Kalvei veltītā konferences ekonomikas sekcija. :)

Nupat pārrados mājās no ULIMa jubilejas pieņemšanas. Bija lieliski, bet par to vairāk uzrakstīšu citu reizi. Tagad par to, kas virsrakstā.

Mūsu sekcijas darbam šodien (otrdien) jāsākas 9os. Es šorīt nočammājos pa māju un ieskrēju 8.59. Telpa gandrīz tukša – dekāns, vēl viens pasniedzējs un es. Vai strādāsim trijatā, ar smaidu uzjautāju? Un saņemu atbildi, ka mazliet pagaidīsim. Nu, paskatīsimies, cik ir “mazliet moldāvu mācībspēku gaumē”. 🙂 Pēc pusstundas palēnām sākam – vēl 2 profesori atnāca.

Vienojāmies, ka šodien runāsim krieviski. Un patiesībā sanāca kā jau virsrakstā teikts – “mana” sekcija. Vakar pēc savas prezentācijas saņēmu vairākus komplimentus, šorīts sākās ar vēl vairākiem – gan par krievu valodu (kas esot pārsteidzoši laba…), gan par vēl kaut ko. Nonācām, protams arī pie jautājuma – kas man patīk un interesē Moldovā. Teicu kā ir – ka viss. Un – ka mēs jau viens par otru (te domāju valstis) zinām tikai to, kas notiek slikts vai muļķīgs – ar Maskavas starpniecību, jo viņi jau visu ko tādu labprāt izbazūnē un vietējie žurnālisti ar prieku pārstāsta. Par to, kas ir labs vai vērtīgs, taču praktiski neko nezinām pat par savām Baltijas kaimiņvalstīm, kur nu par pārējām postpadomijas…

Kad nu tā biju pateikusi, tas profesoriem dikti patika – ka gribu visu ko zināt. Un tad nu viņi (brīžam viens otru pārtraucot un/vai papildinot) ņēmās man visu ko stāstīt (aptuveni par savu referātu tēmu). Tālāk ir mans īss konspekts. Viss kas juku jukām – kā nu sarunas laikā varēju, tā pierakstīju, var būt arī steigā nepamanītas kļūdas, bet ceru, ka tiem, kuriem arī kaut kāda interese par Moldovu ir, priekšstats radīsies.

Ceru, ka kādreiz man būs laiks visu mierīgi pārdomāt un smukākā un lasāmākā stāstā salikt, bet te tālāk seko oriģinālpieraksti.

Profesors Roški. Darba resursu starptautiskā migrācija. Ar akcentu un “smadzeņu darbu”. Kopā ar doktorantu. ULIMam ir 2 filiāles Rumānijā un tāpēc ir arī diezgan daudz rumāņu doktorantu, te ir arī lētāk. Gadās arī pa kādam rietumniekam, kas te aizstāvas. Kāpēc tik liela migrācija pēc PSRS sabrukuma? Tiesa, bija arī padomju laikā. Viens no iemesliem – nevienlīdzīgs iedzīvotāju sadalījums (visā pasaulē) – kaut kur par daudz, kaut kur trūkst.

Ir ziņas, ka pirms 2000 gadiem zemi apdzīvoja 257 miljoni, pirms tūkstoš – 280 miljonu – pieaugums neliels. Padomju savienībā bija 265 miljoni iedzīvotāju. Ap 1500.gadu 427 miljoni – mazāk par pusmiljardu. Pirmais miljards – skaitās ap 1820.gadu – mazāk kā pirms 200 gadiem, bet patlaban ir 7 miljardi! Otrais – 1927.gadā, trešais – 1959 – pieauguma temps milzīgs. 1974 – ceturtais, 1987 – piektais, 1999 – sestais. Pagājušajā gadā (2011.beigās) – septiņmiljardais. Pusotrā tūkstošgadē pieaugums būtisks, no Āzijas (visvairāk) un Āfrikas. Tie ir ANO un līdzīgi ticami dati.

Bet nav jau tikai pieaugums. Arī valstu attīstības tempi ir ļoti nevienlīdzīgi. Pēc 8 gadiem Ķīna pēc IKP būs 22 triljonu līmenī, ja pieaugums būs 7%, bet ASV saglabājot normālu tempu būs 22. Patlaban Ķīna noņem dzimstības ierobežojumus un tā rezultātā iedzīvotāji no 1,3 miljardiem pieaugs līdz 1,5. Bet vēl jau ir arī citas Āzijas valstis. Ķīnā uz 2020.g.pilsētās dzīvos ap 70% iedzīvotāju (patlaban – 45). Kā mainās pasaule! Mainās arī iedzīvotāju migrācija un tās iemesli. Attīstības valstīs, kaut arī tās attīstās straujāk par vidējo, ir problēmas ar nodarbinātību un šīm valstīm nav iebildumu, ka iedzīvotāji migrē, ja ir kurp.

