Category Archives: Moldova

Dažādi (biznesa) krikumi

Mēs, latvieši, esam pieraduši lielīties, ka dikti mīlam puķes, bet jāsaka, ka moldāvi tās mīl ne mazāk par mums – tās tiek tirgotas daudzviet un arī izvēle noteikti nav mazāka kā pie mums. Ja par daudzajām puķu tirgošanas vietām ielu malās centrā es nebrīnos, tad, piemēram, arī manā rajonā (kas nav centrs) ir viena ziedu tirdzniecības “ielmala” vairāku simtu metru garumā plus vēl visur kur tuvumā tantes, kas tirgo ziedus pa vienai. Un ir viss – gan tipiskā silto zemju un Holandes produkcija, gan vietējā. Tiesa gan, sabiedriskās ēstuves ir bagātīgi rotātas ar mākslīgajiem ziediem, tā bija arī ULIMa jubilejas pasākumos – greznā “Kupidona” zāle bija bagātīgi rotāta ar lieliem mākslīgo ziedu pušķiem. Mēs tomēr tādās reizēs izmantojam dzīvos. Tajā pēcpusdienā, kad ar Violetu apstaigājām vēstniecības, bijām iegājušas arī centrālajos kapos, arī tur izteikti dominē mākslīgie ziedi (arī uz svaigām kapu kopiņām). Tātad dzīvos ziedus viņi laikam nes uz mājām un varbūt uz darbu.

Par to, kā šeit ir milzīgi daudz, mazliet jau rakstīju – izteikti dominē valūtas maiņas punkti, banku filiāles un aptiekas. Piemēram, gar “manas” ielas malu stiepjas gara ēka un tāpēc, lai mēs no iekšpagalmiem tiktu laukā, tajā ir vairākas “caurejas” – ik pa pārsimt metriem. Es mēdzu izmantot divas un pie katras ir citas bankas filiāle. Pa vidu vai tuvumā vēl arī pāris nebanku valūtas maiņas punkti.

Protams, tas skaidrojams ar manis jau aprakstīto faktu, ka ap 2 miljoniem moldāvu strādā ārpus valsts un viņu nopelnītā nauda dažādā veidā nonāk Moldovā un tad no attiecīgās valūtas tā ir jāmaina uz vietējo.

Par to, kāpēc ir tik daudz aptieku gan mazliet brīnos. Zāļu cenās īpaši neorientējos, bet varētu būt, ka tās ir mazliet (bet ne ļoti) lētākas kā pie mums. Es vienreiz pirku galvassāpju tabletes, otru reizi – sūkājamās pretklepus “ledenes” – kad biju apslimusi, bet lekcijās runāt vajadzēja. Vienā gadījumā tās bija Vjetnamas, otrā -Indijas ražojums. Protams, izpētīju papīrus un redzēju, ka abas kompānijas lepojas ar GMP sertifikātu un arī manī tad tas viesa tādu kā uzticību, jo nav viegli iegūstams. Tas (eksotiskais ražotājs) varētu būt mazliet zemāko cenu iemesls. Vietējie paši saka – zāles esot dārgas. Uz manu jautājumu, kāpēc tomēr aptieku ir tik daudz neviens īsti nav varējis atbildēt. Bet – ja jau tas nebūtu izdevīgi, tad to nebūtu, jo tās ir privātas. Tajā pašā laikā, regulāri staigājot garām, redzu ka pārsvarā tās ir tukšas. Cilvēki nestāv rindās pēc zālēm.

Lai apmierinātu savu ziņkārību, es mēdzu mazliet “izmantot savu dienesta stāvokli” un studentiem patstāvīgos darbus uzdodu arī ar domu – lai pati vairāk uzzinātu par Moldovu dažādos tās aspektos. 🙂 Bet, protams, tā kā studenti savu veikumu prezentē publiski, tad arī pārējie grupas biedri šo to jaunu uzzina. Ir arī lietas par kurām diskutējam, salīdzinām dažādas pieredzes un visādi ņemamies. Taču šoreiz jums gribu pastāstīt par dažām interesantām šādi uzzinātajām lietām.

Studenti saka, ka viena no retajām jomām, kurā ir kaut kas konkurencei līdzīgs ir mobilie sakari. Tiesa gan, tikai konkurencei līdzīgs, jo esot aizdomas par karteļa vienošanos arī te. Vispār ir 3 mobilo sakaru operatori (cik līdzīgi ar Latviju), taču viens (Unite) ir tāds kā mākslīgs “izaugums” no valstij piederošā fiksēto sakaru uzņēmuma MoldTelecom. Tas ir jauns un patlaban agresīvi un diezgan veiksmīgi cīnās par savu vietu, piedāvājot ātru internetu un bezmaksas sarunas ar fiksēto tīklu abonentiem. Protams, viņi to var dēļ mātes kompānijas infrastruktūras. Abi pārējie ir privāti, bet tieši uz tiem atkal krītot tās aizdomas par slepenu vienošanos. Orange ir uzņēmums ar saknēm Francijā (ienācis pārpērkot citu privāto operatoru) un MoldCell par kura īpašniekiem neko nezinu.

Patlaban visas kompānijas cīnās ar izdevīgiem un vēl izdevīgākiem mobilā interneta piedāvājumiem (līdzīgi kā pie mums), taču vietējie klienti vēl mokās ar 2 lietām, par kurām mēs jau sākam aizmirst: mainot operatoru ir jāmaina arī numurs un – augstas starptīklu sarunu cenas. Mierināju viņus, sakot, ka šo lietu sakārtošanās, visticamāk, ir tikai neilga laika jautājums, jo pie mums šīs lietas ir sakārtotas. Moldāvijā ļoti populāri ir priekšmaksas pakalpojumi un līdz ar to arī priekšmaksas karšu papildināšana ir ļoti ērta. To var izdarīt jebkurā attiecīgā operatora klientu apkalpošanas punktā vai veikalā (un tie atkal ir izvietoti burtiski ik pa pārsimt metriem), protams, arī internetā, bet interesantākie ir universālie maksājumu kioski, kuri arī izvietoti vai ik uz soļa – tajos ikviens var veikt dažādus maksājumus ar karti vai skaidrā naudā.

Laikam jau rakstīju, ka ULIMa konferences banketā brīnījos par to, ka greznā mielasta galdā bija arī visādi CocaCola dzērieni, tas pats bija arī īsajā rektora pieņemšanā Kultūras pilī. Bija vietējais vīns, bija minerālūdens un “kolas”. Studentiem stāstīju, ka tāda līmeņa pasākumos Latvijā mēs tomēr šos parasti galdā neliekam, viņi teica, ka te gan tas esot ierasti. Iespējams, arī neliels nacionālais lepnums, jo, izrādās, CocaCola ražotne/pildītava pirms 2 gadiem no Rumānijas pārcelta uz Moldovu. Šī ražotne apkalpojot Moldovu un Rumāniju – ērti, jo valoda ir viena. Viens no studentiem bija arī strādājis šajā kompānijā un teica, ka tas bijis ļoti vērtīgs un patīkams laiks. Kompānijas Moldovas filiālē esot labs vadītājs, kas arī par darbiniekiem rūpējoties un viņi patiešām esot motivēti strādāt.

Viņš bija lepns, ka pēc kompānijas pārcelšanas uz Moldovu būtiski pieaudzis ražošanas apjoms, jo pieaug realizācija. Protams, neviens no mums nedomā, ka tā būtu īpaši veselīga produkcija (lai neteiktu vairāk), bet pieprasīta ir. Izrādās, ka pārceļot ražotni CocaCola atrisinājusi vairākas problēmas. Ne tikai samazinātas darbaspēka izmaksas (kas bijis pamata iemesls), bet arī gandrīz pilnībā atjaunojusi ražošanas iekārtas – Rumānijā esošās ir bijušas novecojušas un ir bijušas gan jaudas, gan citas problēmas. Vēl viena interesanta lieta esot iznākusi. Vecajās iekārtās ražoti dzērieni dažādos “Eiropas” tilpumos (2 litru pudeles un vēl kādi, ko neatceros), bet Moldovā un Rumānijā pārējiem dzērieniem dominējot 1,5 litru pudeles. Protams, ne visi pircēji esot ievērojuši atšķirību tilpumā, bet visi redzējuši atšķirību cenā (tāpēc šie izskatījušies vēl dārgāki). Pārejot uz jauno rūpnīcu, pāriets arī uz 1,5 litru pudelēm ar attiecīgi proporcionāli zemāku cenu. Un tas esot izsaucis burtiski “pieprasījuma sprādzienu”, jo cilvēki pamanījuši, ka “kola kļuvusi lētāka”, pat nedomājot vai nepaskatoties, ka arī tilpums ir mainījies. Kompānija ļoti apmierināta – apgrozījums pieaudzis un turpina augt bez jebkādām papildu aktivitātēm. Protams, periodiski ir arī kādas akcijas, bet tas jau ir cits stāsts.

Pajautāju arī par to, kā te klājas PepsiColai. Jā, esot, bet ar ļoti mazu tirgus daļu. Kamēr Rumānijā abu konkurējošo kompāniju pozīcijas esot 50:50. Kāpēc tā? Īsti droši studenti nezināja, bet viena no versijām bija, ka CocaColai Moldovā ir bijuši aktīvāki izplatītāji un, iespējams, arī veiksmīgāks reģionālais vadītājs. Protams, patlaban ir nozīme arī faktam, ka šeit ir ražotne, kamēr Pepsi ved no Rumānijas. Mēs, vecie, vēl atceramies, ka PSRS ienāca tieši Pepsi, bet savu pozīciju noturēt nav mācējuši, arī Latvijā viņiem diez ko labi neveicas. Ķīmiskajā sastāvā šiem dzērieniem īpašu atšķirību nav, bet tirgus daļā ir. Tas interesanti. Protams, CocaColai ir plašāks dažādu produktu klāsts, varbūt arī leģendārās un patiešām skaistās Ziemsvētku reklāmas ir pie vainas – kas zina.

Starp citu, interesanti. Moldovā joprojām svin Jauno gadu, nevis Ziemassvētkus. Jā, protams, ir pareizticīgo Ziemassvētki, bet kā reliģisks, ne ģimenes pasākums.

Jaša. 2.daļa

Joprojām strīdos ar saviem smalkajiem aparātiem, tālab bildes varu tikai solīt… 😦 Bet vēl vairāk stiept garumā rakstīšanu arī negribas, tāpēc ķeros vien klāt.

Jašā ieradāmies ap pusdeviņiem. Visu vēl mazliet klāja šeit tik ierastā rīta migla, cauri kurai pēkšņi pavērās majestātiska pils tepat ielas malā – nu gluži tāda kā skaistajās filmās. Nebiju gaidījusi. Turpat netālu arī nolikām mašīnu un sākām doties uz pili.

20121023-164511.jpgDiāna pastāstīja, ka pils esot milzīga un tajā esot tik daudz ko redzēt, ka tur varot vai visu dienu pavadīt. Pils arī bija galvenais brauciena mērķis, jo tieši to esot būvējis Stefans Diženais, kad pabeidzis savus lielos darbus Moldovas izveidē/nostiprināšanā. Drusku samulsām tikai par 2 lietām: diez no cikiem pils sāk strādāt un – vai biļetes var nopirkt ar karti jeb vajag rumāņu naudu. Neviens no mums nezināja atbildes uz šiem jautājumiem, tuvākais valūtas maiņas punkts vēl bija ciet. Nospriedām, ka vispirms aiziesim līdz pilij – paskatīties darba laiku un vai pieņem kartes. Tad, jo sapratām, ka nez vai 9os pili vērs vaļā, aizdosimies uz tuvējo lielveikalu, jo Diāna ātri vien atzinās, ka skaistuma vārdā un īpaši nepiedomājot uzvilkusi kurpes plikās kājās un tās berž jau tagad. Tātad – jānopērk zeķes. Tā kā mūsu tuvākais bija Auchan, nospriedu, ka apskatīšos arī, cik tur maksā mana mīļā kapsulkafija (ja nu dikti laba cena) un vai nav kādi Latvijā interesanti un neesoši kafijas veidi nopērkami.

Tuvojoties pilij migla sāka izklīst, smuki nobildējāmies pils priekšā (bildes kādreiz būs) un devāmies uz galvenajiem vārtiem/kasi. Un, uzrakstu izlasījušas, sastingām no šoka, tā īsti nespējot pat noticēt uzrakstītajam: PILS SLĒGTA RESTAURĀCIJAI. Tātad – pilī iekšā netiekam vispār. Uz zīmītes laipni uzrakstīts ietiekums apmeklēt citus pilsētas muzejus. 😦 KO TAGAD LAI DARA??? Tāds bija jautājums, jo pulkstenis vēl nebija ij deviņi, bet mūsu “dienas programma” pēkšņi izrādījās jau “izsmelta”. Pagājāmies gar vienu sānu – remonts, režģi, sēta priekšā, pagājāmies gar otru – tas pats. Tātad tiešām nekādu variantu. Gribējām jau saskumt, bet tas izrādījās priekšlaicīgi.

20121023-164341.jpgIzrādās, ka rumāņi te realizē ļoti interesantu partnerības projektu. Teritorijas ap pili (no trim pusēm, jo ceturtajā ir iela) ir nodotas (nezinu kāda tieši ir forma) privātai organizācijai, kura tur veido iepirkšanās un biznesa centru. Jau nodrebējāt šausmās? Veltīgi! Tik superīgu biznesa un vēstures simbiozi nekur citur neesmu redzējusi, tāpēc mēģināšu uzrakstīt.

Tātad – pils ir. Gar vienu fasādes pusi iet iela. Otrā – slīpumā, jo arī te ir Moldovai līdzīgās plašās nogāzes, ir pils parks jeb dārzs (nezinu, kā lai pareizāk nosauc), ko no trim pusēm apņem gandrīz jau pilnīgi pabeigtais biznesa un tirdzniecības centrs. Ar prieku jāraksta, ka izskatās ne vien iespaidīgi, bet patiešām labi, te piestrādājuši ne tikai “parastie”, bet arī ainavu arhitekti – pils parkā ir ne tikai strūklakas, bet arī baseini un tas viss pamazām un glīti pāriet to ietverošajās ēkās, kas sākas kā zemākas, bet attālinoties no pils paaugas līdz krietnam augstumam. Un plašums ir pietiekams – nekas nav saspiests.

