējumiem), bet krāsas iegūšana un krāsošana ir bijusi ķēpīgs un nepatīkams process, kas ticis veikts šajā ēkā. Tagad no krāsošanas te nav nekā – plašas nesen atjaunotas telpas 1.stāvā un privāti augšējie stāvi. Pie ieejas, kur pārbaudīja aproces vai tirgoja vienreizējās ieejas biļetes, varēja iegādāties arī pa glāzei vīna (pasākuma bukletā bija norādīts, kāda veida atspirdzinājumi (dažviet – arī uzkodas), tiks piedāvāti katrā no vietām). Amabilees gan klasisku, gan mūsdienīgu mūziku atskaņoja, izmantojot arfu, čellu un flautu. Lielisks sākums! Cik sapratu, tad visi dalībnieki katrā sesijā atskaņoja pilnīgi vai daļēji atšķirīgus skaņdarbus. Klausītāji, ja vēlējās, varēja palikt un, vīnu vai ko citu malkojot, gaidīt nākamo uzstāšanās reizi.

IMG_2430     Mans nākamais objekts bija tradicionālās īru mūzikas koncerts (trio Heywood) vecajā klosterī (tagad tas ir pilsētas valdījumā). Tā arī nezinu, kas te notiek ikdienā, bet arī šeit viss vismaz sakopts, ir dārzs ar augiem un jaukiem atpūtas stūrīšiem. Varbūt kādi periodiski pasākumi, bet tajās reizēs, kad esmu gājusi garām, vārti allaž ir ciet. Koncerts bija dzīvelīgi omulīgs – kā jau īru mūzika.

Pa ceļam uz nākamo, uz brītiņu degunu iebāzu Baha mājā, bet tur ilgi nekavējos, jo dzejas baudīšana vāciski diemžēl nav savienojama ar manām vācu valodas zināšanām… No svešvalodām, dzeja man der tikai krieviski. Gribēju redzēt, kā iekšpusē izskatās, jo kaut kas no šīs ēkas apmeklētājiem ir pieejams pa pāris stundām divas dienas nedēļā un es vēl tajās nebiju ietrāpījusi. Par māju mazliet vairāk rakstīšu Baha stāstā.

IMG_2477Sekoja iespaidīgais bijušās mācītājmājas iekšpagalms ar dārzu un trio Klatschmohn (tulkojumā – magone) koncerts. Tas nu bija super! Trīs dāmas, kas spēlē kafijas mūziku – tā viņas pašas sacīja. Mūzika, protams, izvēlēta jauka, bet galvenais te bija priekšnesums!

Viss pārdomāts līdz detaļām. Sākot ar dalībnieču tērpiem, kas ir melni ar sarkanām detaļām (visām sarkanas kurpes). Arī visi aksesuāri, instrumentu somas un pārējais vai nu melns, vai sarkans, vai sarkanpumpains. Un tad jau, pat mākslinieciskā nekārtībā turpat tuvumā izmētāts, viss labi izskatās.

Bet vispār jau sākums bija amizants. Pārskrējienā starp pasākumu vietām es mazliet nokavēju sākumu. Kad ierados, divas dalībnieces sāka kaut ko spēlēt. Un tad pēkšņi ar milzu somu atjoņoja trešā, nosvieda somu, rāva to vaļā un izvilka vispirms vienu sarullētu zeltmirdzošu gabalu, tad otru un sastelējot kopā ieguva to milzu pūšaminstrumentu, kam pat nosaukumu nezinu. Abas pārējās turpināja spēlēt un piekomentēja, ka – labi gan – beidzot arī trešā ir klāt… (šī bija trio pirmā uzstāšanās reize sestdienas vakara maratonā). Bet tieši šī trešā dalībniece Heike, bija runīgākā un atraktīvākā. Viņa tālāk gan gabalus pieteica, gan visu ko komentēja, gan savu tehniķi trenkāja, gan ar skatītājiem nodarbojās (piemēram, ar visu pūšaminstrumentu kaklā, pie skatītājiem paejoties un ziepju burbuļus pūšot)… Ja man būtu Vācijā korporatīvi pasākumi jāorganizē, šīs dāmas es noteikti aicinātu. Vienos smieklos un labā mūzikā viņu koncerta gabaliņš paskrēja ātri un, šķiet, daļa skatītāju tā arī palika šajā vietā. Bet mani apzinīgā ziņkārība dzina tālāk.

Nākamais bija franciskās noskaņās spēlējošās grupas Cafe de la mer koncerts Mežonīgā brieža mājas (nezinu kādēļ tāds nosaukums) iekšpagalmā. Viņi spēlēja jaukus franču šansonus un dažas melodijas dienvidamerikas ritmos, galerijā ir dažas bildes. Tālāk devos uz BraRoG koncertiņu Princešu pils dārzā. Diemžēl jāatzīst (norakstīsim to uz skaņu tehniķi), ka ne pūtējroks, ne tā solists šoreiz galīgi nepatika manām ausīm. Bet nevar būt, ka viņi nekam neder, jo kopā spēlējot jau ļoti ilgi…

IMG_2485    Man drīzāk interesants likās skumjais stāsts par Princešu, bet drīzāk jau – Atraitņu pili. Jā, Arnštate tā īsti nekad nav bijusi valdošu valdnieku rezidence (izņemot mazu brīdi Neidekas pils laikos, bet tam valdnieku pārim nebija bērnu). Uz šejieni atlikušo mūžu nodzīvot vairākkārt sūtītas karalisko personu atraitnes, ieskaitot vienu no Nasavu dinastijas pārstāvēm – Katarīnu (Nasavi ir saistīti ar Leuvārdenu – cik pasaule tomēr ir maza. Interesanti tikai – ja es turp ar vilcienu nokļuvu 7 stundās, cik laika un kādus transporta līdzekļus toreiz vajadzēja? Zirgi un, labākajā gadījumā, karietes vien jau bija). Ilgākais periods, par kādu atraitne šeit esot pārdzīvojusi savu vīru ir bijis 40 gadi. Daudz. Jo vairāk, zinot, ka pret atraitnēm pēc viņu vareno vīru nāves diez ko maigi neizturējās. Šejienes trimda nebūt nav bijusi sliktākā vieta.

IMG_2484     Tam sekoja mazliet mūsdienīgas roķīgas mūzikas Under my Surface izpildījumā Falkenšteina nama pagalmā.

Plašajā vārtu ejā iekārtotais omulīgais bāriņš lika domāt, ka te, iespējams, vismaz šad un tad notiek arī citi pasākumi – nez vai viss tik pārdomāti un veiksmīgi var būt iekārtots tikai vienam pasākumam. Bija arī profesionāls kokteiļu jaucējs, kurš prata burzmā atrast pasūtītāju.

Bet tad uznāca lietus un koncerts tika pārtraukts, jo tas bija neapsegtajā pagalma daļā. Es apvienoju patīkamo ar lietderīgo un devos uz iekštelpu pasākumu Rātsnamā.

IMG_2488    Attēlā redzama skaistā Arnštates Rātsnama zāle. Jāatzīstas godīgi – arī šajā dzejas pasākumā (Poetry-Slam-Show) es pavadīju tikai dažas minūtes, jo mans mērķis bija mazliet senajā Rātsnamā ieskatīties un sagaidīt, kad lietus beigsies. Neko daudz no iekštelpām redzēt gan neizdevās – tapa šī bilde un vēl viena no kāpņu telpas, pārējais bija tumšs.