Migrācijas veidi: pastāvīgā – jeb normālā un legālā, cilvēku kustība dažādu iemeslu dēļ – varētu būt ap 30%. Nelegālā – skaitās, ka attīstītajās valstīs ap 30% ir nelegālā migrācija. Zinātniski-tehniskā – saistīta ar noteikta veida darbaspēka pieprasījumu. Ja agrāk migrācijai īpaši lielu uzmanību nepievērsa, tad pēdējos 10 gados attīstīto valstu valdības (izņemot Kanādu) tam pievērš aizvien vairāk uzmanības. Krīzes sakarā – vēl vairāk, jo strauji aug bezdarbs. No Moldāvijas ap 300 tūkst strādā Itālijā. Oficiālā statistika rāda tikai legāli aizbraukušos, bet tie skaitļi ir mazi. Krievijā arī ap 300 tūkst no Moldovas, Spānijā vismaz 70, tiek uzskatīts, ka kopā pēdējos 10-20 gados no Moldovas ir emigrējuši ap 1 miljonu darbspējas vecuma cilvēku. Uz kāda pamata tas skaitlis? Kaut vai ņemot un salīdzinot statistikas datus un tautas skaitīšanas datus pa gadiem. Tie, kuri bija dzīvi padomju laiku beigās – kaut kur taču viņi ir un dzimstības reģistrs ir.

Patlaban te uz vietas trūkst celtnieku, inženieru. Padomju laikā bija attīstīta militārā rūpniecība ar inženieriem. Tagad to vairs nav, kur ir tie cilvēki? Liela daļa bija krievi, tie aizbrauca. Moldovā bija PSRS vienīgais sadzīves tehnikas projektēšanas/izstrādes institūts ar vairākiem simtiem inženieru. Aizbrauca gandrīz visi. Bet te ir radīti gan padomju ledusskapji, gan veļasmašīna Vjatka (vienīgais padomju automāts!), gan sadzīves saldētavas… Būtībā Moldova palika bez inženieriem, jo bija maz vietējo speciālistu sagatavots. Krievi aizbrauca dēļ nacionālajām tendencēm.

Būtībā 1/4 no Moldovas rūpniecības bija zināšanu ietilpīga, un gandrīz visi speciālisti aizbrauca, reizēm pat visa organizācija “pārcēlās” uz Krieviju. Moldovai arī patlaban nav nekādas politikas migrācijas lietās. Ir vienīgi aizliegums imigrācijai, ar ļoti mazu limitu/atļauju ievest darbiniekus (2 tūkstoši gadā). Moldova šo migrācijas kvotu pārsvarā pilda ar kvalificēto darbinieku ievešanu. Bet sāk trūkt arī vienkāršu darbu darītāju. Uz tiem iebraukt gribētāji ir – no Āfrikas, piemēram, arī no dažām Āzijas valstīm (Bangladešas..). Protams, daļa vēlas šeit būt tikai pa ceļam uz kādu citu valsti.

Padomju laika beigās Moldovāl bija 2,4 miljoni, 2000. – 1,5, patlaban 1,1 miljoni darbaspējīgo iedzīvotāju. Lielākā problēma – kā un ar ko lai atjauno darbspējīgo cilvēku skaitu? Būtībā uz vēlēšanām ir grūti savākt 50% no balsstiesīgajiem – to cilvēku faktiski nav. Protams, ir mirušie un citas tāda veida kļūdas, bet vairums ir ārpus valsts. Ja domājam par atjaunošanu, tad, protams, labāk būtu ņemt atpakaļ savējos, nevis svešus (kaut ir gatavi nācēji). Viens no iemesliem, kāpēc viņus vajag – pensiju nodrošinājums – pavisam prozaiski.

Pirms 20 gadiem Moldova saražoja ap 1 miljonu tonnu dārzeņu, šobrīd – ne vairāk kā 30, tas pats ar augļiem un ogām. Šobrīd tomāti un daudz augļu tiek importēts. Vīna darīšana arī būtiski samazinājusies: bija ap 1,3 milj tonnu vīnogu. Ap 14% no PSRS konservu tika gatavots šeit, no tiem ap puse – gaļas. Viss ir samazinājies 3-4 reizes, uzņēmumi bankrotējuši dažādu iemeslu dēļ. Tas ir izdevīgi importētājiem – tirgotājiem un pirmajā brīdī arī valstij – importu aplikt ar nodokļiem nav sarežģīti.

