Hercogveimāra

IMG_2673Cilvēki apmēram Veimārā ir dzīvojuši jau sen, bet kopš 1547.gada tā ir bijusi Saksijas hercogu rezidence (brīžam ar dažādiem nosaukuma paplašinājumiem, kā, piemēram: Saksija-Veimāra, Saksija-Veimāra-Eizenaha…) un tas nozīmē, ka pilis bija vajadzīgas. 🙂

Protams, tās arī būvētas, bet visu (seno) pilsētu galvenais ienaidnieks ugunsgrēku izskatā arī nav gājis secen, hercogu rezidenci postot ne reizi vien. Piemēram, bildē redzamas dažas ēciņas un tornis, kas saglabājušies pēc pēdējā lielā ugunsgrēka. Un interesanti, ka torņa melnā augšdaļa joprojām ir ar to gadsimtu kvēpiem – hercogi nolēmuši tos nost netīrīt, lai paliek kā skarbs atgādinājums.

Patlaban pēdējā lielā 1774.gada ugunsgrēkā nodegušo ēku vietā ir klasisks milzenis, kurā izvietots muzejs, bet turpat netālu ir arī pagaidu pils ēka, kurā hercogi dzīvoja pēc ugunsgrēka, kamēr jaunā (daļējā Gētes vadībā) tika būvēta.

IMG_2670Blakus esošajā bildē ir skats pa pils logu uz iekšpagalmu – kā jau salīdzinoši nesen celta, pils ir vairāk milzīga nekā ārēji skaista. Iekšpuse ir atjaunota un praktiski pilnībā pieejama apmeklētājiem.

Fotografēt iekšā nav atļauts, tālab jums atliks tikai man ticēt, ka bija ļoti skaisti un grezni. Īpaši mani fascinēja daudzās lielās skaistās kristāla lustras, balkoni ar skatiem gan uz iekšpagalmu, gan uz pils parku un upi, kas ir vienā sānā. Arī greznie parketa raksti bija skaisti. (vairākos gadījumos drīzāk pat attēli).

Vispār jau ar pili man paveicās. Tajā nonācu ap diviem un pie sevis domāju: paskatīšos, ja biļete liksies dārga, iztikšu bez iekšienes apskatīšanas (jo ārpuse ir vairāk lakoniska, nekā iekšā vilinoša, kaut, protams, viss ir tīrs, sakopts un atjaunots). Bet pils laikam gribēja tikt apskatīta. 🙂

Biļetes cena bija 7,5 eiro un, kamēr es vēl stāvēju un domāju vai gribu tik maksāt, dzirdēju, ka citam biļetes pircējam kasiere laipni iesaka uzgaidīt. Pulkstenis bija 13,50, bet tieši tajā dienā no 14iem ieeja būšot bezmaksas. Nu, tas iepriecināja mūs, kādu bariņu ļaužu, kas kases tuvumā atradāmies. Protams, pagaidīju un tad jau varēju nesteidzīgi visu izbaudīt.

IMG_2678Šī lielā un ārēji ne īpaši skaistā ēka atrodas pārsimt metrus no pils un ir hercogienes Annas Amālijas bibliotēka. Tajā unikālā trīsstāvu rokoko interjerā vairākus gadu simtus vāktas gan vērtīgas grāmatas, gan slaveno šejieniešu un viesu rokraksti un līdzīgi bibliogrāfiski dārgumi. To man būtu gribējies redzēt. Bet ir iznācis skarbi ironiski. Jau daudzos stāstos esmu rakstījusi par senajiem laikiem, kuros uguns pilis vai pat veselas pilsētas postījusi. Šī ēka ir mūra – tātad vajadzētu būt drošai. Vēl jo vairāk – mūsdienās.

Wiedereröffnung Anna Amalia Bibliothek in WeimarTaču nē, diemžēl mūsu prezidenta pils nav vienīgā. 2004.gadā pasaulslaveno rokoko stilā iekārtoto trīsstāvīgo bibliotēku pamatīgi papostīja ugunsgrēks un tā dzēsēju ūdens… Bojā gāja ap 15 tūkstošiem unikālu manuskriptu, ieskaitot daudzus Gētes un Mocarta rokrakstus.

Šobrīd bibliotēka ir atjaunota un darbojas, taču tik saudzīgā režīmā, ka man te nākas ielikt interneta bildi, jo dienā bibliotēkā tiek ielaisti tikai 250 cilvēki. Biļetes var nopirkt tikai uz vietas attiecīgās dienas rītā. Kad tās beidzas, tad beidzas. Es arī redzēju tikai trekniem sarkaniem burtiem rakstīto – izpārdots.

IMG_2578Bet vispār jau mans rīts Veimārā sākās mazliet eksotiski un ar naudas tērēšanu. Tūrisma info centrā biju kādu brītiņu pēc 10iem un tas nozīmēja, ka klasiskā ekskursija pa pilsētu ir mazliet nokavēta (7 eiro, sākas 10os, bet es no vilciena uz to laiku nekādi nevarēju paspēt), nākamā – divos. Taču bija iespēja 10.30 par 18 eiro (jā, nav lēti) doties izbraukumekskursijā ar stilīgo vēsturisko busiņu.

Sākumā mazliet šaubījos – kā tas būs – pa salīdzinoši nelielajiem logiem pilsētu apskatīt, bet bija labi. Iepriekš šādā veidā nebiju pilsētas skatījusies, bet te organizatori bija padomājuši ne tikai par busa eksterjeru. Iekšā šoferim aiz muguras bija 2 ekrāni (viens liels) un tajos braukšanas laikā rādīja video, kurā slavens vācu aktieris kopā ar mums viesojas dažādajos objektos, kā arī šo to pastāsta. Piebraucot pie objektiem šoferis šaurajās vecpilsētas ieliņās mācēja tik filigrāni izgrozīties, ka tos varēja apskatīt gan no viena sāna, gan no otra – nebija jāsnaikstās pāri otrā pusē sēdošo galvām. Šī ekskursijas daļa man vēlāk lieliski noderēja ar kājām pa vecpilsētu staigājot – tagad varēju bez steigas fotografēt, zinot kur atrodos un kas ir kas.

IMG_2581Papildu bonuss bija, ka buss ne tikai grozījās pa pilsētu, bet aizvizināja mūs arī līdz ārpilsētā esošajai Belvederas pilij (kājām tik tālu nebūtu aizgājusi).

Kā bildē redzams, šeit ir skaista vieta augstāk par pilsētu. Un stāsts ir ļoti cilvēcīgs: vienam no hercogiem tik ļoti iepatikusies Belvederas pils pie Vīnes, ka viņš nolēmis – Veimārā arī tādu vajag.

Esmu bijusi arī īstajā Belvederā – ārējas līdzības nav noteikti, bet tas nu lai paliek būvētājhercoga ziņā.

IMG_2582Pils ir neiela un mīlīgi omulīga. Varbūt esmu mazliet mietpilsoniska vai romantiska, bet šāda arhitektūra man ir tuvāka par iepriekš redzēto gigantismu un klasisko lakonismu.

Ēkā iekšā nebijām, bet kopā ar gidu pusstundas laikā izstaigājām teritoriju. Veimāras valdniekiem jau sen bijusi raksturīga ne tikai skaistuma mīlestība, bet arī dabaspētnieciska interese un tālab šeit ir arī oranžērija un augu kolekcija (tās neapskatījām). Arī Gētem viens no vilinošajiem iemesliem pārcelties uz Veimāru ir bijusi šī Belvederas bagātība, jo viņš bijis aktīvs dabas/augu pētnieks.

IMG_2596Bet nu ir laiks mazam papildu stāstiņam ar bildi par pilij atbilstīgi nelielo, bet jauko dārzu ar brīvdabas estrādīti privātiem pasākumiem (arī tagad to var noīrēt).

Bilde man neizdevās tik laba kā gribētos, bet apmēram jau var saprast: apakšdaļā  ir redzamas amfiteātra veidā izvietotās skatītāju vietas, pa augšā/priekšā – skatuve. Bet tas, kas man īpaši patika, bija aiz vidū redzamā bildei šķērsām pa vidu ejošā dzīvžoga noslēptā orķestra bedre – viss kā pa īstam. 🙂

Un tagad teikšu: “Zdravstvuiķe!”. Jā, krieviski, tikai negribējās tastatūrā kirilicas burtus meklēt. Šīs uzrunas iemesls ir Veimārā joprojām ar labvēlību pieminētā Marija Pavlovna – Krievijas cara meita, kas tikusi izprecināta šejienes valdniekam. Bet vispār jau pasaule ir maza un dižciltīgo dzimtu nekad nav bijis ļoti daudz – Marijas Pavlovnas māte ir bijusi ar vāciskām saknēm – no Virtembergas un uz Krieviju aizprecēta, tā ka iznākusi sava  veida atgriešanās.

IMG_2587Sākums bijis komiski dižmanīgs – lai parādītu, ka Krievija ir varen bagāta valsts, jaunajai sievai pūrā dots milzums visa kā smalka un Krievzemē ražota. Pils muzejā varēja apskatīt gan vairākas Pēterburgas servīzes, gan pat Marijas Pavlovnas no Krievijas atvesto gultu, gan daudz ko citu. Ir bijusi speciāla vienošanās, ka Marijai Pavlovnai atļaus palikt pareizticībā un tālab līdzi dots arī pilns dievnama aprīkojums…

Par to, cik pajūgos visa tā bagātība no Pēterburgas šurp vesta, īstas skaidrības nav, taču nereti šis braucēju kvantums tiek salīdzināts ar Napoleona armijas karagājienu…

Šī laulība ir bijusi viena no nebūt ne daudzajām, kad augstdzimušajām personām ir bijusi arī tā laime vienai otru mīlēt. Pirmā jaunā pāra apmešanās vieta bijusi Belvederas pils un hercogs sievai par prieku licis pils dārzu izveidot kā precīzu viņas Pēterburgas dārza kopiju (galerijā būs dažas bildes). Tas arī izdarīts, to papildinot ar 2 elementiem – nelielu labirintu vienā malā un jau redzēto estrādi otrā.

Maria_Pavlovna_of_Russia_by_V.Borovikovskiy_(1804,_Gatchina)Par Veimāras zelta laikmetu tiek saukts laika periods pirms Marijas Pavlovnas – desmitgades ap 18.un 19.gadsimtu miju. Savukārt viņas, kā arī dēla un viņa sievas Sofijas valdīšanas laiks – par sudraba laikmetu. Abos Veimāra bija Vācijas garīgās attīstības centrs gan caur universitāti, gan valdnieku algotajiem un/vai viesoties uzaicinātajiem slavenajiem vīriem. Tā nu Veimārā ir bijis, ka vairākās paaudzēs spēcīgas un kulturu mīlošas hercogienes pilsētas attīstību veicinājušas. Protams, sākumā jau kopā ar saviem vīriem, bet vēlāk kā atraitnes, jo toreiz valdnieku dzimtās sievietes nereti dzīvoja pat vairākus gadu desmitus ilgāk par saviem vīriem.

Pietiks šai reizei. Vēl sekos noslēdzošais stāsts un tad būs arī fotogalerija.

