Kā jau rāda nosaukums, šoreiz būs mazliet dīvains stāsts un sākšu ar mazu taisnošanos. Kad gatavojos pirkt vilciena biļeti Leipcigai (tālajos braucienos ar ātrvilcieniem ir jāpērk biļetes uz konkrētu vilcienu, nevis brīvās kā tuvajos – brauc cikos gribi, bet ar vietējās satiksmes vilcienu), viens no maniem kolēģiem tā kā pabrīnījās: uz Leipcigu? Tur taču nekā nav…
Ņemot vērā arī šo viedokli, atceļa biļeti nopirku uz pieciem ar minūtēm un arī pati Leipcigā apskatāmo diži iepriekš neizpētīju – paļāvos, kā jau parasti, uz pilsētas ekskursijas informāciju. To nu man nācās stipri nožēlot, jo ekskursija beidzās pēc vieniem, tad elpas atvilkšana nesteidzīgi pusdienojot Panorāmas tornī un skaistie skati uz Leipcigu no augšas un tad jau dienas pārējā daļa pagāja pulkstenī skatoties, lai neaizrautos un atceļa vilcienu nenokavētu…
Šoreiz ekskursijas laikā uzzināju par tik daudziem interesantiem objektiem, ka no sirds varu vai nu ieteikt Leipcigu plānot uz vairākām dienām vai – ar rūpīgi izvēlētiem dažiem objektiem, jo visus apskatīt jau nevar paspēt nekad. Un te nav runa par muzejiem – tie ir pārsvarā centrā un arī tajos var daudz laika pavadīt.
Piemēram, iepriekšējā bildē redzamais ļoti modernais modernās mākslas muzejs, vai šeit pieliktā bilde – ievērības vērts ir ne tikai pilsētas vēstures muzejs, bet arī tā speciāli bērniem veltītā daļa – lai viņiem interesanti. Nu vispār jau ļoti patīkami – arī Gotā pils muzejā bija bērniem domātā interesantā Dabas muzeja ekspozīcija un Pils muzejā peļukhercogs – lai viņu uzmanību noturētu.
Acis piesaistoši ir abi ļoti greznie Leipcigas Rātsnami. Vecais ir slavens kā tipiska renesanses laikmeta būve, celts 1556.gadā un esot uzbūvēts 11 mēnešu laikā. Tas atrodas pašā centrā un tagad tajā ir arī muzejs, kura eksponātu skaitā ir gan slavenā vācu gleznotāja Krānaha gleznas, gan arī Mārtiņa Lutera rokraksti un viņa sievas laulības gredzens.
Luters un reformācija vispār ir ļoti cieši ar Leipcigu saistīti – šeit viņš bijis ne reizi vien un dzirdīgas ausis atradis – te notikuši gan slaveni disputi, gan sprediķi.
Jau vecais Rātsnams man šķiet liels, bet 1905.gadā izrādījies, ka rātei tajā vietas vairs nu nekādi nepietiek un mazliet attālāk uzcelts otrs – nu tiešām gigantisks, pēc īpatnējā torņa to pamanīsiet arī galeras bildēs, kas no Panorāmas torņa fotografētas.
Šim stils ir tik īpatnējs (jūgendisks romantisms?), ka ja man jautātu, kad tas celts, es noteikti būtu nosaukusi agrāku gadu nekā 1905. Bet nu labi, bagātie dara kā grib… 🙂
Jau agrāk esmu rakstījusi, ka mazliet uzmanos un izvairos no nejaušiem zoodārzu apmeklējumiem – man nepatīk, ja tās ir, atvainojiet, diezgan smirdīgas un šauras dzīvnieku mocību vietas (kā, Kišiņevā un Timišoarā), bet esmu redzējusi arī patiešām labus – ASV). Un man ir mazliet žēl, ka pietrūka laika Leipcigā – ar autobusu garām braucot gids vietējo slavēja kā tādu, kur dzīvnieku sugu gan paliekot mazāk, bet to dzīves apstākļi aizvien tiekot uzlaboti un mazliet pavīdējušais samērā jaunais milzīgais futūristiskais kupols vispār esot īsta daudzlīmeņu tropu dzīvnieku paradīze.
