Samērā daudz laika Timišoarā esmu pavadījusi kopā ar Danu, kura man parādījusi arī vietas, ko parasts tūrists neieraudzītu.

Viņa bija tā, kas mani aizveda uz pasākumu Klapka kafejnīcā, par ko jau rakstīju, kā arī uz vairākām, kā Rīgā teiktu – hipsteru vietām: ēkām, kurās ir gan alternatīvi krodziņi, gan dažādi ne īpaši komerciāli pasākumi tiek rīkoti: no koncertiem, darbnīcām un prezentācijām līdz  vintage darinājumu izpārdošanām, tomātu un medus degustācijām, dažādām vingrošanām…

Atzīšos gan godīgi, mani šis virziens īpaši nesaista, kaut patīk ideja, ka arī tas ir veids kā uzturēt/sakopt ēkas, kam citādi īsti nav pielietojuma un arī organizēt pasākumus mazākām cilvēku grupām/šaurākam interesentu lokam nekā masu kultūra. Jā, arī Timišoara saskaras ar tik daudzām vietām raksturīgo lieko/tukšo ēku problēmu un ir dažādi veidi, kā to risināt.

Kādā no pastaigu reizēm Jozefīnes rajonā gājām garām arī skaistai ēkai, kura, kā vēlāk izrādījās (un es jau rakstīju), bija Rumānijas revolūcijas tiešais iemesls.

Joprojām tā ir pārsvarā ungāru luterāņu draudzes ēka, kas tiek izmantota reliģiskiem un ungāru diasporas pasākumiem. Taču tā ir milzīga un vieta atrodas arī kafejnīcai. Nosaukums – Revolūcijas kafejnīca. 🙂 Arī tā var iemūžināt notikumus.

Dažreiz gan manām kultūras alkām diez ko labi neveicas. Piemēram, vienvakar aizgājām uz jauniešu teātra festivālu – visas afišas bija angliski un tas deva cerību uz šo valodu. Bet nekā. Teātri skatīties rumāniski es vēl nevaru. Pārvarēju pieklājīgo Ievu sevī, cēlos vien kājās un gāju ārā. Citā dienā aizgājām uz ceļojumu grāmatas par Rumāniju atvēršanu. Zināju, ka runās rumāniski, bet bija cerība uz skaistu slaidšovu fonā, jo grāmata ir ilustrēta. Ierodoties atklājās, ka neesot neviena, kas varot tikt galā ar sarežģīto tehniku (nu jā, dators un projektors), tālab bilžu nebūšot, tikai runāšana… Labi, ka telpa bija vēsa un pēc prezentācijas garšīgas uzkodas…

Ar opereti man sokas mazliet labāk – ja mājas darbs ir izdarīts (librets izlasīts), tad slavenās operetes, kas te iekļautas brīvdabas svētku repertuārā ir skatāmas (Grāfiene Marica un Čigānu barons). Jā, protams, brīžos, kad aktieri runā un publika smejas kā kutināta, ir jāpaciešas, bet mūzika ir skaista, dejas krāšņas un aktieri iznesas labi.

Ja iepriekš pasūrojos, ka Operā droši vien vairāk neko neredzēšu, tad, par laimi, izrādās, ka tā nav taisnība. Sestdienas rītā ēkā esošais Ungāru teātris rīkoja ikgadējo sezonas iesildīšanas pasākumu mazajā zālē. Tās bija kaut kādas plastikas mācības aktieriem, ko varēja apmeklēt arī publika.

Man tā bija iespēja iekļūt iepriekš neredzētās telpās un Operas galerija tika papildināta ar vēl dažām iekšskatu bildēm no mazākas zāles, tās priekštelpas (ar dīvāniem) un gaiteņa.

Svētdienas vakarā kopā ar Danu devāmies uz ļoti īpatnēju izrādi un vienlaikus tā bija iespēja ielūkoties Mazajā zālē, kura ir maza melni tapsēta telpa, kas piemērojama dažādām izrādēm ar tiešām mazu skatītāju skaitu (varbūt 20).

