Category Archives: Amerika 2021

Amerikāņu futbols un citi sporti UB

Aizvadītās kārtējās un pie viena – oktobra pēdējās nedēļas darbdienu kopsavilkums vienā teikumā ir vienkāršs un īpaši neatšķiras no daudzām citām: viena traka mācīšanās, kādu reizīti aizejot vai aizbraucot uz veikalu kaut ko ēdamu nopirkt…

Bet vismaz nedēļas nogalē un vismaz kādu brītiņu taču ir jāpadara kaut kas cits, vai ne? Nu tad pāris mazus brītiņus arī izdevās izraut no nežēlīgā mācīšanās režīma: a) sestdienas pēcpusdienā atkal mazā bariņā ar Uber aizbraucām uzēst steikus; b) svētdien noķēru vienu saulainu stundiņu, lai izbrauktu skaisti rudenīgu aplīti (ap 13 km) ar velosipēdu, bet galvenais notikums bija sestdienas pusdienlaika amerikāņu futbola spēle starp UB un Ohaio Bowling Green Falcons komandām.

Spēles mirkļa attēls no UB oficiālās mājaslapas – pati, protams, tik tuvu sportistiem nebiju. 🙂

Neslēpšu, ka no amerikāņu futbola saprotu apmēram tikpat, cik ikviens no jums, taču bija skaidrs, ka Amerikā esot uz vismaz 1 spēli ir jāaiziet. Čaklākie no mūsējiem jau ir bijuši pat uz kādām 2 vai 3 spēlēm un droši vien pat sāk saprast, kas laukumā notiek, taču man iepriekš kaut kā nesanāca aiziet. Tā kā šī bija sezonas priekšpēdējā mājas spēle un laiks paliek aizvien nepateicīgāks āra sportu skatīšanai, tad nolēmu, ka, ja vien būs kaut cik ciešams laiks, ir jāiet. Prozaiskais papildu stimuls bija UB mājaslapā ieliktais paziņojums, ka pirmie 500 studenti, kas ieradīsies, saņems bezmaksas tematiskos t-kreklus – tā šeit mēdz darīt, lai būtu skatītāji, jo tās ir koledžas līmeņa, nevis lielā sporta spēles.

Mans loms – krekls un vēl daži bezmaksas suvenīrštruntiņi

Ceturtdiena un piektdiena mums te bija vēsas un lietainas, arī sestdienas rīts bija tāds pats, cerību deva vien tas, ka spēle sākas 12os un laika ziņas solīja, ka ap 11iem lietus mitēšoties. Tā arī bija, silti saģērbos (ārā kādi 7 grādi, apmācies un mitrs – kā jau pēc ilgstoša lietus) un devos. Ierados 20 minūtes pirms spēles sākuma un krekliem vairs bija palikuši tikai S un XL izmēri – citi bijuši vēl nadzīgāki. Izvēlējos XL un tas nozīmē, ka kāds no manas ģimenes vīriešiem tiks pie šada krekla. Tad nu uz priekšu – uz tribīnēm. Vispār ir tā, ka normālajiem skatītājiem ir jāpērk biļetes un viņiem ir sava ieeja, studentiem sava – bez maksas, reģistrējoties lietotnē. Tā kā laiks nebija diezko jauks, skatītāju nevienā tribīnē nebija daudz, bet tas jau nekas – show must go on!

Viens no spēles sākuma momentiem, Bufalo ir melnajos tērpos

Tas show jau te laikam ir galvenais vārds. Jā, protams, notiek arī spēle, bet amerikāņu futbola īpatnība ir tā, ka sportisti laukumā skrien/cīnās pārdesmit sekundes, tad vairākas minūtes gara pauze, tad atkal tas pats… Spēlei ir 2 puslaiki ar vēl papildu pārtraukumu pa vidu… Katrā ziņā – pārtraukumu ir daudz vairāk nekā spēles minūšu – tāda specifika. Un kas notiek pārtraukumiņos un pārtraukumos? Cilvēki iet pēc ēdiena un dzēriena, skatās priekšnesumus, piedalās ātrajos konkursos, fotografējas ar talismaniem – ko nu kurš un ko nu kurā brīdī. Ir gan karsējmeitenes (dažādu veidu), gan dzīvs orķestris – iesaistīto ļaužu ir gana.

Ieskats vienā no pārtraukumiņiem: karsējmeitenes un orķestris

Kā tas beidzās? UB komanda zaudēja ar 44-56 (neskaidrošu punktu sistēmu, tā arī ir īpatnēja). Neko darīt – sākums nebija veiksmīgs un pēc tam nepaspēja iedzīt. Bet nu labi, neraudāsim dikti, jo tā īsti jau līdzi arī nejutām. Drusciņ pacentos un te ielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar bildēm gan par laukumā, gan aizkulisēs notiekošo.

Labāk īsi pastāstīšu par studentu sporta komandu nosaukumiem – tajos (parasti? – droši nezinu, jo detalizēti nepārbaudīju) ir universitātes nosaukums un kāds simbolisks dzīvnieks. UB tas, protams, ir bulls – bullis, vērsis. Amerikāņu futbolam piestāv tīri labi un sader arī ar pilsētas nosaukumu Bufalo. Tad nu mums ikdienā tie bulls attēli ir visapkārt. Šī spēle bija pret jau minētajiem vanagiem (falcons), tālāk minētā volejbola spēle – pret citas universitātes lūšiem (lūsenēm, ja gribam būt precīzi – bobcats)… – tiešām dažādi zvēri ASV universitātēs dzīvo…

Bulls mums te ir visur klātesošs simbols, diez vai pārējiem tie lūši un vanagi arī? Nezinu.

Universitātei ir lieliskas sporta bāzes – gan galvenais stadions, kurā notiek gan spēles dažādos sporta veidos, gan treniņi; gan apjumta un apsildāma halle, kuras iekšpuse bija redzama amerikāņu futbola fotogalerijas beigās (tur meitenes gatavojās sestdienas vakarā gaidāmajai sieviešu parastā futbola (soccer) spēlei).

Jau senāk tapusi stadiona treniņrežīma bilde – ar stumjami/grūžamajiem trenažieriem

Taču cītīgi trenējas ne tikai sportisti, bet arī izklaidētāji – vienā jaukā vēl vasarīgā pēcpusdienā nejauši garām ejot citam (treniņiem paredzētam?) stadionam kļuvām par lieciniekiem orķestra un karsējmeiteņu treniņam. Pielieku vienu bildi ieskatam un tepat arī pievienoju saiti uz mazu un pamazām vēl papildināmu galeriju par sportiskām aktivitātēm, par kurām netaisu atsevišķas fotogalerijas. Tur ir arī īsiņš video no karsējmeiteņu un orķestra treniņa.

Fonā – viens no daudzajiem UB dzīvojamajiem kompleksiem, vēl tālāk – studiju ēkas

Cik pavisam ir UB atbalstītu komandu un individuālo sporta veidu nemaz nezinu, droši vien daudz. Vienā lietainā darbdienas vakarā (nu diez ko laiks nežēlo manu interesi par to, kā citi sporto) ar kolēģi aizgājām uz koledžu līmeņa sieviešu volejbola spēli. Tad nu pie viena mazliet apskatījām arī iekštelpu arēnu – tepat augstāk minētajā fotogalerijā ir dažas bildes no spēles un telpām. Te man gāja vieglāk, jo volejbolu vismaz saprotu, spēle bija sīva un UB studentes zaudēja burtiski pēdējo punktu… Bijām siltumā un kā papildu motivators lietainā vakara pastaigai, protams, atkal kalpoja – kas? – citādāks t-krekls! 🙂

Iesildīšanās pirms spēles, tādēļ abās pusēs studentes vēl ir melnos tērpos

Vēl universitātei ir liels sporta peldbaseins, taču tajā vēl neesmu bijusi. Ja sanāks aiziet, sabildēšu un pievienošu fotogalerijai. Daži mūsējie (par ļoti mazu samaksu) iet peldēt diezgan regulāri. Tāpat ir arī liela trenažieru zāle (arī tā studentiem ir pieejama par simbolisku samaksu). Arī tajā neesmu bijusi, jo: a) mums Rensch villu iemītniekiem ir pieejama bezmaksas trenažieru zāle un tas ir 15 minūtes tuvāk; b) man diezko nepatīk sportošana iekštelpās, pagaidām pietiek ar visu, ko daru ārā – eju (pārsvarā – ātrā tempā, parasti 45-65 km nedēļā) vai braucu ar velo. Redzēs kā būs vēlāk, kad laiks būs nejaukāks un dienas gaišā daļa sarausies pavisam īsa.

