Te dzīvojot man, vismaz patreiz, nav lielas vajadzības zināt datumus, un patiesībā arī precīzas nedēļas dienas ne, vienīgais – sestdienā un svētdienā “lielā” bibliotēka ir ciet, tālab jāzina kad tās dienas ir. 🙂 Bet tā nu iznāca, ka attapos – es taču šeit ierados trešdienas vakarā. Tagad atkal ir ceturtdienas vakars, var paskatīties, kā tad ir gājis.

Ar maģistra darbu ir taisni tā, kā vajag būt – kādas dienas viss likās ļoti labi un skaisti, bet patlaban esmu sapinusies izvēlētajā pedagoģijas/psiholoģijas daļā. Jādomā ko darīt. Par programmas “Stella” lietošanu modelim vispār negribas vēl domāt… Bet var sanākt arī otrādi – varbūt to paskatīšos, lai saprastu, kā no sava teorijas tupika tikt laukā – ko/kā modelējot var  izdarīt, ko īsti vajag.

Par manu nosūtīto “mājas darbu” rumāņu kolēģi atbildēja, ka nākamnedēļ paskatīsies un tad sazināsimies. Tā ka laiks domāt man ir.

Ar savu kopmītnes “istabiņas dzīvi” esmu apradusi un apmierināta. Kabeļinternets ir, vēl vienīgi jāsaprot, kāpēc skaipā rakstīt varu, bet sarunāties nesanāk. Visticamāk kāds ķeksītis kaut kur uzstādījumos… Zinu, kur ir veļas mašīnu telpa un virtuve, bet tās lietojusi vēl neesmu, ar dušām un tualeti viss ok. Tas, kas ir patīkami, ka visur pilsētā un arī te atkritumu šķirošana tiek uztverta nopietni – visur ir šķirošanas konteineri. Kopmītnē gan mazliet komiskā izpildījumā. Piemēram, lai izietu ārā es eju garām 2 vietās novietotiem šķiroto atkritumu konteineriem (papīrs, plastmasa, stikls), bet, lai izmestu pārējos/nešķirotos ir jādodas gandrīz ceļojumā – pa garumgaru gaiteni, tad uz pusotro stāvu, tad vēl speciālā ejā un tad tur ir atkritumu vada vāks, kuru paceļot visa tā smirdīgi nepievilcīgā aina paveras. Pie tam caurums ir tieši sienā (bez ievada) un, ja kāds tajā brīdī kaut ko met no augšējiem stāviem, sajūtas nav patīkamas. Bet nu labi, bieži man šo nevajag un šķirošana ir tā lieta, ko es ļoti atbalstu.

Ko tad es ēdu, ja virtuvē neesmu bijusi? Pirmkārt, te ir karsti. Vēl ne reizi nav gribējies, piemēram, kafijai ūdeni uzvārīt vai ko karstu pagatavot. Otrkārt, šo to nopirktu glabāju ledusskapī un apēdu uz vietas istabiņā.  Augļiem un svaigajiem dārzeņiem jau neko daudz virtuvi nevajag. 🙂 Treškārt – jau esmu rakstījusi, ka ēšanas iespēju ārpusē ir ārkārtīgi daudz. Vēl meklēju ērtāko “formulu”, rīt atkal vienu versiju izmēģināšu. Piemēram, ļoti lēta ir ēšana studentu “restorānā” (liela bļoda labas zupas (ja gaļa solīta, gaļa ir) maksā ap 70 centiem, otrais mazliet vairāk, ap 2 eiro var palielas 2 ēdienu pusdienas apēst). Bet – no bibliotēkas uz turieni jāiet minūtes 10 pa traku sauli, istabiņai šis iestādījums ir krietni tuvāk.

