Mazliet vairāk kā pusstundas braucienā ar auto no mums ir Niagāras ūdenskritumi. Jā, jā – daudzskaitlis ir pareizi, jo pavisam to ir trīs, kas izvietoti blakus.

Ja jau tik tuvu, tad, protams, tas bija tikai laika jautājums turp doties. Visvaronīgākā no mūsu kolēģēm jau pagājušās nedēļas sestdienā turp aizbrauca ar velosipēdu: 30 km un katru pusi, pārsvarā esot skaisti veloceliņi, nesteidzīgi un ar atpūtām pa vidu braucot esot tīri labi. Es vēl uz tādu varoņdarbu neesmu gatava, šeit tālākais brauciens man ir bijis ap 20 km. Bet vēl jau ir laiks, kas zina…

Kā bija? Lieliski! Šajā nedēļas nogalē mūsu grupas pārstāvji bija noīrējuši lielisku auto (sešvietīgs, šķiet, ka kreislers, neattapos nobildēt, bet ļoti plašs un ērts) un tad nu Niagāru redzēt gribētāji sadalījāmies 2 grupiņās – 7 brauca sestdien, 6 svētdien. Sestdienas grupai bija ļoti skaists saulains laiks un kādi 26 grādi. Pielieku vienu no viņu bildēm ar klasisko Niagāras varavīksni.

Mums svētdiena nebija saulaina, bet tāpat virs 20 grādiem un līdz ar to krietni mazāk cilvēku, tādēļ toties tikām pabraukt ar attēlā redzamo kuģīti, kas garo rindu dēļ toties neizdevās sestdienas grupai, tā ka viss ir līdzsvarā. 🙂

Tā kā paskatījos vikipēdijā, varu mazliet uzrakstīt par Niagāru. Tā esot viena no pasaulē īsākajām upēm – tikai 30 km un tek starp 2 lielajiem ezeriem. Lielāko daļu tā ir pavisam rāma, līdz kādus 20 km notecējusi, sadomā krist lejā no 50 m augstuma. Kādu gabaliņu pirms ūdenskrituma smuka viļņošanās, un sadalīšanās vairākās straumēs un tad jau – aiziet lejā!

Attēlā vajag pievērst uzmanību arī tālāk redzamajam tornim – tas ir gan skatu laukums (torņa kreisajā pusē), gan pats tornis ir lifts, kas noved lejā pie kuģīšiem. Kuģīši ir gan ASV, gan Kanādas pusē (turp gan netiekam, jo robežu Covid dēļ nav atļauts šķērsot trešo valstu ļaudīm) un interesanti, ka Kanādas puse dod sarkanus lietumētelīšus, kamēr ASV – zilus. Tad nu galerijas bildēs varēsiet pētīt kuras valsts kuģīši kuri ir. 🙂

Par brīvu te, protams, nav nekas: autostāvvietas maksa – 15$, kuģīša biļete kādi 25$ (tajā ietverts arī plēves mētelītis). Bet noteikti ir to vērts! Kuģīši piebrauc patiešām tuvu ūdenskritumiem, pagrozās visādi, lai var kārtīgi fotografēt, ko es arī izmantoju – saite uz fotogaleriju būs beigās.

Pēc izkāpšanas no kuģīša, ir iespēja ar kājām pakāpties tuvāk ūdenskritumam. To, protams, izmantojām un tad nu gan dabūjām kārtīgu tropisko dušu un slapjas kājas (bet nekas, jo jau rakstīju, ka diena bija silta). Tā teikt – seja un kājas pilnas ar Niagāru, vidu sargā mētelītis. 🙂 Daži mūsējie dabūja kārtīgu ūdeni arī aiz mētelīša – ja fotografējot neuzmantīgi pacel rokas uz augšu, tad ūdens tur skaisti ielīst iekšā it kā kāds no krūzes ielietu. Bet arī par šo saku – bija lieliski, nekur citur nedabūjamas sajūtas. Visi slapji un visi smaida…

Lai nu ko, bet biznesu amerikāņi saprot un būvēt prot, tāpēc te nav ūdenskritumu apskatīšana vien. Ir vesels un skaists parks, kur kārtīgi izstaigāties. Tie, kuri negrib staigāt var (par maksu, protams) pabraukāt ar pusantīku autobusu, ir kafejnīcas un suvenīri.

Atzīšos godīgi – mēs šoreiz visu iespējamo neapskatījām. Uz nākamo reizi (paši tā kā vienojāmies, ka tāda noteikti būs. Varbūt uz zelta lapām, varbūt sanāks agrāk) paliek gan Vēju ala, gan kārtīgāka salas izstaigāšana, šoreiz pabijām galvenajos punktos un tāpat pagāja kādas 4 stundas.

Visa teritorija ir sakopta un skaista, bet mani īpaši sasmaidināja uzraksts pie dažām dobēm, kas tulkojas apmēram šādi: Nekāpiet manā gultā!

Tā nu ir iznācis, ka ar Nikolu Teslu (nu, protams, ne jau gluži personīgi) mani ceļi krustojas ik pa brīdim, esmu bijusi arī lieliskajā viņa muzejā Belgradā (parakājoties to var atrast manā Rumānijas emuārā) un arī šeit bez viņa nekādi, jo tieši Tesla atklāja maiņstrāvas pozitīvās īpašības un, darbojoties Ņujorkā, interesējās arī par Niagāras hidroelektrostaciju un dažādiem ar elektrības ražošanu saistītiem aspektiem. Starp citu – nesen ir iznākusi jauna amerikāņu filma par Teslu – būs jānoskatās.