Mana koncerteopeja beidzās pēc desmitiem. Iekšēji jutos labi, jo koncerti bija lieliski, bet visas nedēļas nogurums darīja savu – padevos. Bet statistiski un ar plānošanu viss kārtībā – no visa pa drusciņai redzēju un izbaudīju. 🙂

Šeit – saite uz nelielu fotogaleriju. Tajā ik pa gabaliņam ieliku arī paskaidrojošus uzrakstus. Tā arī līdz galam nesaprotu, kā darbojas GooglePhotos – dažām galerijām man ir izdevies pielikt parakstus bildēm, citām – nu nekādi nesanāk. Šis tad ir tāds apmēram pa vidu variants. 🙂

 

Oficiālā iepazīšanās ar Arnštati

     IMG_1676Tā jau saka: labāk vēlu kā nekad un tieši tā man iznāca – tikai pēc pusotra šeit nodzīvota mēneša beidzot devos oficiālajā vietējā tūrisma info biroja organizētā pusotru stundu garā ekskursijā pa Arnštati. Tādas notiek katru sestdienu (ja vien nav kāds īpašs pasākums). Ekskursijas cena ir 1 eiro, biļetes cena – 4. Kā tā? Tajā iekļauts arī 1 eiro ziedojums katrai no ekskursijas laikā apmeklētajām baznīcām. Vispār jau labi izdomāts. Protams, ja grib, uz vietas baznīcā katrs var ziedot vēl.
     Arnštati diezgan daudz apmeklē tūristi organizētās grupās, bet citādi jau laikam ir tā, ka šeit nejauši nenokļūst, tālab man arī bija interesanti uzzināt, kāds tad būs mūsu publiskās grupas sastāvs. Bijām 10: dāma, kas nesen pārcēlusies dzīvot uz šejieni, viens pāris ar saviem viesiem, es un 2 pāri normālu tūristu – kas atbraukuši šo apvidu apskatīt.
     Kaut arī visas apstaigātās vietas no ārpuses biju jau redzējusi, ar ekskursiju esmu ļoti apmierināta, jo uzzināju arī jaunas interesantas lietas. Neesmu dikti ieinteresēta baznīcapstaigātāja (varbūt kāds vēl atceras, ka pagājušajā gadā drusku sūrojos par klostertūri Rumānijā), bet šoreiz viss bija koncentrēti un patīkami.
     Arnštates vecpilsētā ir 3 baznīcas, visas luterāņu, ārpus centra esot arī viena katoļu baznīca. Ja ārēji 2 ir līdzīgas (vienīgi Baha baznīca atšķiras ar ļoti vienkāršo veidolu), tad iekšpusē tās ir tik atšķirīgas cik vien var būt un tieši Baha baznīca ir visgreznākā: tajā dominē baltā krāsa un zelts! Par Bahu būs cits stāsts un tad būs arī tās bildes, šoreiz raksta beigās pievienošu lielu galeriju ar dažādos laikos Arnštatē fotografēto un to galeriju periodiski arī turpmāk papildināšu.
     IMG_2084No ārpuses ļoti interesanta ir Liebfraukirche (Jaunavas Marijas?) baznīca – tā ir milzīga, celta ilgi un būvniecības laikā arī arhitektūras mode mainījusies, tālab tās atsevišķi gali ir dažādos stilos (gotiskajā un romāņu), pat abi torņi nav vienādi…
     Iekšpuse – askētiski iespaidīga. Man patika, ka ir padomāts par dievlūdzēju ērtībām, uz krēsliem un soliem noliekot polsterējumu. Visas baznīcas ir ar apkuri, tajās mēdz notikt arī koncerti. Galerijā redzēsiet arī pie ieejas novietotu plauktu ar dziesmu grāmatu bibliotēku – ja nu savējās nav vai mājās aizmirsusies…
     IMG_2101Kā jau visām senajām pilsētām, arī Arnštates lielākais bieds bijuši ugunsgrēki un tie pilsētu postījuši ne reizi vien. Pēdējais lielais bijis ap 1700.gadu. Man bija interesanti uzzināt par jau iepriekš daudzviet redzētajām zvīņu mājām (arī ēka, kurā es dzīvoju, daļēji ir tāda) – tās ir azbesta plāksnes ar kurām noklātas koka pildrežģa ēkas, lai mazinātu degamību. Bet es biju domājusi, ka tās ir dekoratīvas skaidas vai kaut kas tāds… Dažām ēkām šīs zvīņas mēdz būt arī dekoratīvos rakstos izvietotas un jauki nokrāsotas – skaisti. Skatoties Arnštates galeriju varēsiet pamēģināt saskaitīt, cik zvīņaino tur ir. Bet esmu tās bildējusi arī citviet.
     Baha un trešajā apmeklētajā – Augšbaznīcā – bija interesanti redzēt, ka ir 2 vai pat 3 līmeņos izvietoti balkoni dievlūdzējiem un daļa no tiem ir kā ložas – aizsegti ar stiklojumu. Augšbaznīcā patlaban notiek restaurācija un līdzekļi tiek vākti arī ziedojumu veidā. Piemēram – blakus atrodas jau atjaunots gleznojums un vēl nerestaurēts, pie kura ir norāde, cik naudas tā restaurācijai nepieciešams. Interesenti var vienkārši ziedot līdzekļus vai novirzīt kādai konkrētai gleznai vai citam elementam.
     IMG_2134Steidzīgie šajā saitē var gūt pusminūtes animētu ieskatiņu Arnštates ekskursijā, kas automātiski izveidots GooglePhoto.
     Agrāk Arnštatē bijušas 11 strūklakas, ko pilsētnieki izmantojuši kā dzeramā ūdens avotus, tagad palikušas un darbojas 6 – visas greznas un senas. Gide pastāstīja arī par to, kādēļ Arnštates vecpilsēta ilgi saglabājusies tik neliela: Arnštate bijusi izteikta tirdzniecības vieta, uz kuru dalībnieki braukuši no plašas apkārtnes, bet starp tirgiem te īpaši ko darīt nav bijis, tālab iedzīvotāju skaits nav audzis, jo nekāda īpaša ražošana senajos laikos te nav notikusi. Ilgi pieticis ar apmēram ap tirgus laukumu sabūvētajām vareno tirgoņu ēkām un tikai pamazām gar malām sākušas rasties mazākas ēkas citiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
     IMG_2156Baznīcas ietekme gan bijusi liela – uz šejieni svētdienās nākuši apkārtnes iedzīvotāji un bijuši arī vairāki klosteri. Varenā Augšbaznīca sākotnēji tapusi kā daļa no karmelītu klostera mītnes un nav bijusi publiski pieejama. Vien pēc kāda lielā ugunsgrēka mūki uz laiku atļāvuši te nākt arī pilsētniekiem, bet joprojām viņiem ir unikāla bibliotēka un citi dārgumi, kas nav publiski pieejami. Vecpilsētā ir arī virkne citu baznīcai piederošu ēku.
Pilsētā ir saglabāts daudz seno durvju un aiz skaistiem vareniem vārtiem paslēptu iekšpagalmu. Dažos ir ierīkoti krodziņi, daudzi ir privāti.
     Dažviet arī jaunie vārti veidoti jaukā stilā, ir pa kādai jaunai ēkai, kas cenšas iederēties, bet visu vieno ziedošie augi gan ielas līmenī, gan kastēs pie logiem un balkonos. Zaļums un ziedi man tā patīk, ka esmu pat izveidojusi speciālo galeriju un pievienoju saiti uz to. Protams, ieraugot kaut ko skaistu, šī galerija tiks papildināta.
     IMG_2079Un noslēgumā – attēls, kurā redzama groteska ainiņa: ir sestdienas rīts Rātslaukumā, domes ēkas priekšā. Šodien te notiek lietoto mantu tirgus, bet Rātsnamā – arī laulību reģistrācija (pie durvīm gaida laulājamais pāris un viesi) un turpat piedzīta arī kravas mašīna. Bildē neredzamais tajā brīdī iekšā reģistrējamais pāris pēc iznākšanas ar to tika projām aizvizināts. Droši vien tam bija kāda simboliska nozīme, bet kopskats un sajūtas, skaļā kravas auto grozīšanās un taurēšana laukumā brītiņā, kamēr mēs gaidījām ekskursijas sākumu (jo bildes kreisajā stūrītī redzamā brūnā ēka ir tūrisma info centrs) radīja visnotaļ īpatnēju un šai vietai neraksturīgu atmosfēru.
     Te pielieku saiti uz Arnštates bildēm, kas nav ietilpinātas speciālajās fotogalerijās. Arī šī tiks pamazām papildināta, ko bildēšanas vērtu ieraugot.