Kā jau ekonomiste, piesēdos un sašķiroju čekus, lai tiktu skaidrībā par naudas lietām. Ja neskaitu lidmašīnas biļeti, transfēru no lidostas un maksu par istabiņu, tad esmu iztērējusi nepilnus 50 eiro, no tiem ēdienam ap 40 jeb vidēji dienā ap 5,5 eiro. Nav slikti. Pati rēķināju, ka no stipendijas varētu atļauties līdz 10 eiro dienā. Tā kā istabiņā dzeru pirkto ūdeni (jo krānā dikti hlorēts), tad no lielo pudeļu saskaitīšanas redzu, ka esmu izdzērusi 10 litrus. Arī nav slikti, jo vairāk tāpēc, ka bibliotēkā dzeru turienes ūdeni. No pašas pirktajiem produktiem apēsts mazliet vairāk  kā kilograms tomātu, gandrīz 2 kg ķiršu, 2 persiki, dažas aprikozes, 4 dzeltenās garenās paprikas, kādi 400 g brinzas (nav nekā labāka ar svaigiem dārzeņiem)… Biju paņēmusi maziņu rupjmaizes kukulīti, tas ir iesākts.

Ar maksāšanu par istabiņu man šorīt gāja smieklīgi. Jau iepriekš e-pastā Loredana man rakstīja, ka būs 50 eiro mēnesī – labi. Komendante ļoti slikti runā angliski, reizēm kādas no vietējām meitenēm nāk viņai palīgā. Tikāmies otrajā dienā un viņa teica, lai pagaidām nemaksāju, labāk nākamajā vai aiznākamajā nedēļā, jo kas tur ar vasaras studentiem sistēmā neesot sakārtots. Kas tad man, piekritu. Šorīt satikāmies gaitenī (bez meitenēm) un viņa saka, ka varot maksāt. Labi. Vienojāmies, ka samaksāšu jau nodzīvoto jūniju un arī abus pilnos mēnešus (jūliju, augustu) un tad par septembra dienām sasiesim astes beigās. Viņa sarēķina un saka cik jāmaksā (rumāniski). Es ciparus apmēram zinu, bet nu nepatīk man – briesmīgi liels skaitlis izklausās. Prasu, lai uzraksta uz papīra – 558. Cik??? Es apstulbusi saku: bet man Loredana e-pastā rakstīja, ka 50 (uzrakstu uz papīra) par mēnesi, un tad summa nekādi  nevar būt tāda! Tagad viņa apmulst. Zvana kaut kam un skaidrojas, abas viena otrai atvainojamies – ka nav jau nekā personīga, bet vienalga paliekam katra pie savas taisnības… Un tad man PIELEC! Par kādām naudas vienībām ir runa? Viņas skaitlis ir rumāņu lejās! Pārrēķinot uz eiro viss ir pareizi. Smejamies abas no sirds. Nu labi. Samaksāju ar karti, paņemu čeku, gribu jau iet projām, bet viņa saka, lai pagaidu, izdrukāšot kvīti arī. Pagaidu. Viņa saka – pagaidi vēl. Vēl vajag 1 leju (20 centus) maksāt (ar karti). Par ko? Soda nauda, ka nav laikā samaksāts (noteikumi esot, ka jāsamaksā ne vēlāk kā mēneša pēdējā dienā). Tad atkal es saku – bet viņa jau man neļāva maksāt, nevis otrādi. Nu jā, viņa atzīst, šito sistēma uzrēķinājusi automātiski. Bet viņa tomēr varot anulēt. Anulēja.

Nupat (ap pusnakti) saņēmu ar nepacietību gaidīto e-pastu ar info par pieeju bibliotēkas bezvadu tīklam un briesmīgi garu informāciju (jā, to sistēmu var uztaisīt arī sarežģītu), kas un kā darāms, lai pieslēgtos (protams, rumāniski). Labi ka ir Google tulkotājs. Rīt izmēģināšu. Ja viss būs kārtībā, tas nozīmēs, ka arī bibliotēkā varu tikt pie wi-fi ar savām mazajām ierīcītēm un varu uz speciālo telpu ar savu klēpjdatoru iet strādāt arī brīvdienās. Tas varētu būt vilinoši, kad paliks vēl karstāks (un ar katru dienu ir), jo istabiņā ir smacīgi, te kaut cik labi jūtos vakaros un pa nakti, kaut logs stāv pilnībā vaļā visu dienu. To varu atļauties, jo tam priekšā ir mušu tīkls pret sīkajiem ienaidniekiem un, kā jau visiem 1.stāva logiem – tīri glīts restojums pret lielākiem. Ir arī vertikālās žalūzijas, kas ļauj regulēt gaismas daudzumu.