Jāsaka, ka ar elektrību te nav nekādi joki – Niagāra ar to nodrošinot 1/4 no Ņujorkas štatam nepieciešamā ASV pusē un apmēram tikpat Kanādas Ontario provincē. Pie tam interesanti, ka mums ierastā izskata hidroelektrostacijas te nav redzamas. Izrādās, ka Niagāras straume te ir tik briesmīgi nežēlīga, ka ir gatava nopostīt/nodrupināt ūdenskritumu, bet tad vairs te nebūs biznesa… Tālab jau pirms vairākiem desmitiem gadu 2/3 no Niagāras ūdens pa tuneļiem tiek novadīts uz pazemes elektrostacijām, tā gan ražojot elektrību neredzamā veidā, gan neļaujot upei pašai savu ūdenskritumus sabojāt.

Pēc krietnas pastaigas, protams, gribas arī ēst. Vakar Niagāru apskatījušie kolēģi ieteica Longhorh Steakhouse, jo tur ir gan garšīgi, gan ļoti labas cenas pret porciju lielumu. Un nopietni steika naži! Paklausījām un to nenožēlojam – bija tiešām labi, droši vien tur iegriezīsimies vēl. Ilustrācijai viens kārtīgs 30$ steiks, ko pat izsalcis vīrietis īsti nevar visu apēst un daļu ņem līdzi uz mājām kārbiņā (krietnā salātu bļoda un steikam blakus esošais milzu ceptais kartupelis iekļauti cenā).

Turpat pāri ceļam ir arī Niagara Fashion Outlets, kur ātri caurskrienot pavadījām 2,5 stundas, bet tas nav nekas īpaši aprakstāms – ar veikalu uzskaitījumu un labajām cenām negribu jūs lieki kaitināt.

Nu jau pietiks, te būs saite uz fotogaleriju.

Nē, nē, nesabīstieties – viss ir kārtībā! Gribu tikai uzrakstīt par to, kāda ir šīspuses ikdiena. Situācijai Latvijā sekoju līdzi tikai mazliet, jo neko jau ietekmēt nevaru. Par kopējo situāciju ASV vai štatā neko daudz nezinu – neesmu speciāli interesējusies, jo arī tur neko daudz ietekmēt nevaru un domāju, ka esmu patālu no tā. Uzrakstīšu to, kas ir saistībā ar projektu, kurā esmu iesaistīta.

Pati biju vakcinējusies jau savlaicīgi, tālab prasība, ka dalībai šajā projektā tā ir nepieciešama, man nekādas problēmas neradīja. Cik saprotu, bez tā ASV vīzu saņemt nebūtu bijis iespējams. Pirms lidojuma tikām informēti, ka arī visos tā posmos sertifikātam ir jābūt pie rokas (un vairākas reizes bija arī jāuzrāda, tiesa gan – izdruka, skenēts netika nekur) un ir jābūt FFP2 līmeņa sejas maskai lidmašīnā. Lidostās – jebkādai maskai.

Arī Bufalo universitāte jau savlaicīgi informēja, ka visiem, kuri atrodas tās teritorijā ir jābūt vakcinētiem. Tiem, kuriem ir nepabeigts vakcinācijas process, jāiet regulāri testi līdz tā pabeigšanai. Citi varianti nav iespējami.

Ja vasaras vidū saņēmām no universitātes priecīgos paziņojumus, ka mācības būs klātienē un bez ierobežojumiem (protams, paliek nosacījums, ka visi ir vakcinēti), tad jau mazliet vēlāk, saslimstības līmeņiem ASV augot, saņēmām ziņu, ka universitātes iekštelpās visiem jāvalkā maskas visu laiku. Neko darīt, tā arī darām. Atgādinājumi par piesardzību ir visur.

Pie tam maskas (arī ar dažāda veida universitātes logo) var gan nopirkt , gan ievadnedēļas ietvaros tās tika arī bez maksas dalītas. Ielieku bildīti ar savu masku kolekciju: punktainā ir mana mīļā auduma maska vēl no Latvijas, to arī visbiežāk izmantoju. Vēl atceļam vai citiem īpašiem gadījumiem esmu noglabājusi kādu pārīti FFP2 masku.