Izrādes nosaukums – The smooth life (labāk netulkošu, nav viennozīmīgi). Tās autors, režisors un vienīgais aktieris ir palestīnietis Husams Abends, kurš leļļu izrādē pieaugušajiem stāsta par savu un savas ģimenes dzīvi. Savā ziņā kaut kas līdzīgs Rīgas Jaunā teātra stāstiem. Uz katru izrādi tiek pārdotas 8 biļetes, visi 8 skatītāji tiek nosēdināti ap apaļu galdu, kas arī ir galvenā skatuve un Husams sāk savu bilžu-leļļu-video stāstu. Ik pa brīdim viņš atiet no galda un ir dzirdams (jo gaismā tikai galds), ka viņš tur maliņā kaut ko virtuvisku dara.

Stāsts ir smeldzīgs – Husams ir dzimis un visu savu ne-augstskolas dzīvi pavadījis bēgļu nometnēs – kā daudzi tūkstoši palestīniešu. Tad Damaskā studējis ķīmiju un tagad gatavojas beigt režijas studijas Prāgā.

Pārstāstīt nevar un nevajag, bet es nekad nebiju bijusi tik mazā un personīgā skatītāju pulciņā. Interesanti bija gan tas, kā viņš gan lelles un pārējo aprīkojumu bija izveidojis, gan kā ar rīsu graudiņiem kā saviem ģimenes locekļiem kartē notikumus rādīja… Kādā brīdī visi tikām cienāti ar tēju, ko pamazām malkojām un pat par to bija padomāts, lai tā nebūtu verdoša, bet dzeramā temperatūrā. Vēlāk tikām cienāti arī ar sautējumu, kas bija pagatavojies izrādes laikā. Tad varēja arī mazliet parunāties – gan mēs jautājām Husamam, gan viņš šo to mums.

Uz jautājumu, vai nav grūti un kāpēc viņš izvēlējies tik personisku stāstu, viņa atbilde bija:

• tāpēc, ka vārds palestīnietis šobrīd stereotipiski tiek uztverts vai nu kā terorists vai nabaga bēglis;
• tāpēc, ka ir ierasts par viņiem runāt skaitļos – tik un tik tūkstoši ir tur, ar tik un tik simtiem tas noticis,

bet viņam ir gribējies akcentēt tieši individuālo un cilvēcisko pusi – arī viņi ir cilvēki, viņiem ir ģimenes: vecāki, brāļi, māsas, tāpat kā mums, tā ir viņu vienīgā dzīve, bērniem un jauniešiem – arī dzīves skola… Iedomājos – diez kā ir uzaugušam bēgļu nometnē nokļūt normālā valstī un pilsētā…

Izrādes laikā Husams pats runāja angliski vai savā dzimtajā valodā, kamēr videogabaliņos paskaidrojošie teksti bija sagatavoti rumāniski un ungāriski (iepriekš nepateicu, ka šī izrāde notika Operas namā, bet Ungāru teātra sadaļā). Par laimi, tādu tekstu nebija daudz, daļu es varēju nojaust, šo to man Dana akcentējot patulkoja. Man tā bija jauna un interesanta pieredze. Un, kā jau pēc labas izrādes jābūt, palika arī par ko padomāt.

Drīz sāksies septembris un jau 9.datumā es lidošu mājup. Pie tam – kopā ar vīru Andri. 🙂 Tā nu iznāca, ka vienā skaipsarunas brīdī mums piemetās fiksā ideja, ka derētu arī viņam šurp atlidot un dažu stundu laikā lidmašīnas biļetes tika nopirktas. Pirmdienas vakarā Andris būs klāt un tad man laika datoram un stāstu rakstīšanai, protams, būs mazāk. Gan jau centīšos pa brīžam uzrakstīt, jo esam iecerējuši arī mazliet paceļot, bet cik gari un regulāri tas būs, to nezinu. Tad nu pamazām jāsāk “sasiet astes”.

