Moldovas iepazīšana. Televizorā un kafejnīcā

Dažreiz ļoti gribas, lai sinoptiķiem nav taisnība. Bet tieši tajos gadījumos, protams, prognozes izrādās pareizas. Jā, jā, jūs jau noprotat – pie mums LĪST lietus. Stipri un garlaicīgi, visu dienu. Bet šodien beidzot man visa diena ir brīva! Neko dižu nebiju iecerējusi, bet vienalga biju rēķinājusies būt ārā – paskatīties pilsētu. Taču jau pamostoties redzēju, ka labi nebūs – laiks nav īpaši auksts (ap 15 grādiem), bet nu līst un līst un līst… No rīta vēl bija drusku labāk, bet tad palika tikai tumšāks un tumšāks… Vienudien man paveicās – no rīta lija, bet (man bija pēcpusdienas lekcijas) līdz pusdienlaikam noskaidrojās un pēcpusdiena bija jauka. Šis nav tas gadījums. Bēdīga ir arī rītdienas prognoze. Nākamo nedēļu sola jauku – saulainu un virs 20, bet tā man rādās diezgan aizņemta…

Un tātad – ko darīt lietainā dienā? Mazs prieciņš pašai par sevi bija – vakar bija tīri jauka pēcpusdiena un es atkal ar kājām aizgāju uz pilsētu. Tagad zinu – no manas mājas līdz augstskolai džinsenēs un krosenēs veiklā solī var aiziet 45 minūtēs. Tātad – kaut vakardienas “staigāšanas norma” ir godam izpildīta. No otras puses – smaidu pati par sevi un atceros teicienu, ka pārlieks čaklums vēl nevienam par labu nav nācis. Darbdienās ņēmos kā traka – gan ar lekcijām, gan studentu darbus lasot, gan savu rakstu rakstot. Vakar pēcpusdienā atviegloti nopūtos – viss apdarīts, abas nedēļas nogales dienas brīvas. Jā, brīvas gan, bet ne tā, kā iecerēts…

Tā nu grozījos, grozījos pa māju, kamēr nāca viltīga apjausma – kāpēc man sēdēt tumšā dzīvoklī un tērēt savu priekšmaksas internetu (esmu jau vairāk par pusi iztērējusi – iemācījos apskatīties), ja varu paiet tepat pāri ielai, sēdēt foršā kafejnīcā un lietot viņu diezgan ātro wi-fi? Pašai bija prieks par sevi. 🙂 Tad nu saģērbos, paņēmu abus uzticamos līdzgaitniekus iPhone un iPadu un devos ārā. Protams, arī lietussargs nepieciešams, jo līst stipri.

Kaut kafejnīca nav tālu, nokļūšana turp ar sausām kājām man neizdevās. Iemesli divi: pirmais, protams, mana neuzmanība un nenopietnā attieksme, otrais – reljefa īpatnības. Kas tas par zvēru? Būtībā visa Kišiņeva ir lielākā vai mazākā slīpumā – vienā vai otrā krastā “centrālajai” vai kādai citai gravai. Mūsu mikrorajons nav izņēmums. Iekšpagalmu brauktuves ir asfaltētas vai cementētas, ar apmalēm un, ilgstoši līstot, tās, protams, kļūst par lietusūdens upju gultnēm. Tas pats ar ielām. Nav jau tā, ka visa iela ir viena plata upe. Nē, nē – ir daudz interesantāk. Gan ielas, gan iekšpagalmu brauktuves ir tik daudz reižu rakātas un lāpītas, ka atgādina slikti pielīdzinātus kurmja rakumus, starp kuriem tad nu lietus laikā līkumo straujās lietusūdens upes. Vairumā gadījumu man izdevās starp tām izlēkāt, bet divās nu smagi ietrāpīju. Kājas slapjas. Bet nav jau auksts un doma par kafejnīcas omulību priecēja. 🙂

