Esmu atpakaļ no 4 dienu brauciena pa Rumāniju un pamazām apdomāju, ko un kā rakstīt. Iespaidu ir daudz, mēģināšu izklāstīt un ar bildēm ilustrēt iespējami sakarīgākā un lasāmākā veidā. Bet viens ir skaidrs – šis būs seriāls, par kura beigām ziņošu un tā ietvaros centīšos katru dienu kādu gabaliņu uzrakstīt.

Kā man pašai patika? Esmu slinka fotografētāja, bet šajās dienās ir tapušas ap 600 “melnraksta” bildes. Tas skaidri rāda, ka bija tiešām lieliski un noteikti bija vērts doties tālajā ceļā. 🙂

Divas galvenās domas: Rumānija ir SKAISTA, bet nedrīkst aizmirst, ka tā ir arī LIELA. No sirds iesaku te pabūt ikvienam ceļotkārajam, bet par maršrutu jādomā ļoti rūpīgi – “visu” vienā reizē nekādi apskatīt nevar, jādomā ko grib, kur sākt, cik ilgi un intensīvi ceļot…

Domājot gan par “vienkāršajiem lasītājiem”, gan iespējami iekārdināmiem Rumānijas apskatītājiem (to var paspēt vēl arī šovasar/šoruden, ja tiešām gribas), par redzēto un uzzināto rakstīšu iekļaujot arī precīzas detaļas un konkrētus ieteikumus, kas var noderēt potenciālajiem Rumānijas apceļotājiem, jo arī cenas te ir visnotaļ patīkamas. Protams, ja kādam vajag vairāk info, jautājiet man un es atbildēšu.

Jāsāk ar maršrutu. Šajās 3,5 dienās (izbraucām piektdien 13os) nobraukti ap 1500 km – tas ir daudz un nebija viegli, jo fordiņmikriņā pagāja garas stundas. Sevišķi mokoša bija pirmā diena, kad tika nobraukti 430 km. Pie tam, mūsu šoferītis bija vietējais, ātrs un pieredzējis “kalnu braucējs”, kas daļu no ceļa labi zināja jau iepriekš un arī maršruts bija plānots pa labiem ceļiem.

Ceļu kvalitātes ziņā Rumānija mani patīkami pārsteidza. Mums tikai viens posms (kādi 50 km un paveicās, ka no pārejas uz leju), bija sliktā stāvoklī (nu, kā uz Vecpiebalgu pirms remonta), visi pārējie daudzie kilometri bija lieliskas kvalitātes dažāda platuma ceļi! Jā, esot arī slikti, bet mēs nebūt nebraucām tikai pa maģistrālajiem.

GoogleMaps ir labs palīgs ceļojumu plānojot, bet tā pārskatīšanai un ilustrēšanai izvēlējos 2 citus Rumānijas skatus, aptuveni iezīmējot maršrutu. Abās kartēs redzams, cik mazu Rumānijas daļu var aptvert 3,5 dienās un 1500 km. Maršrutu rāda ar sarkano līniju vilktais kreisajā pusē un augšdaļā.

Fiziskās ģeogrāfijas kartē var redzēt kalnainos un līdzenos Rumānijas apvidus. Jau no Aradas (ap 60 km no Timišoaras) tālumā var redzēt kalnus, taču mūsu maršruts vēl vairākas stundas veda pa samērā līdzenu teritoriju Ungārijas pierobežā. Tas bija neizbēgamais pārbrauciens ar jaukiem lauksaimniecības un dažāda lieluma apdzīvotu vietu skatiem.

Mums kalni sākās kartes augšpusē – Ukrainas pierobežā. Tiem, kam vēl nav pieredzes, jārēķinās, ka braukšana kalnos ir daudz lēnāka nekā (Latvijā ierastajos) līdzenumos gan savu, gan citu braukšanas prasmju, ieradumu un iespēju dēļ. Patiešām plakani ir vienīgi zaļi krāsotie apgabali, gaiši dzeltenie latviešiem jau saucami par kalnainiem, bet nav ekstremāli.

Savukārt reģionu kartē sarkanā līnija rāda, kuros no tiem man izdevās ieskatīties. No tūrisma viedokļa slavenākie ir Transilvānija, Maramureša un Bukovina, bet ko redzēt ir visur.

Visus reģionus vieno tas, ka pamatiedzīvotāji ir rumāņi. Protams, ir vēsturiskas, kultūras un izrunas atšķirības, jo tos pārsvarā šķir kalni. Kā arī – dažādas patreizējās Rumānijas daļas brīžam ir bijušas atšķirīgu valstisko veidojumu sastāvā – nu gluži kā Latvijai.

No efektīgo skatu viedokļa visneinteresantākie, protams, ir “plakanie” gabali. Mums, reģionu kartē skatoties, tas bija viss dzeltenais un brauciens pa gaišzaļo gar Ungārijas robežu. Nez vai daudziem no Latvijas ceļojums sāktos Timišoarā, tātad šis gabals droši vien atkristu.

Ja brauc ar savu auto, jādomā, no kuras puses iebraukt Rumānijā. Parasti no Ungārijas virzās uz Maramurešu. Protams, jādomā un jārēķina pašiem, bet man brauciens no Latvijas līdz šejienei šķiet ļoti tāls un jau tas var būt pārbaudījums grupas attiecībām. 🙂 Es ieteiktu apsvērt iespēju izdevīgā brīdī nopirkt biļetes un lidot uz Budapeštu (vai Bukaresti, ja citāds maršruts), kur nomāt auto 7-10 dienu ceļojumam, jo mūsu temps bija traks.

Mūsu kompāniju veidoja 8 cilvēki: es, jau pazīstamie šoferis-gids Daniels un Dana, ar kuru kopā bijām Lovrinā, plus vēl 5 dāmas – viena padsmitniece, pārējās vecākas par mani. Pirmo reizi braucu šādā nelielā grupā, kur visi būtībā ir svešinieki un iepazinu jauna tipa problēmas. Esmu ceļojusi lielā grupā (autobuss), kur viss pakļauts stingrai disciplīnai. Kā nu paveicas ar tās ievērošanu, bet emocijām tur lielas vietas nav un neviens īpaši neuzdrošinās prasīt koriģēt maršrutu. Paziņu un ģimeņu grupās brīvības, emociju un attiecību ir vairāk, bet viens otru arī kaut cik pazīst un labāk saprot.