Ir sakrājušās dažas vēl izstāstāmas Timišoaras lietas. Piemēram, par peldēšanos. Nākas pašai sevi jau otro reizi pieķert nepareizībā – kaut kad uzrakstīju, ka pilsētā termālo baseinu nav. Izrādās, ka tomēr ir vismaz viens, kas darbojas (brīžam ir bijis vairāk). Tas no manis ir 45 minūšu gājienā – vienudien kopā ar Danu aizčāpojām. Pilsētnieki Begā un Timišā īsti nepeldas, bet priekš tam viņiem ir vairāki strandi – atpūtas vietas, kur var sauļoties, ēnoties un peldēties 1 vai vairākos baseinos. Protams, par ieeju tajos jāmaksā (2-3 eiro par dienu, vēl eiro klāt, ja grib guļamkrēslu nomāt), bet tad arī vieta ir glīti sakopta un ērta, ar kafejnīcām, ģērbtuvēm un tualetēm. Karstās dienās un vakaros viss ir pārpildīts.

Bildē redzama man vistuvākā vieta (nepilnas 5 minūtes ko iet) – tur ir labs lielais baseins un arī bērnu baseiniņš ar šādām tādām atrakcijām. Līdzīgas vietas esmu atklājusi vēl kādas 3. Manis jau minētajā ar termālo ūdeni ir 1 liels pieaugušo parastais baseins, 2 termālie (no kuriem 1 mēdz būt ciet uz ūdens maiņu) un liels bērnu laukums ar bērnu baseinu. Tā ka peldēšanās un sauļošanās ir pieejama, bet šajās ērtajās versijās tikai par maksu. Protams, ir arī virkne iekštelpu baseinu, bet par tiem, kā jau vasarā, neinteresējos. Daudz arī tukšu – nestrādājošu āra baseinu, jo nav jau to uzturēšana ne lēta, ne vienkārša.

Pievienoju saiti uz galeriju, kurā fotografēšanas secībā ir dažādas Timišoarā tapušas bildes, kas nav iekļuvušas tematiskajās galerijās. Tepat tālāk arī par dažām no tām uzrakstīšu komentārus.

Ļoti pārsteigta biju ieraugot visnotaļ simpātisko olu tirdzniecības automātu, tam blakus stāvošais pienam domātais pēc tam nemaz nešķita kas īpašs (galerijā ir abi). Tādus esmu ievērojusi vairākās vietās.

Diez kāpēc pie mums tādu nav? Ja jau šejienes karstumā var olām vajadzīgo temperatūru noturēt un arī drošību nodrošināt, tad pie mums arī vajadzētu varēt.

Interesanti, ka gan Timišoarā, gan ekskursijas laikā absolūtais redzēto ūdenstorņu vairākums bija lodes formas – dažādu tilpumu un uz dažādas kājas, bet lodes. Jā, es no matemātikas atceros par ideālo tilpumu, bet pie mums gan lodes nedominē.

Tā kā krāna ūdens te diez ko dzerams nav, tad daudzviet parkos un vecpilsētā ir dzeramā ūdens strūklaciņas, bet iedzīvotājiem zināmās vietās ir arī krāni, kur katrs savos traukos bez maksas var liet dzeramo ūdeni. Ir arī vairāki automāti, kuros var gan dabūt pudeli, gan par nelielu naudu tajā ūdeni iepildīt (gāzētu vai negāzētu). Veikalā 6 litri dzeramā ūdens maksā sākot no kādiem 60 centiem (es nezinu, cik Latvijā maksā). Kad man apnika pirkt, arī es sāku doties regulāros gājienos pēc dienišķajiem 12 litriem (divas 6 litru pudeles) uz tuvāko man zināmo vietu – studentu baznīciņu.

Bet tiem, kuriem garšo alus ir jāzina, ka Timišoara lepojas ar Eiropā vecāko rūpniecisko alus darītavu – tā darbojas kopš 1718.gada. Jā, mājās un klosteros alus darīts jau daudz agrāk, bet fiksēts kā bizness šis esot pirmais.

Tam par godu tad nu arī krustojumā dižojas milzonīgs alus kauss, rūpnīcas ēkas ir glīti atjaunotas. Rūpnīca atrodas tematiskajā Fabric rajonā un droši vien, ka kalpojusi par vienu no tā pirmsākumiem.

