Pirmais Turcijas stāsts

Mēs šķīrāmies vakar (raugoties brīdī, kad šo rakstu) lidmašīnā kaut kur virs Eiropas. Nu jau esam “atlidojuši atpakaļ” (lidojām pāri Latvijas stūrītim starp Liepāju un Ventspili) un patlaban lidmašīna atrodas kaut kur starp Norvēģiju un Islandi tāpēc varu mierīgi un smuki izstāstīt, kas un kā bija pa vidu.

Lidojums uz Stambulu bija feins līdz pat galam, tikai drusku pabrīnījos: mēs pārlidojām pāri “savam” lidlaukam (tas bija redzams, jo nebijām augstu) un turpinājām lidot vēl vairāk kā 10 minūtes iekšā Turcijā, pēc tam lidmašīna pagriezās un lidojām atpakaļ (tiešām atpakaļ pa tādu kā ovālu – tā kā esmu jau Turcijā bijusi un man karte bija somā, varējām izsekot) un nosēdāmies. Varbūt lidosta bija pārpildīta? Nezinu.

Vispār jau interesanti sanāk. Es biju Turcijā uz konferenci 2008.gadā. Toreiz aizlidoju līdz Stambulai, tad ar metro aizbraucu uz autoostu un tad ar ļoti komfortablu autobusu ceļoju iekšzemē – uz Eskešihīru, kur atrodas Anadolu universitāte. Pēc tam līdzīgā veidā atpakaļ, tikai atceļā man bija jānakšņo Stambulā un tāpēc man tika iedotas universitātes Stambulas viesnīcas koordinātes. Viesnīca bija vienkārša, bet man prātā palikusi ar ļoti labo cenu.

Šoreiz, kad mums Stambulā naktsmītnes vajadzīgas 3 reizes, viesnīcu meklējot biju gandrīz izmisumā – nu ļoti dārgi: sākot ar 50 latiem par nakti (diviem, protams) un tik uz augšu un uz augšu… Paskatījos AirBNB vietni – tur istabiņas maksā mazliet lētāk, bet tās, kas bija pieejamas man vajadzīgajā laikā un nebija dikti apšaubāmas arī gandrīz tikpat maksā… Drusku jau sabēdājos, kad atcerējos savu “seno” viesnīcu un nolēmu, ka jāmēģina sameklēt.

Nezin kādēļ (parasti tā nedaru) biju saglabājusi arī Stambulas metro shēmu un pilsētas karti, kartē bija pat atzīmēta metrostacija, kurā jākāpj ārā, lai dotos uz viesnīcu. Adreses un konkrētas viesnīcas atrašanās vietas krustiņa ga nebija. Atkal drusku sabēdājos, jo iepriekš koordinātes man iedeva vietējie, jo universitātes mājas lapā angliski info bija visai maz. Bet laiks ir gājis labumā – universitātei tagad ir laba mājas lapa arī angliski un tajā ir arī sadaļa “universitātes viesu mājas un viesnīcas”. Un tur bija arī “manējā”. Nekas jau daudz – adrese, telefons un e-pasts. Un norāde, ka viesnīca domāta universitātes darbiniekiem un civildienesta ierēdņiem, kam ir darīšanas universitātē. Nospriedu, ka būs vien jāpieder šai kategorijai 🙂 un uzrakstīju jauku vēstulīti – ka esmu jau pie viņiem bijusi un vajadzētu numuriņu 2 cilvēkiem tad un tad… Laiks gāja, atbildi tā arī nesaņēmu. Kad nu vairs nebija kur likties, nolēmu tomēr zvanīt. Pazvanu – atbild turciski. Jautāju – vai varu runāt angliski un saņemu skaidru atbildi – nē! Es tomēr turpinu – lai pasauc kādu, kas runā angliski. Meitene tajā galā nopūtās un pasauca. Otra meitene daudz labāka angļu valodā nebija, bet pēc neskaitāmiem atkārtojumiem un arī sarunas pārtrūkšanas man tomēr radās sajūta, ka viņa ir sapratusi un rezervāciju piefiksējusi.

Tad nu mums vakar vakarā bija jādodas uz viesnīcu. Šo to no tās reizes darbībām un vietām atcerējos, šo to pašvaki vai nemaz. Bet atcerējos, ka kopumā nebija ne dikti grūti, ne sarežģīti. Man vispār par to Turcijas braucienu ir palikušas vislabākās atmiņas un visur esoša rožu smarža, jo tas bija rožu ziedēšanas laiks – tās ziedēja pat visnesakoptākajās vietās. Šoreiz jau lidmašīnā izlasījām, ka Stambulā patlaban ir “tulpju festivāls” un tiešām – tās ir pašos ziedos, skaistas un ļoti stilīgos austrumnieciskos apstādījumos. Andra telefonā ir dažas bildes, ja izdosies tās caur internetu iemānīt manā iPadā, tad būs arī emuārā, ja nē – vēlāk. Bet nu vispār – laiks ideāls – kārtīgi padsmit grādi, visur pavasara košais zaļums un ziedi: gan tulpes, gan atraitnītes, gan prīmulas un visādi citādi pavasara košumiņi. Sajūta vienkārši ideāla. Ja ceturtdienas vakarā vēl bijām ar vaļā jakām, tad piektdien uz lidostu devāmies T-kreklos – silti!!!

