Zivju kautiņš un citi slapjās Stambulas krikumi

Tā arī bija, kā solīja laika prognoze – rīts uzausa pelēks, kļuva vēl pelēkāks un sāka smidzināt sīks lietus, plus vēl negants vējš un tiešām kādi 11 grādi… Nu jā, lai Stambula būtu tik skaisti zaļa, kāda tā ir, tad reizēm lietum ir jālīst…

Bet rīts sākās jauki – ar viesnīcas labajām brokastīm 7.stāvā ar skaisto (kaut šorīt miglaino) skatu uz pilsētu. Kad bijā nesteidzīgi pabrokastojuši un nolēmuši, ka ir jādodas ārā, lai kāds arī būtu laiks, piegājām pie akvārija – arī tāds tur ir – ļoti jauks un pieklājīga izmēra. Akvārijā ir visādu krāsu un formu zivis, arī lielumi dažādi, plus, protams, augi, akmeņi… Mēs allaž “paciemojamies” pie zivtiņām, kad esam 7.stāvā. Tā arī šoreiz. Un tad nu arī redzējām smieklīgo virsrakstā minēto zivju kautiņu (nu labi, pagrūstīšanos). Viena mūsu mīlule ir tāda “trijstūraina” pagara zivtele, kas mīl uzturēties pie akvārija dibena vai kāda objekta. Kad piegājām, tā bija iekārtojusies zem viena arkveidīga akmens – ar vēderu uz augšu “pielipusi” tam un mierīgi snauduļoja. Tad uzradās hiperaktīva vai izrādīties griboša paliela koši oranžā, un izdomāja, ka viņai noteikti vajag lodāt/peldēt pa to arkas apakšu, kur “trijstūrainā” bija ērt iekārtojusies. Oranžā bija “plakani vertikāla” un izlodāt pa arkas apakšu tāpat īsti nevarēja – jāsagriežas mazliet sāniski, bet tur vēl “trijstūrainā” priekšā. Vienu reizi izlīda, pagrūstot “trijstūraino”, šī neko. Tad oranžā sadomāja līst otru reizi – “trijstūrainā”, jau dusmīgi uzsita ar asti. Tad oranžā lodāja vēl vairākas reizes un abas sirsnīgi pagrūstījās… Smieklīgi izskatījās, nebiju neko tādu iepriekš redzējusi.

20130417-032318.jpgMazliet pirms deviņiem devāmies uz tramvaju, jo bijām nodomājuši apskatīt Topkapi pili un parku – tie esot ļoti skaisti un ar kājām turp gandrīz stundas gājiens. Par parku piekrītu – tur vēl ziedēja tulpes (pāris bildes pielieku), bet ar pili nepaveicās (jau otro reizi!) – otrdienās tā ir slēgta. Bet mūsu rīcībā citas dienas nav.

Neko darīt, nostaigājām gar ļoti augsto pils mūri un mums nav pat nojausmas, kā izskatās aiz tā. Bet vajadzētu būt labi, jo pils ir augstā pakalnā ar iekšējo parku ieskautu noeju līdz Marmora jūrai.

20130417-032326.jpgKad nekā, tad nekā. Lietum līņājot, devāmies uz netālo Sofijas katedrāli (celta 6.gadsimtā kā bizantiešu kristiešu svētnīca, bet vēlāk musulmaņi to pārbūvējuši par mošeju). Gigantiska un eklektiska – bildi pielieku.

Turpat netālu ir arī slavenā Zilā mošeja – arī to izlodājām tik tālu, cik bez maksas un rindas bija ļauts, jo lietū garā rindā stāvēt nu nemaz negribējās. Arī mošejas bildi pielieku – tā kā tā nav pārbūvēta “no uz”, tad arhitektoniski tiešām skaista. Un arī grandioza, protams.

20130417-032331.jpgTā kā Topkapi pils un parks atrodas šīs Stambulas daļas augstākajā punktā, tad gan gājiens uz katedrālēm bija mazlietiņ uz leju un tālab patīkamāks, gan tas turpinājās kājām ejot uz Lielo Tirgu..

Ne velti starptautiski to sauc par Grand Bazaar – tas patiesi ir milzonīgs un pie tam – zem jumta. Būvēt sākts jau sen, sen un līdz ar to tie jumti un ejas un arkas visai atšķirīgi. Tas esot pasaulē lielākais (un, protams, senākais) segtais tirgus. Tie, kuri ir bijuši, zina, kas un kā.