Ko vēl šejienieši pamanījušies izdarīt vai ieviest pirmie vai gandrīz pirmie? Elektriskais ielu apgaismojums te esot bijis pirmajiem Eiropā un otrajiem pasaulē – uzreiz aiz Ņujorkas. Smalki. Zirgu tramvajs – otrajiem Eiropā, bet pirmajiem Rumānijā – jau 1869.gadā.

Tiesa gan, patreizējie tramvaji ir pagalam nošņurkuši un graboši, mani priecē vien viens košais grafiti tramvajs, ko pa brīdim redzu pazibam (kvalitatīvas bildes gan vēl nav izdevušās, dažas ir Grafiti galerijā). Autobusi un trolejbusi ir normāli – tādi pat kā Rīgā, arī krāsojuma stils līdzīgs, tikai lillīgs.

Varu piebilst, ka kopš tās reizes, kad ieliku saiti, esmu papildinājusi Grafiti galeriju ar pārdesmit bildēm (tās ir galerijas beigu daļā), bet ceru, ka būs kaut kas vēl.

Pietiks šoreiz, došos uz opereti un gan jau kādu dienu par šīs nedēļas kultūras pasākumu seriālu uzrakstīšu.

Virsraksts pareizi rāda – kaut kas no seno rumāņu kareivīguma arī man bija vajadzīgs iepriekšējās sestdienas vakarā. 🙂 Bet nu labi, sākšu no sākuma, jo vispār jau tā nebija domāts. Taču tā sanāca.

Operas ēku nevar nepamanīt, jo tā atrodas pilsētas centrālajā – Viktorijas – laukumā un, manā specifiskajā gadījumā, arī tieši pretī “manas” universitātes Rektorātam, uz kuru devos jau nākamajā rītā pēc ierašanās Timišoarā.

Kaut arī to ērtības labad sauc par Operu, patiesībā milzīgo ēku savā starpā tīri labi dala 4 teātri: Operas, Nacionālais (tātad, rumāņu), kā arī Vācu un Ungāru teātri. Iespējams, ka tas ir labs risinājums daudznacionālā pilsētā ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju.

Es neesmu ārkārtīga opermīle, taču ieskatīties ēkas iekšienē tā kā gribējās. Tiesa gan, diezkādu cerību uz to nebija, jo kārtējā sezona bija nupat beigusies un nākamās sākums plānots 20.septembrī (es atgriežos Rīgā 9.datumā)…

Timišoarā jau padsmit gadus ir tradīcija, ka vasarā opera “iet pie tautas” – 2 nedēļas nogales (piektdien-svētdien) Rožu parkā notiek operu un operešu brīvdabas izrādes, pie tam – bezmaksas. Tā kā vakaros man nekā daudz nav ko darīt, biju nolēmusi tās apmeklēt. Un tad nāca kataklizma šejienes izpratnē – lietaina nedēļa. Lēmēji nosprieda, ka pirmos divus vakarus izrādes notiks Operas telpās, pie tam – sāksies agrāk, nekā bija plānots parkā. Par to mazliet iepriekš esot ticis ziņots Facebook.

Rezultāts? Loģisks. Pirmajā vakarā vispār totāls juceklis pilsētā. Jo, protams, nemaz jau īsti vairs nelija kā iepriekšējās dienās un daudzi (gan tie, kas vispār nezina, kas ir Facebook un starp operas cienītājiem tādu ir daudz, gan tie, kam neienāca prātā, ka tā var izziņot izmaiņas) ap 20.30 izbrīnīti grozījās ap tukšo parku. Tie, kuri bija uzzinājuši, metās “ieņemt” Operu, jo biļešu nav, kur nu kurš tiek, tur sēžas un mēģina aizņemt vietas citiem.

