Šonedēļ ceturtdiena un piektdiena man bija “lekciju sabojātas” – nu kā lai citādi nosauc to, ka ir pāris lekcijas vienā dienā un pāris otrā. Taču, par laimi, iznāca tā, ka abas dienas izdevās visnotaļ jaukas. Protams, arī laiks bija jauks (ap 20 grādiem un saulains), taču, protams, ne tikai tas.

Īso atskaiti sākšu ar ceturtdienu. Tā kā man lekcijas sākas 16os, rīts bija nesteidzīgs – nesteidzīgi pabrokastoju, aizgāju uz tirgu nopirkt dzeramo ūdeni un domāju, ka iešu uz augstskolu kājām, būšu tur ap kādiem pusdivpadsmitiem un līdz lekcijām pastrādāšu. Kad jau slēdzu ciet ārdurvis, zvanīja mājas telefons. Metos atpakaļ.

Zvanīja Diāna (nu, viena no “manām meitenēm” no ārējo sakaru daļas, bildē sēž uz solina zem zilajiem vīteņu ziediem) un jautāja, vai šodien negribu kopā ar viņu doties apskatīt Dendrāriju (iepriekš bijām runājušas, ka tas ir skaists un gribu to redzēt, bet nebija sanācis). Sacīju, ka labprāt, bet man šodien četros lekcijas. Nu, tad dodamies turp tūliņ! – Diāna ierosināja, ar pāris stundām pietikšot. Protams, piekritu, ātri devos uz mikriņu (tas arī bija klāt kā saukts) un pēc minūtēm 20 jau biju 4.stāvā pie Diānas un devāmies ceļā.

Dendrārijs atrodas pilsētas teritorijā, tomēr krietni patālu – braucām ar trolejbusu. Izrādās, padomju laikā tieši šis ir saukts par “botānisko dārzu”, bet vēlāk nez kā ir notikusi nosaukumu maiņa un šis kļuvis par “dendrāriju”, kamēr par to nolaisto, kurš saucas “botāniskais dārzs” rakstīju jau iepriekš. Šo apsaimniekojot privāti īpašnieki, kas gan veicot pētījumus, gan arī audzējot un tirgojot dažādus stādus – veicoties labi. To varēja arī redzēt – parks jauki sakopts, vēl tagad – oktobra vidū daudz skaisti ziedošu augu. Kā tur vēl zied rozes!!!

Nedaudz arī safotografēju. Patlaban gan mani iPad un iPhone “zilzobji” ir sastrīdējušies, nesanāk bildes ielikt, bet kādā brīdī to izdarīšu. Protams, staigājot pa vidu visiem “ai, cik skaisti!” un “ui, cik skaisti!” ar Diānu arī parunājāmies par visu ko. Gan viņa prašņāja par Latviju un to, kā tad ir būt ES, gan es viņai – par Moldovu un visu ko. Pāris stundas pagāja nemanot un devāmies atpakaļ uz pilsētu. Uz lekcijām devos vislabākajā iespējamajā garastāvoklī. 🙂

Lekcijas beidzās pusdeviņos vakarā un tad jau vairs neko citu – veikli uz trolejbusu un mājās.

Piektdien man lekcijas sākas 11.10 – ne agri, ne vēlu. Laiks bija jauks un uz augstskolu devos kājām.

Ceturtdien bijām sarunājušas ar Violetu (otru no “manām meitenēm” – bildē pie lielveikala) doties citādā “ekskursijā”. Uz MallDova. Es nepārrakstījos. Te biznesmeņiem izdevusies interesanta vārdu spēle, interesantā veidā “apvienojot” valsts nosaukumu Moldova ar amerikānisko superveikalu nosaukumu Mall.

Tā kā arī tas ir patālu, devāmies turp ar trolejbusu. Mani novērojumi par Moldovu visīsākajā formā izsakāmi tā: ja mēs Latviju pieņemtu par “normu” – sakārtotībā un līdzīgās vizuālajās lietās, tad Moldovā “normāli” nav nekas. Ir vai nu ļoti nekārtīgi un viss pa roku galam, vai gandrīz ar prātu neaptverams “šik i bļesk” – par šo jau rakstīju kaut kad iepriekš un arī MallDova ir no šīs sērijas.

Tā interjeru vizuāli varētu salīdzināt ar mūsu Galleria Riga, bet MallDova ir vismaz uz pusi lielāks visos virzienos. Un vēl greznāks. Un apmēram tikpat “mauzolejisks” – patukšs, ne visas veikalu vietas aizņemtas, bet toties esošajos “firmas” veikalos cenas fantastiskas. Es gan Latvijā neesmu īpaši bieža Zara veikalu apmeklētāja, te iegāju līdzi Violetai un maza glīta ikdienas kleitiņa maksāja 40 latus. Tas noteikti nav lēti un nebija nekas īpašs. Tālāk cenas skatīties man bija slinkums, jo pirkt tāpat neko netaisījos (sapirkos šopavasar ASV un Vācijā), tāpēc “baudīju veikalu” kopumā. Drusku sabildēju “vīnīgo noformējumu”, jo ir sākusies jaunā vīna sezona.

Tā bija ziņkārības apmierināšana, bet nekas īpašs. Īpaši jaukā daļa sekoja pēc tam. Mēs ar meitenēm jau smaidām, ka “manis iepazīstināšana ar Kišiņevu” viņām ir arī tīri labs iemesls uz brītiņu izsprukt no ofisa darbiem un es, protams, to labprāt atbalstu. 🙂

Taču šoreiz Violetai bija vēl viens darbiņš jāpadara – jāiznēsā pateicības vēstules par piedalīšanos ULIMa jubilejas pasākumā uz vairākām vēstniecībām. Tā kā pēcpusdiena bija ļoti jauka, pieteicos viņu pavadīt. Tā nu kādas 2,5 stundas ar kājām staigājām pa to Kišiņevas daļu, kurā vēl nebiju bijusi.

Te nevar runāt īsti par “vēstniecību rajonu” kā Rīgas klusais centrs, jo teritorija, ko apstaigājām bija visai plaša (ne velti – 2,5 stundas), bet tā atkal bija sava veida Kišiņevas vecā daļa, kur ielas pārsvarā ir pamīšu vienvirziena, gar malām koku alejas, kur dzeltējošās lapas dod īpašu krāšņumu un noskaņu, ēkas nelielas un pārsvarā vecas. Daļa jau atjaunotas, daļa vēl gaida savu kārtu, vietām šis un tas no jauna uzbūvēts un diezgan gaumīgi. Baismo betona monstru te nebija. Tagad sēžu un rakstu šo un smaidu joprojām. Jāatzīstas, ka neko daudz gan nesabildēju, tā bija vienkārši superīga rudens pēcpusdienas baudīšana un noskaņu jau nevar nofotografēt, īpaši tāpēc, ka nekā “satricinoši iespaidīga” kādas vienas ēkas izskatā nebija.

Un šoreiz beidzot bija tā, ka es “kā saimniece” iesēdināju Violetu trolejbusā (viņai bija jādodas pie privātskolnieka, kam viņa māca vācu valodu) un lepni teicu, ka ceļu atpakaļ uz centru un mājām, protams, pati atradīšu. Tā arī bija, jo vispārējo Kišiņevas centrālās daļas ģeogrāfiju nu jau esmu apguvusi.

Redzēs, kā būs ar rakstīšanu rīt, jo dodos tālākā ekskursijā. Toties pēc tam būs par ko uzrakstīt! Lai jums arī izdevusies un jauka nedēļas nogale. Paskatījos – beidzot arī Latvijā tiek solīts labs laiks! 🙂

Jau iepriekš rakstīju, ka svētdien kopā ar ULIMa bibliotēkas vadītāju Zinu (viņa ir tā smaidīgā sieviete bildē pie baznīciņas) un viņas viesiem no ASV – Patriku un Rozannu, bijām ekskursijā uz ļoti interesantu un īpatnēju vietu – Veco Orheju.

Tā kā tā atrodas tikai kādus 50 km no Kišiņevas, brauciens nebija ilgs, bet skaists gan, jo Moldova nav līdzena, bet gan “apaļīgiem” kalniem (nu, par apmēram “Latvijas izmēra” “kalniem” te ir runa) un plašām ielejām bagāta. Kalnus veido nevis “īstas klintis”, bet kaut kas smilšakmenim līdzīgs, tātad – pamīksts un parasti klāts ar biezu auglīgas zemes kārtu. Taču vietām tās augsnes ir pietrūcis un tad “sanāk” papliki veidojumi, nevaru izdomāt, kā to lai latviski nosauc. Vistuvākais salīdzinājums būtu ar kāpām – pastāviem gareniem un gariem veidojumiem, tikai no “cietāka materiāla” – bildēs redzēsiet.

Un, protams, tā kā materiāls nav īpaši ciets, tad jau no aizlaikiem tur ir gan dabiski veidojušies caurumi, gan cilvēku veidotas alas, kurās tie ir gan dzīvojuši, gan pazemes baznīcas ierīkojuši. Un Vecā Orheja ir viena no tādām vietām.

Mums par lielu prieku, vispirms (gandrīz galā nonākuši) mazliet apmaldījāmies un pabraukājām pa patiešām šaurām tūristu daudz neapgūtām vietējā ciemata ielām. Attapos nobildēt tikai vienu mājiņu, bet kolorītu bija daudz. Pēc tam atradām tūristiem domāto autostāvvietu un devāmies pagarā pastaigā.

Laiks bija lielisks ekskursijai – silts (kādi 16 grādi), bez vēja un bez saules. Īpašs pluss bija vēja iztrūkums, jo tur viss ir ļoti klajš un pa “kalna” virsu staigājot vējā diez ko patīkami bijis nebūtu.

Mūsu pastaigas mērķi bija vairāki: paskatīties kopīgo iespaidīgo panorāmu, apmeklēt darbojošos un patlaban restaurācijas procesā esošo baznīciņu ar klosteri, kā arī ieskatīties pirms mūra baznīcas tapušajā pazemes alu baznīcā.

Ja būtu bijis vairāk laika, es labprāt būtu vairāk paložņājusi pa tās apkārtnes alām, bet nesanāca.

Izstāstīt par to savdabīgo skaistumu grūti, pielieku dažas bildes tagad, vēlāk būs mazliet lielāka galerija.

Pēc tam devāmies pusdienās uz citu netālo ciemu. Tur, atkal ar nelielu maldīšanos, jo Moldovā pat ar “oficiālajām” ceļu norādēm ir pašvaki, kur nu vēl gribēt norādes uz tūrisma objektiem un/vai viesu namiem, tomēr atradām meklēto “Zaļo māju” (tas ir viesu mājas oficiālais nosaukums).

Kolorīta bija gan ārpuse, gan iekšpuse un mūs gaidīja tradicionāli moldāvu ēdieni. Arī moldāvu tradīcijas nosaka, ka galdam jābūt bagātīgi klātam un tas visu laiku tiek papildināts ar nākamo un nākamo ēdienu.

Vispirms bija uzkodas. Protams, svaigu un marinētu dārzeņu un brinzas formā, kā arī neiztrūkstošā plačinta – kārtainās mīklas pīrāgs, kurā mēdz pildīt vai nu brinzu, vai parasto biezpienu, vai kāpostus, vai kartupeļus, vai ķirbjus, vai ķiršus… Mēs tikām cienāti ar biezpiena plačintu. Klāt, protams, šī gada vīns (oktobra sākumā pat ir “jaunā vīna svētki”), bet, jūs jau zināt, kā man ar to. Es “spiedu uz ūdeni”.

Pēc tam nāk zupa. Moldovā pusdienas (vai vakariņas) bez zupas neesot iedomājamas. Viena no tradicionālajām ir zama: vistas buljons (ar mazliet gaļas), paštaisītām smalkām nūdelēm, mazliet kartupeļu un citu dārzeņu, kā arī ar gatavā zupā iegrieztiem svaigiem tomātiem. Nedaudz pikanta, bet ne meksikāniski ugunīga. Mēs šādus komplektus (kopā makaroni, kartupeļi un svaigi tomāti) netaisām, bet garšo labi.

Tad nāk otrais. Gandrīz vienmēr tā sastāvā ir mamaliga – cieti savārīta kukurūzas putra. Nu tik cieta, ka var griezt. Mums atnesa vēl siltu (tas ir labais tonis) mamaligas gabalu (kā Jāņu sieru) un tad ar diegu “sagrieza” – tas izskatījās labi un esot pareizi. Rādot arī, vai mamaliga pareizi izvārīta: tai jāturas kopā/gabalā, bet jābūt ar diegu sagriežamai. To dara tā – diegu paliek zem mamaligas gabala un tad aiz abiem galiem ceļ uz augšu – un gabals sadalās. Griež tik reižu un tā, cik un kādus gabalus vēlas. Parasti tie līdzinās tādām kā nelielām šķēlēm, ko liek uz šķīvja un tad jau ēd vai nu vienkārši ar dakšiņu, vai vēl ar nazi griežot, ja grib dikti smalki. Protams, pilsētas ēstuvēs griež tikai ar nazi. No gaļām klāt varējām izvēlēties kotletītes, karbonādveidīgi ceptu vistas krūtiņu vai kaut ko līdzīgu kāpostu tīteņiem (nosaukumu aizmirsu), tikai ietītu vīnogu lapās. Katrs pats varēja pievienot arī brinzu vai dārzeņus cik nu gribas. Atkal jāsaka – viss garšoja tiešām labi. Bet bijām jau arī nostaigājušies.