KINGpilsēta Snēka

     Nīderlandes komandējuma ietvaros man bija viena brīva priekšpusdiena (konference sākās trešdien 13.30, es Leuvārdenā ierados otrdienas vakarpusē) un bija jādomā, kā to izmantot. Gribēju apskatīt kaut ko arī mazliet ārpus pamata pilsētas. Biju saņēmusi ieteikumu doties uz “ziemeļu Venēciju” – Giethoorn ciematu, taču nokļūšana turp bija mazliet ķēpīga un prasīja vairāk laika nekā gribētos. Tad nu iegriezos tūrisma info centrā un uzjautāju vai ir vēl kāda vieta netālu, ko varētu vienā rīta pusē apskatīt un saņēmu ieteikumu doties uz Snēku (Sneek) – tā arī esot jauka maza ūdeņu pilsēta – kaut kas pa vidu starp Leuvārdenu un Giethornu. Paklausiju un ar šo ieteikumu esmu ļoti apmierināta, tapa arī krietna fotogalerija. 🙂
IMG_1906-PANO     Ceļā devos ar vilcienu (19 minūtes, turp un atpakaļ biļete – gandrīz 10 eiro), izkāpjot nobildēju gan daudzos velosipēdus stacijas stāvvietā, gan vilcienu sarakstu – tas mūsdienās ir ērtākais šādas info fiksēšanas veids. Arī šeit bija “automātiskā” stacija – cilvēku nav, ir tikai vilcienu saraksts, biļešu automāti un tūristu bukletiņi pie sienas. Viesnīcā biju sagatavojusies – iPhone saglabājusi offline karti un tā noderēja jau uzreiz, jo no stacijas pilsētas centrs nav redzams – viss ir plakans, ļoti augstu ēku nav un arī virziena norāžu nebija (no pilsētas centra uz staciju gan ir)…
     IMG_1885Šovasar Nīderlandē laikam ir totālā petūniju mode – ziedu apstādījumos ir daudz, bet izteikti dominē labi koptas petūnijas – tās bija redzamas Leuvārdenas galerijā un būs šajā arī. Man ziedi ļoti patīk, tālab izbaudīju.
     Kaut arī iedzīvotāju skaita ziņā Snēka ir kādas 3 reizes mazāka par Leuvārdenu (33 tūkstoši iedzīvotāju), arī tā pieder Frīslandes senajām (dibināta 10.gs.) un slavenajām pilsētām. Līdzīgi kā Rīga bijusi Hanzas savienībā, abas manis apmeklētās bijušas savulaik varenajā Frīslandes tirdzniecības vienpadsmitniekā.
     Snēkas galvenais lepnums ir puķotajā bildē redzamie Ūdens vārti – senāk tikai cauri tiem varēja tikt pilsētā, šodien cauri tiem dodas tikai mazas laivas, lielākās izmanto paceļamos tiltus. Jā, kanālu un tiltu, kā arī kuģotāju blīvums Snēkā ir liels un nevajag ne 5 minūtes pie kāda no tiltiem pastāvēt, lai jau redzētu, ka tas tiek pacelts (un atkal nolaists)… – tas tiešām strādā. Arī galerijā var redzēt virkni paceļamo tiltu un daļu no tiem arī darbībā – tas ir fascinējošs skats, ko nevarēju nesabildēt.
     IMG_1902Kas vēl Snēkā ir pieminēšanas vērts? Protams, skaistās senās ēkas. No biznesa viedokļa interesanti fakti ir divi.
     Pirmais – jau virsrakstā minētais KING. Te nebūs runa par anglisko tulkojumu, bet pavisam cits stāsts. Tā vien šķiet, ka frīzlandiešiem svaiga elpa ir bijusi svarīga jau ilgi pirms tic-tac un košļājamajām gumijām, tālab joprojām populāras ir atsvaidzinošās sūkājamās končas un tabletītes.
     Klasiskā garša, protams, ir piparmētru (peppermunt). Visslavenākās Nīderlandē ir tās ar KING zīmolu (saīsinājums no nīderlandiska “augstāka kvalitāte nav iespējama” – apmēram tā, nekāda sakara ar angļu valodu), kas jau no pirmsākumiem tiek ražotas tieši Snēkā.
     IMG_1912Šo informāciju biju atradusi jau viesnīcā, mājas lapā atradu arī sortimentu un izdomāju, ko gribētu ciemakukuļiem nopirkt. Vietējā tūrisma info centrā jautāju, vai ir kāds firmas veikals vai kas tāds (tūrisma centrā nebija nekas no KINGiem, kaut vispār visādu tirgojamo suvenīru daudz) un saņēmu atbildi, ka nav gan. Bet KINGus taču varot nopirkt jebkurā supermārketā un kioskā!
     IMG_2078Tā, protams, gluži nebija: krustām šķērsām pa pilsētiņu staigājot, ieskatījos potenciāli derīgās tirgotavās un KINGu tajās vai nu nebija vispār vai varbūt kāds 1 veids… 😦 Bet nu labi, bildē redzams, ka kaut ko tomēr atradu. Jā, man paveicās – jau ejot uz vilcienu dīvainā un tūristiem gandrīz neredzamā vietā pamanīju vietējo lielveikalu un tajā bija 3 veidu KINGi!
     Lielākajā kastītē ir iekšā 5 klasiskie iepakojumi ar apaļajām tabletītēm (Leuvārdenas stacijā redzēju, ka par to pašu naudu, cik maksāja kastīte, te varētu nopirkt pusotru atsevišķo iepakojumu – ekonomiste manī bija priecīga) un mazajās – modernais variants – bez cukura un tic-tac veidīgā iepakojumā.
     CAOtra lieta. Nez kādēļ es biju domājusi, ka Eiropā populārais veikalu tīkls C&A ir vācu, bet, izrādās, man taisnība bijusi tikai daļēji: precīzi izsakoties tas ir nīderlandiešu. Vācu izcelsmes Nīderlandē dzīvojošie brāļi Klemenss un Augusts Brenninkmeijeri  (Clemens & August, no turienes arī C&A) to izveidojuši 1841.gadā un pirmais veikals ticis atvērts tieši Snēkā! Otrais – Leuvārdenā un tikai pēc tam sākusies tālāka ekspansija gan Nīderlandē, gan pasaulē – tagad veikali esot arī Centrālajā un Dienvidamerikā, ne vien Eiropā.
     IMG_2062Kompānija joprojām ir privāta un ģimenes pārziņā. Es pabiju abos veikalos (šo to arī nopirku), Snēkā gan piemirsu nofotografēt, tālāb pielieku bildi no Leuvārdenas.
     Te būs saite uz fotogaleriju – izbaudiet kaut mazliet no jaukās Snēkas burvības arī jūs! Tās sākumā esošās kombinētās bildes ir no stacijā esošajām pilsētas panorāmām.
     Ko vēl atceros piebilst, noslēdzot Nīderlandes miniseriālu?
  • Protams, ielās daudz dažādu ādas krāsu cilvēku, bet tas jau Eiropā ir ierasts.
  • Baltās rases cilvēkiem diezgan izteikti dominē gaiša matu krāsa.
  • Samērā bieži varēju runāt vai jautāt vāciski – ir jau kaut kas radniecīgs šajās valodās (redzot rakstītu tekstu var apjaust saturu, izruna gan būtiski atšķiras) un laikam tāpēc to zina diezgan daudzi.
  • Kaut kad iepriekš biju redzējusi statistiku, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam diezgan gari, bet vidējais nīderlandietis tomēr esot garāks. Te par to pārliecinājos – par kungiem pat nerunājot, no konferences pārdesmit dalībniekiem vismaz 2 dāmas bija garākas par mani (un man ir 1,80 m), arī ielās daudz gara auguma cilvēku – labs kontrasts ar iepriekšējos gados apmeklētajām Moldovu un Rumāniju, kuru iedzīvotāji ir izteikti īsāki.
  • Es nezinu vai tas ir no masveidīgās velobraukšanas, kādiem īpašiem ēšanas ieradumiem (konferencēs ēdienos un ielu kafejnīcās gan neko īpatnēju nemanīju) vai vēl no kā cita, taču šeit bija DAUDZ lielāks slaido (tagad es domāju horizontālo virzienu) cilvēku īpatsvars nekā Latvijā un Vācijā. Jā, ir mazliet apaļīgas kundzītes un kungi, bet viņi nedominē un praktiski neredzēju jaunresnos – jauniešus un jaunus cilvēkus, kas ir ļoti resni un ļumīgi.

