Category Archives: Rumānija

Darb-piektdiena

Tā kā esmu tikusi pie iPadam ērta interneta komplektā ar labu kafiju, uzrakstu arī šodienas/piektdienas stāstu.

Nu labi, nebiju tik traka kā solījos, Rektorātā ierados kādos 8.25. 🙂 Bet arī tad, visas citas darbinieces jau bija, izņemot “manējo”. Toties pārliecinājos par to, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Kolēģes un pat priekšniece kautrīgi aizbildināja Loredanu, ka brauciens uz Bukaresti esot mokošs (6 stundas ar savu auto vai kādas 11 ar nekomfortablu vilcienu un izrādījās, ka Loredanai šoreiz ticis otrais) un tālab viņa kādu mirkli kavēšoties… Tad nu laiku īsinot vispirms tiku pie nelielas ekskursijas pa skaisto ēku (ārskats ir iepriekšējā stāstā). To kompānija Lloyd būvējusi ap 1900-to gadu ofisa vajadzībām. TPU te saimniekojot kopš 1946.gada. Cik nu līdzekļi ļaujot, tik ēku uzturot un remontējot, bet nekādas lielās brīvības nav arī no otras puses – ēka ir arhitektūras piemineklis. Vēl līdz neilgam laikam te bijušas arī dažas fakultātes, tagad palikusi tikai administrācija. Augšējā bildē redzama mazā senāta zāle – tā ir mūsdienīgi aprīkota, ar kādām 60 sēdvietām, te notiekot sanāksmes, doktora darbu aizstāvēšanas un nelielas konferences.

Otrajā redzama īsteni “vīniski” greznā lielā senāta zāle (līdzīgi grezns ir foajē). Tajā notiekot vissvarīgākās sanāksmes. Pēc Austroungārijas impērijas sabrukšanas, šajā zālē savulaik esot pieņemts arī Banatas apgabala lēmums par pievienošanos Rumānijai (pārējie varianti: kaimiņvalstis Ungārija un Serbija). Vispār jau pats pilsētas nosaukums ir ungārisks – radies no netālās upes Timišas, taču iedzīvotāju vairākums te vienmēr bijuši rumāņi.

Atgriežoties no mazās ekskursijas, izrādījās, ka Loredanas joprojām nav. Tad jauki parunājāmies ar nodaļas vadītāju profesori Liu (jeb vajadzētu rakstīt – Liju?) Dolgu – viņa inženierzinātņu studentiem māca telpisko zīmēšanu/modelēšanu vai kaut ko tādu. Arī viņi mokās ar tādām pašām problēmām, kā Latvijas augstskolas: patlaban ir demogrāfiskā bedre, inženierlietas studēt nav viegli, lai dabūtu valsts finansējumu, jāuzņem daudz studentu un pēc tam pašiem jāmokās ar vājākajiem, tos visādi motivējot un mēģinot noturēt (nauda, nauda…). Specifiskas atšķirības ir divas: 1) tā kā te ir diezgan daudz ražotņu, jaunieši un arī darba devēji lielā mērā dodot priekšroku ātrāk iegūstamai tehniskajai profesionālajai izglītībai. Mūsdienās jau inženieri lielā skaitā ārzemju meitas uzņēmumiem/ražotnēm nav vajadzīgi, jo viņi mēdz būt prasīgi un dārgi. 2) Timišoarieši jau kādus gadus cieš no tā, ka ārvalstu uzņēmumi pārceļ ražošanu uz vēl lētākām valstīm (tālo Ķīnu vai kaimiņzemēm Ukrainu un Moldovu)… Un tad atkal tehniķi spējot labāk un vieglāk atrast darbu nekā inženieri. Skarba realitāte. Mēs Latvijā joprojām skandinām, ka inženierus dikti jau nu vajag, bet vai tā tiešām ir?

Mazliet pastāstīju par Vidzemes augstskolu, iedevu anglisko info lapu un latvisko bukletu un vienojāmies, ka kaut kad vēl satiksimies parunāties.. 🙂