20121023-164452.jpgMūsu pastaiga norisēja tā: vispirms, tātad, sabēdājušās, ka pils slēgta, nolēmām vismaz tad aiziet līdz Auchan – nolūkus jau aprakstīju. Bet, lai līdz tam nokļūtu, mums bija pa skaistām un plašām kāpnēm, kas ved lejā “ielejā”, jo pils ir augšpusē, garām vēl slēgtam “parastajam” tirdzniecības lielcentram, jādodas lejup. Vairākos līmeņos no kāpnēm atzarojās celiņi uz pils dārzu un greznajām marmora kāpnēm uz to. Protams, lieliska zālāja, rožu un citu stādījumu ieskautu. Un viss jauns vai nupat atjaunots. Staigājām, smaidījām, fotografējāmies – pa vienu taciņu uz priekšu, pa otru atpakaļ, pa trešo uz augšu, pa ceturto uz leju, jo skati tiešām lieliski. Noskatījāmies arī, kā tiek tīrīts viens no baseiniem. Tā kā teritorija tiešām plaša, staigājot, jūsmojot un bildējot attapāmies tikai no neierasta/jauna trokšņa. Kad pagriezām galvas “īstajā” virzienā, ieraudzījām, ka ir ieslēgtas strūklakas un “ūdenskritums”. Nosmējāmies, ka tagad liela daļa bilžu “jāpārstrādā”, jo ar strūklakām viss ir vēl skaistāk. Starp citu – strūklakas ieslēdza 10os. Tātad – gandrīz pusotru stundu bijām pavadījušas jūsmojot pils dārzā.

Vēl kādu pusstundu pafotografējām un tad beidzot bijām pietuvojušās veikala ieejai. Zeķes tika nopirktas, kafija apskatīta – maksāja apmēram tikpat cik Latvijā, interesantu veidu nebija, tātad – mana ekonomistes sirds var justies mierīga. 🙂 Jutāmies nopelnījušas otrās brokastis (pirmās bija mājās un vēl pa kādam auglim apēdām pa ceļam mašīnā), tāpēc sākām lūkoties pēc kādas jaukas vietiņas tās baudīšanai. Un atkal kompliments biznesam – pirmā stāva līmenī praktiski no visām trijām pusēm parku ieskauj jaukas āra un pusāra kafejnīcas. Arī glītas un dažādu labu firmu kafiju un uzkodas piedāvājošas, arī pa kādam alus dārzam. Bet viss ļoti gaumīgs un kvalitatīvs arī izskatā. Tad nāk 2-3 stāvu ēku līmenis un arī tām uz pils pusi pavērstas kafejnīcu un restorānu terases – skats uz pili vienkārši fantastisks. Protams, arī no šejienes (“kafejnīcu terases”) tapa virkne bilžu un jāatzīst, ka tieši visiespaidīgākās. Izklausās jau interesanti – no lielveikala terases izbaudīt un fotografēt pili, bet tieši tā te ir.

Pasēdēšanai mēs izvēlējāmies itālisku kafejnīciņu un kāds brītiņš pagāja, izbaudot kafijas un papļāpājot. Pēc tam devāmies šopingā – izbaudīt daudzos veikalus. Te nu atkal jāsaka mazliet par interjeru – tas ir majestātiski grezns, viss ļoti plašs. Nav prasts kičs, tiešam atkal varēja izbaudīt. Protams, viss marmorā. Arī dažu veikalu logos (ja tie ir “uz pareizo pusi”) brīžam kā pārsteigums pavīd lieliskais skats uz pili pāri parkam.

20121023-164413.jpgManas pavadones abas bija noskaņotas šo un to priekš sevis atrast, es biju “vagoniņš”, jo nekas īpaši vajadzīgs nebija. Lai būtu drusku interesantāk arī jums un parādītu, cik sarežģīts šis pasākums izvērtās, ja kāda prece mani ieinteresēja, tad atgādinu, ka Rumānijā ir atkal cita valūta un cena bija vispirms jāreizina ar “aptuveni četri”, lai tiktu pie Moldovas leju aptuvena analoga un tad ar 4,5 lai iegūtu aptuvenu nojausmu par preces cenu santīmos. Brīžam rēķināju galvā, brīžam ņēmu talkā iPhone kalkulatoru, bet vienalga tas bija nogurdinoši. Tāpēc ar prieku izbaudīju dažus superlielo firmu veikalus, kur cenu zīmē bija arī cena LATOS!!! Tas vismaz ātri deva priekšstatu, kaut iepērkoties, protams, cena mazliet atšķirtos dēļ valūtu konvertācijām.

Gan ērtās cenas, gan manas mīļās salātkrāsas dēļ tiku pie divām H&M rokassprādzītēm. Rīgā neilgi pirms manas lidošanas uz Moldovu tika atvērti divi H&M veikali, bet es tajos iegriezties neuzspēju, tāpēc nezinu vai tieši šīs ir nopērkamas arī Latvijā. Teorētiski ir – jo cenu zīmēs bija arī lati norādīti. Bet galvenais jau, ka man tās patīk.

Pārsvarā pa veikaliem staigājām kopā, bet, kad meitenes sadomāja iet grāmatnīcā, es, saprotamu iemeslu dēļ, teicu, ka neiešu. Bet – tā kā tuvumā citu mani interesējošu veikalu nebija, tad pagrozījos, pagrozījos un tad atcerējos, ka esmu savai draudzenei Ingunai apsolījusi Rumānijas krūzīti. Iegāju grāmatveikalā un turpat pie ieejas viņa mani gaidīja!!! Jauka krūzīte. Cena – kā jau parasti – ap 4 latiem. Nopirku. Un tagad, apsteidzot laiku, varu teikt – labi, ka nopirku, tālākajās mūsu gaitās krūzītes sastapām tikai vēl 1 reizi, bet tās bija gan dārgākas, gan daudz nesmukākas. Meitenes grāmatveikalā neko nenopirka. Es nopirku. 🙂

20121023-164401.jpgPēc trijiem sapratām, ka nu jau gan pietiek un devāmies paskatīties pilsētas veco centru – nav tālu.

Pēcpusdiena joprojām bija jauka un saulaina, apskatījām 5 jaukas baznīciņas, kas arī veido pilsētas vēsturiskās daļas asi – 4 ļoti vecas un katra pa savam skaistas, kā arī vienu jaunu – apaļu un elegantu katoļu baznīcu, kura bija gaiša un patīkama, lai pat neteiktu, ka eleganta arī no interjera viedokļa.

Bija arī podos sastādītu krizantēmu izstāde-pārdošanu un tāpēc kaut kad manā galerijā būs arī dažas koši puķainas bildes.

Ap četriem pazvanīja šoferis un jautāja, vai mums vēl nav apnicis.

20121023-164351.jpgNu, apnicis vēl īsti nebija, bet abas meitenes jau “maksāja nodevas par skaistumu” – abas bija izvēlējušās glītas, bet ne īpaši ērtas kurpes, abām kājas jau bija noberztas. Man, džinsās un krosenēs, nebija ne vainas.

Pasmējāmies par to arī un solījāmies, ka stundas laikā tiksim līdz autiņam.

Tad nu sākām palēnām doties atceļā no pilsētas un īsi pirms pieciem arī izbraucām atpakaļ uz Kišiņevu.

20121023-164429.jpgCeļā atkal pagāja 3 stundas, pēdējā no tām – atkal pa tumsu, bet tās pirmās divas bija skaistas, jo braucām pa Moldovai līdzīgu ainavu kur no lēzenām ielejām uzbraucām augstienēs un atkal laidāmies ielejās… Tas bija tipisks lauksaimniecības rajons un izskatās, ka rumāņi ir čakli – jau turpceļā novērojām palielu rosību (bija sestdienas rīts un pulkstenis ap pusastoņiem-astoņiem) – gan vīri un sievas dzina govis uz ganībām, gan sievas ganīja vistas vai zosis ceļmalā, gan viena vai 2 zirgu (patiesībā – zirdziņu, jo viņi ir maziņi) vilkti rati vizināja savus saimniekus dažādos virzienos, gan mazie veikaliņi bija vaļā… Lauki pārsvarā jau novākti un pilnīgi vai daļēji apstrādāti. Ciemos mājiņas mazas, bet vairums – košas, protams, krietna sēta arī ir svarīga, tālab mājiņas redzamas tikai fragmentāri un nosacīti. Man ir arī pa kādai bildei, bet ne visai veiksmīgas, jo no braucošas mašīnas bildēts.

Nu jau laikam atkal aizrāvos. Pietiks šovakar.

Laiskā svētdiena un riebīgais zilzobis

Par Jašu rakstīšu rīt, cerams. Pati nesaprotu, vai patlaban esmu vairāk bēdīga vai dusmīga – man ir pilns telefons ar bildēm, bet nevaru tās jums parādīt, jo “zilzobis” (aplikācija, ar kuru var bildes in iPhona pārsūtīt iPadam) šodien nevēlas strādāt vispār. Jau iepriekš rakstīju, ka tas niķojas, bet šodien esmu mēģinājusi jau nez cik reizes – nekas nesanāk. Un tad arī rakstīt, bet bez bildēm nav nekāda prieka… 😦

Šodiena/svētdiena man bija neierasti mierīga. Vispirms jau nesteidzīgs rīts – paverot acis redzēju, ka solītās saules ārā nav, tad nu pagulēju ilgāk. Brokastoju ap desmitiem, ārā mazi padsmit grādi, bet joprojām migla. Negribējās tādā laikā iet pat uz tirgu. Tad nu lasīju un atbildēju uz e-pastiem (nebija gan īpaši daudz), izšiverējos pa internetu, drusku parunājos skaipā un tad beidzot (pēc 12iem) parādījās saule. Jāiet ārā!

Sāku ar pļāpīgu iepirkšanos. Mūsu tirgū ir vairāki “marinējumu galdi”, kur sieviņas tirgo pusrūpnieciski, bet tomēr mājās darinātus marinējumus, skābējumus, arī kompotus, adžikas un visu ko tādu. Tā kā man bija labs garastāvoklis un pircēju arī nebija daudz, tad papļāpājām mazliet. Taisnību sakot gan bija tā, ka es brīnījos un jautāju – kas tas un kas tas, viņas stāstīja un deva pagaršot.

Bija interesanti. Piemēram – skābēti arbūziņi (nelieli), skābēti āboli, skābēti dažādi pildīti dārzeņi. Piemēram – paprika pildīta ar kāpostiem un skābēta, vīnogu lapās satīti visādi dārzeņi un kopā tā kā sainītī sasieti un arī skābēti…, visam pieejama stiprā, skābā un mazāk skābā versija. Man, protams, vispieņemamākā bija mazāk skābā (stipro pat nepagaršoju, tas nav manā gaumē). Beidzās ar to, ka nopirku vienu “sainīti” ar skābētajiem dārzeņiem – būs man salātiņu/uzkodu dažādība nākamnedēļ. Jautāju arī par kizilu (“nonisti” sapratīs, kādēļ :)). Man piedāvāja tikai kompotu 3 litru burkā, kam dibenā kādu 5 cm kārtā bija kizils, pārējais – cukura sīrups. Ievārījumu viņas šogad neesot vārījušas. Žēl, to es, iespējams, būtu nopirkusi. Nodomāju, ka derētu nogaršot arī to izslavēto aivu ievārījumu, bet arī tā nebija – tikai kompots. Būs jāpaskatās kaut kur citur.

Protams, pēc tam sapirkos arī jau ierasto: tomātus, vīnogas, plūmes. Tiesa gan, viss pamazām kļūst mazliet dārgāks – rudens nāk, šie tagad nāk ne no lauka, bet jau no glabātuvēm. Bet vienalga – svaigi un maksimāli dabiski, vietējie. Vīnogas maksā pat līdz latam (visskaistākās lielās saldās un praktiski bez kauliņiem), tomāti līdz 60 santīmiem, skābēšanai piemērotie ir lētāki, kartupeļi – mazliet zem 30 santīmiem. Klāt vēl piepirku arī mazliet piena produktu: sieru, brinzu ar zaļumiem, skābo krējumu un tad jau varēja doties mājās. Ā, vēl arī iegāju gaļas produktu veikalā. Vakar Diāna man sacīja, ka vislabākie esot Pegasus firmas produkti un šodien pamanīju, ka man praktiski pie mājas ir 2 šīs firmas kioskiņi. Iegāju. Lēti tiešām nav (jau rakstīju – cenas apmēram kā pie mums, ja ne augstākas), bet šo to nopirku un līdz rakstīšanai paspēju arī pagaršot – labi.

Kad nu iepirkšanās darbiņš bija galā, saliku visu ledusskapī un devos “pārgājienā”. Šodienas plānā man bija vēl viens neizpētīts vietējais virziens – Riškaņas parka “tālais gals”. Sākuma doma gan bija vēl vienkāršāka – tuvējā parciņā atrast saulainu soliņu un bezmaksas wi-fi internetu palietot. Neizdevās, jo parkā visi soliņi bija bez atzveltnēm. Mana mugura pret tādiem soliņiem briesmīgi protestē.

20121021-213653.jpgTad nu devos vien tālāk. Riškaņas parks, pa kura “tuvo galu” pastaigāju pirms kādas nedēļas ir šejienei tipiskais “gravas parks” – pa vidu pa leju tek mazītiņa upīte, kuru uzpludinot izveidoti vairāki dīķi, uz pilsētas pusi parka maz, jo tā nogāze ir salīdzinoši lēzena un pilsēta “nonāk” gandrīz līdz lejai.

Otra nogāze ir stāvāka un tur tad nu “parks” (patiesībā gan pa nogāzi uz augšu tas ir taciņu izvagots mežs) ir līdz augšai, kuru rotā “betona briesmoņi” – pelēkās lielmājas.

20121021-213705.jpgLaiks bija ārkārtīgi jauks (ir bildes, kad pieveikšu savu niķīgo aparatūru, būs arī bildes), tāpēc ne vien glīti pastaigāju gar dīķiem, bet uzkāpu arī augšā gravas pretējā pusē. Kāpiens bija krietns (domāju, ka augstumā stipri līdzīgs Siguldas gravai), bet arī skats no augšas uz “manu” rajonu skaists.

Visinteresantākā bija vieta, kur pelēkie dzīvojamie monstri pēkšņi beidzas un sākas sarkanjumtotu mazo dzīvojamo ēku rajons. Kā ar cirvi nocirsta maiņa.

20121021-213715.jpgKad nu atgriezos “savā pusē” un sāku pa lēzeno “pilsētnogāzi” kāpt uz augšu, vienas ielas malā ieraudzīju “miniparciņu” – gar ielas malu ietve, tad zaļa josla, tad vēl viena ietve un tās malā soliņi ar atzveltnēm!!! Un saulīte arī tos apspīd, un uz viena soliņa vieta tieši kā priekš manis! Protams, apsēdos un kādu stundu atkal visu ko internetā padarīju. Jā, jā – arī te bija pieejams bezmaksas internets. Šai ziņā esmu patīkami pārsteigta, jo tas nekādi nebija pilsētas centrs, drīzāk pielīdzināms kādai Ķengaraga vai Purvciema nomales ielai. Mēģināju arī “pierunāt zilzobi” uz sadarbību, bet šis ne par ko. Pa to laiku saulīte bija noslēpusies aiz lielmājām un kļuva vēsāks. Jāceļas vien kājās.