Ļoti interesants esot arī mazliet attālāk bijušajā gāzes tornī (mums Rīgā arī vairāki tādi ir) izveidotais Panorāmetrs – apaļa izstāžu zāle (diametrs 57 metri, augstums – 49), kurā uz pusotru-diviem gadiem tiek iekārtotas iespaidīgas 360 grādu ekspozīcijas, patreizējā ir veltīta zemūdens pasaulei – Lielajam barjeru rifam pie Austrālijas.
Bērniem droši vien patiktu pilsētas pievārtē izvietotais Belantis atrakciju parks.
Bet lielajiem? Lielu kvartālu aizņem ļoti modernā Mediju pilsēta, kur atrodas filmēšanas paviljoni, radio un TV kompānijas, kā arī viss cits mūsdienu medijiem vajdzīgais. Gide lepni stāstīja, ka tieši tur esot arī paviljons, kurā kaut kāds Vācijā mega populārs seriāls tiekot filmēts…
Bet bildē nav mediju kvartāls. Braucām garām arī daļējam spoku rajonam – VDR laikā gandrīz ārpus Leipcigas būvētajam mešu centram un šī, protams, ir bijusi PSRS paviljona ēka. Tagad, līdzīgi daudzām citām, tā stāv tukša un pilsēta īsti nezina ko darīt, jo tādi fiziski pastāvīgi preču paraugu izstādīšanas centri vairs nav aktuāli. Labi vien ir, ka Šlesers Rīgā pie lidostas nepaspēja tādus sabūvēt – doma jau bija, ka nu tik būs pie mums izstādes un kongresi biezā kārtā…
Vēstures stundās man kaut kā garām paslīdējis fakts par 1813.gada Leipcigas kauju – tajā piedalījušies ap 600 tūkstošiem karavīru un ap 100 tūkstošiem krituši. Kas pret ko? Vienkārši sakot – Napoleons pret sabiedroto grupu, ko veidoja Krievija, Prūsija, Austrija un Zviedrija. Zaudēja Napoleons. Un paši leipcigieši (Saksija) bija nepareizajā – zaudētāju pusē…
Starp citu, vai jūs arī bērnībā un skolas gados mulsāt, lasot par, piemēram Sakšu ķēniņu un sakšiem kuri to un šito… – kā jau iepriekš rakstīju, tādas Vācijas senāk nebija, vācieši bija izkaisīti pa dažādajām valstiņām un, tā kā Saksija bija salīdzinoši mums viena no tuvākajām, tad mums ar sakšiem darīšana ne reizi vien bijusi.
Bet nu labi, vēl uz mirklīti atgriežamies pie Leipcigas kaujas. Tagad tajā vietā ir parks un gigantisks memoriāls. Tā lielumu mazlietiņ var novērtēt, augšējā bildē salīdzinot cilvēku augumus ar akmens veidojuma proporcijām. Vai – redzot, cik milzīgs tas izskatās arī no Panorāmas torņa – gluži kā milzu kalns, kas tālumā slejas pāri visam pārējam.
Tornī varot gan uzkāpt, gan ar liftu uzbraukt un plašajā laukumā tā priekšā tiekot dažādi pasākumi un koncerti (arī rokkoncerti) rīkoti.
Leipciga ir arī ļoti zaļa un zila: daudz parku un ūdeņu. Ir pieejamas vairākas laivu ekskursijas, kurās varot Leipcigu kā Vācijas Venēciju izbaudīt. Nu dikti jau man žēl, ka tam laika nepietika. Tik vien redzēju, kā ar autobusu pāri vairākiem tiltiem ar skaistiem skatiem braucot. Labā laikā noteikti skaisti. Mazam mierinājumam man paliek vienīgi fakts, ka manā otrdienā, kaut nelija, tomēr bija pavēss un apmācies – ne gluži ideāls laiks laivu braucienam. Ir daudz parku un pat krietns mežs, kas stiepjas cauri pilsētai.
