Labi, varu pateikt arī latviski – šodien kārtīgi saēdos vīnogas. Un patlaban visā pasaulē “topā” ir to sastāvā esošā aktīvā un veselību veicinošā viela resveratrols. 🙂 Cerams, ka palīdzēs pret manu tekošo degunu. Patlaban ir vakars, sēžu mājās un šņaukājos, laikam gaisā ir kaut kas alerģisks, kas degunam nepatīk. Pati brīnos par sevi – nekas tāds man nekad nav bijis. Bet nav jau arī nekas traks.

Tā kā nu jau drusku esmu pa veikaliem pastaigājusi, kā arī pabijusi savā piemājas un šodien arī “lielajā” tirgū, varu šo to par cenām uzrakstīt.

Tā kā vakar rakstīju par mikriņu un sabiedriskā transporta cenām, tad no apmēram tās pašas vietas arī turpināšu. Domāju, domāju, kā tas var būt, ka sabiedriskais transports tik lēts. Viena doma bija – varbūt te degviela gandrīz par velti. Izrādās – nav gan. Šodien gāju garām Lukoil benzīntankam un redzēju, ka dīzelis maksā ap 65 snt par litru, benzīni – virs 70. Lētāk kā pie mums ir, bet ne tik ļoti, lai pamatotu sabtransa cenas. Tātad – dotācijas. Par valsts ekonomiku un politiku vēl gandrīz neko nezinu, bet gan jau pamazām uzzināšu un vēlāk uzrakstīšu.

Lielveikali ir visai līdzīgi mūsējiem – gan produktu, gan cenu ziņā. Vienīgais, kas atšķiras ir uz vietas ceptās maizes veidi un daļēji arī salāti. Pagaidām izskatās, ka arī maizes cenas ir zemas. Piena produktiem – kā nu kuram. Siers maksā ap četriem latiem un uz augšu, biezpienveidīgie (un brinzas tipa) produkti varbūt ir mazliet lētāki.

Nopirku mazliet “Krievijas” siera (burtiski jau redzu, kā brīnās manējie, jo Latvijā šo pārsālīto biezpienu nepērkam) un biju patīkami pārsteigta – ĻOTI garšīgs un nav pārsālīts nemaz. Tātad – ne receptūrā vaina, bet mūsu ražotājos. Varu jautāt gandrīz kā Mārtiņš Rītiņš: kas var būt labāks par tomātiem ar sieru? Tikai siers ar tomātiem. Bez maizes, protams. Patreiz tas ir mans topa vakariņu komplekts. Kad apniks, domāšu ko citu, bet, protams, plānoju maksimāli ēst svaigos augļus un ogas te uz vietas esot. Jāsaka arī par tomātiem – tirgū tie parasti izskatās krietni sliktāk (reizēm – daudz sliktāk) kā pie mums nopērkamie, bet nu garšo gan lieliski. Atkal jāsaka – vismaz pagaidām man trāpījušies tādi, kas garšo arī mazliet citādāk. Kā? Smieklīgi izklausās, bet – līdzīgi konservētajiem bundžu tomātiem. Nu jā, tas laikam normāli – apmēram no šiem platuma grādiem jau viņi nāk. Latvijas veikalu bezgaršīgie ir īpašs gadījums (bet labi ražojot, saka audzētāji). Būs kādā brīdī jānopērk dažādi veidi un tad jāpagaršo. Pagaidām man salīdzināt vēl nav sanācis.

Vēl drusku atpakaļ pie Krievijas siera. Te var tikai pabrīnīties, cik radoši ir ražotāji tam “speciālos” nosaukumus izdomājot. Ir nopērkama gan “Kremļovskaja”, gan “carskaja”, gan “Moskovskaja”, gan “Osobaja” versija, gan dievs vien atceras, kādas vēl. Līdz šim līdzīgu radošumu pie mums biju novērojusi degvīnu reklāmās, te to redzu pie siera. Citiem siera veidiem tik traki nav – gouda ir gouda, brinza ir brinza un viss. Ja nu kāda garšviela tiek pievienota, tad to norāda. “Holandes” sieru gan vēl neesmu redzējusi.

Gaļas produkti maksā no trim latiem uz augšu – līdzīgi kā pie mums. Varētu būt, ka vidējā cena ir mazliet zemāka un arī uz augšu kāpums nav tik liels (nesasniedz tādus skaitļus kā pie mums).