Man, izrādās, Dana ar kuru kopā bijām sarunājušas iet, izmisīgi sūtīja ziņas par šīm izmaiņām, bet es biju oflainā, jo viss taču bija sarunāts. Internetā nez kāpēc tomēr iegāju bez 20 minūtēm astoņos, lai uzzinātu, ka izrāde sākas astoņos un centrā… Superātri sataisījos, noķēru taksi (par 1,5 eiro jau var arī braukt 25 minūšu gājiena vietā) un bez 8 minūtēm astoņos kopā ar vēl labu bariņu aizelsušos un apjukušu ļaužu biju pie slēgtajām Operas durvīm. Labs risinājums, vai ne? Kad rīkotāji nosprieda, ka ir ielaiduši diezgan ļaužu, viņi vienkārši aizslēdza durvis. Tas nekas, ka labai daļai, tāpat kā man, iekšā esošie bija aizņēmuši vietu. Draudzīgi pamīcījāmies kādu pusstundu un izklīdām. Pirmais uzbrukums Operai neveiksmīgs.

Otrajā vakarā bijām gudrākas un uz pilsētas centru kopā devāmies laicīgi. Jau kādu pusotru stundu pirms izrādes pie durvīm pāri plašajam laukumam sāka veidoties gribētāju rinda. Bet visnotaļ racionālā Dana teica: pastaigāsim mierīgi pa vecpilsētu, iekšā vienalga laidīs tikai pusstundu pirms izrādes un gan jau tad es kādu pazīstamu priekšpusē ieraudzīšu. Tā arī darījām – īsi pirms durvju atvēršanas pievienojāmies kādiem viņai pazīstamiem ļaudīm un ar akmenscietiem ģīmjiem gāzāmies tik iekšā.

Tikām pie tīri labām vietām 2.balkonā un pirms izrādes es arī drusku pastaigāju un pafotografēju ēku. Ne visas bildes ir lieliskā kvalitātē, bet mazu fotogaleriju tomēr pievienoju. Iekšskati tapuši tajā vakarā, ārskati – jau iepriekš, dažādās pa centru staigāšanas reizēs.

Ēkas interjers greznībā ir līdzīgs mūsējai, vienīgi griestu un vietām esošie sienu gleznojumi ir īpatnēji, man būtu prasījies ko smalkāku, graciozāku. Bet par gaumi strīdēties nav vērts. Galvenā zāle ir krietni mazāka par mūsējo (bet arī pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir reizes 5 mazāka), citās zālēs tikt nebija iespējas.

Ja gribas kvalitatīvāku skatu, noderēs nepilnu 6 minūšu 2014.gadā tapušais video. Muzikālais fons ir jauks un ap vidu kungs rumāniski stāsta par to, ka tieši no Operas balkona 1989.gada decembrī tika uzrunāta sapulcējusies tauta un pasludināta Timišoaras atteikšanās no komunisma. Operas telpās ir arī plāksne, kurā rakstīts, ka šajās telpās decembra revolūcijas laikā atradies Demokrātiskās frontes štābs (mans nosaukuma tulkojums ir aptuvens).  Ko mēs skatījāmies? Mocarta Figaro kāzas. Par izpildījuma muzikālajām kvalitātēm spriest nevaru, bet scenogrāfiski un aktieriski viss bija kārtībā – puslīdz klasiska režijas versija komplektā ar atraktīvu un ļoti dzīvu aktierspēli (tādu savā operas apmeklētāja pieredzē iepriekš nebiju redzējusi, jo nereti jau, piedodiet, kupla matrona vai brašs tēvainis stabili nostājas uz skatuves un izdzied dziedamo, reizēm pievēršot uzmanību partnerim, reizēm ne īpaši). Skatīties tiešām bija interesanti. Es teiktu: tiešām tautas opera ar jauku un dzīvespriecīgu mūziku.

Kāda ir šī tautas festivāla programma? Piektdienas vakarā bija Holandes kora koncerts – viņi izpildīja slavenus operu fragmentus kopā ar Timošoaras Operas solistiem. Sestdien es biju – Figaro kāzas. Svētdien bija dīvaina (Dana brīdināja) rumāņu-ebreju opera rumāņu valodā. Tā tika rādīta parkā, bet es neaizgāju.