Biju izlēmusi vēlās pusdienas ieturēt kādā ēstuvē. Aizbildinājums – tādā, kur ir ātrs wi-fi (parkos ir palēns), lai varu bildes vismaz Dropbox ielādēt un, ja paveiksies, atkal mēģināt pierunāt zilzobi. Šoreiz izvēlējos “Pizza Celentano” – arī turpat netālu no mājām. Biju ievērojusi, ka tur parasti ir daudz cilvēku, tātad vajadzētu būt normālai cenas/kvalitātes attiecībai. Tā arī bija. Ja jau itāliešu, tad itāliešu stils! Izvēlējos Lasagna Bolognese, Late kafiju un Panna Cota (mūsu piena ķīselis varētu būt tā attāls radinieks) un Lemonade (ar piezīmi – uz vietas gatavota). Garšīgi bija, un vispār jau pozitīvi tas, ka porcijas bija cilvēku, nevis milžu lielumā. Rēķins ap 5 latiem. Droši vien Latvijā būtu līdzīgs. Bet zilzobis vienalga nepadevās. Dropbox uzvedās tīri ciešami, kaut pēdējās bildes (šodien parkā bildētais) tā arī palika telefonā – kaut kas notika ar internetu. Nu, kad interneta nav, jāiet mājās. Tā arī darīju.

Tagad mierīgi dzeru tēju, kātējo reizi neveiksmīgi izcīnījos ar zilzobi un dusmojos, ka nevaru pat ielādēt citu aplikāciju, jo manam iPhone te nav pieejas internetam, ja neesmu wi-fi zonā. Kafejnīcā vēl nebiju pietiekami nikna, lai atrastu un ielādētu citu līdzīgu aplikāciju.

Rīt (pirmdien) man vakara lekcijas pie maģistrantiem. Pirms tam droši vien būšu pilsētā un augstskolā – visādus datordarbiņus padarīšu, ar kolēģiem šo to par tālāku sadarbību parunāšos un tā. Mājās būšu ap deviņiem, tad vakariņas un, cerams, nākamās sērijas rakstīšana.

Ceru, ka tie, kuri šo stāstu lasīs ne agrāk kā pirmdienas pēcpusdienā būs vinnētāji, jo domāju, ka līdz tam laikam būšu tikusi pie kādām bildēm, ko te var ielikt. Jo, protams, arī WordPress funkcionalitāte iPad versijā ir ierobežota – daudz mazāka kā no lielā datora.

Laikam biju tik nikna, ka pat zilzobis nobijās un brīnumainā kārtā nupat atļāva ielādēt 3 bildes. Bet tikai trīs. Un viss. Labi arī tā. 🙂

Laižam pa kreisi – Jaša. 1.daļa

Vispār jau ar Moldovu ir vai nu interesanti, vai sarežģīti – kā skatās. Vienā brīdī, kaut ko tā kā pesimistisku runājot, viena no meitenēm sacīja – mēs jau tikai tāds mazs piedēklītis esam, un, galvenais, nevar saprast pie kā.

Ja skatāmies kartē, tad redzams, ka Moldovai jūras robežas nav, no 3 pusēm to apņem Ukraina, no ceturtās Rumānija, lielākā daļa robežu iet pa upēm – labajā pusē ir Dņestra un Ukraina, kreisajā – Pruta un Rumānija. Kā redzat pēc virziena norādes nosaukumā – devāmies tā kā uz Rumāniju. Jeb – formāli sakot, uz Rumāniju. To zinu skaidri, jo gan turp, gan atpakaļceļā nācās pastāvēt rindā pie abu pušu robežsargiem un mana pase ir ar 2 Moldovas spiedogiem bagātāka – vispirms es izbraucu no valsts, pēc tam – iebraucu atpakaļ. Bet pēc būtības – Jaša ir vēsturiskā Moldovas galvaspilsēta. Kišiņeva par tādu, ja nekļūdos, kļuva tikai tad, kad Moldova tika iekļauta Krievijas sastāvā kā guberņa. Vēstures annālēs Moldovas vārds (tiesa gan, ar dažādām robežām) ir sastopams jau ļoti sen, kamēr Rumānija ir vēsturiski daudz jaunāks veidojums… Viss ir apmēram tikpat samudžināts kā pie mums, tāpēc es nevaru garantēt absolūtu precizitāti, sauksim šo par “Ievas versiju”. 🙂

Jau drīz pēc savas ierašanās Moldovā sāku runāt ar meitenēm par to, ko vajadzētu apskatīt. Teicu, ka gribu arī uz Rumāniju. Meitenes ieteica visādas pēc viņu pieredzes skaistas vietas, bet tālu (vismaz 6 stundu brauciens uz vienu pusi), jo Rumānija patiešām ir liela. Man tā kā šķita, ka dikti daudz laika nosēdēt ceļā negribu un īpaši ērta tā sēdēšana nav, jo nav arī komfortabla transporta un labu (Eiropas izpratnē) ceļu (tie ir apmēram tādi paši kā mūsējie vai mazu liet sliktāki). Tad nu vienā brīdī pati ķēros pie Rumānijas kartes pētīšanas un pamanīju, ka netālu no Moldovas robežas un salīdzinoši tuvu Kišiņevai ir pilsēta ar nosaukumu, ko latviskoju kā Jaša (moldāvi paši izrunā bez burta “a” galā). Paskatījos wikipēdijā un ar priecīgu pārsteigumu ieraudzīju jums nu jau zināmo – ka tā ir senā Moldovas galvaspilsēta. Google Maps rādīja, ka līdz turienei ir nepilnu 3 stundu brauciens (nu jā, tur jau uz robežas stāvēšanas laiks nav iekšā) – tātad – tīri pārciešams attālums.

Teicu meitenēm, ka gribu uz Jašu. Jā, viņas attapās, neesot slikta doma. Viņas, protams, zināja, ka tā ir senā galvaspilsēta, bet nezinājušas vai tas mani var interesēt. Var, es teicu. Tikai jāizdomā kā turp nokļūt. Diāna laipni pieteicās braukt ar mani kopā un mani tas priecēja, jo Rumānijā nevar tik brīvi runāt krieviski kā te. Sākām jau pētīt autobusu biļešu cenas un uzzināju, ka tas, protams, velkas dikti ilgi, bet – neko darīt. Tad Diāna jautāja, vai vēl viena no augstskolas kolēģēm nevarot braukt ar mums kopā – viņa arī neesot bijusi Jašā. Kāpēc ne! Un tad man radās ideja!!!

Mēs jau esam trīs, vai tik šajā gadījumā auto noma jau nevar kļūt apsverama (par ērtībām un ātrumu pat nerunājot). Diāna sākumā apmulsa, jo nebija par to iedomājusies (nu jā, viņai pašai nav tiesību), bet tad sacīja, ka viņai arī doma patīkot. Jānoskaidro kā ar to auto un jāparēķina. Es, ikdienā redzēdama kā brauc moldāvi, teicu, ka, protams, varam ņemt īres auto un gan jau es galā tikšu, bet labprāt tomēr redzētu pie stūres kādu citu. Tā nu bīdījām šo domu uz priekšu, kamēr Diāna sacīja, ka esot sameklējusi šoferīti, kurš ar savu auto mūs ir ar mieru izvizināt. Tas maksāšot 1300 lejas jeb ap 57 latiem. Ar visu nepieciešamo (degviela, ceļu maksa, šoferīša darbs). Trijām autobuss nemaksā daudz mazāk, tāpēc ar prieku teicu, ka esmu ar mieru. Un tā nu šorīt 5.30 (protams, runāts bija 5.00) ceļā devāmies četratā. Un bija labi, jo varējām arī par visu ko papļāpāt un par šo pļāpāšanu tad nu arī būs šodienas stāsts. Par Jašu – rīt. 🙂

Vispirms sveiciens Latvijas ceļu policistiem. Šī suga laikam visā postpadomju pasaulē ir vienāda. Protams, ka autiņš, kurš sestdienas rītā ap pussešiem brauc pa ceļu ir jāaptur. Protams, galva (gandrīz līdz viduklim) ir jāiebāž pa logu salonā, lai izostītu, kā tad ar alkoholu un tad, ar nelielu vilšanos, jāpaspiež šoferītim roka un jānovēl laimīgs ceļš. Dokumentus pat nepārbaudīja. Viss kā pie mums, vai ne?

Bet tagad par “lielāka” mēroga attiecībām – starptautiskajām. Moldāvu attiecības ar rumāņiem ir interesantas. No vienas puses, cik saprotu, rumāņi ik pa brīdim pret moldāviem izturas diezgan nejauki – kā pret jaunākajiem (ja ne dumjākajiem) brāļiem, jo paši taču jau ir Eiropas savienībā, kamēr moldāvi nav. No otras – ko mēs (un ES) domājam par rumāņiem? Neko jau daudz citādāku. Manas “zināšanas” par Rumāniju aprobežojas gandrīz tikai ar Drakulu (diemžēl) un par rumāņiem kā par tiem blēžiem ar autiņiem uz Latvijas ceļiem, kas periodiski uzrodas un cenšas izmangot naudu vai kā citādi apšmaukt lētticīgos. Protams, ne jau visi rumāņi ir tādi un arī tas ir tiesa, ka daudz moldāvu ir devušies un joprojām dodas uz Rumāniju labākas dzīves meklējumos. Un tas nav sarežģīti, jo valoda praktiski ir viena.

Tiesa gan, mani šodien pārsteidza Diāna, sakot, ka viņa ir laimīga katru reizi, kad dzird rumāņus runājam rumāniski. Tas esot tik skaisti! Kā, lūdzu??? – es pārjautāju. Nu tā, viņa atbildēja, – rumāņu runātā rumāņu valoda esot daudz skaistāka un klasiski pareizāka par Moldovā runāto. Kāpēc? Divi iemesli. Pirmais un saprotamais – moldāviem esot tāds kā neliels savs (vai pat vairāki) dialekti, bet tā nav lielākā ķeza. Lielākā – moldovā runātā rumāņu valoda esot ļoti sabojāta – rusificēta. Un tam nevar nepiekrist. Jo, pirmkārt, Krievijas ietekme bija tik spēcīga, ka Moldova atteicās no latīņu rakstības un pārgāja uz kirilicu. Arī manā rīcībā esošā Kišiņevas (un otrā pusē – Moldovas) karte ir tajā briesmīgajā formā – moldāvu nosaukumi ar krievu burtiem uzrakstīti. Ne vien izskatās dīvaini, bet mainās arī izruna. Nu, iedomājaties, šādu rakstību un izrunu, piemēram: Siguļda, Ventspiļs, Jurmala (bez garumzīmes)… – nu tā, kā saka krieviski. Un gadu desmitu gaitā arī moldāvi paši daudzus savus nosaukumus un vārdus sākuši izrunāt pēc krievu modes. Klāt vēl krievu tradīcija, taisīt “anovkas” un līdzīgus brīnumus. Piemēram, vieta, kur es dzīvoju oriģināli saucas Riškaņ, bet krieviski – Riškanovka. Un tā viscauri.

Rezultāts? Moldāvu attieksme pret krieviem un Krieviju (vēlāk arī PSRS) ir neviennozīmīga. No vienas puses – manis nupat uzrakstītais. No otras – cariskā Krievija atbrīvoja Moldovu no osmaņu jūga, kurš moldāviem dikti nepatika. Par to atkal labas atmiņas. Un, lai kokteilis būtu pilnvērtīgs, vēl klāt Molotova-Rībentropa pakts, kas faktiski izveidoja 2 valstis to patreizējās (bet nekad iepriekš nebijušās) robežās – Rumāniju, ko savāca Hitlers un Moldovu, kas palika Staļinam. Un, lai nevienam nenāktu pat prātā “separātiskas domas”, te tika intensīvi potēts, ka moldāvu valoda ir īpaša un unikāla, ka ar rumāņiem viņiem nekāda liela sakara nav, jo pat alfabēts taču atšķiras (un mēs zinām, kāpēc…)… Varētu teikt – sviests, bet – tāda nu ir bijusi realitāte.

Vēl no trešās puses – tā kā Moldova ir salīdzinoši maza, protams, tā nevar saražot visu sev nepieciešamo. Attiecības ar Krieviju ir sarežģītas (pārsvarā – dēļ neatrisinātā Piedņestras jautājuma), rumāņi ceļ degunu gaisā un starp Rumāniju un Moldovu ir novilkta ES ārējā robeža, līdz ar to preču apmaiņa nav vienkārša. Tad nu kā sakarīgākais sadarbības partneris paliek Ukraina un tā arī ir – lielākais “ārzemju” produktu piegādātājs ir tieši viņi.

Visa tā rezultātā Moldovā ik pa brīdim ir tā “nesaprotamā piedēkļa sajūta”. It kā ir skaidrs, “kas mēs esam”, bet nav īsti skaidrs – ar ko un kādā formā “draudzēties”. Daļa iedzīvotāju gribot apvienoties ar Rumāniju, daļa – iestāties ES, daļa – draudzēties (ja ne vairāk) ar Krieviju, bet vēl atlikušie – pilnīgu neatkarību – ne ar vienu īpaši nedraudzēties. Tā nu valsts “šūpojas uz vietas” jau ne pirmo gadu. Vienudien mans blakussēdētājs trolejbusā lasīja avīzi Kommunist.md…

Bet vēsture ir skaistām uzvarām un slaveniem karavadoņiem bagāta, dižākais ir manis jau iepriekš minētais Stefans Dižais un par viņu būs arī rītdienas stāsts. Protams, moldāvi lepojas arī ar savu seno valodu (tās nosaukums ir cēlies no “romāņu” – tātad, vistiešākajā saistībā ar Romu) un kultūru, jo latīniskā izcelsme nav noliedzama un arī valoda skan jauki, ir vārdi, kas vienādi vai līdzīgi ar itāļu vārdiem. Piemēram – “buna seara” – labvakar. Drusku citādāk raksta, mazliet citādi izrunā, bet līdzība un radniecība nav noliedzama. Starp citu, Kišiņevā ir arī slavenās vilkumātes ar Romulu un Remu kopija. 🙂

Nu jau laikam pietiks. Turpināšu rīt. Pielieku pāris bildes. Gan ar “laba/veiksmīga” ceļa vēlējumu, gan divas (ne dikti kvalitatīvas) “ainavas”, lai dotu kaut vai kādu priekšstatu par skaistajām plašajām ielejām/”kalniem”. Jo brauciens atkal bija skaists (kad nebija tumšs).

20121020-212729.jpg

20121020-212744.jpg

20121020-212757.jpg

Skaistā Kišiņeva – abpus darbam

Šonedēļ ceturtdiena un piektdiena man bija “lekciju sabojātas” – nu kā lai citādi nosauc to, ka ir pāris lekcijas vienā dienā un pāris otrā. Taču, par laimi, iznāca tā, ka abas dienas izdevās visnotaļ jaukas. Protams, arī laiks bija jauks (ap 20 grādiem un saulains), taču, protams, ne tikai tas.

20121019-210018.jpgĪso atskaiti sākšu ar ceturtdienu. Tā kā man lekcijas sākas 16os, rīts bija nesteidzīgs – nesteidzīgi pabrokastoju, aizgāju uz tirgu nopirkt dzeramo ūdeni un domāju, ka iešu uz augstskolu kājām, būšu tur ap kādiem pusdivpadsmitiem un līdz lekcijām pastrādāšu. Kad jau slēdzu ciet ārdurvis, zvanīja mājas telefons. Metos atpakaļ.

