Monthly Archives: 2013. gada aprīlis

Godam nopelnītais nogurums

Vakar vakarā neuzrakstīju kārtējo atskaiti, jo aizmigu. 🙂 Iemesls – diena bija lieliska! Uzcēlāmies agri – brokastojām septiņos un jau ap pusastoņiem autobuss mūs veda uz Diamont Head krāteri (smukais kalns, kas redzams “blakus” Honolulu vakardienas bildēs). Ir tā, ka Havaju salu virkne ir vulkāniskas izcelsmes un pie tam “dzīva” – salu rindas no mums tālākajā galā (Big Island jeb Lielā sala) vēl darbojas vulkāni un tās “lien ārā no jūras”), bet Oahu sala, kurā atrodas Honolulu ir “vecajā galā”, kurš pamazām (nu labi – ļoti, ļoti lēnām) noārdās un grimst okeānā, jo šis gals ir senāk radies. Līdz ar to Diamont Head ir vēsturisks – ļoti vecs, bet ģeoloģiski jau “beigts” vulkāns, tāpēc nav ne augsts, ne bīstams. Vispār šejienes kalni it kā nav augsti (mērot virs jūras līmeņa, kā to parasti kalniem dara), bet patiesībā tas nav godīgi, jo šie kalni “sākas” dziļi okeānā. Bet nu labi, par to lai ģeoloģi strīdas, mēs vienkārši zinām faktu un viss.

Tātad – bijām nolēmuši uzkāpt un apskatīties krāteri. Patiesībā, to bijām nolēmuši jau 2008.gadā, kad te bijām pirmo reizi, bet toreiz ar visa kā apskatīšanu nodarbojāmies tik nopietni un vienlaikus vieglprātīgi, ka abi ar Voldemāru “norāvāmies” karstuma dūrienu un plānotajā dienā tikai gulējām un vaidējām (bīstami tas nav, bet pretīgi gan). Tad nu šoreiz es uzvedos ļoti prātīgi – smērējos ar aizsargkrēmu, garākos “pārgājienos” dodos ar cepuri galvā un pagaidām viss ir labi (kaut pilnas ielas ar sarkani apdegušiem neprātīgajiem saules ķērājiem).

Ui, man te sanāk atkāpe pēc atkāpes, bet tā vajag. Būs vēl. 🙂 Pirmā – kalna nosaukums, protams, ir radies tajos laikos, kad te sāka parādīties baltie cilvēki un kalnos meklēja ko? Protams – vēlams zeltu, ja nu nekā citādi, tad vismaz dimantus. Zelta nebija, bet kaut ko mirdzošu kāds atstiepa un, kā tā tā bija maz, cilvēkiem gribējās domāt, ka tie varētu būt dimanti. No turienes arī nosaukums. Bet izrādījās kvarcs. Nosaukums palika, jo skaists. Otrā atkāpe – par transportu jeb nokļūšanu kalnā. Palasīju internetā, ka līdz kalnam no pilsētas jāiet kādu stundu, tad stunda kāpšanai un viss tas pats atpakaļ. 4 stundas šejienes saulē ir pieveicamas, bet vai vajag? Mēs nospriedām, ka nē un vēl noskaidrojām interesantu šejienes (vispār – ne tikai šejienes, tā mēdz būt arī citur) sabiedriskā transporta īpatnību. Vispār tas nav lēts (2,5 dolāri par 1 braucienu), bet (un tas ir svarīgi!) biļete ir derīga 2 stundas un to laikā var gan pārsēsties, gan visādi citādi izdarīties, ja vien vajag. Un iepriekšējā dienā ekskursiju konsultante mums izstāstīja, ka pa šīm 2 stundām (ja dikti nečammājas) var paspēt aizbraukt līdz krātera pieturai, uzkāpt kalnā, atnākt atpakaļ un vēl ietrāpīt atceļa autobusā. Tas izklausījās pievilcīgi un mums arī izdevās. Sīkums, bet manai ekonomista sirdij patīkami, jo no sīkumiem jau visi naudas izdevumi sasummējas (nu labi, no lielajiem arī, kā pārliecinājāmies vēlāk).

Autobusa pietura tā arī saucās – Diamond Head krāteris. Izkāpām, redzējām kā smuki mums priekšā slejas kalns un – neviens pa to nerāpelē, nekādas takas uz augšu neredz…. Jocīgi, nospriedām un kopā ar vēl mazu bariņu mums līdzīgo devāmies uz priekšu pa ļoti jaunu un labu asfaltu, kas veda kalna virzienā. Gājām, gājām, Andris (kā pieredzējis kalnos kāpējs) jau ik pa brīdim gribēja mani aizvilināt kaut kur neceļos, bet es teicu – ja ir asfalts un aizlieguma zīmes novirzīties no tā, tad te arī paliekam. Tā nu piegājām pie… – uzminiet, pie kā.

20130410-055404.jpgNu labi, ilgi nemocīšu – pie tuneļa! Amerikāņi ir ļoti praktiski ļaudis un tā vietā, lai liktu ļaudīm un autiņiem rāpties pāri kalna malai, viņi izrok tuneli cauru sienai, jo tās otrā pusē taču ir krātera ieleja.

Bildē redzams skats, kas paveras iznākot no tuneļa. Krāteris tiešām ļoti liels. Samaksājot 1 dolāru katrs tiekam tālāk – uz diezgan civilizētu taku (bet bez eskalatora), pa kuru var doties augšup – uz nākamajā bildē redzamo mazo balto “mājiņu” krātera malas augstākajā vietā – tur bijusi observatorija un vispār agrāk krāterī (un druski vēl tagad) saimniekojuši militāristi.

20130410-055413.jpgKāpiens nebija viegls, bet skaists gan – tūristus mīlot amerikāņi (un ne tikai viņi vien, protams) par tiem prot parūpēties. Taka bija pietiekami nelīdzena un vietām pašaura, bet tomēr droša. Pašās beigās – gan patumšs un pastāvs šaurs tunelis, gan 3 stāvu kāpņu posmi, gan noslēguma rāpus izlīšana caur šauru spraugu uz virsotnes platformu. Bet kas par skatiem!

Pielieku dažas bildes: kādā ir skats uz pilsētu un okeānu no augšas (interesanti – iepriekšējā dienā praktiski visu to pašu bildējām no apakšas – no okeāna puses), viena bildē (kur tā zaļā pļava) mēģināju nobildēt krātera kopskatu no augšas (gar malām ir kaut cik redzamas krātera malas kā ietvars – skaisti!).

20130410-055421.jpgPagrozījāmies pa augšu, sabildējām visu ko no visādām pozīcijām (gan jau kādreiz būs galerijas) un devāmies lejup. Protams, tas ir vieglāk un raitāk, kā uz augšu, bet tikpat skaisti. Tiešām pasakains gājiens.

Agriezāmies autobusa pieturā un pirms vieniem bijām atpakaļ pilsētā – drusku tā kā saguruši, bet laimīgi (un vēl negājām gulēt! vakars vēl tālu!).

20130410-055430.jpgUzēdām pusdienas un sapratām, ka jādodas uz otru pusi. Vispār jau mums iepriekšējā dienā gadījās maza ķeza. Viena no Walmartā nopirktajām lietām bija ļoti praktiska – saliekama ceļa soma (man tādu vajag priekš šīs vasaras SAIL brauciena). Tā ir kā paliela sporta soma, bet ar ritenīšiem vienā galā un velkamo rokturi otrā – ērti.