Iztulkošu: Vai Tu runā ar mūsu klientu Austrālijā? Jā, bet vienīgais ko es dzirdu ir krākšana.

Bet nu jau pietiks, jāpaskatās gaidāmās nedēļas darbu kalendārs. Patlaban – novembra pirmajā nedēļā – tas man būs jocīgs un uzmanību prasošs, jo jūs Latvijā jau esat pārgājuši uz ziemas laiku, bet mēs to darīsim nedēļas beigās un tāpēc šonedēļ laika starpība ar Latviju būs nevis ierastās 7, bet tikai 6 stundas – tas man būs vairākas reizes jāatceras Latvijas darbus un sapulces plānojot. Kādēļ gan visi nevar laiku mainīt vienlaicīgi? Satiksmes plānotājiem šī pavisam droši ir papildu jautrība.

Niagāra – otrais piegājiens

Jau pirms devāmies šurp, no iepriekšējās grupas ļaužiem dzirdējām, ka uz Niagāras ūdenskritumiem vajag doties tik bieži, cik vien iespējams, jo tie vienmēr ir skaisti, bet tas skaistums ir mainīgs. Otra lieta – beidzot arī pie mums feinais laiciņš mainās uz rudenīgāku un lietaināku, tādēļ sākam domāt, ka jāapskata dabas objekti, kamēr vēl varam. Trešā – šīs nedēļas otrās puses laika prognoze nebija diez ko jauka, tādēļ mazs pulciņš (3) nolēmām, ka nevar velti zaudēt laiku un silti saulainajā otrdienas pēcpusdienā pēc mācībām (ap četriem pēcpusdienā) ar Uber devāmies uz Niagāru. Mērķi? Viens no mums tur vēl nebija bijis, viens – apskatījis vairāk objektu nekā es, nu un, protams, – es – vienmēr gatava kaut ko skaistu apskatīt un, ja tas vēl ar kārtīgu pastaigu apvienojams, tad vēl jo vairāk. 🙂

Lēti nebija (jo arī atpakaļ tāpat), bet tomēr mierināja doma, ka tos apmēram 70$ sadalījām uz trim. Un – kas ir galvenais – bija lieliski. Maršruts mums bija interesants: aizbraucām uz virpuļiem (tā to arī sauc: Whirlpools) – vietu zemāk par ūdenskritumiem, kur vairumā kilometru visnotaļ rāmā upe pārvēršas par rēcošu nezvēru (bez īpašiem ūdenskritumiem), kuru dzīvam šķērsot esot gandrīz neiespējami (par to tur bija visādi stāsti sarakstīti – kā dažādiem censoņiem dažādos laiks gājis).

Jā, sirreāli skaistajā bildē to upes trakumu un skaļumu redzēt nevar, bet redzat gan nereāli zilo ūdeni (tāds tas ir viscauri), gan diezgan dziļo senleju (kanjonu?) pa kuru pēc nokrišanas tālāk tek Niagāra. Mūsu maršruts bija vienkāršs – tā kā pa leju gar upi gājējiem pārvietoties nav iespējams, tad pa augšu, pa lielisku gājēju un veloceliņu gājām atpakaļ līdz ūdenskritumiem. Mazliet aizsteidzoties laikam priekšā pateikšu, ka tā nostaigājām mazliet vairāk nekā 10 km – laba pastaiga superīgā rudens pēcpusdienā! Viena mazītiņa vilšanās bija – tikām cerējuši uz jau zeltaināki oranžākiem rudens skatiem, bet viss tomēr vēl bija diezgan zaļš. Redzēs, vai sanāks vēl trešo reizi – īstajā lapu zeltā tur nokļūt.

Attēlā pa labi ir Kanāda, pa kreisi – ASV, Niagāra visā savā garumā ir abu valstu robeža

Tuvošanās ūdenskritumiem arī bija interesanti skaista – pamazām pamanot dūmus (patiesībā, protams, ūdens šļakatas) un Niagara Falls pilsētu Kanādas pusē. Starp citu, abos krastos esošās abu valstu pilsētas saucas vienādi – Niagara Falls, nav kā mums ar Valku un Valgu, kur ir vismaz minimāla atšķirība nosaukumos.

Pamazām tuvojās arī vakars (saule patlaban riet ap 18.30) un mūs sāka mākt bažas, vai līdz saulrietam/pa gaismu paspēsim te vēl nebijušajam kolēģim ūdenskritumus parādīt. Pielikām soli un paspējām. Un tad jau bija klāt tumsa, kas bija mūsu plāna otrā daļa, jo tumsā ūdenskritums tiek izgaismots. Gan jau kāds no jums ir dzirdējis, ka 2018. un 2019.gadā – uz Latvijas simtgadi un arī vēl nākamajā gadā, tas tika izgaismots Latvijas karoga krāsās (te ir saite uz rakstu ar bildīti). Ikdienā, protams, nekādu karogu nav, bet izgaismojums ir iespaidīgs. Mazliet negodīgi gan iznāk, ka ūdenskritumi atrodas ASV, bet iespaidīgāki izskatās pāri upei – no Kanādas puses, uz kuru mēs netiekam (atkal tas Covid-19 ar saviem ierobežojumiem!). Bet neko darīt – arī no šī krasta bija iespaidīgi un es teiktu, ka varbūt pat šausmīgi skaisti, jo tumsā tas viss (troksnis, varenība, gaismas) ir citādi nekā dienā.

Kārdināšanai te ielieku vienu bildīti un saiti uz krietnu fotogaleriju, jo tās pēcpusdienas un vakara skaistums bija stiprāks par manu slinkumu fotografēt. Un saldajā ēdienā galerijas beigās ir arī maziņš video no tā šausmīgā un skaļā skaistuma.

Mazā Niagāra

Vispār jau ir tā, ka šejienes apkaime ir diezgan plakana un līdz ar to ir daudz mazu ezeriņu, dīķīšu, grāvju un purvainu vietu (ne jau velti man nācās par ūdensčūskām iepriekš rakstīt). Tā teikt – visumā jauki un mīlīgi.

Vienkārši idille, vai ne? Un vēl ar gulbjiem…

Bet izskatās, ka teju katra šejienes upe, upele vai strauts, kā nelielos te sauc, tomēr pamanās no kaut kurienes nokrist – izveidot ūdenskritumu. Augstāku (kā Niagāra) vai zemāku – kā attēlā redzamais sīkulītis – kā nu kuram sanāk.

Paskatījos vikipēdijā, izrādās, ka pie visa vainīgs te bieži sastopamais kaļķakmens un tā lūzumu vietas. Neiedziļināsimies ģeoloģijā, bet šo apkārtni šķērsojot vairāki lūzumi un tādēļ ir gan ūdenskritumi, gan būvniecībā un citur ērti izmantojamais kaļķakmens. Ja pagājušajā nedēļā rakstīju par lielo pastaigu gar Ellikota strautu uz leju, tad vienā jaukā nedēļas vidus pēcpusdienā pa to pašu gājēju/veloceliņu pabraucu uz augšu ar velosipēdu. Bija jauki, bet vairāk treniņš un izkustēšanās, nekā īpaša ekskursija. Kad nu atkal pienāca nedēļas nogale, kaut kur bija jādodas. Saorganizējāmies 3 ar velosipēdiem un devāmies 10 km (uz katru pusi) braucienā uz Glena ūdenskritumu (Glenn Falls) tepat netālajā Viljamsvillā.

Vainīgais ir nu jau arī jums no maniem stāstiem zināmais Ellikota strauts, kurš te Viljamsvillā pamanās nokrist no mazliet vairāk kā 9 m augstuma. It kā jau nav dikti daudz, bet ir iespaidīgi un skaļi. Ap ūdenskritumu ir ierīkots jauks pastaigu parks, kuru arī izbaudījām.

Vispār jau bija tā, ka sestdienas rīts bija briesmīgs – tumšs, vēss un ar stipru lietu (tādēļ neaizgājām un amerikāņu futbola spēli). Bet ap pusdienlaiku kļuva mazliet gaišāks, lietus bija gandrīz pārstājis, un mēs, noticējuši laika prognozei, ka paliks tikai labāk, devāmies ceļā. Tas bija apmēram pusstundas diezgan sarežģīts brauciens, jo pa lielajām skaļajām ielām braukt ar velo nav patīkami, tad nu līkumojām caur privāto apbūvi, pa ieliņām, kuru līkumi un pēkšņā izbeigšanās patiešām veido labirintus. Bet pie viena apskatījām arī to, kā šejienieši pamazām gatavojas Helovīnam. Pielieku saiti uz Helovīna galeriju, kuru vēl pamazām papildināšu.