Zvanīja Diāna (nu, viena no “manām meitenēm” no ārējo sakaru daļas, bildē sēž uz solina zem zilajiem vīteņu ziediem) un jautāja, vai šodien negribu kopā ar viņu doties apskatīt Dendrāriju (iepriekš bijām runājušas, ka tas ir skaists un gribu to redzēt, bet nebija sanācis). Sacīju, ka labprāt, bet man šodien četros lekcijas. Nu, tad dodamies turp tūliņ! – Diāna ierosināja, ar pāris stundām pietikšot. Protams, piekritu, ātri devos uz mikriņu (tas arī bija klāt kā saukts) un pēc minūtēm 20 jau biju 4.stāvā pie Diānas un devāmies ceļā.

20121019-210005.jpgDendrārijs atrodas pilsētas teritorijā, tomēr krietni patālu – braucām ar trolejbusu. Izrādās, padomju laikā tieši šis ir saukts par “botānisko dārzu”, bet vēlāk nez kā ir notikusi nosaukumu maiņa un šis kļuvis par “dendrāriju”, kamēr par to nolaisto, kurš saucas “botāniskais dārzs” rakstīju jau iepriekš. Šo apsaimniekojot privāti īpašnieki, kas gan veicot pētījumus, gan arī audzējot un tirgojot dažādus stādus – veicoties labi. To varēja arī redzēt – parks jauki sakopts, vēl tagad – oktobra vidū daudz skaisti ziedošu augu. Kā tur vēl zied rozes!!!

Nedaudz arī safotografēju. Patlaban gan mani iPad un iPhone “zilzobji” ir sastrīdējušies, nesanāk bildes ielikt, bet kādā brīdī to izdarīšu. Protams, staigājot pa vidu visiem “ai, cik skaisti!” un “ui, cik skaisti!” ar Diānu arī parunājāmies par visu ko. Gan viņa prašņāja par Latviju un to, kā tad ir būt ES, gan es viņai – par Moldovu un visu ko. Pāris stundas pagāja nemanot un devāmies atpakaļ uz pilsētu. Uz lekcijām devos vislabākajā iespējamajā garastāvoklī. 🙂

20121019-210032.jpgLekcijas beidzās pusdeviņos vakarā un tad jau vairs neko citu – veikli uz trolejbusu un mājās.

Piektdien man lekcijas sākas 11.10 – ne agri, ne vēlu. Laiks bija jauks un uz augstskolu devos kājām.

Ceturtdien bijām sarunājušas ar Violetu (otru no “manām meitenēm” – bildē pie lielveikala) doties citādā “ekskursijā”. Uz MallDova. Es nepārrakstījos. Te biznesmeņiem izdevusies interesanta vārdu spēle, interesantā veidā “apvienojot” valsts nosaukumu Moldova ar amerikānisko superveikalu nosaukumu Mall.

Tā kā arī tas ir patālu, devāmies turp ar trolejbusu. Mani novērojumi par Moldovu visīsākajā formā izsakāmi tā: ja mēs Latviju pieņemtu par “normu” – sakārtotībā un līdzīgās vizuālajās lietās, tad Moldovā “normāli” nav nekas. Ir vai nu ļoti nekārtīgi un viss pa roku galam, vai gandrīz ar prātu neaptverams “šik i bļesk” – par šo jau rakstīju kaut kad iepriekš un arī MallDova ir no šīs sērijas.

Tā interjeru vizuāli varētu salīdzināt ar mūsu Galleria Riga, bet MallDova ir vismaz uz pusi lielāks visos virzienos. Un vēl greznāks. Un apmēram tikpat “mauzolejisks” – patukšs, ne visas veikalu vietas aizņemtas, bet toties esošajos “firmas” veikalos cenas fantastiskas. Es gan Latvijā neesmu īpaši bieža Zara veikalu apmeklētāja, te iegāju līdzi Violetai un maza glīta ikdienas kleitiņa maksāja 40 latus. Tas noteikti nav lēti un nebija nekas īpašs. Tālāk cenas skatīties man bija slinkums, jo pirkt tāpat neko netaisījos (sapirkos šopavasar ASV un Vācijā), tāpēc “baudīju veikalu” kopumā. Drusku sabildēju “vīnīgo noformējumu”, jo ir sākusies jaunā vīna sezona.

Tā bija ziņkārības apmierināšana, bet nekas īpašs. Īpaši jaukā daļa sekoja pēc tam. Mēs ar meitenēm jau smaidām, ka “manis iepazīstināšana ar Kišiņevu” viņām ir arī tīri labs iemesls uz brītiņu izsprukt no ofisa darbiem un es, protams, to labprāt atbalstu. 🙂

Taču šoreiz Violetai bija vēl viens darbiņš jāpadara – jāiznēsā pateicības vēstules par piedalīšanos ULIMa jubilejas pasākumā uz vairākām vēstniecībām. Tā kā pēcpusdiena bija ļoti jauka, pieteicos viņu pavadīt. Tā nu kādas 2,5 stundas ar kājām staigājām pa to Kišiņevas daļu, kurā vēl nebiju bijusi.

Te nevar runāt īsti par “vēstniecību rajonu” kā Rīgas klusais centrs, jo teritorija, ko apstaigājām bija visai plaša (ne velti – 2,5 stundas), bet tā atkal bija sava veida Kišiņevas vecā daļa, kur ielas pārsvarā ir pamīšu vienvirziena, gar malām koku alejas, kur dzeltējošās lapas dod īpašu krāšņumu un noskaņu, ēkas nelielas un pārsvarā vecas. Daļa jau atjaunotas, daļa vēl gaida savu kārtu, vietām šis un tas no jauna uzbūvēts un diezgan gaumīgi. Baismo betona monstru te nebija. Tagad sēžu un rakstu šo un smaidu joprojām. Jāatzīstas, ka neko daudz gan nesabildēju, tā bija vienkārši superīga rudens pēcpusdienas baudīšana un noskaņu jau nevar nofotografēt, īpaši tāpēc, ka nekā “satricinoši iespaidīga” kādas vienas ēkas izskatā nebija.

Un šoreiz beidzot bija tā, ka es “kā saimniece” iesēdināju Violetu trolejbusā (viņai bija jādodas pie privātskolnieka, kam viņa māca vācu valodu) un lepni teicu, ka ceļu atpakaļ uz centru un mājām, protams, pati atradīšu. Tā arī bija, jo vispārējo Kišiņevas centrālās daļas ģeogrāfiju nu jau esmu apguvusi.

Redzēs, kā būs ar rakstīšanu rīt, jo dodos tālākā ekskursijā. Toties pēc tam būs par ko uzrakstīt! Lai jums arī izdevusies un jauka nedēļas nogale. Paskatījos – beidzot arī Latvijā tiek solīts labs laiks! 🙂

Vecā Orheja

Jau iepriekš rakstīju, ka svētdien kopā ar ULIMa bibliotēkas vadītāju Zinu (viņa ir tā smaidīgā sieviete bildē pie baznīciņas) un viņas viesiem no ASV – Patriku un Rozannu, bijām ekskursijā uz ļoti interesantu un īpatnēju vietu – Veco Orheju.

20121018-222527.jpgTā kā tā atrodas tikai kādus 50 km no Kišiņevas, brauciens nebija ilgs, bet skaists gan, jo Moldova nav līdzena, bet gan “apaļīgiem” kalniem (nu, par apmēram “Latvijas izmēra” “kalniem” te ir runa) un plašām ielejām bagāta. Kalnus veido nevis “īstas klintis”, bet kaut kas smilšakmenim līdzīgs, tātad – pamīksts un parasti klāts ar biezu auglīgas zemes kārtu. Taču vietām tās augsnes ir pietrūcis un tad “sanāk” papliki veidojumi, nevaru izdomāt, kā to lai latviski nosauc. Vistuvākais salīdzinājums būtu ar kāpām – pastāviem gareniem un gariem veidojumiem, tikai no “cietāka materiāla” – bildēs redzēsiet.

20121018-222551.jpgUn, protams, tā kā materiāls nav īpaši ciets, tad jau no aizlaikiem tur ir gan dabiski veidojušies caurumi, gan cilvēku veidotas alas, kurās tie ir gan dzīvojuši, gan pazemes baznīcas ierīkojuši. Un Vecā Orheja ir viena no tādām vietām.

Mums par lielu prieku, vispirms (gandrīz galā nonākuši) mazliet apmaldījāmies un pabraukājām pa patiešām šaurām tūristu daudz neapgūtām vietējā ciemata ielām. Attapos nobildēt tikai vienu mājiņu, bet kolorītu bija daudz. Pēc tam atradām tūristiem domāto autostāvvietu un devāmies pagarā pastaigā.

20121018-222622.jpgLaiks bija lielisks ekskursijai – silts (kādi 16 grādi), bez vēja un bez saules. Īpašs pluss bija vēja iztrūkums, jo tur viss ir ļoti klajš un pa “kalna” virsu staigājot vējā diez ko patīkami bijis nebūtu.

Mūsu pastaigas mērķi bija vairāki: paskatīties kopīgo iespaidīgo panorāmu, apmeklēt darbojošos un patlaban restaurācijas procesā esošo baznīciņu ar klosteri, kā arī ieskatīties pirms mūra baznīcas tapušajā pazemes alu baznīcā.

Ja būtu bijis vairāk laika, es labprāt būtu vairāk paložņājusi pa tās apkārtnes alām, bet nesanāca.

20121018-222648.jpgIzstāstīt par to savdabīgo skaistumu grūti, pielieku dažas bildes tagad, vēlāk būs mazliet lielāka galerija.

Pēc tam devāmies pusdienās uz citu netālo ciemu. Tur, atkal ar nelielu maldīšanos, jo Moldovā pat ar “oficiālajām” ceļu norādēm ir pašvaki, kur nu vēl gribēt norādes uz tūrisma objektiem un/vai viesu namiem, tomēr atradām meklēto “Zaļo māju” (tas ir viesu mājas oficiālais nosaukums).

20121018-222820.jpgKolorīta bija gan ārpuse, gan iekšpuse un mūs gaidīja tradicionāli moldāvu ēdieni. Arī moldāvu tradīcijas nosaka, ka galdam jābūt bagātīgi klātam un tas visu laiku tiek papildināts ar nākamo un nākamo ēdienu.

Vispirms bija uzkodas. Protams, svaigu un marinētu dārzeņu un brinzas formā, kā arī neiztrūkstošā plačinta – kārtainās mīklas pīrāgs, kurā mēdz pildīt vai nu brinzu, vai parasto biezpienu, vai kāpostus, vai kartupeļus, vai ķirbjus, vai ķiršus… Mēs tikām cienāti ar biezpiena plačintu. Klāt, protams, šī gada vīns (oktobra sākumā pat ir “jaunā vīna svētki”), bet, jūs jau zināt, kā man ar to. Es “spiedu uz ūdeni”.

20121018-222843.jpgPēc tam nāk zupa. Moldovā pusdienas (vai vakariņas) bez zupas neesot iedomājamas. Viena no tradicionālajām ir zama: vistas buljons (ar mazliet gaļas), paštaisītām smalkām nūdelēm, mazliet kartupeļu un citu dārzeņu, kā arī ar gatavā zupā iegrieztiem svaigiem tomātiem. Nedaudz pikanta, bet ne meksikāniski ugunīga. Mēs šādus komplektus (kopā makaroni, kartupeļi un svaigi tomāti) netaisām, bet garšo labi.

20121018-222908.jpgTad nāk otrais. Gandrīz vienmēr tā sastāvā ir mamaliga – cieti savārīta kukurūzas putra. Nu tik cieta, ka var griezt. Mums atnesa vēl siltu (tas ir labais tonis) mamaligas gabalu (kā Jāņu sieru) un tad ar diegu “sagrieza” – tas izskatījās labi un esot pareizi. Rādot arī, vai mamaliga pareizi izvārīta: tai jāturas kopā/gabalā, bet jābūt ar diegu sagriežamai. To dara tā – diegu paliek zem mamaligas gabala un tad aiz abiem galiem ceļ uz augšu – un gabals sadalās. Griež tik reižu un tā, cik un kādus gabalus vēlas. Parasti tie līdzinās tādām kā nelielām šķēlēm, ko liek uz šķīvja un tad jau ēd vai nu vienkārši ar dakšiņu, vai vēl ar nazi griežot, ja grib dikti smalki. Protams, pilsētas ēstuvēs griež tikai ar nazi. No gaļām klāt varējām izvēlēties kotletītes, karbonādveidīgi ceptu vistas krūtiņu vai kaut ko līdzīgu kāpostu tīteņiem (nosaukumu aizmirsu), tikai ietītu vīnogu lapās. Katrs pats varēja pievienot arī brinzu vai dārzeņus cik nu gribas. Atkal jāsaka – viss garšoja tiešām labi. Bet bijām jau arī nostaigājušies.

Un tad nāca man jau tradicionālā vilšanās – viņu pusdienās nav saldā ēdiena! Protams, smalkāku pilsētas ēstuvju ēdienkartēs kaut kas no desertiem ir, bet tradīcijās nav. Var jau būt, ka tādai augļu zemei kā Moldova tas ir tikai dabiski. Otra lieta – viss iepriekšējais bija tik garšīgs, ka saldajam gan arī vieta vēderā nebija palikusi, tā ka skāde dikti liela nebija. 🙂

Tā kā pulkstenis jau bija ap diviem, devāmies atceļā un par pilsētas svētkiem es uzrakstīju jau iepriekš.

20121018-222717.jpg

20121018-222758.jpg

ULIMa jubilejas pasākums

Nākamgad arī Turībai būs 20 gadu, tad nu ar īpašu interesi skatījos, kā svinēs ULIMā. Konference, par kuru iepriekš rakstīju, protams, arī bija piesaistīta jubilejai, bet tas tomēr vairāk zinātnisks pasākums (šaurākam lokam), kamēr otrdienas pēcpusdienā bija “lielās svinības”.

Saņēmu ziņu, ka pusčetros ir jābūt pie augstskolas, jo visi kopā dosimies nolikt ziedus pie Štefana Lielā pieminekļa (viņš ir dižākais Moldovas vēsturiskais varonis) un tad uz svinīgā pasākuma vietu – nacionālo kultūras pili. Paskatījos kartē – viss ir tuvu, jo augstskola tiešām ir pašā pilsētas centrā – līdz piemineklim ne vairāk par puskilometru, līdz “pilij” no pieminekļa – kādi 300 metri.