Abas zilās ir bez maksas no universitātes saņemtās, bet tās ne visai mīlu, jo ir ļoti plānas un burtiski lien mutē runājot. Ja nav jārunā, tad viss labi un tai ar universitātes logo ir feins materiāls un vēl pat drusku stilīgāks izskats nekā bildē redzams. Protams, cilvēki lieto arī parastās vienreizējās un tās trijstūrveidīgās FFP2 – ar tām varbūt ir mazliet vieglāk runāt, jo arī pasniedzējiem lekcijās ir jābūt maskās. Vienam pasniedzējam ir klusa balss – mokāmies visi, bet vakar viņš sacīja, ka esot internetā pasūtījis jaunu spēļmantiņu – drīz būšot klāt kaut kāds kabatā ieliekams pastiprinātājs vai kaut kas tāds. Gaidām kas un kāds tas brīnums būs. 🙂

Papildus visām šīm prasībām, katram, kurš tajā dienā grib uzturēties universitātes teritorijā KATRU dienu/rītu ir jāaizpilda ikdienas pašpārbaudes apliecinājums – ka jūtas labi, pozitīvu Covid testu nav… Tas izskatās šādi:

Ir noteikts, ka šai bildītei ir jābūt allaž pie rokas un jāuzrāda, ja tiek prasīts. Es apzinīgi katru dienu sāku ar šo, bet prasīts vēl nav nekur. Taču sistēma gan visu saskaita – ja 3 (darba) dienas neatzīmējas, sistēma sūta jautājum/brīdinājumu. Daži mūsējie tos jau ir saņēmuši, ja aizmirsās aizpildīt.

Mūsu dzīvojamajā ciematā – Ransch Villas – ir noteikts, ka administratīvajā ēkā iekšā (saņemot sūtījumus, kārtojot dažādas lietas) maskai ir jābūt, āra teritorijā un savās dzīvojamajās telpās – protams nē.

Veikalos un tamlīdzīgās publiskās vietās pie ārdurvīm parasti ir uzraksts, kas vēsta, ka nevakcinētajiem obligāti ieejot ir jābūt maskās. Redzu, ka daļa apmeklētāju ir maskās, taču cilvēk ieejot nekādi pārbaudīti netiek. Es pati masku nelieku, bet zinu, ka daži no mūsu grupas ir ļoti prātīgi un veikalos iet ar maskām. Vēl – daži mūsējie jau ir pabijuši kādās ekskursijās un sacīja, ka ieejot kurā tur muzejā esot prasīts uzrādīt sertifikātus. Es pati šeit uz vietas vēl nekur ar sertifikāta uzrādīšanas prasību saskārusies neesmu.

Tas arī šoreiz viss, dzīvojam un rīkojamies tā, lai ne pie jums, ne pie mums skarbāki ierobežojumi nav jāievieš!

Patlaban, kad šo rakstu, Bufalo ir sestdienas vakars. Vajadzētu mācīties nākamajai nedēļai, bet esmu tā nogurusi no šīs, ka nevaru saņemties… Aizbildinu sevi ar to, ka nākamā būs īsā nedēļa – studijas sāksies tikai otrdien un vēl visu paspēšu, jo pirmdien ir viena no nedaudzajām ASV brīvdienām – Labour day.

Kā es mācos? Lūk, šīs nedēļa studiju grafiks bildē (zaļganās ir manas nodarbības Bufalo universitātē) un mazs skaidrojums.

Pirmdienas un trešdienas ir manas “laimīgās dienas”, jo tajās ir tikai viena 50 minūšu nodarbība (gājiens turp un atpakaļ aizņem vairāk laika). Otrdienās uz universitāti jāiet 2 reizes, jo rīta pusē ir viens studiju kurss (mazliet ilgāk par stundu), pēcpusdienā otrs apmēram tikpat ilgs. Pagaidām tā arī staigāju, jo laiks ir super jauks un staigāt taču ir veselīgi, bet redzēs kā vēlāk būs, varbūt starplaikā palikšu kaut kur uz vietas universitātē – vai nu ar kādu no grupām strādājot (vairākos priekšmetos mums pamazām sākas grupu darbi), vai mācoties. Vistrakākā no manu studiju viedokļa ir ceturtdiena, kad uz augstkolu jādodas pat 3 reizes! Tā nu ir iznācis, ka 1 lekcija ir rīta pusē, 1 pusdienlaikā un vēl 1 – visgarākā (gandrīz 3 stundas, 2 nodarbības) – vakarā un beidzas 21.30.

Bet labā ziņa ir tā, ka man lekcijas nepārklājas – dažiem kolēģiem tā ir, jo mūsu izvēlētie studiju kursi ir ļoti atšķirīgi. Saskaitīju – mūsu grupas 22 cilvēki apgūst vismaz 39 dažādus kursus. Rakstu, ka “vismaz”, jo man ir pieejama sākuma izvēļu tabula, bet šajā nedēļā mums ikvienam bija iespēja apmeklēt arī vēl citu kursu nodarbības un tos mainīt, ja nepieciešams. Un zinu, ka daži arī nomainīja.

Piektdienā man ir jāpiedalās 2 nodarbībās: 1 no rīta un attālināti (tātad – varu pieslēgties no mājām), otra ir klātienē pēcpusdienā. Taču papildu jautrību sagādā tas, ka es pati piekritu septembra pirmajās 3 nedēļas nogalēs nolasīt 1 studiju kursu saviem Latvijas maģistrantiem. Un tad nu ir tā: 8.00 sākas un 10.45 man beidzas attālinātā nodarbība kā studentei, tad no 11.00 līdz 14.00 strādāju ar Latvijas studentiem, bet no 15.00 līdz 15.50 man atkal ir pašai jāpiedalās mācībās. Diena paskrien ātri un trakākais laikam ir tas, ka Latvijā studentiem manas nodarbības ir piektdienas vakarā 18.00-21.00 un pēc tam sestdienas rītā 9.00-14.00, bet man tas sestdienas rīts iznāk no 2.00 naktī līdz 7.00 no rīta. Šodien pirmo reizi šādu “krietni pagarināto piektdienu” nostrādāju, tāpēc arī jūtos nogurusi. Bet mierina doma, ka nu jau 1/3 no Latvijas darba izdarīta un vairs tikai 2 šādas trakas nedēļas nogales atlikušas…

Sākuma attēlā redzamajā grafikā var saskaitīt, ka man uz universitāti jādodas 9 reizes nedēļā (ja starp nodarbībām atnāku mājās). Pavisam man ir 5 studiju kursi un mūsu programmas nosacījums ir, ka visi jānokārto sekmīgi. Centīšos, protams.