Pārējā produkcija lielveikalos (sevišķi – rūpniecības preces) – no mūsējiem atšķiras minimāli. Cenas arī apmēram tādas kā pie mums. Pat augļiem. Pirmajā dienā par to biju šokā, bet tagad zinu – tie jāpērk tirgos vai ielu malās.

Šodien parunājos arī ar “savām” augstskolas meitenēm Violetu un Diānu (par viņām vairāk uzrakstīšu vēlāk) un viņas saka to pašu: lielveikalos visi augļi ir tādi paši kā mūsējie – visi vienādi, nebojājas, nez no kurienes, tirgos var nopirkt īstus – ne vienādi, ne vienmēr izcili smuki, bet toties – dabiski un tādi, kādi vietējiem aug dārzos. Ko un kur pērk lielveikali – kas zina…

Patlaban tirgos pamazām sākas vīnogas. Cenas – no 40 santīmiem un mazliet uz augšu (par kg, protams). Es nopirku 2 veidu mazās vīnogas – zilās un gaišās bez kauliņiem (vēlāk mēģināšu pielikt bildi). Gaišās vienkārši kusa mutē, zilās bija mazliet ar raksturu, bet labā nozīmē – ar biezāku miziņu, drusku sēklas iekšā (bet tiešām tikai drusku un mazas).

Persikus neredzu, varbūt cauri? Vēl ir mazliet nektarīnu palicis, nopirku arī mazu arbūziņu (vēlāk būs bilde, kopā ar vīnodziņām un uz minerālūdens pudeles fona – lai redzat, ka tas tiešām bija maziņš). Salds bija, bet ne izcils. Varbūt lielie ir labāki, bet tos es nevaru ne mājās atstiept, ne apēst. 🙂 Āboli ir nez cik veidu, cenas – no 16 līdz kādiem 40 santīmiem par kg. Tomātus un gurķus pirku laikam vakar no rīta, vairs cenu neatceros, bet ne vairāk kā 40 snt.

Visinteresantāk man gāja ar aivām (nezinu, kā to brīnumu sauc latviski, šādi sauc krieviski). Tas bija aizvakar. Tirgū pērku augļus, tomātus un gurķus, domāju, ko vēl vajag un tad ieraugu kaut ko krietni lieliem āboliem līdzīgu. Laikam tas lielums un fakts, ka pie katra augļa klāt viena lapa, piesaistīja manu uzmanību. Jautāju pārdevējai – kas tas ir? Aiva! Viņa atbildēja. Nu ko, nodomāju, cena normāla, jānopērk un jāpagaršo. Tā arī izdarīju. Atnācu mājās, pārgriezu (jo tiešām kā ļoti liels ābols) un sāku grauzt. Nodomāju – atgādina ābola un (uzminiet – kā!) …. krustojumu.

Nu, protams, jūs noteikti uzminējāt – “un cidonijas” krustojumu! Tāds interesants – ļoti stingrs “ābols”. Miziņa pacieta, bet ēdama, mīkstums arī stingrs, garša maiga, bet “cidonijiski skābena”, serde arī līdzīga kaut kam pa vidu starp ābolu un cidoniju. Kad nu pusīti biju nograuzusi, nodomāju, ka jāpameklē internetā informācija – kas tas īsti ir. Tad nu wikipēdijā atradu skaidrojumu, ka tas tiešām pēc būtības ir kaut kas pa vidu starp šiem abiem. Dikti jau sens, esot aizdomas, ka mūsu senčiem tas ir bijis pazīstamāks par ābolu un esot aizdomas, vai tik šis nav bijis “aizliegtais auglis” (bet šo diskusiju tālāk neturpināšu, uz to vietu ir vairāki kandidāti). Un vēl izlasīju, ka šo svaigu parasti neēdot. Bet es nupat ēdu! Ak, jā, raksta beigās bija pieminēts – esot arī pa kādai ēdamai šķirnei. Šodien apjautājos vietējiem, šie smaida vien – jā, protams, var vārīt zaptē un vēl visādi citādi (sanākot dikti garšīgs), bet te viņu daudz ēdot arī svaigu. Tātad – wikipēdijas ierakstu moldāvi nav taisījuši vai koriģējuši. Izlasīju, ka auglis esot labi/ilgi glabājams, ja tik ietinot un noliekot vēsā vietā, jāpaspējot tik pirms salnām novākt. Ja tā, mēģināšu kādus nopirkt pirms mājās braukšanas un tad pacienāt tos, kurus pirmos satikšu. 🙂

Labi, pietiks šovakar. Jāiet uzņemt vēl drusku resveratrola!