Apmēram šāds ir skats pie daudziem lielveikaliem

Bet ne jau tikai ūdenskritumu un ķirbjus vien redzējām. Tur kur ir ūdens un kritums, tur, protams, jābūt vai vismaz jābūt bijušām arī dzirnavām. Un Viljamsvilla nav izņēmums – jau sen, sen kādam Viljamam (uzminiet nu kā cēlies miestiņa nosaukums) ir piederējušas dzirnavas abpus ūdenskritumam – vienās malti graudi, otras darbojušās kā kokzāģētava. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pāris ēkas no dzirnavu laikiem, ar ko vietējie ļoti lepojas.

Man jau īpaši patika sarkanās mājas 1.stāvs – tur ir uz vietas taisīta saldējuma un saldumu tirgotava. 🙂 Kaut diena nebija karsta, es, protams, bez saldējuma iztikt nevarēju. Paskatieties izkārtni un palīdziet izvēlēties…

Varat, protams, pastudēt saldējumu sarakstu, bet interesanti, ka pasūtīšana bija pie šī lodziņa, saņemšana pie cita – epidemioloģiska piesardzība, lai cilvēki nedrūzmējas. Bet man vairāk patika baltā loga stūrītī pa kreisi redzamā gandrīz tikpat baltā karšu/viedpulksteņu lasīšanas ierīce – pat maks nav jāmeklē!

Kā redzat – saldummīļiem dzīve ir grūta, jo saraksts tiešām garš. Es gāju it kā vieglāko ceļu – teicu, ka gribu kaut ko ar ķirbjiem… Uz ko saņēmu atbildi, ka nav problēmu, ir pat vairāki veidi, tad kuru man…? Izvēlējos ķirbju saldējumu ar Ziemassvētku garšu (Pumpkin Gingersnapp). Un ko otrā bumbiņā? Nu, tur kaut ko neitrālu. Kuru tieši? – Paņēmu kaut ko baltu ar riekstiem. Protams, bija supergaršīgi!!!

Veco dzirnavu otrajā stāvā dzīvo visādi mošķi – tur ir veikaliņš, kas veltīts komiksiem, to tēliem un visādiem citiem izdomātiem varoņiem – ir gan komiksu grāmatas, gan visvisādi suvenīri, protams, šobrīd ar Helovīnu akcentiem – tālāk būs saite uz fotogaleriju, tur pacentos sabildēt vairāk.

Jau iepriekš mazliet rakstīju par kapiņiem un piemiņas vietām amerikāņu gaumē, šoreiz arī vēl mazliet paturpināšu. Glīti izflīzētajās Glena parka taciņās ik pa brīdim bruģīša ķieģelīšus aizstāj dažādi piemiņas veltījumi. Nepētīju visus, bet ielieku vienu bildi ar priecīgāku vēstījumu.

Kad bijām izstaigājuši dzirnavu abus stāvus un parciņu (arī skaistās bildes no tā būs fotogalerijā), protams, sagribējās ēst. Biju jau iepriekš noskatījusi ļoti feinu krodziņu Ellikota strauta krastā, bet nebiju rezervējusi vietu… Tad nu nekā – nācās iet uz otrā upes krastā esošo. Nebija tik stilīgs, bet ēst deva un skats uz strautu bija labs. 🙂

Un ko pēc tam? Protams, atpakaļ pie velosipēdiem un braucām mājās – mācīties, ko tad citu studenti dara. Jūsu priekam pievienoju saiti uz fotogaleriju, bet kopumā jāsaka, ka bija pat vēl skaistāk, nekā bildēs.

Lielā pastaiga – ar čūsku un kapiņu stāstiņiem

Sākšu pati kā piekasīga čūska – ar jautājumu: vai tie, kuri kaut drusciņ saprot angliski, noskatījās iepriekšējam ierakstam pievienoto mazo video ar Venusu Viljamsu??? Man te Amerikā putniņi čivina, ka ne visi… No sirds iesaku vēlreiz, jo ir interesanti – viņa parāda gan cilvēcisko, gan sportisko pusi.

Bet nu labi, gan jau jūs nojaušat manas kārtējās priekšlaicīgās rakstīšanas iemeslu – atkal galīgi nav noskaņojums mācīties, kaut darbu pāri galvai. Tad nu uzrakstīšu par iepriekšējo nedēļas nogali – galvas izvēdināšanai.

Sākšu ar čūskām un bez jokiem. Mums – visām četrām Rensch villas dāmām – paveicās, jo ne mūs, bet kaimiņu puišus, atslēdzot durvis un ieejot istabā, vienā jaukā pēcpusdienā sagaidīja čūska. Nu labi, ne jau kāds briesmīgs pitons, bet tāda sīkaļa – kādus 15-20 cm gara un, kā pēc tam noskaidrojām, neesot indīga. Bet nu pārsteigums ne pa jokam.

Te tā viešņa ir un nemaz neesot gribējusi ar godu doties projām, puišiem nācies piepalīdzēt ar paplāti – rokās taču neņemsi…

Pētnieciskā darba rezultātā tika noskaidrots ne vien neindīgums, bet arī tas, ka šīs esot šeit diezgan bieži sastopamās ūdensčūskas, kas milzīgi lielas gan nemēdz būt – varbūt līdz pusmetram un cilvēkiem pāri nedara… (tikai izbiedē, protams) Nu jā – mums tepat ārā viens skaistumdīķītis ir. Bet – daļa no mūsu grupas dzīvo mājiņās pie ezera. Kā viņiem? – nodomājām. Un nepagāja ne pāris dienas (pēc vēsākām dienām atsākoties siltākām), kad viena no ezermāju iemītniecēm kaudzīti ar čūskām arī pamanīja uz kāda akmens sildoties… Labi, ka viņa jau bija morāli gatava – mūsu kaimiņi ar savu stāstu padalījās iekšējā čatā. Un tad visi atviegloti nodomājām – cik labi, ka universitātes teritorijā esošajos ezeriņos peldēties ir kategoriski aizliegts. Nebūtu diez ko labi ūdeni ar tādu (vienalga cik sīku un nekaitīgu) negaidīti satikties… Bet nu jau pietiks čūsku kādam brītiņam.

Gan darba dienas, gan brīvdienas šonedēļ pagāja principā vienādi – mācoties. Bet pie datora vien jau tīri fiziski visu laiku nosēdēt nevar, tad nu sestdien – kā jau ierasts, ar nelielu kompāniju un šoreiz kājām devāmies pusdienot steiku ēstuvē. 40 minūšu gājiens uz katru pusi, kā arī brītiņš feinas papļāpāšanas un galvas izvēdināšanas no mācībām. Un tad atpakaļ pie datora… Turpceļā arī mēreni salijām, jo kādas pēdējās 10 minūtes sirsnīgi lija. Bet nekas, ēstuvē izžuvām, mājupceļā vairs nelija un bija patīkami silts (mazliet virs 20 grādiem).

Mīlīgs un skaists rudens mums te gadījies

Svētdien siltumam pievienojās arī saulīte un bija skaidrs, ka ap dienas vidu jāiziet ārā. Tad nu kopā ar vienu kolēģi devāmies krietnā pastaigā (noieti 15 km, pavisam nedēļā – 63!). Kur gājām? Būtībā pa skaistām asfaltētām taciņām gar Ellikota strauta malu. UB atrodas apmēram šo taku vidū, tad nu tur arī sākām un devāmies līdz lejasgalam, pēc tam pa citu ceļu mājup. Ko redzējām?

Uzburiet ainiņu: skaista diena, jūs ejat pa pastaigu taku gar strautu, viss sakopts, ik pa gabaliņam ir skaistumam iestādīti kociņi… Un tad pie šiem kokiem ieraugāt iespraustas puķes vai puķupodus. Kas tie ir? Mana doma bija – nu, tur kāds ir savu mājas mīluli apglabājis. Var jau būt. Ejam tālāk – nu jau pie katra koka šie un parādās arī rotājumi, redzam, ka ir arī plāksnītes… Pieejam klāt – uz plāksnītēm cilvēku vārdi un dzimšanas/miršanas dati. Paliek tā kā neomulīgi – nu nez vai viss cilvēks arī tur ir apakšā… Spriežam, ka nevarētu būt. Varbūt urnas ar pelniem? Iespējams, bet arī jocīgi… Pie tam – Amerikas kapus gan mēs dabā, gan jūs filmās esam redzējuši – glīts mauriņš, kurā ik pa gabaliņam plāksnītes ar apglabāto cilvēku vārdiem (1 bilde ir arī šodienas mazajā fotogalerijā). Bet kas ir šis? – sk.attēlu?