Mūsu variants bija kaut kur pa vidu. Kopumā viss bija normāli, bet pēdējās dienas vakarā visi bija tiešām noguruši (arī viens no otra) un brīžam labi vien bija, ka es ne visai labi saprotu rumāniski – gāja arī skaļi, jo bija idejas, viedokļi, citādi viedokļi, nesaprašanās, nedisciplinētība un aizvainojumi… Nē, nē, nesabīstieties pārlieku, bet mēs visi esam cilvēki, pie tam – dažādi. Mana pieredze saka, ka ir būtiski apsvērt ceļa biedru izvēli, attiecības un kopā būšanas ilgumu. Tiem, kuriem ir sava pieredze, sapratīs un gan jau apmēram zina, kā tiek galā, bet galvenais – visiem jābruņojas ar pacietību un jābūt maksimāli skaidriem “spēles noteikumiem”.

Par naudu un izmaksām:

1. Braucot ar auto Rumānijā obligāti vajadzēs “vinjeti”, vairāk info saitē. Ja daļa no ceļojuma ir Ungārijā, jāpaskatās uz kuriem ceļiem tur ir vajadzīga Ungārijas vinjete –  saitē info pieejama angļu vai krievu valodā. Abos gadījumos tās ir nopērkamas elektroniski.
2. Iespējas maksāt ar karti ir apmēram tādas pašas kā Latvijā – lielajās iepirkšanās, ēšanas un tūrisma vietās, kā arī  benzīntankos problēmu nav, mazajās vajag skaidru naudu.
3. Ja negribat maksāt komisiju par pirkumiem ar karti ārvalstīs, tad ir vērts ņemt līdzi eiro skaidrā naudā un to uz vietas pēc vajadzības mainīt. Valūtas maiņas punktu (schimb valutar) ir DAUDZ (nav tikai pavisam mazās vietiņās) un kurss ir labāks, nekā maksājot ar karti vai pērkot lejas Latvijā.
4. Degviela Rumānijā patlaban maksā apmēram tikpat cik Latvijā, uzpildes staciju ir pietiekami (nu, protams, nomaļās vietās to nav) un degvielas kvalitāte ir normāla – var uzpildīties praktiski jebkur. No “pazīstamajiem” tīkliem ir pārstāvēts Lukoil, ir virkne vietējo. Praktiski visos benzīntankos ir arī veikaliņi, daudzos – kafejnīcas. Protams, cenas tajos ir augstākas kā parastos veikalos un ēstuvēs, bet vienalga zemākas nekā Latvijā.
5. Ceļmalās ir daudz dažādu ēdināšanas iestāžu. Daudzviet ir “kompleksās pusdienas” (meniul zilei ), kas nozīmē, ka liela bļoda zupas un normāls otrais ēdiens kopā parasti maksā 2-3 eiro (PVN pārtikai te ir 9%). Kas tieši ir komplektā, to, protams, nosaka katrs uzņēmējs pats, bet parasti tie ir garšīgi un labas kvalitātes. Dažviet var izvēlēties kādu no vairākiem komplektiem, maksimums ko redzējām, bija 6. Ja ceļo ar bērniem, tad ar 1 šo komplektu pietiek bērnam un vidējam ēdājam. Klāt tiek dots arī milzīgs daudzums svaigas baltmaizes. Reizēm komplektā ir arī salāti vai saldais, bet reti. Ja gribas vēl kaut ko, jāmaksā atsevišķi.
6. Tas kas mani šeit izbrīna, ir fakts, ka tādā augļu un dārzeņu paradīzē kā Rumānija tos ikdienas ēdienkartē nedārgajās vietās praktiski neatradīsiet. Kompleksajām pusdienām salātu klāt parasti nav vai arī ir kaut kas “nesvaigs” – marinēti gurķi vai bietes, bet arī tie ne vienmēr un nedaudz. Ja gribēsiet svaigos salātus, tie pērkami atsevišķi, bet tad arī ir krietna porcija un garšīgi. Ar svaigajiem augļiem tas pats – vienīgi klāt pie lemonade tie dabūjami bez problēmām, bet citādi – reti. Kamēr tirgus pilns ar šiem… Jā, rumāņi svaigus augļus un dārzeņus laikam ēd tikai mājās…
7. Ūdens, lemonade, kafija un citi feinie dzērieni. Tā kā es labprāt dzeru ūdeni, tad to nu jau esmu iepraktizējusies sagādāt “pa ceļam” – vai nu naktsmītnes vietās vai kādā no daudzajām publiskajām vietām, kur tas ir pieejams bez maksas – tā ir viena no “karsto vietu” priekšrocībām. Jāiemācās tikai tās ieraudzīt un pudelei kur to ieliet ir jābūt līdzi. Tā nu es ceļojuma laikā par dzērieniem nemaksāju, jo laika labai kafijai nebija. Iesaku nomēģināt lemonade – tā tiešām tiek gatavota uz vietas no citrona, reizēm arī pievienojot kādu citu smalcinātu svaigu augli. Ir garšīgi un atsvaidzinoši. Mēdz gan būt salda, es parasti prasu ar mazāk cukura vai bez tā (tad cukuru parasti atnes atsevišķi).
8. Arī nakšņošanas iespēju ir daudz. Protams, ir ieteicams, tās papētīt jau iepriekš un rezervēt internetā, bet, ja vien neiekrīt kādi milzīgi svētki, var skatīties arī uz vietas. Laba iespēja par saprātīgu cenu ir pansijas (pensiunea) – tās šeit ir ļoti izplatītas un nakšņošana vienam cilvēkam izmaksā sākot ar kādiem 4 eiro. Protams, uzrauties var uz visu ko. Mums arī sanāca piedzīvojums. Kad ieradāmies rezervētajā vietā, izrādījās, ka mums ir atvēlētas 2 istabas un šāds “plānojums”: 1 divguļamā gulta, kurā būšot jāguļ 3 cilvēkiem; 2 vienguļamās gultas kur gulēt katrā diviem un viena pusaudžu gulta. Labi, vai ne? Baba – tā teica rumāņi un arī es kareivīgo īpašnieci citādi nosaukt nevaru – paziņoja, ka tas esot pavisam normāli… Bet mēs visi taču būtībā esam sveši cilvēki! Daniels biija tādā šokā, ka gulēja mašīnā (Kāpēc gan viņš nevarot gulēt vienā istabā ar 4 dāmām, tā pusaudžu gulta tak esot ok… – brīnījās baba). Vajag rūpīgi pārbaudīt un izrunāt. Protams, var arī doties projām. Mēs palikām, jo nospriedām, ka tā ir tikai 1 nakts un bija jau ļoti vēls un tumšs. Pa gaismu droši vien arī mēs būtu atļāvuši babai pašai ēst mums astoņiem pagatavotās vakariņas (tās nebija sliktas). Pansijas var būt ar vai bez iekļautām brokastīm un/vai vakariņām – arī to vajag noskaidrot iepriekš.
9. Ja gribat iepirkties un paši gatavot, arī nav problēmu. No starptautiskajiem tīkliem manis iepazītajā Rumānijas daļā ir Lidl, Kaufland, Auchan un Carrefour, bet ir arī virkne labu vietējo: Billa, Profi... Mazveikaliņu un kioskiņu ir vēl vairāk.
10. Steidzīgiem un izsalkušiem ceļotājiem par prieku dažāda veida fast food cenas ir visnotaļ demokrātiskas un piedāvājums milzīgs. Ir arī interesanti, pie mums neredzēti veidi un nosaukumi. Piemēram, hamburgers ir pleskavita, bet vēl jau ir arī saratele, pogacele un viss kas cits… Bildē redzamā hamburgera cena ir zem 1 eiro, kolai ap 40 centiem, bet bieži komplektos 0,33 l kolas vai 0,5 litri ūdens izmaksā 20 centus.
11. Ieejas cenas dažādos objektos pārsvarā ir daži eiro. Studentiem jāņem līdzi ISIC karte – tad apmēram pusē gadījumu būs vēl lētāk.