Un tad nāca man jau tradicionālā vilšanās – viņu pusdienās nav saldā ēdiena! Protams, smalkāku pilsētas ēstuvju ēdienkartēs kaut kas no desertiem ir, bet tradīcijās nav. Var jau būt, ka tādai augļu zemei kā Moldova tas ir tikai dabiski. Otra lieta – viss iepriekšējais bija tik garšīgs, ka saldajam gan arī vieta vēderā nebija palikusi, tā ka skāde dikti liela nebija. 🙂

Tā kā pulkstenis jau bija ap diviem, devāmies atceļā un par pilsētas svētkiem es uzrakstīju jau iepriekš.

Nākamgad arī Turībai būs 20 gadu, tad nu ar īpašu interesi skatījos, kā svinēs ULIMā. Konference, par kuru iepriekš rakstīju, protams, arī bija piesaistīta jubilejai, bet tas tomēr vairāk zinātnisks pasākums (šaurākam lokam), kamēr otrdienas pēcpusdienā bija “lielās svinības”.

Saņēmu ziņu, ka pusčetros ir jābūt pie augstskolas, jo visi kopā dosimies nolikt ziedus pie Štefana Lielā pieminekļa (viņš ir dižākais Moldovas vēsturiskais varonis) un tad uz svinīgā pasākuma vietu – nacionālo kultūras pili. Paskatījos kartē – viss ir tuvu, jo augstskola tiešām ir pašā pilsētas centrā – līdz piemineklim ne vairāk par puskilometru, līdz “pilij” no pieminekļa – kādi 300 metri.

Nu ko, pustrijos man beidzās lekcijas, pa stundu atvilku elpu un izdzēru kafiju, pusčetros biju pie augstskolas. Gājienam bija aicināti VISI studenti, absolventi, darbinieki…, tāpēc pūlis veidojās milzīgs. Iela, kas iet gar augstskolu ātri vien bija stāvgrūdām pilna (bet iela ir plata un tai abās pusēs ietves un tādi kā laukumi – milzīgi). Man ir arī pa kādai bildei. Lai būtu jautrāk un ritmiskāk, bija arī pūtēju orķestris. Tā nu pusstundu visi pamazām pulcējās, kārtojās, mīcījās, vicināja zilibaltos “roku pušķus” (kas bija pagatavoti strēmelēs sagriežot plānos plasmasas iepirkumu maisiņus).

Četros gājiens sāka kustēties. Ja no pusčetriem līdz četriem satiksmei slēgta bija tikai “mūsu iela” kādu 400 metru posmā, tad pēc to noiešanas gājiens nonāca uz centrālās ielas, kas, protams, arī bija daļēji slēgta. Tā kā centrālajai ielai ir nezcik (vismaz trīs, bet man liekas, ka vairāk) joslas uz katru pusi, mēs “okupējām” tikai pusi – virzienā prom no centra tika laisti trolejbusi, jo tie nevar apbraukt. Tā nu soļojām uz pieminekli – garām valdības ēkai. Gājiens bija tiešām iespaidīgs – cilvēku daudz.

Garamgajeji smaidīja vien, jo gājēji bija bruņojušies gan ar manis jau minētajiem pušķiem, gan ziliem un baltiem baloniem, daļai bija arī balti T-krekli ar ziliem uzrakstiem, fakultātes un struktūrvienības pa priekšu nesa plakātus ar nosaukumiem, pašā gājiena priekšā gāja karognesēji un muzikanti. Un laikam jau gandrīz katram Kišiņevā un visā Moldovā kāds pazīstamais vai ģimenes loceklis ir mācījies ULIMā. Kad es biju Puškina muzejā, viena no darbiniecēm, kad pateicu, ka strādāju ULIMā, lepni sacīja, ka viņas meita arī to pabeigusi, kad bijām ekskursijā uz Veco Orheju un pusdienojām mazā lauku viesu mājā, arī tur saimniece lepni sacīja, ka viņas meita beigusi ULIMu…

ZIedu (milzīgs sarkanu rožu pušķis bezgalgariem kātiem) nolikšana īpaši daudz laika neaizņēma un nekādas runas tur teiktas netika. Gājiens apmeta loku ap pieminekli (aiz tā jau iela tika atvērta satiksmei) un devās uz kultūras pili.

Tur gan bija krietna drūzmēšanās 45 minūšu garumā – visu to pūli iekšā laida ar kontroli gandrīz kā lidostā un bija tikai 3 “caurejas”. Nezinu, vai tiešām viņi gaidīja teroristus? Labi bija, ka milzīgajā zālē (tajā notiek visi lielākie “zemjumta koncerti”) ne tikai vietas bija numurētas, bet arī dalībniekiem bija biļetes ar konkrēti norādītām vietām.

Kulturas pils – milzīgs betona izstrādājums ar monumentālu un postsovjetisku iekšpusi. Bet viena lieta gan laba – gan krēsli pietiekami plati/ērti, gan attālums starp rindām normāls – cilvēki var samainīties neceļoties kājās. Arī slīpums patīkami jeb pareizi izveidots – neviens priekšējais aizmugurē sēdošajam skatu neaizsedza.

Protams, viss sākās ar svinīgo daļu – uz skatuves bija Moldovas TV un radio orķestris, ULIMa koris un “karogu vicinātāji” (nezinu kā viņus lai smuki nosauc, bet tā karogu vicināšana pareizos brīžos bija labi iestudēta un diezgan sinhrona). Viņi aizpildīja pauzes starp dažādiem runātājiem. Sāka, protams vakara vadītājs (droši vien moldāvi zina, kas viņš bija, visticamāk – slavens) ar skaistiem vārdiem (rumāniski, protams) par augstskolu un rektoru.

 Es sapratu, ka rektors augstskolu vada kpš dibināšanas – tātad – visus 20 gadus! Tad runāja rektors, tad visādi augstie viesi – kādi 6 noteikti. Tika pasniegti valdības apbalvojumi izcilākajiem ULIMa darbiniekiem, augstskolas apbalvojumi kaut kā citādi izcilajiem… Bija ieradušies vai visi Moldovā akreditētie vēstnieki un daudz visādu citu viesu. Protams, ar ziediem un dāvanām. Tiesa gan, īsti nesapratu, kurā brīdī tās pasniedza, jo uz skatuves uzstiepa un publiski pasniedza tikai dažas (tas labi, citādi pasākums būtu krietni ievilcies). Pa kādu pusotru stundu tas bija galā. Vadītājs kaut ko noteica rumāniski un visi sāka celties kājās un iet ārā. Sāka skanēt tāda kā diskotēkas mūzika, jaunieši skatuves priekšā tā kā dejoja, tā kā vicināja zilibaltos pušķus.

Pasākuma laikā sēdēju blakus jau iepriekš pazīstamajam ULIMa poļu valodas pasniedzējam (viņš ir polis, kurš 3.gadu māca valodu ULIMā). Viņa versija bija, ka viss beidzies un viņš piedāvāja kaut kur aiziet kopā iedzert kādu kafiju. Es jutos drusku samulsusi (ne par piedāvājumu, tas tāds tikti nopietns un inteliģents puisis), bet par to, ka man nelikās, ka viss ir beidzies. Protams, manas rumāņu valodas zināšanas ir daudz vājākas kā viņam, bet man likās, ka viņi teica, ka šis ir tikai pārtraukums, kuram sekos koncerts. Bet polis palika pie sava – ka viss cauri. Palēnām virzījāmies uz izeju, kad pamanīju prodekāni Jūliju un piegāju apsveicināties. Viņa sacīja, lai noteikti neejam projām, jo šis tiešām esot tikai pārtraukums pirms koncerta. Tad nu palikām arī. Turpat foajē grozījāmies un pļāpājām par neko, kamēr mūs atrada Diāna un sacīja, ka jāiet uz “banketu”. Vai tad no kaut kā tāda var atteikties? Protams, gājām.

Izrādās, bija izdomāts labi izmantot pārtraukumu, kura laikā skatuve tika pārkārtota no svinīgās sēdes, koncerta vajadzībām. Zālē skanēja (nu ļoti skaļi) disenes mūzika, bija arī dīdžejs (laikam labi zināms) un jaunieši dīdījās tur. Tikmēr “VIP viesi” tika pavadīti uz zāli, kurā bija tāda neliela papļāpāšana ar uzkodām un dzērieniem. Protams, tur bija arī rektors, kas pie katra pienāca parunāties. Tā kā mēs ar viņu pirms dažām dienām bijām iepazīstināti, viņš mani atcerējās. Protams, apsveicu viņu pašu un augstskolu ar jubileju, vēlēju veiksmi un teicu paldies par lieliskajiem abu dienu pasākumiem… – viss kā pieklājas un rektors devās tālāk pie citiem.

Sanāca papļāpāt arī ar to francūzi, par kuru rakstīju plenārsēdes sakarā (viņš labi runā ne vien angliski, bet arī krieviski, patlaban viņš ir Savojas universitātes viceprezidents starptautiskās sadarbības jautājumos), vienojāmies, ka jāmēģina uzturēt kontakti, varbūt var kādu kopēju projektu atrast – viņam patīk sadarbība ar pēcpadomju valstīm, ar Baltiju vēl neesot sadarbojies (ja neskaita vairākus gadus ilgus projektus Kaļiņingradā), bet par Baltiju bija tīri labi informēts (principā visi cilvēki, ar kuriem esmu tikusies, kaut ko (un pārsvarā pozitīvu) par mums zina.

Un tad jau banketa telpa sāka palikt tukšāka, arī diskotēkas dārdoņa bija apklususi – sapratām, ka jādodas uz koncertu. Spriežot pēc aplausiem jau pēc katra nākamā vārda nosaukšanas, visi koncerta dalībnieki bija moldāviem labi zināmi. Sāka, protams, ar vairākiem operas gabaliem (pārsvarā – skaistiem), tad pamazām pārgāja uz “estrādi” – no gados vecākiem izpildītājiem virzoties uz jaunākiem, tad bija mazliet džeza un “saldajā ēdienā” – dikti enerģisks melnais izpildītājs, kurš sāka ar regeju, bet pamazām vien gan ar dziedājumu, gan ar “šovu” paņēma mūs visus savā varā un beigās jau arī skatītāji dejoja gan ejās, gan skatuves priekšā. Kad šodien uzjautāju meitenēm, kas viņš bija, viņas izbrīnīti jautāja: kā, vai tad es neesot pazinusi? Tas taču esot bijis xxx (viņas nosauca vārdu, kurš man, diemžēl, neko neizsaka, tāpēc jau aizmirsu)!

Pusdesmitos viss bija cauri un es ar trolejbusu devos mājās. Bet smaidu joprojām – bija gan iespaidīgi, gan skaisti un interesanti. Pielieku arī dažas bildes.

Nupat pārrados mājās no ULIMa jubilejas pieņemšanas. Bija lieliski, bet par to vairāk uzrakstīšu citu reizi. Tagad par to, kas virsrakstā.

Mūsu sekcijas darbam šodien (otrdien) jāsākas 9os. Es šorīt nočammājos pa māju un ieskrēju 8.59. Telpa gandrīz tukša – dekāns, vēl viens pasniedzējs un es. Vai strādāsim trijatā, ar smaidu uzjautāju? Un saņemu atbildi, ka mazliet pagaidīsim. Nu, paskatīsimies, cik ir “mazliet moldāvu mācībspēku gaumē”. 🙂 Pēc pusstundas palēnām sākam – vēl 2 profesori atnāca.

Vienojāmies, ka šodien runāsim krieviski. Un patiesībā sanāca kā jau virsrakstā teikts – “mana” sekcija. Vakar pēc savas prezentācijas saņēmu vairākus komplimentus, šorīts sākās ar vēl vairākiem – gan par krievu valodu (kas esot pārsteidzoši laba…), gan par vēl kaut ko. Nonācām, protams arī pie jautājuma – kas man patīk un interesē Moldovā. Teicu kā ir – ka viss. Un – ka mēs jau viens par otru (te domāju valstis) zinām tikai to, kas notiek slikts vai muļķīgs – ar Maskavas starpniecību, jo viņi jau visu ko tādu labprāt izbazūnē un vietējie žurnālisti ar prieku pārstāsta. Par to, kas ir labs vai vērtīgs, taču praktiski neko nezinām pat par savām Baltijas kaimiņvalstīm, kur nu par pārējām postpadomijas…

Kad nu tā biju pateikusi, tas profesoriem dikti patika – ka gribu visu ko zināt. Un tad nu viņi (brīžam viens otru pārtraucot un/vai papildinot) ņēmās man visu ko stāstīt (aptuveni par savu referātu tēmu). Tālāk ir mans īss konspekts. Viss kas juku jukām – kā nu sarunas laikā varēju, tā pierakstīju, var būt arī steigā nepamanītas kļūdas, bet ceru, ka tiem, kuriem arī kaut kāda interese par Moldovu ir, priekšstats radīsies.