Tā nu mēs savus pirkumus iepriekšējā dienā sakrāmējām somā un nācām mājās (45 minūšu gājiens). Nācām, nācām, kamēr sajutu, ka mana soma paliek dikti smaga. Nu dikti smaga un grūti velkama. Paskatījāmies. Viens no ritenīšiem ne ta nodilis, ne ta salūzis… (kāda starpība, beigts un viss). Bijām apmēram pusceļā. Protams, turpinājām virzīties viesnīcas virzienā un paši sev teicām rūgto patiesību – par 20 dolāriem jau milzīgu kvalitāti gribēt nevar. Bet – nekvalitatīvo preci atdot atpakaļ vai samainīt gan var gribēt.

Tad nu pēc atgriešanās no kalna, ņēmām tukšo somu un devāmies mainīt (izlēmām iet kājām, jo jutāmies labi). Aizgājām, samainījām un tad devāmies vēl kādas 15 minūtes uz priekšu – apskatīt vēl vienu lielu iepirkšanās monstru – Ward Center. Karstums tagad gan jau bija traks – dienas vidus, kā nekā. No rīta kalnā kāpjot bija vieglāk. Nodrstrom Rack bija labs priekš manis, bet pārējais gan mums sagādāja vilšanos. Vispār turp devāmies, jo redzējām, ka Quicksilver turienes veikalā ir 10% atlaide visām precēm un mums vēl nav izpildīts Voldemāra pasūtījums, bet vīlāmies – veikaliņā preču bija maz un mums vajadzīgās konkrētās mugursomas nebija…

Tagad gan bijām tik tālu aizgājuši, ka atpakaļ jābrauc ar autobusu. Iekāpām vienā/vienīgajā, bet tas negāja pa taisno uz Waikiki (tā sauc Honolulu daļu, kurā dzīvojam mēs un vairums tūristu), bija jāpārsēžas Ala Moana (tas ir Honolulu lielākais iepirkšanās centrs). Mums jau māksla rokā – ja pārsēšanās biļete ir derīga 2 stundas, tad varam iemest aci arī te. Pablandījāmies kādu stundu (tas nozīmē – kaut cik rūpīgi izpētījām VIENU veikalu – Sears), bet bijām jau vai nu pārāk noguruši vai daudz visa kā cita laba jau redzējuši, ka nenopirkām neko. Atradām “derīgu” autobusu un devāmies uz viesnīcu. Pulkstenis bija pāri pieciem, bet mēs vēl nebijām peldējušies. Bez tā nu nekādi nevar. Protams, gājām peldēties – noplunčājāmies kādu stundu. Viļņi bija lieli un peldēšanās bija gan bauda, gan arī patīkama slodzīte. Kad nu atnācām mājās, paēdām vakariņas, kaut ko sakārtojām, kaut ko internetā paskatījāmies, tumsa jau bija klāt un mēs aizmigām – nepieklājīgi agri. Saskaitīju – ap 14 aktīvas darbošanās stundām. Tad jau var arī aizmigt, vai ne? 🙂

Bet toties tāpēc tagad, kad šo rakstu, pulkstenis rāda pieci no rīta. Esam atpūtušies, izgulējušies un domājam par to, kā saplānot šo dienu. Šodien sākas konference, bet par to vēlāk.

Valis!

Paskatoties šodien ziņas internetā, uzzināju, ka jums, Latvijā, it kā esot bijusi zemestrīce. Bet varbūt arī nē… Ja liecinieki pieteikšoties, tad varbūt arī atzīšot par notikušu… Izklausās jau jocīgi, bet lai nu būtu. Man arī ir ar ko palielīties – ar vali! Vispār jau man ar vaļiem attiecības ir tādas drīzāk mistiskas – zinu, ka tāds zvērs ir, interesants esot un visādīgi zinātniekiem nesaprotami uzvedoties, bet nekā personīga. Kopš šodienas tā vairs nav. Nē, mums nebija viesuļvētra un valis neiekrita viesnīcas balkonā. Mēs paši pie viņa aizbraucām. Nejauši. Bet mēģināšu uzrakstīt par šodienu (pirmdienu) visu pēc kārtas.

Tagad mēs zinām, kas ir wiki-wiki brokastis. Izstāvot nelielu rindu, ir jāpasaka vai vēlies 2-3-4 tostermaizes šķēles un atbilstīgi šim lēmumam uz papātes tiek uzlikts ne vien attiecīgais tostermaižu skaits, bet arī atbilstīgs daudzums sviesta gabaliņu un mazo ievārījuma trauciņu (nē, ne jau tā, ka uz katras maizes šie abi, bet gan tā, lai uz katras sanāktu kaut kas), to vēl papildina neliela ananāsu procija, mazs silts kruasāniņš un glāze svaigi spiestas ananāsu sulas. Kafiju gan var liet paši un cik gribas. Tādas brokastis. Pēc LA šķiet pat ļoti labas.

Pēc brokastīm mazliet piesprukām pie datoriem (tad arī par zemestrīci izlasīju). Viesnīcā ir “hospitality room” (viesmīlības telpa?), kurā no 7iem līdz 22 ir brīvi pieejami 6 datori ar internetu, par mazu naudiņu var arī kopēt, drukāt un faksus sūtīt. Man jau ir gan iPadiņš līdzi, bet ir lietas, ko tomēr ir ērtāk darīt lielajā datorā. Protams, ar nosacījumu, ka garumzīmes šejienes dators, protams, nepazīst.

Tā kā mūsu rīcībā bija principā brīva diena, domājām, ko darīt. Viena lieta bija skaidra – jāaizčāpo līdz lielajam Walmartam (ASV lielākais lētais veikals, kurā ir gan pārtika, gan viss kas cits). It kā varētu salīdzināt ar Rimi hipermārketiem, bet šis ir lētāks un, protams, daudzkārt lielāks. Paskatījāmies kartē – apmēram 40 minūšu gājiens uz vienu pusi. Sapratām, ka jāsāk iet no rīta, kamēr vēl nav dikti karsts. Tā arī izdarījām un daļa ceļa pagāja spirdzinošā rīta siltumā, pēc tam jau arī karstums bija klāt (piedodiet, apsnigušie). Veikalā mūs gaidīja 3 stundas sūra darba (iepirkšanās), jo priekš ikdienas lietām praktiskajam latvietim labākas vietas nav: cenas saprātīgas vai mazas, kvalitāte vidēji labāka nekā Latvijā (es nesalīdzinu ar lēto veikalu kvalitāti!). Piemēram – Andris Wrangler džinsu bikses nopirka par kādiem 10 latiem. Bet, protams, visu to atrast, uzlaikot, salīdzināt, atkal nākošo atrast… ir sūri. No viesnīcas izgājām 9os, atgriezāmies pirms diviem – noguruši, bet ar labi padarīta darba sajūtu, jo apjoma ziņā nu lielākā daļa pirkumu (kopā ar LA sastrādāto) nu ir. Palikuši dažādi “akcentiņi”.

Kad nu kādu stundiņu bijām atkopušies, bija laiks doties uz tikšanās vietu. No rīta pakonsultējāmies ar “ekskursiju konsultanti” un iegādājāmies saulrieta vakariņas uz kuģa. Cena nopietna – 213 dolāri par mums abiem, bet nu jau varu teikt – nav žēl, jo bija lieliskki. Viss sākas ar to, ka ir norādīts, kur un cikos jābūt, lai mūs varētu savākt autobuss, kurš aizvedīs uz ostu.

20130408-211201.jpgOstā kāpjam uz kuģa (ja ļoti precīzi – mūsējais bija stilīgs katamarāns) un dodamies ceļā. Mūsu kuģim bija 2 klāji/stāvi un uz katra bija citas cenu kategorijas vakariņas (mēs, protams, izvēlējāmies lētākās), ko papildina koncerts. Bija iespēja kuģot arī citas kompānijas piedāvājumā – viņiem 4 klāju kuģis ar attiecīgi 4 cenu kategorijām. Bet “mūsējais” no rīta kaut kā mistiski piesaistīja.