Patreiz visādu jaunu iespaidu ir tik daudz, ka rakstīšanā iepalieku, bet gan jau pamazām viss ieies “vienmuļākajā ikdienā” un tad pamazām “rakstīšanas parādus” atgūšu.

Pamata tekstus vismaz pateiz rakstu “mājās” savā iPadā un publicēju, bet kādā brīvākā brīdī no augstskolas datora varēšu pielikt kādus “rotājumus”. Augstskolas datori savukārt diezko neder rakstīšanai, jo, protams, latviešu burtus “nemāk”. Arī operētājsistēma ir moldāviski/rumāniski, bet pārsvarā tieku galā, jo apmēram jau zinu kur kas ir.

Bet nu labi, atgriežos pie tēmas. Es dzīvoju vienā no Kišiņevas pieciem lielajiem mikrorajoniem – Riškanovkā. Pilsēta ir dabas sadalīta – cauri tai pa plašu un ne seklu (bet salīdzinoši lēzenu) gravu tek upīte un virkne tai pienākošo gravu sadala pilsētu vēl mazākās daļās. Izskatās skaisti, jo pilsēta nav plakana. No universitātes līdz manam dzīvoklim jābrauc 20-30 minūtes – atkarībā no transporta veida.

Bildītē labi redzama Kišiņevas “starveida” struktūra. Ar ovālu apvilku “savu” mikrorajonu, bulta rāda, apmēram kur dzīvoju. Centra bulta – augstskolas atrašanās vietu.

Vizuāli Riškanovka atgādina Sarkandaugavu – dažāda augstuma padomju blokmājas sabūvētas, starp tām koku rindas (par parku nesaukšu). Kā jau padomju mājām – auto stāvvietu praktiski nav, tad nu vietējie liek autiņus iespējamās un neiespējamās vietās – “zaļā zona” ir visvisādi izbraukāta, vietām šķembas pabērtas, vietām kāds kaut ko cementa klājumam līdzīgu uztaisījis, bedrainība arī – kā pie mums. Labi, ka neesmu ar auto.

Starp citu – sveiciens visiem Latvijas autobraucējiem. Varu teikt droši – salīdzinot ar to, kā brauc šeit, mēs visi esam pieklājības ģēniji! Ejot pa ielas malu, ekstrēma bremzēšana un gāzēšana dzirdama praktiski nepārtraukti un neviens tam īpašu uzmanību nepievērš, kad vienā ļoti plašā krustā divi kaut ko nesadalīja, tad gājēji galvas pagrieza. Es arī, bet tā arī nesapratu, ko viņi tur darīja. Visticamāk, kaut ko izcili nejēdzīgu un, visticamāk, abi. Jo krusts tiešām plašs (vismaz trīs joslas uz katru pusi “viņu” ielai un pa divām uz katru pusi, tai, ar kuru krustojās) un arī luksofori ir…

Kā es pārvietojos? Ar trolejbusu (biļete vienam braucienam maksā 2 levas jeb 9 santīmus. Jā, jā, es nepārrakstījos!!! Izrādās, ir arī tādas cenas vēl kaut kur pasaulē) vai mikriņu. Tas ir dārgāks – 3 levas jeb apmēram 15 santīmu. Toties ātrāks, protams. Man “der” viens trolejbuss un kādi 4 mikriņi, kas iet burtiski gar “manu” māju – pāris minūšu gājiens.

Vietējie stāstīja, ka “mikriņisti” gribējuši pacelt cenu līdz 5 levām (drusku virs 20 santīmiem), pilsētas vadība nav ļāvusi, tad nu šie pagājušajā nedēļā esot 3 dienas streikojuši un pilsētnieki mīcījušies autobusos un trolejbusos. Tas varētu būt bijis traki, jo mikriņu daudzums te ir neaptverams – man šķiet, ka gandrīz pusi no visa transporta uz ielām veido tieši tie. Un brauc tā, kā pie mums pirms dažiem gadiem – ir atļauts apstāties, lai izlaistu vai uzņemtu pasažierus jebkur un pasažieri tā arī dara. Jau biju atradusi no skatiem, kad tiešām jebkur tie stājas. Mūsu kārtība tomēr ir sakarīgāka.