Par Leuvārdenu un jūru, kas iet un nāk

Friesland mapEsmu atpakaļ Arnštatē un ir laiks mierīgi padomāt ko un kā par Leuvārdenu uzrakstīt. Jo – patika ļoti, bet visu jau uzrakstīt nevar… Tā kā neesmu droša, ka jūsu – lasītāju – interese ir tik pārāka par slinkumu, ka paši karti meklēsiet, tad es šajā rakstā ielikšu pat divas. 🙂

Pirmā ir no vikipēdijas latviskās versijas un rāda gan Frīzlandes provinces novietojumu, karogu un ģerboni. Savu ģerboni vietējie mīl un lieto plaši. Es gan varonīgi noturējos un nevienu tipisku suvenīru nenopirku (bet šo to sabildēju – galerijā redzēsiet). Leuvārdena ir Frīzlandes galvaspilsēta.

Kāpēc šī stāsta nosaukumā ir minēta jūra? Tādēļ, ka Leuvārdenai (un vispār lielai daļai no Frīzlandes un Nīderlandes) ar to ir visai ciešas un dinamiskas attiecības. Ne velti arī attēlā norādīta gan sauszemes, gan ūdens (!) platība. Klasika, ko mēs visi laikam zinām, ir, ka čaklie nīderlandieši ir prāvas teritorijas jūrai atkarojuši un to joprojām turpina… Jā, bet tas nav Leuvārdenas gadījums. Te ir iznācis pavisam citādi.

Friesland LeeuOtrajā kartē redzams, kā izvietotas Frīzlandes pilsētas.

Senos, bet vēsturē fiksētos, laikos ir pastāvējusi Middelzee (var tulkot kā Vidusjūra – bet ne tā, kuru tagad tā sauc), kas iestiepusies apmēram vertikāli vidū Frīslandē un Leuvārdena ilgus gadsimtus bijusi jūras krastā – lieliska tirdzniecības osta. Bet tad, droši vien klimata pārmaiņu rezultātā (un nez vai toreiz varēja cilvēkus vainot), tā izzudusi un ap 1500.gadu Leuvārdenai jau vairs tieša jūras krasta nav bijis. Tirgotājiem tas bijis liels trieciens. Ja ir interese, šajā saitē var noskatīties jauku animētu 7 minūšu filmiņu angliski.

Cilvēki šajā apvidū esot dzīvojuši vismaz no 10.gadsimta, bet vispār rakstos (vācu – tā akcentē nīderlandieši) Leuvārdena pirmo reizi minēta 1285.gadā. Patlaban Leuvārdenā esot mazliet vairāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju un, kā raksta kāds interneta komentētājs – tas ļauj saukties par pilsētu, bet patiesībā tas ir omulīgs ciemats. Es šim apzīmējumam piekrītu tā vislabākajā nozīmē – pilsētas centrālā daļa ir neliela un omulīga – ar kājām izstaigājama, dzīvība tur ir allaž.

IMG_1914Braukājot ar vilcienu, acīm patika zaļās plakanās ainavas un es brīnījos par to, ka dominē lopkopība (govis, aitas, arī kazas, zirgi un poniji), bet ne augkopība. Izrādās – vecā jūra vainīga – augsnes joprojām esot sāļas un īpatnējas, ne katru kultūru te var audzēt. Tad nu Nīderlandi/Holandi zinām kā siera karaļvalsti.

Galerijā zaļumu vidū vietumis arī tradicionālās ēkas un kanāli redzami. Par to, ka zaļumu bildes ir dažādās fotogalerijas vietās, nebrīnieties, jo bildēts gan braucot uz un no Leuvārdenu, gan arī vidus braucienā, par kuru būs nākamais stāsts. Un bilžu kvalitāti ietekmēja arī attiecīgā vilciena logu tīrība 🙂 Vējdzirnavas redzēju tikai vienas, bet toties paspēju nobildēt. Šeit tās pārsvarā izmantotas ūdens sūknēšanai. Interesantas arī tradicionālās lauku mājas ar ļoti augstajiem jumtiem. Nereti sastopamas ēkas ar niedru jumtiem. Vienu tādu – Leuvārdenā – arī nobildēju.

IMG_2065Rakstot par Nīderlandi nevar nepieminēt velosipēdistus, jo šeit to daudzums ir neaptverams. Nu jā – plakana valsts. Salīdzinoši – Arnštatē, kur klimats tomēr ir jaukāks, to ir būtiski mazāk (bet vienalga vairāk kā Latvijā). Velosipēdi ir visvisādi, nobildēju tikai vienu – ar feino bērnu stiklu.

Praktiski visur veloceliņi skaidri nodalīti gan no gājēju, gan auto ceļiem, arī ceļu šķērsojuma vietās. Atzīšos, šķērsojot ielas, man lielākās problēmas bija tieši ar atcerēšanos, ka jāuzmanās no velosipēdistiem – viņu ir daudz, brauc ātri un, ja es “nogriežos”, bet viņš nē, tad taču laikam viņam ir priekšroka… – vismaz tā viņi uzvedas/brauc. Ar automašīnām problēmu nebija – kā jau visur civilizētajā pasaulē, viņi perfekti palaiž gājējus. Uz un no darba/skolas vietējie brauc gan pa vienam (arī kungi uzvalkos un dāmas lietišķos tērpos), gan lielos baros. Vienmēr esmu dusmojusies uz šoferīšiem, kuri braucot glauda savus viedtālruņus, bet tagad zinu, ka vēl neaprēķināmāks viss ir tad, ja to dara velobraucējs… Es biju uzmanīga un nekādās problēmās neiekūlos, bet redzēju visu ko.