Veimāra – skaistā pilsēta, kurā visa ir par daudz…

karlis_dzilleja_-_garlibs_merkelis_0     Tā kā Veimāra atrodas tikai 35 km attālumā no Arnštates, protams, man bija jādodas to apskatīt. Iemeslu netrūkst: tā kā skolā mācījos vācu valodu, šīs zemes kultūra man nav sveša, un arī tie, kas no Latvijas vēstures šo to atceras, zina, ka gara gaisma uz mūsu pusi 18.-19.gadsimtā pārsvarā nāca no Veimāras un Jēnas – tā laika apgaismības centriem, kur universitātēs un pie valdniekiem pulcējās ne vien gaišākās vācu galvas, bet arī baltvācieši un pat pa kādam no pirmajiem latviešiem, kam bija iespēja uz Eiropu doties. Nesen izlasīju grāmatu par Garlību Merķeli (grāmatas Latvieši) autors – arī viņš ne vienu vien gadu Veimārā pavadījis…
IMG_2572     Ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, Veimāra nekāda lielā nav – kādi 35  tūkstoši iedzīvotāju (no tiem kādi 4 tūkstoši ir studenti), taču gadā to apmeklējot ap 4,5 miljoniem tūristu! Tas nu gan ir nopietns skaitlis (vairāk kā 12 tūkstoši dienā, ja mehāniski sadala) un ir jau arī ko redzēt: tūrisma informācijas centrā saņemtajā kartē fonam gandrīz nav vietas – viss vienās vienīgās apskatāmajās vietās un muzejos… Ne velti arī tūristu info centri ir divi.
     Kas te ko skatīt? Lūk, daži uzvārdi: Luters, Bahs, Herders, Gēte, Šillers, Vāgners, Štrauss, Lists, Nīče… Protams, ir vēl arī virkne vāciešiem būtisku mākslinieku, arhitektu un citu specifiskās jomās ietekmīgu ļaužu… Nez vai ir vēl kāda neliela pilsēta, kura ar šādu plejādi var lepoties. Pie tam – visi minētie šeit ir nevis uz 5 minūtēm apstājušies vai 1 reizi pārnakšņojuši, bet kādu laiku dzīvojuši. Arī arhitektūras virziens Bauhaus ir sācies šeit.
     Un ir labi, ja rodas jautājums: kāpēc, ja, šķiet, neviens no viņiem nav šeit dzimis? Atbilde ir ļoti būtiska – tādēļ, ka 18.-19.gadsimtā (kādu 4 paaudžu garumā) šeit bija progresīvi valdnieki (Veimāras-Saksijas hercogisti varbūt kāds no vēstures atceras), kas šos vīrus vai nu pie sevis uzaicināja, vai pat pieņēma savā paspārnē, kad tie citur bija nežēlastībā krituši (kā Luters). Viņus godinot, patlaban Veimārā vairākās vietās ir šai – Ernestīnu (Ernestines) – dinastijai veltītas izstādes – to plakāti pavīdēs arī fotogalerijā.
tourist     Jūtu, ka citādi ar sestdien redzēto galā netikšu, pamazām atkal rakstīšu miniseriāliņu un beigās būs arī krietna fotogalerija, bet šoreiz lai ir vēl dažas vispārējās lietas.
Kāpēc nosaukumā rakstu, ka visa par daudz? Nezinu kā ir citiem tūristiem, bet es tiešām jutos sagrauta, ieraugot visu to skaisto ēku, svarīgo objektu un muzeju jūkli… Ko nu par 1 dienu, arī nedēļā, šķiet, nav iespējams to visu apskatīt…
     Protams, ja jau ir 4 miljoni tūristu, tad tas ir pilsētas galvenais ienākumu avots un par viņiem tiek domāts. Piemēram, nez kur vēl ielās var būt greznu zirgu pajūgu sastrēgumi. Veimārā ir – pati redzēju, kā tūristu pajūgi stāv rindā uz piebraukšanu pie objektiem (bildē – laukums pie Gētes mājas). 🙂 Nezinu, kā jūtas vietējie iedzīvotāji, jo viņi te ir totālā mazākumā.
IMG_2709
     Un par biznesu top gandrīz viss. Par muzejiem, piemiņas vietām, grāmatām un suvenīriem pat nav ko runāt, bet ir, piemēram, Gētes un Šillera vārdos nosaukti iepirkšanās centri (katram savs). IMG_2614Iedomājieties – Raiņa unītis un Aspazijas… Nu, mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un, labi ka tā.
     Bet, no otras puses – savs attaisnojums iepirkšanās centru eksistencei te ir – kad tūrists parastais, ierauga to objektu daudzumu, tad no bezcerības (nu nevar ne daļu apmeklēt!) glābiņš var būt tikai veikalā…
     Atzīšos godīgi, tas bija arī mans gadījums – kad jau vairs nespēju pieminekļu plāksnītes lasīt, brīdi elpu atvilku Šillera iepirkšanās centrā. Ceru, ka dažbrīd rudens lekcijās man būs īpaši šilleriska iedvesma – kad tur nopirktais būs mugurā. 🙂
IMG_2693     Pēc tam atkal devos tālāk. Dažas stundas vēlāk uz brīdi patvērums (arī no lietus) bija jauka itāļu picērija ar ziedošiem oleandriem, glīti klātiem galdiņiem un interesantu BB picu – ar bekonu un brokoļiem. Vai tas ir itāļu vai gaļu mīlošo vācu gaumē, nezinu. Nekad iepriekš tādu nebiju ne redzējusi, ne ēdusi, bet varu teikt – tiešām laba! Un tad jau atkal bija spēks un drosme tālākiem klejojumiem… Jā, daudzviet esmu bijusi, bet ar šādu ievērības vērtu objektu blīvumu iepriekš nebija nācies cīnīties.
     Kā ilustrācija manis teiktajam, ka viss te ir bizness, labi iederēsies stāstiņš par Gēti un ginka koku (Ginko Biloba). Jā, jā, vispār jau tas aug tālajās Austrumu zemēs. Bet 18.gs. to kā eksotiku audzēja arī šur tur Eiropas oranžērijās.
     IMG_2607Un, ja kāds atceras, Gēte bija arī dabas pētnieks un ginka koks piesaistīja viņa uzmanību gan dēļ savas izcelsmes, gan ārstnieciskās vērtības, gan īpatnējām lapām, bet jo vairāk ar dzimumu noslēpumu. Jā, ginks ir divmāju augs – ir vīrišķie un sievišķie koki. Pie tam to, kurai dzimtei tie pieder, var uzzināt tikai tad, kad kokiem ir jau ap 30 gadiemievi. Kāpēc tas svarīgi? Nekādi banāni jau tur neienākas. Jā, bet sievišķie ziedot briesmīgi smirdot… Bet tas nu tā.
     Katrā ziņā – koks tik interesants no botāniskā viedokļa, ka Gēte tam pat dzejoli veltījis. Un nu jau Vācijā tas tiek saukts par Gētes koku, kā arī kļuvis par vienu no Veimāras simboliem. Pilsētā augot kādi 90 un gidi smejas – ginkus audzēt grib daudzi, bet to, vai iznāks smirdīgais vai nesmirdīgais, uzzina pēc 30 gadiem, kad pārstādīt vairs nevar… Pilsētas tūristu daļā ir vairāki ginka produktu veikali, ir arī ginka muzejs un var nopirkt stādus, kam piedevā nāk Gētes attēls…
     IMG_2556Tā kā Veimārā dzelzceļa stacija ir patālu (kādu kilometru) no vecpilsētas, tad ejot man iznāca trīs atšķirīgas Veimāras redzēt: ap staciju ir skaistas apmēram jūgendstila vai mazliet vecākas ēkas. Vecpilsēta ir mīlīgi feina – kā jau senās pilsētas.
     Bet pa vidu tāds dīvains gigantomānijas apsēsts gabals – milzīgas ēkas, ko par skaistām nosaukt grūti. Kā tās te radušās? Izrādās – Hitlers vainīgs. Viņa attiecības ar Veimāru bijušas sarežģītas. No vienas puses – Veimāra neapšaubāmi ir vācu kultūras šūpulis un par āriskajām saknēm jau viņš ļoti mīlēja runāt… No otras – tieši te dibināta viņa nīstā Veimāras republika. Ir saskaitīts, ka ilgāku vai īsāku laiku, bet Hitlers Veimārā bijis vismaz 40 reizes – gan uz dažādiem nacionālsociālistu partijas te rīkotiem pasākumiem, gan pārraudzīt un komandēt… Un licis tās gigantiskās ēkas sabūvēt – lai parādītu “atjaunojamās vācu valsts” varenību. Tagad pilsētai nav viegli tās racionāli izmantot, jo būvēts ir pamatīgi – arī nojaukšanai viegli nepadodas.
Atrium._Innenhof
     Patlaban pietiks. Tā kā izskatās, ka par Veimāru taps vēl 2 stāsti, centīšos tos katru otro dienu uzrakstīt un publiskot.

Kāla un tās trauslie dārgumi

Arn-KahlaIr pienācis laiks pēdējam Kālas stāstam. Skaitļos runājot – no Arnštates līdz tai ir mazliet vairāk kā 60 km, ja brauc ar auto un apmēram pusotra stunda vajadzīga, ja ceļo ar vilcienu. Pa taisno aizbraukt nevar, ir vienu reizi jāpārsēžas – vai nu Erfurtē vai, kā iznāca optimālāk un ātrāk – Zālfeldē (Saalfeld) – kartē apmēram apakšas vidū.

No vilcienbraukšanas viedokļa šī bija pirmā reize, kad man nācās būt viltīgākai par visnotaļ ērto DeutscheBahn mājaslapas automātisko piedāvājumu būvētāju. Un proti – izrādījās, ka pirkt 2 atsevišķas biļetes (katram posmam turp un atpakaļ) ir krietni lētāk, nekā braukt ar vienu biļeti (vilcieni, protams, tie paši, tikai biļešu skaits un cena atšķiras). Par šo diezgan nejauši atrasto kombināciju pati esmu lepna un tagad, citus braucienus plānojot, šādu iespēju allaž pārbaudu.

IMG_2378Kāla ir sena (pilsētas tiesības kopš 1283.gada), bet maza pilsēta – ap 7 tūkstošiem iedzīvotāju. Tās attīstība lielā mērā bijusi saistīta ar stratēģiski novietoto Leihtenburgas pils (tagad atradu info, ka pilī muzejs, šādā vai tādā izskatā, ir kopš 1906.gada!). Otrs virziens – ne velti pils muzejā eksponētais porcelāns – šeit jau kopš 1844.gada atrodas viena no Vācijas slavenākajām porcelāna rūpnīcām.

Tie, kuri mani labi pazīst, tagad saprot, ka tieši šis bija mans pirmais impulss, lai dotos uz Kālu –  man ļoti patīk skaisti trauki! Jā, mājās visa kā ir diezgan un bez vajadzības jaunus nepērku, taču apskatot izbaudīt tos vienmēr esmu gatava un kādu nelielu vajadzību jau arī var izdomāt… 🙂

5_Familie-Raithel-09_01_4c490e8425Jau iepriekšējā rakstā minēju, ka šajā apkārtnē vēsturiski porcelāns ražots ne vienā vien vietā, taču – pēc Otrā pasaules kara šī bija Vācijas Demokrātiskās Republikas daļa un, pēc apvienošanās, te daudz kas juka un bruka… Šobrīd Kālas rūpnīcas īpašnieku ģimene, kas lepojas, ka paaudžu paaudzēm šis ir ģimenes uzņēmums (kopš jau minētā 1884.gada) ir pārņēmusi vēl virkni citu ražotņu un lielas dažādiem īpašniekiem piederošas ražotnes Tīringā un vispār Vācijā ir palikušas tikai kādas pāris.

5_Notes_Sandmaennchen_Freunde_Becher_mug_0_30l_e0ca19697dJau iepriekš biju atradusi informāciju, ka šeit tiek ražotas vairākas ļoti interesantas porcelāna sērijas, kuras man gribējās ar acīm un rokām apskatīt. Kas gan īpašs var būt traukos? Mūsdienās – ne tikai labs dizains, bet arī citas noderīgas īpašības.

Nu, piemēram, ir neslīdošo un negrabošo trauku sērijas (apakšā mīksta gumijota kārtiņa) ar bērnu un pieaugušo versijām. Ir bērnu trauki, kur zīmējumam kontūra ir, bet izkrāsot var ar parastajiem zīmuļiem. Un nomazgāt, kad apnīk. Un krāsot atkal…

IMG_2382Ļoti īpaša (un vēl dārgāka…) ir 5 sajūtu (5 senses) sērija, kuru veido balti trauki ar interesantām krāsinām samtainām detaļām – osām, apakštasītēm (arī – negrab un neslīd, bet šoreiz dēļ samtainā pārklājuma) vai dekoriem. Šos ir ārkārtīgi patīkami rokā paņemt – silts un mazliet pūkains. Protams, neslīd un var mazgāt trauku mazgājamajā mašīnā.

Protams, rūpnīcas veikals ir ļoti plašs –  4 milzīgas telpas, kas piekrautas ar visdažādāko veidu, krāsu un lielumu traukiem – galerijā ir dažas bildes ieskatam.