Tie, kuri ir ar prāmi no Rīgas devušies uz Stokholmu, zina, ka brauciens pa Daugavu, godīgi sakot, diez ko skaists nav un arī jūras krasts mums ir kā jūras krasts. Honolulu tā nav. Iekuģojot drusku dziļāk okeānā (nu jā, viņiem ir okeāns, nevis jūra vai pat tikai līcis), paveras ļoti skaists skats: gan uz pilsētu, gan to no abām pusēm ieskaujošajiem kalniem. Tie ir arī fonā – aizmugurē.

20130408-211151.jpgMan pašai mīļākais ir “klasiskais Honolulu skats”, kur redzama pilsēta un nedaudz no Diamont Head (liels kalns, būtībā sensena vulkāna krāteris). Braucām, vakariņojām un tīksminājāmies par skatu. Bijām brīdināti, ka uz kuģa var būt vējains un vēsāks, tāpēc biju paņēmusi vējjaku līdzi. Bet nevajadzēja. Tie, kuri ir kuģojuši vai laivojuši zina, ka esot ūz ūdeņiem ir gan vējains, gan auksti (parasti), Vējains (bet ne traucējoši) bija arī mums, bet gaisa temperatūra tāda, ka es uz klāja mierīgi uzturējos bezpiedurkņu kleitā un auksti nebija. Te tiešām ir kā paradīzē.

Kā ar ēšanu? Atkal tikām pie lieliska ēdiena – uz to havajieši ir meistari (kaut bēdīgi jāpiebilst, ka viņiem liekā svara problēmas ir pat lielākas nekā “parastiem” amerikāņiem, jo pašu tradicionālais ēdiens viņiem ir pierasts un tā gatavošana ir laikietilpīga – tiklīdz ir iespēja, viņi metas uz burgeriem un picām un tās gandrīz burtiski pa taisno viņiem iet labumā). Tas skaitījās zviedru galds – katrs varēja pieiet un uzlikt ēdienu uz šķīvja. Bija dažādi svaigie dārzeņi un salātu lapas (sagrieztas), vārīti rīsi un kartupeļu biezputra, dažādas mērces un, pats garšīgākais (atvaino, Vizma un citi veģetārieši): havajiešu gaumē gatavota cūkgaļa (viņi veselu cūku liek speciālā bedrē, to nosedz un kaut kā kurina/uztur uguni diezgan ilgi. Rezultātā gaļa ir super sulīga un garša ne ar ko nav sajaucama, bija arī teriaki vista, smuks kakla karbonādes gabals (arī ideāli pagatavots) un zivs. Pēc brītiņa arī deserts: kafija (arī bez kofeīna un tas man dod cerību šonakt iemigt) ar kūku un svaigiem augļiem (kādi 5 veidi).

Tā nu glīti vakariņojām, līdz kādā brīdī dziedātājs sacīja, ka aiz borta esot valis. Liela daļa vakariņotāju metās pie loga. Mēs ar Andri nosmaidījām vien – tā nu valis, pie tam tajā pusē kuģim, kas pret krastu…

Bet izrādījās – taisnība. Vienā brīdī arī Andris tīri vai palēcās un teica: skaties, skaties, redzēji!? Ko tad? Nu, to vaļa izpūsto strūklu. Bija skaidrs, ka Andris pats no sevis to nez vai izdomāja (viņam arī agrāk nekādas darīšanas ar vaļiem nav bijušas), tad nu arī es sāku skatīties rūpīgāk. Un bija! Žēl jau gan, ka valis mums par godu uz astes virs ūdens nenostājās, bet pārdesmit minūtes laika viņš ar mums kopā pavadīja, pa brīžam drusku parādīdams kādu savu “detaļu” vai atkal un atkal izpūsdams ūdens strūklu. Ja viņš būtu gribējis, būt aizmucis, bet vai nu mēs viņam likāmies interesanti vai vienkārši paspēlēties gribējās, kas zina.

Nebija jau arī kā ar delfīniem – ka gluži klāt piepeld, bet ik pa brīdim mugura vai kāda cita “detaļa” pazibēja virs ūdens, pāris reižu redzēju, kā viņš graciozi uzsit ar asti pa ūdeni. Skaisti. Negaidīti. Iespaidīgi. Apkalpojošā personāla puisim jautāju – vai tā bieži gadās, ka valis ir tik tuvu krastam redzams, viņš mierīgi pasmaidīja un teica, ka jā.

20130408-211208.jpgViss kuģa pasākums (kā jau ieminējos, bija arī “koncerts”, ko sniedza 2 dziedātāji un 3 dejotājas ilga 2 stundas. Bet noslēgumā, piedaloties gan dejotājiem, gan kuģa apkalpojošajam un virtuves personālam, gan arī daļai skatītāju, protams, bija Gangnal style. Smaidu vēl tagad, kaut jau kāds brītiņš laika pagājis. Lai jums arī jauka diena, es došos gulēt, jo mēs no jums “atpaliekam” par 11 stundām (man dikti patika no mājām paskatīties WorldClock, kur ik pa brīdim pie Amerikas pulksteņa rādījumiem pierakstīts “vakardiena”, tagad, kad to pašu daru no šejienes, pie Latvijas laiku rādošā pulksteņa ir rakstīts “rītdiena”. Uzvedieties labi un tieciet skaidrībā par zemestrīci, es atkal otrdienas vakarā uzrakstīšu par to, kā gāja, ko darījām. Trešdien mums jau sāksies konference (tiesa gan, vēl ne ļoti intensīvi).

Aloha! – jeb esam klāt

Patiešām silts sveiciens no Honolulu – ar mazliet slapjiem matiem sēžu uz balkona, skatos uz tumsā mirdzošo pilsētu un rakstu šī vakara stāstiņu.

Svētdiena mums iesākās ar celšanos kādos pusastoņos, brokastīm un veiklu somu sakārtošanu, jo jau 10.30 mums lidmašīna uz Honolulu. Viesnīcais nodrošinātais bezmaksas busiņš bija klāt ātri un tikpat ātri mūs arī lidostā nogādāja. Tur gan mūs gaidīja pārsteigums 50 dolāru izskatā (ko izdevās “pārveidot” par 25). Mūsu aviobiļetēs ir rakstīts, ka ir apmaksāta 1 nododamās bagāžas vienība katram. Tad nu mierīgi tā arī devāmies uz lidostu, bet darbiniece paziņoja, ka tā gan nebūs – tā 1 soma esot “derīga” starpkontinentālajiem lidojumiem, bet šis esot iekšzemes, tālab par katru bagāžā nododamu somu ir jāmaksā 25 dolāri. Protams, šāds pavērsiens mūs neiepriecināja un vajadzēja ātri kaut ko izdomāt. Attapos, ka: 1) mūsu abas nododamās bagāžas somas ir patukšas – ieprikšanās tikai mazliet iesākta; 2) ASV iekšzemes reisos ir atļauts dikti krietnu somu ņemt līdzi salonā (papildus parastajai 1 vienībai, kas ir atļauta); 3) vienā no čemodāniem man salocīta ir tieši tādam nolūkam līdzi paņemta soma – ko atpakaļceļā izmantot kā atļauto papildus salona bagāžu. Jautāju darbiniecei, vai varam pārkrāmēt bagāžu, lai sanāk 1 soma. Viņa sākumā samulsa – ko es ar to domājot, bet, kad es paskaidroju un pārliecināju viņu, ka svarā iekļausimies, viņa teica, lai mēģinām. Un mums izdevās – neliela publiska koferu izārdīšana un pārkraušana un 25 dolāri ietaupīti. Pa nedēļu esot te uz vietas gan mēģināšu sazināties ar tūrisma firmu, kurā pirku biļetes un noskaidrot, vai tas tiešām tā ir un arī atceļā būs tādi paši brīnumi. Bet nu labi, viss pārējais toties šodien bija ļoti patīkams un jauks.