20121017-202534.jpgNu ko, pustrijos man beidzās lekcijas, pa stundu atvilku elpu un izdzēru kafiju, pusčetros biju pie augstskolas. Gājienam bija aicināti VISI studenti, absolventi, darbinieki…, tāpēc pūlis veidojās milzīgs. Iela, kas iet gar augstskolu ātri vien bija stāvgrūdām pilna (bet iela ir plata un tai abās pusēs ietves un tādi kā laukumi – milzīgi). Man ir arī pa kādai bildei. Lai būtu jautrāk un ritmiskāk, bija arī pūtēju orķestris. Tā nu pusstundu visi pamazām pulcējās, kārtojās, mīcījās, vicināja zilibaltos “roku pušķus” (kas bija pagatavoti strēmelēs sagriežot plānos plasmasas iepirkumu maisiņus).

Četros gājiens sāka kustēties. Ja no pusčetriem līdz četriem satiksmei slēgta bija tikai “mūsu iela” kādu 400 metru posmā, tad pēc to noiešanas gājiens nonāca uz centrālās ielas, kas, protams, arī bija daļēji slēgta. Tā kā centrālajai ielai ir nezcik (vismaz trīs, bet man liekas, ka vairāk) joslas uz katru pusi, mēs “okupējām” tikai pusi – virzienā prom no centra tika laisti trolejbusi, jo tie nevar apbraukt. Tā nu soļojām uz pieminekli – garām valdības ēkai. Gājiens bija tiešām iespaidīgs – cilvēku daudz.

20121017-202553.jpgGaramgajeji smaidīja vien, jo gājēji bija bruņojušies gan ar manis jau minētajiem pušķiem, gan ziliem un baltiem baloniem, daļai bija arī balti T-krekli ar ziliem uzrakstiem, fakultātes un struktūrvienības pa priekšu nesa plakātus ar nosaukumiem, pašā gājiena priekšā gāja karognesēji un muzikanti. Un laikam jau gandrīz katram Kišiņevā un visā Moldovā kāds pazīstamais vai ģimenes loceklis ir mācījies ULIMā. Kad es biju Puškina muzejā, viena no darbiniecēm, kad pateicu, ka strādāju ULIMā, lepni sacīja, ka viņas meita arī to pabeigusi, kad bijām ekskursijā uz Veco Orheju un pusdienojām mazā lauku viesu mājā, arī tur saimniece lepni sacīja, ka viņas meita beigusi ULIMu…

20121017-202610.jpgZIedu (milzīgs sarkanu rožu pušķis bezgalgariem kātiem) nolikšana īpaši daudz laika neaizņēma un nekādas runas tur teiktas netika. Gājiens apmeta loku ap pieminekli (aiz tā jau iela tika atvērta satiksmei) un devās uz kultūras pili.

Tur gan bija krietna drūzmēšanās 45 minūšu garumā – visu to pūli iekšā laida ar kontroli gandrīz kā lidostā un bija tikai 3 “caurejas”. Nezinu, vai tiešām viņi gaidīja teroristus? Labi bija, ka milzīgajā zālē (tajā notiek visi lielākie “zemjumta koncerti”) ne tikai vietas bija numurētas, bet arī dalībniekiem bija biļetes ar konkrēti norādītām vietām.

20121017-202634.jpgKulturas pils – milzīgs betona izstrādājums ar monumentālu un postsovjetisku iekšpusi. Bet viena lieta gan laba – gan krēsli pietiekami plati/ērti, gan attālums starp rindām normāls – cilvēki var samainīties neceļoties kājās. Arī slīpums patīkami jeb pareizi izveidots – neviens priekšējais aizmugurē sēdošajam skatu neaizsedza.

20121017-202650.jpgProtams, viss sākās ar svinīgo daļu – uz skatuves bija Moldovas TV un radio orķestris, ULIMa koris un “karogu vicinātāji” (nezinu kā viņus lai smuki nosauc, bet tā karogu vicināšana pareizos brīžos bija labi iestudēta un diezgan sinhrona). Viņi aizpildīja pauzes starp dažādiem runātājiem. Sāka, protams vakara vadītājs (droši vien moldāvi zina, kas viņš bija, visticamāk – slavens) ar skaistiem vārdiem (rumāniski, protams) par augstskolu un rektoru.

20121017-202743.jpg Es sapratu, ka rektors augstskolu vada kpš dibināšanas – tātad – visus 20 gadus! Tad runāja rektors, tad visādi augstie viesi – kādi 6 noteikti. Tika pasniegti valdības apbalvojumi izcilākajiem ULIMa darbiniekiem, augstskolas apbalvojumi kaut kā citādi izcilajiem… Bija ieradušies vai visi Moldovā akreditētie vēstnieki un daudz visādu citu viesu. Protams, ar ziediem un dāvanām. Tiesa gan, īsti nesapratu, kurā brīdī tās pasniedza, jo uz skatuves uzstiepa un publiski pasniedza tikai dažas (tas labi, citādi pasākums būtu krietni ievilcies). Pa kādu pusotru stundu tas bija galā. Vadītājs kaut ko noteica rumāniski un visi sāka celties kājās un iet ārā. Sāka skanēt tāda kā diskotēkas mūzika, jaunieši skatuves priekšā tā kā dejoja, tā kā vicināja zilibaltos pušķus.

20121017-202711.jpgPasākuma laikā sēdēju blakus jau iepriekš pazīstamajam ULIMa poļu valodas pasniedzējam (viņš ir polis, kurš 3.gadu māca valodu ULIMā). Viņa versija bija, ka viss beidzies un viņš piedāvāja kaut kur aiziet kopā iedzert kādu kafiju. Es jutos drusku samulsusi (ne par piedāvājumu, tas tāds tikti nopietns un inteliģents puisis), bet par to, ka man nelikās, ka viss ir beidzies. Protams, manas rumāņu valodas zināšanas ir daudz vājākas kā viņam, bet man likās, ka viņi teica, ka šis ir tikai pārtraukums, kuram sekos koncerts. Bet polis palika pie sava – ka viss cauri. Palēnām virzījāmies uz izeju, kad pamanīju prodekāni Jūliju un piegāju apsveicināties. Viņa sacīja, lai noteikti neejam projām, jo šis tiešām esot tikai pārtraukums pirms koncerta. Tad nu palikām arī. Turpat foajē grozījāmies un pļāpājām par neko, kamēr mūs atrada Diāna un sacīja, ka jāiet uz “banketu”. Vai tad no kaut kā tāda var atteikties? Protams, gājām.

Izrādās, bija izdomāts labi izmantot pārtraukumu, kura laikā skatuve tika pārkārtota no svinīgās sēdes, koncerta vajadzībām. Zālē skanēja (nu ļoti skaļi) disenes mūzika, bija arī dīdžejs (laikam labi zināms) un jaunieši dīdījās tur. Tikmēr “VIP viesi” tika pavadīti uz zāli, kurā bija tāda neliela papļāpāšana ar uzkodām un dzērieniem. Protams, tur bija arī rektors, kas pie katra pienāca parunāties. Tā kā mēs ar viņu pirms dažām dienām bijām iepazīstināti, viņš mani atcerējās. Protams, apsveicu viņu pašu un augstskolu ar jubileju, vēlēju veiksmi un teicu paldies par lieliskajiem abu dienu pasākumiem… – viss kā pieklājas un rektors devās tālāk pie citiem.

Sanāca papļāpāt arī ar to francūzi, par kuru rakstīju plenārsēdes sakarā (viņš labi runā ne vien angliski, bet arī krieviski, patlaban viņš ir Savojas universitātes viceprezidents starptautiskās sadarbības jautājumos), vienojāmies, ka jāmēģina uzturēt kontakti, varbūt var kādu kopēju projektu atrast – viņam patīk sadarbība ar pēcpadomju valstīm, ar Baltiju vēl neesot sadarbojies (ja neskaita vairākus gadus ilgus projektus Kaļiņingradā), bet par Baltiju bija tīri labi informēts (principā visi cilvēki, ar kuriem esmu tikusies, kaut ko (un pārsvarā pozitīvu) par mums zina.

20121017-202758.jpgUn tad jau banketa telpa sāka palikt tukšāka, arī diskotēkas dārdoņa bija apklususi – sapratām, ka jādodas uz koncertu. Spriežot pēc aplausiem jau pēc katra nākamā vārda nosaukšanas, visi koncerta dalībnieki bija moldāviem labi zināmi. Sāka, protams, ar vairākiem operas gabaliem (pārsvarā – skaistiem), tad pamazām pārgāja uz “estrādi” – no gados vecākiem izpildītājiem virzoties uz jaunākiem, tad bija mazliet džeza un “saldajā ēdienā” – dikti enerģisks melnais izpildītājs, kurš sāka ar regeju, bet pamazām vien gan ar dziedājumu, gan ar “šovu” paņēma mūs visus savā varā un beigās jau arī skatītāji dejoja gan ejās, gan skatuves priekšā. Kad šodien uzjautāju meitenēm, kas viņš bija, viņas izbrīnīti jautāja: kā, vai tad es neesot pazinusi? Tas taču esot bijis xxx (viņas nosauca vārdu, kurš man, diemžēl, neko neizsaka, tāpēc jau aizmirsu)!

Pusdesmitos viss bija cauri un es ar trolejbusu devos mājās. Bet smaidu joprojām – bija gan iespaidīgi, gan skaisti un interesanti. Pielieku arī dažas bildes.

Kalvei veltītā konferences ekonomikas sekcija. :)

Nupat pārrados mājās no ULIMa jubilejas pieņemšanas. Bija lieliski, bet par to vairāk uzrakstīšu citu reizi. Tagad par to, kas virsrakstā.

Mūsu sekcijas darbam šodien (otrdien) jāsākas 9os. Es šorīt nočammājos pa māju un ieskrēju 8.59. Telpa gandrīz tukša – dekāns, vēl viens pasniedzējs un es. Vai strādāsim trijatā, ar smaidu uzjautāju? Un saņemu atbildi, ka mazliet pagaidīsim. Nu, paskatīsimies, cik ir “mazliet moldāvu mācībspēku gaumē”. 🙂 Pēc pusstundas palēnām sākam – vēl 2 profesori atnāca.

Vienojāmies, ka šodien runāsim krieviski. Un patiesībā sanāca kā jau virsrakstā teikts – “mana” sekcija. Vakar pēc savas prezentācijas saņēmu vairākus komplimentus, šorīts sākās ar vēl vairākiem – gan par krievu valodu (kas esot pārsteidzoši laba…), gan par vēl kaut ko. Nonācām, protams arī pie jautājuma – kas man patīk un interesē Moldovā. Teicu kā ir – ka viss. Un – ka mēs jau viens par otru (te domāju valstis) zinām tikai to, kas notiek slikts vai muļķīgs – ar Maskavas starpniecību, jo viņi jau visu ko tādu labprāt izbazūnē un vietējie žurnālisti ar prieku pārstāsta. Par to, kas ir labs vai vērtīgs, taču praktiski neko nezinām pat par savām Baltijas kaimiņvalstīm, kur nu par pārējām postpadomijas…

Kad nu tā biju pateikusi, tas profesoriem dikti patika – ka gribu visu ko zināt. Un tad nu viņi (brīžam viens otru pārtraucot un/vai papildinot) ņēmās man visu ko stāstīt (aptuveni par savu referātu tēmu). Tālāk ir mans īss konspekts. Viss kas juku jukām – kā nu sarunas laikā varēju, tā pierakstīju, var būt arī steigā nepamanītas kļūdas, bet ceru, ka tiem, kuriem arī kaut kāda interese par Moldovu ir, priekšstats radīsies.

Ceru, ka kādreiz man būs laiks visu mierīgi pārdomāt un smukākā un lasāmākā stāstā salikt, bet te tālāk seko oriģinālpieraksti.

Profesors Roški. Darba resursu starptautiskā migrācija. Ar akcentu un “smadzeņu darbu”. Kopā ar doktorantu. ULIMam ir 2 filiāles Rumānijā un tāpēc ir arī diezgan daudz rumāņu doktorantu, te ir arī lētāk. Gadās arī pa kādam rietumniekam, kas te aizstāvas. Kāpēc tik liela migrācija pēc PSRS sabrukuma? Tiesa, bija arī padomju laikā. Viens no iemesliem – nevienlīdzīgs iedzīvotāju sadalījums (visā pasaulē) – kaut kur par daudz, kaut kur trūkst.

Ir ziņas, ka pirms 2000 gadiem zemi apdzīvoja 257 miljoni, pirms tūkstoš – 280 miljonu – pieaugums neliels. Padomju savienībā bija 265 miljoni iedzīvotāju. Ap 1500.gadu 427 miljoni – mazāk par pusmiljardu. Pirmais miljards – skaitās ap 1820.gadu – mazāk kā pirms 200 gadiem, bet patlaban ir 7 miljardi! Otrais – 1927.gadā, trešais – 1959 – pieauguma temps milzīgs. 1974 – ceturtais, 1987 – piektais, 1999 – sestais. Pagājušajā gadā (2011.beigās) – septiņmiljardais. Pusotrā tūkstošgadē pieaugums būtisks, no Āzijas (visvairāk) un Āfrikas. Tie ir ANO un līdzīgi ticami dati.

Bet nav jau tikai pieaugums. Arī valstu attīstības tempi ir ļoti nevienlīdzīgi. Pēc 8 gadiem Ķīna pēc IKP būs 22 triljonu līmenī, ja pieaugums būs 7%, bet ASV saglabājot normālu tempu būs 22. Patlaban Ķīna noņem dzimstības ierobežojumus un tā rezultātā iedzīvotāji no 1,3 miljardiem pieaugs līdz 1,5. Bet vēl jau ir arī citas Āzijas valstis. Ķīnā uz 2020.g.pilsētās dzīvos ap 70% iedzīvotāju (patlaban – 45). Kā mainās pasaule! Mainās arī iedzīvotāju migrācija un tās iemesli. Attīstības valstīs, kaut arī tās attīstās straujāk par vidējo, ir problēmas ar nodarbinātību un šīm valstīm nav iebildumu, ka iedzīvotāji migrē, ja ir kurp.

Migrācijas veidi: pastāvīgā – jeb normālā un legālā, cilvēku kustība dažādu iemeslu dēļ – varētu būt ap 30%. Nelegālā – skaitās, ka attīstītajās valstīs ap 30% ir nelegālā migrācija. Zinātniski-tehniskā – saistīta ar noteikta veida darbaspēka pieprasījumu. Ja agrāk migrācijai īpaši lielu uzmanību nepievērsa, tad pēdējos 10 gados attīstīto valstu valdības (izņemot Kanādu) tam pievērš aizvien vairāk uzmanības. Krīzes sakarā – vēl vairāk, jo strauji aug bezdarbs. No Moldāvijas ap 300 tūkst strādā Itālijā. Oficiālā statistika rāda tikai legāli aizbraukušos, bet tie skaitļi ir mazi. Krievijā arī ap 300 tūkst no Moldovas, Spānijā vismaz 70, tiek uzskatīts, ka kopā pēdējos 10-20 gados no Moldovas ir emigrējuši ap 1 miljonu darbspējas vecuma cilvēku. Uz kāda pamata tas skaitlis? Kaut vai ņemot un salīdzinot statistikas datus un tautas skaitīšanas datus pa gadiem. Tie, kuri bija dzīvi padomju laiku beigās – kaut kur taču viņi ir un dzimstības reģistrs ir.