Devos uz to pašu “tautisko” kafejnīcu par kuru iepriekš jau rakstīju. Tā kā biju izlēmusi apvienot patīkamo ar lietderīgo, tur arī pusdienoju, bet galvenokārt tiešām izmantoju internetu: gan iPhone atjaunoju aplikācijas, gan pārbaudīju e-pastus (nekas steidzams nebija) un informāciju par jaunumiem Latvijas portālos, bet galvenokārt ņēmos ar bildēm. Tā arī vēl neesmu atradusi sev ērtu veidu to publiskošanai un apstrādei. Tad nu ņēmos trīskārtīgi: vispirms ar jau iepriekš minēto bluetooth iPhone bildes pārnesu uz iPadu arī – tajā skatīties ir ērtāk. Tad mēģināju salikt Picasa galerijā. Katru reizi, kad mēģinu, dabūju pamatīgi nopiņķerēties. Šī reize nebija izņēmums. Daļu vainu varētu novelt uz Google (viņiem pieder gan Picasa, gan Android platforma un attiecības ar Apple nav diez ko labas) – nu nav ērti ar Apple rīkiem Picasa lietot. Tad, kad nekas nesanāca, uz brīdi metu mieru un “sasviedu” bildes Dropbox. Lai vismaz kaut kur internetā ir. 🙂 Pēc tam vēlreiz pamēģināju Picasa un tagad augšuplādēšana izdevās. Par to prieks, toties galerijas rediģēšanas iespējas atkal stipri ierobežotas – nevar bildes ne pagriezt, ne pārvietot/mainīt vietām. To tad darīšu kādudien pie augstskolas datora un došu ziņu (saiti), kad būs gatava.

Pusdienām atkal centos izvēlēties vismaz kaut cik moldāviskus (vai – Latvijā nepieejamus) ēdienus. Otrais bija kaut kādas īpatnējas kotletītes (nosaukums jocīgs, bet neatceros), šķita, ka no liellopu gaļas un tādas kā marinētas. Ar svaigu gurķu un tomātu salātiem (ar eļļu) bija labi. Saldajam izvēlējos tādus kā ar biezpienu pildītus pelmenīšus medus mērcē. Saldi, bet ļoti garšīgi. Un tad vēl arī atjaunoju “bērnības garšu”, pasūtot žāvēto augļu dzērienu. Atnesa glāzi ar visu žāvēto bumbieri iekšā (pielikšu bildi) – nezinu, kā to taisa, bet garša bija īstā. Kaut arī bija sestdiena un dienas vidus, apmeklētāju nebija daudz – laikam ne man vienīgajai negribējās iet no mājas ārā.

Tā nu stundas trīs bija pagājušas gandrīz nemanot un sapratu, ka ir jāceļas, jo vēl jāiegriežas tirgū – atjaunot augļu krājumus. Lietus joprojām lija un iepirkšanās bija smieklīgi nepatīkamāka nekā parasti. Iemesli? Protams, ar lietu saistīti. Jau rakstīju, ka tirgus ejas ir šauras. Bet tagad vēl – visi pircēji ar lietussargiem (es, protams, arī). Otrkārt – daļa tirgus ir pārvilkta ar ielāpainiem plastmasas “griestiem” – patiesībā, katrs tirgotājs mēģina virs savas vietas kaut ko nostiept. Un kas notiek tajās vietās, kur tas ūdens gāžas no slīpuma lejā? Vai tad, kad pēkšņi, kāda plastikas “kabata” ir pilna un ūdens no tās gāžas laukā? Un tad vēl fakts, ka es šim tirgum arī bez lietussarga esmu par garu – tie griesti ir tādi, ka man jāiet puspietupienā… Smieklīgi, protams, bet neērti arī. Puslīdz apskatījos piedāvājumu un tad visu (zilās plūmes, 2 veidu vīnogas, ābolus, tomātus, gurķus un papriku – kopā ap 1,80 latiem) sapirku pie vienas sieviņas – lai nav vairāk jāložņā.

Mājās saslēdzu visas gaismas, televizorā atradu Moldovas programmu kur skan viņu mūzika (kaut ko līdzīgu mūsu “Daudz laimes”), to skatos un rakstu šo stāstu. Koncerts foršs, jo ļoti nacionāls – viss tikai moldāviski un vismaz stilizēti tautiskā stilā – tieši kā priekš manis. Un arī pietiekoši enerģiski, lai pārmāktu tumšo dienu. Jāatzīst, ka tautastērpu stilizētā un tiešām stilīgā izmantošanā viņi mums ir tālu priekšā – krāšņi. Un laikam jau viņiem pašiem arī patīk, ja jau tā programma izskatās kaut daļēji klausītāju sastādīta/pieprasīta.

Jā, jāgaida labāks laiks un brīvās dienas (vēlams – abi reizē), vai varētu Moldovu arī ārpus Kišiņevas apskatīt. Daži plāni ir, bet, kamēr nav realizēts, nav ko lielīties.

20121013-173711.jpg

20121013-173726.jpg

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s