Tie nav kapiņi, tās ir piemiņas vietas

Nobildēju un pirmdienā jautāju vienai no pasniedzējām. Viņa atbildēja, ka tās esot tuvu cilvēku piemiņas vietas – lai nav jāskrien uz kapiem (sazin kur nu kuram tie Amerikā ir), tad tādās vietās, kur tuvinieki bieži uzturas, zem kokiem šādas uzliekot. Dažiem ir tikai plāksnītes, dažiem veseli apstādījumi un rotājumi – kā attēlā. Galerijā ir vēl daži līdzīgie, bet ar šo bildēšanu stipri neaizrāvos – tomēr pārāk dīvaini man tas liekas. Kaut gan – tieši tik racionāli, cik racionāli amerikāņi ir – ja viņi nedēļas nogalēs nāk uz X parciņu uzcept gaļu vai pabraukāties ar velo, tad pie viena aizčāpo arī pie savējo plāksnītes…

Helovīns tuvojas! Veikalos tematiskie štruntiņi bija jau augusta beigās, kad mēs atlidojām, bet nu pamazām arī namīpašnieki uzpoš savus priekšpagalmiņus.

Tas, kas man ļoti patīk mūsu apkārtnē ir, ka ir daudz gājēju un veloceliņu. Gan vienkārši pilsētā gar ielu malām, gan parkos. Manis jau minētais Ellikota parks stiepjas vairākus kilometrus gar tāda paša nosaukuma strauta malu, reizēm šķērsojot to. Krustošanās ar lielajām ielām arī pārdomāta – celiņš iet pa strautu šķērsojošā autotilta apakšu – ērti un droši. Ne velti svētdienā tur bija pilns ar visa veida kustību cienītājiem. Vēl viena Amerikas pragmatiskā īpatnība: tā kā parks ir tievs un garš (gar strautu), tad tā abos galos ir lielas autostāvvietas – lai var uz šejieni atbraukt ar auto, tad uzvilkt skrituļslidas vai nocelt velosipēdus un aidā. Protams, ir arī tīri labas tualetes, bet mani vairāk sajūsmināja trīslīmeņu dzeramā ūdens strūklaka.

Kam domāts apakšējais līmenis? – Protams, izslāpušajiem līdzpaņemtajiem mīluļiem!

Aizgājuši līdz parka tālākajam galam, gribējām pusdienot. Vieta, kuru es biju noskatījusi iepriekš, izrādījās svētdienās slēgta (man neienāca prātā to paskatīties). Bet par laimi turpat tuvumā bija arī pa ķīniešu un japāņu ēstuvei. Izvēlējāmies otro (fotogalerijā ir vairākas bildes) un es sāku realizēt vienu no saviem slepenajiem plāniem Amerikai – mācīties ēst ar irbulīšiem, jo instruktors bija.

Protams, gāja jautri, bet bļodiņu ar supergaršīgajiem jūras velšu salātiem tukšu dabūju, dakšiņai nepieskaroties. Nākamreiz kādā līdzīga tipa ēstuvē turpināšu mācīties, jo izskatās, ka mūsu grupā ir vairāki cilvēki, kas labi prot ēst ar irbulīšiem un var man gan ar padomu, gan ar praktisku piemēru palīdzēt. Tā kā tas bija pastaigas tālākais punkts, tad pamazām devāmies atpakaļ – pa drusku citu maršrutu, kas daļēji veda arī gar golfa laukumu, kurā netrūka spēlētāju.

Vai beigās jau atkal vajag kaut ko čūskainu? Lai būtu – savā jaukajā pastaigā ar vietējām ūdensčūskām uz celiņiem satikāmies 2 reizes – vienreiz ar galīgu sīkulīti (kādi 10 cm), bet otru reizi jau bija tīri krietna. Protams, viņas aizlaidās ātrāk nekā mēs un dikti jau nesabijāmies, jo bijām morāli gatavi. Neko darīt – tāda te dzīve – čūskaina, bet nekaitīga.

Izturīgie var ieskatīties maziņā, jo bija tik skaisti, ka slinkums bildēt, lielās pastaigas fotogalerijā. Apsolu – čūsku tur tiešām nav!

Zemgus, Tims un Venusa

Vienkārši neticami – nedēļa vēl tikai knapi pāri pusei, bet es jau pieķēros rakstīšanai. Nu labi, atzīšos – iemesls ir tāds, ka gadījās pāris brīvu stundu, bet UB darbu ir tik daudz, ka ar tām nebūs līdzēts, tālab nolēmu izdarīt ko patīkamu – uzrakstīt par dažiem šīs nedēļas iespaidiem. 🙂

Pirmdien, protams, bija arī lekcijas, bet vakarā devāmies uz hokeju. Kāpēc? Tāpēc, ka NHL Buffalo Sabres komandā spēlē Zemgus Girgensons un bija skaidrs, ka vismaz uz 1 spēli ir jāaiziet. Smieklīgi gan iznāk: Latvijā neesmu klātienē bijusi ne uz hokeju, ne uz basketbolu, bet toties Amerikā gan.

Iepriekšējā Amerikas reizē ar dēlu bijām uz NBA spēli: toreiz Sietlā, kuras tuvumā mēs dzīvojām, vēl bija NBA komanda – Seattle Supersonics un tajā spēlēja tolaik vēl jauniņais Kevins Durants. Redzējām dzīvajā. Tiesa gan, 1 biļete apmēram piektajā balkonā aiz staba maksāja virs 100 dolāriem. Vīrs toreiz sacīja, ka tik stipri viņš basketbolu nemīl un līdzi neatnāca.

Šoreiz līdzīga skopuļa dilemma bija man: jā, hokejs Bufalo ir. Bet kaut cik normālas biļetes uz NHL spēlēm maksā ap 150$. Vai es mīlu hokeju tik stipri, lai ietu vairākas stundas salt hallē par šādu naudu? Pareizā atbilde ir – nē! Tad nu sapulcējāmies vairāki pragmatiskie ļauži no mūsu grupas, nopirkām biļetes cenās ap 40$ un 4.oktobra vakarā ar Uber devāmies uz pirmssezonas pārbaudes spēli starp Bufalo Sabres un Kolumbusas Blue Jackets, kuras vārtos, starp citu, mēdz būt Elvis Merzļikins. Bet nu jā – tas mēdz būt ir svarīgs. Mūsu vakarā Elvis hallē bija, bet uz ledus nebija. Tiesa gan, arī Zemgus bija uz ledus tikai mazus brītiņus un ar gūtiem vārtiem mūs neiepriecināja – acīmredzot treneris bija nolēmis iespēlēt citus puišus. Varbūt tieši tāpēc Sabres arī zaudēja, vai ne?

Iespaidi? Nebiju gaidījusi, ka hokejs ir tik ātrs, apbrīnoju gan hokejistu, gan tiesnešu ātrumu un veiklību – kā viņi vispār spēj izsekot ripai?… Pa TV tā nešķita – esmu hokeju skatījusies, un negaidīju arī, ka tas ir tik skaļš – hokejistu savstarpējā sabļaustīšanās mani pārsteidza. Bet tā jau laikam ir ne tikai hokejā vien. Vienkārši TV to parasti nedzird. 🙂

Nemocīšu jūs daudz ar hokeju, pielieku saiti uz fotogaleriju – tur ir gan halle, gan šis tas no spēles. Man pašai ļoti patika lāpstotāji – cik organizēti un ātri viņi bija, kā arī – tualešu apzīmējumi.

Un kāds tam visam sakars ar Timu? Vistiešākais. Fotogalerijas beigu bildēs ir redzami daži no mūsu kompānijas kopā ar Timu Hortonu (tas bronzīgais vīriņš). Viņš esot bijis dikti slavens kanādiešu izcelsmes NHL hokejists un pēdējais klubs, kurā viņš spēlēja, protams, bija Sabres – par to arī Bufalo viņu mīl tik stipri, ka pat pieminekli netālu no halles uzlikuši (mēs to atradām nejauši). Un Tims ir bijis tik prātīgs, ka jau karjeras laikā ir bijis viens no ātrās ēdināšanas ķēdes Tim Hortons dibinātājiem. Atverot Vikipēdiju, lai palasītos par Timu, skats ir visai komisks – pirmo reizi redzēju tādu: dzeltenais iekrāsojums abās bildītēs ir kaifīgā vieta: šī ir lapa par hokejistu Timu, ja gribat par ēstuvēm, klikšķiniet saiti. Un otrādi (labajā pusē) – šī ir lapa par ēstuvēm, ja gribat par hokejistu, klikšķiniet saiti. 🙂

Šo biznesu Tims un partneri uzsāka jau tālajā 1964.gadā un tas izrādījās tik veiksmīgs, ka ātri vien ieguva dominējošo pozīciju Kanādā un, piemēram, 2005.gadā TH ēstuvju skaits 2x pārspēja McDonalds. Ciparļauži saskaitījuši, ka 2006.g. TH bija ieguvuši 76% Kanādas ātrajās ēstuvēs tirgoto virtuļu u.tml. cepto preču un 62% no kafijas tirgus (Starbucks tobrīd bija 2.vietā ar 7%). Iespaidīgi, vai ne? Un mēs par to neko nezinājām. Tā jau ir – Kanāda ir tālu…

Ja sākotnēji Tim Hortons ēstuves bija tikai Kanādā, tad 1985.gadā tika atvērta pirmā TH ēstuve arī ASV un tā atradās – varat 1x minēt.. – protams – Bufalo! Tagad tās te ir teju uz katra stūra un laikam jau tuvākajās dienās būs jāizmēģina, jo mani vilina tematiskais helovīnu piedāvājums.