Kā ģērbties? Vasara Rumānijā ir KARSTA arī kalnos, tāpēc ir svarīgi, lai labi darbojas auto kondicionieris/klimata kontrole. Līdzi vajag vairākas kārtas plāna ātri žūstoša apģērba (jo svīst pat nekustoties). Man bija arī kapučjaka, kas noderēja pazemē un vējjaka, ko uzvilku vienīgajā lietainajā dienā (bet lietus bija silts!). Manā gadījumā “vēsie” rīti bija ap kādiem 18 grādiem…

Esat gatavi doties ceļā? Rīt/nākamajā stāstā sākam! 🙂

Neskaitot Vršacai veltīto otrdienu, pārējās darbdienas šonedēļ nav īpaši aprakstāmiem darbiem un notikumiem bagātas, tāpēc saņēmos un pamazām kārtoju tematiskās fotogalerijas, jo pie katra raksta jau var tikai nedaudzus attēlus pielikt.

Tiem, kuriem patīk bildes, tās tagad ir pieejamas no Rumānijas pamatlapas. Dažas, kas veltītas kādam konkrētam notikumam vai vienu reizi apmeklētai vietai (kā, piemēram, Vršacai veltītā) ir pabeigtas, bet daļa var tikt papildinātas, kamēr vien esmu Rumānijā/Timišoarā un vēl ko atbilstīgu ieraugu.

Patlaban tur ir gan jau pirms dažām dienām attiecīgajam rakstam pievienotā Vršac, gan 3 man pašai mīļas nepabeigtās:

• Begas upe/kanāls dažādās vietās, brīžos un izpausmēs,
• ļoti skaistie un dažādie Timišoaras dievnami,
• vispārsteidzošākā Timišoaras īpatnība – daudzie un ārkārtīgi atšķirīgie “pilsētas mākslas” jeb grafiti “paraugi”. Pa pilsētu staigājot, nekad nav zināms, kur pēkšņi vēl kādu ieraudzīšu. Cik saprotu, daļa no tiem tapuši kāda starptautiska projekta laikā, bet daļa ir stihiski un citos “projektos” tapuši. Ir arī ļoti jauks “grafiti tramvajs”, bet tas allaž izsprucis no fotografēšanas, jo neērtā brīdī vai vietā ieraudzīts. Taču, kamēr vēl šeit esmu,  nezaudēju cerību to tomēr “noķert”.

Jau uzreiz atvainojos par to, ka bilžu kvalitāte ne vienmēr ir tik laba kā pašai gribētos. Gan manas prasmes nav izcilas, gan attiecīgā brīža gaisma ir visāda un reizēm, kad man nav pārliecības, ka uz to vietu aiziešu vēl kādu reizi, bildēju kā nu iespējams.

Ja nepabeigtās galerijas par burtiski  dažām bildēm papildināšu, par to īpaši neziņošu, ja pievienošu krietnāku bilžu skaitu vai kaut ko īpašu, tad uzrakstīšu par to.

Protams, ziņošu, pievienojot arī vēl kādas tematiskās galerijas.

Kā mēs visi zinām, svētki ir divu tipu:

1. “peldošie”, kurus savukārt: a) vai nu pavisam brīvi var pieskaņot vajadzībai, svinot, kad nu ērtāk; b) kalendāra dienām (parasti – sestdienām vai svētdienām) pieskaņotie nosacīti peldošie.
2. “fiksētie” – kuriem jānotiek noteiktā datumā – lai vai kāda nu tā diena ir un laiks.

Mūspusē dažādi pilsētu,  jūras un citi svētki, parasti ir vairāk vai mazāk peldoši, bet timišoarieši ir precīzi – pilsētas svētki ir 3.augustā. Un punkts. Šogad tā ir pirmdiena – diez ko ērti nav. Tad nu pilsētas tēvi izlēmuši, ka svinēts tiks ar bezmaksas koncertiem pilsētas centrā – Viktorijas laukumā, kur arī UPT rektorāts un Opera – trīs vakaru garumā: no sestdienas līdz pirmdienai. Vēl pirmdienas rītā bija svinīgā sēde, vēl kaut kur kaut kādas mazas “atklāšanas”, bet “tautai” nekas cits kā koncerti nav plānoti.

Tā kā Viktorijas laukums ir kādu 15 minūšu gājienā, tad man nu sanāk dikti jau muzikāli – kā piektdienas vakarā ar HIM sāku, tā nu apzinīgi turpinu, jo ir jau tīri jauki sagaidīt ciešami vēsāku vakaru kaut kur ārā sēžot un koncertu klausoties.

Laukums ir tievs un garš, bet par cilvēkiem ir padomāts: gan laba apskaņošana, gan vairāki milzīgi un labi novietoti ekrāni – kurš grib, var visu redzēt. Daļa skatītāju dīdās ap skatuvi, daļa sēž uz parka soliņiem, daudzajās āra kafejnīcās (tiem nu gan biznesa veiksme!) un visur, kur nu var piesēst.