Es uz šo pārpilnību principā jau biju gatava, jo dažus gadus iepriekš esmu bijusi līdzīgā rūpnīcas veikalā Zārbrikenā – Vileroy & Boch.

Vairāk kā stundu ar baudu pa traukiem krāmējoties, protams, bez dažiem pirkumiem ārā neizgāju. 🙂 Nopirku 2 nelielas konkrētas dāvanas, vienu – nenoskārstai vajadzībai un 1 lietu pašiem. Te nu pati sev liekos ļoti viltīga bijusi, tāpēc palielīšos. Es mēdzu no ceļojumiem pārvest krūzītes – tas ir priekšmets, ko var ikdienā lietot un virtuvē mums ir vairāki plaukti ar šo izstādi. Gan paši mēdzam, atkarībā no garastāvokļa, krūzes pamainīt, gan viesiem ir no kā izvēlēties un pie viena jaukas atmiņas. Bet – nu jau kolekcija ir tik liela, ka parastos (lai neteiktu, ka prastos) mugus – smagās krūzes ar kaut kā uzķellētu uzrakstu nepērku. Ja nav nekas īpašs, tad labāk lai nav.

5senses_26-643_394605_weimar_0_35lĀtrajā Nīderlandes vizītē neko plauktā liekamu nepaspēju ieraudzīt. Vācijā nu jau 2 mēnešus esot, visu laiku prātā turēju domu par to, kāda gan varētu būt šīsvasaras īpašā krūzīte. Un, sūru pārdomu rezultātā, no Kālas atvedu šo – Veimārai veltīto pūkainīti.

Kāpēc tieši šāda izvēle? Jā, kaut ko no samtainajiem gribēju. Un, pasteidzoties priekšā laikam, varu  atzīties – nupat esmu atgriezusies no Veimāras (būs stāsti). Tā neapšaubāmi ir Vācijas kultūras šūpulis un man likās, ka ļoti veiksmīgi būs vismaz trīs vienā izdevies: neparastas formas un materiāla krūzīte, kas veltīta ļoti īpašai vietai un pirkta rūpnīcas veikalā superīgajā pilsētā, virs kuras slejas valdzinošā Leihtenburga. Nu – labs pamatojums, vai ne? 🙂

griessonKas vēl Kālā ir? No tāda krietnāka biznesa vēl tikai Griesson – de Beuklaer cepumu fabrika – milzīga un viena no pasaulē modernākajām ražotnēm. Arī pie tās ir liels rūpnīcas veikals (200 kvadrātmetru, kas piekrauti ar saldumiem), bet bilde ir no interneta – mana kāre pēc cepumiem nebija tik liela, lai papildu 20 minūtes uz katru pusi ar kājām turp dotos (tāpat jau mans čaklais skaitītājs saskaitīja 18 km). Firmas nosaukums arī man neko īpašu neizsaka, bet viņiem pieder virkne Vācijā un Eiropā populāru zīmolu. Dzirdētākais, iespējams, ir PrinzenRolle – apaļi cepumi ar pildījumu, bet vispār sortiments esot ļoti plašs.

IMG_2370Es speciāli biju izvēlējusies uz Kālu doties piektdienā, kas nav īsā darbdiena un ne pilsētas, ne tūrisma objekti nav cilvēku pārpildīti. Tā bija bijusi laba doma un tālab, no Leihtenburgas lejā nokāpjot, man nebija pa galvu, pa kaklu jāsteidzas uz porcelāna veikalu. Pilī paēdusi un mazliet elpu atvilkusi biju, tad nu varēju Kālas vecpilsētu mierīgi izstaigāt un pafotografēt. To arī darīju – lielākais bilžu skaits ir tieši no pilsētas (un skatiem uz Kraukļklinti un Leihtenburgu no pilsētas). Piemēram, te redzams, kā pilsēta aug virsū un klāt vēsturiskajam aizsargmūrim.

IMG_2171Līdzīgi daudzām senajām pilsētām, arī Kālas šarms ir tās novietojumā – ja vienā Zāles upes krasta kraujā slejas Kraukļklints un Leihtenburga, tad otrā – lēzenākajā, bet ne plakanajā, ir Kālas pilsēta. Līdz ar to te ir gan kāpņu ielas, gan jauki skati. Bet pilsētas jau senlaikos tapušais ģerbonis ir ievērojams ar to, ka ir viens no nedaudzajiem, kurā attēlota sieviete. Un pie tam tāda, kas spēj uzveikt pūķi – Svētā Margarita!

Ar šo nu Kālas stāstu seriāliņš ir galā, bet pati joprojām smaidu, šo, no visiem aspektiem jauko, izbraukuma ekspedīciju atceroties. Un viss taču sākās ar tik prozaisko interesi apmeklēt trauku veikalu. Informācija par pili un pilsētu nāca klāt vēlāk, bet kopā izveidoja burvīgu komplektu.

Te būs saite uz Kālas fotogaleriju – 73 bildes, kas tapušas pirms un pēc Leihtenburgas. Arī šoreiz tajā ik pa gabaliņam ieliku mazus apraksta teikumiņus, kas redzami, kamēr galerija atvērta kopskatā.

Dubultskaistā Leihtenburga

Sakārtojot fotogaleriju, redzu, ka Leihtenburgā tapušas 125 arī citiem rādāmas bildes – neskaitot ceļu uz un no tās un Kālas pilsētu. Daudz! Un tas nozīmē tikai  vienu – man tur ĻOTI patika. 🙂

Kāpēc virsrakstā ir “dubultskaistā”? Jo, pirmkārt, pati cietokšņpils (tas laikam ir precīzāks apzīmējums “burgai”) ir atjaunota cik vien iespējams viduslaiku stilā; otrkārt – tajā ir ļoti moderns porcelāna muzejs un ekstravagants apmeklētāju centrs.

hb pils5Jau iepriekš esmu atzinusies, ka pilis mani allaž vilina, tās labprāt apmeklēju. Esmu bijusi daudzās, bet varu teikt, ka tā pa īstam mani ir savaldzinājušas divas (un abas Vācijā): Heidelberga (attēlā) un šī.

Tās abas, protams, ir atšķirīgas, taču katrā no tām ir kas īpaši fascinējošs, ko pat grūti aprakstīt, bet centīšos cik nu varēšu.

Stāstu par Leihtenbergu iesākšu ar skopuļu lietām. Ieejas biļete maksā 12 eiro. Taču jau iepriekš, vilcienā paņemtos bukletus šķirstot, biju atradusi vienu, kurā bija minēta virkne Tīringas tūrisma objektu, kuros, uzrādot tās dienas vilciena biļeti, ir atlaides. Un Leihtenburga ar 10% arī bija šajā sarakstā. Patīkami, protams, un jāizmanto! Tā nu kasē lepni sniedzu biļeti un saku, ka gribu vilcienbraucēju atlaidi. Kādu atlaidi??? – patiesā izbrīnā jautā laipnā infocentra dāma. Velku tik bukletu no somas laukā un rādu. Ā, viņa pat neesot zinājusi par tās eksistenci. Un neviens šādu neesot prasījis. Jā, bagāti vai izklaidīgi tie vācieši – bukletā rakstīts, ka atlaide ir jau no 1.janvāra un tagad ir jūlija otrā puse… Par ietaupītajiem 1,2 eiro gandrīz kafija iznāk. 🙂

IMG_2207-PANOIesākumam – panorāmfoto, kas tapa pa stikloto infocentra log-sienu lejup uz Kālu raugoties. Jā, interesanti jau iznāk – no šejienes Kālu var redzēt labi, bet no lejas Leihtenburgu – tikai vecpilsētā atrodoties. No jaunākās daļas skatoties, to aizsedz Kraukļklints – tas mani no vilciena izkāpjot samulsināja.

IMG_2337Ieeja pilī nav no tiem senākajiem viduslaikiem – ēka ar pašauro ieeju neapšaubāmi ir būvēta krietni vēlāk un tikai karietes platumā. Laikam jau ir bijis no kā baidīties. Tagad šajā ēkā ir saviesīgiem pasākumiem izīrējamas telpas.

Pils atrodas apaļā kalnā, to apjozis dubults mūris un, protams, koki nogāzēs bijuši izcirsti – drošība un pārredzamība pirmajā vietā (galerijā maketā var labi redzēt).

IMG_2245Pils iekšējā teritorija līdzinās mazai viduslaiku pilsētiņai – senākās ēkas kaut kādā mērā saglabājušās pat no 12.gadsimta. Praktiski viss ir labi atjaunots (vienīgi mūris vairs ne visur ir dubults – to vēlākos laikos pamazām paši pils apdzīvotāji pajaukuši) un, nesteidzīgi pa iekšējām ieliņām staigājot, var mēģināt tajos laikos iejusties. Ir gan darbnīcas, gan āra virtuve, gan cietumi vairākos torņos, gan viduslaiku tualete (mūra izvirzījums ar caurumu zem sēdvietas)… Protams, arī kapela, tornis (kurā uzkāpu), galvenā viesu zāle un viss cits, garšaugu dārziņu ieskaitot.

Un, gluži kā viduslaikos, pa krauju ap pili klīst kazu un aitu ganāmpulki, zāli skrubinot – galerijā varēs redzēt.

Pie visiem objektiem īsi izsmeļoši uzraksti – nav pārlieka un garlaicīga muzejiskuma. Visur var pieiet, ieiet, apsēsties… Šķiet, ka man gandrīz 2 stundas pagāja, bez steigas un ar baudu to visu izstaigājot.

IMG_2306Pils teritorijā atrodas vēl viena salīdzinoši jaunāka ēka, tajā un modīgā piebūvē ērti izvietojies porcelāna muzejs. Kādā sakarā tas šeit? Izrādās, šajā apkārtnē (ar to saprotot diezgan plašu apgabalu) jau izsenis notikusi porcelāna ražošana, jo visi vajadzīgie materiāli ir iegūstami. Tad nu šīs pils pārvaldītāji nolēmuši, ka porcelāns būs otra pils “odziņa”.

Muzejs apzināti veidots moderns un košs – krasā pretstatā apkārtējiem viduslaikiem. Arī šeit nav pārbāzts ar sīkburtiņu lasāmstendiem – informācija sniegta īsi, bet ērti pamanāmi. Staigātājs tiek pārdomāti virzīts cauri savdabīgam labirintam divu ēku trijos stāvos, iepazīstoties ar porcelānu no pirmsākumiem līdz mūsdienīgas ražotnes būtībai.

Padomāts par bērniem un tiem pieaugušajiem, kam visur vajag roku pielikt – ir arī interaktīvā daļa, kur jāatbild uz jautājumiem, pogas jāspiež, lai ko uzzinātu un paši var porcelāna maisījumus no dažādiem minerāliem taisīt…

IMG_2278Arī par tiem, kuri tic, ka trauki plīst uz laimi ir padomāts. Vienā telpā ir vesela grēda dažādu šķīvju (jauni, no rūpnīcas, tīri vai žēl bija, ka tie tā vienkārši iznīcināšanai nolemti) – ikviens var sev tīkamāko izvēlēties un doties uz speciālu šķīvju metamo tiltiņu – skatu vietu.

Bildē redzamais baltais plankums zem promenādes gala ir sasisto šķīvju kaudze. Tajā ir arī manējais…

Galerijas sākumā būs redzama arī infocentrā tapusi fotogrāfija ar krūzītēm, kuru osiņas veidotas konkrētu dzīvnieku astu formā un krūžu lielumi ir nosacīti proporcionāli dzīvnieku izmēram. Ieskatieties tajā bildē – ir smieklīgi un jauki vienlaikus. Protams, tās krūzes var arī nopirkt, bet man šķiet, ka jēga ir tikai visai vai vismaz krietnai kolekcijai; viena krūzīte nedod to labo priekšstatu par dažādajām astēm un to proporcijām pret konkrēto dzīvnieku. Starp citu – vai jūs zināt, kāda aste ir ezim? Tajā kolekcijā var apskatīt.  Kā rokā var noturēt aļņa krūzīti es nezinu, bet astes proporcija ir pareiza. 🙂

IMG_2225Gan jau jūs tagad sākat nogurt no lasīšanas, bet es biju nogurusi no staigāšanas, tālab iegriešanās pils pagalmā esošajā viduslaicīgajā krogā (visas cenas dālderos, apkalpotājiem tematisks apģērbs) bija tieši laikā.