Un kāds tam visam sakars ar Venusu? Tikai hronoloģisks, jo hokeju viņa nespēlē – trešdien man bija iespēja piedalīties bezmaksas informatīvā vebinārā, kur stāstīja par tehnoloģiju attīstību un viena no viesrunātājām bija agrākā tenisiste, tagad – veiksmīga uzņēmēja Venusa Viljamsa.

Tā kā man ir iespēja te ielikt video, tad skatieties un klausieties paši, pateikšu tikai, ka ir īsi, konkrēti un interesanti, nepilnas 12 minūtes.

Nu gan viss, iešu tomēr mācīties, jo rakstīšana iestiepās garāka un tagad man ir jau nākamā pauze starp lekcijām.

(Trakā?) studentu dzīve

Ir pirmdienas rīts un atradu brītiņu, lai piesēstos un uzrakstītu, citādi ir tā, ka jau atkal viena nedēļa ir aizskrējusi un nav bijis ne laika padomāt, ne arī emuārā kaut ko ierakstīt. Ko darīju? To pašu ko visi studenti šeit – mācījos kā traka un pildīju dažādus darbus līdz pat pavēlam svētdienas vakaram.

Nu labi, nav jau tā, ka visu laiku bez pārtraukuma mācījos – pa 24 stundām diennaktī. 🙂 Vakar – svētdien – ar 1 Uber mašīnā satilpstošu kolēģu pulciņu atkal aizbraucām steiku pusdienās. Ēdienu bildes nelikšu, lai iet lampa, jo vismaz tās steiku ēstuves ko līdz šim esam apmeklējuši ir diezgan stlīgi noformētas.

Sestdien vienā mācību starplaikā ar kolēģi izgājām patālo veikalu apli – 1 apģērbu veikals (TJ Maxx), tad 5 dolāru preču veikals (superīgs! tajā iztērēju vairāk naudas nekā TJ) un tad prozaiskais Walmart, kurā par ļoti saprātīgu cenu (21 un 26 dolāri) tiku pie sava garuma Lee un Levis džinsu biksēm – studentu dienišķā apģērba. Pie tam – jau par 1 izmēru mazākām nekā iebraucot nopirktās pusgarās! Sīkums, bet patīkami. Tas lielās staigāšanas (paskatījos pagājušās nedēļas statistiku telefonā – nostaigāti vidēji 8 tūkstoši soļu jeb 6-12 km dienā), padsmit reizes skraidīts pa kāpnēm mājās… 🙂

Lai mācību nebūtu par maz, piedalījos arī 2 vieslekcijās – vienā klātienē un 1 attālināti. Piebildīšu par kreklu lietām – vispār studenti ir ļoti patriotiski un staigā visdažādākajos te nopērkamajos kreklos, hūdijos, biksēs, cepurītēs un sejas maskās ar UB simboliku. Es pagaidām turos – neko no tā neesmu pirkusi, jo šķiet dārgi. Visi mūsējie joprojām ceram sagaidīt Welcome Packs, kurās būšot arī kāds apdrukāts T-krekls (krājumi esot izrādījušies pārāk mazi, taisot papildu partiju). Bet ir arī pasākumi, kuros pie krekliem var tikt bez maksas. Manā kolekcijā patlaban ir 2 no jau iepriekš minētā Start-up week – melns un balts. Citiem, kuri čakli apmeklē dažādus sporta pasākumus (beisbols, amerikāņu futbols) ir bezmaksas krekli un citi sīkumi no tiem – ja ierodies laicīgi un/vai piedalies kādās atrakcijās tur uz vietas, var paveikties.

Bet vispār jau šo sāku rakstīt, lai būtu iemesls pielikt fotogaleriju no Studentu centra – tā ir liela trīsstāvu ēka, kurā NAV lekciju! Šeit studenti pavada laiku starp lekcijām, mācās, pļāpā, ēd līdzpaņemto vai uz vietas nopērkamo ēdienu, spēlē šo un to… Vispār šādas vietas (speciāli studentiem domātas ēkas mūsu lokācijā ir pat divas – arī Capen ēka).

Studentu centra ēka no ārpuses un stiklotā eja starp korpusiem – tādu te ir daudz, droši vien sliktā laikā arī mēs iemācīsimies tās izmantot

Pielieku saiti uz Studentu centra iekšpuses fotogaleriju. Negarantēju, ka sabildēju visus stūrīšus, bet ieskats būs. Turpat ierakstīju arī dažus komentārus par redzamo. Bet īsumā – skaisti un ērti, par visu ir padomāts.

Arī studijām domātajos korpusos un bibliotēkā, protams, ir vietas kur studentiem apmesties gan individuāli, gan grupu darbam. Tās ir ērtas, gaišas un labi iekārtotas. Padomāts arī par ikvienam tik vajadzīgajiem elektrības kontaktiem. Bezvadu internets teritorijā ir visur.

Taču arī ārpusē nav garlaicīgi – ik pa brīdim viss kas notiek. Atzīšos gan, ka studentu dzīves notikumiem īpaši nesekoju, jo slodze ir liela un dzīvojam mazliet ārpus bāzes, bet tie kolēģi, kuri dzīvo studentu pilsētiņā, saka, ka redz un dzird daudz visa kā. Man drīzāk sanāk kaut ko redzēt nejauši garām ejot (un reiz tā tiku arī pie krietna picas gabala – ko vēl studentam vajag…). Tā pirmdienā pēkšņi ārpusē bija uzstādītas atrakcijas sumo cīņām un lēkšanai milzu spilvenā. Izstāvi tik rindu un uz priekšu. Man gan pietika tikai ar fotografēšanu.

Ar to arī šo stāstu beigšu – rīta kafija krūzē jau atdzisusi. Jāizdzer līdz galam un jāmetas iekšā kārtējā trakajā studiju nedēļā!

Niagāra!

Mazliet vairāk kā pusstundas braucienā ar auto no mums ir Niagāras ūdenskritumi. Jā, jā – daudzskaitlis ir pareizi, jo pavisam to ir trīs, kas izvietoti blakus.

Divus no ūdenskritumiem te var redzēt un jums jātic, ka pa vidu, tieši pirms salas arī trešais ir paslēpies…

Ja jau tik tuvu, tad, protams, tas bija tikai laika jautājums turp doties. Visvaronīgākā no mūsu kolēģēm jau pagājušās nedēļas sestdienā turp aizbrauca ar velosipēdu: 30 km un katru pusi, pārsvarā esot skaisti veloceliņi, nesteidzīgi un ar atpūtām pa vidu braucot esot tīri labi. Es vēl uz tādu varoņdarbu neesmu gatava, šeit tālākais brauciens man ir bijis ap 20 km. Bet vēl jau ir laiks, kas zina…

Kā bija? Lieliski! Šajā nedēļas nogalē mūsu grupas pārstāvji bija noīrējuši lielisku auto (sešvietīgs, šķiet, ka kreislers, neattapos nobildēt, bet ļoti plašs un ērts) un tad nu Niagāru redzēt gribētāji sadalījāmies 2 grupiņās – 7 brauca sestdien, 6 svētdien. Sestdienas grupai bija ļoti skaists saulains laiks un kādi 26 grādi. Pielieku vienu no viņu bildēm ar klasisko Niagāras varavīksni.

Tur, pretējā krastā ir Kanāda

Mums svētdiena nebija saulaina, bet tāpat virs 20 grādiem un līdz ar to krietni mazāk cilvēku, tādēļ toties tikām pabraukt ar attēlā redzamo kuģīti, kas garo rindu dēļ toties neizdevās sestdienas grupai, tā ka viss ir līdzsvarā. 🙂

Tā kā paskatījos vikipēdijā, varu mazliet uzrakstīt par Niagāru. Tā esot viena no pasaulē īsākajām upēm – tikai 30 km un tek starp 2 lielajiem ezeriem. Lielāko daļu tā ir pavisam rāma, līdz kādus 20 km notecējusi, sadomā krist lejā no 50 m augstuma. Kādu gabaliņu pirms ūdenskrituma smuka viļņošanās, un sadalīšanās vairākās straumēs un tad jau – aiziet lejā!