Ceru, ka kādreiz man būs laiks visu mierīgi pārdomāt un smukākā un lasāmākā stāstā salikt, bet te tālāk seko oriģinālpieraksti.

Profesors Roški. Darba resursu starptautiskā migrācija. Ar akcentu un “smadzeņu darbu”. Kopā ar doktorantu. ULIMam ir 2 filiāles Rumānijā un tāpēc ir arī diezgan daudz rumāņu doktorantu, te ir arī lētāk. Gadās arī pa kādam rietumniekam, kas te aizstāvas. Kāpēc tik liela migrācija pēc PSRS sabrukuma? Tiesa, bija arī padomju laikā. Viens no iemesliem – nevienlīdzīgs iedzīvotāju sadalījums (visā pasaulē) – kaut kur par daudz, kaut kur trūkst.

Ir ziņas, ka pirms 2000 gadiem zemi apdzīvoja 257 miljoni, pirms tūkstoš – 280 miljonu – pieaugums neliels. Padomju savienībā bija 265 miljoni iedzīvotāju. Ap 1500.gadu 427 miljoni – mazāk par pusmiljardu. Pirmais miljards – skaitās ap 1820.gadu – mazāk kā pirms 200 gadiem, bet patlaban ir 7 miljardi! Otrais – 1927.gadā, trešais – 1959 – pieauguma temps milzīgs. 1974 – ceturtais, 1987 – piektais, 1999 – sestais. Pagājušajā gadā (2011.beigās) – septiņmiljardais. Pusotrā tūkstošgadē pieaugums būtisks, no Āzijas (visvairāk) un Āfrikas. Tie ir ANO un līdzīgi ticami dati.

Bet nav jau tikai pieaugums. Arī valstu attīstības tempi ir ļoti nevienlīdzīgi. Pēc 8 gadiem Ķīna pēc IKP būs 22 triljonu līmenī, ja pieaugums būs 7%, bet ASV saglabājot normālu tempu būs 22. Patlaban Ķīna noņem dzimstības ierobežojumus un tā rezultātā iedzīvotāji no 1,3 miljardiem pieaugs līdz 1,5. Bet vēl jau ir arī citas Āzijas valstis. Ķīnā uz 2020.g.pilsētās dzīvos ap 70% iedzīvotāju (patlaban – 45). Kā mainās pasaule! Mainās arī iedzīvotāju migrācija un tās iemesli. Attīstības valstīs, kaut arī tās attīstās straujāk par vidējo, ir problēmas ar nodarbinātību un šīm valstīm nav iebildumu, ka iedzīvotāji migrē, ja ir kurp.

Migrācijas veidi: pastāvīgā – jeb normālā un legālā, cilvēku kustība dažādu iemeslu dēļ – varētu būt ap 30%. Nelegālā – skaitās, ka attīstītajās valstīs ap 30% ir nelegālā migrācija. Zinātniski-tehniskā – saistīta ar noteikta veida darbaspēka pieprasījumu. Ja agrāk migrācijai īpaši lielu uzmanību nepievērsa, tad pēdējos 10 gados attīstīto valstu valdības (izņemot Kanādu) tam pievērš aizvien vairāk uzmanības. Krīzes sakarā – vēl vairāk, jo strauji aug bezdarbs. No Moldāvijas ap 300 tūkst strādā Itālijā. Oficiālā statistika rāda tikai legāli aizbraukušos, bet tie skaitļi ir mazi. Krievijā arī ap 300 tūkst no Moldovas, Spānijā vismaz 70, tiek uzskatīts, ka kopā pēdējos 10-20 gados no Moldovas ir emigrējuši ap 1 miljonu darbspējas vecuma cilvēku. Uz kāda pamata tas skaitlis? Kaut vai ņemot un salīdzinot statistikas datus un tautas skaitīšanas datus pa gadiem. Tie, kuri bija dzīvi padomju laiku beigās – kaut kur taču viņi ir un dzimstības reģistrs ir.

Patlaban te uz vietas trūkst celtnieku, inženieru. Padomju laikā bija attīstīta militārā rūpniecība ar inženieriem. Tagad to vairs nav, kur ir tie cilvēki? Liela daļa bija krievi, tie aizbrauca. Moldovā bija PSRS vienīgais sadzīves tehnikas projektēšanas/izstrādes institūts ar vairākiem simtiem inženieru. Aizbrauca gandrīz visi. Bet te ir radīti gan padomju ledusskapji, gan veļasmašīna Vjatka (vienīgais padomju automāts!), gan sadzīves saldētavas… Būtībā Moldova palika bez inženieriem, jo bija maz vietējo speciālistu sagatavots. Krievi aizbrauca dēļ nacionālajām tendencēm.

Būtībā 1/4 no Moldovas rūpniecības bija zināšanu ietilpīga, un gandrīz visi speciālisti aizbrauca, reizēm pat visa organizācija “pārcēlās” uz Krieviju. Moldovai arī patlaban nav nekādas politikas migrācijas lietās. Ir vienīgi aizliegums imigrācijai, ar ļoti mazu limitu/atļauju ievest darbiniekus (2 tūkstoši gadā). Moldova šo migrācijas kvotu pārsvarā pilda ar kvalificēto darbinieku ievešanu. Bet sāk trūkt arī vienkāršu darbu darītāju. Uz tiem iebraukt gribētāji ir – no Āfrikas, piemēram, arī no dažām Āzijas valstīm (Bangladešas..). Protams, daļa vēlas šeit būt tikai pa ceļam uz kādu citu valsti.

Padomju laika beigās Moldovāl bija 2,4 miljoni, 2000. – 1,5, patlaban 1,1 miljoni darbaspējīgo iedzīvotāju. Lielākā problēma – kā un ar ko lai atjauno darbspējīgo cilvēku skaitu? Būtībā uz vēlēšanām ir grūti savākt 50% no balsstiesīgajiem – to cilvēku faktiski nav. Protams, ir mirušie un citas tāda veida kļūdas, bet vairums ir ārpus valsts. Ja domājam par atjaunošanu, tad, protams, labāk būtu ņemt atpakaļ savējos, nevis svešus (kaut ir gatavi nācēji). Viens no iemesliem, kāpēc viņus vajag – pensiju nodrošinājums – pavisam prozaiski.

Pirms 20 gadiem Moldova saražoja ap 1 miljonu tonnu dārzeņu, šobrīd – ne vairāk kā 30, tas pats ar augļiem un ogām. Šobrīd tomāti un daudz augļu tiek importēts. Vīna darīšana arī būtiski samazinājusies: bija ap 1,3 milj tonnu vīnogu. Ap 14% no PSRS konservu tika gatavots šeit, no tiem ap puse – gaļas. Viss ir samazinājies 3-4 reizes, uzņēmumi bankrotējuši dažādu iemeslu dēļ. Tas ir izdevīgi importētājiem – tirgotājiem un pirmajā brīdī arī valstij – importu aplikt ar nodokļiem nav sarežģīti.

Patlaban strādājošie no ārzemēm naudu sūta vecākiem un bērniem, kas mācās. Bet, kad vecie nomirs un jaunie izmācīsies un aizbrauks pie vecākiem uz ārvalstīm, arī naudas straume apsīks. Šodien it kā viss ir tīri labi – ir spoži autiņi, būvē mājas… Bet tam nav ilgtspējīga pamata. Šis ir skarbi – Latvijā taču ir līdzīgi, es nebiju aizdomājusies.

Valstī lielākie uzņēmumi: Moldgas (Krievijas meitas uzņēmums), mobilie operatori (pārsvarā atkal ar ārzemju kapitālu), dzelzceļš… Līdzīgi kā pie mums. Būtībā uz monopoliem būvēta valsts. Fiksētajos sakaros arī būtībā ir monopols. Maizes ražotājs arī ir tikai viens – pieder valstij, citu nopietnu nav. Bucuria – saldumu ražotājs – būtībā tas pats (tur gan interesanti – kontrolpakete pieder Sauda Arābijai, atlikušais valstij – tur bijušas “interesantas” darbības, kā tas viss noticis). AirMoldova – viena no Eiropas dārgākajām aviokompānijām, bet ne tuvu ne laba. Vairums banku ir būvētas uz padomju banku bāzes.

Pat eksporta ražošanā, piemēram, vīnam – praktiski visu (izņemot pašas ogas un vīnu) importē: pudeles, korķus, dzelzīšus, etiķetes…

Docentam valsts alga – 220 eiro, profesoram – 280. Cenas katastrofāli nesabalansētas. Īpaši – “nabago ikdienas precēm”. Kā viņi iztiek, ja starpības starp patēriņa grozu un algām ir vēl lielākas kā pie mums? Viņi smaida, atzīstas arī, ka lielai daļai nāk klāt “ārzemju nauda” – no tiem, kuri ārpus valsts strādā.

Ir ļoti jādomā par valsts ekonomisko modeli. Pirmais ko vajag – veselīgu konkurenci, ar to šeit slikti. Un – pabeigt privatizāciju. Budžeta grupās, kur uzņem ar specialitāti “skolotājs lauku skolā”, jau gadiem nevar savākt grupas. Par maksas grupām pedagogu specialitātēs un arī virknē citu nav pat runas. Tas dēļ sagaidāmajiem darba un dzīves apstākļiem, algām. Daļā valsts iestāžu apkopēju algas ir augstākas, nekā skolotājiem. Algu nejēdzības apmēram tādas pašas kā pie mums.

Protams, ir arī labi apmaksātas profesijas un darbi. Piemēram, viens kolēģis ilgi labi pelnījis naudu ar tulkošanu. Tagad 3 gadus ir augstskolā un saņem ap 350 dolāriem mēnesī. Ar to iztikt nevar. Viņu “uztur” dēls, kam ir bizness un sievas vecāki no Maskavas. Bet šī situācija ir nepatīkama un viņš apsver iespēju tomēr pamest augstskolu.

Nacionāli valsts ļoti sajaukta. Jo valdītāji ļoti mainījušies – līdzīgi kā Latvijā. Līdz 1940.gadam visi zināja vietējo valodu. Padomju laikā te visa dokumentācija bija krieviski, braucot darīšanās uz Baltijas republikām viņi vienmēr brīnījušies, ka pie mums visi/daudzi papīri latviski (vietējās valodās), kabinetu uzraksti latviski, sapulcēs runā latviski. Te visi pa lielam rusificējās, vietējai valodai tika veltīts maz uzmanības. Piespieda pat alfabētu/rakstību no latīņu nomainīt uz kirilicu, apbrīno, ka mēs pret to esam nostāvējuši.

Moldovā katru gadu caur bankām ienāk ap 1,5 miljardiem dolāru no ārzemēs strādājošajiem. Bet cik vēl ienāk nelegāli (tiek ievests fiziski)? Tiek uzskatīts, ka ārzemēs moldāvi gadā nopelna ap 4 miljardiem dolāru. Protams, ne viss atgriežas Moldovā.

Arī Moldova sāk domāt par to, kā lai kaut daļu ārzemēs strādājošo atgrieztu atpakaļ. Ir vajadzīgi pareizi politiskie lēmumi un rīcības. Un, protams, valodas jautājums ir un būs svarīgs. Bet – kam tiešām vajag, tas iemācās.

Andrei Munteanu. Starptautiskās ekonomiskās integrācijas priekšnoteikumi. Moldovā patlaban ļoti trūkst visa veida investīciju. Tiek uzskatīts, ka tehnoloģiski neattīstītas valstis var ražot tikai produktus ar zemu pievienoto vērtību un līdz ar to – attīstās lēni. Ir problēmas izmantot un ieviest jaunos efektivitātes un inovāciju konceptus, kā “learning by doing”. Vairums augstskolu beidzēju ir juristi un ekonomisti, bet ar bēdīgu smaidu jāatzīst, ka mums nav ne likumiski sakārtotas valsts, ne īsti ekonomikas. Aug ekonomiski neaktīvo cilvēku skaits. Kāpēc tā? Tas rāda cilvēku uzticības trūkumu valstij, nejūt atbalstu.

Kas notiek pasaulē? Aizvien dziļāka integrācija un aizvien straujāka izaugsme kopš 20.gs.sākuma. Ekonomikas izaugsmes un izglītības/izglītotība saistība. Aizvien pieaug nemateriālo aktīvu vērtība. Ja agrāk fiziskais darbs bija ap 80%, garīgais – 20, tad attīstītajās valstīs tagad ir otrādi. Moldovai arī būs vieglāk atrast izeju no krīzes, ja izglītībai tiks pievērsta lielāka uzmanība. Ar ko M atšķiras no attīstītajām valstīm? Ar citādu attieksmi pret izglītību? Jau vairāk kā 10 gadus tajā vai citā veidā esot izglītībā, būtībā tikai vakar es dzirdēju runājam par “zināšanu radīšanu, ražošanu un attīstību” – tā ir radoša/vairojoša, nevis tērējoša joma. Ne tikai ar ražošanu valstis attīstās. Ir daudz un dažādi politiskie apgalvojumi, bet parasti tiem nav vispār nekāda seguma un nekādas darbības netiek plānotas. Politiķi dzīvo paši savu, no realitātes un jo vairāk – no domām par rītdienu un pasaules procesiem atrautu dzīvi.