Noskatījos, ka porcijas ir viduslaicīgi krietnas, taču es esmu desertu mīļotāja, tālab bija skaidrs, ka otro ēdienu ņemt nevar. Izvēlējos mazo sātīgas zupas porciju un saldajā vēja kūku ar saldējumu un svaigām ogām. Gan izskatījās, gan garšoja labi. Un tad jau varēja arī doties lejup.

Jums lai tiek saite uz fotogaleriju. Šoreiz pamanījos izdarīt tā, ka ik pa gabaliņam saliku nelielus paskaidrojošus tekstiņus. Tie redzami tad, kad galerija atvērta kopskatā. Iesaku vispirms izlasīt šos uzrakstus un tad pāriet uz pilnizmēra attēliem – tad uzraksti vairs nebūs redzami.

 

Kovārņklints jeb vidus stāsts – mazāk par “viņiem”, vairāk par sevi

     Šajā miniseriālā būs 3 stāsti un šis iznāk vidējais pēc būtības. Pamazām paskaidrošu. Paralēli darbam un Arnštates iepazīšanai, protams, skatos kurp vēl varētu aizdoties. Ierobežojošs faktors ir vilciens, jo sava auto man šeit nav, taču vilcienos pieejamie dažādie tūrisma bukleti toties ir pluss – studē tik!
     Tā nu vienā no bukletiem atradu informāciju par nelielo Kālas (Kahla) pilsētu, kas atrodas kādu 65 km vai pusotrstundīga vilciena brauciena attālumā. Un tālāk sanāk maza intriga: par to, kas mani piesaistīja Kālā, būs pēdējais no trim stāstiem. 🙂 Pētot internetā papildu informāciju, atradu, ka pilsēta atrodoties skaistās Leihtenburgas (Leuchtenburg) pils pakājē. Nu, to man vajag redzēt! – pilis mani ļoti fascinē un jo sevišķi šejienes skaistās, lepnos pakalnos vīdošās.
     Ātri vien plāns bija gatavs: no rīta jādodas ceļā, vispirms ar kājām uz pili (tur esot arī muzejs), tad atpakaļ uz pilsētu – to apskatīt un mani interesējošajā vietā arī pabūt. Vienkārši, vai ne? Līdz šim jau tā arī ir bijis – izkāpjot no vilciena, pili var redzēt, mājās sagatavotajā bezsaistes šīs apkārtnes GoogleMaps tik jāiemet acis, lai virziens pareizs un uz augšu. Uz to arī gatavojos, jo redzēju, ka tūrisma info centrs, kur varbūt var kādu papīra karti dabūt, ir vecpilsētā – “nepareizajā virzienā”, ja uz pili gribu doties.
     Izkāpjot no vilciena un galvu aktīvi grozot, pili ieraudzīt vienalga neizdevās. Tikmēr arī nedaudzie pārējie braucēji bija jau izklīduši un stacijā, kā ierasts, neviena nav. Ko tagad? Lēnām čāpojot ap staciju, ieraudzīju tūristiem domātu plakātu ar nosacītu karti un pat 2 labām ziņām: uz pili varot nokļūt pa 2 tūristu takām – zilo un zaļo. Labi! Tātad – augšup došos pa vienu, atpakaļ pa otru! Bija arī smuki norādīts, ka zilā taka no stacijas sākas. Nu, to vietu gan dabā neatradu. Un varu uzreiz pasūdzēties, ka kārtējo reizi saskāros ar dabā slikti marķētām takām. Izlīdzēja GoogleMaps: ja aptuvens virziens ir zināms un dažos krustojumos sirdsmieram marķējums ir, tad var iztikt.
IMG_2355     Jau no stacijas bija redzama varenā Kovārņklints (Dohlenstein) un norādījumos izlasīju, ka zilā taka ved gar šādi nosauktu skatu punktu. Tiesa gan, tajā brīdī šīs lietas vēl kopā nesaliku – būtu nobijusies. Vienkārši – klinti redzēju un par skatu punktu izlasīju. 🙂 Bet tagad lepni saku – jā, es biju tur augšā uz klints!
     Kāpiens bija skaists. Par spīti vēsajai dienai, bija arī ko pasvīst augšup kāpjot, bet ne tas ir galvenais. Es iepriekš (pirms šī Vācijas brauciena) neesmu īpaši pa kalnu takām staigājusi un arī šeit jau nekādos īstos kalnos neesmu bijusi – būtībā pa tādiem mīlīgiem mežainiem apaļumiem takas vijas. Bet šī nebija pirmā reize, kad es sapratu, ka man ir bail! Nē, ne no kādiem iespējamiem laupītājiem, bet no kāpšanas/iešanas slīpā vai taisnā, bet redzamā augstumā. Un īpaši man ir bail lejup ejot vai pat domājot par iešanu uz leju. Vienubrīd pieķēru sevi, ka pagājušajā gadā kādā orientēšanās pasākumā pa līdzīgu nogāzīti ar lielu prieku būtu lejā noskrējusi, bet tagad – bailes pat prātīgi ejot… Ļoti neierasta un nepatīkama sajūta, jo vispār sevi par bailuli neuzskatu. Kad atgriezīšos Latvijā, jautāšu savai fizioterapeitei, vai tiešām šīs bailes var būt saistītas ar potītes traumu. Bet to taču salauzu uz līdzenas vietas! … Jā, ko tikai smadzenes reizēm neizstrādā.
IMG_2183     Kovārņklints skatu vieta bija iespaidīga. Kad ielikšu Kālas galeriju, bilžu būs vairāk, šoreiz vairāk stāsta, bet vienu skatu lejup uz pilsētu ielieku (skatu vietās un tamlīdzīgās man nav problēmu uz leju skatīties, tikai ejot).
     Tā kā šeit bieži līst, tad vietām mežā taka nebija īsti nožuvusi, liekot man vēl vairāk baidīties – no paslīdēšanas dubļos. Vairākas vietas bija krietni stāvas un es priecīgi domāju – labi, ka ne pa šo taku došos lejup. Pirms pils vienā stāvā nogāzē nesenie lieti bija takas vidū kārtīgu grāvi izskalojuši un tur nācās iet kā lācītim – katra kāja pa savu pusi. Nezinu, kā tur varētu tikt lejā, bet nekādu brīdinājumu nebija. Gāju un mierināju sevi ar domu, ka varbūt zaļā taka ir mīlīgāka… Ik pa brīdim sevi nostrostēju: atbrīvojies, elpo mierīgi un uz priekšu!
IMG_2192     Brīdis, kad kādā takas līkumā negaidīti iznira Leihtenbergas pils bija skaists. Un, nonākot pilī, pazuda jebkādas šaubas – kāpiens bija tā vērts! Nākamajā stāstā par pili uzrakstīšu, tagad tikai jātiek lejā. Tūrisma informācijas centra dāma sacīja, ka zaļā taka nebūt neesot briesmīga. Tas bija mazs mierinājums.
     Tiesa gan, lejup dodoties, tā arī neieraudzīju norādi uz zaļās takas sākumu – vietu, kur tā nodalās nost no asfaltētā pils piebraucamā ceļa. Un droši vien, ka tas bija labākais variants – tā nodomāju, raiti soļodama lejup pa autoceļa malu. Jā, autoceļš, protams, ir garāks (2 km vietā 4), bet noteikti nav bīstams. Ar apmierinātu smaidu skatījos pa labi – kaut kur tur ir manis neatrastā zaļā taka. Un tie slīpumi un stāvumi nemaz piemīlīgi neizskatījās…
     Vienubrīd, kad augšupkāpjot pavisam nobijusies un slikti jutos, biju iedomājusies – lejup ejot, jāuzjautā kādam autostāvvietā, varbūt var novest mani līdz pilsētai. Bet faktiski to neizdarīju – laiks bija tīri labs, ceļš gluds, biju nolēmusi iet kājām. Taču nebiju vēl ne pusi no 4 km līdz pilsētai nogājusi, kad viens auto pats apstājās un jautāja, vai nevajagot novest lejā. Protams, vajag!
     Mašīnā esot, omulīgais šoferītis pirmo teikumu pateica tik apaļā un feinā vietējā izloksnē, ka es ne vārda nesapratu. Nu ko, man jau ir atstrādāts teikums šādiem gadījumiem: lūdzu vēlreiz un lēnām. Ā! No kurienes es esot? No Latvijas. Vai es te dzīvojot? Nē, tikai uz 3 mēnešiem. Un kā man te patīkot? Teicu taisnību: ļoti. Vai labāk esot te vai Latvijā? Pēc apdomas mirkļa teicu: vislabāk vienmēr ir savā dzimtenē. IMG_2346Tā laikam bija vislabākā atbilde priekš mums abiem – arī šoferis mirkli padomāja (bija laikam gaidījis, ka te ir labāk) un piekrita. Mazmazdrusciņ pafilozofējām un klāt bijām – Kāla sagaidīja ar aizvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi un es pie tās izkāpu, jo vecpilsēta turpat pretī sākās – nelielā kāpumā uz augšu, jo dzelzceļa līnija te iet gar upi – pa leju. Man patika, ka kārtīgie vācieši šeit šlagbaumu uztaisījuši tā, ka tas nepārprotami aizšķērso ceļu arī gājējiem.
     Pēc tam pati mazlietiņ padomāju par tik viegli mašīnā iesākto tēmu. Nauda un dzīve. Kāda un kur? Kas īsti mums katram ir svarīgs un kādēļ? Jā, man patīk ceļot un jo sevišķi – pagarie izbraukumi (kā šī un iepriekšējā vasara, ASV vēl pirms kādiem gadiem…), kurus ik pa laikam izdodas pašai priekš sevis saorganizēt. Var redzēt kā citur dzīvo, var padomāt un salīdzināt. Bet pavisam pārcelties? Vai ir Laimes zeme? Laikam jau nav. Un viens no Latvijas plusiem ir, ka tā ir tik maza – ja patiešām ļoti gribi, daudz var izdarīt un izmainīt! Arī daudzas sistēmas pie mums ir vienkāršākas un elastīgākas nekā lielajās un tradīcijām bagātajās valstīs.
     Bet nu jau pietiks. Solos: ja nekādi pēkšņi darbi vai ne-darbi neuzradīsies, tad parīt būs stāsts un daudz bilžu par Leihtenburgu. 🙂

Vēl dziļāk Arnštatē. Un ar mūziku

tired-teacher-clipart-1     Atkal viena prakses nedēļa darbos aizskrējusi un, noguruma mākta, biju spiesta mazliet aizdomāties par to, cik, manuprāt, nepareizi vācieši savu nedēļu saplānojuši… Kas par lietu? Daudzi no jums jau zina, ka Vācijā svētdienās praktiski viss ir ciet (pa kādai ēstuvei un tūristu vietai ir vaļā), arī vakaros “parastās” vietas darbu beidz piecos vai sešos, ilgāk vaļā atkal ir tikai dažas ēstuves un lielveikali. Un tad sanāk, ka “darba cilvēks parastais” dienišķās 5 dienas sūri strādādams, iepirkties nekur īsti netiek. Pienāk nedēļas beigas un viņš ir noguris. Vienīgais ko gribas sestdienā (vismaz man) – atpūsties, nekur neskriet, neko nedarīt… Bet to nevar atļauties, jo, kā jau rakstīju – svētdienā viss ir ciet… Tātad – jāslienas vien augšā un fiksi jādodas pa nedēļu iekrātajās darīšanās, jo sestdiena arī daudzkur ir īsā diena…

Šis ievads visai precīzi raksturo manu šīs nedēļas nogali. Jā, esmu Vācijā gandrīz 2 mēnešus, daudz un intensīvi strādāju. Pašai patīk un, šķiet, darba devējam arī, bet jāatzīst, ka nedēļas nogaļu plānošana iznāk pretdabiska – nu nepatīk man tās intensīvās sestdienas vēl pie intensīvajām 5 darba dienām klāt. Šo rakstu svētdienā, ko sev esmu atļāvusi par “godam nopelnītu slinkošanas dienu”, bet slinkot man vairāk būtu gribējies vakar. Šodien/svētdien es būtu labprāt kaut kur devusies, bet parasti īsti nav kur…

tired-shopper2     Pasūdzējusies esmu, tagad varu sākt atskaiti par sestdienu. Tā kā pēcpusdienā pilsētā bija plānots pasākums, par kuru rakstīšu, bet man bija sakrājušās arī pirkumu vajadzības, tālab jau no rīta bija jādodas sūrajā šopinga darbā uz Erfurti, lai ar vilcienu 14.45 dotos atpakaļ, jo četros sākas pasākums. Patlaban ir labs iepirkšanās brīdis – vasaras sezonas izpārdošana, to tad arī vakar izmantoju un darba apģērbs Latvijai tika veiksmīgi sapirkts. Cik reizes ģērbos nost un virsū, šo un to pielaikojot, vairs pat saskaitīt nevaru, bet viss – tagad esmu sevi no lielas iepirkšanās atbrīvojusi, ja nu vienīgi kāds superlabs piedāvājums pats uzskries virsū.