Patlaban strādājošie no ārzemēm naudu sūta vecākiem un bērniem, kas mācās. Bet, kad vecie nomirs un jaunie izmācīsies un aizbrauks pie vecākiem uz ārvalstīm, arī naudas straume apsīks. Šodien it kā viss ir tīri labi – ir spoži autiņi, būvē mājas… Bet tam nav ilgtspējīga pamata. Šis ir skarbi – Latvijā taču ir līdzīgi, es nebiju aizdomājusies.

Valstī lielākie uzņēmumi: Moldgas (Krievijas meitas uzņēmums), mobilie operatori (pārsvarā atkal ar ārzemju kapitālu), dzelzceļš… Līdzīgi kā pie mums. Būtībā uz monopoliem būvēta valsts. Fiksētajos sakaros arī būtībā ir monopols. Maizes ražotājs arī ir tikai viens – pieder valstij, citu nopietnu nav. Bucuria – saldumu ražotājs – būtībā tas pats (tur gan interesanti – kontrolpakete pieder Sauda Arābijai, atlikušais valstij – tur bijušas “interesantas” darbības, kā tas viss noticis). AirMoldova – viena no Eiropas dārgākajām aviokompānijām, bet ne tuvu ne laba. Vairums banku ir būvētas uz padomju banku bāzes.

Pat eksporta ražošanā, piemēram, vīnam – praktiski visu (izņemot pašas ogas un vīnu) importē: pudeles, korķus, dzelzīšus, etiķetes…

Docentam valsts alga – 220 eiro, profesoram – 280. Cenas katastrofāli nesabalansētas. Īpaši – “nabago ikdienas precēm”. Kā viņi iztiek, ja starpības starp patēriņa grozu un algām ir vēl lielākas kā pie mums? Viņi smaida, atzīstas arī, ka lielai daļai nāk klāt “ārzemju nauda” – no tiem, kuri ārpus valsts strādā.

Ir ļoti jādomā par valsts ekonomisko modeli. Pirmais ko vajag – veselīgu konkurenci, ar to šeit slikti. Un – pabeigt privatizāciju. Budžeta grupās, kur uzņem ar specialitāti “skolotājs lauku skolā”, jau gadiem nevar savākt grupas. Par maksas grupām pedagogu specialitātēs un arī virknē citu nav pat runas. Tas dēļ sagaidāmajiem darba un dzīves apstākļiem, algām. Daļā valsts iestāžu apkopēju algas ir augstākas, nekā skolotājiem. Algu nejēdzības apmēram tādas pašas kā pie mums.

Protams, ir arī labi apmaksātas profesijas un darbi. Piemēram, viens kolēģis ilgi labi pelnījis naudu ar tulkošanu. Tagad 3 gadus ir augstskolā un saņem ap 350 dolāriem mēnesī. Ar to iztikt nevar. Viņu “uztur” dēls, kam ir bizness un sievas vecāki no Maskavas. Bet šī situācija ir nepatīkama un viņš apsver iespēju tomēr pamest augstskolu.

Nacionāli valsts ļoti sajaukta. Jo valdītāji ļoti mainījušies – līdzīgi kā Latvijā. Līdz 1940.gadam visi zināja vietējo valodu. Padomju laikā te visa dokumentācija bija krieviski, braucot darīšanās uz Baltijas republikām viņi vienmēr brīnījušies, ka pie mums visi/daudzi papīri latviski (vietējās valodās), kabinetu uzraksti latviski, sapulcēs runā latviski. Te visi pa lielam rusificējās, vietējai valodai tika veltīts maz uzmanības. Piespieda pat alfabētu/rakstību no latīņu nomainīt uz kirilicu, apbrīno, ka mēs pret to esam nostāvējuši.

Moldovā katru gadu caur bankām ienāk ap 1,5 miljardiem dolāru no ārzemēs strādājošajiem. Bet cik vēl ienāk nelegāli (tiek ievests fiziski)? Tiek uzskatīts, ka ārzemēs moldāvi gadā nopelna ap 4 miljardiem dolāru. Protams, ne viss atgriežas Moldovā.

Arī Moldova sāk domāt par to, kā lai kaut daļu ārzemēs strādājošo atgrieztu atpakaļ. Ir vajadzīgi pareizi politiskie lēmumi un rīcības. Un, protams, valodas jautājums ir un būs svarīgs. Bet – kam tiešām vajag, tas iemācās.