Tad jau bija klāt arī Loredana (9.30) un ar viņas auto devāmies iepazīties ar manu “īsto” prakses vietu – Ražošanas un transporta vadības (menedžments taču!) fakultāti. Fakultāte ir mazākā, bet arī skaistā un atjaunotā senā ēkā (varbūt vēlāk sabildēšu, šodien mums iznāca steidzīga tikšanās). Izstāstīju par savu MD tēmu un ko labprāt no viņiem sagaidītu. Viens no kolēģiem varēja paspīdēt dekāna priekšā, jo zināja, kas ir ArisPlus (sveiciens maniem studiju biedriem), bet par Stellu gan neviens neko nezināja. Tad izstāstīju ideju “cilvēku valodā” un viņus tas ieinteresēja. Izrādījās arī, ka labi vien bija, ka vakar vakarā nenoslinkoju angliskoju to savu pamatshēmu – varēju viņiem parādīt kopskatu. Malači, ka viņiem nebija kauns atzīties, ka no psiholoģijas un pedagoģijas smalkumiem viņi neko daudz nezina. Man gan tas nozīmē, ka saņēmu “mājas darbu” – sagatavot īsu pārskatu par teorētisko pamatojumu uztveres tipiem un mācību materiāliem saistībā ar tiem. Nāksies šo to tulkot un šo to radīt no jauna – angliski. Pēc tam tiksimies atkal un varēsim detalizētāk parunāties. Ja šo lasītu profesors Ginters, viņam patiktu – nevarēšu prakses laiku feini nobumbulēt, būs arī jābīda maģistra darbs. 🙂

Pēc tam nāca reģistrēšanās bibliotēkā. Uhh… – tā patiesi ir milzīga, moderna, plaša un grezna. Interesanti ir realizēts stāvu marķējums kāpņu telpā – virs katra stāva durvīm ir plauktiņš, kurā ir tik grāmatu, kurš stāvs šis ir. Otrais un trešais stāvs izskatās kā bildē – brīvpieejas plaukti un ērtas vietas darbam. Pirmajā stāvā ir katalogi, enciklopēdjias un slēgtais abonements, viss ceturtais stāvs – datordarbavietas ar ļoti skaistu skatu uz pilsētu. Datori, tāpat kā ViA jaunajā ēkā, pieslēgti severim pa taisno, tāpēc nav lieka trokšņa. Platekrāna monitori man ļoti patika, bet neizdevās tikt pie iespējas rakstīt latviski – pati ar uzstādījumiem līdz galam galā netiku, atsauktais IT puisis paskatījās, teica: “skaidrs, tūdaļ būšu atpakaļ”, bet piecu stundu laikā tā arī vairs neparādījās. Nu tad apdarīju visu nespecifisko.

Bibliotēka darbojoties kopš pērnā novembra un atklāšanas pasākums noticis mums “pazīstamā” veidā – ar simbolisku grāmatu nodošanas ķēdi no vecās bibliotēkas centrā uz jauno. Ķēdē bijuši 1000 dalībnieki – studenti un mācībspēki. Bet es biju domājusi, ka latvieši ir vienīgie un unikāli…

Bibliotēka ir atvērta darbdienās no 9.00 līdz 20.00, brīvdienās slēgta “parastajā formā”, bet 24/7 režīmā ir pieejama viena plaša darba telpa ar wi-fi, kur var nākt ar savu datoru un strādāt ar saviem vai elektroniski pieejamajiem materiāliem. Es gan vēl nezinu, ko darīšu nedēļas nogalē, jo pieeju šai telpai vēl nedabūju – būšot nākamnedēļ.

Vispār jau tas dzīvībai nav bīstami, bet galvenā man patlaban ir “datorproblēma”. Kā teiktu man pazīstamie datoriķi: principā jau viss ir kārtībā. Bet: 1) bibliotēkas datoriem jau minētā valodas problēma, 2) wi-fi pieeja bibliotēkai būs kaut kad nākamnedēļ, 3) hostelī wi-fi netiek piedāvāts, vadu internetam pieslēgšana tik nesaprotama, ka neesmu tikusi galā un, visticamāk, nedēļas nogalē nebūs neviena, kas palīdzētu. Tad nu atliek šur tur pieejamais wi-fi kafejnīcās, ko pašlaik arī izmantoju. Varbūt painteresēšos par mobilo operatoru priekšmaksas tarifiem iPad vajadzībām – ir tomēr feini, ja internets ir tad, kad ir ērti… Kafija te ir par kādu 1/3 lētāka nekā pie mums, bet summā tomēr var sanākt dārgāk kā tā karte. 🙂

Ko es ņemos ar to internetu un mācībām? Pavisam vienkārši – kamēr man vēl nav daudz paziņu un saprašanas par to, ko citu vēl te varētu sadarīt, varētu arī pastrādāt. Jo tad, kad minētie uzradīsies, tie prasīs laiku un mazinās darbaprieku. 🙂

Pirmie (nogurušie) iespaidi

Leave a reply

Rakstu šo iebraukšanas dienas (24.jūnija) vakarā, publicēšu, kad tikšu pie interneta.
Pulkstenis ir 21.21, kad nu beidzot mierīgi un ērti esmu iekārtojusies savā gultā. Vienā teikumā sakot – viss ir kārtībā. Ja ir pacietība lasīt vairāk, tad lasiet ar. 🙂

Ja neskaita brokastis mājās un braucienu uz lidostu (pa fantastiski tukšu Jāņu dienas Rīgu), tad mana Erasmus+ prakse sākās ar lidojumu uz Budapeštu 13.00. Divarpus stundas un galā biju. Lidojums bija mierīgs, vienīgi šoreiz pirmo reizi sēdēju lidmašīnai tiešām pašā astē (pēdējā rindā) un brīžam varēja mazliet just, ka “asti šūpo” – citādākas sajūtas nekā ierastajā lidmašīnas vidus vai priekšējā daļā sēžot. Bet – lidot man joprojām patīk.