Sabiedriskā transporta kustības grafiks vismaz uz Riškanovku ir vienkārši neaptverams: trolejbuss vismaz dienā iet apmēram reizi 3-5 minūtēs, mikriņi gandrīz bez pārtraukuma. Par “stāvēšanu pieturā” nav jādomā. Pienāc tu, paskaties – tavējais jau nāk. Apmēram tā. Ļoti ērti. Daļa trolejbusu ir diezgan traka paskata, bet pa “manu” līniju pārsvarā iet jaunie un tie ir ērti. Mikriņiem drusku citāds “iekārtojums” kā pie mums – pasažieru sēdekļi pa diviem blakus ir vadītāja pusē, aizmugurē – viena rinda visā platumā, bet otra puse ir brīva – stāvvietas. Tā kā es nebraucu no galapunkta, tad mikriņā sanāk krietna stāvus mīcīšanās. Un ar šejienes šoferīšu braukšanas stilu tā diez kāda izprieca nav. Tāpēc patlaban dodu priekšroku trolejbusam, bet, protams, ja būšu steidzīga, braukšu ar mikriņu – tas tomēr ir ātrāks.

Trolejbusā biļetes no rullīša noplēš konduktors, kurš pienāk pie katra pasažiera. Vīriešiem kontrolieriem ir ķiršsarkanas vestes, dāmām – tādi kā priekšauti/virssvārči ar volāniņu gar malu. Man viņas vairāk izskatās pēc bufetniecēm, bet interesanti. Mikriņā, protams, šoferis paspēj visu, biļetes gan parasti nedod.

Par naudu. Viena leva ir apmēram 4,5 santīmi un tā ir papīra naudas zīme. Nākamais nomināls – 5, tad 10… Tātad – papīra naudas zīmju dienā vajag daudz. Ir arī mazītiņas viegla gaiša metāla ripiņas – 10 vai 25 bani, bet tos lieto reti, jo vērtība attiecīgi ir ap 1 santīmu un mazāk par pussantīmu… Protams, lielajos veikalos var maksāt ar karti (ko pie iespējas arī daru), bet tomēr daudzās ikdienas vietās vajadzīga skaidra nauda. Ar maiņu gan problēmu nav – valūtas maiņas iespējas ir teju bezgalīgas – sākot ar jebkuru no bezgaldaudzajām bankām, beidzot ar uz burtiski katra stūra pa vairākiem esošajiem valūtas maiņas punktiem. Kurss ir labs un arī komisija nav liela. Par cenām un iepirkšanos vairāk uzrakstīšu citā reizē, vēl jau esmu galīga iesācēja šajās lietās.

Es dzīvoju pasvaigi remontētā vienistabas dzīvoklītī. Gan jau kādā brīdī sabildēšu, bet vispār – tipisks “padomju” dizains un iekārtojums – Rīgā manējā dvīņubrāļu droši vien ir simtiem. Īres maksa par mēnesi bija 250 eiro – laikam jau saprātīga. Kad pati paskatījos internetā īres piedāvājumus Kišiņevā, tur bija augstākas klases dzīvoklīši, bet arī cena vismaz dubulta. Nu jā, mikroviļņu krāsns nav un tās man pietrūkst – esmu pieradusi. Gāzes plīts ir, ledusskapis un veļasmašīna arī, siltais ūdens un vanna arī. Ko vēl daudz var gribēt. Ā, vēl ir arī mazītiņš televizoriņš, bet to es vairāk izmantoju kā radio – lai fonā skan mūzika. Pietrūkst galda lampas/naktslampiņas – vienīgais apgaismojums ir griestu lampa – jāceļas to izslēgt, kad beidzu lasīt. Būs jāparunājas ar saimnieci, varbūt viņai mājās ir kāda lieka (viņa dzīvojot netālu), pirkt negribas.

Televizorā ir neiespējami daudz kanālu dažādās valodās, bet interneta gan nebija. Nācās nopirkt priekšmaksas karti iPadam. Samaksāju 4,5 latus, redzēs, cik ilgam laikam pietiks 9 (varbūt apmaksātais apjoms ir 2 GB? – ja tas skaitlis var būt saistīts ar apjomu. Man iedotā info visa ir rumāniski, tāpēc skaitlis var arī nebūt īstais. 🙂 Meitenes teica – ja nevilkšu filmas, tad tas esot liels apjoms. Prasīju, kā zināšu, ka ir beidzies. Atbilde – vienkārši, nevarēs ieiet internetā. 😦 Tad jāpieiet pie kāda no visur esošajiem pašapkalpošanās kioskiem un jāpapildina virtuālais konts.