Viens no iemesliem, kāpēc Leipciga ir plaukstoša pilsēta, ir arī tajā vai pie tā izvietotās ražotnes. Leipcigā joprojām ir šis un tas no sīkās mašīnbūves (piemēram,poligrāfijas iekārtas), bet pēc 2000.gada šeit ļoti modernas rūpnīcas atvēruši tādi automilži kā BMW un Porsche.
Un abos gadījumos būvēts ar īsteni Leipcigisku vērienu, pieaicinot pasaulslavenus arhitektus. Porsche gadījumā – latviešu izcelsmes vācieti Meinhardu fon Gerkānu. Leipcigā top Panamera, Cayenne un Macan. Protams, ir arī moderna testu trase. Bildē redzamais ir ekstravagantais apmeklētāju centrs, tiek organizētas arī ekskursijas pa rūpnīcu.
BMW rūpnīca atklāta 2004.gadā un tās ne mazāk futūristisko apmeklētāju centru projektējusi Zaha Hadida. Arī šeit ir iespējamas ekskursijas pa rūpnīcu, pie tam 2 veidu: ar stāstu par parastajiem vai elektromobiļiem, jo te top gan visi elektriskie BMW, gan mazo ciparu parastās degvielas izmantojošie modeļi. Te nodarbināti ap 5200 cilvēku un dienā top vairāk kā 700 jauni BMW.
Pašai ļoti žēl, ka nebiju paveikusi mājas darbu un par autorūpnīcām uzzināju tikai autobusa ekskursijas laikā – noteikti būtu gribējusi vismaz vienā no tām ieskatīties, bet tad tas bija jau laikus jāsaplāno.
Neko darīt, tā vien šķiet, ka nāksies Leipcigā kaut kad vēl atgriezties! Bet nu jau pietiks teksta, pielieku saiti uz fotogaleriju. Tajā atkal saliku tematiskos virsrakstiņus.
Kad uzjautāju šefam, ko viņš par Leipcigu domā, saņēmu atbildi, ka tā neapšaubāmi esot šīspuses dzīvelīgākā un plaukstošākā pilsēta, un vispār viņš uzskatot, ka Vācijā savā attīstībā par to pārāka patlaban esot tikai Berlīne. Protams, fakts, ka Leipcigā ir vairāk kā 40 tūkstoši studentu, daudz zaļuma un jaunu sporta un atpūtas bāzu arī nāk par labu.
Gide jau eksursijas sākumā teica, ka Leipcigā nekad neviens valdnieks nav rezidējis – brīnumaini rets gadījums priekš visādiem valdniekiem bagātās Vācijas.
Un tirgotājiem ir gudriem jābūt vai gudrus palīgus vajag, tālab jau 1409.gadā šeit izveidota universitāte – otra vecākā Vācijā. Abu šo faktoru rezultātā Leipciga veidojusies skaista, bagāta un brīvdomīga. Vēsturiski Leipcigā attīstījusies tekstilrūpniecība, kā arī izdevniecības un poligrāfija (brīžam Leipcigā pastāvējušas pat vairāki simti izdevniecību un apmēram tikpat tipogrāfiju). Un tad jau tikai saprotami, ka arī šo nozaru iekārtu būve gājusi līdzi – tā teikt, lai viss ātri un uz vietas pieejams.
Interesanta vieta ir Augusta laukums (Augustplatz) vienā no vecpilsētas stūriem. Šeit satiekas gan Panorāmas tornis, gan ekstravagantā universitātes jaunā ēka, gan slavenā simfoniskā orķestra mājvieta (gide, nezinot, ka esmu no Latvijas lepni teica, ka viņiem esot pasaules klases diriģents – Andris Nelsons; sīkums, bet patīkami). Attēlā – orķestra mājvieta.