Jau mājās esot biju rezervējusi vietu busiņā uz Timišoaru un e-pastā bija rakstīts, ka ielidošanas zonā mani sagaidīs cilvēks ar lapiņu ar uzrakstītu manu vārdu. Izklausās vienkārši. Bet – Budapeštas lidosta ir maza, tur viss notiek ātri un man iznākot neviens mani negaidīja… Sapratu, ka jāpaskatās epastā, kas tur tālāk rakstīts – par “X gadījumiem”. Pēc brītīņa izdevās pievienoties lidostas wi-fi un izlasīju, ka, ja pēc 50 minūšu gaidīšanas mani neviens nav savācis, tad jāzvana firmai uz norādīto numuru. Nodomāju – nu ko, internets ir, skaips darbojas, ja vajadzēs zvanīšu ar. Tā nu apsēdos, pa brīžam pagrozīju galvu uzrakstainos cilvēkus pētīdama un mierīgi sēdēju. Kad bija pagājušas 40 minūtes, izlēmu pati vēlreiz noiet gar ļaužiem ar tiem uzrakstiem (tādu tur bija diezgan daudz). Un ar lielu prieku ieraudzīju, ka arī “manējais” ir uzradies. Pieteicos un saņēmu ziņu, ka pēc minūtēm 10 izbraucam. Feini.

Mums bija kādstur VW busiņš (labs, pajauns…). Neskaitot šoferi, braucēji bijām 6. Ar mazliet viltības un mazliet veiksmes iznāca tā, ka 3 vienas ģimenes ļauži tika iesēdināti aizmugures rindā, un es tiku priekšējā (neskaitot šofera “rindu”, jo tajā tikai viņš un viņa mantas sēdēja) pa vidu! Izrādījās, ka pareizi vien ir, jo visi pārējie bija “vietējie” – kas atgriezās paši Timišoarā vai ciemoties pie vecākiem brauca, tātad – nekas daudz pa ceļam redzamajā viņus neinteresēja un pa brīdim viņi saldi gulēja. Man bija trāpījusies labākā skatīšanās vieta.

Ceļā pagāja mazliet vairāk kā 4 stundas. No tiem vairāk kā 3 – pa autostrādēm. Patīkami. Par to, ka busiņš bija labs spriežu arī pēc tā, ka braucām normāli, līgani, feini. Es pat kādā brīdī iedomājos – vai tad tik tālu ceļu nevajadzētu braukt ātrāk… Kādā brīdī pamanīju, ka pa vidu joslām ir palieli oranži taisnstūri ar lieliem melniem skaitļiem, pirmais ko ievēroju laikam bija 60. Paskatījos pulkstenī – braucam mazāk kā pusstundu, tātad – kilometru rādītājs tas laikam nav… Pēc brīža ievēroju, ka tie cipari aug nu dikti līdzīgi kilometriem… Kad skaitlis bija 95 un nebijām vēl ne stundu braukuši, pastiepu kaklu tā, lai var ielūrēt spidometrā. Un ko tas rādīja? 125! Jā, apmēram tādā ātrumā braucām visu laiku pa autostrādēm (vien pāris vietās bija remontdarbi ar samazinājumu līdz 80). Patīkami.

Ko redzēju pa ceļam? Nu te nāk autostrāžu/maģistrāļu otra puse – tās parasti iet pa “nekurieni”. Tā bija arī šoreiz – vai nu bija redzami lauksaimniecības kultūru lauki (labība, kukurūza…) vai sēta (un aiz tās noslēpts kaut kas interesantāks). Viss gabals bija kā viena vienīga Zemgale – plakans ar retiem krūmu skumšķīšiem. Bet pie tā jāpierod – Timišoara ir plakanā vietā.