Ko šodien darīju? Neko interesantu – atkal bija “bibliotēkas diena” – ar to pašu MD piņķerējos, šādus tādus citus darbus apdarīju (jā, ir labi, ka tik daudzko mūsdienās var darīt no jebkuras vietas pasaulē!) un internetā padzīvojos.

Ar “viņš” šoreiz tiek domāts mans iPhone un viņš tiešām šoreiz sāka pirmais. Bija tā: pēc ieraksta par otrdienu publiskošanas nesteidzīgi sataisījos un devos projām no istabiņas. Dienas kārtību biju izlēmusi viltīgi pamainīt, lai izvairītos no trakās pusdienlaika saules. Izlēmu, ka šoreiz man būs vēlās brokastis ārpus mājas (nesteidzīgā paēnā kafejnīcā ar wi-fi), tad pa dienu strādāšu bibliotēkā un  vakarā došos mājup (ērtības labad arī turpmāk šajā seriālā par “mājām” saukšu savu kopmītnes istabiņu).

Tā nu mazliet pēc desmitiem pastaigas solī devos uz izraudzīto brokastu vietu – iepriekš jau minēto kafejnīcu Riviere. Pa ceļam pabildēju šo un to, kamēr kārtējā “fotoaparāta klikšķa” vietā saņēmu niknu iPhone paziņojumu, lai liekos mierā – atmiņā vairs neesot vietas jaunām bildēm. Pierunāt jau viņu nevar, jāklausa. Tā nu krietnu pusstundu (bet feinā ēnā) ar to vien nodarbojos, ka dzēsu – pa kādai nevajadzīgai lietotnei un daudzas vairākus gadus vecas bildes, kas jau sen nodublētas citās glabātuvēs. iPhone ar atmiņu tagad viss ir kārtībā.

Šeit pamatoti populārs atspirdzinājums ir lemonade – nē, ne jau tas burbuļdzēriens, ko mēs Latvijā  ikdienā ar limonādi saprotam, bet īstais – saldināts citronu sulas dzēriens (nezinu gan, cik bieži tā ir īsta citronu sula un kad atjaukta no kaut kā). Vasaras versijā – ar krietnu daudzumu ledus (tipisks glāzes tilpums – 380 ml) un tiek piedāvāta papildu versija, kad vēl klāt ir arī sezonas ogas. Vienudien izvēlējos ar zemenēm, šodien – ar meloni. Melones versija man šķita izcila. Klāt vēl uzkoda no grauzdiņiem ar pastēti, zaļumiem un smalcinātiem riekstiem. Bija labi.

Tā nu jauki padzīvojos līdz gandrīz vieniem un tad devos uz bibliotēku. Tas, ko patlaban mācos (un man neiet viegli) ir – iet LĒNI. Tā te dara vairums cilvēku un prātīgi vien ir, ja negribi jau pēc pāris soļiem meklēt dušu.

Līdz kādiem pieciem paķeskājos ar savām maģistra darba lietām un vēl šo to, bet tad jutu, ka sāk sāpēt galva. Jāiet vien mājās. Laikam arī manas smadzenes teica to pašu, ko telefons no rīta. Ko tālāk? Kārtīgi padzerties (kaut arī bibliotēkā labi dzēru ūdeni, tāpēc tā trūkums vai karstums nebija pie vainas; nu tad vainošu maģistra darbu 🙂 ), 2 pretsāpju tabletes un tikpat stundu pagulēt. Nu jau atkal viss ir labi – internetā skatos, kas jauns Latvijā un rakstu šo.