IMG_1954Pilsētā, protams, ir virkne muzeju, bet  to darba laiki ir aizņemtiem cilvēkiem nedraudzīgi – no 10iem vai 11iem līdz 17iem. Tā kā man papildu dienas nebija, tad iztikām viens bez otra. Mazliet jau žēl ir, protams. Labprāt būtu vismaz porcelāna kolekciju Princeses pilī apskatījusi.

Tā paša iemesla dēļ arī augstajā šķībajā tornī (galerijā vairākkārt redzams) uzkāpt neizdevās. Bet šis tornis (Oldehove) ir slavens ar to, ka būvnieki šķībumu pamanījuši jau pēc kādiem 10 uzbūvētiem metriem, taisnojuši, bet vienalga tas taisns vairs nav bijis dabūjams un tad nu pie kādiem 50 metriem būvniecība pātraukta un tornis tā arī nav pabeigts. Bet iecerēts jau arī bijis tikai kā tīra lielīšanās – ka būs augstāks kā Getingenē, bez citas/stratēģiskas nozīmes. Nu ja, lielība naudu nemaksā…

Tie no jums, kuri lasa visus rakstus pēc kārtas, jau redzēja Matas Hari statujiņu, bet kas vēl interesants ar Leuvārdenu saistīts? Jau no 15.gadsimta tā bijusi Frīzlandes galvaspilsēta (bagāta un varena – jau krietni pirms tam, kamēr vēl pie jūras bija) un līdz ar to spožuma varenu ēku un dažādu notikumu veidā te netrūkst. Periodiski šeit ir bijusi rezidence arī vareniem valdniekiem – tas saistīts ar Nasavas (Nassau) dzimtu – vēsturisko filmu un grāmatu cienītājiem šis uzvārds noteikti ir pazīstams, pārējiem var būt interesanti zināt, ka arī patreizējie Nīderlandes monarhi ir no šīs dzimtas.

sudraba slidasTēlotājmākslas mīļotājiem varu atgādināt, ka gleznotāja Rembranta sieva Saskija ir no Leuvārdenas. Bet tiem, kas bērnībā lasījuši jauko amerikāņu (!) autores grāmatu “Sudraba slidas” vai teātra izrādi ar šādu nosaukumu redzējuši, varu piebilst, ka visslavenākais kanālslidojums sākas un beidzas Leuvārdenā.

Pareizāk gan būtu teikt pagātnes formā, jo ne tikai pie mums ziemas uzvedas dīvaini… Un ne tikai ziemas – vietējie visā nopietnībā saka, ka pēc 200 gadiem Leuvārdenas vairs nebūšot – jūra atnākšot atpakaļ. Un viņiem kanāli/jūras aizsargvaļņi palīdzēt nevarēšot – kā jūra pati aizgāja, tā atnākšot – ar daļēji iekšēju ūdens līmeņa celšanos… Protams, mums, konferences viesiem, to dzirdēt par skaisto pilsētu bija nepatīkami, bet vietējie to uztver kā nopietnu neizbēgamību (protams, ar klusu cerību, ka varbūt…). Es neesmu sazvērestības un katastrofu teoriju piekritēja, arī cilvēka darbības izraisītai globālajai sasilšanai īsti neticu, bet tam, ka dabā ir dažādi cikli, to noliegt nevar. Lai nu Leuvārdeniešiem paveicas!

Nu jau pietiks teksta, laiks krietnai fotogalerijai – man Leuvārdena ļoti patika un te ir saite.
 

Pusotra diena cietumā

Jā, virsrakstā redzamais ir taisnība. Kā man tā gadījās? Pavisam vienkārši – tur notika konference. 🙂 Kā jau tas daudzviet gadās, laikiem mainoties, daļa kārtīgi būvētu ēku zaudē sākotnējo funkciju un jādomā, ko tajās izvietot. Rīgā nosacīti līdzīga ir Andrejsala, Leuvārdenas gadījumā – vēsturiskais cietums – ļoti skaista ēka un atrodas iekšpilsētā. 

Vispār jau interesanti. Nevaru teikt, ka par šejienes pēdējo desmitgažu arhitektūru es būtu lielā sajūsmā – tumši brūnas ēkas, bieži vien tik funkcionālas, ka es jau nosauktu par neglītām, bet te pēkšņi – cietums un skaists… Bet – paskatieties paši ieejas vārtu bildi. Vai tad citādi kā par skaistu to var nosaukt?

Ēku komplekss ir plašs un pamazām tiek atjaunots un atdzīvināts – aizpildīts ar dažādām radošajām industrijām un to, ko mēs Latvijā nu jau laikam esam pieraduši saukt par biznesa un visādiem citiem inkubatoriem. Viss tiek iekārtots maksimāli ērti un funkcionāli, bet fonā saglabājot paskarbo cietuma estētiku – restes, “nopietnas” durvis, metāla kāpnes… – caur raksta noslēgumā pielikto saiti arī jūs varēsiet mazliet pa bijušo cietumu pastaigāt.

Smieklīgi stilīgas man likās uz grīdas ar krāsainu krītu uzvilktās norādošās bultas (uz konferenci, uz tualeti…). Vienlaikus šeit, ēku atjaunojot un pielāgojot mūsdienīgai lietošanai tiek izmantotas arī visjaunākās tehnoloģijas. Arī, piemēram, tualetē. Kas tad tur? Nu, tas vien, ka sienas eleganti tumšpelēkas un podi melni, logi aizrestoti vēl nebūtu nekas. Lielākais pārsteigums (apspriedām vairākās kompānijās) sagaida svarīgā apmeklējuma nobeigumā. 🙂 Nu jau laikam arī Latvijā vai visi vienā vai otrā vietā ir izmēģinājuši tos roku žāvētājus, kur rokas iekšā jābāž (un jākustina uz augšu un leju). Nu lūk, no šīs vietas arī sāksim. Tātad – no kabīnītes iznākot priekštelpā redzams “roku iebāžamais aparāts”. Bet kā pietrūkst? Protams, izlietnes! Grozi galvu cik gribi – nav! Ieskaties atpakaļ kabīnē – tur arī nav! Ko tad žāvēt? Izrādās, šis aparāts ir megagudrais – iebāžot rokas, tās vispirms tiek nomazgātas ar smalku ūdens pilienu migliņu (un aparāta iekšiene izgaismojas zila), pēc tam ieslēdzas zaļā gaisma un rokas tiek nožāvētas. Un nemaz nav jākustina – vienkārši jātur iekšā. Stilīgs sīkums, bet nu jau pēc divu dienu lietošanas saku – ērts. 

Par pašu pasākumu/konferenci te gari nerakstīšu. Būtība – šis bija pusotrgadīga ES finansēta inovāciju projekta noslēgums. Kāpēc es tur biju? Jo viens no partneriem bija Vidzemes augstskola, kur tās studentu grupām bija inovatīvo projektu/darbu konkurss, kas izpaudās tā, ka organizācijas (arī SportIdent) deva uzdevumu, kuru viņiem vajag atrisināt un studentu komandas pie tā strādāja. Noslēgumā Valmierā tika salīdzināts 5 studentu komandu veikums (katrai bija cits uzdevums) un vinnēja “manējie” – tie, kuri izstrādāja tiešsaistes lietotni orientēšanās sacensībām. Studenti un Latvijas puses organizatori brauca atrādīt savu veikumu, es – pārstāvēt SportIdent un paskatīties kā tas viss kopā izskatās. Bija arī mazliet lekciju par inovāciju tēmām (labas!) un daži atraktīvi praktiskie darbi dalībniekiem – no trešdienas pusdienlaika līdz ceturtdienas vakaram. Fotogalerijā dažās bildēs ir redzami arī kādi darba momenti. Mans favorīts ir šajā bildē redzamais cienījamais zinātnieks, kurš cenšas no augšas nobildēt grupas darba veikumu. 