Ko es mācos? Pirmdienās, trešdienās un piektdienās pa vienai īsai 50 minūšu lekcijai ir kursā “STEM communication” – tur universitātes bakalaura līmeņa topošajiem inženieriem māca, cik svarīgi priekš viņiem ir prast komunicēt, noformēt dažādus dokumentus un tamlīdzīgas lietas. Priekš manis šis kurss tiešā veidā, šķiet, nebūs grūts, bet uzdod daudz darbu un lasīšanas, kas viss prasa laiku. Domāju, ka no šī kaut ko varēšu izmantot savās ar dokumentu pārvaldību saistītajās lekcijās un semināros. Tātad – noderīgs kurss. Šis man ir vienīgais studiju kurss no tādiem, kurus parasti apgūst bakalaura līmeņa (undergraduate) studenti (kā arī – daudzi no mūsu grupas). Visi pārējie ir maģistra līmeņa (graduate) kursi.

Otrdienu un ceturtdienu rīta pusē ir pusotru stundu ilgas nodarbības studiju kursā “Foundations of engineering education” – tajā mūs būtībā māca par “inženieru skolotājiem” – jau bija gan vēsturisks ieskats, gan pārskats par jomas plašumu un kompleksumu… Ir interesanti un ceru, ka lielas grūtības arī šis man nesagādās, jo pati esmu studējusi pedagoģiju. Drīzāk uzzināšu visu ko jaunu – gan “zinātnisko pamatojumu” atsvaidzināšu, gan ASV pieredzi izzināšu. Bildē redzams viens brīdis no lekcijas – ar attēlu par inženierzinātņu daudzveidību un saistību ar citām jomām, kā arī pasniedzēja.

Otrdienu un ceturtdienu pēcpusdienās tāpat pusotras stundas garumā ir kurss “Health information systems“. Jā, tas par veselības informācijas sistēmām, to attīstību, bet to vada biznesa skolas pasniedzējs un viņa akcents uz to, ka “viss ir bizness (maksā naudu), veselība arī. Jautājums tikai – kurš ir maksātājs” man visnotaļ patīk. Būs ko darīt un lasīt, bet šķiet, ka ne pārāk sarežģīti. Ceru, ka šis man kaut kādā veidā noderēs Latvijā, jo šajā jomā viss strauji mainās un attīstās.

Vēlajos un garajos ceturtdienu vakaros es mācos “Transformative applications of health care management“. Arī to vada biznesa skolas pasniedzējs. Papildus pasniedzēja darbam viņam ir arī biznesa konsultanta pieredze, kā arī plašs filozofisks skatījums uz pasauli – interesanti un tā noteikti būs papildu vērtība. Būšot arī virkne vieslektoru – nozares profesionāļu, domāju, ka būs interesanti.

Piektdienu rītos man ir vienīgais attālinātais kurss “System analysis and design” un no tā patlaban esmu sabijusies. Biju cerējusi (jo kursam piesakoties apraksts nebija pieejams), ka tur būs par man tik mīļajām sistēmām kaut kas vispārējs un stratēģisks, bet izrādās, ka tas būs kārtīgs datorpriekšmets – jau nākamreiz ķersimies pie darba ar MS Access un sāksim veidot datubāzes, tad ar tām visu ko darīsim… Jūtu, ka te nu reiz man ies pavisam grūti, jo viss jāsāk praktiski no nulles, bet – no otras puses – tās varētu būt ļoti noderīgas zināšanas.

Nu tā – izstāstījusi savas pirmās nedēļas sajūtas esmu, iedzeršu mazliet kafijas un ķeršos pie kādiem mazākajiem vai vieglākajiem nākamās studiju nedēļas darbiem. Jo visi pasniedzēji brīdināja (un tas ir arī rakstiskā formā), ka konkrētie daudzajiem lielākiem un mazākiem darbiem noteiktie termiņi ir precīzi jāievēro – bez variantiem un kavējumiem, citādi būsšot problēmas ar vērtējumu. Un nākamnedēļ jau virkne termiņu būs klāt…