Patlaban te uz vietas trūkst celtnieku, inženieru. Padomju laikā bija attīstīta militārā rūpniecība ar inženieriem. Tagad to vairs nav, kur ir tie cilvēki? Liela daļa bija krievi, tie aizbrauca. Moldovā bija PSRS vienīgais sadzīves tehnikas projektēšanas/izstrādes institūts ar vairākiem simtiem inženieru. Aizbrauca gandrīz visi. Bet te ir radīti gan padomju ledusskapji, gan veļasmašīna Vjatka (vienīgais padomju automāts!), gan sadzīves saldētavas… Būtībā Moldova palika bez inženieriem, jo bija maz vietējo speciālistu sagatavots. Krievi aizbrauca dēļ nacionālajām tendencēm.

Būtībā 1/4 no Moldovas rūpniecības bija zināšanu ietilpīga, un gandrīz visi speciālisti aizbrauca, reizēm pat visa organizācija “pārcēlās” uz Krieviju. Moldovai arī patlaban nav nekādas politikas migrācijas lietās. Ir vienīgi aizliegums imigrācijai, ar ļoti mazu limitu/atļauju ievest darbiniekus (2 tūkstoši gadā). Moldova šo migrācijas kvotu pārsvarā pilda ar kvalificēto darbinieku ievešanu. Bet sāk trūkt arī vienkāršu darbu darītāju. Uz tiem iebraukt gribētāji ir – no Āfrikas, piemēram, arī no dažām Āzijas valstīm (Bangladešas..). Protams, daļa vēlas šeit būt tikai pa ceļam uz kādu citu valsti.

Padomju laika beigās Moldovāl bija 2,4 miljoni, 2000. – 1,5, patlaban 1,1 miljoni darbaspējīgo iedzīvotāju. Lielākā problēma – kā un ar ko lai atjauno darbspējīgo cilvēku skaitu? Būtībā uz vēlēšanām ir grūti savākt 50% no balsstiesīgajiem – to cilvēku faktiski nav. Protams, ir mirušie un citas tāda veida kļūdas, bet vairums ir ārpus valsts. Ja domājam par atjaunošanu, tad, protams, labāk būtu ņemt atpakaļ savējos, nevis svešus (kaut ir gatavi nācēji). Viens no iemesliem, kāpēc viņus vajag – pensiju nodrošinājums – pavisam prozaiski.

Pirms 20 gadiem Moldova saražoja ap 1 miljonu tonnu dārzeņu, šobrīd – ne vairāk kā 30, tas pats ar augļiem un ogām. Šobrīd tomāti un daudz augļu tiek importēts. Vīna darīšana arī būtiski samazinājusies: bija ap 1,3 milj tonnu vīnogu. Ap 14% no PSRS konservu tika gatavots šeit, no tiem ap puse – gaļas. Viss ir samazinājies 3-4 reizes, uzņēmumi bankrotējuši dažādu iemeslu dēļ. Tas ir izdevīgi importētājiem – tirgotājiem un pirmajā brīdī arī valstij – importu aplikt ar nodokļiem nav sarežģīti.

Patlaban strādājošie no ārzemēm naudu sūta vecākiem un bērniem, kas mācās. Bet, kad vecie nomirs un jaunie izmācīsies un aizbrauks pie vecākiem uz ārvalstīm, arī naudas straume apsīks. Šodien it kā viss ir tīri labi – ir spoži autiņi, būvē mājas… Bet tam nav ilgtspējīga pamata. Šis ir skarbi – Latvijā taču ir līdzīgi, es nebiju aizdomājusies.

Valstī lielākie uzņēmumi: Moldgas (Krievijas meitas uzņēmums), mobilie operatori (pārsvarā atkal ar ārzemju kapitālu), dzelzceļš… Līdzīgi kā pie mums. Būtībā uz monopoliem būvēta valsts. Fiksētajos sakaros arī būtībā ir monopols. Maizes ražotājs arī ir tikai viens – pieder valstij, citu nopietnu nav. Bucuria – saldumu ražotājs – būtībā tas pats (tur gan interesanti – kontrolpakete pieder Sauda Arābijai, atlikušais valstij – tur bijušas “interesantas” darbības, kā tas viss noticis). AirMoldova – viena no Eiropas dārgākajām aviokompānijām, bet ne tuvu ne laba. Vairums banku ir būvētas uz padomju banku bāzes.

Pat eksporta ražošanā, piemēram, vīnam – praktiski visu (izņemot pašas ogas un vīnu) importē: pudeles, korķus, dzelzīšus, etiķetes…

Docentam valsts alga – 220 eiro, profesoram – 280. Cenas katastrofāli nesabalansētas. Īpaši – “nabago ikdienas precēm”. Kā viņi iztiek, ja starpības starp patēriņa grozu un algām ir vēl lielākas kā pie mums? Viņi smaida, atzīstas arī, ka lielai daļai nāk klāt “ārzemju nauda” – no tiem, kuri ārpus valsts strādā.

Ir ļoti jādomā par valsts ekonomisko modeli. Pirmais ko vajag – veselīgu konkurenci, ar to šeit slikti. Un – pabeigt privatizāciju. Budžeta grupās, kur uzņem ar specialitāti “skolotājs lauku skolā”, jau gadiem nevar savākt grupas. Par maksas grupām pedagogu specialitātēs un arī virknē citu nav pat runas. Tas dēļ sagaidāmajiem darba un dzīves apstākļiem, algām. Daļā valsts iestāžu apkopēju algas ir augstākas, nekā skolotājiem. Algu nejēdzības apmēram tādas pašas kā pie mums.

Protams, ir arī labi apmaksātas profesijas un darbi. Piemēram, viens kolēģis ilgi labi pelnījis naudu ar tulkošanu. Tagad 3 gadus ir augstskolā un saņem ap 350 dolāriem mēnesī. Ar to iztikt nevar. Viņu “uztur” dēls, kam ir bizness un sievas vecāki no Maskavas. Bet šī situācija ir nepatīkama un viņš apsver iespēju tomēr pamest augstskolu.

Nacionāli valsts ļoti sajaukta. Jo valdītāji ļoti mainījušies – līdzīgi kā Latvijā. Līdz 1940.gadam visi zināja vietējo valodu. Padomju laikā te visa dokumentācija bija krieviski, braucot darīšanās uz Baltijas republikām viņi vienmēr brīnījušies, ka pie mums visi/daudzi papīri latviski (vietējās valodās), kabinetu uzraksti latviski, sapulcēs runā latviski. Te visi pa lielam rusificējās, vietējai valodai tika veltīts maz uzmanības. Piespieda pat alfabētu/rakstību no latīņu nomainīt uz kirilicu, apbrīno, ka mēs pret to esam nostāvējuši.

Moldovā katru gadu caur bankām ienāk ap 1,5 miljardiem dolāru no ārzemēs strādājošajiem. Bet cik vēl ienāk nelegāli (tiek ievests fiziski)? Tiek uzskatīts, ka ārzemēs moldāvi gadā nopelna ap 4 miljardiem dolāru. Protams, ne viss atgriežas Moldovā.

Arī Moldova sāk domāt par to, kā lai kaut daļu ārzemēs strādājošo atgrieztu atpakaļ. Ir vajadzīgi pareizi politiskie lēmumi un rīcības. Un, protams, valodas jautājums ir un būs svarīgs. Bet – kam tiešām vajag, tas iemācās.

Andrei Munteanu. Starptautiskās ekonomiskās integrācijas priekšnoteikumi. Moldovā patlaban ļoti trūkst visa veida investīciju. Tiek uzskatīts, ka tehnoloģiski neattīstītas valstis var ražot tikai produktus ar zemu pievienoto vērtību un līdz ar to – attīstās lēni. Ir problēmas izmantot un ieviest jaunos efektivitātes un inovāciju konceptus, kā “learning by doing”. Vairums augstskolu beidzēju ir juristi un ekonomisti, bet ar bēdīgu smaidu jāatzīst, ka mums nav ne likumiski sakārtotas valsts, ne īsti ekonomikas. Aug ekonomiski neaktīvo cilvēku skaits. Kāpēc tā? Tas rāda cilvēku uzticības trūkumu valstij, nejūt atbalstu.

Kas notiek pasaulē? Aizvien dziļāka integrācija un aizvien straujāka izaugsme kopš 20.gs.sākuma. Ekonomikas izaugsmes un izglītības/izglītotība saistība. Aizvien pieaug nemateriālo aktīvu vērtība. Ja agrāk fiziskais darbs bija ap 80%, garīgais – 20, tad attīstītajās valstīs tagad ir otrādi. Moldovai arī būs vieglāk atrast izeju no krīzes, ja izglītībai tiks pievērsta lielāka uzmanība. Ar ko M atšķiras no attīstītajām valstīm? Ar citādu attieksmi pret izglītību? Jau vairāk kā 10 gadus tajā vai citā veidā esot izglītībā, būtībā tikai vakar es dzirdēju runājam par “zināšanu radīšanu, ražošanu un attīstību” – tā ir radoša/vairojoša, nevis tērējoša joma. Ne tikai ar ražošanu valstis attīstās. Ir daudz un dažādi politiskie apgalvojumi, bet parasti tiem nav vispār nekāda seguma un nekādas darbības netiek plānotas. Politiķi dzīvo paši savu, no realitātes un jo vairāk – no domām par rītdienu un pasaules procesiem atrautu dzīvi.

Jautājums ir svarīgs: ko, kādu labumu valstij un ekonomiskajai sistēmai dod izglītība? Kāda ir izglītībā ieguldītās naudas atdeve? Ir zināms, ka ir virkne tiešu korelāciju, piemēram – starp izglītības līmeni un cilvēku veselību. Izglītotākie ir veselāki, mazinās noziedzība… Izglītības ekonomikas teorija pasaulē nav nekas jauns. Tāpat kā “kapitāla veidu” dažādošanās – sociālais kapitāls, kultūras kapitāls… Tie pamazām pie mums ienāk, bet nereti tiek visai dažādi un brīvi interpretēti.

Ar sociālo kapitālu jāsaprot valsts un tās iedzīvotāju attiecības/uzticēšanās vienam otram. Un tas ir liels mīnuss/trūkums M. Un tas protams, ietekmē valsti visās jomās, arī uzņēmējdarbības sākšanā – ko es domāju par valsti un valsts par mani.

Fiziski saražoto ir viegli mērīt, daudz grūtāk ir izprast un vadīt izglītības procesus. Kas un kā jāmāca skolēniem un studentiem? Kādus un priekš kam mēs viņus veidojam? Ekonomikas teorijas ir vismaz divējādas – vienas izglītības un cilvēkkapitāla lomu vērtē augstu, citas skatās tikai “tīro” ekonomiku.

Viedokļi par M izglītības sistēmu ir atšķirīgi. No vienas puses – ir daudz absolventu, ir labi rezultāti dažādās olimpiādēs u.tml. Bet vai tas ir viss? Starptautiskos salīdzinājumos rezultāti nav īpaši labi. Redzams, ka vecāki ļoti lielā mērā ietekmē/iespaido skolēnu un studentu, arī skolu un augstskolu dzīvi. Vecāki izglītību uzskata par svarīgu, bet ko viņi sagaida? Uz ko virza savus bērnus? Ar to vien, ka iet uz skolu, studē augstskolā ir par maz. It kā moldāvu bērni gan skolā pavada diezgan daudz laika, gan ārpus skolas darba. Bet rezultāts? Arī skolēnu/studentu skaits uz pasniedzēju ir ļoti labs – 14, kamēr DKorejā ir 23. Baltijā izglītības atdeve ir 60%, Moldovā – 9% (Māstrihtas universitātes 2003.gada pētījums, pēc tam M vairs nepiedalījās). Tātad – ir svarīga atdeve, rezultāts. Pasaules izglītības pētījumu rezultāti rāda, ka izglītības atdeve pret investēto ir desmitos %, ja tā ir pareizi sakārtota sistēma. Ja mazāk par 10, jājautā – kāpēc tā, kāpēc tāda tiek uzturēta.

Un tad man nācās atvainoties un skriet pie studentiem uz lekciju. Tie kolēģi, kuriem nebija lekciju, vēl palika turpināt.

ULIM konference. Pirmā diena – visādas piezīmes un gudrības

Nezinu, cik interesants šis stāsts būs “normāliem cilvēkiem”, bet augstskolas kolēģiem, kādiem studentiem un varbūt vēl kādam ir interese drusku ieskatīties konferencē. Piezīmes gan ir juku jukām – vietām latviski, vietām angliski, jo tapa uz vietas – konferences laikā, tikai šo “ievadiņu” rakstu tagad – vakarā. Saturieties – gabals sanāca garš un atvainojiet par kļūdām – patlaban nebija laika pārlasīt. Gan jau kādā brīdī pie lielā datora to izdarīšu. 🙂

Plenārsēde

Sākums. Zālē pirmās divas rindas rezervētas “augstajiem viesiem” – pirmā visādiem vietējiem priekšniekiem, otrā – mums, ārzemju dalībniekiem. Tas patīkami. Tiesa gan, dzirdēju, kā nopūtās aizmugurējo rindu augumā nelielie cilvēki, kad es apsēdos. Neko darīt.

Konference valodu ziņā ir daudz mazāk “starptautiska” par mūsējām – ļoti, ļoti, ļoti izteikti dominē vietējā/rumāņu valdoa. Plenārsēdē ar to, šķiet, nebūs problēmu, jo saņēmām austiņas, tātad būs tulkojums, bet sekcijās gan būs bēdīgi. No pārdesmit referātiem kādi 4-5 ir krievu vai angļu valodā un vēl mazāk ir to, kas mani kaut cik interesē. Redzēs kā būs.

“Visstarptautiskākā” no valodu viedokļa ir “bibliotekāru sekcija”, jo tajā ir pārstāvji no dažādām valstīm, kuras runā “savās valodās”, un tālab tīri labi var vienoties angliski.

Arī komunikācijas zinātņu un valodu apvienotajā sekcijā ir dažādas valodas, ar nelielu rumāņu valodas dominanci. Pārējās sekcijas ļoti “nacionālas”.

Patlaban ir jau 8 minūtes pāri sākuma laikam, beidzot palielinās pirmajā rindā sēdošo daudzums, varbūt drīz arī sāksim.

10.10 sākam ar himnu. Nesaprotot vārdus jāsaka, ka visnotaļ klausāma – neskan pārlieku svinīgi, ir tīri jauka, nav arī tik braša kā, piemēram, itāļiem, par kuru atceros, ka reiz pēc uzvaras 1.formulā Mihaels Šūmahers braši vicinājās līdzi ritmam (un dabūja brāzienu pēc tam). 🙂

Dalībnieki ir no 24 valstīm. Rektora uzruna. Klausos tulkojumu angliski, diez ko raits tas nav, bet nav jau izvēles – tulkojums pieejams angliski un franciski. Runā par BRIC valstu un Austrālijas, arī Rumānijas straujo attīstību pēdējo 10 gadu laikā. Arī Eiropa strauji attīstās. Rektoram dažādu valsts delegāciju sastāvā pēdējo gadu laikā ir bijusi iespēja daudz ceļot un redzēt kā pasaule mainās. Doma par vienotas izglītības telpas veidošanu vispirms jau Eiropā un, iespējams, iekļaujot arī citas valstis rektoram šķiet ļoti svarīga. Un tas nav iedomājams bez sadarbības.