Lasīju ziņas par Latviju un atradu salīdzinājumu ar Rumāniju, kurā Latvija zaudē. Jūs arī pamanījāt? Optiskā interneta lietotāju skaits Rumānijā esot lielāks (48%, kamēr Latvijā 40; abas valstis attiecīgi ir pirmajā un otrajā vietā ES). Hm… Bet nu labi – leiši un igauņi mums krietni zaudē – viņiem attiecīgi 11 un 5%.

Es, protams,  nezinu, kas te ir otrā galā manā datorā iespraustajam kabelim – optika vai neoptika, bet viss tiešām notiek ļoti ātri. Rakstā gan nekas nebija teikts par wi-fi pieejamību, taču mans viedoklis ir, ka publiskajā bezmaksas versijā tas mūsu lielajās pilsētās ir labāk pieejams kā te.

Nu jau pietiks – rīt būs atkal jauna diena. Šejienes laika prognoze sola nemainīgi saulainu un aizvien karstāku laiku tuvākajās dienās. Bet, skatījos, arī Latvijā kas līdzīgs gaidāms. Turamies!

Tā kā sākot rakstīt pulkstenis rāda jau pusdeviņus vakarā, domāju, ka varu apkopot dienas “rezultātus” un, ērtības labad, uzreiz arī nopublicēt – redzēs kā rīt būs ar wi-fi.Pēc vietējo apģērba spriežot (daudzām meitenēm joprojām garās bikses un jakas) laiks vēl neskaitās silts, kur nu karsts – tikai kādi 25 grādi (ēnā) dienas vidū. Bet man jau tagad ir vismaz labi (no siltuma viedokļa), tāpēc esmu stingri apņēmusies garās bikses un jaku vilkt ne agrāk kā mājuplidojumā. Un jau tagad es sāku uz sevis izjust 2 “dienvidnieku lietas”: 
a) dienas laikā saule tik daudzas stundas ir tieši virs galvas, ka praktiski nav kur paslēpties (ja nu vienīgi ļoti lielu koku apakšā), tālab “siesta” pēc būtības ir tikai dabiska. Tā kā man gribējās ēst, tad pusdienās gāju ļoti lēnām, maksimāli izvēloties ēnu un arī tad atgriežoties pēc dušas prasījās… – karsti. Būs jāpadomā kur/kā pusdienot, jo visnotaļ jaukā bibliotēka ir ļoti klajā vietā… Bibliotēkā iekšā ir ok – gaišs, bet nav karsti, brīvi pieejams arī dzeramais ūdens un skaists skats pa plašajiem 4.stāva logiem. Stāva sakarā arī mana otrā apņemšanās – principā kāpt pa kāpnēm, nevis braukt ar liftu. Apņemšanos noturēt palīdz pat tāds sīkums, kā fakts, ka kāpņutelpa ir ēnaina. 🙂

b) vakari ir superjauki, jo silti, bet vairs nav karsti. Pie tam – ar nosacījumu, ka tiek pavadīti ārā, jo telpās (vismaz parastajās ēkās un bez kondicioniera) gaiss vakaros ir smacīgs. Tas pilnā mērā attiecas uz manu istabiņu. Negribas pat domāt kā būs vēlāk, kad būs tiešām karsts… Mierinu sevi ar domu, ka manējā principā ir ēnā un pirmajā stāvā. Tāpēc arī te visapkārt ir neaptverams daudzums āra terašu ar dažāda veida piedāvājumu un cenām. 

Arī es šovakar omulīgi bumbulēju vienā no tām Begas kanāla malā – saucas “Riviere”, bet internetā nevienu labu un viegli iPadā nokopējamu bildi ilustrācijai neatradu. Komplektā ar wi-fi pasūtīju izcilu un skaisti noformētu biezzupu (normāla porcija, nevis piņģerots) un garšīgu frappe, kopā samaksājot mazāk par 5 eiro – arī tas priecē, jo šī ir ļoti skaista un ne lēta vieta. 

Ui, bet stāsts jau vispār bija par to, kas darīts vai noticis pa dienu. 🙂 Statistika ir laba – pavisam bibliotēkā sabiju kādas 10 stundas, no tām vairāk kā 8 godīgi ņēmos ar sava maģistra darba priekšdarbiem angļu valodā – kārtoju un konspektēju visādus materiālus. Bija pat interesanti. Mēģināšu pa rītdienu tikt līdz solītā “mājasdarba” nosūtīšanai saviem UPT kolēģiem. 