Fotografēts augšpus/pirms ūdenskrituma

Attēlā vajag pievērst uzmanību arī tālāk redzamajam tornim – tas ir gan skatu laukums (torņa kreisajā pusē), gan pats tornis ir lifts, kas noved lejā pie kuģīšiem. Kuģīši ir gan ASV, gan Kanādas pusē (turp gan netiekam, jo robežu Covid dēļ nav atļauts šķērsot trešo valstu ļaudīm) un interesanti, ka Kanādas puse dod sarkanus lietumētelīšus, kamēr ASV – zilus. Tad nu galerijas bildēs varēsiet pētīt kuras valsts kuģīši kuri ir. 🙂

Te kuģīšu lifta tornis jau uz kuģīša atrodoties fotografēts

Par brīvu te, protams, nav nekas: autostāvvietas maksa – 15$, kuģīša biļete kādi 25$ (tajā ietverts arī plēves mētelītis). Bet noteikti ir to vērts! Kuģīši piebrauc patiešām tuvu ūdenskritumiem, pagrozās visādi, lai var kārtīgi fotografēt, ko es arī izmantoju – saite uz fotogaleriju būs beigās.

Krietni samitrināti, bet laimīgi – tādi uz kuģīša ir visi!

Pēc izkāpšanas no kuģīša, ir iespēja ar kājām pakāpties tuvāk ūdenskritumam. To, protams, izmantojām un tad nu gan dabūjām kārtīgu tropisko dušu un slapjas kājas (bet nekas, jo jau rakstīju, ka diena bija silta). Tā teikt – seja un kājas pilnas ar Niagāru, vidu sargā mētelītis. 🙂 Daži mūsējie dabūja kārtīgu ūdeni arī aiz mētelīša – ja fotografējot neuzmantīgi pacel rokas uz augšu, tad ūdens tur skaisti ielīst iekšā it kā kāds no krūzes ielietu. Bet arī par šo saku – bija lieliski, nekur citur nedabūjamas sajūtas. Visi slapji un visi smaida…

Kāpiens tuvāk ūdenskritumam

Lai nu ko, bet biznesu amerikāņi saprot un būvēt prot, tāpēc te nav ūdenskritumu apskatīšana vien. Ir vesels un skaists parks, kur kārtīgi izstaigāties. Tie, kuri negrib staigāt var (par maksu, protams) pabraukāt ar pusantīku autobusu, ir kafejnīcas un suvenīri.

Augšpuses vidū ierāmētajā laukumā ir skatu laukums un kuģīši – pa labi – pastaigu sala

Atzīšos godīgi – mēs šoreiz visu iespējamo neapskatījām. Uz nākamo reizi (paši tā kā vienojāmies, ka tāda noteikti būs. Varbūt uz zelta lapām, varbūt sanāks agrāk) paliek gan Vēju ala, gan kārtīgāka salas izstaigāšana, šoreiz pabijām galvenajos punktos un tāpat pagāja kādas 4 stundas.

Visa teritorija ir sakopta un skaista, bet mani īpaši sasmaidināja uzraksts pie dažām dobēm, kas tulkojas apmēram šādi: Nekāpiet manā gultā!

Tā nu ir iznācis, ka ar Nikolu Teslu (nu, protams, ne jau gluži personīgi) mani ceļi krustojas ik pa brīdim, esmu bijusi arī lieliskajā viņa muzejā Belgradā (parakājoties to var atrast manā Rumānijas emuārā) un arī šeit bez viņa nekādi, jo tieši Tesla atklāja maiņstrāvas pozitīvās īpašības un, darbojoties Ņujorkā, interesējās arī par Niagāras hidroelektrostaciju un dažādiem ar elektrības ražošanu saistītiem aspektiem. Starp citu – nesen ir iznākusi jauna amerikāņu filma par Teslu – būs jānoskatās.

Jāsaka, ka ar elektrību te nav nekādi joki – Niagāra ar to nodrošinot 1/4 no Ņujorkas štatam nepieciešamā ASV pusē un apmēram tikpat Kanādas Ontario provincē. Pie tam interesanti, ka mums ierastā izskata hidroelektrostacijas te nav redzamas. Izrādās, ka Niagāras straume te ir tik briesmīgi nežēlīga, ka ir gatava nopostīt/nodrupināt ūdenskritumu, bet tad vairs te nebūs biznesa… Tālab jau pirms vairākiem desmitiem gadu 2/3 no Niagāras ūdens pa tuneļiem tiek novadīts uz pazemes elektrostacijām, tā gan ražojot elektrību neredzamā veidā, gan neļaujot upei pašai savu ūdenskritumus sabojāt.

Pēc krietnas pastaigas, protams, gribas arī ēst. Vakar Niagāru apskatījušie kolēģi ieteica Longhorh Steakhouse, jo tur ir gan garšīgi, gan ļoti labas cenas pret porciju lielumu. Un nopietni steika naži! Paklausījām un to nenožēlojam – bija tiešām labi, droši vien tur iegriezīsimies vēl. Ilustrācijai viens kārtīgs 30$ steiks, ko pat izsalcis vīrietis īsti nevar visu apēst un daļu ņem līdzi uz mājām kārbiņā (krietnā salātu bļoda un steikam blakus esošais milzu ceptais kartupelis iekļauti cenā).

Turpat pāri ceļam ir arī Niagara Fashion Outlets, kur ātri caurskrienot pavadījām 2,5 stundas, bet tas nav nekas īpaši aprakstāms – ar veikalu uzskaitījumu un labajām cenām negribu jūs lieki kaitināt.

Nu jau pietiks, te būs saite uz fotogaleriju.

Kovidlietas

Nē, nē, nesabīstieties – viss ir kārtībā! Gribu tikai uzrakstīt par to, kāda ir šīspuses ikdiena. Situācijai Latvijā sekoju līdzi tikai mazliet, jo neko jau ietekmēt nevaru. Par kopējo situāciju ASV vai štatā neko daudz nezinu – neesmu speciāli interesējusies, jo arī tur neko daudz ietekmēt nevaru un domāju, ka esmu patālu no tā. Uzrakstīšu to, kas ir saistībā ar projektu, kurā esmu iesaistīta.

Pati biju vakcinējusies jau savlaicīgi, tālab prasība, ka dalībai šajā projektā tā ir nepieciešama, man nekādas problēmas neradīja. Cik saprotu, bez tā ASV vīzu saņemt nebūtu bijis iespējams. Pirms lidojuma tikām informēti, ka arī visos tā posmos sertifikātam ir jābūt pie rokas (un vairākas reizes bija arī jāuzrāda, tiesa gan – izdruka, skenēts netika nekur) un ir jābūt FFP2 līmeņa sejas maskai lidmašīnā. Lidostās – jebkādai maskai.

Arī Bufalo universitāte jau savlaicīgi informēja, ka visiem, kuri atrodas tās teritorijā ir jābūt vakcinētiem. Tiem, kuriem ir nepabeigts vakcinācijas process, jāiet regulāri testi līdz tā pabeigšanai. Citi varianti nav iespējami.

Ja vasaras vidū saņēmām no universitātes priecīgos paziņojumus, ka mācības būs klātienē un bez ierobežojumiem (protams, paliek nosacījums, ka visi ir vakcinēti), tad jau mazliet vēlāk, saslimstības līmeņiem ASV augot, saņēmām ziņu, ka universitātes iekštelpās visiem jāvalkā maskas visu laiku. Neko darīt, tā arī darām. Atgādinājumi par piesardzību ir visur.

Pie tam maskas (arī ar dažāda veida universitātes logo) var gan nopirkt , gan ievadnedēļas ietvaros tās tika arī bez maksas dalītas. Ielieku bildīti ar savu masku kolekciju: punktainā ir mana mīļā auduma maska vēl no Latvijas, to arī visbiežāk izmantoju. Vēl atceļam vai citiem īpašiem gadījumiem esmu noglabājusi kādu pārīti FFP2 masku.