Pirmais vakars bija popmūzikai. Ja man jāraksturo, es teiktu tā: uzstājās gan tādi kā mūsu PeR analogi, gan tāds kā Busulis, gan vietējā “Šakira” – Antonija – un tāda kā pavecējusi un knapās krāsainās žaketītēs ietērpta “Prāta vētra”, kas sakrustota ar “Bumerangu”. Kā saprotu – tie ir Rumānijas stāri, publika dikti jau nu sajūsmā, man arī patika tīri labi. Sākās astoņos, katrs uzstājās pa nepilnai stundai, noslēgumā uguņošana.

Internetā atradu smuku pusminūtes videoieskatu pirmās dienas koncertos – lai tiek jums arī: 

Pameklēju YouTube arī Antoniju – izskatās, ka Rumānijā viņa dikti jau populāra: jaunākiem viņas video ir virs pusmiljona skatījumu, vecākiem – miljoniem! Ja ir laiks un vēlēšanās, te var vienu 2015.gada gabalu paskatīties, ja vēl gribas, viss YouTube jūsu rīcībā. 🙂 

Par svētdienas vakaru organizatori bija gribējuši kā labāk – koncerti notika pat 2 vietās: Rožu parkā un Viktorijas laukumā praktiski  vienlaicīgi. Tā kā Rožu parkā sākums bija jau septiņos, tad aizgāju vispirms uz to. Domāts jau labi: vispirms pūtēju orķestru koncerts, pēc tam slavenāko vietējo tautas mūzikas izpildītāju koncerts. Bet…Piektdienas vakarā uz HIM bija stāvvietas – visi pa 4 sastiprinātie krēsli aiznesti un sakrauti grēdās aizskatuvē. Un nedēļas nogalē “krāvēji” laikam nestrādā. Tad nu skats bija traģikomisks – pūtēji braši pūš, dziedātāji dzied, bet skatītāju laukums tukšs, tikai tā malās un rožu dārzā uz soliņiem sēž kādi skatītāji. Nu ja, pusmūža un vecākie ļauži, kas bija šī koncerta auditorija, jau nav tie dižākie ilgi kājās stāvētāji vai soliņu stiepēji (dažas kompānijas pašas sev soliņus izvilka no aizskatuves). Žēl, ka tā. Es līdz gandrīz astoņiem pagrozījos un tad devos uz Viktorijas laukumu.

Tā kā Timišoarā ir gan mūzikas skola, gan augstskola, tad netrūkst arī orķestrī spēlējošu jauniešu. Svētdienas vakars Viktorijas laukumā sākās ar skaistu stundu garu orķestra koncertu, kur tika spēlētas gan populārās mūzikas apdares, gan skaistākie un vieglāk klausāmie klasiskās mūzikas gabali. Pēc tam nāca rokmūziķi. Interesanti, ka 2 grupas bija netālie kaimiņi – no Novi Sadas Serbijā. Pie tam – Love Hunters līderis labi runājās ar publiku rumāniski un arī daļa dziesmu bija rumāniski. Nu tad par to arī ieskats viņu melodiskajā rokā: 

Abas pārējās grupas man ne tik ļoti patika. Vieni spēlēja roķīgāku roku (tas nav nekas slikts), bet solista balss jau bija tiktāl ķērcoša, ka man tā vairs īsti dziedāšana nešķita. Otri – labs roks, ko tur vairāk teikt.

Trešais – pirmdienas vakars – veltīts blūzam. To tad nu tūdaļ došos skatīties.

Arī ceturtdien ņemšanos pa bibliotēku beidzu mazliet pēc vieniem un, izmantojot salīdzinoši vēso laiku (tikai kādi 26 grādi), devos nelielā “pārgājienā” – uz 1989.gada decembra revolūcijas muzeju. Tie, kuri zina Latvijas jaunāko laiku vēsturi un mazliet prot rēķināt, redz, ka no neatkarības atjaunošanas viedokļa mēs rumāņiem esam “jaunākais” brālis vai māsa.

Nav jau tā, ka man būtu dziļa interese par to, bet velobraucienā ar Liviu bijām piestājuši piemiņas vietā netālu no ZOO un bija redzams, ka kritušo skaits nav mazs. Tātad – viņiem te gājis skarbāk, kā mums. Gribēju īsi uzzināt galveno. Un tagad esmu gatava par to īsi un ļoti populārā formā uzrakstīt.

Ar revolūcijām jau laikam ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko droši iepriekš zināt nevar. 1989.gada decembrī tolaik vēl sociālistiskajā Rumānijā viss esot sācies “pavisam ne kā revolūcija” un pie tam – Timišoarā.

Arī sociālisma laikos Timišoara, Arada un vēl dažas valsts rietumpuses lielās pilsētas ir dzīvojušas dalītā informācijas telpā – ultrakonservatīvajā Rumānijā ar tālo galvaspilsētu Bukaresti, bet te  bijis iespējams netraucēti uztvert krietni brīvāko Ungārijas un toreizējās Dienvidslāvijas  TV un radio, kā arī rietumvalstu speciālos sociālisma valstīm domātos raidījumus dažādās valodās.

1989.gada vasarā Ungārijas TV uzstājies ungāru izcelsmes mazas Timišoaras draudzes mācītājs no mana “kaimiņrajona” Jozefīnes, kurš izteicies, ka Rumānijā galīgi nav labi ar pamatbrīvībām – ne ar cilvēktiesībām, ne ar visu citu.  Protams, vietējām varas iestādēm tas nav paticis un šie izdomājuši, ka vajag viņu “atlaist no darba”. Nebija ne decembra vidus klāt, kad papīri, kas liek viņam atstāt draudzi bijuši gatavi. Protestējot pret šo atlaišanu, pie mācītāja mājas 16.decembrī sapulcējušies pārdesmit cilvēku. Milicija viņus izklīdinājusi, bet pilsētā izplatījušās ziņas par notikušo un nākamajā dienā tur jau sapulcējies daudz vairāk ļaužu un saukļi bija papildināti ar “vairāk brīvības” un “nost ar sociālismu un Čaušesku”…

No Bukarestes saņemts tālaika valsts vadītāja Nikolajes Čaušesku zvans (ieraksts ir saglabājies), izklīdināt demonstrāciju, ja vajag, arī šaut. Pavēle arī pildīta – 73 nogalinātie, vairāki simti ievainoto, kuri tā īsti pat nav zinājuši par ko… Taču cilvēki neizbijās, nākamajās dienās protesti notika jau pilsētas centrā un ar daudziem tūkstošiem dalībnieku. Mācītāja vārds vairs netika minēts, tikai brīvība…

20.decembrī Timišoara sevi pasludināja par “no komunisma brīvu pilsētu”, attiecīgu dokumentu oficiāli nosūtot uz Bukaresti. Lūk, tā ir drosme!