Kāda pusstunda pagāja kārtojot “erasmusiešiem” obligāto online svešvalodas testu. Tā kā rumāņu valodu es nezinu ne tuvu pietiekami, tad tas bija angļu valodā. Ar rezultātu esmu dikti jau nu lepna – C1 līmenis (augstāks ir tikai C2). Un tas ar manām visnotaļ vājajām gramatikas un mazvārdiņu zināšanām (tajos dabūju B-kautkādu līmeni). Toties lasīšanas un klausīšanās jomās izrādījos izcila – bija jāsaprot un jāņemas ne vien ar biznesa frāzēm, bet arī ar fragmentiem no “Džeinas Eiras”, “Doriana Greja ģīmetnes” un no kā tik ne vēl… 🙂 Pati joprojām smaidu kā te ieliktais ģīmītis. 

Laiku nepaņēma, bet vēl platāku smaidu izsauca labās īsziņas: ka stipendija ieskaitīta un arī viena no algām. Tā visa rezultātā tad nu arī jutos godam nopelnījusi jauko vakaru. 

Man izdevās darbīga un patiesi jauka pirmdiena! Ceru, ka arī jūsējai nebija ne vainas.

Vispār jau tā man sanāca tik ļoti neinteresanta, ka vakarā aiz neko darīt pārkāpu pati savu solījumu un pāris stundiņas pastrādāju pie kolēģu uzdotā “mājasdarba” – angliskojot šo to savam maģistra darbam. No rīta mierīgi un slinki parosījos pa istabu, drusku palasīju (jo grāmatas elektroniski varu lasīt arī bez interneta, tās ir lejuplādētas) un tad izlēmu apmest līkumiņu pa pilsētu. Vienlaikus gan arī lietus bija izdomājis, ka vajag sākt līt. Bet es nepadevos, jo lietussargs man līdzi bija un laiks ir patīkami silts. Arī fotografēšanai “pelēkās dienas” ir ļoti pateicīgas – drusku papildināju savu bilžu kolekciju.

Kādu pusotru stundu pastaigāju pa pilsētas veclaicīgo skaisto daļu (tā ir liela). Tiesa gan – lai cik arhitektoniski skaistas būtu ēkas, vidējā latvieša mājas apkārtne ir skaistāk sakopta (ar to es domāju puķes u.tml.) pat par šejienes nepārprotami biezu māju apkārtni. Jauki ir tas, ka pilsētā ir daudz parku un arī gar ielu malām daudzviet aug koki; arī sētnieki strādā labi – ar tīrību viss ir ok. Veco privātmāju un vēstniecību rajonā ir tāda sajūta, ka staigātu pa Itāliju vai varbūt Šveici – lielas, skaistas, pamatīgas mājas, daļa arī nu jau ļoti skaisti uzpucētas.  

Ir ļoti klasiskas (kā dzeltenā “mana” fakultāte) un ir ar itālisku “palazzo” greznību vai pat mazu austrumniecisku piesitienu kā otrā bildītē. Tā jau ir – privātajiem viss notiek ātrāk, nekā valstij un – milzīgu ēku sakopšanai vajag arī milzīgu naudu (kā to labi zina Lauksaimiecības universitāte savu Rastrelli pili kopjot). Mazlietiņ un tikai vietām redzamas turciskas/arābiskas iezīmes, bet laikam no tik senu laiku arhitektūras nekas daudz nav saglabājies.