Abas zilās ir bez maksas no universitātes saņemtās, bet tās ne visai mīlu, jo ir ļoti plānas un burtiski lien mutē runājot. Ja nav jārunā, tad viss labi un tai ar universitātes logo ir feins materiāls un vēl pat drusku stilīgāks izskats nekā bildē redzams. Protams, cilvēki lieto arī parastās vienreizējās un tās trijstūrveidīgās FFP2 – ar tām varbūt ir mazliet vieglāk runāt, jo arī pasniedzējiem lekcijās ir jābūt maskās. Vienam pasniedzējam ir klusa balss – mokāmies visi, bet vakar viņš sacīja, ka esot internetā pasūtījis jaunu spēļmantiņu – drīz būšot klāt kaut kāds kabatā ieliekams pastiprinātājs vai kaut kas tāds. Gaidām kas un kāds tas brīnums būs. 🙂

Papildus visām šīm prasībām, katram, kurš tajā dienā grib uzturēties universitātes teritorijā KATRU dienu/rītu ir jāaizpilda ikdienas pašpārbaudes apliecinājums – ka jūtas labi, pozitīvu Covid testu nav… Tas izskatās šādi:

Ir noteikts, ka šai bildītei ir jābūt allaž pie rokas un jāuzrāda, ja tiek prasīts. Es apzinīgi katru dienu sāku ar šo, bet prasīts vēl nav nekur. Taču sistēma gan visu saskaita – ja 3 (darba) dienas neatzīmējas, sistēma sūta jautājum/brīdinājumu. Daži mūsējie tos jau ir saņēmuši, ja aizmirsās aizpildīt.

Mūsu dzīvojamajā ciematā – Ransch Villas – ir noteikts, ka administratīvajā ēkā iekšā (saņemot sūtījumus, kārtojot dažādas lietas) maskai ir jābūt, āra teritorijā un savās dzīvojamajās telpās – protams nē.

Veikalos un tamlīdzīgās publiskās vietās pie ārdurvīm parasti ir uzraksts, kas vēsta, ka nevakcinētajiem obligāti ieejot ir jābūt maskās. Redzu, ka daļa apmeklētāju ir maskās, taču cilvēk ieejot nekādi pārbaudīti netiek. Es pati masku nelieku, bet zinu, ka daži no mūsu grupas ir ļoti prātīgi un veikalos iet ar maskām. Vēl – daži mūsējie jau ir pabijuši kādās ekskursijās un sacīja, ka ieejot kurā tur muzejā esot prasīts uzrādīt sertifikātus. Es pati šeit uz vietas vēl nekur ar sertifikāta uzrādīšanas prasību saskārusies neesmu.

Tas arī šoreiz viss, dzīvojam un rīkojamies tā, lai ne pie jums, ne pie mums skarbāki ierobežojumi nav jāievieš!

Pirmā studiju nedēļa galā!

Patlaban, kad šo rakstu, Bufalo ir sestdienas vakars. Vajadzētu mācīties nākamajai nedēļai, bet esmu tā nogurusi no šīs, ka nevaru saņemties… Aizbildinu sevi ar to, ka nākamā būs īsā nedēļa – studijas sāksies tikai otrdien un vēl visu paspēšu, jo pirmdien ir viena no nedaudzajām ASV brīvdienām – Labour day.

Kā es mācos? Lūk, šīs nedēļa studiju grafiks bildē (zaļganās ir manas nodarbības Bufalo universitātē) un mazs skaidrojums.

Pirmdienas un trešdienas ir manas “laimīgās dienas”, jo tajās ir tikai viena 50 minūšu nodarbība (gājiens turp un atpakaļ aizņem vairāk laika). Otrdienās uz universitāti jāiet 2 reizes, jo rīta pusē ir viens studiju kurss (mazliet ilgāk par stundu), pēcpusdienā otrs apmēram tikpat ilgs. Pagaidām tā arī staigāju, jo laiks ir super jauks un staigāt taču ir veselīgi, bet redzēs kā vēlāk būs, varbūt starplaikā palikšu kaut kur uz vietas universitātē – vai nu ar kādu no grupām strādājot (vairākos priekšmetos mums pamazām sākas grupu darbi), vai mācoties. Vistrakākā no manu studiju viedokļa ir ceturtdiena, kad uz augstkolu jādodas pat 3 reizes! Tā nu ir iznācis, ka 1 lekcija ir rīta pusē, 1 pusdienlaikā un vēl 1 – visgarākā (gandrīz 3 stundas, 2 nodarbības) – vakarā un beidzas 21.30.

Bet labā ziņa ir tā, ka man lekcijas nepārklājas – dažiem kolēģiem tā ir, jo mūsu izvēlētie studiju kursi ir ļoti atšķirīgi. Saskaitīju – mūsu grupas 22 cilvēki apgūst vismaz 39 dažādus kursus. Rakstu, ka “vismaz”, jo man ir pieejama sākuma izvēļu tabula, bet šajā nedēļā mums ikvienam bija iespēja apmeklēt arī vēl citu kursu nodarbības un tos mainīt, ja nepieciešams. Un zinu, ka daži arī nomainīja.

Piektdienā man ir jāpiedalās 2 nodarbībās: 1 no rīta un attālināti (tātad – varu pieslēgties no mājām), otra ir klātienē pēcpusdienā. Taču papildu jautrību sagādā tas, ka es pati piekritu septembra pirmajās 3 nedēļas nogalēs nolasīt 1 studiju kursu saviem Latvijas maģistrantiem. Un tad nu ir tā: 8.00 sākas un 10.45 man beidzas attālinātā nodarbība kā studentei, tad no 11.00 līdz 14.00 strādāju ar Latvijas studentiem, bet no 15.00 līdz 15.50 man atkal ir pašai jāpiedalās mācībās. Diena paskrien ātri un trakākais laikam ir tas, ka Latvijā studentiem manas nodarbības ir piektdienas vakarā 18.00-21.00 un pēc tam sestdienas rītā 9.00-14.00, bet man tas sestdienas rīts iznāk no 2.00 naktī līdz 7.00 no rīta. Šodien pirmo reizi šādu “krietni pagarināto piektdienu” nostrādāju, tāpēc arī jūtos nogurusi. Bet mierina doma, ka nu jau 1/3 no Latvijas darba izdarīta un vairs tikai 2 šādas trakas nedēļas nogales atlikušas…

Sākuma attēlā redzamajā grafikā var saskaitīt, ka man uz universitāti jādodas 9 reizes nedēļā (ja starp nodarbībām atnāku mājās). Pavisam man ir 5 studiju kursi un mūsu programmas nosacījums ir, ka visi jānokārto sekmīgi. Centīšos, protams.

Ko es mācos? Pirmdienās, trešdienās un piektdienās pa vienai īsai 50 minūšu lekcijai ir kursā “STEM communication” – tur universitātes bakalaura līmeņa topošajiem inženieriem māca, cik svarīgi priekš viņiem ir prast komunicēt, noformēt dažādus dokumentus un tamlīdzīgas lietas. Priekš manis šis kurss tiešā veidā, šķiet, nebūs grūts, bet uzdod daudz darbu un lasīšanas, kas viss prasa laiku. Domāju, ka no šī kaut ko varēšu izmantot savās ar dokumentu pārvaldību saistītajās lekcijās un semināros. Tātad – noderīgs kurss. Šis man ir vienīgais studiju kurss no tādiem, kurus parasti apgūst bakalaura līmeņa (undergraduate) studenti (kā arī – daudzi no mūsu grupas). Visi pārējie ir maģistra līmeņa (graduate) kursi.

Otrdienu un ceturtdienu rīta pusē ir pusotru stundu ilgas nodarbības studiju kursā “Foundations of engineering education” – tajā mūs būtībā māca par “inženieru skolotājiem” – jau bija gan vēsturisks ieskats, gan pārskats par jomas plašumu un kompleksumu… Ir interesanti un ceru, ka lielas grūtības arī šis man nesagādās, jo pati esmu studējusi pedagoģiju. Drīzāk uzzināšu visu ko jaunu – gan “zinātnisko pamatojumu” atsvaidzināšu, gan ASV pieredzi izzināšu. Bildē redzams viens brīdis no lekcijas – ar attēlu par inženierzinātņu daudzveidību un saistību ar citām jomām, kā arī pasniedzēja.

Jā, lekcijās mēs visi esam maskās, bet par to vairāk uzrakstīšu citā reizē

Otrdienu un ceturtdienu pēcpusdienās tāpat pusotras stundas garumā ir kurss “Health information systems“. Jā, tas par veselības informācijas sistēmām, to attīstību, bet to vada biznesa skolas pasniedzējs un viņa akcents uz to, ka “viss ir bizness (maksā naudu), veselība arī. Jautājums tikai – kurš ir maksātājs” man visnotaļ patīk. Būs ko darīt un lasīt, bet šķiet, ka ne pārāk sarežģīti. Ceru, ka šis man kaut kādā veidā noderēs Latvijā, jo šajā jomā viss strauji mainās un attīstās.