Te ātri pārdomas par karogiem. Diez, vai Latvijai “paveicās” vai “nepaveicās” ar to, ka LPSR karogs bija pavisam citāds nekā brīvvalsts. Atgūstot neatkarību mēs “veco” nomainījām pret “jauno” vai kā nu tur sanāk – atkarībā no tā, kā sāk skaitīšanu. Bet tas šobrīd nav svarīgi.

Rumānijas gadījums bija citāds – viņiem vēsturiskā trijkrāsu karoga vidū tika iebāzts sociālismu apzīmējošs ģerbonis. Nu un tad revolūcija nāca, brutāli izgriežot to sveš-ķermeni. Vēsturiskajos materiālos un arī muzejā šādu karogu ar caurumu vidū ir diezgan daudz. Spēcīgs simbols.

Man ļoti patīk internetā atrastā bilde – pa karoga caurumu tālumā redzama Timišoaras katedrāle un priekšplānā ļaužu pilnais laukums. Bildēts, visticamāk, ir no Operas balkona (skaisti izgaismotās Operas bilde bija iepriekšējā stāstā).

21.decembrī Čaušesku uzstājās Rumānijas TV (ieraksts ir), paziņojot, ka tur, Timišoarā, kaut kādi huligāni kopā ar kaut kādiem nacistiem, kaut kādus sīkus nemierus rīkojot, bet nevienam nevajagot satraukties, situācija tiekot kontrolēta. Bet tas vairs nebija taisnība. Gan armijas un milicijas daļas sāka nepakļauties, gan no Bukarestes apkārtnes uz Timišoaras rūpnīcām aizvestie strādnieki (jo vietējie apturēja rūpnīcas), saprotot, kas un kā vārdā notiek, pārgāja “nemiernieku” pusē un stāstīja arī citiem un citur par notiekošo. Demonstrācijas sākās arī citās pilsētās visā valstī.

22.decembrī Čaušesku kopā ar sievu helikopterā bēga no Bukarestes – sociālisms Rumānijā bija beidzies. Valstī vairākās pilsētās uzradās neidentificējami militāri grupējumi, kas brutāli šāva pa sanākušajiem cilvēkiem. Timišoara pāris dienās tika nogalināti vēl 23 cilvēki, 73 ievainoti, vairāk kā 1000 arestēti un uz laiku ielikti cietumā… – viss bija diezgan haotiski. Valsts vadītājs bija aizbēdzis, un nebija skaidrs,  kam pārņemt varu. Tas ir apbrīnojami, cik ātri tomēr “no nekā” izveidojās stihiskas kustības, vienojās un kā nebūt tika galā ar varas dalīšanu un nodrošināšanu (mums laikam bija “vieglāk”, vispirms bija Tautas fronte un pēc tam neatkarība). 24.decembrī tika izdots rīkojums par Čaušesku pāra nošaušanu un nekavējoties izpildīts. Tie bija pēdējie Rumānijā izpildītie nāvessodi.

Iznāk gandrīz kā pasakā – tik strauji un principā “pareizi” viss beidzās, ja neieslīgstam detaļās. Pielieku 5 minūšu video – pusotru minūti var skaisti “palidināties” virs mūsdienu Timišoaras un tad ir kādas 4 minūtes ar ilustratīvām revolūcijas bildēm. Labs. 

Gan jau arī jūs esat dzirdējuši, ka Latvijā ne Tautas frontes muzejam, ne Okupācijas muzejam neiet viegli ar finansējumu savas darbības nodrošināšanai. Izrādās, te ir līdzīgi – muzejam jau nācies mainīt atrašanās vietu uz neizdevīgāku un tas ir visnotaļ vienkāršs. Nez kā tas ir – revolūciju (un brīvību) gribējām. Bet, kad tā ir dabūta, tad “atmiņu” par to glabāt (finansēt) vairs negribas… Labi, ka ir internets, kur arī var glabāt informāciju (ja tā ir piefiksēta un publiskota).

Bet nu jau pietiks nopietnības, to vajag nolīdzsvarot. Ar ko? Jau kaut kad sen rakstīju, ka 31.jūlijā (piektdien) Timišoarā uzstāsies 1991.gadā Villes Valo dibinātā somu “raudamā roka” grupa HIM. Visveiksmīgākie gadi viņiem bija no kāda 2000. līdz 2006., kad grupa pamanījās iekļūt ne vien Eiropas, bet pat ASV topos. Jaunākais albums iznācis 2013.gadā.

Ieskatam ielieku video ar vienu no savām mīļākajām HIM dziesmām. 

Bet nu labi, tagad atpakaļ pie koncerta. Diez vai rokeriem bieži nākas uzstāties tik īpatnējā vietā kā ļoti skaistais un romantiskais Timišoaras rožu parks. 🙂 Bet neko darīt – estrāde ir vienīgi tajā.

Nu, gluži uz tādiem soliņiem, kā bildē redzams, skatītāji nesēž – skaistās rozes ir visapkārt, estrāde ir parka vidū un tās priekšā tiek vai nu salikti arī pie mums nopērkamie zaļie plastmasas dārza krēsli, vai novākti vispār, atstājot tikai stāvvietas, kā tas bija vakar. Ietilpība nav liela, es teiktu – apmēram kā Siguldas pilsdrupu estrādē.

Koncerts astoņos sākās ar iesildītājiem, kas arī spēlēja roku, bet ar “lapseņu pieskaņu”. Nemaz negribu zināt, kas tie bija. Deviņos viņi beidza, tad pusstunda, kamēr HIM uzkrāmējās un tad jau sākās pamatkoncerts.

Kaut arī man HIM patīk tīri labi, tomēr nospriedu, ka ne pietiekami, lai maksātu 20 eiro par iespēju vairākas stundas kājās stāvot mīcīties estrādes priekšā.

Tad nu kopā ar vēl daudziem citiem tādiem pašiem, koncertu baudīju no ārpuses un bez maksas. Bija iespēja ērti sēdēt uz soliņiem Begas kanālam abās pusēs (kanāls ir tieši aiz estrādes) – tad redzēt nevar neko, bet ar skaņu, protams, viss kārtībā.