Stambulas priekšrocība ir tā, ka viena no metro līnijām sākas lidostā un mūsu īpašais gadījums ir tāds, ka metro līnijas otrs gals ir ļoti tuvu (metrostaciju mērogos) mūsu viesnīcai. Tā nu Stambulas lidostas bankomātā izņēmu mazliet vietējās naudiņas, nopirkām metro žetoniņus (kad esi iekšā, vari braukāt cik gribi, maksā ap 90 santīmiem) un braucām. Apmēram 45 minūtēs bijām vienā no pilsētas “centriem” (jo Stambula patiesi ir milzīga pilsēta) – Aksarajā. Tā kā mums bija tikai vieglas mugursomas un es atcerējos, ka viesnīcas tiešā tuvumā paēst nav kur, bet pa ceļam ēstuves ir, tad nolēmām pavakariņot jau pa ceļam uz viesnīcu (jo pulkstenis bija jau ap pusdeviņiem – dikti ilgi nomīcījāmies pa lidostu – tur nezin cik pasu kontroles bija un kas tik vēl ne). Tā arī izdarījām. Atradām intersantu vietiņu, paēdām ārkārtīgi garšīgi (turki to prot!), bet lēti gan nē – samaksājām 18 latus. Andrim tā kā likās, ka…, bet es viņu mierināju, sakot, ka tas vismaz bija tiešām labs un super garšīgs ēdiens. Kas tas bija? Nosaukumus, protams, nezinu. Bet arī iepriekšējā reize man palikusi prātā tieši tā – super garšīgi, bet ne lēti. Amerikā tā nebūs (jo negribam dikti daudz naudas tērēt – tikai tad ASV ārpus mājas var kvalitatīvi un garšīgi paēst), tur mūs gaida pabriesmīgās, bet vajadzīgās viesnīcas brokastis, kas pārējās ēdienreizēs – tad jau redzēsim un rakstīsim.

Interesanti bija, ka tajā ēstuvītē vakariņoja (tiešām kārtīgi ēda) praktiski tikai vīriešu kompānijas – pa 4 vai 6. Vai viņiem sievas ēst nedod? Nezinu, pabrīnījāmies. Un devāmies uz viesnīcu. Man karte rokā un iepriekšējās reizes pieredze (it kā) ir. Tā nu sanāca, ka aizgājām precīzi uz pretējo pusi. 🙂 Bet man jau nav problēmu, atzīties, ja jūtu, ka kaut kas ne tā. Kad nu ieliņa kļuva aizdomīgi šaura un stāva, vienam vietējam prasījām, kur atrodamies. Viņš mums paskaidroja un griezāmies atpakaļ. Ar otro piegājienu trāpījjām pareizi – kad nu briesmīgi platajai ielai, kuras vidū ir metro stacija, bijām uz pareizo pusi pārgājuši, es atcerējos kur jāiet pa solim vien. 🙂

Neliela izprieca bija viesnīcā. Vispirms bija jāatrod ar roku rakstītajā viesu sarakstā, kurš no dīvaini pierakstītajiem vārdiem varētu būt manējais. Tā kā neieradušos viesu nebija daudz, tad vienu mazlietiņ tā kā iedomājamu par manējo abi ar administratoru atradām un atzinām par labu esam. Sarakstīju papīrus, saņēmu istabiņas atslēgu un abi ar Andri devāmies augšā. Bet administrators sauca, lai apstājamies. Kurp tad Andris dodoties?!!! Kā, mēs taču kopā! Divi? Nu ja, ka divi! Bet rezervācija esot tikai man vienai! Nu ko – būrāmies pa papīriem – tiešām, meitene ierakstījusi, ka viešņa ar to dīvaino bet dažos burtos manējam līdzīgo vārdu būs viena. Man ienāca prātā – vajag paskatīties, kā izskatās otrā rezervācija – atceļam. Tieši tāpat – uz tās sievietes vārda rezervētas 2 naktis 1 cilvēkam. Tad nu puisim teicu, ka tas ir telefonpārpratums un mēs esam divi un jānakšņo abiem. Parādījām arī pases – ka uzvārdi vienādi, esam vīrs un sieva. Tas nostrādāja. Viņš, kā jau kārtīgs turks, bija nospriedis, ka Andris ir kāds man uzticams vīrietis, kas mani līdz viesnīcai pavadīja un dosies mājup, kad es došos uz numuriņu. Nu ko, gadās arī tā. Puisis uz mums nelaimīgs skatījās, skatījās, skatījās, bet kad saprata, ka mēs nekur nepazudīsim, tad sameklēja vēl kādu puisi (droši vien priekšnieku) un abi kopā apspriedās, būrās pa papīriem, skatījās brīvos numuriņus un tomēr mums vietu atrada. Labi gan. Teicu uzreiz – lai izlabo arī otro rezervāciju, ka atkal būsim abi kopā. Abi ar priekšnieku vēlreiz apspriedās un izlaboja. Tātad – mums ir kur atgriezties. 🙂