Par mājas novietojumu man ir divējs viedoklis. No vienas puses – man ir ļoti paveicies – kaut arī tā principā atrodas divu platu un dzīvu ielu krustojumā, tā ir iekšpagalma māja un līdz ar to ielas trokšņi praktiski nav dzirdami. It kā pozitīvi ir arī tas, ka starp mājām ir lieli koki, bet tāpēc dzīvoklī praktiski visu laiku ir patumšs – saule neiespīd nekad. Droši vien tas ir ļoti labi vasarā – dzīvokli nepiekarsē, ziemā droši vien diez ko priecīgi nav. Man pašai šodien iznāca drusku smieklīgi. Biju mājās jau pēc četriem un ap pieciem tā vien gribējās ieslēgt gaismu. Nolēmu iziet ārā un labi, ka biju paņēmusi saules brilles līdzi, jo uz ielas bija kārtīgi gaišs un karsts.

Negribu jūs dikti kaitināt, bet laiks tiešām ir superīgs – rīti un vakari vienkārši ideāli silti (tāpēc visi arī sēž ārā, labākās vai sliktākās “kafejnīcās” – par to uzrakstīšu citu reizi), pa dienu pat pa karstu, jo ir ap 26 grādiem un tādu sola visu nedēļu. Man ļoti patīk saulainais siltums, bet neesmu paņēmusi pietiekami plānas drēbes līdzi un ir karsti. Arī augstskolas datortelpā, kur pavadu daudz laika ir karsti, jo nav kondicioniera. Bet vienalga labi!

Rakstu lidmašīnā, jo, kā jau tas parasti notiek, zem mums ir tikai mākoņi un nekā īsti cita ko darīt nav. 🙂

Parasti man nav problēmu ar bagāžas pakošanu, jo ceļā dodos ar pārbaudītu drēbju un citu  mantu minimumu. Tas vairumā gadījumu nozīmē patukšu koferi, kurā mantas jāpiesprādzē, lai patvaļīgi “nelidinās” pa iekšu transportēšanas laikā. Nu jā, bet parasti jau es dodos ceļā uz īsāku laiku un/vai “iepirkšanās vietām”. Šoreiz tā nav. Pirmkārt, vēl nezinu kā Moldovā ar iepirkšanos, otrkārt – man tomēr veselu mēnesi jāiet uz darbu un pilnīgi vienu un to pašu vilkt kājās un mugurā nebūtu ne smuki, ne ērti. Tad nu nācās vairākas reizes iedomāti nepieciešamo cilāt uz priekšu un atpakaļ, kamēr atlika tik daudz, ka var 20 kilogramīgajā nododamās bagāžas somā un atļautajā 8 kg rokas bagāžā iestūķēt.

Tā kā savlaicīgi biju nopirkusi bagāžas svariņus (ļoti ērta uzparikte), uz lidostu devos, droši zinot, kas cik sver.

Līdzi ņemamo mantu apjomu un svaru palielināja arī fakts, ka dzīvoklī nebūs dvieļu un gultas veļas. Uz vietas pirkt nebūtu jēgas, jo mājās man šīs mantības ir diezgan. Tad nu iekrāvu somā iespējamo minimumu. Protams, ne viss turp vestais būs jāved atpakaļ, jo mazliet vietas aizņem arī Turības līdzi dotie un pašas nopirktie suvenīrsīkumi. To vietā droši vien vedīšu kaut ko no Moldovas. Zinu, ka pati gribu mājas krūzīšu kolekciju papildināt un arī savai draudzenei Ingūnai solīju kādu atvest – viņai mājās ir patiesi grandioza dažādu valstu krūzīšu kolekcija skaistā garā rindā izvietota. Gan maniem, gan Ingūnas ciemiņiem allaž patīk tējai vai kafijai kādu no tām izvēlēties. Es nemīlu “putekļu krājējus”, tāpēc parasti vedu krūzītes vai T-kreklus – lietas, ko ikdienā lieto un pie viena atceras, kas un kā bijis.