Varu godīgi piebilst, ka šis bija tiešām patīkams pasākums – vērtīgs un vienlaikus ne-stīvi akadēmisks, bet atraisīts un atraktīvs. Savu veikumu prezentēja arī Kipras un Igaunijas pārstāvji, bet viņi bija gājuši citu ceļu, ne rīkojot “sacensības” uzņēmumu problēmu risināšanā, kā to darīja valmierieši. Bet man viņu pieeja ļoti patīk.

Te būs saite uz konferences un cietuma apvienoto fotogaleriju.

Protams, pirmās konferences dienas vakarā bija kopējas vakariņas, bet odziņa bija otrās dienas/šodienas pusdienlaikā, kad turpat pie cietuma mūs gaidīja 2 plakanlaivas, lai izvestu mazā ekskursijā – apskatīt Leuvārdenu no ūdens līmeņa. Tas bija labi! Vietumis tilti bija tik zemi, ka ne vien gidam, bet arī mums nācās galvas pieliekt un arī tad ne zem visiem tiltiem varējām pabraukt – ūdens līmeņa svārstības te ietekmē arī tūristu maršrutus. Vietām tilti patiesībā jau līdzinājās tuneļiem: bija ne vien gari, bet arī līkumoti un ar sazarojumiem un norādījuma zīmēm: ja brauksi pa labi, nonāksi tur…, bet ja pa kreisi, tad… 

Braucot gar ultramoderno stikloto teātra fasādi, varējām uztaisīt savas laivas “selfiju” – noteiktā vietā stiklos kā spogulī atspīd laiva visā garumā. 

Vienā bildē uz tilta margām redzama sievietes figūriņa. Tā ir ne vairāk un ne mazāk kā leģendārajai dejotājai un spiedzei (nu jā, leģendu tur esot vairāk, nekā patiesības) Matai Hari veltīta, jo viņa esot dzimusi Leuvārdenā – ir apskatāma arī viņas māja. Un vēl, un vēl, un vēl.. – ko tik visu mums gids nepastāstīja. Protams, ne varu, ne gribu to visu atkārtot. Kaut kur šajā galerijā un vēlāk arī pilsētai veltītajā varēs redzēt uz ēkas sienas attēlotus “laivu vilcējus” – kad motoru vēl nebija un šaurajos kanālos airiem vietas nepietika (vietām bildēs var redzēt, cik tuvu laivas malas ir kanāla malai), tad tos pa krastu tauvā vilka vai nu zirgi, vai cilvēki. Veco tiltu apakšās vēl ir saglabājušies metāla gredzeni – tajos bijušas iestiprinātos ķēdes, pie kurām turoties, laivas cauri tām izdabūtas, jo tur jau ārpusē esošie palīdzēt nevar. Jā, sarežģīta tā pirmsmotoru ēras dzīve bijusi…

Labi, pietiks rakstīt, te pielieku saiti uz galeriju ar skatiem uz Leuvārdenu no ūdens līmeņa.

Rīt, piektdien, jau no rīta dodos garajā vilcienatceļā uz Arnštati. Domāju, ka par šo komandējumu taps vēl 2 stāsti, bet kad tieši – nevaru apsolīt, centīšos tuvākajās dienās uzrakstīt – kamēr vēl līdz ausīm smaidu par jauko šeit pavadīto laiku un uzzināto.

Vilciendiena un jumtnakts

Sāku ar atvainošanos – ceļojuma laikā tapušie ieraksti būs ar mazu bilžu skaitu, jo tās ielikt ar iPad ir diezgan ķēpīgi, bet klēpjdatoru līdzi nestiepu. Pa “rotājumu” pie šiem rakstiem ielikšu pēc atgriešanās Arnštatē, bet saites uz ātri tapušām fotogalerijām būs. 

Otrdienas 7 ar pusi stundas es pavadīju vilcienā – ceļā no Arnštates uz Leuvārdenu. Priekš aptuveni 600 km pa gaisa līniju (un vilcieni gluži pa taisno starp abām šīm pilsētām neiet) tas nebūt nav slikti un skaidri rāda, ka vilcienu ātrums ir liels. Iepriekš salīdzināju: ar auto braucot vajag apmēram tikpat daudz laika, ar lidmašīnu kopumā man sanāktu vēl ilgāk: lidojums jau nav garš, bet abos galos lidosta tālu… Pie tam – tas tika paveikts ar 5 vilcienu maiņām, kur mazākā atstarpe starp vilcieniem bija 4 minūtes, lielākā 14 minūtes. Jā, bez datortehnoloģijām tik garu, sarežģītu un laika ziņā optimālu ceļojumu saplānot nevarētu. Atceļā būs vēl interesantāk – par vienu vilcienu maiņu vairāk, bet ceļā pavadītais laiks par 1 stundu samazināsies! 

Protams, sākotnēji biju nobažījusies gan par daudzajām maiņām, gan, jo īpaši, par tām 4 minūtēm. Lai man būtu jautrāk, otrais no vilcieniem pienāca ar 5 minūšu kavēšanos un tieši pēc tā bija gaidāma mazā atstarpe… Bet – viss bija labi, jo vācu precizitāte nav velti izslavēta – gan mūsu vilciens atguva iekavēto, gan nākamais atgāja no tā paša perona otras puses, gan šie vilcieni abi viens otru sagaida un apmainās pasažieriem (to man laipnā kontroliere paskaidroja, kad dienišķās pārbaudes laikā uzjautāju). 

Iznāca arī viena neplānota “vilcienu maiņa”: jau iepriekš rakstīju, ka vilciena sastāvs ceļā var tikt sadalīts un šoreiz es biju nosacīti “nepareizajā” daļā. Diezgan savlaicīgi vāciski un angliski tika ziņots, ka nākamajā stacijā vilcienu sadalīs, kura vilciena daļa uz kurieni tālāk dosies. Tad nu attiecīgajā stacijā, kopā ar bariņu citu pasažieru, izkāpām no viena vilciena gala un devāmies uz otru. Jo cauri “parastajiem” vagoniem, protams, var iziet, taču cauri lokomotīvēm nevar. 🙂

Braukt iznāca ar visu triju tipu Vācijas vilcieniem: vietējo “tramvaju” (tie mēdz būt visādās krāsās, arī ar stilīgiem ārpuses dizainiem), reģionālo (šie ir sarkani) un ātro (balti ar sarkanu līniju). Ceļā mainījāmies arī ar dažiem divstāvīgajiem, bet tādā braukt man vēl nav iznācis.

Pēdējais no vilcieniem bija Nīderlandes un tas, ko par šiem patlaban zinu ir, ka daļa saucas “sprint” – ar tādu beidzās mans ceļojums, bet īsākus/vietējos maršrutus veic “spurt”. Interesanta terminoloģija.

Bildē redzams, kā izskatās kāda sprintera lokomotīve – vadītājam pasažieri ir gandrīz tiešā nozīmē “pie kājas” – tik augstu viņš sēž un purngals ir bez zemāk novietotiem logiem – man atgādina bruņu vilcienu. 🙂

Garais brauciens bija skaists – gan Vācijas nelīdzenā un tādēļ tālu pārskatāmā ainava, gan Holandes plakanā kanālu izvagotā un ar mājlopiem bagātīgi izrotātā (to vēlāk varēs mazliet redzēt galerijās). 