Jautājums ir svarīgs: ko, kādu labumu valstij un ekonomiskajai sistēmai dod izglītība? Kāda ir izglītībā ieguldītās naudas atdeve? Ir zināms, ka ir virkne tiešu korelāciju, piemēram – starp izglītības līmeni un cilvēku veselību. Izglītotākie ir veselāki, mazinās noziedzība… Izglītības ekonomikas teorija pasaulē nav nekas jauns. Tāpat kā “kapitāla veidu” dažādošanās – sociālais kapitāls, kultūras kapitāls… Tie pamazām pie mums ienāk, bet nereti tiek visai dažādi un brīvi interpretēti.

Ar sociālo kapitālu jāsaprot valsts un tās iedzīvotāju attiecības/uzticēšanās vienam otram. Un tas ir liels mīnuss/trūkums M. Un tas protams, ietekmē valsti visās jomās, arī uzņēmējdarbības sākšanā – ko es domāju par valsti un valsts par mani.

Fiziski saražoto ir viegli mērīt, daudz grūtāk ir izprast un vadīt izglītības procesus. Kas un kā jāmāca skolēniem un studentiem? Kādus un priekš kam mēs viņus veidojam? Ekonomikas teorijas ir vismaz divējādas – vienas izglītības un cilvēkkapitāla lomu vērtē augstu, citas skatās tikai “tīro” ekonomiku.

Viedokļi par M izglītības sistēmu ir atšķirīgi. No vienas puses – ir daudz absolventu, ir labi rezultāti dažādās olimpiādēs u.tml. Bet vai tas ir viss? Starptautiskos salīdzinājumos rezultāti nav īpaši labi. Redzams, ka vecāki ļoti lielā mērā ietekmē/iespaido skolēnu un studentu, arī skolu un augstskolu dzīvi. Vecāki izglītību uzskata par svarīgu, bet ko viņi sagaida? Uz ko virza savus bērnus? Ar to vien, ka iet uz skolu, studē augstskolā ir par maz. It kā moldāvu bērni gan skolā pavada diezgan daudz laika, gan ārpus skolas darba. Bet rezultāts? Arī skolēnu/studentu skaits uz pasniedzēju ir ļoti labs – 14, kamēr DKorejā ir 23. Baltijā izglītības atdeve ir 60%, Moldovā – 9% (Māstrihtas universitātes 2003.gada pētījums, pēc tam M vairs nepiedalījās). Tātad – ir svarīga atdeve, rezultāts. Pasaules izglītības pētījumu rezultāti rāda, ka izglītības atdeve pret investēto ir desmitos %, ja tā ir pareizi sakārtota sistēma. Ja mazāk par 10, jājautā – kāpēc tā, kāpēc tāda tiek uzturēta.

Un tad man nācās atvainoties un skriet pie studentiem uz lekciju. Tie kolēģi, kuriem nebija lekciju, vēl palika turpināt.

Nezinu, cik interesants šis stāsts būs “normāliem cilvēkiem”, bet augstskolas kolēģiem, kādiem studentiem un varbūt vēl kādam ir interese drusku ieskatīties konferencē. Piezīmes gan ir juku jukām – vietām latviski, vietām angliski, jo tapa uz vietas – konferences laikā, tikai šo “ievadiņu” rakstu tagad – vakarā. Saturieties – gabals sanāca garš un atvainojiet par kļūdām – patlaban nebija laika pārlasīt. Gan jau kādā brīdī pie lielā datora to izdarīšu. 🙂

Plenārsēde

Sākums. Zālē pirmās divas rindas rezervētas “augstajiem viesiem” – pirmā visādiem vietējiem priekšniekiem, otrā – mums, ārzemju dalībniekiem. Tas patīkami. Tiesa gan, dzirdēju, kā nopūtās aizmugurējo rindu augumā nelielie cilvēki, kad es apsēdos. Neko darīt.

Konference valodu ziņā ir daudz mazāk “starptautiska” par mūsējām – ļoti, ļoti, ļoti izteikti dominē vietējā/rumāņu valdoa. Plenārsēdē ar to, šķiet, nebūs problēmu, jo saņēmām austiņas, tātad būs tulkojums, bet sekcijās gan būs bēdīgi. No pārdesmit referātiem kādi 4-5 ir krievu vai angļu valodā un vēl mazāk ir to, kas mani kaut cik interesē. Redzēs kā būs.

“Visstarptautiskākā” no valodu viedokļa ir “bibliotekāru sekcija”, jo tajā ir pārstāvji no dažādām valstīm, kuras runā “savās valodās”, un tālab tīri labi var vienoties angliski.

Arī komunikācijas zinātņu un valodu apvienotajā sekcijā ir dažādas valodas, ar nelielu rumāņu valodas dominanci. Pārējās sekcijas ļoti “nacionālas”.

Patlaban ir jau 8 minūtes pāri sākuma laikam, beidzot palielinās pirmajā rindā sēdošo daudzums, varbūt drīz arī sāksim.

10.10 sākam ar himnu. Nesaprotot vārdus jāsaka, ka visnotaļ klausāma – neskan pārlieku svinīgi, ir tīri jauka, nav arī tik braša kā, piemēram, itāļiem, par kuru atceros, ka reiz pēc uzvaras 1.formulā Mihaels Šūmahers braši vicinājās līdzi ritmam (un dabūja brāzienu pēc tam). 🙂

Dalībnieki ir no 24 valstīm. Rektora uzruna. Klausos tulkojumu angliski, diez ko raits tas nav, bet nav jau izvēles – tulkojums pieejams angliski un franciski. Runā par BRIC valstu un Austrālijas, arī Rumānijas straujo attīstību pēdējo 10 gadu laikā. Arī Eiropa strauji attīstās. Rektoram dažādu valsts delegāciju sastāvā pēdējo gadu laikā ir bijusi iespēja daudz ceļot un redzēt kā pasaule mainās. Doma par vienotas izglītības telpas veidošanu vispirms jau Eiropā un, iespējams, iekļaujot arī citas valstis rektoram šķiet ļoti svarīga. Un tas nav iedomājams bez sadarbības.

Šī, ULIMa 20 gadei veltītā konference ir labs iemesls atskatīties uz šajā laikā paveikto, uzzināt citu valstu kolēģu pieredzi un dzirdēt ieteikumus.

Vārds tiek dots Ērikam Brunat no Francijas – viņš biežs viesis Moldovā un arī ULIMa sadarbības patneris – jau 8 gadus. Jautā, vai runāt angliski vai franciski, publika vēlas franciski, es klausos tulkojumu. Kādu laiku strādājis kaut kādā ES amatā Maskavā, pēc tam arī saistībā ar ANO – Maskavā, Minskā un Kišiņevā – deviņdesmito gadu beigās. Arī 2004.-2005.gadā strādājis un dzīvojis Kišiņevā/Moldovā. Un tagad ir priecīgs atkal būt šeit. Abas universitātes ir partneruniversitātes – viņš ir Grenobles universitātes vicerektors. Ļoti klausāms runātājs – gan aktīvi žestikulē, gan paralēli rāda slaidus (angliski!), gan arī runā ekspresīvi. Pat ja tēma neinteresētu, aizmigt nebūtu viegli. Bet mani interesē.

Tagad būs viņa pārskats par globalizāciju – 20 minūtes. Pārmaiņas notiek ne vien izglītībā, bet visās jomās. Mēs redzam bagātas un nabadzīgas nācijas, bet mēģināsim ieraudzīt kopējos procesus. Pamata punkti ir: 1) globalizācija ir fantastisks tehnoloģisko un bagātību veidojošo procesu kopums, bet ir problēmas ar tā izplatīšanu/sadalīšanu. Berlīnes mūra krišana un pēc tam arī Padomju savienības sabrukums nesa līdzi arī nebijušas problēmas un līdzīgas ar “atvēršanu” un “pārmaiņām” saistītas problēmas turpina rasties un augt.

Globalisation is an efficient process to create wealth but a poor system to distribute equitably. Multinationals have turnovers exceeding the GDP of many nations or even continents.

G is not moving at the same speed: fast for finance, slower for taxation or human rights and social rules: it is asymmetrical.

The world is suffering from a lack of regulation, of rights and rules to coordinate and supervise the actions and supranational globalized flows.

Global economic mapping evolves with globalization. North-south, west-east. Share or worldwide industrial value added: China’s and India’s weight is about 20% today. Rest of the world has diminished.

Rebalancing in a context of weak regulation of the g economy. fragile and weak institutional framework and social regulation.

g: the state of play. 3 preliminary remarks: 1) the economic crisis that began in 2008 hit differentially developed and emerging countries. 2) the recovery is veryt uneven across regions of the world. developed countries show record public deficits, high unemployment and relatively low growth. 3) emerging markets have returned to comfortable growth retes, which attracts new flows of foreign direct investment and capital after collapse in 2008.

Emerging countries – concept is broad. Usually we think about BRIC, but not only. The growth rate of GDP in these is greater than or equal to the globas average during the last decade. The per capita income is intermediate between those of the developed countries and developing countries. A seeries of structurarl reforms helped them to get into the global economy. These economies are trading more and more with the rest of the world and have industrial plants and servides from multinational companies. the economic growth potential is particularly important given the gap in living standards with the advanced countries. We are estimating, all around the wold, at about 50 the so called emerging countries meeting heses criteria. Together they now account for nearly 50% of global wealth expressed in PPP.

However. Yet country like France and its 64 mill inhabitants (less than 1% of the wold population) continues to weight 4,5% the GDP. there is no logic nor thet the billion people of all richest countries (16% of the world population) continue to monopollize 80% of global income as it was in the case in 2010. Big companies from BRICS are starting rebalancing stock exchange capitalization.

Ķīnas republikas vēstnieks Moldovā E.S.Tong Mingtao. Uzruna savā valodā, blakus stāv meitene un tulko mikrofonā rumāniski, no viņas teksta tulko austiņās angliski. 🙂 Paliela nobīde sanāk, bet var arī tā. ULIMā vispār ir spēcīga “ķīniešu” nodaļa – māca valodu, ir Konfūcija centrs, kas aktīvi darbojas. Vairāk kā 100 studenti mācās valodu, dažādos kursos un semināros kopš 2009.gada piedalījušies vairāk kā 500 dalībnieku. Saka ļoti pieklājīgus (un daudz) pateicības vārdus… Skatos uz tulkotājmeiteni un brīnos. Izskatās, ka viņa to gabalu zina gandrīz no galvas un vēl arī brīžam iemet aci savās piezīmēs (ne tagad izdarītās)…

Tatiana Potang – Moldovas Izglītības ministra vietniece. Mans tulks izklausās noguris vai pusaizmidzis. Runā kā īsta politiķe (nu – gandrīz kā Dombrovskis – vārdi plūst, skaisti tie ir, bet bez īpašas jēgas…). Nu jā, es esmu praktiķe vai vismaz kādu ideju gribu izlobīt. Tāpēc man tik ļoti patika francūzis. Ja te sēdētu politologs, varbūt vērtētu citādi.

Valeriy Canter – The national council of attestation and accreditation, Republic of Moldova. To grow research area of Moldova – RAM (branch) on the European research area – ERA tree. Varbūt viņam runājot sapratīšu, kas domāts ar šo virsrakstu (norakstīju no slaida). Pats runā angliski. Bez zinātnes un inovācijām, neesot iespējama ne valsts, ne izglītības un sabiedrības attīstība… Sākums dikti lēns un vispārīgs.

The world of research and innovaton is changing. still nedd for bottom up ideas, but… Seeking for knowledge is more efficient than creating it. Assembling knowl is the key source for new products. Innovaton is often in the business model (Dell, Ikea…).

Daudz slaidu, diezgan daudz labas info/teksta (par daudz priekš katra atsevišķā slaida), bet tik ātri pārskrien tiem pāri, ka pat es nespēju lāga izlasīt, kur nu vēl pierakstīt. 😦 Interesanti – vai viņam pašam tas neliekas svarīgi? Pēc tam pāriet atkal uz diezgan vispārīgām lietām, pie kurām pašam patīk kavēties, bet ne man… – nu nesaskan mums domu gājiens. Tā gadās. Domāju tikai – no kurienes/kā viņam gadījās tie slaidi, kuri man šķita vērtīgi, bet viņš tik ātri pārskrēja? Kāpēc vispār lika? Jocīgi. Varbūt stiķēja no vairākām prezentācijām? (piekasīgā pedagoģe pamodās – lai neaizmigtu pagarlaicīgās runas laikā :))

Open research and innovaton ecosystem network. Science plays role in policy. Glob has different effects on different regions of the woldd: brain gain, brain drain, or brain circulations. What is the role for small scale research (like in Moldova)? Local challenges: deficits of all kinds of resources, critical mass reguired to sustain development (clusters), underskilled students… Why European level research is more preferable as global in the moment for Moldova? Diskutabli, bet vienkāršojot – ES sistēma ir kaut cik sakārtota un saprotama, skaidrs kur un kā var dabūt naudu. Protams, viņš daudz “politoloģiskāk” un garāk to pateica un slaidā sarakstīja. Vesela virkne (domāju – kopumā apmēram puse) slaidu tiek tikai nozibināti mums gar acīm – vispār nepakavējoties. Kāpēc??? Kas un priekš kam tos taisīja?