20130417-032345.jpgMēs ar Andri kādu stundu vai vairāk pablandījāmies bez īpaša mērķa, nenopirkām neko un iznācām laukā turpat kur iegājām. Interesanti un eksotiski bija, bet mums neko no turienes piedāvājuma nevajadzēja.

Es biju cerējusi nopirkt žāvētus kizila augļus (nonisti sapratīs), bet neizdevās – iztaujājot vairākus riekstu un žāvēto augļu tirgotājus uzzināju, ka tādus nopirkt te nevarot, vienīgi supermārketā varott pameklēt kizila ievārījumu. Kizilu gribu, bet ar tādu cukura devu gan nē un tā paliku bešā. 😦

Kad nu ceļš smuki gāja no kalna lejup un nelija arī dikti, nospriedām, ka līdz savai viesnīcai aiziesim kājām. jo nu jau vairāk kā puse no atceļa noieta (Topkapi pils bija mūsu tālākais punkts, tālab līdz tai speciāli braucām ar tramvaju). Tā arī gājām, pa ceļam ielūkojoties ceļmalas “veikalos”, kur pārsvarā mūs uzrunāja krieviski un tika piedāvāts viss Latvijas tirgos pieejamais sortiments un vēl drusku vairāk. Nepatika. Vai nu bijām salijuši, vai Amerikas izlutināti, bet atkal neko nenopirkām. Vienīgais – izdzērām glāzi svaigi spiestas granātābolu sulas – vajag taču pagaršot. Teikt, ka ļoti garšīga nevaru, īpatnēja un pēcgarša mazliet atgādina aroniju sulu – tāds sauss sīvums. Bet pagaršot vajadzēja. Cena par lielu glāzi – 1,80 lati (pēc kaulēšanās, protams).

Pulkstenis bija pāri 12iem, kad atgriezāmies viesnīcā. Tā kā mazliet slapji un noguruši, tā kā nāk miegs (laika zonu maiņa), bet ēst arī gribas un vakars vēl tālu. Domājām – ko darīt, jo viesnīcā tupēt negribas, bet ārā auksts un līņā. Nolēmām, ka vajadzētu aizbraukt uz kādu lielo “shopping mall” – vismaz silti. 🙂 Parakājoties internetā atradu, ka viens (mājas lapā rakstīts – lielākais Eiropā) atrodas mums pazīstamās lidostas metro līnijas malā. Pa ceļam paēdām ĻOTI garšīgas pusdienas vietējā ēstuvītē (ap 7,5 lati katram) un devāmies ceļā.

20130417-032353.jpgUzreiz saku – tur tiešām bija feini un izmēri tiešām milzīgi. Mazliet arī iepirkāmies, izgājām caur IKEA, bet šoreiz no sīkumiem nekas traki labs acīs neiekrita un skapjus vai galdus lidmašīnā atvest grūti. Taču patiesībām man lielākais prieks par to, ka nenoskopojāmies, katrs iztērējām ap 10 latiem par ieejas biļeti un izstaigājām “akvāriju” (arī esot lielākais Eiropā – tas par zemūdens tuneli).

Akvārijs ir samērā jauns (kā viss centrs) un tiešām skaisti un pārskatāmi ierīkots. Kas tik tur nebija! Bet, protams, garais brauciens pa slīdošo lentu cauri akvārija zemūdens tunelim bija ļoti iespaidīgs – ar virs galvas un garām peldošām milzu haizivīm un rajām. Šīs jau arī ziņkārīgas – ik pa brīdim pieplok pie stikla – mūs apskatīt vai sevi parādīt – droši nezinu. Super! Pielieku 2 bildes, nevis ar zivtiņām, bet, atvainojiet, ar tualešu durvju attēliem – nu dikti jau feini.

20130417-032359.jpgTā nu laiks pagāja un atgriezāmies viesnīcā ap astoņiem – pārguruši (jo vairāk kā 10 stundas uz kājām), bet apmierināti ar dienu. Viesnīcas 7.stāvā pasūtījām tēju un to izdzērām, piekožot vēl Amerikā taisītās maizītes. Tad nu gan mūsu spēkii bija galā un jau pirms deviņiem nokritām un aizmigām.

Šo rakstu ap trijiem – kad pamodos (laika joslu maiņa dara savu).

Tagad jāiet ātri drusku pagulēt – līdz brokastīm un tad jau dosimies uz lidostu.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s