Uz lidostu Andris (vīrs) mani atveda ļoti savlaicīgi (negribējās visā šajā lietā iesaistīt Mērfiju), tā kā “iečekojos”  jau vakar no mājām, tad arī bagāžas nodošana veicās raiti un varēju tikai pabrīnīties par tiem milzīgi daudzajiem ļaužiem, kuri lido ar AirBaltic, bet neiečekojas savlaicīgi vai turpat esošajos kioskos un tāpēc stāv milzumgarās rindās.

Tagad zinu, ka Rīgas lidostā ir vismaz 3 principiālie “izlidošanas caurumi” (nezinu, kā lai citādāk tos nosauc): no smukā lielā termināļa tiek lidots uz Eiropu ar normālās cenu kategorijas lidmašīnām un parasti es tiku izmantojusi to. Šodien arī mierīgi devos uz drošības kontroli ierastajā virzienā, bet tiku atraidīta – uz Moldovu esot cita izeja – no termināļa otra/pretējā gala. Kad tā, tad tā, laika diezgan, steigas nekādas, devos vien turp. Tajā galā viss ir maziņš – maziņa drošības kontrolīte (tikai 2 lentas, strādā viena, cilvēku gandrīz nav), maziņa uzgaidāmā zālīte (precizitātes labad – 2 mazas – viena augšējā, otra apakšējā stāvā), maziņa kafejnīciņa (laba gan – Costa Coffee), divi maziņi veikaliņi – suvenīru un Tax-free. Vienīgi internets tāds pats kā lielajā galā. 🙂

Tā kā man bija ap 45 minūtēm laika, nopirku vidējo Cafe Late, kas labi garšoja ar līdzi paņemtajām maizītēm, pēc tam papētīju internetu, lai noskaidrotu kā rīkoties ar mobilajiem sakariem Moldovas laikā. Pilnīgā skaidrībā vēl netiku, bet visa veida zvani būs sasodīti dārgi, tas gan. Ienākošais zvans – 41 santīms, izejošie – vai nu virs lata (par minūti!) vai drusku zem – izmantojot “LMT atzvanu”. Īsziņa – 11 santīmu – šis ir vienīgais saprātīgais skaitlis. Vienīgais ko varu lūgt no jums – lasītājiem – lūdzu, nezvaniet man oktobrī, rakstiet e-pastus, jo gan jau pie to lasīšanas un atbildēšanas tikšu. Kad būšu internetā, būšu pieejama arī Skype (ar vārdu “parklande”, bet meklēt var kā “Ieva Kalve” ).

Kad nu iekāpšanas laiks bija klāt, devos meklēt C1 izeju. Uz lejupvedošajām kāpnēm bija milzu rinda. Nu nē, mazajā Kišiņevas lidmašīnītē tik daudziem vietas nav. Pajautāju, vai stāv uz Kišiņevu. Atbildes bija dažādas – vieni godīgi teica, ka nē, citi – lai stāvot vien, te visi stāvot vienā rindā. Man otrā ideja nepatika, tālab spraucos vien garām, lai lejā apskatītos kas un kā. Un labi vien, ka nestāvēju. Garā (un samērā nelaipnā) rinda bija Ryanair lidotāji uz Bristoli no C2. “Mana” rinda bija pieklājīgi īsa. Atrādījām iekāpšanas pases, sakāpām autobusā un tikām krietni pavizināti pa lidostu, jo atradāmies savai lidmašīnai pretējā lidostas galā. Izbraucām pa apakšu “lielajam”  terminālim, garām man no Turcijas un Ēģiptes lidojumiem pazīstamajam “čārteru” vai “Āzijas” terminālim (tālab rakstīju, ka ir vismaz trīs “izlidošanas vietas”) un vēl labu gabalu – gandrīz līdz “lidmašīnu stāvvietu galam”.

Mūsējā nav pati maziņākā, bet droši vien gandrīz nākamā no mazā gala. Lidojam ar Bombardier Q400 Next Generation (no turienes arī raksta nosaukums). Nekad agrāk nebiju pievērsusi uzmanību lidmašīnas “vecumam”, bet šī ir tik bezkaunīgi jauna, ka to nevar neredzēt. Nu labi, labi, nav gluži no vakardienas uz līnijas, bet vienalga – sēdekļi, bagāžas nodalījumi un viss cits pasažieriem redzamais vēl praktiski nenoskrambāts, smuks un tīrs. Arī pa iluminatoru redzamais spārna gabals dikti svaigs, neapskrāpēts un dažādu tehnisko ielāpu neizraibināts. Patīkami. Lidmašīnā ir 76 vietas (paskatījos “grāmatiņā”) un praktiski visas pilnas. Interesanti, kur tie pārējie dodas? No skata pasažieri ir visādi – gan mūsējie, gan viņējie, gan pa kādam “trešās puses” ārzemniekam. Rindā stāvot ar divām sieviņām parunājos – viņas no Latvijas lidojot ciemos uz Moldovu. Par citiem nezinu.