Kad cietais soliņš apnika, aizgāju uz vienu no netālajām parka sānu malām, kur varēja redzēt arī “gaismu šovu” no mazliet lielāka attāluma kā bildē.

Publika spiedza diezgan sajūsmināti, bija sabraukuši arī no tuvajām kaimiņvalstīm – Ungārijas, Serbijas un pat Bulgārijas.

Pati no tāda attāluma nebildēju neko, šīs nākamajā dienā atradu internetā – tiešām no Timišoaras koncerta. 🙂

Tā kā patreiz savā maģistra darbā esmu sapinusies, tad atļaujos pēcpusdienās izmukt no bibliotēkas. Bet, protams, cenšos sevi piespiest tajās “darīt kaut ko vērtīgu”. 🙂

Reālistiski skatoties, ap pulksten diviem viena no akūtajām lietām ir pusdienas. Gudroju, kādas tās varētu būt šoreiz, jo vēl viena no manām iecienītajām pusdienu vietām ir aizvērusies līdz rudenim. Tā kā biju saņēmusi priecīgu ziņu, ka manas pasenās pusdienas Florā tomēr izdevies ieskaitīt Lyoness sistēmas labumos, tad izlēmu šoreiz izmēģināt citu šajā pircējiem izdevīgajā tīklā ietilpstošu vietu. Un tas bija… – angļu pabs (krogs?) Note.

Vajadzētu būt tā, ka tie, kuri mani labi pazīst, tagad ir vismaz mēreni izbrīnīti. Nesatraucieties, alus man negaršo joprojām, taču biju internetā izpētījusi, ka te ir labs pusdienu piedāvājums, tālab devos to izmēģināt. Bija rakstīts arī, ka šis esot vienīgais “īstais angļu pabs Timišoarā”. Tā kā pabos nebiju bijusi vispār, tad bija taču jāizmēģina.

Tas atrodas interesantā vietā – vispār jau centrā, taču pašaurā šķērsieliņā pilsētas domes iekšpagalmā un sarkanā ieeja man no attāluma atgādināja ķīniešu ēstuvi. Blakus bija arī dekoratīva “tipiskā” sarkanā telefonbūdiņa (tā gan bildē nav iekļuvusi).

Iekšā – patumšs (laikam skaitās omulīgs), diezgan ērti iekārtots tāds kā senlaicīgs un apbružāts “anglisks” stiliņš.

Jau ārpusē bija uzstutēts uzrakstdēlis, kas atgādināja, ka te ir spēkā “pusdienu komplekts par labu cenu”. Kā saskaitīju, tad 3 ēdieni (3 rindiņas, kas atdalītas ar 2 pluszīmēm): kaut kāda zupa (ciorba – izrunā čorba – tas nākot no turkiem), otrais, kur sapratu kartupeļus un kaut ko no vistas, plus vēl pilnīgi nesaprotams kaut kas trešajā rindā, kam vajadzētu būt dzērienam vai saldajam. Cena mazliet zem 4 eiro. Šo komplektu arī pasūtīju, plus vēl kafiju. Zupa un otrais bija labi, tur nav ko sīkāk rakstīt, bet es gaidīju, kas tad būs tas trešais.

Vairs pat neatceros kad un kur pēdējo reizi ēdu mannas biezputru ar ķīseli. Ārpus mājām tas varētu būt bijis kaut kad ļoti sen kādā ļoti vienkāršā ēdnīcā un tieši tas bija saldais pabā! Spečuki – vai tas ir tipisks angļu ēdiens? Rumāņu nez vai – ja tā būtu mamaliga (kukurūzas biezputra), es nebūtu brīnījusies. Taču nesūdzos, pēc izbrīna pārvarēšanas garšoja labi.

Pēc labas paēšanas ir iespējami 2 varianti: vai nu pagulēt, vai izkustēties. Izvēlējos otro. Nolēmu aizstaigāt uz netālo vecpilsētu un, vēsumu meklējot, ieiet apskatīt Mākslas muzeju, kas izvietots plašā un nesen atjaunotā (2006.g.) baroka pilī.

Ir jau sarežģīti ar pilīm un to aizpildīšanu/izmantošanu. Arī šī, protams,  pirms pārsimt gadiem būvēta valdniekiem. Juku laikos pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma tur viss kas bijis, no 1946.gada līdz restaurācijai, kas sākās 80to gadu beigās – “manas” Politehniskās universitātes Lauksaimniecības fakultāte (vecpilsētā!).

Staigāju pa ēku un aizdomājos. Jā, mums ir brīnišķīgā Rundāle un tieši tāda, kā, manuprāt, pilij vajadzētu būt. Jelgavas pilī (kāda sakritība!) mums joprojām ir lauksaimniecības augstskola. Nez vai pils ir ļoti ērta augstskolai, bet kaut kā jau sadzīvo. Šeit – mākslas muzejs. Vieta jau ideāla – pats centrs. Remonts arī veikts kvalitatīvi, ēka tiek saglabāta (man ārkārtīgi patika restaurētās vecās greznās durvis un logu slēģi, bet bildēt muzejā, kā jau ierasts, ir aizliegts. Tikai kāpņu laukumiņu atļāvos veikli nobildēt).

Bet – mākslas muzejā jau tā māksla ir maksimāli jārāda, nevis ēka. Laikam tālab viss maksimāli balts un lakonisks. Un kur tad barokam raksturīgā greznība? Pašā augšējā stāvā viena zāle ir atjaunota kā barokam pieklājas: zeltījumi, zaļi-sarkano auduma tapešu sienas…, bet viss pārējais balts. Vietām izlikts pa kādam restaurētam krēslam. Plānojums laikam atstāts maksimāli nemainīts, bet salīdzinoši nelielo telpu virkne, kas savstarpēji caurstaigājamas man nešķita ļoti optimāla. Ko padarīsi – visu gribēt nevar.

Par pašu mākslu neko daudz pateikt nemēģināšu, neesmu diža speciāliste. Tradicionālajā/vēsturiskajā vietējo mākslinieku daļā dominēja eļļas darbi, kas man nav sevišķi tuvi (vismaz “parupjajā” versijā), bija arī kādi smalki izstrādāti (tādi man tīk labāk) vecie darbi, diezgan daudz ikonu un arī modernā māksla.

