Šoreiz mums tiešām sanāk kā “Prāta vētras” dziesmā vai pat vēl trakāk un tas ne vien attāluma, bet arī laika zonu dēļ: svētdienas rītā cēlāmies puspiecos, lai dotos uz lidostu Honolulu, pārsēdāmies Losandželosā (starp lidmašīnām kādas 2,5 stundas – normāli) un pirmdienas vakarā ap astoņiem bijām viesnīcā Stambulā. Faktiski vienalga sanāk, ka ceļā bijām vairāk kā 24 stundas, tīrie lidojumi – ap 18 stundām.

Lidojumi šoreiz bija labi – ne kavējās, ne gaisā kratījāmies, tikai tas ilgums un kājām maz vietas Turkish Airlines lidmašīnā. Lidojumā no Honolulu uz Losandželosu mums atkal bija tā American Airlines lidmašīna, kurā ēst nedod, bet toties kājām daudz vairāk vietas. Jā, laikam jau visu kopā nevar gribēt, ja lido ekonomiskajā klasē… Bet nu jau viss ir labi, kaut acis burtiski krīt ciet.

Šoreiz lidojot man nebija “rakstāmais noskaņojumus”, tālab nekas jauns neuztapa, cerēsim uz Rīgas lidojumu, jo pēc tam – jau Latvijā – būs atkal pāri galvai jāmetas darbos un rakstīšanai laiks nez vai atliks. Lidojot 2 filmas noskatījos: Hobitu un Hičkoku. Abas patika.

Jau zinājām, ka pa ceļam no “mūsu” metro stacijas uz viesnīcu ir ogu tirgotāji un nolēmām sevi palutināt ar turpceļā pieminētajām zīdkoka (ja es pareizi nosaucu) ogām.

Kā tās izskatās, var redzēt pievienotajās bildēs, garšo varbūt mazliet līdzīgi kazenēm – ļoti maigas.

Rīt/otrdien mēs visu dienu dzīvojamies pa Stambulu. Ko tieši darīsim, vēl nezinu, jo sasodītais Mērfijs ir uzsūtījis sliktu laiku: prognozē ir lietus, stiprs vējš un ne vairāk kā +11 grādi (šodienas pēcpusdiena un rītdiena ir vienīgās tik nejaukās).

Trešdienas rītā jau būšot saulains, bet mums tika vien laika, kā doties uz lidostu, lai pēcpusdienā būtu atpakaļ Rīgā.