Mūsu 22 cilvēku grupa ir sadalīta pa 3 dzīvesvietām: daļa dzīvo universitātes teritorijā, daļa – ārpus universitātes, bet ejamā attālumā no tās. Kā mūs dalīja grupās es nezinu un tas vairs nav būtiski. Visi dzīvojam studentiem domātās rindu mājās. Cik saprotu, tad tiem, kuri dzīvo universitātes teritorijā dzīves apstākļi ir mazliet vienkāršāki, bet toties lielisks skats uz ezeru (viņu māja ir pašā krastā) un universitātes ēkām tā otrā krastā. Viņiem studiju vietas atrodas vistuvāk, dzīves proza – nav jāšķērso neviens lielceļš ar luksoforiem. Bet kādu 5 minūšu gājiens ir vienalga, jo plašumi te ir lieli. Atlikušās 2 grupas mēs dzīvojam apmēram 15 minūšu ātra gājiena attālumā no universitātes un reizēm satiekamies pie pirmā luksofora, jo mums ir jāšķērso 2 ceļi ar 3+ joslām katrā virzienā un reizēm nākas pagaidīt, līdz luksoforā iedegas mums labvēlīgais zaļais – abi ir sarežgītie luksofori ar daudzām nogriešanās variācijām ar atsevišķiem signāliem. Pie luksoforiem mūsu ceļi arī šķiras – daļa dodas pa labi (skatoties no universitātes puses), uz universitātes pārvaldītu studentu dzīvojamo rajonu, bet ārpus universitātes teritorijas.

Mēs 8 cilvēki dodamies taisni/pa kreisi uz Villas on Rensch, kas ir privāti pārvaldīts studentu dzīvojamais rajons (jo universitātes pārvaldītajos neesot pieticis vietu visiem). Un par to mūsējais, kas ir arī mazliet dārgāks (mēs paši nemaksājam, izmaksas sedz projekts), ir arī ar jaunāku aprīkojumu un tā. Īsi sakot – man ir paveicies ar dzīves vietu. Droši, klusi un mierīgi ir visur. Studentu dzīvojamie rajoni ap universitāti ir patiešām milzīgi – sākot no vairākstāvu ēkām, kuras līdzinās mūsu kopmītnēm (to labākajā izpildījumā) – iekšā gan neesmu bijusi, līdz vairāku cenu līmeņu ciematiem ar rindu mājām, kurās dzīvo vai nu pa 2 vai pa 4 vienā sekcijā/dzīvoklī.

Kā mēs dzīvojam? Tuvākie kaimiņi mēs esam 8 cilvēki – aizņemam vienas rindu mājas 2 blakus sekcijas: 4 vīrieši dzīvo 1 sekcijā/dzīvoklī, mēs – 4 dāmas otrā, iekārtojums ir identisks, tikai spoguļattēlā. Bildē redzamas mūsu mājas un tās kreisās puses2 blakus esošās ieejas durvis arī ir mūsu astotniekam piederošās.

Pirmajā stāvā ir dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi, kā arī 1 cilvēka apartaments. Pavisam mūsu “dzīvoklī” ir 4 “apartamenti”: katrai sava istaba + vannas istaba/tualete + ģērbtuves istaba/skapis, katra apartamenta durvis ir aizslēdzamas. Dzīvojamajā istabā ir liels stūra dīvāns un televizora galdiņš (abus mazliet var redzēt bildē, kā arī neredzams istabas gabaliņš ar vēl vienu galdiņu/plauktiņu). Patīkams sīkums ir tas, ka daļa no kontaktligzdām ir aprīkota arī ar 2 USB ligzdām – katrā telpā ir 1 tāda un vairākas parastās, tā ka mūsdienu studentam ar daudzām elektrību prasošām ierīcēm problēmu nav.

Virtuvē ir viss vajdzīgais: galds ar augstajiem krēsliem, ledusskapis, plīts, mikroviļņu krāsns un trauku mazgājamā mašīna. No iepriekšējās grupas mantojām kafijas automātu un ūdens vārāmo kannu, kā arī iepriekšējā attēlā redzamo velosipēdu. Ir tā, ka, projām dodoties, no mājām ir jāizvāc viss “kustamais” un bija lieliski, ka viens no vietējiem latviešiem to visu bija salicis savā garāžā un tagad atkal izdalīja mums atpakaļ. Tā tikām arī pie fēna, jo no Latvijas atvesti tie Amerikā nestrādātu – citi elektrības standarti.

Attēlā pa labi redzamās baltās divviru durvis slēpj lielisko komplektu – veļas mašīnu un žāvētāju. Tie ir milzīgi un ļoti moderni – prieks lietot. Vēl aiz tām ir apkures/ūdenssildāmais katls, kas darbojas automātiski un arī ir katrā apartamentā savs. Protams, ir laba ventilācijas sistēma un regulējams kondicionieris, kurš ziemā nodrošinās siltumu.

Turpat pretī baltajām durvīm ir kāpnes uz otro stāvu, kurā ir 3 praktiski vienādi apartamenti. Es dzīvoju otrajā stāvā. Lūk, kā izskatījās mana istaba ielidošanas vakarā:

Protams, ir arī logs (man ir ticis vislielākais), bet no tā puses es bildēju, lai drusku ietvertu arī tualeti/vannas istabu. Jā, mums ir arī vannas katrai, bet vēl nav dušas aizkara, kas sagādā nelielu jautrību un krietni slapju grīdu mazgājoties. Uzreiz nākamajā dienā pēc ielidošanas devāmies uz Walmart sapirkt dažādus praktiskus “kustamos” sīkumus, kas nepaliek pēc iepriekšējiem iemītniekiem un liels bija mūsu pārsteigums Walmartā ieraugot rindu rindas ar tukšiem plauktiem tieši šo preču nodaļā. Nu jā, ja puslīdz vienlaikus iebrauc ap 30 tūkstošiem studentu, tad pat Walmartu var izpirkt tukšu… Tad nu pasūtījām dušas aizkarus un vēl šo to (jā, arī trauku mazgājamais līdzeklis nelielos iepakojumos bija izpirkts un vēl virkne līdzīgu lietu) Amazon (tur laikam gan nekas nekad nebeidzas) un šīs nedēļas nogalē (tiek solīts, ka svētdien) gaidām piegādi. Tad nākamnedēļ varēsim dušoties ar plašu atvēzienu. 🙂