Stāsta par European Research Area. Competition, collaboration and coordination. New Renaissance.

Sēžu, skatos uz 5 prezidijā sēdošajiem “lielajiem šefiem un īpašajiem viesiem” un domāju – viņi gan ir nelaimīgi. Sēž, protams, ar seju pret mums un nekādi neredz slaidus, praktiski neredz arī runātāju – tas ir viņiem blakus. Tulkojuma austiņu arī nav – vai tiešām viņi saprot visas valodas? Katrā ziņā inteliģentas sejas izteiksmes tiek saglabātas visu laiku – tas laikam treniņš. Runātāji it kā cenšas ik pa brīdim uz prezidiju arī paskatīties, bet varbūtība sastapt pretī vērstu skatienu ir maza. Droši vien pamazām nāksies pārdomāt prezidiju izvietojumu, šis, visticamāk, ir radies tajos laikos, kad vizuālā info/slaidi vēl nebija pieejami. Es negribētu sēdēt prezidijā.

Info par Leuven (Nīderlande) un Malaizijas universitāti – ap 10% no viņu studentiem ir doktora līmeņa!!! Tad arī var runāt par zinātņietilpīgu attīstību.

Noslēgumā – rektora ziņojums par globalizāciju augstākajā izglītībā, ar akcentu uz ULIM. Slaids pārpildīts ar tekstu un vēl arī zīmējums virsū – galīgi nav lasāms. Jeb tas ir runas pilns teksts, tikai slaidos? Pagaidām nesaprotu. Tulks arī samulsis un apklusis nez kāpēc. Pamodās pēc brīža, bet atkal – biežāk nav nekā ir tulkojums. Vārds “organizācijas” konsekventi tiek tulkots kā “organismi”. 🙂

ULIMs ir biedrs un dalībnieks virknē dažādu starptautisko organizāciju. Apmācības notiek rumāņu, krievu, franču, angļu ķīniešu un korejiešu valodās. Katru gadu ir ap 30 pasniedzēju no dažādām valstīm. Ir parakstīta virkne sadarbības līgumu ar dažādām universitātēm. Ārzemju studentu ULIMā esot vairāk nekā vidēji Austrumeiropā un tas ir apzināta un sūra darba rezultāts. Daudz studentu no Āzijas un Āfrikas. Vienošanās par sadarbību ULIMam ir ar VISĀM Moldovā esošajām vēstniecībām un pamazām tiek virzīta sadarbība. Virkne auditoriju ir aprīkota par šīs sadarbības rezultātā iegūtiem līdzekļiem un nosauktas to valstu vai šo valstu personību vārdos. Ir iespējams mācīties virkni svešvalodu, bez tām kurās notiek apmācības, ieskaitot arābu, turku, spāņu, portugāļu, poļu… – kopā 28 valodas tiek mācītas un pārsvarā to dara šo valstu pasniedzēji – sadarbībā ar vēstniecībām un kopīgi arī meklējot finasējuma avotus. Vēl ULIMs līdzdarbojas dažādu valstu kultūras un zinātnes centru izveidē un uzturēšanā.

Dubultie diplomi – kopējs bakalaura diploms biznesa vadībā ar University of Orleans, France. Studenti, kuri studē franciski, saņem dubulto diplomu (tiek lepni piebilsts – tā arī nepabijuši Francijā :(). Moldovā pagaidām vēl neskaidra un ar ES nesaskaņota doktora studiju sistēma, kas ir problemātiska, te vēl daudz ko darīt. Ir Doctor of Science un Doctor Habilitat (postgraduate). Pirmo ir salīdzinoši vieglāk iegūt. Kas ir tas otrs, tā arī īsti nesapratu.

Par zinātnisko pētniecību. Pētījumos notiek sadarbība ar ārzemju pētniekiem (50:50%). Publikācijas esot svarīgas. Skaitļu un izvērtējuma nebija. Akadēmiskā apmaiņa. Augstskola domā par filiālēm. Ir bijusi Sudānā, patlaban tā kā apturēta (dēļ nestabilās situācijas valstī), grib veidot konsorcijus sadarbībai ar dažādu valstu augstskolām.

Pēcpusdiena – Ekonomikas sekcija.

Vienam cienījamajam profesoram slaidi pilni ar tekstu. Otrs vispār – atvēra Worda failu un lasa priekšā. Kā te lai neaizmieg? Protams, viss rumāniski. Man gan piesēdināja kolēģi, kura mazliet patulko, bet tas nekādi neglābj vispārējo stila un prezentēšanas garlaicību. Vai tas kādreiz beigsies? Laikam jau maz ticams, jo jēdzīgos ātri vien savāc ES un citas institūcijas – kā to feino plenārsēdes francūzi. Un paliek šitie – lēnīgie gudrinieki… Mans vienīgais prieks – lekcijas laikā rakstu piezīmes latviski un neviens neko nesaprot.

Pēc pirmā runātāja sekcijas vadītājs saka, ka vispār runas jācenšas ierobežot – 15, maksimums 20 minūtes (pirmais notērēja 45). Nu ko, skatīsimies kā būs. Otrais – 30 minūtes un neviena aizrādījuma. Trešā runā Viorēlijas kundze. Interesanti, slaidi drusku labāki, bet – 45 minūtes! Un būtībā tāpat arī uz priekšu… Jā, ar laiku ievērošanu iet vāji.

Šodien arī es uzstājos (20 minūtes – paskatījos pulkstenī) – stāstīju par sociālo biznesu Eiropas Savienībā (slaidi angliski, runāju krieviski – tas vispār nav slikts variants jaukto valodu konferencēs). Kolēģi izskatījās diezgan ieinteresēti. Par to man prieks.

Ups! Virknei runātāju (kādiem 4) prezentāciju nebija vispār – no vietas kaut ko diezgan monotoni stāstīja. Man par laimi – viens krieviski, tad nu arī jums tiek neliels ieskats Moldovas ekonomikā.

Moldovas lauksaimniecības pārskats. Padomju laikā ls bija samērā labi attīstīta un dzīvoja vidēji labāk kā citi laucinieki. Tagad lauksaimniecībai vairāk uzmanības pievērš kopš 2005.gada. Patlaban 58% iedzīvotāju dzīvo laukos un rada 33% no IKP. Šodienas ls ražošana ir it kā brīvāka, bet arī grūtāk prognozējama. Mainās arī ciemu sociālā struktūra. Parādās aizvien lielāka nevienlīdzība pieejā dažādiem resursiem un labumiem. Zemes reforma/privatizācija nav bijusi īpaši veiksmīga – it kā dalīja godīgi (pat – lozējot), bet rezultāts ir sadrumstalotība, sagrautas meliorācijas sistēmas. 48% no visas lauksaimnieciskās produkcijas ražo sīksamnieki – individuālie ražotāji. Vairumu tehnikas, ēku un citu resursu toreiz privatizēja vietējie ražotāji un pārējiem nekā. Dažu hektāru zemnieku saimniecības vidējie mēneša ienākumi uz cilvēku ir ap 1000 lejām (zem 50 latiem), lielsaimniecībās – 6-7 reizes augstāki.

Moldovā minimālā alga ir 1300 lejas (ap 57 latiem), vidējā – 3500 (ap 154 latiem). Veikalos cenas gandrīz kā pie mums. Tiesa gan, daļa pakalpojumu ir būtiski lētāki (manis jau minētais sab.transports…) un es jau visu nezinu, bet skaitļi šokējoši mazi.

Vēl viena runa krieviski. Josifs Belouss par ekonomikas “garajiem viļņiem“. Tie esot ap 30-50 gadu gari. Šī krīze prasa jauna viļņa/virziena radīšanu. Iepriekšējais cikls sākās ap 1928.gadu un izvēlējās “brīvā tirgus” ekonomiku, kas lielā mērā zaudējusi cilvēcīgo seju. Tad – ap 80 gadu atkal bija krīze, taču virziens netika mainīts, mēģināja visu kā nebūt sakārtot, pastiprināt jau esošo. Ja iepriekš runājām par pārprodukcijas radītām krīzēm, tagad – par (kapitāla) pārdales radītām – kur un kā tas plūst un tiek izmantots. Otrs – finanšu sfēras (dīvainā) attīstība. Un kāpēc globāla? Parādījusies interesanta tendence, ka “attīstības valstis” tiešām aug un attīstās, kamēr “attīstītās” stagnē. Kāpēc – tāpēc, ka savu ražošanu lielā mērā ir apzināti (bet vai – pārdomāti) pārsviedušas uz attīstības valstīm, investējot tur milzu līdzekļus un tehnoloģijas. Un nu jau to nevar apturēt, notiek visa veida resursu pārplūšana un attīstības valstīm. Šī krīze vairāk “sita” baltās apkaklītes, nekā zilās. Finanšu tirgus tendences (arī pozitīvās) absolūti nav saistītas ar iziešanu vai neizieānu no krīzes. Tas dzīvo lielā mērā “pats savu dzīvi”. Un ko ar to darīt, nevienam nav skaidrs. Joprojām turpinās finanšu burbuļa pūšana ar aizvien mazāku saistību ar reālajiem ekonomikas rezultātiem. Aug bezdarba līmenis. ASV ir termins – sociāli bīstams bezdarba līmenis. Viņi ilgi uzskatīja, ka tāds ir 8%, tagad ir paaugstināts līdz 9%, bet Eiropā – vietām ir jau 25% – tiešām bīstami. Vēl – neoliberālās ekonomikas mutācijas. Skandināvijai raksturīgā sociālā tirgus ekonomika. Šīs valstis arī krīze ir skārusi mazāk. Vairums valstu turas pie “angloamerikāniskās skolas”, kur valsti uzskata par ienaidnieku un visu labi regulē neredzamā tirgus roka. Bet Skandināvijā tā nav. Ir nepieciešamas izmaiņas uzskatu bāzē. Tas varētu būt sociāli orientēts skats.

Pēc tam uz brīdi aizskrēju pie saviem maģistru studentiem – ātri izrunājām par lasīto un vienojāmies šovakara lekcijas pārcelt – ceturtdien un nākamo otrdien viņi nāks uz skolu 1 lekciju agrāk un mums būs 3 nodarbības.

Tā es tiku uz konferences pieņemšanu. Visvienkāršākais salīdzinājums – apmēram tāpat kā Turībā. Arī ULIMs svinēt prot! Vienīgā atšķirība – telpas supergreznas (caku cakām grezni aizkari, “kristāla” lustras pie griestiem, gleznojumi… – tā ir augstskolai piederoša (tiek arī izīrēta) svinību zāle. Kāzām būtu ļoti piemērota – viss spīdīgi romantisks. Rektors teica īsu uzrunu un tālāk aicināja mūs visus pāriet uz individuālām sarunām un baudīt uzkodas. Vietas daudz, cilvēku arī, zviedru galda princips – daudz garšīgu un ļoti skaisti noformētu uzkodu. Divarpus stundās no savas vīna glāzes apmēram 1 cm izdzēru – nu negaršo viņš man. Bet bez glāzes nebūtu bijis glīti. 🙂 Bija arī dikti krāšņa milzu torte grāmatas formā, ar augstskolas logo (gan jau vēlāk kādu bildi dabūšu). Garšoja gan kā padomju laikos – paprasts biskvīts un dikti prasts krēms. Un – bez kafijas. Bet visu jau nevar gribēt. Gan papļāpāju ar pazīstamajiem, gan iepazinos ar virkni vēl nepazīstamo un pēc astoņiem (sākās sešos) jau bija gana – dalībnieki diezgan masveidīgi sāka doties mājup. Es arī, jo rīt atkal būs gara diena.

Kad vakar beidzu rakstīt pabēdīgo lietus dienas stāstu, paskatījos laika prognozi un nopriecājos – tā bija mainījusies uz labo pusi – lietus tika solīts tikai uz pēcpusdienu un arī tad – mērens. Tas labi, jo biju uzaicināta piedalīties ekskursijā.