Sākot jau ar 6 stundu lidojumu. Jā, patiešām! Lidmašīna nekavējās nemaz, nekratījās arī, bezmaksas dzērieni (es, protams, domāju sulu un ūdeni) bija, maizītes bijām uztaisījuši paši – tā ka viss labi. Pabrīnījāmies par to, cik neierasti daudz vietas bija kājām – nebijām iespiesti kā parasti. Ja tas ir pateicoties amerikāņu lielajiem izmēriem, tad vismaz viens un būtisks labums no tā ir. Visa tā rezultātā Honolulu ielidojām pienācīgi labā garasāvoklī un Andris jau no rīta uzvilka šortus. Vispār jau Losandželosas lidostā gaidot iekāpšanu skats uz lidotgribētājiem bija komisks: daži burtiski jau pludmales tērpros, citi – pabiezā apģērbā…

20130407-210004.jpgPar mūsu viesnīcu esmu patīkami pārsteigta – tā kā tā uz Honolulu fona bija salīdzinoši lēta, tad biju gaidījusi nolaistāku.

Viss jauns, tīrs un glīts – pielieku bildītes ar istabas skatu, kā arī skatu pa logu/balkonu – uz vienu un uz otru pusi.

Superīgi, vienīgi nedaudz skaļi, jo atrodamies lielas transporta ielas malā.

20130407-210016.jpgLīdz pludmalei varbūt 5 minūtes jāiet un, protams, tur jau bijām un peldējāmies – kā gan citādi!!! Ūdens superīgi koši zils, silts un bija skaisti palieli, bet slinki viļņi – nodzīvojām pa ūdeni labu brīdi.

Bijām iebāzuši degunu pāris tūristu veikaliņos – lai redzētu, kas mainījies no iepriekšējās reizes, devāmies arī nelielā pārtikas iegādes gājienā, jo, tā kā te būsim vesellu nedēļu un jāēd ir vairākas reizes dienā, tad jāplāno ko un kā. Mazas wiki-wiki brokastis esot iekļautas cenā, kas tas ir uzzināsim rīt.

20130407-210024.jpgNumurā mums ir kafijas automāts un ledusskapis, stāvu zemāk pieejams bezmaksas ledus automāts, šodien vēl bez tā iztikām.

Vēl viens patīkams sīkums – dodoties uz pludmali ir pieejami bezmaksas pludmales dvieļi. Nu jā – citādi viesi uz pludmali dotos ar smukajiem koši baltajiem vannas istabas dvieļiem.

20130407-210031.jpgPielieku arī 2 bildes no Honolulu lidostas. Pirmajā reizē biju ļoti pārsteigta, tagad jau gaidīju – kad būs. Kas? Iekšējais dārzs.

Pats ielidošanas terminālis, protams, ir kondicionēts, tāda ir arī ieejas/bagāžas saņemšanas vieta, bet tās savienojošie gaiteņi ir vaļēji!

Kāds tur gaiss, cik maigi un dabiski silts, kā smaržo… – to, nevaru uzrakstīt, bet 2 bildīties pielieku. Tā jāizskatās lidostai, kad pasažieri pēc gara lidojuma  dodas saņemt bagāžu – vai ne?

20130407-210037.jpg

Losandželosa

Vispār jau nosaukums laikam nav pareizs – pilsētu tā arī neesam apskatījuši, ja neskaita no gaisa redzēto. 🙂 Par daudz liela, jāatliek uz citu reizi. Kaut gan, vienu un varbūt vistipiskāko skatu redzējām – leģendārais uzraksts “Hollywood” gatavojoties nolaisties Losandželosā tiešām bija labi redzams – sēdējām lidmašības pareizajā pusē. Es pat nebiju gaidījusi, pēkšņi Andris man piebakstīja – lai skatos.

Bet nu labi, mēģināšu rakstīt sakarīgākā secībā. Iepriekšējā stāsta beigās mēs palikām lidojumā uz Losandželosu. Ja izlidošana krietni kavējās, tad arī gaisā iekavētais atgūts netika, gluži otrādi – iekavējām vēl vairāk un Losandželosas lidostā bijām nevis 16.30 kā plānots, bet 19os (nabaga tranzītpasažieri). Visa veida robežas un muitas sargiem gan ātri tikām cauri. Starp citu – lidojot uz ASV ar mūsu “vaiveriem” (tās ir tās “atļaujas”, kas tagad aizvieto vīzas), no lidmašīnā dotajām veidlapām ir jāaizpilda tikai muitas deklarācija (ka neko neved), “personas deklarācija” – kur prasa apmešanās vietu, mērķi… vairs nav jāpilda. Labi, ka tā. Es to iepriekš nezināju, bet biju pamanījusies lidmašīnā aizpildot ielaist vairākas neuzmanības kļūdas. Jau biju sākusi domāt, kā taisnošos, kad robežkontrolē man paskaidroja, ka šos nevajag un demonstratīvi izmeta papīrgrozā. Muitnieks, redzēdams, ka mēs ar Andri nākam abi ar 1 kopēju čemodānu drusku pabrīnījās (jo pirms mums bija jauns pāris ar milzīgiem čemodānu kalniem), bet kad ar smaidu paskaidrojām, ka mūsu gala mērķis ir Havaju salas, tad atsmaidīja arī viņš – nu jā, tur jau vispār neko nevajagot vilkt mugurā. Gandrīz tā jau arī ir. 🙂 Līdz ar to muitniekam vairāk nekādi jautājumi neradās un nekādas intereses par mums nebija.

Turpat lidostas priekšpusē sagaidījām arī bezmaksas busiņu, kas mūs aizveda uz viesnīcu. Mūsējā ir ļoti tuvu lidostai (kad tiek ārpus lidostas teritorijas, nav pat 5 minūtes jābrauc) un ir zem vienas no “nolaišanās līnijām” (tādas pavisam ir 2 – paralēlie nolaišanās skrejceļi, jo lieluma ziņā LA lidosta ir pasaules desmitniekā, ja nemaldos). Praktiski ik pa pāris minūtēm dzirdams, kā kāda lidmašīna nolaižas, bet pa nakti to ir mazāk un nogurušam ceļiniekam netraucē (spriežu pēc sevis). Augšā tās ceļas pa citu ceļu, ne pāri mūsu galvām. Viesnīcā iemītnieku diezgan daudz, tātad – cenas un kvalitātes attiecība ir pareiza, jo mums te visapkārt līdzīgu viesnīcu daudzums ir neaptverams. Tā arī nespratām – kur rodas visi tie cilvēki, kuri tās aizpilda?

20130407-072724.jpgKad nu bijām tikuši savā numuriņā, pulkstenis bija jau tuvu 21iem pēc LA laika, bet stipri uz rīta pusi pēc mūsējā. Ceļā un gandrīz visu laiku nomodā bijām pavadījuši gandrīz 24 stundas, tāpēc praktiski uzreiz aizmigām.

Vispār jau labi – no rīta pamodāmies kā cilvēki – labi izgulējušies un arī pa dienu jutāmies labi. Mums ir interesants 2-istabu numuriņš lētā viesnīcā, bet viss ir pieklājīgi tīrs – esmu līdzīgos jau dzīvojusi iepriekš.

20130407-072711.jpgFoajē visu diennakti ir pieejama bezmaksas kafija un tēja (ko arī izmantojam) un popkorns (bez tā iztiekam). Ir bezmaksas kontinentālās brokastis, kas šorīt izpaudās kā krietna lieluma nupat cepts kēksiņš katram un kafija un ievārījums mazajā paciņā.