Ierodoties Leuvārdenā pulkstenis bija ap puspieciem pēcpusdienā. Biju krietni nosēdējusi es (beigās jau diezgan nepacietīgi sēdeklī dīdījos, nevienu ērtu pozu vairs atrast nevarēdama), tālab pirms doties apmēram pusstundas gājienā uz viesnīcu, vēl arī izmetu loku pa pilsētu. Un, protams, jaukā kafejnīcā izdzēru “Viener Melange” kafiju (to tiešām Vīnē pirmo reizi pagaršoju un patika!), kopā ar smalku hamburgerveidīgu izstrādājumu – arī tas bija labs.

Mana viesnīciņa ir ļoti interesanta – maziņa (nelielā privātmājiņā), tai ir 5 numuriņi un automātiskā ieeja – uz vietas neviena darbinieka nav, iepriekšējā dienā atsūtīja durvju kodu. Pirmajā stāvā ir brokastu telpa (uz galdiņiem istabu numuri, pašiem jāapkalpojas) un 1 numuriņš, otrajā – durvis uz pārējiem. Aiz mana numura durvīm jau atkal uzreiz bija kāpnes (līdzīgi man reiz bija viesnīcā Manheimā), tātad – dzīvoju trešajā/jumta stāvā. Numuriņš maziņš, bet stilīgs un man jau vienai daudz vietas nevajag. Protams, ir bezvadu internets – kā gan citādi es šo varētu uzrakstīt. 🙂

Kad nu vakarā tiku gultā, aizmigu uzreiz – gara bija šī diena. Pielieku saiti uz mazu viesnīciņas fotogaleriju – ceru, ka tā darbojas. Ja nē, atvainojos un solos, ka pēc atgriešanās salabošu.

Mazā attaisnošanās

Šodiena (pirmdiena) SportIdentā pagāja Ievu zīmē – ceļojot pa vairākām valstīm, pie mums iegriezās Magnēta Ieva Freimane ar savu ģimeni. Mana diena iznāca saraustīta – vispirms visādi sīki darbiņi (arī Ievu gaidot), tad tikšanās/sanāksme par kopējiem pasākumiem un plāniem un tad jau darba diena arī cauri.

family summer vacation on train

Šovakar ātri sakārtošu savas mantas mazajā mugursomā, jo otrdienas rītā jau 8.06 mani gaida īstens vilcienpiedzīvojums – došos uz pasākumu Nīderlandē, pa ceļam 5 reizes mainot vilcienus. Pavisam jāpieveic ap 600 km – no Vācijas mazpilsētas uz Nīderlandes mazpilsētu Leuvārdenu (Leeuwarden).

Projām būšu no 5.līdz 8.jūlijam, kā tajā laikā būs ar rakstīšanu – tad jau redzēs. Katrā ziņā – pēc atgriešanās noteikti uzrakstīšu un, cerams, ne vienu vien stāstu.

 

Ilmenavas zilās debesis meklējot

ilmenauKad kārtējā darba nedēļa tuvojās beigām, sāku domāt ko darīt brīvdienās. Tā kā jutos kaut cik šejienes vilcienu un biļešu sistēmu izprotoša, nolēmu doties uz Ilmenavu. Tā ir pusstundas brauciena attālumā, Erfurtei pretējā virzienā, universitātes pilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Arnštati.

IMG_1762Ak, jā – kā jau pilsētas logo redzams, bez Gētes arī nekādi neiztikt. Ilmenavieši saskaitījuši, ka viņš savulaik te pabijis 28 reizes (!) un tad nu lepni āķē viņa vārdu klāt gan pie pilsētas saukļa, gan pie ēkām, kurās slavenais dzejnieks un valstsvīrs (pa vidu radošajam darbam Gēte bija apmēram ministra līmeņa darbinieks toreizējā Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistē, kuras centrs atradās no manis netālajā Veimārā) uzturējies.

Ilmenavā ir arī Gētes muzejs un piefiksēts fakts, ka tieši šajā pilsētā viņš nosvinējis savu pēdējo dzimšanas dienu. Jā, ko tik visu precīzie vācieši nesaskaita. Bet nu jau gandrīz pietiks, galu galā šis raksts nav tikai Gētem veltīts. 🙂

Vēl šejienieši var lepoties ar to, ka Gēte ir uzrakstījis arī tieši Ilmenavai veltītu dzejoli (nav daudz tādu pilsētu, kurām jau senos laikos slaveni dzejnieki dzejoļus veltījuši). Tiesa gan, dzejoļa vārdus par “himmelblau” – zilajām debesīm ilmenavieši paši visādi pārfrazē (gan par “pelēkajām”, gan par “neesošajām zilajām”…), jo Ilmenava atrodas vēl pārsimt metrus augstāk par Arnštati un tuvējie mežainie “kalni” (737 m virs jūras līmeņa) labi pulcē un aiztur lietus mākoņus.

Sestdienas rīts atausa saulains. To skaidri zinu, jo pirms septiņiem saule uzbāzīgi iespīdēja manas istabas logā. Un kas gan var būt labāks par jauku ceļojumu labā laikā! – tā nospriedu un pirms deviņiem devos uz staciju, jo biju noskaidrojusi, ka mani interesējošais vilciens atiet 9.06.

Stacijā biju savlaicīgi, automātā nopirku biļeti (kasiera šeit nav, biļetes pērkamas tikai automātos – stacijā vai uz vietas vilcienā, maksā vienādi). Nopirku izdevīgo Hoperbiļeti – kad ir norādīti abi galamērķi, biļete derīga līdz pusnaktij un šajā maršrutā var braukt ar jebkuru vietējās satiksmes vilcienu, pa vidu iekāpjot un izkāpjot pēc vajadzības. Tas maksā 7,9 eiro. Zināju, ka mans vilciens aties no 1.perona un nesteidzīgi devos turp. Ieraudzīju, ka uz tablo ir norādīts, ka vilciens no “mana” perona aties 9,02. Skaidrs, mazliet agrāk. Lai nu būtu – es nodomāju un kāpu tik  iekšā precīzi pienākušajā vilcienā.

IMG_1682Braucu un tīksminājos par ļoti skaisto ainavu. Kad pienāca biļešu kontroliere, lepni sniedzu biļeti. Vispirms samulsa viņa, pēc tam es. Šis neesot tas vilciens uz kuru biļete nopirkta! Neejot uz Ilmenavu… Arnštatē no Erfurtes pienākušie vilcieni var doties vairākos virzienos. To nezinādama, un neiedomādamās, ka no tā paša perona vilcieni var atiet ar 4 minūšu starpību, kamēr pārējie ir tukši, es nebiju ietrāpījusi īstajā… Ko man tagad darīt? Biju skaisti braukusi jau kādas 25 minūtes un teorētiski 5 vien līdz Ilmenavai palikušas…

Kontroliere bija ļoti laipna un atsaucīga. Sacīja, ka man vajag izkāpt aiznākamajā pieturā, no tās doties atpakaļ uz Arnštati, un tad pēc stundas mēģināt tomēr ietrāpīt pareizajā vilcienā… Kā ar maksāšanu/biļeti par šo braucienu? Neko nevajagot! Izkāpšanas stacijā viņa pat vēlreiz pienāca pie manis. Tālākais notika raiti – “mūsējais nepareizais” vilciens sagaidīja “manu glābējvilcienu”, jo sliedes šajā posmā ir tikai vienas, un vēl pēc pusstundas biju atpakaļ Arnštatē.

IMG_1635Tā kā laipnajai kontrolierei bija taisnība, tad “lieko” stundu ļoti jauki pavadīju turpat netālu no stacijas noskatītā ceptuvē-konditorejā pie lielas baltas kafijas un siltas siera kūkas. Līdz manai dzīvesvietai no stacijas ir minūtes 15 ko iet – nebija vērts.