Tieši pretī augšējā attēlā redzamajām vannas istabas durvīm ir ieeja ģērbtuvē – tā ir patiesi ērta un plaša. Pielieku sākuma bildi, nu jau tur ir mazliet manu drēbju, bet vienalga vēl ļoti tukša – šoreiz atlidoju ar ļoti mazu drēbju krājumu, jo zinu, ka te uz vietas iepirkšos daudz lētāk un kvalitatīvākas lietas, nekā Latvijā.

Priekš īpaši ziņkārīgajiem pielieku saiti uz foto galeriju, ko nosaucu par Rensch villas – tur ir dažādas bildes gan no ciemata, gan no mūsu mājiņas un, iespējams, galeriju laika gaitā vēl papildināšu, jo vēl jau viss nav parādīts un izstāstīts. 🙂

ASV nav tā, ka visiem un visos štatos mācības sākas vienā laikā – ir dažādi. Bufalo Universitātē studiju gads šogad sākās pirmdienā 30.augustā. Pirms tam bija intensīva iepazīšanās nedēļa ar dažādiem pasākumiem un informācijām, no kuras gan mēs tikai dažas “astītes” redzējām.

Universitāte ir liela gan studentu skaita ziņā (32 tūkstoši šoruden, no tiem ap 20 tūkstoši studē bakalaura līmenī, pārējie – maģistra un doktora), gan arī teritorijas ziņā – universitātei ir 3 bāzes (kampusi): Ziemeļu, Dienvidu un Centra. Man visas nodarbības plānotas Ziemeļu bāzē un 20 minūšu gājienā no tās arī dzīvoju. Ieskatam ielieku Ziemeļu bāzes bildi, bet ceru, ka arī pārējās kādā brīdī apskatīšu.

Mūsu bāzes teritorija ir iespaidīga un tā ir lielākā no trijām, ēkas – dažādos laikos būvētas, bet ļoti vecu nav, vietām arī tagad notiek remonta/būvniecības darbi – viss attīstās. Teritorija ir skaisti sakopta un pie visiem piebraucamajiem ceļiem ir informatīvie uzraksti – pie daļas no tiem esmu safotografējusies un kādā brīdī ielikšu foto galeriju ar universitātes teritorijas bildēm.

Studiju gads patiesībā mums sākās jau vakar vakarā (29.augustā). Pa dienu bija dažādi pasākumi no jau minētās “iepazīšanās sērijas”, bet mēs – 4 savas mājiņas iemītnieces – uz tiem īsti neaizgājām. Jā, izstaigājām universitātes teritoriju – lai vieglāk atrast savas lekciju vietas pirmdien, bet pēc tam izmantojām Uber un aizbraucām uz Walmart lielveikalu iepirkties – gan kaut cik pārtiku, gan saimniecībā nepieciešamas lietas.

Bet vakarā gan aizgājām uz studiju gada atklāšanas uguņošanu – tā bija deviņos. Šeit vakaros satumst mazliet ātrāk nekā pie mums un jau pirms deviņiem ir tumšs. Bildē redzat, kā bija tematiski izgaismota viena no lielo ēku sienām, to pārvēršot par lielisku fonu. Jā, protams, gan Bufalo pilsētas, gan universitātes nosaukums ir saistībā ar to dzīvnieku, par kuru lasīts indiāņu romānos – bizonu un arī gan universitātes sporta komandas, gan Bufalo pilsētā bāzētā NHL hokeja komanda (kurā spēlē Zemgus Girgensons) nes Bulls (bullis/vērsis) vārdu. Tā nu te vērši/bizoni ir visur.

No paša pasākuma laikam biju gaidījusi nezinko, kas gan ir mazliet saprotams, atceroties grandiozās uguņošanas, kas tika redzētas Disneja Pasauli apmeklējot iepriekšējā lielajā ASV apmeklējumā 2008.gadā. Nebija jau arī gluži tik haotiski un vienkārši kā Jaungada uguņošanās pie mums lielmāju pagalmos, bet īpaša šova arī nebija – vienkārši kādu brīdi tika šautas skaistas raķetes pa vienai un mazu atblāzmu var redzēt arī nākamajā attēlā. Drošība tika nodrošināta interesanti – teritorijā ir vairāki ezeriņi un viena no tiem vidū bija laiva, no kuras salūts šāvās debesīs un citi cilvēki tur tuvumā nebija, bet toties viss bija labi redzams, jo skatītāji atradās augstāk.