Jau rakstīju, ka gaidāmajā nedēļā ULIMs svin 20 gadus un tam par godu notiks gan virkne pasākumu, gan ierodas arī pulciņš ārvalstu viesu. Un, protams, tiem, kuri Moldovā ir pirmo reizi, valsts kaut nedaudz ir jāparāda. Man paveicās ietrāpīties šajā kategorijā. Iepriekš jau rakstīju, ka biju “ekskursijā” bibliotēkā un tiku iepazīstināta arī ar tās vadītāju – Zinaīdas kundzi. Tajā brīdī tas arī bija viss. Ceturtdien pie manis pienāca dekāns un jautāja, vai svētdien gribu un varu braukt ekskursijā uz Veco Orheju (Orheiul Vechi). Protams, gribu! – es atbildēju, jo biju jau internetā paskatījusies, ka tā ir interesanta vieta. Tad nu piektdien aizgājām pie Zinaīdas un sarunājām visu līdz galam. Izrādās, viņai brauc ciemiņi/sadarbības partneri no “draudzīgas” Ziemeļkarolīnas štata universitātes ASV un Zina šo ekskursiju organizē viņiem, taču ir ar mieru arī mani paņemt līdzi.

Tā nu vienojāmies, ka 9.15 būšu pie universitātes un viņi mani paņems. Pamodos ap astoņiem un redzēju, ka ārā viss ir apžuvis, saules gan nav, bet jau bija mazliet vairāk kā 10 grādi. Nospriedu, ka tik patīkamā laikā (sevišķi – pēc vakardienas) iešu uz augstskolu kājām. Tā kā nebiju nogurusi (rīts kā nekā), tad uzstādīju jaunu rekordu – veiklā solī aizgāju nedaudz vairāk kā 30 minūtēs. Drīz arī Zina bija klāt, devāmies uz mašīnu, kur iepazināmies ar Patriku un Rozannu (Roseanne) un devāmies ceļā.

Mūsu ceļa mērķis bija ap 50 km no Kišiņevas, tāpēc ceļu īsinājām pļāpājot. Uzzināju, ka arī Zina bijusi ASV ar Fulbraita stipendiju. Starp citu – ap to pašu laiku kad es un arī 8 mēnešus, tikai nevis ar pētniecības, bet “administratīvo” stipendiju – ar projektu ULIMa bibliotēkas modernizēšanai. Šī projekta laikā viņa arī iepazinusies ar Ziemeļkarolīnas universitātes bibliotēkas kolēģiem, kuri tagad ciemojas pie viņas. “Īstā” bibliotekāre ir Rozanna, bet Patriks ir viņas dzīvesbiedrs (arī universitātes mācībspēks, saistīts ar sociālo darbu), abi kopā viņi ir ļoti daudz ceļojuši gan darba lietās, gan prieka pēc. Ielidojuši vakar pusdienlaikā, projām lidos jau agri ceturtdienas rītā.

Par to, ko redzēju Vecajā Orhejā un cik kolorītā vietā pusdienojām, rakstīšu atsevišķi, bet jau tagad varu teikt – bija lieliski. Tā kā mūsu pasākums bija saistīts ar krietnu staigāšanu, laiks bija ideāls – kādi 15 grādi, bezvējš (un arī bezsaule). Saulē droši vien būtu bijis karsti un arī fotografēšana apgrūtināta. Drusku pafotografēju – būs arī galerija. Ap pustrijiem bijām atpakaļ pilsētā. Gribēju jau kāpt ārā pie savas mājas (mūsu ceļš gāja netālu garām), kad Zina sacīja – tā vis nevarot, man esot jāaizbrauc apskatīties arī pilsētas svētki. Piekritu, jo to, ka svētki ir, zināju, un biju drusku sabēdājusies, ka tie iekrīt vienā dienā ar ekskursiju.

Moldovā katrai pilsētai un arī sevi cienošiem ciemiem katru gadu noteiktā datumā ir “pilsētas svētki” – datums nemainās, tā diena vienmēr ir oficiālā brīvdiena. Šogad gan kišiņevieši nelaimīgi – tā iekrita svētdienā. Tad nu atkal visu dienu galvenā iela ir slēgta (daudz, daudz garākā posmā) un tur praktiski visu dienu notiek visādi pasākumi. Zina ar viesiem aizbrauca uz viesnīcu, solot vēlāk atgriezties svētkos, es nolēmu paskatīties kā ir tūliņ. Un tā izrādījās pareiza izvēle. Jo – kad nepilnu stundu biju staigājusi, sāka līt. Ne stipri, bet nepatīkami un tas, protams, pabojāja arī svētkus.

Kas tad tur bija? Pašā pašā centrā uz ielas uzbūvēta milzīga estrāde – nu, tāda būve, kādas lielos pasākumos būvē arī pie mums – milzu konstrukcijas, “telts” veidīgs jumts, sāni un aizmugure, apskaņojums un apgaismojums… Un ik pa brīdim tur kaut kas arī notika. Kad jau devos projām, ap skatuvi pulcējās milzīgi jauniešu bari – droši vien kāda vietējā elka uzstāšanās tika gaidīta, bet man jau tie neko neizsaka. Ielas garumā ik pa gabalam bija tādi kā “vārti”, kas laikam bija veidoti atbilstīgi Moldovas administratīviem vai vēsturiskiem rajoniem un tie tad “sevi rādīja” – katrā no “rajoniem” notika savi dzīvie koncerti – dažādu stilu. Bija labi saplānots – mūzika neklājās pāri – netraucēja viens otram, skaņa bija labi salāgota.

Protams, milzīgs daudzums daždažādu ēstuvju, jo būtībā centrālais elements bija “tautas staigāšana” (mans latviskojums no krieviski daudz precīzākā “narodnoje guļaņije“). Bērni, sievietes un jo sevišķi – jaunās meitenes – uzpucējušās. Īsi un vēl īsāki bruncīši, augsti un vēl augstāki papēdīši, “kaujas krāsojums” un milzums spīduļu visās iespējamās un neiespējamajās vietās… – krāšņi. Un blakus gandrīz tikpat kolorīti uzposies džeks. Nu, jūs jau zināt – maika, trīsstrīpu treniņbikses un pludmales iešļūcenes, iet, abi draudzīgi rokās sadevušies vai elkoņos saāķējušies… Šoreiz sanāca otrādi, nekā iepriekš rakstīju – ne tik jaunie vīrieši nebija treniņtērpos. Protams, arī jaunie, ne visi, bet nu tieši sapucētākās meitenes bija kopā ar treniņtērpīgākajiem…

Starp ēstuvēm bija vēl milzīgāks visādu tirgotavu daudzums. Ko tirgoja? Šo to no rūpnieciski ražotas pārtikas un citām “Made in Moldova” precēm (izskatās, arī viņiem ir šī mode), bet vēl vairāk – visādu spīguļu, štruntu un vēl trakāku štruntu tirgotavu. Ja mēs sūdzamies, ka mūsu “gadatirgos” to ir par daudz, tad te… Vietumis bija arī kādu pašdarinātu lietu (pārsvarā – keramikas) tirgotāji, bija arī medus. Bet nu dikti nomācoša bija tā štruntu dominante. Drusku pabildēju, tātad – kaut kad ielikšu galeriju.

Tā nu pamazām klaiņoju (nenopirku neko), paklausījos vai paskatījos uzstāšanās, kamēr atnāca tas lietus. Kādu pusstundu pacietu arī to, bet sapratu, ka līdz uguņošanai, kas paredzēta 9os vakarā noteikti neizvilkšu. Tātad – jādodas vien uz mājām. Tā kā laiks tomēr bija jauks (jā, arī lietus var būt jauks, ja ārā silts un līst tikai mazlietiņ), nolēmu iet kājām. Nu jā, arī garastāvoklis bija labs pēc visa šodien redzētā – droši vien tam bija izšķirošā loma manā lēmumā. Pēc pieciem biju mājās un ņēmos ar bilžu ielādēšanu no iPhone iPadā. Iepriekš jau palielījos, ka to daru ar bluetooth, bet nu sāku uz to aplikāciju drusku dusmoties – tas iet dikti lēni, pa vienai bildei, ik pa brīdim aplikācija atslēdzas… – kā jau bezmaksas. Noņēmos gandrīz trīs stundas un vēl netiku galā ar visām bildēm (un to nav simtiem). Nākamnedēļ, kad tikšu pie kāda bezlimita “ātrā interneta” mēģināšu ielādēt Drobox un/vai Picasa un tad jau jūsu tikšana pie publiskas galerijas būs tuvāk.

Bet vispār man vismaz nākamās nedēļas sākums gaidāms intensīvs – redzēs, kā būs ar rakstīšanu:
– pirmdien 10os sākas ULIMa konference, 18os – tai veltītā pieņemšana. Bet uz pieņemšanu laikam netikšu – man ir vakara lekcijas (17.30 līdz 20.30) – samainīt nekādi nevarēja. 😦
– otrdien man ir rīta lekcijas (līdz 14.20), bet 17os jādodas uz “Nacionālo kultūras pili”, kur būs lielā pieņemšana par godu ULIMa jubilejai. Runā, ka būs gan koncerts, gan dikti augsti viesi sveikšot augstskolu.
– trešdiena it kā brīva, bet teorētiski konference ir 3 dienas, varbūt par vēl kādu pasākumu uzzināšu un aiziešu. Šajā nedēļā augstskolā visi bija tik aizņemti ar organizēšanas lietām, ka nebija “runājami” un es arī stipri neuzmācos, jo tāpat zinu – ja būs kas interesants, piedalīšos.
– ceturtdien man vakara lekcijas.
– piektdien – rīta.
– nedēļas nogalē – tad jau redzēs. Plāni tā kā top. 🙂

Vēl viens patīkams atklājums. Šorīt pie ULIMa kādas minūtes gaidīju Zinu uz aiz neko darīt sāku pētīt pie fasādes piestiprinātos karogus (nu dikti daudz to ir). Un ar prieku ieraudzīju, ka no “citu valstu” karogiem mūsējais (Latvijas) ir trešais pēc kārtas – aiz Rumānijas un Ukrainas. Par tām divām var saprast – tās ir gan kaimiņos, gan vēsturiski un arī tagad cieši saistītas ar Moldovu. Būs kādam jāuzjautā. Aiz mums nāk Gruzija. Interesanti (pielieku bildi) un arī kādu bildi no pilsētas svētku “vārtiem”.

Dažreiz ļoti gribas, lai sinoptiķiem nav taisnība. Bet tieši tajos gadījumos, protams, prognozes izrādās pareizas. Jā, jā, jūs jau noprotat – pie mums LĪST lietus. Stipri un garlaicīgi, visu dienu. Bet šodien beidzot man visa diena ir brīva! Neko dižu nebiju iecerējusi, bet vienalga biju rēķinājusies būt ārā – paskatīties pilsētu. Taču jau pamostoties redzēju, ka labi nebūs – laiks nav īpaši auksts (ap 15 grādiem), bet nu līst un līst un līst… No rīta vēl bija drusku labāk, bet tad palika tikai tumšāks un tumšāks… Vienudien man paveicās – no rīta lija, bet (man bija pēcpusdienas lekcijas) līdz pusdienlaikam noskaidrojās un pēcpusdiena bija jauka. Šis nav tas gadījums. Bēdīga ir arī rītdienas prognoze. Nākamo nedēļu sola jauku – saulainu un virs 20, bet tā man rādās diezgan aizņemta…

Un tātad – ko darīt lietainā dienā? Mazs prieciņš pašai par sevi bija – vakar bija tīri jauka pēcpusdiena un es atkal ar kājām aizgāju uz pilsētu. Tagad zinu – no manas mājas līdz augstskolai džinsenēs un krosenēs veiklā solī var aiziet 45 minūtēs. Tātad – kaut vakardienas “staigāšanas norma” ir godam izpildīta. No otras puses – smaidu pati par sevi un atceros teicienu, ka pārlieks čaklums vēl nevienam par labu nav nācis. Darbdienās ņēmos kā traka – gan ar lekcijām, gan studentu darbus lasot, gan savu rakstu rakstot. Vakar pēcpusdienā atviegloti nopūtos – viss apdarīts, abas nedēļas nogales dienas brīvas. Jā, brīvas gan, bet ne tā, kā iecerēts…

Tā nu grozījos, grozījos pa māju, kamēr nāca viltīga apjausma – kāpēc man sēdēt tumšā dzīvoklī un tērēt savu priekšmaksas internetu (esmu jau vairāk par pusi iztērējusi – iemācījos apskatīties), ja varu paiet tepat pāri ielai, sēdēt foršā kafejnīcā un lietot viņu diezgan ātro wi-fi? Pašai bija prieks par sevi. 🙂 Tad nu saģērbos, paņēmu abus uzticamos līdzgaitniekus iPhone un iPadu un devos ārā. Protams, arī lietussargs nepieciešams, jo līst stipri.