 Timišoaras vēsture ir raiba – kam gan Eiropā tā tāda nav. Rakstos tā sākotnēji minēta jau 12.gadsimtā, tad pāris gadsimtus bijusi zem ungāriem (no turienes samērā daudzie ungāriskie vietvārdi), tad, līdz 17-tajam, zem tatāriem un turkiem (pa vidu, protams, visādi kari gājuši pāri). Pilsētas ziedu laiki bijuši divarpus gadsimti Austroungārijas impērijā (līdz pirmā pasaules kara beigām), pēc tam – neilgs apjukuma periods ar pievienošanos jaunizveidotai nekad vēl nebijušai valstij vārdā “Rumānija” un tad – karš ar tam sekojošo sociālismu… 

Vai kāda skaista ēka te ir uzcelta sociālisma laikā, nezinu, varu vien cerēt, ka varbūt ir, bet es vēl neesmu ieraudzījusi. Pārsvarā tie ir par mūsējiem vēl neglītāki betona briesmoņi. Jā, mūsu pašu nemīlētie (arhitektoniski) Rīgas mikrorajoni vienalga izskatās labāk (tur ir kaut kādas krāsas, pat glītums, es teiktu), jo gan te, gan Moldovā “sociālisma arhitektūru” raksturo milzonīgi pelēka betona kluči, kuri pie tam ir “pleķaini” – šuves vienā betona tonī, daļa ēkas citā, citas daļas vai vietas atkal citā… – nu apmēram, kāds nu betons tajā dienā sanāca, no tāda kleķerējām, pie tam ārkārtīgi nevīžīgi… Arī iedzīvotāji ir piestrādājuši, jo tas, kā mēs mēdzam aizstiklot balkonus ir tikai ziediņi, odziņas ir te (un interesanti – arī Moldovā tāpat), kur daži ir pacentušies balkonu ne vien kā cietoksni aizbūvēt, bet pat palielināt uz āru – cik nu drosmes un saprašanas katram bijis. Es principā nebildēju nesmukas vietas un lietas, tāpēc neglītuma ilustrāciju nebūs. Labā ziņa ir tā, ka par Eiropas naudu arī te pamazām notiek siltināšana/atjaunošana un daļa ēku iegūst glītāku veidolu (arī vairums mūsu universitātes hosteļu ēku ir atjaunotas un vizuāli izskatās visai līdzīgi mūsu atjaunotajām – gaišas, ar nelieliem košiem akcentiem).

Kad nu kājas bija pilnīgi slapjas, atgriezos istabiņā. Kaut ko palasīju, bet vakars nāca tik lēnām, ka, kā jau sacīju, drusku pastrādāju arī. Mērcēt vēl vienu apavu pāri negribējās, tālab ārā vairs negāju. Pie interneta svētdien netiku, tāpēc šo stāstu publicēšu kaut kad pirmdien – kā nu sanāks tikt pie wi-fi.

Rakstu šo iebraukšanas dienas (24.jūnija) vakarā, publicēšu, kad tikšu pie interneta.
Pulkstenis ir 21.21, kad nu beidzot mierīgi un ērti esmu iekārtojusies savā gultā. Vienā teikumā sakot – viss ir kārtībā. Ja ir pacietība lasīt vairāk, tad lasiet ar. 🙂

Ja neskaita brokastis mājās un braucienu uz lidostu (pa fantastiski tukšu Jāņu dienas Rīgu), tad mana Erasmus+ prakse sākās ar lidojumu uz Budapeštu 13.00. Divarpus stundas un galā biju. Lidojums bija mierīgs, vienīgi šoreiz pirmo reizi sēdēju lidmašīnai tiešām pašā astē (pēdējā rindā) un brīžam varēja mazliet just, ka “asti šūpo” – citādākas sajūtas nekā ierastajā lidmašīnas vidus vai priekšējā daļā sēžot. Bet – lidot man joprojām patīk.