Pēc pirmās kulturālās daļas devos uz istabiņu. Vakarā bija ieplānota otrā. Atkal jau jāraksta – tie, kuri mani pazīst, zina, ka es neesmu diezko veikla uz “vienkārši tāpat iepazīšanos” (protams, ja kaut kas vajadzīgs, tad jau galā tieku). Taču man ir izdevies iepazīties ar vienu tādu pašu šejienes būtni – apmēram manu gadu dāmu Danu, kas labi runā angliski. Mēs satikāmies svētdienas rītā, kad kopā uz norunātā stūra gaidījām piebraucam busiņu uz “lauku SPA”. Tā kā tas kavējās minūtes 15, tad “piespiedu kārtā” sākām runāties un arī dienas gaitā papļāpājām.

Es atzinos, ka diezgan bieži īsti nezinu ko sadarīt vakaros vai kādos brīvos brīžos, samainījāmies e-pastu adresēm un Dana solījās ziņot, ja būtu kāds man “derīgs” pasākums (tas nozīmē – kur nav lielas runāšanas rumāniski vien). Un tā nu Dana man bija atrakstījusi, ka viņai ir ielūgums 2 personām uz koncertu, kas notiek centrā un sākas astoņos. Protams, piekritu, jo arī norises vieta bija interesanta – Klapka cafe.

IM000413.JPG

Tā nemaz nav “tikai” kafejnīca, kā izskatās no nosaukuma. Izrādās, ka bildē redzamajā ēkā 1815.gadā te dzīvojošais ungārs Jozefs Klapka atvēris pirmo bibliotēku un kopš tā laika šāda vai tāda saistība ar kultūru un “gara gaismu” ēkai ir visu laiku.

Šobrīd te ir vieta dažādiem mākslinieciskiem, kultūras, radošiem… pasākumiem, komplektā ar mazu kafejnīcu. Viss notiek, ieejot pa baltajiem vārtiem (milzu durvīm?). Aiz tiem slēpjas ārkārtīgi jauka iekšpagalma iekļauti 3 stāvi.

Kad ir jauks laiks (un tāds tas te ir mēnešiem, vien pats ziemas vidus mēdz būt “ziemīgs”), pasākumi notiek iekšpagalmā. Tā vidu aug karalisks kastaņkoks, rudeņos zem tā nostiepjot tīklu, lai apmeklētāji necieš no lejupkrītošiem adataiņiem.

Trešdienas pasākums bija pusotrstundīgs Joe Nat King atceres koncerts, kurā dominēja viegli blūzīgs stils, ko ik pa brīdim atdzīvināja jaukas un populāras spāņu un meksikāņu melodijas. Mūziķi bija vietējie, bet labi un iztikām bez “lapseņmūzikas”. Skatītāju bija daudz vairāk kā šajā interneta bildē – sēdējām rātni blīvās rindās, kopā vairāk par simtu (paskaitīju un pareizināju rindas).

Liela daļa klausītāju bija regulārie apmeklētāji – gan savā starpā, gan ar mūziķiem pazīstami un tas radīja īpaši jauku atmosfēru.

Koncertu raidīja arī vietējais radio. Pielieku nekvalitatīvu bildi (krēslā bildēts) – nebiju redzējusi, ka tehnoloģiski mūsdienās tas ir tik vienkārši: sēž puisis ar planšetdatoru un “spēlējas” ar podziņām, kas regulē skaņas kvalitāti ēteram.

Koncertam beidzoties,  lēni satumsa, bet vakars joprojām bija jauki silts. Ielu kafejnīcas pilnas ar cilvēkiem, ieskaitot ļoti apmierinātus aktīvi skraidošus visādu vecumu bērnus – beidzot nav dikti karsti…

Ar baudu un nesteidzīgi dodoties atceļā nobildēju skaisti izgaismoto Operas namu. Arī dienā tas ir iespaidīgs, bet papelēks. Šāds tas man patīk labāk. Starp citu – milzu ēkā, kas aizņem vai veselu kvartālu, draudzīgi sadzīvo pat 4 teātri: operas, nacionālais, vācu un ungāru. Patlaban visiem ir pārtraukums, bet varbūt paspēšu ieskatīties arī iekšpusē, jo tie pamazām atsāk sezonu augusta beigās.

Ziemsvētkus atgādinošu katedrāles bildīti, kurā gan, ja labi ieskatās, redzami cilvēki šortos, izveidoja čaklais GooglePhoto asistents. Ielieku, jo arī tā bija skaisti izgaismota.

Esmu cilvēks, kam autiņi patīk, tālab pati brīnos, ka jau mēnesis pagājis, bet neko daudz par tiem uzrakstījusi vēl neesmu. Tās pāris lietas, kas bija (ka degviela dārgāka kā pie mums un šoferīši perfekti stājas pie gājēju pārejām) joprojām paliek spēkā – tā tiešām ir. Tagad vēl drusku “mašīniskāks” pārskats.

Vienīgais, kas man nepatīk auto jomā ir tas, ka šejienes braukšanas stils ir trakāks, agresīvāks un noteikti skaļāks kā pie mums. Gandrīz nepārtraukti dzirdams, ka kāds kaut kur (pārliecīgi) gāzē vai bremzē – autiņi rēc vai kauc. Bet nav gan tā, ka lūžņu čupas būtu uz katra stūra – kaut kā galā viņi tiek, es nevienu avāriju redzējusi neesmu.

Interesantāks ir jautājums – ar ko viņi brauc? Pagaidām, protams, atbildēt varu tikai par Timišoaru, bet man kā ekonomistei ļoti patīk redzamais. Un proti – pie mums tik populāro dārgo brendu mašīnu (Volvo, arī Audi, Mersedes un BMW) ir maz, proporcionāli vēl mazāk ir visu veidu džipu (labi, labi, “apvidus auto”) un “viltusdžipu” jeb krosoveru, ar kuriem pie mums pilni ceļi.

Dominē jaunas un pajaunas (noteikti vidējais vecums nav lielāks kā Latvijā) mazās un vidējās klases mašīnas no “neprestižajiem” zīmoliem. Protams, pirmajā vietā ir Rumānijā ražotās Dacia (bet arī te – džipīgo Duster un Sandero nav daudz), ļoti daudz ir Volkswagen un tā “mazo brāļu” – Seat un Skoda, tad francūžu un korejiešu. Japāņu nav daudz, amerikāņi, protams, ir izcils retums.

Salīdzinu un domāju: diez, vai mums pašiem kaut kas ar galvu nav kārtībā, jeb mārketinga speciālisti (dārgo zīmolu un lielā izmēra autiņu pārdevēji) Latvijā ir daudz spēcīgāki kā Rumānijā? Man personīgi patīk šejieniešu racionālā attieksme (pati Latvijā braucu ar Seat Ibiza – esmu liela diezgan, lai varētu atļauties ērtu mazu auto 🙂 ).