Kaut kafejnīca nav tālu, nokļūšana turp ar sausām kājām man neizdevās. Iemesli divi: pirmais, protams, mana neuzmanība un nenopietnā attieksme, otrais – reljefa īpatnības. Kas tas par zvēru? Būtībā visa Kišiņeva ir lielākā vai mazākā slīpumā – vienā vai otrā krastā “centrālajai” vai kādai citai gravai. Mūsu mikrorajons nav izņēmums. Iekšpagalmu brauktuves ir asfaltētas vai cementētas, ar apmalēm un, ilgstoši līstot, tās, protams, kļūst par lietusūdens upju gultnēm. Tas pats ar ielām. Nav jau tā, ka visa iela ir viena plata upe. Nē, nē – ir daudz interesantāk. Gan ielas, gan iekšpagalmu brauktuves ir tik daudz reižu rakātas un lāpītas, ka atgādina slikti pielīdzinātus kurmja rakumus, starp kuriem tad nu lietus laikā līkumo straujās lietusūdens upes. Vairumā gadījumu man izdevās starp tām izlēkāt, bet divās nu smagi ietrāpīju. Kājas slapjas. Bet nav jau auksts un doma par kafejnīcas omulību priecēja. 🙂

Devos uz to pašu “tautisko” kafejnīcu par kuru iepriekš jau rakstīju. Tā kā biju izlēmusi apvienot patīkamo ar lietderīgo, tur arī pusdienoju, bet galvenokārt tiešām izmantoju internetu: gan iPhone atjaunoju aplikācijas, gan pārbaudīju e-pastus (nekas steidzams nebija) un informāciju par jaunumiem Latvijas portālos, bet galvenokārt ņēmos ar bildēm. Tā arī vēl neesmu atradusi sev ērtu veidu to publiskošanai un apstrādei. Tad nu ņēmos trīskārtīgi: vispirms ar jau iepriekš minēto bluetooth iPhone bildes pārnesu uz iPadu arī – tajā skatīties ir ērtāk. Tad mēģināju salikt Picasa galerijā. Katru reizi, kad mēģinu, dabūju pamatīgi nopiņķerēties. Šī reize nebija izņēmums. Daļu vainu varētu novelt uz Google (viņiem pieder gan Picasa, gan Android platforma un attiecības ar Apple nav diez ko labas) – nu nav ērti ar Apple rīkiem Picasa lietot. Tad, kad nekas nesanāca, uz brīdi metu mieru un “sasviedu” bildes Dropbox. Lai vismaz kaut kur internetā ir. 🙂 Pēc tam vēlreiz pamēģināju Picasa un tagad augšuplādēšana izdevās. Par to prieks, toties galerijas rediģēšanas iespējas atkal stipri ierobežotas – nevar bildes ne pagriezt, ne pārvietot/mainīt vietām. To tad darīšu kādudien pie augstskolas datora un došu ziņu (saiti), kad būs gatava.

Pusdienām atkal centos izvēlēties vismaz kaut cik moldāviskus (vai – Latvijā nepieejamus) ēdienus. Otrais bija kaut kādas īpatnējas kotletītes (nosaukums jocīgs, bet neatceros), šķita, ka no liellopu gaļas un tādas kā marinētas. Ar svaigu gurķu un tomātu salātiem (ar eļļu) bija labi. Saldajam izvēlējos tādus kā ar biezpienu pildītus pelmenīšus medus mērcē. Saldi, bet ļoti garšīgi. Un tad vēl arī atjaunoju “bērnības garšu”, pasūtot žāvēto augļu dzērienu. Atnesa glāzi ar visu žāvēto bumbieri iekšā (pielikšu bildi) – nezinu, kā to taisa, bet garša bija īstā. Kaut arī bija sestdiena un dienas vidus, apmeklētāju nebija daudz – laikam ne man vienīgajai negribējās iet no mājas ārā.

Tā nu stundas trīs bija pagājušas gandrīz nemanot un sapratu, ka ir jāceļas, jo vēl jāiegriežas tirgū – atjaunot augļu krājumus. Lietus joprojām lija un iepirkšanās bija smieklīgi nepatīkamāka nekā parasti. Iemesli? Protams, ar lietu saistīti. Jau rakstīju, ka tirgus ejas ir šauras. Bet tagad vēl – visi pircēji ar lietussargiem (es, protams, arī). Otrkārt – daļa tirgus ir pārvilkta ar ielāpainiem plastmasas “griestiem” – patiesībā, katrs tirgotājs mēģina virs savas vietas kaut ko nostiept. Un kas notiek tajās vietās, kur tas ūdens gāžas no slīpuma lejā? Vai tad, kad pēkšņi, kāda plastikas “kabata” ir pilna un ūdens no tās gāžas laukā? Un tad vēl fakts, ka es šim tirgum arī bez lietussarga esmu par garu – tie griesti ir tādi, ka man jāiet puspietupienā… Smieklīgi, protams, bet neērti arī. Puslīdz apskatījos piedāvājumu un tad visu (zilās plūmes, 2 veidu vīnogas, ābolus, tomātus, gurķus un papriku – kopā ap 1,80 latiem) sapirku pie vienas sieviņas – lai nav vairāk jāložņā.

Mājās saslēdzu visas gaismas, televizorā atradu Moldovas programmu kur skan viņu mūzika (kaut ko līdzīgu mūsu “Daudz laimes”), to skatos un rakstu šo stāstu. Koncerts foršs, jo ļoti nacionāls – viss tikai moldāviski un vismaz stilizēti tautiskā stilā – tieši kā priekš manis. Un arī pietiekoši enerģiski, lai pārmāktu tumšo dienu. Jāatzīst, ka tautastērpu stilizētā un tiešām stilīgā izmantošanā viņi mums ir tālu priekšā – krāšņi. Un laikam jau viņiem pašiem arī patīk, ja jau tā programma izskatās kaut daļēji klausītāju sastādīta/pieprasīta.

Jā, jāgaida labāks laiks un brīvās dienas (vēlams – abi reizē), vai varētu Moldovu arī ārpus Kišiņevas apskatīt. Daži plāni ir, bet, kamēr nav realizēts, nav ko lielīties.

Iepriekš es jau rakstīju, ka diez ko nemīlu rudeni. Protams ar dažiem izņēmumiem. Viens ir prozaiskais – arī Latvijā gadās pa kādai skaistai rudens dienai. Bet ne par to būs šodienas stāsts. Otrais – man ir gandrīz nereāli skaistas atmiņas par rudens dienu Mihailovskā (Pleskavas apgabals, krievu dzejnieka Puškina dzimtmuiža) – vidusskolas laikā tur bijām ekskursijā, bet atmiņas par gandrīz pārdabiski skaisto rudens dienu un visu turienes ainu kopumā ir palikušas.

Mana krievu valodas skolotāja Ņina Špiko (pati gan – ukrainiete) man iemācīja mīlēt krievu literatūru, ieskaitot Puškina dzeju, varbūt arī tādēļ tā ekskursija tik spilgti atmiņā palikusi. Atbraucot šurp, sava dzīvokļa kopumā tukšajā sekcijā ieraudzīju, ka plauktā ir ir dažas grāmatas krieviski. Man grāmatas vajag ne tikai, lai mācītos, tās ir arī manas “miega zāles” vakaros. Tad nu skatījos plauktā, ko lai lasa. Izvēlējos grāmatu ar visdīvaināko nosaukumu: Puškins un politiskā ekonomija. Kā var kaut nepašķirstīt kaut ko tādu! Sāku lasīt. Uzreiz gan jāsaka par stilu – autors ir izdarījis visu iespējamo, lai grāmatu padarītu nelasāmu. It kā autors cienījams – ekonomikas zinātņu doktors, pētījumam viņš kopā ar kolēģiem esot veltījis 20 darba gadus, bet nu raksta gan… Apmēram tā: viss, kam pieskārās ģeniālā Puškina spalva, kļuva ģeniāls… (labi, ka neko neteica par fizioloģiskajiem procesiem, atvainojos, bet nu kaut ko tik vājprātīgi “puķainu” nebiju lasījusi). Bet – fakti interesanti, tāpēc pārciešu “puķes” un lasu.

To, ka vairākkārt rudeņus un ne tikai tos Puškins pavadīja Mihailovskā un ne no laba prāta, bet brīžos, kad atkal bija kritis valdītāju nežēlastībā un izsūtīts, zināju. No šīs grāmatas uzzināju, ka pirmo reizi uz izsūtījumu Puškins “uzprasījies” jau 21 gada vecumā un pirmā izsūtījuma vieta ir… – varat minēt vienu reizi. Protams, Kišiņeva! Te viņš pavadījis 3 gadus un sarakstījis daudzus savus agrīnos darbus, iesācis Jevgēņiju Oņeginu un sadarījis arī visādus nedarbus. Piemēram, aizbraucis ciemos pie kāda sava paziņas uz netālu ciemu uz pāris dienām, bet palicis tur pāris mēnešus, jo – dikti jo dikti samīlējies vietējā čigānu skaistulē. Viņas ģimene, protams, sajūsmā nav bijusi,un vienā brīdī Puškins dabūjis mukt… Jauns cilvēks, kā nekā.

Jā, izrādās, Puškinam tiešām ir bijusi tiem laikiem neparasti spoža izglītība un – arī ekonomiskajos jautājumos (tālab arī tā grāmata). Detaļās te neiedziļināšos, bet priekš mūsu stāsta vajadzīgs fakts, ka Kišiņevā ir Puškina memoriālā māja-muzejs. Nu tad es nospriedu – ja vienu dievīgu rudens dienu Puškina vietās atceros, jāpamēģina tikt arī pie otras, jo atkal ir rudens un atkal es esmu vietā, kur viņš ir dzīvojis.

Tā nu kartē atzīmēju krustiņu (izrādās, nav īpaši tālu no augstskolas – no trolejbusa jāizkāpj vienu pieturu iepriekš un drusku jāpaietas kājām) un devos ceļā. Pirmais apmeklējums nebija veiksmīgs – biju tur ap puspieciem pēcpusdienā (gribēju izvēdināt galvu pēc augstskolas darbiem), bet izrādījās, ka muzejs strādā līdz 16iem… Taču – apkārtne un muzeja ēka bija tik savdabīgas, ka sapratu – atgriezīšos. Kas tad tur īpašs? Tā ir Kišiņevas “vecā” daļa, no kuras saglabājies ļoti maz. Vēlāk būs arī bilžu galerija, bet šim rakstam pievienošu pāris bildes. Šauras, līkas, nesaprotamos virzienos ejošas ieliņas, mazas ēciņas, miers un klusums, zem kājām tikai lapas čaukst… Atkal jāsaka – gandrīz sirreāla pasaule.

Nepadevos, nākamajā dienā devos turp “pareizā laikā”. Tajā brīdī biju vienīgā apmeklētāja un saņēmu visu 3 darbinieču nedalītu uzmanību. Viena pārdeva biļeti (sākuma cena – 60 santīmu, “nokaulēju” uz studentu cenu – 40, jo man taču ir ITIC karte! :)), otra izvadāja pa mājiņu, kurā dzīvojis Puškins (būs bildē) – tajā ir veselas 2 istabas, viena Puškinam, otra – tēvocim, kurš jaunekli pavadīja. Trešā – pa muzeja ēku, kuras 5 istabās ir Puškinam un tam laikam raksturīga ekspozīcija. Saku taisnību – tiešām bija interesanti. Tantes nemocīja ar dikti gariem stāstiem – pastāstīja galveno, parādīja, ka katrā telpā pie sienas ir būtisko lietu un/vai notikumu apraksti 3 valodās un lika mani mierā. Bet turpat tuvumā bija un labprāt atbildēja, ja ko jautāju.

Gan iekštelpās, gan jaukajā iekšpagalmiņā ap kuru sabūvētas ēkas jutos vienkārši lieliski, arī diena bija jauka. Pie tam – bez tiešas spožas saules un tāpēc bildes izdevās kvalitatīvas. Viena no gidēm izstāstīja arī, ka mājiņa, kurā dzīvoja Puškins, tajā laikā (ap 1800to gadu) bijusi viena no NEDAUDZAJĀM mūra ēkām Kišiņevā. Parastais celtniecības materiāls tajā laikā bijis ar māliem sajaukts siens, no kā taisīts kaut kas ķieģelīšiem līdzīgs un no tā, savukārt – ēkas. Tāpēc arī praktiski nekas nav saglabājies un ir bijusi vieta tos betona monstrus sabūvēt, neko daudz pat nenopostot.

Savu 3 “Kišiņevas gadu” laikā Puškins esot dzīvojis vairākās vietās, bet šī ēciņa esot vienīgā, kas saglabājusies. Labi, ka tā. Pilsētas centrā ir vēl dažas pavecas ēkas (bet ne tik vecas, kā šī), bet tās pārsvarā ir sliktā stāvoklī – gaida restauratorus. Pagaidām tās neesmu fotografējusi – bēdīgas izskatās.

Pat īsti nevaru pateikt, cik laika pavadīju maziņajā muzejiņā (varbūt kādu pusotru vai divas stundas?), bet projām devos tiešām laimīga un arī rakstot šo smaidu. Vai dēļ “vecās Kišiņevas” vai Puškina – īsti nezinu.

Jau pirmajā dienā, no lidostas braucot uz dzīvokli, nevarēju nepamanīt savdabīgi skaistu ēku labā vietā – ļoti platas maģistrālās ielas malā, ar lielu laukumu priekšā un būtībā pašā pilsētas vidū – “centrālās upes” ielejā. Tā ir mūsu cirka ēka, bēdīgi noteica Vitālijs.