Gaidāmās nedēļas nogales programma redzama bildē. Uz ko iešu, vēl nezinu. Turandota ir lēna un skumīga, vairāk tā kā velk uz abām vakaru operetēm. Par bērnu izrādi Ansītis un Grietiņa īpaši nedomāju – ja vien absolūti nekā cita nebūs ko darīt…

Klostertūres pārtraukumos, mēs redzējām arī šo to citu un par 3 jaukiem objektiem gribu pastāstīt šoreiz.
Pa ceļam uz Putnu ir Marginea pilsētiņa, kurā mūsu mērķis bija melnās keramikas darbnīca. Tas ir jau gadiem ģimenei piederošs neliels uzņēmums, kurš slavens ar to, ka daļa izstrādājumu gala versijā ir melnā krāsā – tādi tie esot viņiem vienīgajiem.

Tiesa, ne visa produkcija ir melna. Tā kā arī Latvijā keramikas tradīcijas ir stipras un šādās vietās esmu bijusi ne reizi vien, visā ļoti neiedziļinājos, tikai sabildēju. Daļa no mūsu grupas ceļotājiem pirka lielus sautējamos katlus ar vāku (maksāja ap 5 eiro) un priecājās par ļoti labo cenu. Es nepirku neko, jo keramika galīgi nav tas, ko es gribētu ar lidmašīnu vest uz Latviju. Kaut acis pamielot varēja un šo iespēju ar nelielu galeriju varu piedāvāt arī jums.

Pilsētiņā norādes uz “Ceramica” ir un turp var aizdoties arī lai paēstu omulīgā krodziņā (smukā melnā ēka galerijā), ja tas ir aktuāli, vai iemestu aci ap to pašu stāvvietu sataisītajos amatnieku veikaliņos (audumi, izšuvumi, šeit tapuši paklāji… par sakarīgām cenām, jo nav jau nekāda lielpilsēta) – bizness nemīl vientulību, tirgotāji labprāt pulcējas bariņos. 🙂 Keramikas veikalā pat var maksāt ar karti!

Kā jau iepriekš rakstīju, ceļojuma pirmo nakti pavadījām “Daniela ciematā”, otro – pie babas, bet trešajai konkrēta naktsmītne rezervēta nebija, jo nebija skaidri paredzams, cik tālu tiksim. Vakarpuse pienāca ap Bistricu (Transilvānija). Kā jau parasti, kad ir vajadzība, nav piedāvājuma. Tajā gabalā nekas pievilcīgs un par nelielu cenu ceļmalās piedāvāts netika. Izbraucām cauri pilsētai, vēl kādu gabalu… – joprojām nekā… Piestājām pie vienas ceļmalas pansiunea (mēs teiktu – tipisks motelis): wi-fi bija, bet grupa nosprieda, ka 10 eiro par nakti maksāt negrib. Braucām vien tālāk, ik pa brīdim mazajos miestiņos uzjautājot cilvēkiem vai te nav kaut kas pārnakšņošanai piemērots. Līdz vienā brīdī saņēmām atbildi, ka pansija tā neesot, bet kaut kāda naktsmītnes iespēja esot. Daļa grupas devās “izlūkos” un atgriezās starojoši smaidīdami – IR!

Tā nu mēs jauki pavadījām vakaru un nakšņojām tūristiem piemērotā lauku sētā Caii Lupilor. Tās saimnieki ir ļoti patīkams jauns pāris ar bērnu (saimnieks redzams zirgu bildē). Satikām arī visus 4 suņus, vismaz 3 kaķus un krietnu zirgu bariņu. Nakšņošanai ir gan 2 mājiņas ar kopā 15 vietām (9+6), gan telšu vietas, gan iespēja gulēt sienā. Par gulēšanu 9-vietīgā mājiņā ar visām ērtībām es samaksāju ap 4 eiro (mājas lapā gan cenas ir augstākas. Droši vien jākaulējas. :)).

Ir viesiem domāta lapenīte-virtuvīte-ēdam` un pļāpājamterase, teritorija glīti sakopta. Viss ir vienkārši, jo vēl salīdzinoši jauns, tapšanas stadijā un rocība saimniekiem nav liela. Bet ir sirsnīgi un jauki. Varu droši ieteikt. Interesanti, ka uz šo vietu pie ceļa norāžu nav vispār. Kā jau jaunā paaudze, klienti viņus pārsvarā atrod internetā, tur arī visu rezervē. Mums paveicās, ka iepriekšējā grupiņa bija no rīta aizbraukusi un uz šo nakti neviens pieteicies nebija. Te saite uz fotoieskatu.