Viesnīcas istabiņa bija vienkārša, bet tīra un viss labi. Jā, vēl uz ielas nopirkām 1 kg zemeņu par 90 santīmiem (piedodiet). Garšoja interesanti – tā kā mūsējās, jau laikam zemenes nekur citur negaršo, bet bija labi vienalga. Atceļā plānojam nopirkt vienas citas interesantas ogas, ko pagaršojām. Tie varētu būt melnā zīdkoka augļi (ir arī baltais) – kaut kas līdzīgs 4-5 kopā sastiķētām kazenēm. Tās ir pavasara ogas – to noskaidroju esot Moldovā (bet nepagaršoju, jo bija rudens) – vienkārši stādu tirdziņā bija stādi ar šitādu ogu bildēm un es savai pavadonei Tatjanai jautāju, kas tas par neredzētu brīnumu.

Viesnīca mums maksāja ap 30 latiem par nakti (ar brokastīm) un brokastis te ir speciālas, jo ēdamtelpa ir ēkas 7.stāvā ar logiem visapkārt un lielisku Stambulas panorāmu. Baudījām to kādu stundu, pa vidu kaut ko uzēdot arī. Diezgan klasisks viduvēji labs viesnīcu zviedru galds, bet ar supergaršīgiem vietējiem svaigajiem tomātiem un gurķiem un brinzu.

Pēc tam nekā diža ko darīt nebija un nolēmām lēnām doties lidostas virzienā. Pa ceļam uz metro krustām šķērsām izstaigājām tuvējo “tulpju parciņu”, redzēs, kā tur izskatīsies pēc nedēļas, kad lidosim atpakaļ. Lidostā bijām ļoti savlaicīgi un uz lielā tablo ieraudzījām, ka mūsu izlidošana toties kavēsies 1 stundu un 40 minūtes. Ko darīt? Klaiņojām, sēdējām, atkal klaiņojām un atkal sēdējām… Dzīvi saldinājām ar turku saldumiem, jo lidostas veikaliņos turku saldumus ne tikai tirgo (ļoti dārgi), bet var arī kārtīgi degustēt. Tad nu mēs vienā tūrē nodegustējām vairākos veikaliņos. Pēc kādas stundas vai vairāk taisījām otru tūri… Ko mums citu lidostā darīt. Jā, viena lieta tur ir jocīga – trūkst sēdvietu ilgstošajiem gaidītājiem. Patlaban notiek daļēja rekonstrukcija, varbūt tādēļ, bet viņiem ir tāda interesanta lieta – kādu brīdi (pusstundu vai stundu pirms izlidošanas) pasažierus no plašajiem foajē, kur ir maz sēdvietu ielaiž (pēc biļešu kontroles) uzgaidāmajās zālēs, kur sēdvietas ir. Bet šodien lidostā daudz kas bija šķērsām, ne tikai mūsu reiss un mēs nekur tuvumā apsēsties nedabūjām, tad nu taisījām tās klaiņošanas ar degustācijām. 🙂 Kad bija palikusi nepilna stunda līdz atliktās reģistrācijas sākumam uz tablo nomainījās “geits” (izejas vārti?) – uz termināļa vistālāko pretējo galu. Devāmies turp. Visus sadzina mazā telpiņā (lidmašīnā 300 vietu) un bija jāstāv, jo krēsli bija tikai daži. Kad nu gandrīz stundu bijām nostāvējuši, tad caur divreizēju (!) biļešu kontroli mūs ielaida pāris minūtes pasēdēt tukšā “sēžamajā zālē”, tad stūķēja autobusos (varat parēķināt, cik autobusu vajag, lai tādu milzeni piepildītu). Pa to laiku lidmašīna (jo savējo sākotnējā terminālī bijām jau redzējuši), bija aizdzīta uz citu vietu lidlauka malā – droši vien, lai “kavētāja” netraucē citiem. Kāpām iekšā. Mūsu rinda ir 52(!!!) – pašā astē, rindā ir 7 sēdvietas, mums gan – astes 3 pēdējām rindām – malējās vietās ir 2 krēsli, tas nozīmē, ka pret mums ir platāka eja un esam divatā. Par to paldies Rīgas lidostas darbiniecei – viņa mums šīs labās vietas vakar norezervēja. Kad nu lidmašīna beidzot pacēlās, kavējmus jau bija 2 stundas un 15 minūtes. Tie, kam ir savienojošie lidojumi, lielākā daļa savējos nokavēs – tā izskatās. Mums labi – nav būtiski, cikos tieši nonāksim galā, jo paliekam pa nakti Losandželosā.
Gari sanāca, tātad – pietiks. Lidojums tāds krateklīgs ir, bet ir OK. Tālāko tad rakstīšu, kad būšu kaut cik “rakstāmā stāvoklī” Losandželosā un atkarībā no mūsu plāniem un darbiem.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s