Šī, ULIMa 20 gadei veltītā konference ir labs iemesls atskatīties uz šajā laikā paveikto, uzzināt citu valstu kolēģu pieredzi un dzirdēt ieteikumus.

Vārds tiek dots Ērikam Brunat no Francijas – viņš biežs viesis Moldovā un arī ULIMa sadarbības patneris – jau 8 gadus. Jautā, vai runāt angliski vai franciski, publika vēlas franciski, es klausos tulkojumu. Kādu laiku strādājis kaut kādā ES amatā Maskavā, pēc tam arī saistībā ar ANO – Maskavā, Minskā un Kišiņevā – deviņdesmito gadu beigās. Arī 2004.-2005.gadā strādājis un dzīvojis Kišiņevā/Moldovā. Un tagad ir priecīgs atkal būt šeit. Abas universitātes ir partneruniversitātes – viņš ir Grenobles universitātes vicerektors. Ļoti klausāms runātājs – gan aktīvi žestikulē, gan paralēli rāda slaidus (angliski!), gan arī runā ekspresīvi. Pat ja tēma neinteresētu, aizmigt nebūtu viegli. Bet mani interesē.

Tagad būs viņa pārskats par globalizāciju – 20 minūtes. Pārmaiņas notiek ne vien izglītībā, bet visās jomās. Mēs redzam bagātas un nabadzīgas nācijas, bet mēģināsim ieraudzīt kopējos procesus. Pamata punkti ir: 1) globalizācija ir fantastisks tehnoloģisko un bagātību veidojošo procesu kopums, bet ir problēmas ar tā izplatīšanu/sadalīšanu. Berlīnes mūra krišana un pēc tam arī Padomju savienības sabrukums nesa līdzi arī nebijušas problēmas un līdzīgas ar “atvēršanu” un “pārmaiņām” saistītas problēmas turpina rasties un augt.

Globalisation is an efficient process to create wealth but a poor system to distribute equitably. Multinationals have turnovers exceeding the GDP of many nations or even continents.

G is not moving at the same speed: fast for finance, slower for taxation or human rights and social rules: it is asymmetrical.

The world is suffering from a lack of regulation, of rights and rules to coordinate and supervise the actions and supranational globalized flows.

Global economic mapping evolves with globalization. North-south, west-east. Share or worldwide industrial value added: China’s and India’s weight is about 20% today. Rest of the world has diminished.

Rebalancing in a context of weak regulation of the g economy. fragile and weak institutional framework and social regulation.

g: the state of play. 3 preliminary remarks: 1) the economic crisis that began in 2008 hit differentially developed and emerging countries. 2) the recovery is veryt uneven across regions of the world. developed countries show record public deficits, high unemployment and relatively low growth. 3) emerging markets have returned to comfortable growth retes, which attracts new flows of foreign direct investment and capital after collapse in 2008.

Emerging countries – concept is broad. Usually we think about BRIC, but not only. The growth rate of GDP in these is greater than or equal to the globas average during the last decade. The per capita income is intermediate between those of the developed countries and developing countries. A seeries of structurarl reforms helped them to get into the global economy. These economies are trading more and more with the rest of the world and have industrial plants and servides from multinational companies. the economic growth potential is particularly important given the gap in living standards with the advanced countries. We are estimating, all around the wold, at about 50 the so called emerging countries meeting heses criteria. Together they now account for nearly 50% of global wealth expressed in PPP.

However. Yet country like France and its 64 mill inhabitants (less than 1% of the wold population) continues to weight 4,5% the GDP. there is no logic nor thet the billion people of all richest countries (16% of the world population) continue to monopollize 80% of global income as it was in the case in 2010. Big companies from BRICS are starting rebalancing stock exchange capitalization.

Ķīnas republikas vēstnieks Moldovā E.S.Tong Mingtao. Uzruna savā valodā, blakus stāv meitene un tulko mikrofonā rumāniski, no viņas teksta tulko austiņās angliski. 🙂 Paliela nobīde sanāk, bet var arī tā. ULIMā vispār ir spēcīga “ķīniešu” nodaļa – māca valodu, ir Konfūcija centrs, kas aktīvi darbojas. Vairāk kā 100 studenti mācās valodu, dažādos kursos un semināros kopš 2009.gada piedalījušies vairāk kā 500 dalībnieku. Saka ļoti pieklājīgus (un daudz) pateicības vārdus… Skatos uz tulkotājmeiteni un brīnos. Izskatās, ka viņa to gabalu zina gandrīz no galvas un vēl arī brīžam iemet aci savās piezīmēs (ne tagad izdarītās)…

Tatiana Potang – Moldovas Izglītības ministra vietniece. Mans tulks izklausās noguris vai pusaizmidzis. Runā kā īsta politiķe (nu – gandrīz kā Dombrovskis – vārdi plūst, skaisti tie ir, bet bez īpašas jēgas…). Nu jā, es esmu praktiķe vai vismaz kādu ideju gribu izlobīt. Tāpēc man tik ļoti patika francūzis. Ja te sēdētu politologs, varbūt vērtētu citādi.

Valeriy Canter – The national council of attestation and accreditation, Republic of Moldova. To grow research area of Moldova – RAM (branch) on the European research area – ERA tree. Varbūt viņam runājot sapratīšu, kas domāts ar šo virsrakstu (norakstīju no slaida). Pats runā angliski. Bez zinātnes un inovācijām, neesot iespējama ne valsts, ne izglītības un sabiedrības attīstība… Sākums dikti lēns un vispārīgs.

The world of research and innovaton is changing. still nedd for bottom up ideas, but… Seeking for knowledge is more efficient than creating it. Assembling knowl is the key source for new products. Innovaton is often in the business model (Dell, Ikea…).

Daudz slaidu, diezgan daudz labas info/teksta (par daudz priekš katra atsevišķā slaida), bet tik ātri pārskrien tiem pāri, ka pat es nespēju lāga izlasīt, kur nu vēl pierakstīt. 😦 Interesanti – vai viņam pašam tas neliekas svarīgi? Pēc tam pāriet atkal uz diezgan vispārīgām lietām, pie kurām pašam patīk kavēties, bet ne man… – nu nesaskan mums domu gājiens. Tā gadās. Domāju tikai – no kurienes/kā viņam gadījās tie slaidi, kuri man šķita vērtīgi, bet viņš tik ātri pārskrēja? Kāpēc vispār lika? Jocīgi. Varbūt stiķēja no vairākām prezentācijām? (piekasīgā pedagoģe pamodās – lai neaizmigtu pagarlaicīgās runas laikā :))

Open research and innovaton ecosystem network. Science plays role in policy. Glob has different effects on different regions of the woldd: brain gain, brain drain, or brain circulations. What is the role for small scale research (like in Moldova)? Local challenges: deficits of all kinds of resources, critical mass reguired to sustain development (clusters), underskilled students… Why European level research is more preferable as global in the moment for Moldova? Diskutabli, bet vienkāršojot – ES sistēma ir kaut cik sakārtota un saprotama, skaidrs kur un kā var dabūt naudu. Protams, viņš daudz “politoloģiskāk” un garāk to pateica un slaidā sarakstīja. Vesela virkne (domāju – kopumā apmēram puse) slaidu tiek tikai nozibināti mums gar acīm – vispār nepakavējoties. Kāpēc??? Kas un priekš kam tos taisīja?

Stāsta par European Research Area. Competition, collaboration and coordination. New Renaissance.

Sēžu, skatos uz 5 prezidijā sēdošajiem “lielajiem šefiem un īpašajiem viesiem” un domāju – viņi gan ir nelaimīgi. Sēž, protams, ar seju pret mums un nekādi neredz slaidus, praktiski neredz arī runātāju – tas ir viņiem blakus. Tulkojuma austiņu arī nav – vai tiešām viņi saprot visas valodas? Katrā ziņā inteliģentas sejas izteiksmes tiek saglabātas visu laiku – tas laikam treniņš. Runātāji it kā cenšas ik pa brīdim uz prezidiju arī paskatīties, bet varbūtība sastapt pretī vērstu skatienu ir maza. Droši vien pamazām nāksies pārdomāt prezidiju izvietojumu, šis, visticamāk, ir radies tajos laikos, kad vizuālā info/slaidi vēl nebija pieejami. Es negribētu sēdēt prezidijā.

Info par Leuven (Nīderlande) un Malaizijas universitāti – ap 10% no viņu studentiem ir doktora līmeņa!!! Tad arī var runāt par zinātņietilpīgu attīstību.

Noslēgumā – rektora ziņojums par globalizāciju augstākajā izglītībā, ar akcentu uz ULIM. Slaids pārpildīts ar tekstu un vēl arī zīmējums virsū – galīgi nav lasāms. Jeb tas ir runas pilns teksts, tikai slaidos? Pagaidām nesaprotu. Tulks arī samulsis un apklusis nez kāpēc. Pamodās pēc brīža, bet atkal – biežāk nav nekā ir tulkojums. Vārds “organizācijas” konsekventi tiek tulkots kā “organismi”. 🙂

ULIMs ir biedrs un dalībnieks virknē dažādu starptautisko organizāciju. Apmācības notiek rumāņu, krievu, franču, angļu ķīniešu un korejiešu valodās. Katru gadu ir ap 30 pasniedzēju no dažādām valstīm. Ir parakstīta virkne sadarbības līgumu ar dažādām universitātēm. Ārzemju studentu ULIMā esot vairāk nekā vidēji Austrumeiropā un tas ir apzināta un sūra darba rezultāts. Daudz studentu no Āzijas un Āfrikas. Vienošanās par sadarbību ULIMam ir ar VISĀM Moldovā esošajām vēstniecībām un pamazām tiek virzīta sadarbība. Virkne auditoriju ir aprīkota par šīs sadarbības rezultātā iegūtiem līdzekļiem un nosauktas to valstu vai šo valstu personību vārdos. Ir iespējams mācīties virkni svešvalodu, bez tām kurās notiek apmācības, ieskaitot arābu, turku, spāņu, portugāļu, poļu… – kopā 28 valodas tiek mācītas un pārsvarā to dara šo valstu pasniedzēji – sadarbībā ar vēstniecībām un kopīgi arī meklējot finasējuma avotus. Vēl ULIMs līdzdarbojas dažādu valstu kultūras un zinātnes centru izveidē un uzturēšanā.

Dubultie diplomi – kopējs bakalaura diploms biznesa vadībā ar University of Orleans, France. Studenti, kuri studē franciski, saņem dubulto diplomu (tiek lepni piebilsts – tā arī nepabijuši Francijā :(). Moldovā pagaidām vēl neskaidra un ar ES nesaskaņota doktora studiju sistēma, kas ir problemātiska, te vēl daudz ko darīt. Ir Doctor of Science un Doctor Habilitat (postgraduate). Pirmo ir salīdzinoši vieglāk iegūt. Kas ir tas otrs, tā arī īsti nesapratu.

Par zinātnisko pētniecību. Pētījumos notiek sadarbība ar ārzemju pētniekiem (50:50%). Publikācijas esot svarīgas. Skaitļu un izvērtējuma nebija. Akadēmiskā apmaiņa. Augstskola domā par filiālēm. Ir bijusi Sudānā, patlaban tā kā apturēta (dēļ nestabilās situācijas valstī), grib veidot konsorcijus sadarbībai ar dažādu valstu augstskolām.

Pēcpusdiena – Ekonomikas sekcija.

Vienam cienījamajam profesoram slaidi pilni ar tekstu. Otrs vispār – atvēra Worda failu un lasa priekšā. Kā te lai neaizmieg? Protams, viss rumāniski. Man gan piesēdināja kolēģi, kura mazliet patulko, bet tas nekādi neglābj vispārējo stila un prezentēšanas garlaicību. Vai tas kādreiz beigsies? Laikam jau maz ticams, jo jēdzīgos ātri vien savāc ES un citas institūcijas – kā to feino plenārsēdes francūzi. Un paliek šitie – lēnīgie gudrinieki… Mans vienīgais prieks – lekcijas laikā rakstu piezīmes latviski un neviens neko nesaprot.

Pēc pirmā runātāja sekcijas vadītājs saka, ka vispār runas jācenšas ierobežot – 15, maksimums 20 minūtes (pirmais notērēja 45). Nu ko, skatīsimies kā būs. Otrais – 30 minūtes un neviena aizrādījuma. Trešā runā Viorēlijas kundze. Interesanti, slaidi drusku labāki, bet – 45 minūtes! Un būtībā tāpat arī uz priekšu… Jā, ar laiku ievērošanu iet vāji.

Šodien arī es uzstājos (20 minūtes – paskatījos pulkstenī) – stāstīju par sociālo biznesu Eiropas Savienībā (slaidi angliski, runāju krieviski – tas vispār nav slikts variants jaukto valodu konferencēs). Kolēģi izskatījās diezgan ieinteresēti. Par to man prieks.

Ups! Virknei runātāju (kādiem 4) prezentāciju nebija vispār – no vietas kaut ko diezgan monotoni stāstīja. Man par laimi – viens krieviski, tad nu arī jums tiek neliels ieskats Moldovas ekonomikā.

Moldovas lauksaimniecības pārskats. Padomju laikā ls bija samērā labi attīstīta un dzīvoja vidēji labāk kā citi laucinieki. Tagad lauksaimniecībai vairāk uzmanības pievērš kopš 2005.gada. Patlaban 58% iedzīvotāju dzīvo laukos un rada 33% no IKP. Šodienas ls ražošana ir it kā brīvāka, bet arī grūtāk prognozējama. Mainās arī ciemu sociālā struktūra. Parādās aizvien lielāka nevienlīdzība pieejā dažādiem resursiem un labumiem. Zemes reforma/privatizācija nav bijusi īpaši veiksmīga – it kā dalīja godīgi (pat – lozējot), bet rezultāts ir sadrumstalotība, sagrautas meliorācijas sistēmas. 48% no visas lauksaimnieciskās produkcijas ražo sīksamnieki – individuālie ražotāji. Vairumu tehnikas, ēku un citu resursu toreiz privatizēja vietējie ražotāji un pārējiem nekā. Dažu hektāru zemnieku saimniecības vidējie mēneša ienākumi uz cilvēku ir ap 1000 lejām (zem 50 latiem), lielsaimniecībās – 6-7 reizes augstāki.

Moldovā minimālā alga ir 1300 lejas (ap 57 latiem), vidējā – 3500 (ap 154 latiem). Veikalos cenas gandrīz kā pie mums. Tiesa gan, daļa pakalpojumu ir būtiski lētāki (manis jau minētais sab.transports…) un es jau visu nezinu, bet skaitļi šokējoši mazi.