Vēlajos un garajos ceturtdienu vakaros es mācos “Transformative applications of health care management“. Arī to vada biznesa skolas pasniedzējs. Papildus pasniedzēja darbam viņam ir arī biznesa konsultanta pieredze, kā arī plašs filozofisks skatījums uz pasauli – interesanti un tā noteikti būs papildu vērtība. Būšot arī virkne vieslektoru – nozares profesionāļu, domāju, ka būs interesanti.

Piektdienu rītos man ir vienīgais attālinātais kurss “System analysis and design” un no tā patlaban esmu sabijusies. Biju cerējusi (jo kursam piesakoties apraksts nebija pieejams), ka tur būs par man tik mīļajām sistēmām kaut kas vispārējs un stratēģisks, bet izrādās, ka tas būs kārtīgs datorpriekšmets – jau nākamreiz ķersimies pie darba ar MS Access un sāksim veidot datubāzes, tad ar tām visu ko darīsim… Jūtu, ka te nu reiz man ies pavisam grūti, jo viss jāsāk praktiski no nulles, bet – no otras puses – tās varētu būt ļoti noderīgas zināšanas.

Nu tā – izstāstījusi savas pirmās nedēļas sajūtas esmu, iedzeršu mazliet kafijas un ķeršos pie kādiem mazākajiem vai vieglākajiem nākamās studiju nedēļas darbiem. Jo visi pasniedzēji brīdināja (un tas ir arī rakstiskā formā), ka konkrētie daudzajiem lielākiem un mazākiem darbiem noteiktie termiņi ir precīzi jāievēro – bez variantiem un kavējumiem, citādi būsšot problēmas ar vērtējumu. Un nākamnedēļ jau virkne termiņu būs klāt…

Dzīvošana jeb stāsts par mūsu māju

Mūsu 22 cilvēku grupa ir sadalīta pa 3 dzīvesvietām: daļa dzīvo universitātes teritorijā, daļa – ārpus universitātes, bet ejamā attālumā no tās. Kā mūs dalīja grupās es nezinu un tas vairs nav būtiski. Visi dzīvojam studentiem domātās rindu mājās. Cik saprotu, tad tiem, kuri dzīvo universitātes teritorijā dzīves apstākļi ir mazliet vienkāršāki, bet toties lielisks skats uz ezeru (viņu māja ir pašā krastā) un universitātes ēkām tā otrā krastā. Viņiem studiju vietas atrodas vistuvāk, dzīves proza – nav jāšķērso neviens lielceļš ar luksoforiem. Bet kādu 5 minūšu gājiens ir vienalga, jo plašumi te ir lieli. Atlikušās 2 grupas mēs dzīvojam apmēram 15 minūšu ātra gājiena attālumā no universitātes un reizēm satiekamies pie pirmā luksofora, jo mums ir jāšķērso 2 ceļi ar 3+ joslām katrā virzienā un reizēm nākas pagaidīt, līdz luksoforā iedegas mums labvēlīgais zaļais – abi ir sarežgītie luksofori ar daudzām nogriešanās variācijām ar atsevišķiem signāliem. Pie luksoforiem mūsu ceļi arī šķiras – daļa dodas pa labi (skatoties no universitātes puses), uz universitātes pārvaldītu studentu dzīvojamo rajonu, bet ārpus universitātes teritorijas.

Mēs 8 cilvēki dodamies taisni/pa kreisi uz Villas on Rensch, kas ir privāti pārvaldīts studentu dzīvojamais rajons (jo universitātes pārvaldītajos neesot pieticis vietu visiem). Un par to mūsējais, kas ir arī mazliet dārgāks (mēs paši nemaksājam, izmaksas sedz projekts), ir arī ar jaunāku aprīkojumu un tā. Īsi sakot – man ir paveicies ar dzīves vietu. Droši, klusi un mierīgi ir visur. Studentu dzīvojamie rajoni ap universitāti ir patiešām milzīgi – sākot no vairākstāvu ēkām, kuras līdzinās mūsu kopmītnēm (to labākajā izpildījumā) – iekšā gan neesmu bijusi, līdz vairāku cenu līmeņu ciematiem ar rindu mājām, kurās dzīvo vai nu pa 2 vai pa 4 vienā sekcijā/dzīvoklī.

Kā mēs dzīvojam? Tuvākie kaimiņi mēs esam 8 cilvēki – aizņemam vienas rindu mājas 2 blakus sekcijas: 4 vīrieši dzīvo 1 sekcijā/dzīvoklī, mēs – 4 dāmas otrā, iekārtojums ir identisks, tikai spoguļattēlā. Bildē redzamas mūsu mājas un tās kreisās puses2 blakus esošās ieejas durvis arī ir mūsu astotniekam piederošās.

Pirmajā stāvā ir dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi, kā arī 1 cilvēka apartaments. Pavisam mūsu “dzīvoklī” ir 4 “apartamenti”: katrai sava istaba + vannas istaba/tualete + ģērbtuves istaba/skapis, katra apartamenta durvis ir aizslēdzamas. Dzīvojamajā istabā ir liels stūra dīvāns un televizora galdiņš (abus mazliet var redzēt bildē, kā arī neredzams istabas gabaliņš ar vēl vienu galdiņu/plauktiņu). Patīkams sīkums ir tas, ka daļa no kontaktligzdām ir aprīkota arī ar 2 USB ligzdām – katrā telpā ir 1 tāda un vairākas parastās, tā ka mūsdienu studentam ar daudzām elektrību prasošām ierīcēm problēmu nav.

Virtuvē ir viss vajdzīgais: galds ar augstajiem krēsliem, ledusskapis, plīts, mikroviļņu krāsns un trauku mazgājamā mašīna. No iepriekšējās grupas mantojām kafijas automātu un ūdens vārāmo kannu, kā arī iepriekšējā attēlā redzamo velosipēdu. Ir tā, ka, projām dodoties, no mājām ir jāizvāc viss “kustamais” un bija lieliski, ka viens no vietējiem latviešiem to visu bija salicis savā garāžā un tagad atkal izdalīja mums atpakaļ. Tā tikām arī pie fēna, jo no Latvijas atvesti tie Amerikā nestrādātu – citi elektrības standarti.

Attēlā pa labi redzamās baltās divviru durvis slēpj lielisko komplektu – veļas mašīnu un žāvētāju. Tie ir milzīgi un ļoti moderni – prieks lietot. Vēl aiz tām ir apkures/ūdenssildāmais katls, kas darbojas automātiski un arī ir katrā apartamentā savs. Protams, ir laba ventilācijas sistēma un regulējams kondicionieris, kurš ziemā nodrošinās siltumu.

Turpat pretī baltajām durvīm ir kāpnes uz otro stāvu, kurā ir 3 praktiski vienādi apartamenti. Es dzīvoju otrajā stāvā. Lūk, kā izskatījās mana istaba ielidošanas vakarā:

Protams, ir arī logs (man ir ticis vislielākais), bet no tā puses es bildēju, lai drusku ietvertu arī tualeti/vannas istabu. Jā, mums ir arī vannas katrai, bet vēl nav dušas aizkara, kas sagādā nelielu jautrību un krietni slapju grīdu mazgājoties. Uzreiz nākamajā dienā pēc ielidošanas devāmies uz Walmart sapirkt dažādus praktiskus “kustamos” sīkumus, kas nepaliek pēc iepriekšējiem iemītniekiem un liels bija mūsu pārsteigums Walmartā ieraugot rindu rindas ar tukšiem plauktiem tieši šo preču nodaļā. Nu jā, ja puslīdz vienlaikus iebrauc ap 30 tūkstošiem studentu, tad pat Walmartu var izpirkt tukšu… Tad nu pasūtījām dušas aizkarus un vēl šo to (jā, arī trauku mazgājamais līdzeklis nelielos iepakojumos bija izpirkts un vēl virkne līdzīgu lietu) Amazon (tur laikam gan nekas nekad nebeidzas) un šīs nedēļas nogalē (tiek solīts, ka svētdien) gaidām piegādi. Tad nākamnedēļ varēsim dušoties ar plašu atvēzienu. 🙂

Tieši pretī augšējā attēlā redzamajām vannas istabas durvīm ir ieeja ģērbtuvē – tā ir patiesi ērta un plaša. Pielieku sākuma bildi, nu jau tur ir mazliet manu drēbju, bet vienalga vēl ļoti tukša – šoreiz atlidoju ar ļoti mazu drēbju krājumu, jo zinu, ka te uz vietas iepirkšos daudz lētāk un kvalitatīvākas lietas, nekā Latvijā.

Priekš īpaši ziņkārīgajiem pielieku saiti uz foto galeriju, ko nosaucu par Rensch villas – tur ir dažādas bildes gan no ciemata, gan no mūsu mājiņas un, iespējams, galeriju laika gaitā vēl papildināšu, jo vēl jau viss nav parādīts un izstāstīts. 🙂