Skanēja skaļa mūzika, bija dīdžejs, visiem dalīja bildē redzamās “plaukšķenes” un arī saldējumu – ko ātri apēst. Kādas 15 minūtes bija vienkārši pulcēšanās skaļās mūzikas pavadībā (varbūt gaidīja, kad pierims vējš, jo tas bija diezgan traks – un tas arī notika), tad salūts un visi pamazām izklīst. Jāpiebilst, ka vakars bija tik silts kā pie mums uz Jāņiem un izklīšana notika tiešām lēnām…

Bet nu labi, tagad par studijām. Mana slodze nedēļas griezumā būs ļoti dažāda – no 1 īsas lekcijas pirmdienās un trešdienās (50 minūtes), līdz 3 dažādiem priekšmetiem dažādos laikos ceturtdienās – tās man būs trakākās dienas. Jo jāpatur prātā, ka uz katru pusi ir 20 minūšu gājiens. Tad var sanākt tā, ka tik vien ir kā mājās atnākt un pēc maza brīža soļot atpakaļ. Bet tad jau redzēs, tā kā izskatās, ka patstāvīgi jāmācās un viss kas jādara būs daudz, iespējams, ka reizēm starp lekcijām palikšu universitātē – vai nu bibliotēkā, vai kaut kur ārā, ja laiks būs jauks un arī iekšā ir daudz visādu telpu, kur var uzturēties.

Ar Covid “lietām” ir tā, ka visiem ir jābūt vakcinētiem, katru rītu, pirms doties uz universitāti ir elektroniski jāaizpilda “veselības pašpārbaudes apliecinājums” (nu kaut kā tā), iekštelpās visiem jāvalkā maskas: gan auditorijās un gaiteņos, gan arī daudzajos universitātes teritorijā esošajos veikaliņos un ēstuvēs.

Priekšmets, kas sākās šodien saucas STEM communication jeb kā viņi paši saka – priekšmets, kur topošajiem inženieriem stāsta, cik svarīgi priekš viņiem pašiem ir prast komunicēt – gan sevi parādīt, gan sniegt informāciju ne-inženieriem saprotamā veidā. Saturiski man šķiet, ka kurss nebūs ļoti grūts, bet būs daudz jālasa (klasiskā Amerikas stilā – jānopērk vai par maksu jāiznomā uz laiku dārga grāmata un tad uz kārtējo nodarbību kārtējā porcija jāizlasa). Un izskatās, ka būs arī daudz praktisku/nododamu darbu, kā arī testi/kontroldarbi. Priekšmets mums būs 3 reizes nedēļā pa 50 minūtēm līdz 10.decembrim, pēc tam eksāmenu nedēļa. Un pa vidu, kā jau ASV ierasts – arī “midterm” jeb “semestra vidus pārbaudījums”. Būs ko darīt.

Grupā mēs esam kādi 25, šodien bija īsa iepazīšanās un kursa prasību izstāstīšana. Izskatās,ka ārzemnieki mēs esam 3 – viena meitene no Turcijas un mēs 2 no Latvijas grupas. Šis ir bakalaura līmeņa studiju kurss. Es to izvēlējos, jo ir zināma saistība ar to, ko mācu studentiem “lietišķo rakstu” priekšmetā un dažas interesantas idejas bija jau šodien. Tagad jābeidz, jo ir jau pavēls un rīt atkal 2 jauni priekšmeti sāksies, plus būs jāpagatavojas trešdienas nodarbībām šajā priekšmetā.

Brīdī, kad šo rakstu, ASV esmu tehiski jau trešo dienu, bet faktiski – nu tā, ka saprotu, kas notiek un daru nepieciešamo un interesanto – otro. Tādēļ te sākumā uzrakstīšu par nokļūšanu.

Otrdienas 24.augusta pēcpusdiena mūsu grupai (pavisam šeit projekta ietvaros esam 22) bija tā laimīgā diena, kad uzzinājām savus izlidošanas datumus. Daļa grupas izlidoja jau ceturtdienas 26.augusta agrā rītā, mēs – otra grupa – piektdienas 27.augusta agrā rītā. Lidojumu plāns abām grupām vienāds: 6.10 izlidojam no Rīgas uz Frankfurti, tur kādas 2 stundas uzkavējamies, izejam speciālo kontroli pirms izlidošanas uz ASV, 9.15 izlidojam uz Čikāgu, tur dzīvojamies 6,5 stundas (!), gaidot pēdējo lidojumu – pusotru stundu īso līdz Bufalo. Jāsaka uzreiz un īsi – tieši tā viss arī notika – raiti un bez problēmām gan gaisā, gan lidostās.

Tiesa gan – sēdēt 6,5 stundas lidostā, gaidot pēdējo īso lidojumu nav tā interesantākā lieta, tālab biju ieinteresēta, kad no pirmās aizlidojošās grupas saņēmām ziņu, ka daži no viņiem garlaicīgajā starplaikā starp lidojumiem paspējuši aizdoties uz Čikāgu un to mazliet apskatīt. Arī mūsu grupiņā jau pirms un starp lidojumiem iesākām par šo iespēju runāt un rezultāts bija tāds, ka visi paspējām “aizskriet” uz Čikāgas centru un to mazliet apskatīt. Tas bija lieliski (vienīgi – ļoti karsti. Piedodiet, es zinu, kāds patlaban Latvijā ir nelaiks, bet Čikāgā un arī patlaban mums Bufalo ir saulains un mazliet virs 30 grādiem).

