Losandželosa

Vispār jau nosaukums laikam nav pareizs – pilsētu tā arī neesam apskatījuši, ja neskaita no gaisa redzēto. 🙂 Par daudz liela, jāatliek uz citu reizi. Kaut gan, vienu un varbūt vistipiskāko skatu redzējām – leģendārais uzraksts “Hollywood” gatavojoties nolaisties Losandželosā tiešām bija labi redzams – sēdējām lidmašības pareizajā pusē. Es pat nebiju gaidījusi, pēkšņi Andris man piebakstīja – lai skatos.

Bet nu labi, mēģināšu rakstīt sakarīgākā secībā. Iepriekšējā stāsta beigās mēs palikām lidojumā uz Losandželosu. Ja izlidošana krietni kavējās, tad arī gaisā iekavētais atgūts netika, gluži otrādi – iekavējām vēl vairāk un Losandželosas lidostā bijām nevis 16.30 kā plānots, bet 19os (nabaga tranzītpasažieri). Visa veida robežas un muitas sargiem gan ātri tikām cauri. Starp citu – lidojot uz ASV ar mūsu “vaiveriem” (tās ir tās “atļaujas”, kas tagad aizvieto vīzas), no lidmašīnā dotajām veidlapām ir jāaizpilda tikai muitas deklarācija (ka neko neved), “personas deklarācija” – kur prasa apmešanās vietu, mērķi… vairs nav jāpilda. Labi, ka tā. Es to iepriekš nezināju, bet biju pamanījusies lidmašīnā aizpildot ielaist vairākas neuzmanības kļūdas. Jau biju sākusi domāt, kā taisnošos, kad robežkontrolē man paskaidroja, ka šos nevajag un demonstratīvi izmeta papīrgrozā. Muitnieks, redzēdams, ka mēs ar Andri nākam abi ar 1 kopēju čemodānu drusku pabrīnījās (jo pirms mums bija jauns pāris ar milzīgiem čemodānu kalniem), bet kad ar smaidu paskaidrojām, ka mūsu gala mērķis ir Havaju salas, tad atsmaidīja arī viņš – nu jā, tur jau vispār neko nevajagot vilkt mugurā. Gandrīz tā jau arī ir. 🙂 Līdz ar to muitniekam vairāk nekādi jautājumi neradās un nekādas intereses par mums nebija.

Turpat lidostas priekšpusē sagaidījām arī bezmaksas busiņu, kas mūs aizveda uz viesnīcu. Mūsējā ir ļoti tuvu lidostai (kad tiek ārpus lidostas teritorijas, nav pat 5 minūtes jābrauc) un ir zem vienas no “nolaišanās līnijām” (tādas pavisam ir 2 – paralēlie nolaišanās skrejceļi, jo lieluma ziņā LA lidosta ir pasaules desmitniekā, ja nemaldos). Praktiski ik pa pāris minūtēm dzirdams, kā kāda lidmašīna nolaižas, bet pa nakti to ir mazāk un nogurušam ceļiniekam netraucē (spriežu pēc sevis). Augšā tās ceļas pa citu ceļu, ne pāri mūsu galvām. Viesnīcā iemītnieku diezgan daudz, tātad – cenas un kvalitātes attiecība ir pareiza, jo mums te visapkārt līdzīgu viesnīcu daudzums ir neaptverams. Tā arī nespratām – kur rodas visi tie cilvēki, kuri tās aizpilda?

20130407-072724.jpgKad nu bijām tikuši savā numuriņā, pulkstenis bija jau tuvu 21iem pēc LA laika, bet stipri uz rīta pusi pēc mūsējā. Ceļā un gandrīz visu laiku nomodā bijām pavadījuši gandrīz 24 stundas, tāpēc praktiski uzreiz aizmigām.

Vispār jau labi – no rīta pamodāmies kā cilvēki – labi izgulējušies un arī pa dienu jutāmies labi. Mums ir interesants 2-istabu numuriņš lētā viesnīcā, bet viss ir pieklājīgi tīrs – esmu līdzīgos jau dzīvojusi iepriekš.

20130407-072711.jpgFoajē visu diennakti ir pieejama bezmaksas kafija un tēja (ko arī izmantojam) un popkorns (bez tā iztiekam). Ir bezmaksas kontinentālās brokastis, kas šorīt izpaudās kā krietna lieluma nupat cepts kēksiņš katram un kafija un ievārījums mazajā paciņā.

Pamēģinājām arī bezmaksas vakariņu “bufeti” – tā pieejama starp 18.30 un 19iem, piedāvājumā vārīti rīsi, frī kartupeļi, firitēti zivs gabaliņi un tie trijstūrainie meksikāņu “čipsi” (neatceros, kā tos pareizi sauc), kā arī svaigi ceptas kūkas gabaliņš. Ēst var, ja gribas, un mums gribējās, jo visu dienu bijām “sūri strādājuši”. Protams, ir pieejams bezmaksas wifi internets. Patlaban gan, man nesaprotamu iemeslu dēļ, iPhone ir izdomājis tam nepieslēgties. Mans “darba zirdziņš” iPads ar šejienes internetu gan sadzīvo labi.