Pamēģinājām arī bezmaksas vakariņu “bufeti” – tā pieejama starp 18.30 un 19iem, piedāvājumā vārīti rīsi, frī kartupeļi, firitēti zivs gabaliņi un tie trijstūrainie meksikāņu “čipsi” (neatceros, kā tos pareizi sauc), kā arī svaigi ceptas kūkas gabaliņš. Ēst var, ja gribas, un mums gribējās, jo visu dienu bijām “sūri strādājuši”. Protams, ir pieejams bezmaksas wifi internets. Patlaban gan, man nesaprotamu iemeslu dēļ, iPhone ir izdomājis tam nepieslēgties. Mans “darba zirdziņš” iPads ar šejienes internetu gan sadzīvo labi.

20130407-072734.jpgTe redzamas superīgās dienvidu “logžalūzijas” – viena no loga rūtīm sastāv no strēmelēs sagriezta stikla, kuru var regulēt tā vai nu logu “aiztaisot” vai atverot gaisa iekļuvei.

Jau iepriekš Havaju salās viesnīcā mums arī tāds logs bija, droši vien būs arī šoreiz.

Ko tad darījām, ja pat LA neapskatījām? Protams, devāmies iepirkties, jo gan pašiem šo un to vajag, gan puiku pasūtījumi jāpilda. Tā kā jau ap astoņiem bijām paēduši brokastis, tad ātri pārskatīju un atbildēju svarīgākos e-pastus un tad nolēmām, ka jāapskatās Google maps kas mums ar veikaliem tuvumā. Atradu vienu Target kādu 15 minūšu gājienā un, tā kā tas ir atvērts jau no 8iem, devāmies turp. Te vispār ir tāda jocīga (un ne visai droša, ja esi viens) nomale, pārsvarā uz ielas redzami ne-baltas ādas krāsas cilvēki, daudz spāniski runājošo (arī tādu, kuri angliski nesaprot – tā te, dienvidu štatos, ir nopietna problēma). Vienā brīdī ejot dzirdējām, ka mums aiz muguras kāds auto tā kā sabremzējas. Kad pabrauca garām, redzējām, ka tas bija policijas auto. Nu jā, mēs jau paši arī citus baltus kājām gājējus neredzējām – šerifam arī laikam vajadzēja uzmest mums aci. Kad no cita iepirkšanās centra braucām atpakaļ autobusā, viena maza melni-meksikāniska meitenīte mūs nopētīja ar neslēptu interesi. Dīvaina sajūta.

Bet pastaiga bija jauka, jo laiks te ir lielisks – tuvu 20 grādiem, saule ar nedaudz mākoņiem un silts vējš – lai nav dikti karsti. Mūsu ceļš uz veikalu gāja, kā jau teicu, pa diezgan nolaistu rajonu – bija gan daudz mūsējai līdzīgu lētu viesnīcu, gan daudz (arī lētu – tā izskatījās) auto darbnīcu, visādi apšaubāmi veikaliņi un daudz brīvu komercplatību. Šis laikam nav tas labākais brīdis šim rajonam. Bet bija arī kas neredzēts – mūsu ceļš veda garām milzīgam un modernam hipodromam, kurā trenējās vairāki zirgi. Tas bija skaisti un interesanti.

ASV iepirkšanās ir patiešām smags darbs, mums arī – ja ap 9iem to sākām, tad viesnīcā agriezāmies pēc 12iem un bijām bijuši būtībā tikai 2 veikalos – jau minētajā Target un vienā apavu. Vēl vairākos degunu iebāzām, bet laiku netērējām. Pēcpusdienā nolēmām ar autobusu aizbraukt uz mums tuvāko “shoping mall” – nenormāla lieluma iepirksanās centru. Kaut cik izstaigājot tā 1.stāvu (pavisam ir 3) jau bijām gan tīri labi iepirkušies, gan tā noguruši (no veikaliem), ka izlēmām, ka pietiek, jādodas mājās. Jo vēl jau būs Honolulu arī.

Tā braukšana ar autobusi gan bija diezgan sarežģīta padarīšana, jo neviens “normāls cilvēks” īsti nezina, ne kurš autobuss uz kurieni iet, ne kur īsti ir pietura, no kuras ielas puses mums jābrauc… Izņēmāmies ne pa jokam un te arī satikām gan laipnus, bet tikai spāniski runājošus cilvēkus, gan tādus, kuri uz jebkuru jautājumu ar smaidu atbild “jā, jā”, gan tādus, kuri labprāt palīdzētu, bet viņi arī nezina mums vajadzīgo… Rezultātā mums sanāca arī neliela fizkultūra uz priekšu un atpakaļ pastaigājot, bet svarīgākais jau ir, ka: 1) uz abām pusēm braucot tomēr iekāpām pareizajā autobusā un pareizajā virzienā; 2) atpakaļ braucot trāpījām izkāpt pareizajā pieturā (jo te viss ir diezgan vienāds un, jāatzīstas, iekāpjot, pietiekami cītīgi nepaskatījāmies, kur tieši kāpjam iekšā autobusā).

Tagad jau ir vakars, jāpošas gulēt. Rīt (svētdien) lidmašīna uz Honolulu ir 10.30. Tas nozīmē, ka ap 9iem būsim gatavi izbraukt uz lidostu, pirms tam vēl pabrokastosim un sakārtosim mantas. Nākamais ieraksts jau, visticamāk, būs no Honolulu.

Pirmais Turcijas stāsts

Mēs šķīrāmies vakar (raugoties brīdī, kad šo rakstu) lidmašīnā kaut kur virs Eiropas. Nu jau esam “atlidojuši atpakaļ” (lidojām pāri Latvijas stūrītim starp Liepāju un Ventspili) un patlaban lidmašīna atrodas kaut kur starp Norvēģiju un Islandi tāpēc varu mierīgi un smuki izstāstīt, kas un kā bija pa vidu.

Lidojums uz Stambulu bija feins līdz pat galam, tikai drusku pabrīnījos: mēs pārlidojām pāri “savam” lidlaukam (tas bija redzams, jo nebijām augstu) un turpinājām lidot vēl vairāk kā 10 minūtes iekšā Turcijā, pēc tam lidmašīna pagriezās un lidojām atpakaļ (tiešām atpakaļ pa tādu kā ovālu – tā kā esmu jau Turcijā bijusi un man karte bija somā, varējām izsekot) un nosēdāmies. Varbūt lidosta bija pārpildīta? Nezinu.

Vispār jau interesanti sanāk. Es biju Turcijā uz konferenci 2008.gadā. Toreiz aizlidoju līdz Stambulai, tad ar metro aizbraucu uz autoostu un tad ar ļoti komfortablu autobusu ceļoju iekšzemē – uz Eskešihīru, kur atrodas Anadolu universitāte. Pēc tam līdzīgā veidā atpakaļ, tikai atceļā man bija jānakšņo Stambulā un tāpēc man tika iedotas universitātes Stambulas viesnīcas koordinātes. Viesnīca bija vienkārša, bet man prātā palikusi ar ļoti labo cenu.

Šoreiz, kad mums Stambulā naktsmītnes vajadzīgas 3 reizes, viesnīcu meklējot biju gandrīz izmisumā – nu ļoti dārgi: sākot ar 50 latiem par nakti (diviem, protams) un tik uz augšu un uz augšu… Paskatījos AirBNB vietni – tur istabiņas maksā mazliet lētāk, bet tās, kas bija pieejamas man vajadzīgajā laikā un nebija dikti apšaubāmas arī gandrīz tikpat maksā… Drusku jau sabēdājos, kad atcerējos savu “seno” viesnīcu un nolēmu, ka jāmēģina sameklēt.