Ap vidu vienu reizi apstājāmies benzīntankā/ēstuvē. Es izlēmu apēst saldējumu, kāds paņēma kafiju, kāds vēl kaut ko… Bet labākais bija, ka es saņēmos uzjautāt savai blakussēdētājai – kāpēc tad viņa neko… Protams, angliski. Un viņa feinā angļu valodā atbildēja, ka viņai esot šis tas pašai līdzi… – bet ne jau tas bija svarīgi! Svarīgi, ka atradu cilvēku, kurš bija ar mieru parunāties un varēja to darīt angliski. Tā iepazinos ar Andradu Vaidu (uzvārds ir otrais) – gan jau par viņu uzrakstīšu citreiz, tagad tikai sveiciens Vizmai – Andrada nupat beigusi studijas Berlīnē. Bet rezultātā par visu ko feini nopļāpājām atlikušo gabalu (kaut, šķiet, ka īpaši naskas uz iepazīšanos mēs neesam ne viena, ne otra; ne jau velti 2 stundas klusējām viena otrai blakus – jāatrod īstais brīdis un frāze).

Jau ielidojot Budapeštā bija silts (ap 20 grādiem), bet apmācies un sāka līņāt. Lija visu ceļu un arī tad, kad ieradāmies Timišoarā. Skaitās, ka busiņš pasažierus pieved līdz nepieciešamajai adresei. Bet man tā gandrīz nesanāca – vienā brīdī šoferis kaut ko teica Andradai (jo viņa angļu valoda bija švaka). Viņa pārtulkoja – ka mana adrese ir gājēju ielā un viņš tur tieši piebraukt nevar, izlaidīšot paralēlajā ielā. Bet godīgi atzinās, ka nezina, cik tālu no tieši man vajadzīgās ēkas (8.kopmītnes) tas būs. Nu, neko darīt – piekritu un siltajā lietū kāpu vien laukā. Burtiski pēc 30 metriem bija ieeja vienā no studentu korpusiem, nolēmu tur uzjautāt. Un izrādījās, ka tas ir meklētais! Tātad – busiņš bija pievedis ideāli. Tur, kā jau epastos bijām vienojušies, mani sagaidīja aploksne (vārds bija uzrakstīts pareizi, bet kā valsts gan norādīta Lietuva 😦 ) ar atslēgām no manas istabiņas 14.korpusā (jo tajā nav dežurants uz vietas visu laiku). Viens no sargiem paņēma lietussargu un nāca man līdzi. Nebija jau tālu – kādi 100 metri varbūt.

Istabiņa forša – svaigi remontēta divvietīga, bet (pagaidām?) esmu viena. Istabā ir izlietne un ledusskapis. Tualete, dušas, virtuve… – kopēja. Par citām vietām vēl nezinu, tualete mazliet īpatnēja – tīra gan ir, bet papīrs jāņem līdzi katram pašam un vēl nesapratu vai durvis kaut kā arī pašas turas ciet/ir aiztaisāmas jeb pašam ar kādu brīvu ķermeņa daļu jātur ciet…

Tā kā man ļoti gribējās dzert, nomēģināju krāna ūdeni. Nav manā gaumē – dikti jau nu hlorēts. Un tas nozīmēja, ka būs vien jādodas “ūdens medībās”. Vispār jau tā te nav problēma. Pirmo reizi dzīvoju tik studentiskā studentu pilsētiņā – cik te viena pie otras ir to kopmītņu/hosteļu nezinu, bet daudz, attiecīgi iekšpusē visa gājēju iela un apkārtējās ieliņas arī pilnas ar visādām ēstuvēm un veikaliņiem, no kuriem liela daļa strādā pat visu diennakti… Tas ir īsteni mežonīgs mazais kiosku/būdiņu un vēl mazliet lielāku namiņu bizness – milzīgi daudz visa kā un izskatās, ka par saprātīgām cenām. Tiesa gan – vietu, kur var maksāt ar karti nācās pameklēt. Bija vairāki bankomāti, bet no tiem šobrīd naudu ņemt laukā negribējās – internetā iepriekš izlasīju, ka esot izdevīgi eiro uz vietas mainīt pret lejām, bet tik vēlu vakarā neviena maiņas vieta vairs nestrādāja un izņemšanas komisiju par mazu summu man maksāt negribējās… Tā kā lietus bija pierimis un laiciņš silts, pastaigāju, pajautāju un atradu vietu, kur apēdu kartupeļu sacepumu ar olu, sieru un šķiņķi + biešu salātus, nopirktu 2 pudelītes ar minerālūdeni un samaksāju ap 4 eiro – nav slikti, jo tā skaitījās diezgan smalka vieta šajā studentu valstībā.

Tad gan pietika “iepazīšanās”, devos atpakaļ, tagad rakstu šo un tad gan aizmigšu. Rīt/ceturtdien došos kārtot visādas oficiālās darīšanas un sākšu iepazīties ar pilsētu. Un tad jau atkal rakstīšu tālāk.