Mums tā  bija tikai viena nakts, bet te var palikt arī ilgāk un izmantot saimnieku izstrādātu atpūtas un apkārtnes iepazīšanas piedāvājumu, kas var patikt nesteidzīgiem ceļotājiem.

Pēdējās, ceturtās dienas lielākais objekts bija Turdas sāls raktuves. Sākotnēji es nebiju lielā sajūsmā, jo esmu bijusi raktuvēs Polijā, bet tagad no sirds iesaku. Sevišķi, ja tiek ceļots ar bērniem vai paši gribat ko vairāk par klasisku “muzeju”. Arī šeit, ja laiks ļauj, var pavadīt ne vien pilnu dienu, bet pat vairākas, jo ir arī vairākas “pludmales” pieguļošajā teritorijā, plus interesanti arī iekšā (biļetes ir bez laika limita – uz dienu, bērniem un studentiem ap 2 eiro, pieaugušajiem 4, var maksāt ar karti). Ceļojot karstā laikā jāatceras, ka raktuvēs iekšā nav vairāk par 14 grādiem – jāpaņem jaka. Šorti var palikt, jo daudz jāstaigā un jākāpj pa kāpnēm – kājas nesals. 🙂

Raktuvju “raktuviski-muzejiskā” daļa ir neliela un neuzbāzīga. Pie ieejas ikviens saņem bukletiņu ar karti un tālāk dodas pats – kur un kā nu grib. Ir labi būt nesteidzīgam, gan ļaujoties, lai tūristu straume nes, gan pamazām karti papētot un atrodot, kas nu pašam interesē.

Nokļūšanai augšup un lejup ieteicamas kāpnes – gan pašiem silti, gan interesanti un galu galā ātrāk, jo liftu ir maz un tie ir mazi – ārkārtīgi garas rindas, ja raktuvēs tajā dienā vai brīdī daudz apmeklētāju. Es visu tikai kājām izstaigāju.

Kas man patika? Protams, iespaidīgas ir izraktās telpas/tukšumi, ko tagad “apdzīvo” tūristi un skaistie sāls izgulsnējumi un zīmējumi uz sienām. Bērniem tas arī ir piedzīvojums: novelkot ar pirkstu pa sienu un mutē iekšā – sāļš! Un auksts – sāļais saldējums! Ir iespaidīgas skatu vietas, kur no augšas var redzēt, kas lejā. Arī no kāpņu laukumiņiem ir vērts uz augšu un leju paskatīties.

Bet visinteresantākie ir 2 lejas stāvi.

Pirmais – milzu laukums atpūtai un aktivitātēm: ir gan vietējais panorāmas rats, gan boulinga celiņi, gan galda teniss, gan bērnu laukums… – katrai gaumei kaut  kas. Tiesa gan, izņemot bērnu laukumu, par pārējām aktivitātēm ir jāpiemaksā, bet saprātīgi. Protams, ir arī neiztrūkstošie suvenīru kioski.

Un tad ir pats apakšējais stāvs ar ezeru! Tur var noiet gan pastaigāties, gan noīrēt laivu un 10 pabraukāt. Jauki un iespaidīgi. Ja izmanto šos apakšas labumus, laiks paskrien nemanot.

Atgriežoties augšā un izejot no biļešu zonas, ir uzkodu kafejnīciņa (ar wi-fi un iespēju lādēt ierīces).

Pavisam ārā – daudz suvenīru tirgotavu, dažādu mazu ēstuvīšu, dažas glaunākas un manis jau iepriekš minētās sāls pludmales.
Lūk, saite uz krietnu galeriju, kas rāda, ka man tiešām patika.

Ak jā, ja sadomāsit turp doties, nesamulstiet – raktuvēm ir 2 ieejas: manis sabildētā jaunā un vēsturiskā, bet pazemes daļa ir kopēja.