Tas ir visprecīzākais manas šodienas/trešdienas raksturojums. Lekciju nebija un teorētiski sanāk, ka brīva diena. Praktiski gan tā nebija, ņēmos ar visu ko.

Tā kā saņēmu uzaicinājumu piedalīties ULIMa jubilejas zinātniskajā konferencē, bija jāpadomā – ar ko. Protams, neko jaunu un pie tam vēl zinātnisku tādā tempā uztaisīt nevar, tad nu izvēlējos šīpavasara Turības konferencē jau izmantoto rakstu par sociālo biznesu. Pārskatīju vēlreiz – joprojām šķiet labs (pie tā ļoti sūri strādāju pērnā gada nogalē – mamma un draudzene Natālija ir liecinieces – pat decembra beigās Ēģiptē lielāko daļu laika pavadīju norakusies zinātnē (protams, peldkostīmā un palmu ēnā :))). Tad nu tas ieies arī Moldovas zinātnes vēsturē pie tam – latviešu valodā, vienīgi nosaukums un “abstrakts” ir angliski. Ar to pietiekot. Tas nebija ļoti sarežģīti, rakstu jau “nodevu” organizatoriem, būšot arī publikācija. Nekaitēs. Tad nāca nākamais darbiņš – prezentācija jāpārtaisa angliski. Dažas stundas laika tas prasīja. Gatavu nosūtīju savam “angļu valodas redaktoram” – dēlam Voldemāram un viņš manu angļu valodu atzina pat par diezgan labu esam. 🙂 Tiesa gan, norādīja uz pāris neuzmanības kļūdām un dažu slaidu pārblīvētību ar tekstu. Mani studenti drīkst pasmaidīt – jūs jau zināt, kā es par to piekasos jūsu prezentācijās. Būs jādomā kā saīsināt. Pašai jau viss šķiet tik svarīgs, tik svarīgs…

Protams, jāpārbauda arī e-pasti – Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kas bez manis iztikt nevar. Vissteidzīgākie, protams, ir parādnieki. 🙂 Te nu gan es, gan arī viņi esam pateicīgi gan e-pastiem kā tādiem, gan Turības IT sistēmai, jo tie abi kopā ļauj mums visu nokārtot pat šādā attālumā. Darbs izlasīts, novērtēts, vērtējums izlikts datu bāzē un priekšmets nokārtots. Ērti. Vēl neesmu noskaidrojusi kā tas izskatās un notiek ULIMā, kādā brīdī painteresēšos, bet, ja jau žurnāls jāpilda, tad diez ko liela šejienes internetizācija un elektronizācija varētu nebūt.

Bet parādnieki ir patīkami ar to, ka ar viņu darbu vērtēšanu varu diezgan ātri tikt galā, jo prasītie darbi nav gari. Daudz vairāk laika paņem man mīļa nodarbe – maģistru un bakalauru darbu vadīšana. Patlaban tie, kas grib vēl šogad aizstāvēties, sūta savu darbu pirmās versijas un tas priekš mums abām pusēm ir vissmagākais un laikietilpīgākais darbiņš. Studenti mokās, cenzdamies kā nebūt pirmās lapas aizpildīt (un baidīdamies – vai tik pietiks materiāla līdz nepieciešamajam apjomam). Es, savukārt, zinu, ka beigās būs otrādi – apjoms būs par lielu, kad ierakstīsies un sapratīs ko un kā īsti vajag, tad nu ņemos un mēģinu saprast, ko un kā varētu īsināt, precizēt, komentēju un palīdzu “iebraukt” lietišķajā rakstu stilā. Vakar vai pusi dienas ņēmos ar vienu darbu, šodien – ar otru un tagad jau e-pastā redzu, ka trešais ir klāt… Tātad arī rīt būs ko darīt. 🙂

Kad nu biju ar to visu apmēram tikusi galā, pulkstenis rādīja ap četriem un gan galva, gan pēcpuse lika manīt, ka jābeidz vai jātaisa pārtraukums un jāiet ārā. Jo vairāk tādēļ, ka laiks dievīgs (atvainojiet, lasīju, ka Rīgā tiek organizēta lietus ūdeņu atsūknēšana no applūdušajām vietām). Izlēmu ietaupīt 9 santīmus (vai 15 – kā nu labāk tīk). Kā to var izdarīt? Nu, jūs taču zināt – skrienot pakaļ sabiedriskajam transportam. Ja es zinātu, cik maksā taksis līdz manām mājām, varētu ietaupīt vēl vairāk. 🙂 Bet nu labi, labi, pati izlēmu, ka šī nu reiz ir tā diena, kad ar baudu varu aiziet mājās kājām, jo mani vēl gaidīja rakstu darbi, bet gribējās izvēdināt galvu un kārtīgi izstaigāties, kamēr vēl jauks laiks. Citādi – aizmīcīšos uz mājām ar sabiedrisko un tad būs tumšā istabā (jo saule jau neiespīd) atkal jāstrādā…