Nezin kādēļ (parasti tā nedaru) biju saglabājusi arī Stambulas metro shēmu un pilsētas karti, kartē bija pat atzīmēta metrostacija, kurā jākāpj ārā, lai dotos uz viesnīcu. Adreses un konkrētas viesnīcas atrašanās vietas krustiņa ga nebija. Atkal drusku sabēdājos, jo iepriekš koordinātes man iedeva vietējie, jo universitātes mājas lapā angliski info bija visai maz. Bet laiks ir gājis labumā – universitātei tagad ir laba mājas lapa arī angliski un tajā ir arī sadaļa “universitātes viesu mājas un viesnīcas”. Un tur bija arī “manējā”. Nekas jau daudz – adrese, telefons un e-pasts. Un norāde, ka viesnīca domāta universitātes darbiniekiem un civildienesta ierēdņiem, kam ir darīšanas universitātē. Nospriedu, ka būs vien jāpieder šai kategorijai 🙂 un uzrakstīju jauku vēstulīti – ka esmu jau pie viņiem bijusi un vajadzētu numuriņu 2 cilvēkiem tad un tad… Laiks gāja, atbildi tā arī nesaņēmu. Kad nu vairs nebija kur likties, nolēmu tomēr zvanīt. Pazvanu – atbild turciski. Jautāju – vai varu runāt angliski un saņemu skaidru atbildi – nē! Es tomēr turpinu – lai pasauc kādu, kas runā angliski. Meitene tajā galā nopūtās un pasauca. Otra meitene daudz labāka angļu valodā nebija, bet pēc neskaitāmiem atkārtojumiem un arī sarunas pārtrūkšanas man tomēr radās sajūta, ka viņa ir sapratusi un rezervāciju piefiksējusi.

Tad nu mums vakar vakarā bija jādodas uz viesnīcu. Šo to no tās reizes darbībām un vietām atcerējos, šo to pašvaki vai nemaz. Bet atcerējos, ka kopumā nebija ne dikti grūti, ne sarežģīti. Man vispār par to Turcijas braucienu ir palikušas vislabākās atmiņas un visur esoša rožu smarža, jo tas bija rožu ziedēšanas laiks – tās ziedēja pat visnesakoptākajās vietās. Šoreiz jau lidmašīnā izlasījām, ka Stambulā patlaban ir “tulpju festivāls” un tiešām – tās ir pašos ziedos, skaistas un ļoti stilīgos austrumnieciskos apstādījumos. Andra telefonā ir dažas bildes, ja izdosies tās caur internetu iemānīt manā iPadā, tad būs arī emuārā, ja nē – vēlāk. Bet nu vispār – laiks ideāls – kārtīgi padsmit grādi, visur pavasara košais zaļums un ziedi: gan tulpes, gan atraitnītes, gan prīmulas un visādi citādi pavasara košumiņi. Sajūta vienkārši ideāla. Ja ceturtdienas vakarā vēl bijām ar vaļā jakām, tad piektdien uz lidostu devāmies T-kreklos – silti!!!

Stambulas priekšrocība ir tā, ka viena no metro līnijām sākas lidostā un mūsu īpašais gadījums ir tāds, ka metro līnijas otrs gals ir ļoti tuvu (metrostaciju mērogos) mūsu viesnīcai. Tā nu Stambulas lidostas bankomātā izņēmu mazliet vietējās naudiņas, nopirkām metro žetoniņus (kad esi iekšā, vari braukāt cik gribi, maksā ap 90 santīmiem) un braucām. Apmēram 45 minūtēs bijām vienā no pilsētas “centriem” (jo Stambula patiesi ir milzīga pilsēta) – Aksarajā. Tā kā mums bija tikai vieglas mugursomas un es atcerējos, ka viesnīcas tiešā tuvumā paēst nav kur, bet pa ceļam ēstuves ir, tad nolēmām pavakariņot jau pa ceļam uz viesnīcu (jo pulkstenis bija jau ap pusdeviņiem – dikti ilgi nomīcījāmies pa lidostu – tur nezin cik pasu kontroles bija un kas tik vēl ne). Tā arī izdarījām. Atradām intersantu vietiņu, paēdām ārkārtīgi garšīgi (turki to prot!), bet lēti gan nē – samaksājām 18 latus. Andrim tā kā likās, ka…, bet es viņu mierināju, sakot, ka tas vismaz bija tiešām labs un super garšīgs ēdiens. Kas tas bija? Nosaukumus, protams, nezinu. Bet arī iepriekšējā reize man palikusi prātā tieši tā – super garšīgi, bet ne lēti. Amerikā tā nebūs (jo negribam dikti daudz naudas tērēt – tikai tad ASV ārpus mājas var kvalitatīvi un garšīgi paēst), tur mūs gaida pabriesmīgās, bet vajadzīgās viesnīcas brokastis, kas pārējās ēdienreizēs – tad jau redzēsim un rakstīsim.

Interesanti bija, ka tajā ēstuvītē vakariņoja (tiešām kārtīgi ēda) praktiski tikai vīriešu kompānijas – pa 4 vai 6. Vai viņiem sievas ēst nedod? Nezinu, pabrīnījāmies. Un devāmies uz viesnīcu. Man karte rokā un iepriekšējās reizes pieredze (it kā) ir. Tā nu sanāca, ka aizgājām precīzi uz pretējo pusi. 🙂 Bet man jau nav problēmu, atzīties, ja jūtu, ka kaut kas ne tā. Kad nu ieliņa kļuva aizdomīgi šaura un stāva, vienam vietējam prasījām, kur atrodamies. Viņš mums paskaidroja un griezāmies atpakaļ. Ar otro piegājienu trāpījjām pareizi – kad nu briesmīgi platajai ielai, kuras vidū ir metro stacija, bijām uz pareizo pusi pārgājuši, es atcerējos kur jāiet pa solim vien. 🙂

Neliela izprieca bija viesnīcā. Vispirms bija jāatrod ar roku rakstītajā viesu sarakstā, kurš no dīvaini pierakstītajiem vārdiem varētu būt manējais. Tā kā neieradušos viesu nebija daudz, tad vienu mazlietiņ tā kā iedomājamu par manējo abi ar administratoru atradām un atzinām par labu esam. Sarakstīju papīrus, saņēmu istabiņas atslēgu un abi ar Andri devāmies augšā. Bet administrators sauca, lai apstājamies. Kurp tad Andris dodoties?!!! Kā, mēs taču kopā! Divi? Nu ja, ka divi! Bet rezervācija esot tikai man vienai! Nu ko – būrāmies pa papīriem – tiešām, meitene ierakstījusi, ka viešņa ar to dīvaino bet dažos burtos manējam līdzīgo vārdu būs viena. Man ienāca prātā – vajag paskatīties, kā izskatās otrā rezervācija – atceļam. Tieši tāpat – uz tās sievietes vārda rezervētas 2 naktis 1 cilvēkam. Tad nu puisim teicu, ka tas ir telefonpārpratums un mēs esam divi un jānakšņo abiem. Parādījām arī pases – ka uzvārdi vienādi, esam vīrs un sieva. Tas nostrādāja. Viņš, kā jau kārtīgs turks, bija nospriedis, ka Andris ir kāds man uzticams vīrietis, kas mani līdz viesnīcai pavadīja un dosies mājup, kad es došos uz numuriņu. Nu ko, gadās arī tā. Puisis uz mums nelaimīgs skatījās, skatījās, skatījās, bet kad saprata, ka mēs nekur nepazudīsim, tad sameklēja vēl kādu puisi (droši vien priekšnieku) un abi kopā apspriedās, būrās pa papīriem, skatījās brīvos numuriņus un tomēr mums vietu atrada. Labi gan. Teicu uzreiz – lai izlabo arī otro rezervāciju, ka atkal būsim abi kopā. Abi ar priekšnieku vēlreiz apspriedās un izlaboja. Tātad – mums ir kur atgriezties. 🙂

Viesnīcas istabiņa bija vienkārša, bet tīra un viss labi. Jā, vēl uz ielas nopirkām 1 kg zemeņu par 90 santīmiem (piedodiet). Garšoja interesanti – tā kā mūsējās, jau laikam zemenes nekur citur negaršo, bet bija labi vienalga. Atceļā plānojam nopirkt vienas citas interesantas ogas, ko pagaršojām. Tie varētu būt melnā zīdkoka augļi (ir arī baltais) – kaut kas līdzīgs 4-5 kopā sastiķētām kazenēm. Tās ir pavasara ogas – to noskaidroju esot Moldovā (bet nepagaršoju, jo bija rudens) – vienkārši stādu tirdziņā bija stādi ar šitādu ogu bildēm un es savai pavadonei Tatjanai jautāju, kas tas par neredzētu brīnumu.