Jau mājās esot biju rezervējusi vietu busiņā uz Timišoaru un e-pastā bija rakstīts, ka ielidošanas zonā mani sagaidīs cilvēks ar lapiņu ar uzrakstītu manu vārdu. Izklausās vienkārši. Bet – Budapeštas lidosta ir maza, tur viss notiek ātri un man iznākot neviens mani negaidīja… Sapratu, ka jāpaskatās epastā, kas tur tālāk rakstīts – par “X gadījumiem”. Pēc brītīņa izdevās pievienoties lidostas wi-fi un izlasīju, ka, ja pēc 50 minūšu gaidīšanas mani neviens nav savācis, tad jāzvana firmai uz norādīto numuru. Nodomāju – nu ko, internets ir, skaips darbojas, ja vajadzēs zvanīšu ar. Tā nu apsēdos, pa brīžam pagrozīju galvu uzrakstainos cilvēkus pētīdama un mierīgi sēdēju. Kad bija pagājušas 40 minūtes, izlēmu pati vēlreiz noiet gar ļaužiem ar tiem uzrakstiem (tādu tur bija diezgan daudz). Un ar lielu prieku ieraudzīju, ka arī “manējais” ir uzradies. Pieteicos un saņēmu ziņu, ka pēc minūtēm 10 izbraucam. Feini. 

Mums bija kādstur VW busiņš (labs, pajauns…). Neskaitot šoferi, braucēji bijām 6. Ar mazliet viltības un mazliet veiksmes iznāca tā, ka 3 vienas ģimenes ļauži tika iesēdināti aizmugures rindā, un es tiku priekšējā (neskaitot šofera “rindu”, jo tajā tikai viņš un viņa mantas sēdēja) pa vidu! Izrādījās, ka pareizi vien ir, jo visi pārējie bija “vietējie” – kas atgriezās paši Timišoarā vai ciemoties pie vecākiem brauca, tātad – nekas daudz pa ceļam redzamajā viņus neinteresēja un pa brīdim viņi saldi gulēja. Man bija trāpījusies labākā skatīšanās vieta.

Ceļā pagāja mazliet vairāk kā 4 stundas. No tiem vairāk kā 3 – pa autostrādēm. Patīkami. Par to, ka busiņš bija labs spriežu arī pēc tā, ka braucām normāli, līgani, feini. Es pat kādā brīdī iedomājos – vai tad tik tālu ceļu nevajadzētu braukt ātrāk… Kādā brīdī pamanīju, ka pa vidu joslām ir palieli oranži taisnstūri ar lieliem melniem skaitļiem, pirmais ko ievēroju laikam bija 60. Paskatījos pulkstenī – braucam mazāk kā pusstundu, tātad – kilometru rādītājs tas laikam nav… Pēc brīža ievēroju, ka tie cipari aug nu dikti līdzīgi kilometriem… Kad skaitlis bija 95 un nebijām vēl ne stundu braukuši, pastiepu kaklu tā, lai var ielūrēt spidometrā. Un ko tas rādīja? 125! Jā, apmēram tādā ātrumā braucām visu laiku pa autostrādēm (vien pāris vietās bija remontdarbi ar samazinājumu līdz 80). Patīkami.

Ko redzēju pa ceļam? Nu te nāk autostrāžu/maģistrāļu otra puse – tās parasti iet pa “nekurieni”. Tā bija arī šoreiz – vai nu bija redzami lauksaimniecības kultūru lauki (labība, kukurūza…) vai sēta (un aiz tās noslēpts kaut kas interesantāks). Viss gabals bija kā viena vienīga Zemgale – plakans ar retiem krūmu skumšķīšiem. Bet pie tā jāpierod – Timišoara ir plakanā vietā.

Ap vidu vienu reizi apstājāmies benzīntankā/ēstuvē. Es izlēmu apēst saldējumu, kāds paņēma kafiju, kāds vēl kaut ko… Bet labākais bija, ka es saņēmos uzjautāt savai blakussēdētājai – kāpēc tad viņa neko… Protams, angliski. Un viņa feinā angļu valodā atbildēja, ka viņai esot šis tas pašai līdzi… – bet ne jau tas bija svarīgi! Svarīgi, ka atradu cilvēku, kurš bija ar mieru parunāties un varēja to darīt angliski. Tā iepazinos ar Andradu Vaidu (uzvārds ir otrais) – gan jau par viņu uzrakstīšu citreiz, tagad tikai sveiciens Vizmai – Andrada nupat beigusi studijas Berlīnē. Bet rezultātā par visu ko feini nopļāpājām atlikušo gabalu (kaut, šķiet, ka īpaši naskas uz iepazīšanos mēs neesam ne viena, ne otra; ne jau velti 2 stundas klusējām viena otrai blakus – jāatrod īstais brīdis un frāze).