Vienā brīdī pat domāju, ka varbūt izvēlēties ledus kafiju – tik silts bija laiks. Arī vilcienā iekāpjot bija karsti un smacīgi…

Pa ceļam bija 2 “mazās pieturas” – skaļruņos tika paziņots, ka, ja kādam vajag izkāpt, lai spiež “stop” pogu. Pie stacijas vilciens piebremzēja, bet, tā kā neviens pogu nospiedis nebija un arī perons bija tukšs, tad traucāmies tik tālāk. Interesanti.

Meklējot info par Ilmenavu, es biju atradusi Rennsteigbahn jeb, latviskojot, kalnup traucošo vilcienu. To nu man vajadzēja izmēģināt! Un izrādījās interesanti. Nedēļas nogalēs 4 reizes dienā (ik pa 2 stundām) no Erfurtes uz Ilmenavu (ar pieturu arī Arnštatē) dodas vilciens, kurš it kā ir parasts, taču pēc Ilmenavas vēl pusstundu rāpjas augstāk šejienes mežainajos kalnos, paceļoties vēl gandrīz 300 m virs Ilmenavas un sasniedzot 747 m virs jūras līmeņa (sākumpunkts Erfurte esot 158 m, Ilmenava – 477 m v.j.l.). It kā jau nekas daudz (atgādinu – Gaiziņš ir uz pusi zemāk), bet priekš parasta dīzeļvilciena un ne-kalnos labi.

rennsteig

Arī te bija neliela atrakcija. Ja biļeti līdz Ilmenavai var nopirkt kā tepat augstāk rakstīju – parastajā veidā, tad uz šo pagarinājumu (Rennsteig) biļeti var nopirkt tikai vilcienā esošajā automātā (turp un atpakaļ – 5 eiro). Tā arī derīga līdz pusnaktij, jebkurā no tiem 4 augšup un lejup ejošajiem vilcieniem.

Lai mana braukāšana būtu vēl interesantāka, nākamajā stacijā pēc Arnštates, no 4 sākotnējiem vagoniem (patiesībā gan no tiem katram abos galos ir vadītāja vietas, tos laikam sauc par motorvagoniem), puse tika nodalīta nost – tālāk devās citā maršrutā. Man bija paveicies apsēsties pareizajā daļā, bet arī šeit gādīgi kontrolieri visus braucējus apstaigāja un pārjautāja, vai sēž pareizajā vilciena galā.

Augšup vilciens uzrāpās dūšīgi. Sākotnēji (kaut kad sen) šajā maršruta posmā esot bijis “zobvilciens”, taču jau pārdesmit gadus šo kāpumu spējot pievarēt parastie vietējās satiksmes dīzeļvilcieni. Visiem labi. Uz leju braucot gan visu laiku varēja just, ka tiek bremzēts.

IMG_1729Ko darīju “tur augšā”? Gandrīz sanāca, ka neko. “Manējais” vilciens devās atpakaļ pēc 15 minūtēm (par ātru), nākamais – pēc 2 stundām. Protams, jāpastaigā. Es esmu iepriekš dažādās valstīs (Slovākijā, Rumānijā) savā ziņā līdzīgās kalnābraukšanās bijusi, tālab cerēju, ka augšā mani sagaidīs ja ne sagatavota izklaide, tad vismaz plašas iespējas… Bet tā nebija. Sāksim ar to, ka laiks bija nomācies un stipri vēsāks (es biju ērtā bezroku blūzītē). Stacijā – kaudzītes ar bukletiem.

Vairums izkāpušo bija sagatavojušies tālākiem gājieniem vai velobraucieniem pa takām. Man tā kā derīgi izskatījās kādi divi 2-3 km virzieni (apļa taku vai kā tamlīdzīga nebija). Nu tad pa vienu arī pagājos. Bija jauki – nogāju zemāk uz nelielu omulīgu ciematu. Drusku pafotografēju tajā un pa ceļam un tad sāka līt. Minūtes 10-15 pagaidīju zem jumtiņa, bet tad sapratu, ka vilciens mani negaidīs un devos vien augšup – atpakaļ uz staciju.

Ja iepriekš biju papukojusies, ka neuzvilku siltāko polo kreklu, tad tagad biju priecīga – tas noteikti nebūtu ātri izžuvis, kā tas notika ar vieglo blūzīti, kad lietus tā kā mazinājās. Atgriežoties stacijā, satiku divas vējjakās satinušās dāmas, kuras purpināja par aukstumu (solīja 22 grādus, ir 12…). Mani ieraudzījušas viņas uzreiz pārstāja par savu sūro likteni un aukstumu sūdzēties. Bet jāatzīst, ka atceļa kāpums uz augšu man nāca par labu – kaut cik sasildījos.

Tagad man vilciens nemaz vairs nelikās ne karsts, ne smacīgs (un nebija jau arī). Drusku drebinājos, tam lejup braucot un nevarēju vien izlemt – vai man kāpt ārā Ilmenavu kaut mazliet apskatīt vai nē. Apmācies, brīžam līņā, es pati nosalusi… – ko jūs būtu darījuši? Uzvarēja skopule – ja jau biļete nopirkta, tad jāizkāpj vien laukā – kas zina, vai citu reizi gribēsies atkal tos 7,9 eiro tērēt, lai tikai uz Ilmenavu vien brauktu. Mierināju sevi, ka, ja uz perona būs briesmīgi auksts vai līs, tad sprukšu atpakaļ vilcienā.

IMG_1745Nebija briesmīgi auksts un tajā brīdī arī nelija. Tad nu stundiņu (līdz nākamajam vilcienam) pa Ilmenavu pastaigāju. Mājās pārrodoties un internetā “pārbaudot objektus” redzu, ka neatradu “kazu pieminekli” (tās ir redzamas arī pilsētas logo) un, protams, neaizgāju uz skatu torni, kas ir stundas gājienā no centra. Pārējais – ieskaitīts. Pilsēta atkal bija jauki skaista – kā jau šejienes senās mazpilsētas, kurām 2.pasaules karš laimīgi garām pagājis. Šo to sabildēju. Arī ekstravaganto ēku, kas vēsturiskajām stacijas būvēm pa vidu iespraukusies.

IMG_1761Šajā skarbajā bildē, kas tapusi pašā Ilmenavas vēsturiskajā centrā redzams kauna stūrītis. Tas atrodas pie vēsturiskā rātsnama un tirgus laukuma – tolaik visdzīvākajā un svarīgākajā pilsētas vietā. Tur agrāk esot važās ieslēgti un citiem par biedinājumu visiem pilsētniekiem atrādīti dažādi pārkāpēji. Jā…

IMG_1748Garām ejot nobildēju arī šķidro mērītāju. Tas ir universitātes dāvana pilsētai – viens no zilajiem stabiņiem rāda laika plūdumu, otrs – temperatūru.

Jā, labā laikā, te varētu kaut vai visu dienu nobumbulēt (ieskaitot pasēdēšanu kafejnīcās), un, ja būs kāds pasākums vai cits iemesls, uz Ilmenavu labprāt aizbraukšu (ar jaku somā), bet vienkārši tāpat – nez vai.

Kas mani sagaidīja Arnštatē? Protams – saulīte! Un tumšie mākoņi virs tālumā vīdošajiem Tīringas mežiem, no kuriem atgriezos. Ja sākumā gāju ātri, jo vēl nebiju atsilusi, tad gājiena beigu daļa jau bija laiska – vakara siltumu izbaudot.

Steidzīgie caur šo saiti var acis pie GooglePhotos automātiski izveidotā pusminūtes video acis pamielot, nesteidzīgajiem lai tiek saite uz fotogaleriju.