Viesnīca mums maksāja ap 30 latiem par nakti (ar brokastīm) un brokastis te ir speciālas, jo ēdamtelpa ir ēkas 7.stāvā ar logiem visapkārt un lielisku Stambulas panorāmu. Baudījām to kādu stundu, pa vidu kaut ko uzēdot arī. Diezgan klasisks viduvēji labs viesnīcu zviedru galds, bet ar supergaršīgiem vietējiem svaigajiem tomātiem un gurķiem un brinzu.

Pēc tam nekā diža ko darīt nebija un nolēmām lēnām doties lidostas virzienā. Pa ceļam uz metro krustām šķērsām izstaigājām tuvējo “tulpju parciņu”, redzēs, kā tur izskatīsies pēc nedēļas, kad lidosim atpakaļ. Lidostā bijām ļoti savlaicīgi un uz lielā tablo ieraudzījām, ka mūsu izlidošana toties kavēsies 1 stundu un 40 minūtes. Ko darīt? Klaiņojām, sēdējām, atkal klaiņojām un atkal sēdējām… Dzīvi saldinājām ar turku saldumiem, jo lidostas veikaliņos turku saldumus ne tikai tirgo (ļoti dārgi), bet var arī kārtīgi degustēt. Tad nu mēs vienā tūrē nodegustējām vairākos veikaliņos. Pēc kādas stundas vai vairāk taisījām otru tūri… Ko mums citu lidostā darīt. Jā, viena lieta tur ir jocīga – trūkst sēdvietu ilgstošajiem gaidītājiem. Patlaban notiek daļēja rekonstrukcija, varbūt tādēļ, bet viņiem ir tāda interesanta lieta – kādu brīdi (pusstundu vai stundu pirms izlidošanas) pasažierus no plašajiem foajē, kur ir maz sēdvietu ielaiž (pēc biļešu kontroles) uzgaidāmajās zālēs, kur sēdvietas ir. Bet šodien lidostā daudz kas bija šķērsām, ne tikai mūsu reiss un mēs nekur tuvumā apsēsties nedabūjām, tad nu taisījām tās klaiņošanas ar degustācijām. 🙂 Kad bija palikusi nepilna stunda līdz atliktās reģistrācijas sākumam uz tablo nomainījās “geits” (izejas vārti?) – uz termināļa vistālāko pretējo galu. Devāmies turp. Visus sadzina mazā telpiņā (lidmašīnā 300 vietu) un bija jāstāv, jo krēsli bija tikai daži. Kad nu gandrīz stundu bijām nostāvējuši, tad caur divreizēju (!) biļešu kontroli mūs ielaida pāris minūtes pasēdēt tukšā “sēžamajā zālē”, tad stūķēja autobusos (varat parēķināt, cik autobusu vajag, lai tādu milzeni piepildītu). Pa to laiku lidmašīna (jo savējo sākotnējā terminālī bijām jau redzējuši), bija aizdzīta uz citu vietu lidlauka malā – droši vien, lai “kavētāja” netraucē citiem. Kāpām iekšā. Mūsu rinda ir 52(!!!) – pašā astē, rindā ir 7 sēdvietas, mums gan – astes 3 pēdējām rindām – malējās vietās ir 2 krēsli, tas nozīmē, ka pret mums ir platāka eja un esam divatā. Par to paldies Rīgas lidostas darbiniecei – viņa mums šīs labās vietas vakar norezervēja. Kad nu lidmašīna beidzot pacēlās, kavējmus jau bija 2 stundas un 15 minūtes. Tie, kam ir savienojošie lidojumi, lielākā daļa savējos nokavēs – tā izskatās. Mums labi – nav būtiski, cikos tieši nonāksim galā, jo paliekam pa nakti Losandželosā.
Gari sanāca, tātad – pietiks. Lidojums tāds krateklīgs ir, bet ir OK. Tālāko tad rakstīšu, kad būšu kaut cik “rakstāmā stāvoklī” Losandželosā un atkarībā no mūsu plāniem un darbiem.

Pirmais pārlidojums jeb Lido, Lido, Lido un laipnie turki

Pārfrazējot seno patiesību par to, ka dāvinātam zirgam zobus neskatās, ar mūsu ceļojumu ir mazliet līdzīgi: kaut arī mūsu gala mērķis ir Honolulu un izlidojam ceturtdienas pēcpusdienā, galā nonāksim ap to pašu laiku svētdienas pēcpusdienā. Diez cik reizes apkārt zemeslodei pa to laiku var aplidot? To mēs šoreiz neuzzināsim, jo gluži uz riņķi tik ilgi vis nelidosim, tomēr arī pa taisno uz gala mērķi, kā jau varat nojaust, nedodamies.

Aviobiļetes pirkām jau vasarā un par īpaši izdevīgo cenu – zem 500 latiem katram (protams, turp un atpakaļ) un tāpēc bija arī noteikumi: mums ir jānosēžas Stambulā un Losandželosā un katrā no tām vismaz viena nakts jāpārnakšņo. Tā nu mēs patīkamo apvienojam ar vēl patīkamāko un saplānojām savu ceļojumu tā:
– šovakar/ceturtdien pēc kādu 3 stundu lidojuma ierodamies Stambulā un šoreiz tur tiešām tikai pārnakšņojam – rīt ap pusdienlaiku izlidojam uz Losandželosu;
– piektdienas vakarpusē pēc 13 stundu lidojuma ierodamies Losandželosā un turienes viesnīcu esam rezervējuši 2 naktīm, pa vidu esošo dienu atvēlot kaut kam patīkamam. Vai tā būs iepirkšanās vai kaut kas ekskursijām līdzīgs, vēl neesam izlēmuši, skatīsimies uz vietas. Jo, no vienas puses, tā ir iepirkšanās paradīze, no otras – Honolulu arī ir milzu piedāvājums un turienes “sales tax” (pēc būtības līdzīgs mūsu PVN) ir praktiski uz pusi zemāks (ja LA tas ir ap 10%, tad H ap 5%), domājam, ka preču sadārdzinājums dēļ to “lidināšanas” uz Honolulu varētu būt mazāks par nodokļa starpību. Tas, ko jau mājās internetā paskatījāmies bija mūsu dēlu Voldemāru ļoti interesējošais Apple veikals (Honolulu tādi ir 3!!!) un preču cenas tur tādas pašas kā cietzemē, tikai nodoklis zemāks, tātad – šī produkcija Havaju salās sanāk lētāka. Par pārējo – skatīsimies;
– svētdienas rīta pusē no Losandželosas beidzot izlidosim uz Honolulu un pēc 6 stundu lidojuma būsim galā. Tur uz vietas pavadām tieši nedēļu – svētdienas rītā sāksim līdzīga veida un garuma atceļu – Latvijā ieradīsimies trešdienas pēcpusdienā;
– ko pa vidu? Šoreiz gandrīz otrādi: Losandželosā tikai nomainīsim lidmašīnas – pāris stundas pēc ielidošanas no Honolulu jau dosimies uz Stambulu. Vispār jau tas varētu būt diezgan traki – tīrais lidojums ap 19 stundām, pa vidu tas brītiņš lidostā;
– Stambulā tad nu gan atvilksim elpu – viesnīca rezervēta 2 naktīm un, līdzīgi kā Losandželosā, uz vietas izlemsim, kam veltīsim “vidējo dienu” – atpūtīsimies, iepirksimies vai skatīsimies pilsētu;
– un tad jau vairs tikai smieklīgi īsais atceļa gabaliņš – dažas stundas un Rīgā būsim.