IMG_0309     Kas tad sestdienas pēcpusdienā un vakarā bija Arnštatē? Ļoti interesants pasākums, kura nosaukumu varētu brīvi tulkot kā “Māksla ienāk Arnštates ēkās un pagalmos”. Viss sākās četros pie Jēkabtorņa. Jau esmu rakstījusi, ka tā tornī ir 26 zvani, kas reizi divās stundās dienas gaišajā laikā atskaņo dažādas melodijas (pavisam to esot ap 40).

Brašā torņa vēsture ir īpatnēja. Sen, sen tas, protams, bijis baznīcas tornis. Bet pēc reformācijas šī baznīca vairs nav lietota sākotnējai funkcijai, tālab torņa smaile sabrukusi, bet ēka un daļa torņa vairākus gadsimtus izmantota kā alus darītava… Kad augstāk vecpilsētā pēc kārtējā ugunsgrāka izlemts tagadējo Baha baznīcu būvēt no akmens, daļa materiālu ņemti no šīs baznīcas… Tāpēc nu tā iznācis, ka šodien saglabājies tikai tornis un tam apkārt jau sabūvētas laicīgas ēkas. Pēc Vācijas apvienošanās, torņa smaile un jumts atjaunoti, divos piegājienos saziedota nauda zvaniem un tagad tas ir viens no Arnštates lepnumiem.

Pēc 15 minūšu zvanu koncerta (parasti 1 reizē spēlē 1 melodiju), bija nepilnu stundu īsa ekskursija pa vakaram plānotajiem objektiem, ko vadīja jau cienījamā vecumā esoša, bet ļoti dzīvelīga un atraktīva gide.

IMG_2428    Jau iepriekš biju izlasījusi, ka būs iespēja uzkāpt attēlā redzamajā Niedru tornī un to nu garām laist negribēju! Kāpiens sākās pa kreisajā malā redzamajām apjumtajām slīpajām kāpnēm un tikai augstāk pa pašu torni, jo caur tornī esošajiem vārtiem joprojām brauc mašīnas.

Attēlā mazliet redzams, cik augsts ir mūris, kura daļa šis tornis ir bijis – jā, seno laiku arnštatieši tik ļoti baidījušies no iebrucējiem, ka apmēram šāda augstuma mūri bija pat divi – kādus 10 m viens no otra un tad vēl vietām vareni privātie mūri ap klosteriem u.tml. Mūsdienās pa kādam mūru fragmentam šur un tur vēl ir saglabājies, bet abi divi pilsētas plus 1 klostera mūris ir saglabājies tikai vienā posmā starp Jēkaba torni un Niedru torni. Iespaidīgi.

IMG_2424    Iepriekš nezināju, ka tornis mēdz būt atvērts apmeklētājiem. Galerijā būs mazliet vairāk bilžu, kaut laika bija maz un burzma liela. Skats uz pilsētu bija jauks. Agrāk šis tornis ilgstoši izmantots ugunsgrēku novērošanai, jo atrodas pilsētas robežās un ir augstākais, jo novietots jau slīpumā, kas tālāk ved uz Alteburgu.

Bet pūces bildē nav iesprukušas nejauši – tornī izvietota vietējo entuziastu veidota un uzturēta putnu izbāzeņu kolekcija. Tā sagrupēta pa putnu veidiem, asprātīgi un pārskatāmi izvietota dažādos torņa stāvos un nišās. Zinātkārajiem gida pavadībā varētu būt interesanti.

Mazās ekskursijas laikā gide mūs izveda arī pa vairākām ļoti gleznainām mazajām ieliņām, kuras es pati iepriekš nebiju pamanījusi vai uzskatījusi par privātiem celiņiem uz mājām. Tās ir burvīgas! Jau iepriekš esmu centusies līdzīgus jaukumus pamanīt un fotografēt, jo man tie ļoti patīk. Kaut ko no sestdien no jauna ieraudzītā jaukuma mēģināju ātri noķert arī bildēs un gan jau kādā brīdī izstaigāšu vēlreiz un Arnštates fotogaleriju papildināšu.

IMG_2439     It kā jau nekā pārdabiska, vienkārši viss tīrs un kārtīgs, vietumis puķes (pat vienkāršās un sen neredzētās kāršrozes te lieliski iederas) un pa kādam soliņam. Veci mūri, skaistas senas ēkas…

Bet tagad atpakaļ pie pasākuma! Tā būtība – parādīt apmeklētājiem ēkas un pagalmus, kas ikdienā parasti nav publiski pieejami, vienlaikus radot īpaši jauku atmosfēru mākslas baudīšanai. Ieejas maksa – vai nu 17 eiro uz visiem pasākumiem vai 7,5 uz jebkuru vienu. Nezinu vai kāds pirka biļeti vienam, es, protams, nopirku kopējo un tad nu arī centos par visu naudu tos apmeklēt. 🙂

Sestdienas vakarā, laikā no sešiem līdz pusnaktij, pasākumi bija ieplānoti 8 dažādās vietās. Divās bija dzejas pasākumi, pārējos – mūzika. Priekšnesumu garums bija 30 līdz 45 minūtes noteiktos laikos, bukletiņā viss smuki norādīts, katrs dalībnieks uzstājās 4 reizes (ar pauzēm). Tad nu mums, skatītājiem, bija pašiem savs maršruts jāsaplāno. Varētu sacīt – līdzīgi kā festivālos, tikai pasākumi īsāki, lielā mērā pārklājas un vienlaikus – katrs no tiem turpinās vairākās sērijās… Bukletā neatradu informāciju par to, vai šāds tiek rīkots pirmo reizi vai nē, bet man šī bija pirmā tāda veida pieredze. Interesanti jau pēc formas, ne vien pēc satura. Bet nu labi, mēģināšu īsi pēc kārtas pastāstīt, jo degunu iebāzu visos – tāpēc jau galu galā, man ir diploms modelēšanā, lai varētu visu saplānot. 🙂

IMG_2435     Es sāku ar trio Amabilees koncertu Krāsotāju mājā. No ārpuses ēka izskatās gandrīz nekāda – viena no senajām mājām ar nelieliem aizrestotiem logiem. Izrādās, ka šajā apkārtnē ir pratuši no kāda vietējā auga iegūt noturīgu zilo krāsu, ko sauc par Vācijas indigo (no tā arī tradicionālie trauki ar ziliem zīmējumiem), bet krāsas iegūšana un krāsošana ir bijusi ķēpīgs un nepatīkams process, kas ticis veikts šajā ēkā. Tagad no krāsošanas te nav nekā – plašas nesen atjaunotas telpas 1.stāvā un privāti augšējie stāvi. Pie ieejas, kur pārbaudīja aproces vai tirgoja vienreizējās ieejas biļetes, varēja iegādāties arī pa glāzei vīna (pasākuma bukletā bija norādīts, kāda veida atspirdzinājumi (dažviet – arī uzkodas), tiks piedāvāti katrā no vietām). Amabilees gan klasisku, gan mūsdienīgu mūziku atskaņoja, izmantojot arfu, čellu un flautu. Lielisks sākums! Cik sapratu, tad visi dalībnieki katrā sesijā atskaņoja pilnīgi vai daļēji atšķirīgus skaņdarbus. Klausītāji, ja vēlējās, varēja palikt un, vīnu vai ko citu malkojot, gaidīt nākamo uzstāšanās reizi.

IMG_2430     Mans nākamais objekts bija tradicionālās īru mūzikas koncerts (trio Heywood) vecajā klosterī (tagad tas ir pilsētas valdījumā). Tā arī nezinu, kas te notiek ikdienā, bet arī šeit viss vismaz sakopts, ir dārzs ar augiem un jaukiem atpūtas stūrīšiem. Varbūt kādi periodiski pasākumi, bet tajās reizēs, kad esmu gājusi garām, vārti allaž ir ciet. Koncerts bija dzīvelīgi omulīgs – kā jau īru mūzika.

Pa ceļam uz nākamo, uz brītiņu degunu iebāzu Baha mājā, bet tur ilgi nekavējos, jo dzejas baudīšana vāciski diemžēl nav savienojama ar manām vācu valodas zināšanām… No svešvalodām, dzeja man der tikai krieviski. Gribēju redzēt, kā iekšpusē izskatās, jo kaut kas no šīs ēkas apmeklētājiem ir pieejams pa pāris stundām divas dienas nedēļā un es vēl tajās nebiju ietrāpījusi. Par māju mazliet vairāk rakstīšu Baha stāstā.

IMG_2477Sekoja iespaidīgais bijušās mācītājmājas iekšpagalms ar dārzu un trio Klatschmohn (tulkojumā – magone) koncerts. Tas nu bija super! Trīs dāmas, kas spēlē kafijas mūziku – tā viņas pašas sacīja. Mūzika, protams, izvēlēta jauka, bet galvenais te bija priekšnesums!

Viss pārdomāts līdz detaļām. Sākot ar dalībnieču tērpiem, kas ir melni ar sarkanām detaļām (visām sarkanas kurpes). Arī visi aksesuāri, instrumentu somas un pārējais vai nu melns, vai sarkans, vai sarkanpumpains. Un tad jau, pat mākslinieciskā nekārtībā turpat tuvumā izmētāts, viss labi izskatās.

Bet vispār jau sākums bija amizants. Pārskrējienā starp pasākumu vietām es mazliet nokavēju sākumu. Kad ierados, divas dalībnieces sāka kaut ko spēlēt. Un tad pēkšņi ar milzu somu atjoņoja trešā, nosvieda somu, rāva to vaļā un izvilka vispirms vienu sarullētu zeltmirdzošu gabalu, tad otru un sastelējot kopā ieguva to milzu pūšaminstrumentu, kam pat nosaukumu nezinu. Abas pārējās turpināja spēlēt un piekomentēja, ka – labi gan – beidzot arī trešā ir klāt… (šī bija trio pirmā uzstāšanās reize sestdienas vakara maratonā). Bet tieši šī trešā dalībniece Heike, bija runīgākā un atraktīvākā. Viņa tālāk gan gabalus pieteica, gan visu ko komentēja, gan savu tehniķi trenkāja, gan ar skatītājiem nodarbojās (piemēram, ar visu pūšaminstrumentu kaklā, pie skatītājiem paejoties un ziepju burbuļus pūšot)… Ja man būtu Vācijā korporatīvi pasākumi jāorganizē, šīs dāmas es noteikti aicinātu. Vienos smieklos un labā mūzikā viņu koncerta gabaliņš paskrēja ātri un, šķiet, daļa skatītāju tā arī palika šajā vietā. Bet mani apzinīgā ziņkārība dzina tālāk.