Karstajās dienās redzams, ka vairumam auto logi ir ciet, tātad – kondicionieri ir un tie darbojas, kas savukārt tālāk norāda, ka autiņiem nav “spaiņa aprīkojums”. Man šķiet, ka tas rāda ļoti racionālu un nepretenciozu attieksmi pret auto – tam ir jābūt ērtam pārvietošanās līdzeklim, nevis “statusa rādītājam”. Katru dienu eju garām lielai bankai, arī pie tās stāvošās darba mašīnas ir škodas u.tml., līdzīgi arī citur. Patīkami, ka mašīnas ir tīras un daudzas pat ļoti spožas – regulāri mazgātas un koptas.

Un kā tad ar tām Daciām? Jā, protams, tās dominē un, vēlreiz – protams – jaunie modeļi. Pa kādam vecajam var ieraudzīt, bet vajag veiksmi un pacietību. Es 2 bildītes pielieku.

Īsumā Dacia vēsturi var salīdzināt ar krievu žiguļu vēsturi: ap 1960.gadu tolaik sociālistiskās Rumānijas vadība saprata, ka paši galā netiks, un vajadzētu nopirkt kādas Rietumu firmas licenci auto ražošanai.

Tika nopirkta Renault 12 licence, 1966.gadā sāka būvēt rūpnīcu Mioveni pilsētā (kādus 400 km no Timišoaras, jeb 2/3 ceļa līdz Bukarestei) un 1968.gadā tā sāka darboties.

Zaļais ir tipisks visslavenākā 1300.modeļa piemērs – tas ir ar priekšpiedziņu un ar nelielām modifikācijām ticis ražots no 1969. līdz 2004. (!!!) gadam. Pavisam esot saražoti 2,5 miljoni Dacia 1300.

Otrajā bildē – “saimnieciskā” un jau mazliet noapaļotāka versija.

Varbūt 1300.modeli  ražotu vēl šodien, bet 1999.gadā Renault nopirka šo rūpnīcu un kopš 2004.gada tiek ražotas Dacia automašīnas “mūsdienu” versijā. Bildītēs redzama zīmola evolūcija un tagad arī ikviens no jums var būt eksperts – ja uz ceļa redzama Dacia ar zilo logo – tā ir vecāka, ar sudrabaini metālisko – jauna.

Bet no kurienes nosaukums Dacia? No sen-sen-senvēstures. Tiek uzskatīts, ka jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras milzīgu apgabalu no Donavas līdz Karpatiem un pāri tiem apdzīvojuši senie dācieši. No kurienes viņi? Skaidri nav zināms, bet tā ir viena no proto-indo-eiropiešu tautām ar ļoti senu valodu un tiek uzskatīta par ļoti radniecisku trāķiešiem (ja kāds kaut ko atceras par Seno Grieķiju).

Tas “romanian”, ko tagad zinām  parādījies pamazām. Skaidri zināms, ka Dāciju pa daļām ir pakļāvis Jūlijs Cēzars (ja vajag, jāatkārto Senās Romas vēsture) un tad, Dācijai esot Romas impērijas provincei, arī sākusies gadsimtiem ilgā saistība ar visu “romisko”. Tiesa gan, zem Romas impērijas spārna pavadītajos gadsimtos, Dācijas provinces robežas bijušas visai mainīgas dažādos laikos: kaut cik stabili tās sastāvā turējusies līdzenā Timišoaras apkārtne, bet ar attālākiem un kalnu rajoniem gājis visādi – tie kalnieši jau visur nepakļāvīgi.

Starp citu, viens no iemesliem tam, kāpēc šejienieši zina tik daudz valodu, ir faktā, ka rumāņu valoda ir ļoti līdzīga (tikai senāka) galvenajām Eiropas valodām: itāļu, spāņu – to apguve esot pavisam viegla. Arī ar jocīgo franču valodu (no rakstības būtiski atšķirīga izruna), saistot kopīga uzbūve, un arī angļu un vācu valodas jau ir tajā pašā grupā.

Tā ir būtiska priekšrocība mūsdienu daudzvalodu pasaulē.

Ja kāds atceras stāstu par Romulu un Remu – diviem vilcēniem, kas ir Romas simbols, tad ir interesanti zināt, ka arī Timišoaras centrā ir “vilkskulptūra”.

Un nevis tāpēc, ka pašiem tā gribējās, bet tādēļ, ka Romas pilsēta to 1926.gadā uzdāvinājusi Timišoarai.

Kaut visa Rumānija  (Romania) mīl uzsvērt savu saistību ar Romas impēriju (jo tie bija pirmie ziedu laiki un pie tam sen), Timišoaras un vispār šī apgabala loma ir būtiska, jo tas dēļ sava līdzenuma (tas nekas, ka purvains, vienalga labāk nekā kalni) bija “vārti” uz pārējām Rumānijas daļām.

Interesanti, ka vairumam no mums Rumānija saistās ar Drakulu (kaut tajā stāstā patiesības ir maz, bet šausmenītes jau visiem patīk). Vēsturiski patiesāka ir saistība ar vilkiem un pat vēl senākiem par Romulu un Remu.

Jau vissenākajos grieķu pierakstos tiek runāts par Dācijas leģendām par tās tautas saistību ar vilkiem vai pat izcelšanos no tiem un/vai spēju pārvērsties par vilkiem, tātad – par vilkačiem. Dāciešu mitoloģijā galvenais ir bijis vilks un saistība ar vilkiem.

Jā, un tie otri virsrakstā minētie tiešām ir “karpi”, nevis “karpas”. Te runa ir par to, ka tagadējās Rumānijas (toreizējās Dācijas) kalnos dzīvojošās cilts nosaukums ir bijis “karpi” un no tā savukārt ģeogrāfijā iegājies kalnu nosaukums – Karpati.

Ja gribam būt pavisam precīzi, tad Karpatiem ir 3 daļas – kartītē tās smuki atzīmētas.

Ko viens par otru domāja un kā sadzīvoja dācieši ar karpiem nav skaidri zināms, bet ir liecības, ka abas grupas bijuši vietsēži zemkopji, kas grūtos brīžos kopā cīnījušies pret iebrucējiem-sirotājiem no tagadējās Ukrainas un Krievzemes stepēm.