Pastaiga bija jauka ar vienu ekstremālu elementu, kura nosaukums varētu būt “kamikadze Kalve” – man bez pārejas nācās šķērsot ielu, kurai ir 3 patiešām platas joslas katrā virzienā un tas jau ir “ārpilsētas rajons”, kur nav dikti apdzīvots un uz 50 jau nu neviens nebrauc. Kāpēc tā? Tāpēc, ka biju jau nogājusi vairāk par kilometru, veltīgā cerībā uz kādu gājēju pāreju, tuvojās “mans krustojums” un nebija citu variantu, ja gribēju tikt mājās. Tā kā šodien biju džinsos un krosenēs, tā nebija dikti liela problēma. “Darba drēbītēs” un augstpapēžu kurpēs skats noteikti būtu bijis iespaidīgāks un arī pārskrējiens bīstamāks (vai – graciozāks :)).

Tā nu smuki ejot izdomāju, ka joprojām laiks ir ļoti jauks, bet iet uz tumšo dzīvokli dikti negribas. Ko darīt? Izlēmu rīkoties kā filmās rāda – rakstnieks vai žurnālists sēž āra kafejnīcā un strādā. Pie pašas manas mājas ir jauka kafejnīca ar āra terasi (protams, ne tā pie miskastēm, par kuru rakstīju iepriekš), tajā iepriekš bijusi nebiju, nolēmu pamēģināt, jo bija ļoti ērti “dīvāniņi” pie galdiem – mīksti un kur var labi iekārtoties. Pasūtīju lielo late kafiju un ķēros pie darba. Pie kāda? Ai, vēl viens lielais. 15.oktobrī man žurnālam “Latvijas Ārsts” jānodod raksts “Pirmā palīdzība problēmu risināšanā”, apjoms – ap 7 lapām. Tie, kuri paši raksta (vai gatavo jaunas lekcijas) zina, cik laikietilpīgs un brīžam arī mokošs darbs tas ir. Emuāra rakstīšana ir daudz vienkāršāka un patīkamāka – no tā, kas bijis, paņem patīkamāko un/vai smieklīgāko un uzraksti. Protams, arī tad laiku vajag. Bet kaut ko nopietnāku dabūt gatavu ir daudz grūtāk. Tā nu pie kafijas tases cīnījos. Bet tagad skaidri zinu – šādā veidā/vietā strādāt tiešām ir patīkami. Pamazām uzrakstīju apmēram trešdaļu no apjoma un tad tā kā sāka salt pirksti, sapratu, ka tomēr jāpārceļas uz istabu (pulkstenis bija jau pusastoņi). Bet kur tad tie 4 lati? Turpat kafejnīcā jau, protams, palika. Late maksā mazliet zem lata, bet vakara gaitā izdzērās 2, jo bija tiešām laba. Izlēmu šo pasākumu apvienot arī ar vakariņām un izvēlējos salātus ar ceptiem baklažāniem (nospriedu, ka maksimāli jāspiež uz tiem, jo Latvijā tie nopērkami ir, bet īsti labi tos pagatavot nemākam).

Kā tas izskatās – iPads ar iesākto rakstu un baklažānu salāti uz viena galda, var redzēt bildītē. Protams, pie otrās kafijas vajadzēja vēl kaut ko garšīgu klāt. Dievīgo ķiršu kūku nenobildēju, lai jūs pavisam nesakārdinātu, bet bija laba. Oficiants bija tik laipns, ka ne tikai kādā brīdī apjautājās vai man nav auksti, bet arī atnesa un apsedza pledu. Tāpēc arī varēju tik ilgi un labi pastrādāt.

Tagad ātri uzrakstu emuāru un vēl drusku atgriezīšos pie tā raksta, jo pēcpusdienā izdzerta kafija man ļauj diezgan ilgi ar skaidru galvu strādāt.

Kā rīt būs ar rakstīšanu, vēl nezinu – vakarā lekcijas, bet pirms tām nez vai paspēšu, jo arī ārpuslekciju darbu saraksts ir diezgan garš. Bet centīšos atkal kaut ko uzrakstīt, ja būs laiks un spēks – dažas idejas jau ir.