Nākamais bija franciskās noskaņās spēlējošās grupas Cafe de la mer koncerts Mežonīgā brieža mājas (nezinu kādēļ tāds nosaukums) iekšpagalmā. Viņi spēlēja jaukus franču šansonus un dažas melodijas dienvidamerikas ritmos, galerijā ir dažas bildes. Tālāk devos uz BraRoG koncertiņu Princešu pils dārzā. Diemžēl jāatzīst (norakstīsim to uz skaņu tehniķi), ka ne pūtējroks, ne tā solists šoreiz galīgi nepatika manām ausīm. Bet nevar būt, ka viņi nekam neder, jo kopā spēlējot jau ļoti ilgi…

IMG_2485    Man drīzāk interesants likās skumjais stāsts par Princešu, bet drīzāk jau – Atraitņu pili. Jā, Arnštate tā īsti nekad nav bijusi valdošu valdnieku rezidence (izņemot mazu brīdi Neidekas pils laikos, bet tam valdnieku pārim nebija bērnu). Uz šejieni atlikušo mūžu nodzīvot vairākkārt sūtītas karalisko personu atraitnes, ieskaitot vienu no Nasavu dinastijas pārstāvēm – Katarīnu (Nasavi ir saistīti ar Leuvārdenu – cik pasaule tomēr ir maza. Interesanti tikai – ja es turp ar vilcienu nokļuvu 7 stundās, cik laika un kādus transporta līdzekļus toreiz vajadzēja? Zirgi un, labākajā gadījumā, karietes vien jau bija). Ilgākais periods, par kādu atraitne šeit esot pārdzīvojusi savu vīru ir bijis 40 gadi. Daudz. Jo vairāk, zinot, ka pret atraitnēm pēc viņu vareno vīru nāves diez ko maigi neizturējās. Šejienes trimda nebūt nav bijusi sliktākā vieta.

IMG_2484     Tam sekoja mazliet mūsdienīgas roķīgas mūzikas Under my Surface izpildījumā Falkenšteina nama pagalmā.

Plašajā vārtu ejā iekārtotais omulīgais bāriņš lika domāt, ka te, iespējams, vismaz šad un tad notiek arī citi pasākumi – nez vai viss tik pārdomāti un veiksmīgi var būt iekārtots tikai vienam pasākumam. Bija arī profesionāls kokteiļu jaucējs, kurš prata burzmā atrast pasūtītāju.

Bet tad uznāca lietus un koncerts tika pārtraukts, jo tas bija neapsegtajā pagalma daļā. Es apvienoju patīkamo ar lietderīgo un devos uz iekštelpu pasākumu Rātsnamā.

IMG_2488    Attēlā redzama skaistā Arnštates Rātsnama zāle. Jāatzīstas godīgi – arī šajā dzejas pasākumā (Poetry-Slam-Show) es pavadīju tikai dažas minūtes, jo mans mērķis bija mazliet senajā Rātsnamā ieskatīties un sagaidīt, kad lietus beigsies. Neko daudz no iekštelpām redzēt gan neizdevās – tapa šī bilde un vēl viena no kāpņu telpas, pārējais bija tumšs.

Mana koncerteopeja beidzās pēc desmitiem. Iekšēji jutos labi, jo koncerti bija lieliski, bet visas nedēļas nogurums darīja savu – padevos. Bet statistiski un ar plānošanu viss kārtībā – no visa pa drusciņai redzēju un izbaudīju. 🙂

Šeit – saite uz nelielu fotogaleriju. Tajā ik pa gabaliņam ieliku arī paskaidrojošus uzrakstus. Tā arī līdz galam nesaprotu, kā darbojas GooglePhotos – dažām galerijām man ir izdevies pielikt parakstus bildēm, citām – nu nekādi nesanāk. Šis tad ir tāds apmēram pa vidu variants. 🙂

 

Oficiālā iepazīšanās ar Arnštati

     IMG_1676Tā jau saka: labāk vēlu kā nekad un tieši tā man iznāca – tikai pēc pusotra šeit nodzīvota mēneša beidzot devos oficiālajā vietējā tūrisma info biroja organizētā pusotru stundu garā ekskursijā pa Arnštati. Tādas notiek katru sestdienu (ja vien nav kāds īpašs pasākums). Ekskursijas cena ir 1 eiro, biļetes cena – 4. Kā tā? Tajā iekļauts arī 1 eiro ziedojums katrai no ekskursijas laikā apmeklētajām baznīcām. Vispār jau labi izdomāts. Protams, ja grib, uz vietas baznīcā katrs var ziedot vēl.
     Arnštati diezgan daudz apmeklē tūristi organizētās grupās, bet citādi jau laikam ir tā, ka šeit nejauši nenokļūst, tālab man arī bija interesanti uzzināt, kāds tad būs mūsu publiskās grupas sastāvs. Bijām 10: dāma, kas nesen pārcēlusies dzīvot uz šejieni, viens pāris ar saviem viesiem, es un 2 pāri normālu tūristu – kas atbraukuši šo apvidu apskatīt.
     Kaut arī visas apstaigātās vietas no ārpuses biju jau redzējusi, ar ekskursiju esmu ļoti apmierināta, jo uzzināju arī jaunas interesantas lietas. Neesmu dikti ieinteresēta baznīcapstaigātāja (varbūt kāds vēl atceras, ka pagājušajā gadā drusku sūrojos par klostertūri Rumānijā), bet šoreiz viss bija koncentrēti un patīkami.
     Arnštates vecpilsētā ir 3 baznīcas, visas luterāņu, ārpus centra esot arī viena katoļu baznīca. Ja ārēji 2 ir līdzīgas (vienīgi Baha baznīca atšķiras ar ļoti vienkāršo veidolu), tad iekšpusē tās ir tik atšķirīgas cik vien var būt un tieši Baha baznīca ir visgreznākā: tajā dominē baltā krāsa un zelts! Par Bahu būs cits stāsts un tad būs arī tās bildes, šoreiz raksta beigās pievienošu lielu galeriju ar dažādos laikos Arnštatē fotografēto un to galeriju periodiski arī turpmāk papildināšu.
     IMG_2084No ārpuses ļoti interesanta ir Liebfraukirche (Jaunavas Marijas?) baznīca – tā ir milzīga, celta ilgi un būvniecības laikā arī arhitektūras mode mainījusies, tālab tās atsevišķi gali ir dažādos stilos (gotiskajā un romāņu), pat abi torņi nav vienādi…
     Iekšpuse – askētiski iespaidīga. Man patika, ka ir padomāts par dievlūdzēju ērtībām, uz krēsliem un soliem noliekot polsterējumu. Visas baznīcas ir ar apkuri, tajās mēdz notikt arī koncerti. Galerijā redzēsiet arī pie ieejas novietotu plauktu ar dziesmu grāmatu bibliotēku – ja nu savējās nav vai mājās aizmirsusies…
     IMG_2101Kā jau visām senajām pilsētām, arī Arnštates lielākais bieds bijuši ugunsgrēki un tie pilsētu postījuši ne reizi vien. Pēdējais lielais bijis ap 1700.gadu. Man bija interesanti uzzināt par jau iepriekš daudzviet redzētajām zvīņu mājām (arī ēka, kurā es dzīvoju, daļēji ir tāda) – tās ir azbesta plāksnes ar kurām noklātas koka pildrežģa ēkas, lai mazinātu degamību. Bet es biju domājusi, ka tās ir dekoratīvas skaidas vai kaut kas tāds… Dažām ēkām šīs zvīņas mēdz būt arī dekoratīvos rakstos izvietotas un jauki nokrāsotas – skaisti. Skatoties Arnštates galeriju varēsiet pamēģināt saskaitīt, cik zvīņaino tur ir. Bet esmu tās bildējusi arī citviet.
     Baha un trešajā apmeklētajā – Augšbaznīcā – bija interesanti redzēt, ka ir 2 vai pat 3 līmeņos izvietoti balkoni dievlūdzējiem un daļa no tiem ir kā ložas – aizsegti ar stiklojumu. Augšbaznīcā patlaban notiek restaurācija un līdzekļi tiek vākti arī ziedojumu veidā. Piemēram – blakus atrodas jau atjaunots gleznojums un vēl nerestaurēts, pie kura ir norāde, cik naudas tā restaurācijai nepieciešams. Interesenti var vienkārši ziedot līdzekļus vai novirzīt kādai konkrētai gleznai vai citam elementam.
     IMG_2134Steidzīgie šajā saitē var gūt pusminūtes animētu ieskatiņu Arnštates ekskursijā, kas automātiski izveidots GooglePhoto.
     Agrāk Arnštatē bijušas 11 strūklakas, ko pilsētnieki izmantojuši kā dzeramā ūdens avotus, tagad palikušas un darbojas 6 – visas greznas un senas. Gide pastāstīja arī par to, kādēļ Arnštates vecpilsēta ilgi saglabājusies tik neliela: Arnštate bijusi izteikta tirdzniecības vieta, uz kuru dalībnieki braukuši no plašas apkārtnes, bet starp tirgiem te īpaši ko darīt nav bijis, tālab iedzīvotāju skaits nav audzis, jo nekāda īpaša ražošana senajos laikos te nav notikusi. Ilgi pieticis ar apmēram ap tirgus laukumu sabūvētajām vareno tirgoņu ēkām un tikai pamazām gar malām sākušas rasties mazākas ēkas citiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
     IMG_2156Baznīcas ietekme gan bijusi liela – uz šejieni svētdienās nākuši apkārtnes iedzīvotāji un bijuši arī vairāki klosteri. Varenā Augšbaznīca sākotnēji tapusi kā daļa no karmelītu klostera mītnes un nav bijusi publiski pieejama. Vien pēc kāda lielā ugunsgrēka mūki uz laiku atļāvuši te nākt arī pilsētniekiem, bet joprojām viņiem ir unikāla bibliotēka un citi dārgumi, kas nav publiski pieejami. Vecpilsētā ir arī virkne citu baznīcai piederošu ēku.
Pilsētā ir saglabāts daudz seno durvju un aiz skaistiem vareniem vārtiem paslēptu iekšpagalmu. Dažos ir ierīkoti krodziņi, daudzi ir privāti.
     Dažviet arī jaunie vārti veidoti jaukā stilā, ir pa kādai jaunai ēkai, kas cenšas iederēties, bet visu vieno ziedošie augi gan ielas līmenī, gan kastēs pie logiem un balkonos. Zaļums un ziedi man tā patīk, ka esmu pat izveidojusi speciālo galeriju un pievienoju saiti uz to. Protams, ieraugot kaut ko skaistu, šī galerija tiks papildināta.
     IMG_2079Un noslēgumā – attēls, kurā redzama groteska ainiņa: ir sestdienas rīts Rātslaukumā, domes ēkas priekšā. Šodien te notiek lietoto mantu tirgus, bet Rātsnamā – arī laulību reģistrācija (pie durvīm gaida laulājamais pāris un viesi) un turpat piedzīta arī kravas mašīna. Bildē neredzamais tajā brīdī iekšā reģistrējamais pāris pēc iznākšanas ar to tika projām aizvizināts. Droši vien tam bija kāda simboliska nozīme, bet kopskats un sajūtas, skaļā kravas auto grozīšanās un taurēšana laukumā brītiņā, kamēr mēs gaidījām ekskursijas sākumu (jo bildes kreisajā stūrītī redzamā brūnā ēka ir tūrisma info centrs) radīja visnotaļ īpatnēju un šai vietai neraksturīgu atmosfēru.
     Te pielieku saiti uz Arnštates bildēm, kas nav ietilpinātas speciālajās fotogalerijās. Arī šī tiks pamazām papildināta, ko bildēšanas vērtu ieraugot.