Jau ielidojot Budapeštā bija silts (ap 20 grādiem), bet apmācies un sāka līņāt. Lija visu ceļu un arī tad, kad ieradāmies Timišoarā. Skaitās, ka busiņš pasažierus pieved līdz nepieciešamajai adresei. Bet man tā gandrīz nesanāca – vienā brīdī šoferis kaut ko teica Andradai (jo viņa angļu valoda bija švaka). Viņa pārtulkoja – ka mana adrese ir gājēju ielā un viņš tur tieši piebraukt nevar, izlaidīšot paralēlajā ielā. Bet godīgi atzinās, ka nezina, cik tālu no tieši man vajadzīgās ēkas (8.kopmītnes) tas būs. Nu, neko darīt – piekritu un siltajā lietū kāpu vien laukā. Burtiski pēc 30 metriem bija ieeja vienā no studentu korpusiem, nolēmu tur uzjautāt. Un izrādījās, ka tas ir meklētais! Tātad – busiņš bija pievedis ideāli. Tur, kā jau epastos bijām vienojušies, mani sagaidīja aploksne (vārds bija uzrakstīts pareizi, bet kā valsts gan norādīta Lietuva 😦 ) ar atslēgām no manas istabiņas 14.korpusā (jo tajā nav dežurants uz vietas visu laiku). Viens no sargiem paņēma lietussargu un nāca man līdzi. Nebija jau tālu – kādi 100 metri varbūt.

Istabiņa forša – svaigi remontēta divvietīga, bet (pagaidām?) esmu viena. Istabā ir izlietne un ledusskapis. Tualete, dušas, virtuve… – kopēja. Par citām vietām vēl nezinu, tualete mazliet īpatnēja – tīra gan ir, bet papīrs jāņem līdzi katram pašam un vēl nesapratu vai durvis kaut kā arī pašas turas ciet/ir aiztaisāmas jeb pašam ar kādu brīvu ķermeņa daļu jātur ciet…

Tā kā man ļoti gribējās dzert, nomēģināju krāna ūdeni. Nav manā gaumē – dikti jau nu hlorēts. Un tas nozīmēja, ka būs vien jādodas “ūdens medībās”. Vispār jau tā te nav problēma. Pirmo reizi dzīvoju tik studentiskā studentu pilsētiņā – cik te viena pie otras ir to kopmītņu/hosteļu nezinu, bet daudz, attiecīgi iekšpusē visa gājēju iela un apkārtējās ieliņas arī pilnas ar visādām ēstuvēm un veikaliņiem, no kuriem liela daļa strādā pat visu diennakti… Tas ir īsteni mežonīgs mazais kiosku/būdiņu un vēl mazliet lielāku namiņu bizness – milzīgi daudz visa kā un izskatās, ka par saprātīgām cenām. Tiesa gan – vietu, kur var maksāt ar karti nācās pameklēt. Bija vairāki bankomāti, bet no tiem šobrīd naudu ņemt laukā negribējās – internetā iepriekš izlasīju, ka esot izdevīgi eiro uz vietas mainīt pret lejām, bet tik vēlu vakarā neviena maiņas vieta vairs nestrādāja un izņemšanas komisiju par mazu summu man maksāt negribējās… Tā kā lietus bija pierimis un laiciņš silts, pastaigāju, pajautāju un atradu vietu, kur apēdu kartupeļu sacepumu ar olu, sieru un šķiņķi + biešu salātus, nopirktu 2 pudelītes ar minerālūdeni un samaksāju ap 4 eiro – nav slikti, jo tā skaitījās diezgan smalka vieta šajā studentu valstībā.

Tad gan pietika “iepazīšanās”, devos atpakaļ, tagad rakstu šo un tad gan aizmigšu. Rīt/ceturtdien došos kārtot visādas oficiālās darīšanas un sākšu iepazīties ar pilsētu. Un tad jau atkal rakstīšu tālāk.