Vēl viena runa krieviski. Josifs Belouss par ekonomikas “garajiem viļņiem“. Tie esot ap 30-50 gadu gari. Šī krīze prasa jauna viļņa/virziena radīšanu. Iepriekšējais cikls sākās ap 1928.gadu un izvēlējās “brīvā tirgus” ekonomiku, kas lielā mērā zaudējusi cilvēcīgo seju. Tad – ap 80 gadu atkal bija krīze, taču virziens netika mainīts, mēģināja visu kā nebūt sakārtot, pastiprināt jau esošo. Ja iepriekš runājām par pārprodukcijas radītām krīzēm, tagad – par (kapitāla) pārdales radītām – kur un kā tas plūst un tiek izmantots. Otrs – finanšu sfēras (dīvainā) attīstība. Un kāpēc globāla? Parādījusies interesanta tendence, ka “attīstības valstis” tiešām aug un attīstās, kamēr “attīstītās” stagnē. Kāpēc – tāpēc, ka savu ražošanu lielā mērā ir apzināti (bet vai – pārdomāti) pārsviedušas uz attīstības valstīm, investējot tur milzu līdzekļus un tehnoloģijas. Un nu jau to nevar apturēt, notiek visa veida resursu pārplūšana un attīstības valstīm. Šī krīze vairāk “sita” baltās apkaklītes, nekā zilās. Finanšu tirgus tendences (arī pozitīvās) absolūti nav saistītas ar iziešanu vai neizieānu no krīzes. Tas dzīvo lielā mērā “pats savu dzīvi”. Un ko ar to darīt, nevienam nav skaidrs. Joprojām turpinās finanšu burbuļa pūšana ar aizvien mazāku saistību ar reālajiem ekonomikas rezultātiem. Aug bezdarba līmenis. ASV ir termins – sociāli bīstams bezdarba līmenis. Viņi ilgi uzskatīja, ka tāds ir 8%, tagad ir paaugstināts līdz 9%, bet Eiropā – vietām ir jau 25% – tiešām bīstami. Vēl – neoliberālās ekonomikas mutācijas. Skandināvijai raksturīgā sociālā tirgus ekonomika. Šīs valstis arī krīze ir skārusi mazāk. Vairums valstu turas pie “angloamerikāniskās skolas”, kur valsti uzskata par ienaidnieku un visu labi regulē neredzamā tirgus roka. Bet Skandināvijā tā nav. Ir nepieciešamas izmaiņas uzskatu bāzē. Tas varētu būt sociāli orientēts skats.

Pēc tam uz brīdi aizskrēju pie saviem maģistru studentiem – ātri izrunājām par lasīto un vienojāmies šovakara lekcijas pārcelt – ceturtdien un nākamo otrdien viņi nāks uz skolu 1 lekciju agrāk un mums būs 3 nodarbības.

Tā es tiku uz konferences pieņemšanu. Visvienkāršākais salīdzinājums – apmēram tāpat kā Turībā. Arī ULIMs svinēt prot! Vienīgā atšķirība – telpas supergreznas (caku cakām grezni aizkari, “kristāla” lustras pie griestiem, gleznojumi… – tā ir augstskolai piederoša (tiek arī izīrēta) svinību zāle. Kāzām būtu ļoti piemērota – viss spīdīgi romantisks. Rektors teica īsu uzrunu un tālāk aicināja mūs visus pāriet uz individuālām sarunām un baudīt uzkodas. Vietas daudz, cilvēku arī, zviedru galda princips – daudz garšīgu un ļoti skaisti noformētu uzkodu. Divarpus stundās no savas vīna glāzes apmēram 1 cm izdzēru – nu negaršo viņš man. Bet bez glāzes nebūtu bijis glīti. 🙂 Bija arī dikti krāšņa milzu torte grāmatas formā, ar augstskolas logo (gan jau vēlāk kādu bildi dabūšu). Garšoja gan kā padomju laikos – paprasts biskvīts un dikti prasts krēms. Un – bez kafijas. Bet visu jau nevar gribēt. Gan papļāpāju ar pazīstamajiem, gan iepazinos ar virkni vēl nepazīstamo un pēc astoņiem (sākās sešos) jau bija gana – dalībnieki diezgan masveidīgi sāka doties mājup. Es arī, jo rīt atkal būs gara diena.

Kad ir, tad ir

Kad vakar beidzu rakstīt pabēdīgo lietus dienas stāstu, paskatījos laika prognozi un nopriecājos – tā bija mainījusies uz labo pusi – lietus tika solīts tikai uz pēcpusdienu un arī tad – mērens. Tas labi, jo biju uzaicināta piedalīties ekskursijā.

Jau rakstīju, ka gaidāmajā nedēļā ULIMs svin 20 gadus un tam par godu notiks gan virkne pasākumu, gan ierodas arī pulciņš ārvalstu viesu. Un, protams, tiem, kuri Moldovā ir pirmo reizi, valsts kaut nedaudz ir jāparāda. Man paveicās ietrāpīties šajā kategorijā. Iepriekš jau rakstīju, ka biju “ekskursijā” bibliotēkā un tiku iepazīstināta arī ar tās vadītāju – Zinaīdas kundzi. Tajā brīdī tas arī bija viss. Ceturtdien pie manis pienāca dekāns un jautāja, vai svētdien gribu un varu braukt ekskursijā uz Veco Orheju (Orheiul Vechi). Protams, gribu! – es atbildēju, jo biju jau internetā paskatījusies, ka tā ir interesanta vieta. Tad nu piektdien aizgājām pie Zinaīdas un sarunājām visu līdz galam. Izrādās, viņai brauc ciemiņi/sadarbības partneri no “draudzīgas” Ziemeļkarolīnas štata universitātes ASV un Zina šo ekskursiju organizē viņiem, taču ir ar mieru arī mani paņemt līdzi.

Tā nu vienojāmies, ka 9.15 būšu pie universitātes un viņi mani paņems. Pamodos ap astoņiem un redzēju, ka ārā viss ir apžuvis, saules gan nav, bet jau bija mazliet vairāk kā 10 grādi. Nospriedu, ka tik patīkamā laikā (sevišķi – pēc vakardienas) iešu uz augstskolu kājām. Tā kā nebiju nogurusi (rīts kā nekā), tad uzstādīju jaunu rekordu – veiklā solī aizgāju nedaudz vairāk kā 30 minūtēs. Drīz arī Zina bija klāt, devāmies uz mašīnu, kur iepazināmies ar Patriku un Rozannu (Roseanne) un devāmies ceļā.

Mūsu ceļa mērķis bija ap 50 km no Kišiņevas, tāpēc ceļu īsinājām pļāpājot. Uzzināju, ka arī Zina bijusi ASV ar Fulbraita stipendiju. Starp citu – ap to pašu laiku kad es un arī 8 mēnešus, tikai nevis ar pētniecības, bet “administratīvo” stipendiju – ar projektu ULIMa bibliotēkas modernizēšanai. Šī projekta laikā viņa arī iepazinusies ar Ziemeļkarolīnas universitātes bibliotēkas kolēģiem, kuri tagad ciemojas pie viņas. “Īstā” bibliotekāre ir Rozanna, bet Patriks ir viņas dzīvesbiedrs (arī universitātes mācībspēks, saistīts ar sociālo darbu), abi kopā viņi ir ļoti daudz ceļojuši gan darba lietās, gan prieka pēc. Ielidojuši vakar pusdienlaikā, projām lidos jau agri ceturtdienas rītā.

Par to, ko redzēju Vecajā Orhejā un cik kolorītā vietā pusdienojām, rakstīšu atsevišķi, bet jau tagad varu teikt – bija lieliski. Tā kā mūsu pasākums bija saistīts ar krietnu staigāšanu, laiks bija ideāls – kādi 15 grādi, bezvējš (un arī bezsaule). Saulē droši vien būtu bijis karsti un arī fotografēšana apgrūtināta. Drusku pafotografēju – būs arī galerija. Ap pustrijiem bijām atpakaļ pilsētā. Gribēju jau kāpt ārā pie savas mājas (mūsu ceļš gāja netālu garām), kad Zina sacīja – tā vis nevarot, man esot jāaizbrauc apskatīties arī pilsētas svētki. Piekritu, jo to, ka svētki ir, zināju, un biju drusku sabēdājusies, ka tie iekrīt vienā dienā ar ekskursiju.

Moldovā katrai pilsētai un arī sevi cienošiem ciemiem katru gadu noteiktā datumā ir “pilsētas svētki” – datums nemainās, tā diena vienmēr ir oficiālā brīvdiena. Šogad gan kišiņevieši nelaimīgi – tā iekrita svētdienā. Tad nu atkal visu dienu galvenā iela ir slēgta (daudz, daudz garākā posmā) un tur praktiski visu dienu notiek visādi pasākumi. Zina ar viesiem aizbrauca uz viesnīcu, solot vēlāk atgriezties svētkos, es nolēmu paskatīties kā ir tūliņ. Un tā izrādījās pareiza izvēle. Jo – kad nepilnu stundu biju staigājusi, sāka līt. Ne stipri, bet nepatīkami un tas, protams, pabojāja arī svētkus.

Kas tad tur bija? Pašā pašā centrā uz ielas uzbūvēta milzīga estrāde – nu, tāda būve, kādas lielos pasākumos būvē arī pie mums – milzu konstrukcijas, “telts” veidīgs jumts, sāni un aizmugure, apskaņojums un apgaismojums… Un ik pa brīdim tur kaut kas arī notika. Kad jau devos projām, ap skatuvi pulcējās milzīgi jauniešu bari – droši vien kāda vietējā elka uzstāšanās tika gaidīta, bet man jau tie neko neizsaka. Ielas garumā ik pa gabalam bija tādi kā “vārti”, kas laikam bija veidoti atbilstīgi Moldovas administratīviem vai vēsturiskiem rajoniem un tie tad “sevi rādīja” – katrā no “rajoniem” notika savi dzīvie koncerti – dažādu stilu. Bija labi saplānots – mūzika neklājās pāri – netraucēja viens otram, skaņa bija labi salāgota.

Protams, milzīgs daudzums daždažādu ēstuvju, jo būtībā centrālais elements bija “tautas staigāšana” (mans latviskojums no krieviski daudz precīzākā “narodnoje guļaņije“). Bērni, sievietes un jo sevišķi – jaunās meitenes – uzpucējušās. Īsi un vēl īsāki bruncīši, augsti un vēl augstāki papēdīši, “kaujas krāsojums” un milzums spīduļu visās iespējamās un neiespējamajās vietās… – krāšņi. Un blakus gandrīz tikpat kolorīti uzposies džeks. Nu, jūs jau zināt – maika, trīsstrīpu treniņbikses un pludmales iešļūcenes, iet, abi draudzīgi rokās sadevušies vai elkoņos saāķējušies… Šoreiz sanāca otrādi, nekā iepriekš rakstīju – ne tik jaunie vīrieši nebija treniņtērpos. Protams, arī jaunie, ne visi, bet nu tieši sapucētākās meitenes bija kopā ar treniņtērpīgākajiem…

Starp ēstuvēm bija vēl milzīgāks visādu tirgotavu daudzums. Ko tirgoja? Šo to no rūpnieciski ražotas pārtikas un citām “Made in Moldova” precēm (izskatās, arī viņiem ir šī mode), bet vēl vairāk – visādu spīguļu, štruntu un vēl trakāku štruntu tirgotavu. Ja mēs sūdzamies, ka mūsu “gadatirgos” to ir par daudz, tad te… Vietumis bija arī kādu pašdarinātu lietu (pārsvarā – keramikas) tirgotāji, bija arī medus. Bet nu dikti nomācoša bija tā štruntu dominante. Drusku pabildēju, tātad – kaut kad ielikšu galeriju.

Tā nu pamazām klaiņoju (nenopirku neko), paklausījos vai paskatījos uzstāšanās, kamēr atnāca tas lietus. Kādu pusstundu pacietu arī to, bet sapratu, ka līdz uguņošanai, kas paredzēta 9os vakarā noteikti neizvilkšu. Tātad – jādodas vien uz mājām. Tā kā laiks tomēr bija jauks (jā, arī lietus var būt jauks, ja ārā silts un līst tikai mazlietiņ), nolēmu iet kājām. Nu jā, arī garastāvoklis bija labs pēc visa šodien redzētā – droši vien tam bija izšķirošā loma manā lēmumā. Pēc pieciem biju mājās un ņēmos ar bilžu ielādēšanu no iPhone iPadā. Iepriekš jau palielījos, ka to daru ar bluetooth, bet nu sāku uz to aplikāciju drusku dusmoties – tas iet dikti lēni, pa vienai bildei, ik pa brīdim aplikācija atslēdzas… – kā jau bezmaksas. Noņēmos gandrīz trīs stundas un vēl netiku galā ar visām bildēm (un to nav simtiem). Nākamnedēļ, kad tikšu pie kāda bezlimita “ātrā interneta” mēģināšu ielādēt Drobox un/vai Picasa un tad jau jūsu tikšana pie publiskas galerijas būs tuvāk.

Bet vispār man vismaz nākamās nedēļas sākums gaidāms intensīvs – redzēs, kā būs ar rakstīšanu:
– pirmdien 10os sākas ULIMa konference, 18os – tai veltītā pieņemšana. Bet uz pieņemšanu laikam netikšu – man ir vakara lekcijas (17.30 līdz 20.30) – samainīt nekādi nevarēja. 😦
– otrdien man ir rīta lekcijas (līdz 14.20), bet 17os jādodas uz “Nacionālo kultūras pili”, kur būs lielā pieņemšana par godu ULIMa jubilejai. Runā, ka būs gan koncerts, gan dikti augsti viesi sveikšot augstskolu.
– trešdiena it kā brīva, bet teorētiski konference ir 3 dienas, varbūt par vēl kādu pasākumu uzzināšu un aiziešu. Šajā nedēļā augstskolā visi bija tik aizņemti ar organizēšanas lietām, ka nebija “runājami” un es arī stipri neuzmācos, jo tāpat zinu – ja būs kas interesants, piedalīšos.
– ceturtdien man vakara lekcijas.
– piektdien – rīta.
– nedēļas nogalē – tad jau redzēs. Plāni tā kā top. 🙂

Vēl viens patīkams atklājums. Šorīt pie ULIMa kādas minūtes gaidīju Zinu uz aiz neko darīt sāku pētīt pie fasādes piestiprinātos karogus (nu dikti daudz to ir). Un ar prieku ieraudzīju, ka no “citu valstu” karogiem mūsējais (Latvijas) ir trešais pēc kārtas – aiz Rumānijas un Ukrainas. Par tām divām var saprast – tās ir gan kaimiņos, gan vēsturiski un arī tagad cieši saistītas ar Moldovu. Būs kādam jāuzjautā. Aiz mums nāk Gruzija. Interesanti (pielieku bildi) un arī kādu bildi no pilsētas svētku “vārtiem”.

20121014-205528.jpg

20121014-205559.jpg

20121015-080956.jpg

20121015-081023.jpg