Kāpēc bēdīgi? Nu, tāpēc, ka ar šo ēku moldāviem iet tikpat sāpīgi un grūti kā mums ar Ķemeru sanatoriju un/vai Nacionālo bibliotēku. Viņu gadījums varētu būt kaut kur pa vidu. Un ir arī viena interesanta saite starp Rīgu un Kišiņevu. Gan jau jūs zināt, ka Rīgas Cirka ēka ir pati pirmā un vecākā vēl cariskās Krievijas impērijā speciāli šim nolūkam (cirkam) būvētā ēka. Un – joprojām darbojas, kaut privātizācijas un prihvatizācijas viļņos ir gājis visādi un bija arī vismaz viena mīklaina nāve. Moldovā ir otrādi – cilvēki joprojām visi dzīvi, tikai ēka tukša. Bet pabeigšu par to saiti – Kišiņevas cirka ēka ir uzbūvēta 1981.gadā un ir zīmīga ar to, ka tā ir pēdējā Padomju Savienībā tieši šim nolūkam uzbūvētā ēka. Tātad – mēs sākām, viņi pabeidza.

Pēc neatkarības atgūšanas visāda citāda cirka arī viņiem te laikam bija pietiekami, un ēka nav tikusi pienācīgi uzturēta. Kādā brīdī gan valsts, gan pašvaldība ir izdomājušas, ka pašas to uzturēt un darbību nodrošināt nevar, tāpēc meklēti īrnieki. Ar dažādām firmām (sākumā – ar savējiem, bet tad arī ārzemnieki (patiesībā – ārzonnieki) izmēģināti) līgumi uz dažādi gariem termiņiem slēgti ne reizi vien, solījumi biruši kā no pārpilnības raga, bet fakts ir bēdīgs – jau apmēram desmit gadus ēka ir slēgta, nu jau arī tehniskā stāvokļa dēļ. Katrs no apsaimniekotājiem aiz sevis atstājis aizvien lielākus parādus un nu tie jau mērāmi miljonos levu (atmetot nulles un pareizinot ar 4,5 sanāk, ka simtos tūkstošu latu). Un tie ir tikai parādi, nerēķinot nolaistās ēkas sakārtošanas un mūsdienīgošanas vajadzības. Žēl, jo ēka ir iespaidīga skaista un tad, kad pateikta funkcija, to var arī nepārprotami redzēt – kas gan cits, ja ne cirks tāda dizaina/arhitektūras ēkā (sk.bildi). Jā, tas atkal jau ir diezgan tipisks “nekrāsas betona klucis”, bet tomēr viens no glītākajiem un ar specifisku funkciju.

Kuriozs skats bija vērojams visu iepriekšējo nedēļu (tikai es neattapos nobildēt) – uz Kišiņevu bija atbraucis ceļojošais cirks un savu telti uzcēlis betonētajā laukumā “īstā” cirka priekšā.

Lai nebūtu tā, ka šodien tāds bēdīgs stāstiņš, pielikšu nelielas kaifīgas beigas – 2 bildes un komentāru. Moldāvi laikam ir lieli kafijas dzērēji – ne vien kafejnīcu ir daudz un kafijas automāti un būdiņas ir vai visās centra ielu malās, bet ir arī “braukājošās kafejnīcas” – smuki aplīmēti “bulku vāģi”, kuros iestellēti profesionālie kafijas automāti un ikviens garāmgājējs var tikt pie kafijas. Tie stāv ielu malās (uz trotuāra vai kāda maza brīva laukumiņa) vietās, kur ir liela cilvēku plūsma. Manas mājas tuvumā regulāri stāv divas šādas – viena pa labi, otra pa kreisi, apmēram 200 metru attālumā viena no otras, tiesa gan – katra savā ielas pusē. Es vēl neesmu nomēģinājusi, jo cena ir visai līdzīga kafejnīcu cenām un tad es labāk kafiju dzeru civilizētos apstākļos – telpās vai uz terases. Bet piekrišana no vietējiem ir un pa pilsētu ne viens vien staigā ar līdzņemamās kafijas glāzēm/turzām rokās. Es katru reizi pasmaidu, kad eju garām, jo ideja man teorētiski patīk. Diez vai vēl kādā valstī kaut kas tāds ir?

Tas ir visprecīzākais manas šodienas/trešdienas raksturojums. Lekciju nebija un teorētiski sanāk, ka brīva diena. Praktiski gan tā nebija, ņēmos ar visu ko.

Tā kā saņēmu uzaicinājumu piedalīties ULIMa jubilejas zinātniskajā konferencē, bija jāpadomā – ar ko. Protams, neko jaunu un pie tam vēl zinātnisku tādā tempā uztaisīt nevar, tad nu izvēlējos šīpavasara Turības konferencē jau izmantoto rakstu par sociālo biznesu. Pārskatīju vēlreiz – joprojām šķiet labs (pie tā ļoti sūri strādāju pērnā gada nogalē – mamma un draudzene Natālija ir liecinieces – pat decembra beigās Ēģiptē lielāko daļu laika pavadīju norakusies zinātnē (protams, peldkostīmā un palmu ēnā :))). Tad nu tas ieies arī Moldovas zinātnes vēsturē pie tam – latviešu valodā, vienīgi nosaukums un “abstrakts” ir angliski. Ar to pietiekot. Tas nebija ļoti sarežģīti, rakstu jau “nodevu” organizatoriem, būšot arī publikācija. Nekaitēs. Tad nāca nākamais darbiņš – prezentācija jāpārtaisa angliski. Dažas stundas laika tas prasīja. Gatavu nosūtīju savam “angļu valodas redaktoram” – dēlam Voldemāram un viņš manu angļu valodu atzina pat par diezgan labu esam. 🙂 Tiesa gan, norādīja uz pāris neuzmanības kļūdām un dažu slaidu pārblīvētību ar tekstu. Mani studenti drīkst pasmaidīt – jūs jau zināt, kā es par to piekasos jūsu prezentācijās. Būs jādomā kā saīsināt. Pašai jau viss šķiet tik svarīgs, tik svarīgs…

Protams, jāpārbauda arī e-pasti – Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kas bez manis iztikt nevar. Vissteidzīgākie, protams, ir parādnieki. 🙂 Te nu gan es, gan arī viņi esam pateicīgi gan e-pastiem kā tādiem, gan Turības IT sistēmai, jo tie abi kopā ļauj mums visu nokārtot pat šādā attālumā. Darbs izlasīts, novērtēts, vērtējums izlikts datu bāzē un priekšmets nokārtots. Ērti. Vēl neesmu noskaidrojusi kā tas izskatās un notiek ULIMā, kādā brīdī painteresēšos, bet, ja jau žurnāls jāpilda, tad diez ko liela šejienes internetizācija un elektronizācija varētu nebūt.

Bet parādnieki ir patīkami ar to, ka ar viņu darbu vērtēšanu varu diezgan ātri tikt galā, jo prasītie darbi nav gari. Daudz vairāk laika paņem man mīļa nodarbe – maģistru un bakalauru darbu vadīšana. Patlaban tie, kas grib vēl šogad aizstāvēties, sūta savu darbu pirmās versijas un tas priekš mums abām pusēm ir vissmagākais un laikietilpīgākais darbiņš. Studenti mokās, cenzdamies kā nebūt pirmās lapas aizpildīt (un baidīdamies – vai tik pietiks materiāla līdz nepieciešamajam apjomam). Es, savukārt, zinu, ka beigās būs otrādi – apjoms būs par lielu, kad ierakstīsies un sapratīs ko un kā īsti vajag, tad nu ņemos un mēģinu saprast, ko un kā varētu īsināt, precizēt, komentēju un palīdzu “iebraukt” lietišķajā rakstu stilā. Vakar vai pusi dienas ņēmos ar vienu darbu, šodien – ar otru un tagad jau e-pastā redzu, ka trešais ir klāt… Tātad arī rīt būs ko darīt. 🙂

Kad nu biju ar to visu apmēram tikusi galā, pulkstenis rādīja ap četriem un gan galva, gan pēcpuse lika manīt, ka jābeidz vai jātaisa pārtraukums un jāiet ārā. Jo vairāk tādēļ, ka laiks dievīgs (atvainojiet, lasīju, ka Rīgā tiek organizēta lietus ūdeņu atsūknēšana no applūdušajām vietām). Izlēmu ietaupīt 9 santīmus (vai 15 – kā nu labāk tīk). Kā to var izdarīt? Nu, jūs taču zināt – skrienot pakaļ sabiedriskajam transportam. Ja es zinātu, cik maksā taksis līdz manām mājām, varētu ietaupīt vēl vairāk. 🙂 Bet nu labi, labi, pati izlēmu, ka šī nu reiz ir tā diena, kad ar baudu varu aiziet mājās kājām, jo mani vēl gaidīja rakstu darbi, bet gribējās izvēdināt galvu un kārtīgi izstaigāties, kamēr vēl jauks laiks. Citādi – aizmīcīšos uz mājām ar sabiedrisko un tad būs tumšā istabā (jo saule jau neiespīd) atkal jāstrādā…

Pastaiga bija jauka ar vienu ekstremālu elementu, kura nosaukums varētu būt “kamikadze Kalve” – man bez pārejas nācās šķērsot ielu, kurai ir 3 patiešām platas joslas katrā virzienā un tas jau ir “ārpilsētas rajons”, kur nav dikti apdzīvots un uz 50 jau nu neviens nebrauc. Kāpēc tā? Tāpēc, ka biju jau nogājusi vairāk par kilometru, veltīgā cerībā uz kādu gājēju pāreju, tuvojās “mans krustojums” un nebija citu variantu, ja gribēju tikt mājās. Tā kā šodien biju džinsos un krosenēs, tā nebija dikti liela problēma. “Darba drēbītēs” un augstpapēžu kurpēs skats noteikti būtu bijis iespaidīgāks un arī pārskrējiens bīstamāks (vai – graciozāks :)).

Tā nu smuki ejot izdomāju, ka joprojām laiks ir ļoti jauks, bet iet uz tumšo dzīvokli dikti negribas. Ko darīt? Izlēmu rīkoties kā filmās rāda – rakstnieks vai žurnālists sēž āra kafejnīcā un strādā. Pie pašas manas mājas ir jauka kafejnīca ar āra terasi (protams, ne tā pie miskastēm, par kuru rakstīju iepriekš), tajā iepriekš bijusi nebiju, nolēmu pamēģināt, jo bija ļoti ērti “dīvāniņi” pie galdiem – mīksti un kur var labi iekārtoties. Pasūtīju lielo late kafiju un ķēros pie darba. Pie kāda? Ai, vēl viens lielais. 15.oktobrī man žurnālam “Latvijas Ārsts” jānodod raksts “Pirmā palīdzība problēmu risināšanā”, apjoms – ap 7 lapām. Tie, kuri paši raksta (vai gatavo jaunas lekcijas) zina, cik laikietilpīgs un brīžam arī mokošs darbs tas ir. Emuāra rakstīšana ir daudz vienkāršāka un patīkamāka – no tā, kas bijis, paņem patīkamāko un/vai smieklīgāko un uzraksti. Protams, arī tad laiku vajag. Bet kaut ko nopietnāku dabūt gatavu ir daudz grūtāk. Tā nu pie kafijas tases cīnījos. Bet tagad skaidri zinu – šādā veidā/vietā strādāt tiešām ir patīkami. Pamazām uzrakstīju apmēram trešdaļu no apjoma un tad tā kā sāka salt pirksti, sapratu, ka tomēr jāpārceļas uz istabu (pulkstenis bija jau pusastoņi). Bet kur tad tie 4 lati? Turpat kafejnīcā jau, protams, palika. Late maksā mazliet zem lata, bet vakara gaitā izdzērās 2, jo bija tiešām laba. Izlēmu šo pasākumu apvienot arī ar vakariņām un izvēlējos salātus ar ceptiem baklažāniem (nospriedu, ka maksimāli jāspiež uz tiem, jo Latvijā tie nopērkami ir, bet īsti labi tos pagatavot nemākam).

Kā tas izskatās – iPads ar iesākto rakstu un baklažānu salāti uz viena galda, var redzēt bildītē. Protams, pie otrās kafijas vajadzēja vēl kaut ko garšīgu klāt. Dievīgo ķiršu kūku nenobildēju, lai jūs pavisam nesakārdinātu, bet bija laba. Oficiants bija tik laipns, ka ne tikai kādā brīdī apjautājās vai man nav auksti, bet arī atnesa un apsedza pledu. Tāpēc arī varēju tik ilgi un labi pastrādāt.

Tagad ātri uzrakstu emuāru un vēl drusku atgriezīšos pie tā raksta, jo pēcpusdienā izdzerta kafija man ļauj diezgan ilgi ar skaidru galvu strādāt.

Kā rīt būs ar rakstīšanu, vēl nezinu – vakarā lekcijas, bet pirms tām nez vai paspēšu, jo arī ārpuslekciju darbu saraksts ir diezgan garš. Bet centīšos atkal kaut ko uzrakstīt, ja būs laiks un spēks – dažas idejas jau ir.