Iesākumam iekopēšu mazliet info par Čikāgu no vikipēdijas, lai nav tā, ka tā ar gangsteriem no filmām vien saistās. 🙂

Čikāga ir trešā lielākā ASV pilsēta pēc iedzīvotāju skaita.^[1] Tajā dzīvo gandrīz 10 miljoni iedzīvotāju, ieskaitot piepilsētas. Tā atrodas Ilinoisas štatā, Mičiganas ezera rietumu krastā. Čikāga tika oficiāli dibināta 1833.gadā, un tās nosaukums nāk no indiāņu vārda Čekagou, kas nozīmē “smakojošie sīpoli”, jo agrāk tā bija purvaina vieta, kuros auga savvaļas puravi. Čikāgu dēvē arī par Vēju pilsētu.

Pašlaik Čikāga ir nozīmīgs finanšu centrs, kurā atrodas Čikāgas akciju birža, kas ir trešā lielākā birža ASV. Tās centrā slejas daudzi debesskrāpji. Pilsētā ir daudz parku. Čikāga ir raksturīga ar lielo imigrantu skaitu. Tajā ir atsevišķi poļu, ukraiņu un lietuviešu kvartāli, izplatīta ir arī spāņu valoda. Pilsētā ir attīstīts sabiedriskā transporta tīkls, ko veido CTA, PACE, RTA un Metra autobusu un vilcienu maršruti, kas darbojas ne tikai pašā pilsētā, bet savieno Čikāgu ar vairāk nekā 40 piepilsētām. Pilsētā ir arī divas lidostas — Midveja un O’Hēra, kas ir visnoslogotākā lidosta pasaulē.

Un no šīs vietas tad mans koncentrētais Čikāgas pārskats, kam galā būs bilžu galerija. Ielidojām un izlidojām no visnoslogotākās lidostas pasaulē bez problēmām – viss bija precīzi un skaisti. Daļā lidostas patlaban notiek remonts, jo cilvēku ir maz, daļa jau ir gatava un skaista – kā bildē redzams.

Termināli ir vairāki, bet no 2. iet vilciens/metro/pilsētas tramvajs. Samaksājām 5 dolārus par 1 dienas biļeti un pēc 45 minūtēm bijām pilsētas centrā. Bija arī interesanti pa logu paskatīties, jo vietām šis transportlīdzeklis veikli skrien pa ielām (ātrāk par auto), vietām – pazemē, vietām – ēku 2. vai pat 3.stāva līmenī virs zemes.

Galerijā ir dažas pa logu bildētas ēkas, kur var redzēt, ka viņiem arī ir modē vecās rūpnieciskās ēkas pārtaisīt par hipsteru tipa dzīvokļiem ar atsevišķām ieejām un miniatūriem balkoniņiem (uz tramvaja pusi – tas iet reizi 7 minūtēs vai biežāk un 2 virzienos… – diezgan skaļi, bet lielpilsētā jau tas laikam ir ok un varbūt pat stilīgi).

Viena no mūsu grupas dāmām jau bija paspējusi mājās paskatīties, kur apmēram jākāpj ārā un plāns bija – ātrā solī paieties pa gājēju promenādi gan Čikāgas upi līdz tās ietekai Mičiganas ezerā.

Diena bija ļoti karsta un beigās izrādījās, ka es biju vienīgā, kuras solis bijis pietiekami ātrs, lai tiktu līdz ezeram, pārējie pakāpeniski padevās par labu pasēdēšanai omulīgajās promenādes kafejnīcās. Bet jums toties galerijā tiks tās manas dažas bildes ar jahtām un panorāmas ratu. Ezera plašumu gan neieraudzīju, jo upes grīva ir aizņemta ar moliem un visādi citādi aizbūvēta.

Noteikti nevaru sacīt, ka esmu redzējusi Čikāgu, nē, mani iespaidi ir tikai par no vilciena redzēto un promenādi. Bet abi ir patīkami. Promenāde vispār ir lieliska – pārdomāta, plaša, es nogāju ap 1,5 km uz katru pusi – viss ir ērti un skaisti, tūristi juku jukām ar skrējējiem, velosipēdistiem un bērniem… Beigās paspēju arī vēl saldējumu un auksto kafiju mazā upes malas kafejnīciņā izbaudīt.

Priekš manis joprojām interesants ir Amerikai ierastais “downtown” princips – ka debesskrāpji pulcējas pilsētas centrā un tādi bija arī gar upes krastu – sabildēju. Patīkami bija redzēt gan daudzos dažādos tūristiem domātos kuģīšus ņirbam upē, gan arī jahtu piestātni tieši zem vienas no viesnīcām – redzēsiet galerijā.

Tilti pāri upei ir burtiski viens aiz otra – dažās bildēs to var redzēt un interesanti, ka tilti paši ir kā metāla režģis, nevis monolītas betona konstrukcijas kā pie mums. Tajās vietās, kur zem tiltiem iet promenāde, ir uzlikts tāds kā jumts – lai gājējiem uz galvas nekas no mašīnām nebirst un netek – ļoti racionāli.

Un – ja jau debesskrāpji (nu labi – diezgan augstas ēkas), tad bez Trampa torņa neiztikt – arī to redzēju un nobildēju.

Te būs saite uz nelielu Čikāgas foto galeriju.