Andrei Munteanu. Starptautiskās ekonomiskās integrācijas priekšnoteikumi. Moldovā patlaban ļoti trūkst visa veida investīciju. Tiek uzskatīts, ka tehnoloģiski neattīstītas valstis var ražot tikai produktus ar zemu pievienoto vērtību un līdz ar to – attīstās lēni. Ir problēmas izmantot un ieviest jaunos efektivitātes un inovāciju konceptus, kā “learning by doing”. Vairums augstskolu beidzēju ir juristi un ekonomisti, bet ar bēdīgu smaidu jāatzīst, ka mums nav ne likumiski sakārtotas valsts, ne īsti ekonomikas. Aug ekonomiski neaktīvo cilvēku skaits. Kāpēc tā? Tas rāda cilvēku uzticības trūkumu valstij, nejūt atbalstu.

Kas notiek pasaulē? Aizvien dziļāka integrācija un aizvien straujāka izaugsme kopš 20.gs.sākuma. Ekonomikas izaugsmes un izglītības/izglītotība saistība. Aizvien pieaug nemateriālo aktīvu vērtība. Ja agrāk fiziskais darbs bija ap 80%, garīgais – 20, tad attīstītajās valstīs tagad ir otrādi. Moldovai arī būs vieglāk atrast izeju no krīzes, ja izglītībai tiks pievērsta lielāka uzmanība. Ar ko M atšķiras no attīstītajām valstīm? Ar citādu attieksmi pret izglītību? Jau vairāk kā 10 gadus tajā vai citā veidā esot izglītībā, būtībā tikai vakar es dzirdēju runājam par “zināšanu radīšanu, ražošanu un attīstību” – tā ir radoša/vairojoša, nevis tērējoša joma. Ne tikai ar ražošanu valstis attīstās. Ir daudz un dažādi politiskie apgalvojumi, bet parasti tiem nav vispār nekāda seguma un nekādas darbības netiek plānotas. Politiķi dzīvo paši savu, no realitātes un jo vairāk – no domām par rītdienu un pasaules procesiem atrautu dzīvi.

Jautājums ir svarīgs: ko, kādu labumu valstij un ekonomiskajai sistēmai dod izglītība? Kāda ir izglītībā ieguldītās naudas atdeve? Ir zināms, ka ir virkne tiešu korelāciju, piemēram – starp izglītības līmeni un cilvēku veselību. Izglītotākie ir veselāki, mazinās noziedzība… Izglītības ekonomikas teorija pasaulē nav nekas jauns. Tāpat kā “kapitāla veidu” dažādošanās – sociālais kapitāls, kultūras kapitāls… Tie pamazām pie mums ienāk, bet nereti tiek visai dažādi un brīvi interpretēti.

Ar sociālo kapitālu jāsaprot valsts un tās iedzīvotāju attiecības/uzticēšanās vienam otram. Un tas ir liels mīnuss/trūkums M. Un tas protams, ietekmē valsti visās jomās, arī uzņēmējdarbības sākšanā – ko es domāju par valsti un valsts par mani.

Fiziski saražoto ir viegli mērīt, daudz grūtāk ir izprast un vadīt izglītības procesus. Kas un kā jāmāca skolēniem un studentiem? Kādus un priekš kam mēs viņus veidojam? Ekonomikas teorijas ir vismaz divējādas – vienas izglītības un cilvēkkapitāla lomu vērtē augstu, citas skatās tikai “tīro” ekonomiku.

Viedokļi par M izglītības sistēmu ir atšķirīgi. No vienas puses – ir daudz absolventu, ir labi rezultāti dažādās olimpiādēs u.tml. Bet vai tas ir viss? Starptautiskos salīdzinājumos rezultāti nav īpaši labi. Redzams, ka vecāki ļoti lielā mērā ietekmē/iespaido skolēnu un studentu, arī skolu un augstskolu dzīvi. Vecāki izglītību uzskata par svarīgu, bet ko viņi sagaida? Uz ko virza savus bērnus? Ar to vien, ka iet uz skolu, studē augstskolā ir par maz. It kā moldāvu bērni gan skolā pavada diezgan daudz laika, gan ārpus skolas darba. Bet rezultāts? Arī skolēnu/studentu skaits uz pasniedzēju ir ļoti labs – 14, kamēr DKorejā ir 23. Baltijā izglītības atdeve ir 60%, Moldovā – 9% (Māstrihtas universitātes 2003.gada pētījums, pēc tam M vairs nepiedalījās). Tātad – ir svarīga atdeve, rezultāts. Pasaules izglītības pētījumu rezultāti rāda, ka izglītības atdeve pret investēto ir desmitos %, ja tā ir pareizi sakārtota sistēma. Ja mazāk par 10, jājautā – kāpēc tā, kāpēc tāda tiek uzturēta.

Un tad man nācās atvainoties un skriet pie studentiem uz lekciju. Tie kolēģi, kuriem nebija lekciju, vēl palika turpināt.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s