KINGpilsēta Snēka

     Nīderlandes komandējuma ietvaros man bija viena brīva priekšpusdiena (konference sākās trešdien 13.30, es Leuvārdenā ierados otrdienas vakarpusē) un bija jādomā, kā to izmantot. Gribēju apskatīt kaut ko arī mazliet ārpus pamata pilsētas. Biju saņēmusi ieteikumu doties uz “ziemeļu Venēciju” – Giethoorn ciematu, taču nokļūšana turp bija mazliet ķēpīga un prasīja vairāk laika nekā gribētos. Tad nu iegriezos tūrisma info centrā un uzjautāju vai ir vēl kāda vieta netālu, ko varētu vienā rīta pusē apskatīt un saņēmu ieteikumu doties uz Snēku (Sneek) – tā arī esot jauka maza ūdeņu pilsēta – kaut kas pa vidu starp Leuvārdenu un Giethornu. Paklausiju un ar šo ieteikumu esmu ļoti apmierināta, tapa arī krietna fotogalerija. 🙂
IMG_1906-PANO     Ceļā devos ar vilcienu (19 minūtes, turp un atpakaļ biļete – gandrīz 10 eiro), izkāpjot nobildēju gan daudzos velosipēdus stacijas stāvvietā, gan vilcienu sarakstu – tas mūsdienās ir ērtākais šādas info fiksēšanas veids. Arī šeit bija “automātiskā” stacija – cilvēku nav, ir tikai vilcienu saraksts, biļešu automāti un tūristu bukletiņi pie sienas. Viesnīcā biju sagatavojusies – iPhone saglabājusi offline karti un tā noderēja jau uzreiz, jo no stacijas pilsētas centrs nav redzams – viss ir plakans, ļoti augstu ēku nav un arī virziena norāžu nebija (no pilsētas centra uz staciju gan ir)…
     IMG_1885Šovasar Nīderlandē laikam ir totālā petūniju mode – ziedu apstādījumos ir daudz, bet izteikti dominē labi koptas petūnijas – tās bija redzamas Leuvārdenas galerijā un būs šajā arī. Man ziedi ļoti patīk, tālab izbaudīju.
     Kaut arī iedzīvotāju skaita ziņā Snēka ir kādas 3 reizes mazāka par Leuvārdenu (33 tūkstoši iedzīvotāju), arī tā pieder Frīslandes senajām (dibināta 10.gs.) un slavenajām pilsētām. Līdzīgi kā Rīga bijusi Hanzas savienībā, abas manis apmeklētās bijušas savulaik varenajā Frīslandes tirdzniecības vienpadsmitniekā.
     Snēkas galvenais lepnums ir puķotajā bildē redzamie Ūdens vārti – senāk tikai cauri tiem varēja tikt pilsētā, šodien cauri tiem dodas tikai mazas laivas, lielākās izmanto paceļamos tiltus. Jā, kanālu un tiltu, kā arī kuģotāju blīvums Snēkā ir liels un nevajag ne 5 minūtes pie kāda no tiltiem pastāvēt, lai jau redzētu, ka tas tiek pacelts (un atkal nolaists)… – tas tiešām strādā. Arī galerijā var redzēt virkni paceļamo tiltu un daļu no tiem arī darbībā – tas ir fascinējošs skats, ko nevarēju nesabildēt.
     IMG_1902Kas vēl Snēkā ir pieminēšanas vērts? Protams, skaistās senās ēkas. No biznesa viedokļa interesanti fakti ir divi.
     Pirmais – jau virsrakstā minētais KING. Te nebūs runa par anglisko tulkojumu, bet pavisam cits stāsts. Tā vien šķiet, ka frīzlandiešiem svaiga elpa ir bijusi svarīga jau ilgi pirms tic-tac un košļājamajām gumijām, tālab joprojām populāras ir atsvaidzinošās sūkājamās končas un tabletītes.
     Klasiskā garša, protams, ir piparmētru (peppermunt). Visslavenākās Nīderlandē ir tās ar KING zīmolu (saīsinājums no nīderlandiska “augstāka kvalitāte nav iespējama” – apmēram tā, nekāda sakara ar angļu valodu), kas jau no pirmsākumiem tiek ražotas tieši Snēkā.
     IMG_1912Šo informāciju biju atradusi jau viesnīcā, mājas lapā atradu arī sortimentu un izdomāju, ko gribētu ciemakukuļiem nopirkt. Vietējā tūrisma info centrā jautāju, vai ir kāds firmas veikals vai kas tāds (tūrisma centrā nebija nekas no KINGiem, kaut vispār visādu tirgojamo suvenīru daudz) un saņēmu atbildi, ka nav gan. Bet KINGus taču varot nopirkt jebkurā supermārketā un kioskā!
     IMG_2078Tā, protams, gluži nebija: krustām šķērsām pa pilsētiņu staigājot, ieskatījos potenciāli derīgās tirgotavās un KINGu tajās vai nu nebija vispār vai varbūt kāds 1 veids… 😦 Bet nu labi, bildē redzams, ka kaut ko tomēr atradu. Jā, man paveicās – jau ejot uz vilcienu dīvainā un tūristiem gandrīz neredzamā vietā pamanīju vietējo lielveikalu un tajā bija 3 veidu KINGi!
     Lielākajā kastītē ir iekšā 5 klasiskie iepakojumi ar apaļajām tabletītēm (Leuvārdenas stacijā redzēju, ka par to pašu naudu, cik maksāja kastīte, te varētu nopirkt pusotru atsevišķo iepakojumu – ekonomiste manī bija priecīga) un mazajās – modernais variants – bez cukura un tic-tac veidīgā iepakojumā.
     CAOtra lieta. Nez kādēļ es biju domājusi, ka Eiropā populārais veikalu tīkls C&A ir vācu, bet, izrādās, man taisnība bijusi tikai daļēji: precīzi izsakoties tas ir nīderlandiešu. Vācu izcelsmes Nīderlandē dzīvojošie brāļi Klemenss un Augusts Brenninkmeijeri  (Clemens & August, no turienes arī C&A) to izveidojuši 1841.gadā un pirmais veikals ticis atvērts tieši Snēkā! Otrais – Leuvārdenā un tikai pēc tam sākusies tālāka ekspansija gan Nīderlandē, gan pasaulē – tagad veikali esot arī Centrālajā un Dienvidamerikā, ne vien Eiropā.
     IMG_2062Kompānija joprojām ir privāta un ģimenes pārziņā. Es pabiju abos veikalos (šo to arī nopirku), Snēkā gan piemirsu nofotografēt, tālāb pielieku bildi no Leuvārdenas.
     Te būs saite uz fotogaleriju – izbaudiet kaut mazliet no jaukās Snēkas burvības arī jūs! Tās sākumā esošās kombinētās bildes ir no stacijā esošajām pilsētas panorāmām.
     Ko vēl atceros piebilst, noslēdzot Nīderlandes miniseriālu?
  • Protams, ielās daudz dažādu ādas krāsu cilvēku, bet tas jau Eiropā ir ierasts.
  • Baltās rases cilvēkiem diezgan izteikti dominē gaiša matu krāsa.
  • Samērā bieži varēju runāt vai jautāt vāciski – ir jau kaut kas radniecīgs šajās valodās (redzot rakstītu tekstu var apjaust saturu, izruna gan būtiski atšķiras) un laikam tāpēc to zina diezgan daudzi.
  • Kaut kad iepriekš biju redzējusi statistiku, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam diezgan gari, bet vidējais nīderlandietis tomēr esot garāks. Te par to pārliecinājos – par kungiem pat nerunājot, no konferences pārdesmit dalībniekiem vismaz 2 dāmas bija garākas par mani (un man ir 1,80 m), arī ielās daudz gara auguma cilvēku – labs kontrasts ar iepriekšējos gados apmeklētajām Moldovu un Rumāniju, kuru iedzīvotāji ir izteikti īsāki.
  • Es nezinu vai tas ir no masveidīgās velobraukšanas, kādiem īpašiem ēšanas ieradumiem (konferencēs ēdienos un ielu kafejnīcās gan neko īpatnēju nemanīju) vai vēl no kā cita, taču šeit bija DAUDZ lielāks slaido (tagad es domāju horizontālo virzienu) cilvēku īpatsvars nekā Latvijā un Vācijā. Jā, ir mazliet apaļīgas kundzītes un kungi, bet viņi nedominē un praktiski neredzēju jaunresnos – jauniešus un jaunus cilvēkus, kas ir ļoti resni un ļumīgi.

Par Leuvārdenu un jūru, kas iet un nāk

Friesland mapEsmu atpakaļ Arnštatē un ir laiks mierīgi padomāt ko un kā par Leuvārdenu uzrakstīt. Jo – patika ļoti, bet visu jau uzrakstīt nevar… Tā kā neesmu droša, ka jūsu – lasītāju – interese ir tik pārāka par slinkumu, ka paši karti meklēsiet, tad es šajā rakstā ielikšu pat divas. 🙂

Pirmā ir no vikipēdijas latviskās versijas un rāda gan Frīzlandes provinces novietojumu, karogu un ģerboni. Savu ģerboni vietējie mīl un lieto plaši. Es gan varonīgi noturējos un nevienu tipisku suvenīru nenopirku (bet šo to sabildēju – galerijā redzēsiet). Leuvārdena ir Frīzlandes galvaspilsēta.

Kāpēc šī stāsta nosaukumā ir minēta jūra? Tādēļ, ka Leuvārdenai (un vispār lielai daļai no Frīzlandes un Nīderlandes) ar to ir visai ciešas un dinamiskas attiecības. Ne velti arī attēlā norādīta gan sauszemes, gan ūdens (!) platība. Klasika, ko mēs visi laikam zinām, ir, ka čaklie nīderlandieši ir prāvas teritorijas jūrai atkarojuši un to joprojām turpina… Jā, bet tas nav Leuvārdenas gadījums. Te ir iznācis pavisam citādi.

Friesland LeeuOtrajā kartē redzams, kā izvietotas Frīzlandes pilsētas.

Senos, bet vēsturē fiksētos, laikos ir pastāvējusi Middelzee (var tulkot kā Vidusjūra – bet ne tā, kuru tagad tā sauc), kas iestiepusies apmēram vertikāli vidū Frīslandē un Leuvārdena ilgus gadsimtus bijusi jūras krastā – lieliska tirdzniecības osta. Bet tad, droši vien klimata pārmaiņu rezultātā (un nez vai toreiz varēja cilvēkus vainot), tā izzudusi un ap 1500.gadu Leuvārdenai jau vairs tieša jūras krasta nav bijis. Tirgotājiem tas bijis liels trieciens. Ja ir interese, šajā saitē var noskatīties jauku animētu 7 minūšu filmiņu angliski.

Cilvēki šajā apvidū esot dzīvojuši vismaz no 10.gadsimta, bet vispār rakstos (vācu – tā akcentē nīderlandieši) Leuvārdena pirmo reizi minēta 1285.gadā. Patlaban Leuvārdenā esot mazliet vairāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju un, kā raksta kāds interneta komentētājs – tas ļauj saukties par pilsētu, bet patiesībā tas ir omulīgs ciemats. Es šim apzīmējumam piekrītu tā vislabākajā nozīmē – pilsētas centrālā daļa ir neliela un omulīga – ar kājām izstaigājama, dzīvība tur ir allaž.

IMG_1914Braukājot ar vilcienu, acīm patika zaļās plakanās ainavas un es brīnījos par to, ka dominē lopkopība (govis, aitas, arī kazas, zirgi un poniji), bet ne augkopība. Izrādās – vecā jūra vainīga – augsnes joprojām esot sāļas un īpatnējas, ne katru kultūru te var audzēt. Tad nu Nīderlandi/Holandi zinām kā siera karaļvalsti.

Galerijā zaļumu vidū vietumis arī tradicionālās ēkas un kanāli redzami. Par to, ka zaļumu bildes ir dažādās fotogalerijas vietās, nebrīnieties, jo bildēts gan braucot uz un no Leuvārdenu, gan arī vidus braucienā, par kuru būs nākamais stāsts. Un bilžu kvalitāti ietekmēja arī attiecīgā vilciena logu tīrība 🙂 Vējdzirnavas redzēju tikai vienas, bet toties paspēju nobildēt. Šeit tās pārsvarā izmantotas ūdens sūknēšanai. Interesantas arī tradicionālās lauku mājas ar ļoti augstajiem jumtiem. Nereti sastopamas ēkas ar niedru jumtiem. Vienu tādu – Leuvārdenā – arī nobildēju.

IMG_2065Rakstot par Nīderlandi nevar nepieminēt velosipēdistus, jo šeit to daudzums ir neaptverams. Nu jā – plakana valsts. Salīdzinoši – Arnštatē, kur klimats tomēr ir jaukāks, to ir būtiski mazāk (bet vienalga vairāk kā Latvijā). Velosipēdi ir visvisādi, nobildēju tikai vienu – ar feino bērnu stiklu.