tam vēl klāt prasts tirgus ar savu skaļumu, nekārtību un arī netīrību. Tā kā tirgus novietojies visapkārt smalkajam baseinam, tas vairāk atgādina nevīžīgu peļķi… Šoreiz gan brīnos, kā kārtīgie vācieši tā ļāvuši skaistu vietu saķērnāt. Bet var jau būt, ka tas tirgus ir tik ļoti svarīgs…
Priekš manis Panorāmas tornis bija ļoti veiksmīgs un īstajā laikā: pie tā ap vieniem beidzās ekskursija un gide pateica, ka par 3 eiro var no torņa augšas uz pilsētu paskatīties. Un piebilda, ka augšā esot arī restorāns ar komplekso/biznesa pusdienu piedāvājumu par saprātīgu cenu. Ko gan var gribēt 7os cēlies un jau labi izstaigājies cilvēks ap pusdienlaiku? Protams, ēst. Ar to arī sāku – skats no 29.stāvā (augstākie logi) izvietotā restorāna uz leju ir skaists. 3 ēdienu pusdienas maksā 8,9 eiro, porcijas bija saprātīgas, viss ļoti eleganti pagatavots un pasniegts (protams, arī izcili garšīgs), interjers jauks – lieliska vieta nesteidzīgai elpas atvikšanai. Pēc tam, protams, devos vēl dažus stāvus uz augšu – uz skatu daļu un tapa gan tā bilde, kas bija šī stāsta sākumā, gan skats uz dzelzceļa staciju no augšas un vēl citas, kas būs galerijā.
Universitāte tagad mitinās supermodernajā centrālajā ēkā turpat blakus tornim un vēl citviet pilsētā. Protams, Leipcigā ir vairākas augstskolas: arī tehniskā, mākslas un mūzikas, grafikas un izdevējdarbības, kaut kas mūsu Sporta akadēmijai līdzīgs…
“hof” (sēta, iebraucamā vieta) un kādu īpašvārdu, kas to no citām atšķir. Te nu īpašniekiem un arhitektiem ir bijis kur izpausties.
Ēku greznība un dažādība ir pārsteidzoša – gan interjeros, gan eksterjeros, arī daļa veikalu saglabājuši šo vēsturiskuma elpu (galerijā būs vairāk bilžu, jo man patiešām ļoti patika) – pastaiga pa un cauri tiem ir bauda visiem stilīga vēsturiska skaistuma mīļotājiem. Kur gan vēl var katru dienu pa sarkano paklāju paieties…
Šī laikam ir tā reize, ka var droši sacīt – tirgotāju izmanība un tai sekojošā bagātība ļāvusi Leipcigai veidoties tik ļoti skaistai un greznai, kāda tā ir. Hitlera nākšana pie varas un holokausts bija milzīgs trieciens, jo vismaz 40 tūkstoši iedzīvotāju bija ebreji un vai nu tika nogalināti, vai lielā steigā pilsētu pameta. Deviņdesmitajos gados šurp esot pārcēlušies vairāk kā tūkstotis ebreju no sabrukušās Padomju Savienības, ar savu uzņēmību palīdzot atdzīvināt Leipcigas saimniecisko dzīvi, kad, Vācijai apvienojoties, daudzi vācieši savukārt pārcēlās uz tās bagātāko daļu – bijušo Rietumvāciju.
2.pasaules kara laikā vairākkārtēja bombardēšana ir krietni papostījusi pilsētu (tikuši sagrauti ap 60% vēsturiskās apbūves), tādēļ jauno ēku ir salīdzinoši daudz. Patīkami, ka daļa no drīz pēc kara uzbūvētajām ļoti utilitārajām ir vai patlaban tiek nomainītas ar augstvērtīgu arhitektūru. Pat ja tie ir vai būs tirdzniecības centri un viesnīcas, tad ar stāstu vai simbolisku nozīmi.
Un tas jau laikam nebūtu stāsts par Vāciju, ja Šillers, Gēte vai Bahs netiktu pieminēti. 🙂 Jā, protams, visiem trim ir bijusi saistība ar Leipcigu. Par Bahu kaut kad taisos uzrakstīt apvienoto un pāri pilsētām stāvošo stāstu, Šillera namiņš tiks pieminēts nākamajā stāstā, te tad drusciņ par Gēti.
Tas ir saglabājies tieši tādēļ, ka atrodas pagrabā – ēka virs tā tagad ir cita, bet pazemes velvēs izvietotais krodziņš pastāv.
Turpat blakus, protams, ir arī Mefistofeļa vārdā nosaukta kafejnīca… – Leipcigā viss ir bizness.
IEVAS PASAULE 