Par maršrutu tad nu būtu izstāstīts. Šo stāstu rakstu, kā jau tas man patīk, lidmašīnā, publiskošu, kad tikšu pie interneta. Mazliet varu uzrakstīt par pašu ceļojuma sākumu, lai izskaidrotu nosaukuma jēgu.

Kaut mūsu lidmašīna uz Stambulu devās 15,40, mēs ar Andri lidostā bijām jau pirms vieniem un šoreiz ne tādēļ, ka dikti baidītos nokavēt, bet “izpalīdzot” savam šoferītim Voldemāram – viņam vienos jābūt darbā. Kad ieradāmies, līdz reģistrācijas sākumam bija jāgaida vēl gandrīz stunda, tāpēc devāmies uz 3.stāvā esošo Lido – nu jauks skats no turienes “pieloga” galdiņiem ir uz lidostu. Paņēmām katrs pa tējai/kafijai un, pļāpājot un pārraugot lidostas dzīvi, bumbulējām. Ap 13.40 aizgājām, pastāvējām rindā, iereģistrējāmies, nodevām vienīgo (un patukšo) bagāžas somu un devāmies atpakaļ uz Lido. Iemesls pieredzes diktēts: tā kā līdz lidmašīnai vēl laika daudz un līdzi paņemtās maizītes jāapēd un no mājas līdzi paņemtais “noni dzēriens” jāizdzer (pirms to atņemtu drošības kontrolē), tad Lido bija ērtākā un patīkamākā vieta. Tā nu pieklājības pēc paņēmām vēl pa tasītei tējas, atkal sēdējām, vērojām un pļāpājām, pie viena maizīties notiesājot un savu dzērienu izdzerot. Tāpēc arī tie daudzie “Lido” nosaukumā. Pusotra stunda pagāja diezgan ātri un tad jau devāmies uz lidmašīnu.

Izlidošana bija no C1 un pieredzējušie zina, ka tas ir “lejas termināls”. Domāju – kā parasti, mūs vedīs ar autobusiem, bet nekā – palielā lidmašīna (ap 300 vietu) bija padota praktiski pie termināla durvīm un tos burtiski pāris soļus aizgājām paši. Iekāpšana bija pa 2 durvīm un tā, kā mēs tikām iereģistrēti 24.rindā, tad kāpām pa aizmugurējām. Ērti – izpalika tipiskā drūzmēšanās lidmašīnas vidū, kad vieni iekārtojas vietās, pārējie gaida… Bet bija arī tādi cilvēki no astes gala, kas nez kāpēc bija kāpuši pa priekšējām un to drūzmu tomēr rīkoja. Taču tā ir viņu problēma – mēs ērti sēdējām un vērojām.

Mums šodiena ir lidošanai labvēlīga – jau reģistrējoties lidostas darbiniece informēja, ka mums būs vietas pie loga (labi – viena no 2 vietām būs pie loga) gan lidojumam uz Stambulu, gan arī uz Losandželosu. Lai bagāžas soma nebūtu jāstaipa uz naktsmītni Stambulā, to jau uzreiz “iečekojām” līdz Losandželosai un tātad soma mūs rātni gaidīs lidostas bagāžas glabātavā. Sīkums, bet patīkami, gan jau vēlāk ar somām diezgan nostaipīsimies. Otrs patīkamais pārsteigums bija tas, ka, samērā pilnajā lidmašīnā, mēs tomēr esam tikai 2 uz savām 3 blakus novietotajām vietām – ērti. Tāda laime ir vēl tikai dažiem.

Gan uz Stambulu, gan arī tālāk uz Losandželosu (un tāpat arī atpakaļ) lidojam ar Turkish Airways. Pirmo reizi lidoju ar šo kompāniju, bet – patīk! Tiešām laipni un labi – kā jau bija dzirdēts. Smaidīgās stjuartes mūs vēl uz zemes esot (pa lidlauku lēniņām braukājot) pacienāja ar turku saldumiem – tādu jaukumiņu savā lidošanas pieredzē vēl nebiju piedzīvojusi. Pēc tam stjuartes izdalīja bukletiņus. Izrādās – ēdienkartes. Un labas! Uzkoda visiem vienāda: cepti baklažāni ar tomātu un svaigo sieru. Otrajā var izvēlēties: vai nu rīsi ar dārzeņiem un liellopa un vistas gaļas gabaliņiem vai veģetārā versija: ravioli ar sieru, ceptiem baklažāniem un ķiršu tomātiņiem (Andris izvēlējās pirmo, es otro), karsta apaļmaizīte komplektā ar mazām sviesta un kausētā siera kārbiņām, bet desertā šokolādes kūkas gabaliņš. Viss bija tiešām garšīgi – nemaz ne kā reizēm gadās “lidojuma plastmasa”. Tomāts tiešām garšoja pēc tomāta, svaigā gurķa šķēlīte bija “gurķīga”… Piedzeršanai viss parastais sortiments plus svaigi spiesta apelsīnu sula! Protams, izvēlējāmies to. Kafija un tēja – vēlāk. Protams, visa ēdināšana iekļauta cenā. Un pat tādi sīkumiņi – plastmasas trauki – no ļoti labas kvalitātes plastmasas un skaists dizains, dakšiņa, karote un nazis – metāla, kafijas krūzīte – arī gandrīz vai stilīga, viss stabils un izturīgs, bez bailēm, ka izjuks vai salūzīs rokās vai klēpī. Ne velti lidmašīnas avīzē lasīju, ka nupat Turkish Airways saņēmusi balvu kā “AirTransportNews” gada labākā aviokompānija. Tāpēc arī “laipnie turki” nosaukumā un ar prieku gaidām rītdienas lidojumu – mums patīk šāds serviss.

Lidojums uz Honolulu gan solās būt skarbāks – gan turp, gan atpakaļ lidosim ar American Airlines un tā ir viena no viņu lētajām kompānijām. Biļetē rakstīts – ēdiens un dzērieni lidmašīnā ir jāpērk – nu gluži kā AirBaltic, bet lidojuma ilgums taču 6 stundas. Neko darīt, būs jāsagatavo kādi krājumi, jo “gaisa cenas” parasti tiešām ir augstas. Interesanti mums sakombinēts tas FTB lidojuma piedāvājums – viena labā un viena lētā kompānija.

Nu jau laikam pietiks. Droši vien rītdienas/piektdienas lidojuma laikā uzrakstīšu par to, kā beidzās mūsu ceturtdiena un iesākās piektdiena.

Gandrīz ceļā

krekliŠis rīts mums tāds interesants – kārtojam līdzi ņemamo mazumiņu (tiešām mazumiņu, atpakaļ gan brauksim ar maksimāli lielām un pilnām somām – kā jau tas pienākas), drusku piekopjam māju, lai Voldemāram 2 nedēļas bez mums patīkamāka saimniekošana.

Un, protams, priecējam acis ar saviem “formas krekliem”, ko uztaisījām. Ja jau būsim vienīgie Latvijas pārstāvji, tad vismaz redzami! 🙂 Jūs arī varat uzmest aci musu kreklu komplektiņam. Gan jau vēlāk būs arī kādas bildes arī ar mums kreklos.