Praktiski visur veloceliņi skaidri nodalīti gan no gājēju, gan auto ceļiem, arī ceļu šķērsojuma vietās. Atzīšos, šķērsojot ielas, man lielākās problēmas bija tieši ar atcerēšanos, ka jāuzmanās no velosipēdistiem – viņu ir daudz, brauc ātri un, ja es “nogriežos”, bet viņš nē, tad taču laikam viņam ir priekšroka… – vismaz tā viņi uzvedas/brauc. Ar automašīnām problēmu nebija – kā jau visur civilizētajā pasaulē, viņi perfekti palaiž gājējus. Uz un no darba/skolas vietējie brauc gan pa vienam (arī kungi uzvalkos un dāmas lietišķos tērpos), gan lielos baros. Vienmēr esmu dusmojusies uz šoferīšiem, kuri braucot glauda savus viedtālruņus, bet tagad zinu, ka vēl neaprēķināmāks viss ir tad, ja to dara velobraucējs… Es biju uzmanīga un nekādās problēmās neiekūlos, bet redzēju visu ko.

IMG_1954Pilsētā, protams, ir virkne muzeju, bet  to darba laiki ir aizņemtiem cilvēkiem nedraudzīgi – no 10iem vai 11iem līdz 17iem. Tā kā man papildu dienas nebija, tad iztikām viens bez otra. Mazliet jau žēl ir, protams. Labprāt būtu vismaz porcelāna kolekciju Princeses pilī apskatījusi.

Tā paša iemesla dēļ arī augstajā šķībajā tornī (galerijā vairākkārt redzams) uzkāpt neizdevās. Bet šis tornis (Oldehove) ir slavens ar to, ka būvnieki šķībumu pamanījuši jau pēc kādiem 10 uzbūvētiem metriem, taisnojuši, bet vienalga tas taisns vairs nav bijis dabūjams un tad nu pie kādiem 50 metriem būvniecība pātraukta un tornis tā arī nav pabeigts. Bet iecerēts jau arī bijis tikai kā tīra lielīšanās – ka būs augstāks kā Getingenē, bez citas/stratēģiskas nozīmes. Nu ja, lielība naudu nemaksā…

Tie no jums, kuri lasa visus rakstus pēc kārtas, jau redzēja Matas Hari statujiņu, bet kas vēl interesants ar Leuvārdenu saistīts? Jau no 15.gadsimta tā bijusi Frīzlandes galvaspilsēta (bagāta un varena – jau krietni pirms tam, kamēr vēl pie jūras bija) un līdz ar to spožuma varenu ēku un dažādu notikumu veidā te netrūkst. Periodiski šeit ir bijusi rezidence arī vareniem valdniekiem – tas saistīts ar Nasavas (Nassau) dzimtu – vēsturisko filmu un grāmatu cienītājiem šis uzvārds noteikti ir pazīstams, pārējiem var būt interesanti zināt, ka arī patreizējie Nīderlandes monarhi ir no šīs dzimtas.

sudraba slidasTēlotājmākslas mīļotājiem varu atgādināt, ka gleznotāja Rembranta sieva Saskija ir no Leuvārdenas. Bet tiem, kas bērnībā lasījuši jauko amerikāņu (!) autores grāmatu “Sudraba slidas” vai teātra izrādi ar šādu nosaukumu redzējuši, varu piebilst, ka visslavenākais kanālslidojums sākas un beidzas Leuvārdenā.

Pareizāk gan būtu teikt pagātnes formā, jo ne tikai pie mums ziemas uzvedas dīvaini… Un ne tikai ziemas – vietējie visā nopietnībā saka, ka pēc 200 gadiem Leuvārdenas vairs nebūšot – jūra atnākšot atpakaļ. Un viņiem kanāli/jūras aizsargvaļņi palīdzēt nevarēšot – kā jūra pati aizgāja, tā atnākšot – ar daļēji iekšēju ūdens līmeņa celšanos… Protams, mums, konferences viesiem, to dzirdēt par skaisto pilsētu bija nepatīkami, bet vietējie to uztver kā nopietnu neizbēgamību (protams, ar klusu cerību, ka varbūt…). Es neesmu sazvērestības un katastrofu teoriju piekritēja, arī cilvēka darbības izraisītai globālajai sasilšanai īsti neticu, bet tam, ka dabā ir dažādi cikli, to noliegt nevar. Lai nu Leuvārdeniešiem paveicas!

Nu jau pietiks teksta, laiks krietnai fotogalerijai – man Leuvārdena ļoti patika un te ir saite.
 

Pusotra diena cietumā

Jā, virsrakstā redzamais ir taisnība. Kā man tā gadījās? Pavisam vienkārši – tur notika konference. 🙂 Kā jau tas daudzviet gadās, laikiem mainoties, daļa kārtīgi būvētu ēku zaudē sākotnējo funkciju un jādomā, ko tajās izvietot. Rīgā nosacīti līdzīga ir Andrejsala, Leuvārdenas gadījumā – vēsturiskais cietums – ļoti skaista ēka un atrodas iekšpilsētā. 

Vispār jau interesanti. Nevaru teikt, ka par šejienes pēdējo desmitgažu arhitektūru es būtu lielā sajūsmā – tumši brūnas ēkas, bieži vien tik funkcionālas, ka es jau nosauktu par neglītām, bet te pēkšņi – cietums un skaists… Bet – paskatieties paši ieejas vārtu bildi. Vai tad citādi kā par skaistu to var nosaukt?

Ēku komplekss ir plašs un pamazām tiek atjaunots un atdzīvināts – aizpildīts ar dažādām radošajām industrijām un to, ko mēs Latvijā nu jau laikam esam pieraduši saukt par biznesa un visādiem citiem inkubatoriem. Viss tiek iekārtots maksimāli ērti un funkcionāli, bet fonā saglabājot paskarbo cietuma estētiku – restes, “nopietnas” durvis, metāla kāpnes… – caur raksta noslēgumā pielikto saiti arī jūs varēsiet mazliet pa bijušo cietumu pastaigāt.

Smieklīgi stilīgas man likās uz grīdas ar krāsainu krītu uzvilktās norādošās bultas (uz konferenci, uz tualeti…). Vienlaikus šeit, ēku atjaunojot un pielāgojot mūsdienīgai lietošanai tiek izmantotas arī visjaunākās tehnoloģijas. Arī, piemēram, tualetē. Kas tad tur? Nu, tas vien, ka sienas eleganti tumšpelēkas un podi melni, logi aizrestoti vēl nebūtu nekas. Lielākais pārsteigums (apspriedām vairākās kompānijās) sagaida svarīgā apmeklējuma nobeigumā. 🙂 Nu jau laikam arī Latvijā vai visi vienā vai otrā vietā ir izmēģinājuši tos roku žāvētājus, kur rokas iekšā jābāž (un jākustina uz augšu un leju). Nu lūk, no šīs vietas arī sāksim. Tātad – no kabīnītes iznākot priekštelpā redzams “roku iebāžamais aparāts”. Bet kā pietrūkst? Protams, izlietnes! Grozi galvu cik gribi – nav! Ieskaties atpakaļ kabīnē – tur arī nav! Ko tad žāvēt? Izrādās, šis aparāts ir megagudrais – iebāžot rokas, tās vispirms tiek nomazgātas ar smalku ūdens pilienu migliņu (un aparāta iekšiene izgaismojas zila), pēc tam ieslēdzas zaļā gaisma un rokas tiek nožāvētas. Un nemaz nav jākustina – vienkārši jātur iekšā. Stilīgs sīkums, bet nu jau pēc divu dienu lietošanas saku – ērts. 

Par pašu pasākumu/konferenci te gari nerakstīšu. Būtība – šis bija pusotrgadīga ES finansēta inovāciju projekta noslēgums. Kāpēc es tur biju? Jo viens no partneriem bija Vidzemes augstskola, kur tās studentu grupām bija inovatīvo projektu/darbu konkurss, kas izpaudās tā, ka organizācijas (arī SportIdent) deva uzdevumu, kuru viņiem vajag atrisināt un studentu komandas pie tā strādāja. Noslēgumā Valmierā tika salīdzināts 5 studentu komandu veikums (katrai bija cits uzdevums) un vinnēja “manējie” – tie, kuri izstrādāja tiešsaistes lietotni orientēšanās sacensībām. Studenti un Latvijas puses organizatori brauca atrādīt savu veikumu, es – pārstāvēt SportIdent un paskatīties kā tas viss kopā izskatās. Bija arī mazliet lekciju par inovāciju tēmām (labas!) un daži atraktīvi praktiskie darbi dalībniekiem – no trešdienas pusdienlaika līdz ceturtdienas vakaram. Fotogalerijā dažās bildēs ir redzami arī kādi darba momenti. Mans favorīts ir šajā bildē redzamais cienījamais zinātnieks, kurš cenšas no augšas nobildēt grupas darba veikumu. 

Varu godīgi piebilst, ka šis bija tiešām patīkams pasākums – vērtīgs un vienlaikus ne-stīvi akadēmisks, bet atraisīts un atraktīvs. Savu veikumu prezentēja arī Kipras un Igaunijas pārstāvji, bet viņi bija gājuši citu ceļu, ne rīkojot “sacensības” uzņēmumu problēmu risināšanā, kā to darīja valmierieši. Bet man viņu pieeja ļoti patīk.

Te būs saite uz konferences un cietuma apvienoto fotogaleriju.

Protams, pirmās konferences dienas vakarā bija kopējas vakariņas, bet odziņa bija otrās dienas/šodienas pusdienlaikā, kad turpat pie cietuma mūs gaidīja 2 plakanlaivas, lai izvestu mazā ekskursijā – apskatīt Leuvārdenu no ūdens līmeņa. Tas bija labi! Vietumis tilti bija tik zemi, ka ne vien gidam, bet arī mums nācās galvas pieliekt un arī tad ne zem visiem tiltiem varējām pabraukt – ūdens līmeņa svārstības te ietekmē arī tūristu maršrutus. Vietām tilti patiesībā jau līdzinājās tuneļiem: bija ne vien gari, bet arī līkumoti un ar sazarojumiem un norādījuma zīmēm: ja brauksi pa labi, nonāksi tur…, bet ja pa kreisi, tad… 

Braucot gar ultramoderno stikloto teātra fasādi, varējām uztaisīt savas laivas “selfiju” – noteiktā vietā stiklos kā spogulī atspīd laiva visā garumā. 

Vienā bildē uz tilta margām redzama sievietes figūriņa. Tā ir ne vairāk un ne mazāk kā leģendārajai dejotājai un spiedzei (nu jā, leģendu tur esot vairāk, nekā patiesības) Matai Hari veltīta, jo viņa esot dzimusi Leuvārdenā – ir apskatāma arī viņas māja. Un vēl, un vēl, un vēl.. – ko tik visu mums gids nepastāstīja. Protams, ne varu, ne gribu to visu atkārtot. Kaut kur šajā galerijā un vēlāk arī pilsētai veltītajā varēs redzēt uz ēkas sienas attēlotus “laivu vilcējus” – kad motoru vēl nebija un šaurajos kanālos airiem vietas nepietika (vietām bildēs var redzēt, cik tuvu laivas malas ir kanāla malai), tad tos pa krastu tauvā vilka vai nu zirgi, vai cilvēki. Veco tiltu apakšās vēl ir saglabājušies metāla gredzeni – tajos bijušas iestiprinātos ķēdes, pie kurām turoties, laivas cauri tām izdabūtas, jo tur jau ārpusē esošie palīdzēt nevar. Jā, sarežģīta tā pirmsmotoru ēras dzīve bijusi…

Labi, pietiks rakstīt, te pielieku saiti uz galeriju ar skatiem uz Leuvārdenu no ūdens līmeņa.

Rīt, piektdien, jau no rīta dodos garajā vilcienatceļā uz Arnštati. Domāju, ka par šo komandējumu taps vēl 2 stāsti, bet kad tieši – nevaru apsolīt, centīšos tuvākajās dienās uzrakstīt – kamēr vēl līdz ausīm smaidu par jauko šeit pavadīto laiku un uzzināto.