20130407-072734.jpgTe redzamas superīgās dienvidu “logžalūzijas” – viena no loga rūtīm sastāv no strēmelēs sagriezta stikla, kuru var regulēt tā vai nu logu “aiztaisot” vai atverot gaisa iekļuvei.

Jau iepriekš Havaju salās viesnīcā mums arī tāds logs bija, droši vien būs arī šoreiz.

Ko tad darījām, ja pat LA neapskatījām? Protams, devāmies iepirkties, jo gan pašiem šo un to vajag, gan puiku pasūtījumi jāpilda. Tā kā jau ap astoņiem bijām paēduši brokastis, tad ātri pārskatīju un atbildēju svarīgākos e-pastus un tad nolēmām, ka jāapskatās Google maps kas mums ar veikaliem tuvumā. Atradu vienu Target kādu 15 minūšu gājienā un, tā kā tas ir atvērts jau no 8iem, devāmies turp. Te vispār ir tāda jocīga (un ne visai droša, ja esi viens) nomale, pārsvarā uz ielas redzami ne-baltas ādas krāsas cilvēki, daudz spāniski runājošo (arī tādu, kuri angliski nesaprot – tā te, dienvidu štatos, ir nopietna problēma). Vienā brīdī ejot dzirdējām, ka mums aiz muguras kāds auto tā kā sabremzējas. Kad pabrauca garām, redzējām, ka tas bija policijas auto. Nu jā, mēs jau paši arī citus baltus kājām gājējus neredzējām – šerifam arī laikam vajadzēja uzmest mums aci. Kad no cita iepirkšanās centra braucām atpakaļ autobusā, viena maza melni-meksikāniska meitenīte mūs nopētīja ar neslēptu interesi. Dīvaina sajūta.

Bet pastaiga bija jauka, jo laiks te ir lielisks – tuvu 20 grādiem, saule ar nedaudz mākoņiem un silts vējš – lai nav dikti karsti. Mūsu ceļš uz veikalu gāja, kā jau teicu, pa diezgan nolaistu rajonu – bija gan daudz mūsējai līdzīgu lētu viesnīcu, gan daudz (arī lētu – tā izskatījās) auto darbnīcu, visādi apšaubāmi veikaliņi un daudz brīvu komercplatību. Šis laikam nav tas labākais brīdis šim rajonam. Bet bija arī kas neredzēts – mūsu ceļš veda garām milzīgam un modernam hipodromam, kurā trenējās vairāki zirgi. Tas bija skaisti un interesanti.

ASV iepirkšanās ir patiešām smags darbs, mums arī – ja ap 9iem to sākām, tad viesnīcā agriezāmies pēc 12iem un bijām bijuši būtībā tikai 2 veikalos – jau minētajā Target un vienā apavu. Vēl vairākos degunu iebāzām, bet laiku netērējām. Pēcpusdienā nolēmām ar autobusu aizbraukt uz mums tuvāko “shoping mall” – nenormāla lieluma iepirksanās centru. Kaut cik izstaigājot tā 1.stāvu (pavisam ir 3) jau bijām gan tīri labi iepirkušies, gan tā noguruši (no veikaliem), ka izlēmām, ka pietiek, jādodas mājās. Jo vēl jau būs Honolulu arī.

Tā braukšana ar autobusi gan bija diezgan sarežģīta padarīšana, jo neviens “normāls cilvēks” īsti nezina, ne kurš autobuss uz kurieni iet, ne kur īsti ir pietura, no kuras ielas puses mums jābrauc… Izņēmāmies ne pa jokam un te arī satikām gan laipnus, bet tikai spāniski runājošus cilvēkus, gan tādus, kuri uz jebkuru jautājumu ar smaidu atbild “jā, jā”, gan tādus, kuri labprāt palīdzētu, bet viņi arī nezina mums vajadzīgo… Rezultātā mums sanāca arī neliela fizkultūra uz priekšu un atpakaļ pastaigājot, bet svarīgākais jau ir, ka: 1) uz abām pusēm braucot tomēr iekāpām pareizajā autobusā un pareizajā virzienā; 2) atpakaļ braucot trāpījām izkāpt pareizajā pieturā (jo te viss ir diezgan vienāds un, jāatzīstas, iekāpjot, pietiekami cītīgi nepaskatījāmies, kur tieši kāpjam iekšā autobusā).

Tagad jau ir vakars, jāpošas gulēt. Rīt (svētdien) lidmašīna uz Honolulu ir 10.30. Tas nozīmē, ka ap 9iem būsim gatavi izbraukt uz lidostu, pirms tam vēl pabrokastosim un sakārtosim mantas. Nākamais ieraksts jau, visticamāk, būs no Honolulu.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s