Parasti lidmašīnās pasažieri sēž “virs” spārna, tālab šoreiz izvēlējos vietu pirms tā – lai netraucē skatīties, jo rezervēju vietu pie loga. Bet šoreiz spārns vienalga mazliet traucē. Kāpēc? Pirmo reizi lidoju ar tik mazu vai tik interesanti konstruētu lidmašīnīti, kurai iluminatori ir ZEM spārna un līdz ar to zem spārna esošais propellermotors drusku aizsedz skatu. Ja iespējams, atceļā būs jāmēģina vēl vairāk uz priekšu vietu norezervēt. Interesanti arī, ka šasijas ir spārnā (nu, droši vien, ka astes daļā kaut kas ir arī zem korpusa, bet sānējās ir spārnā un ievelkamas). Biju nodomājusi paskatīties, kā tad tās ievelkas iekšā spārnā, bet paceļoties no Rīgas laiks bija jauks un es tik priecīgi vēroju kā ceļamies, ka ij nepamanīju, kā tās tika ievilktas. Tātad tas tika izdarīts klusiņām. 🙂 Lidmašīnīte ir tik maza, ka tai piebraucamo trapu nevajag – tas ir novietots uz lejup nolaistām ieejas durvīm. Purniņš tik īss, ka tīri vai rodas jautājums – kur pilots liek kājas. Bet lidošanai nav ne vainas. Jau paceļoties stjuarte teica, ka lidojums būšot jauks “bumpi” neesot gaidāmi un pagaidām tā arī ir.

Kad apnika rakstīt, kādu brītiņu pamācījos rumāņu vārdiņus (būtībā tādas moldāvu valodas nav, padomju laikā to tā sauca, jo bija arī “brālīgā republika”) un tad jau laidāmies lejā.

Lidosta bija skumji tukša – kaut kur malā stāvēja liela un resna kravas lidmašīna, tālumā varēja redzēt dažas tiešām mazas (mūsējā bija liela starp tām). Mūsējā bija vienīgā, kas tika apkalpota. Bet bija arī savs labums – puse no mums vēl nebija izgājusi pasu kontroli (un tur nebija īpaša čammāšanās), kad somas jau bija klāt. Tukšas lidostas priekšrocība. Man šķiet, ka vēl pat 5 minūtes nebija pagājušas. Tā man bija pirmo reizi. Nu jau pietiks, par tālāko rakstīšu pamazām.

Nupat elektroniski “iečekojos” pirmdienas lidojumam uz Kišiņevu. Lidošu ar AirBaltic tiešo reisu – tikai 2,5 stundas gaisā un būšu klāt. Laika zona tā pati kas pie mums.

Augstskolas pārstāvis e-pastā raksta, ka piektdien esot apskatījis dzīvokli, kurš oktobrī būs mans. Viss esot normāli, tikai par dvieļiem un gultas veļu pašai jāparūpējas – varu ņemt no mājām vai pirkt uz vietas. Vēl neesmu izlēmusi, kā darīšu. Veļasmašīna esot. Tad nu droši varu ņemt līdzi arī sporta apģērbu. “Manas” turienes augstskolas mājas lapā bija info, ka viņiem esot izcils sporta komplekss. Būs jāiemēģina. Ja laiks būs jauks un tas būs droši, plānoju Kišiņevu iepazīt arī skrienot.

Paskatījos laika apstākļu statistiku – Moldovas oktobris varētu būt līdzīgs jaukam Latvijas septembrim vai drusciņ siltāks. Patlaban tur gaisa temperatūra ir tuvu 30 grādiem dienas vidū un nākamo nedēļu zem 20 grādiem nesola. Tas patīkami. 🙂

Augstskola atrodas pašā, pašā centrā, ceru, ka dzīvoklis arī.

To, kāds būs mans lekciju grafiks vēl nezinu. Sākuma doma bija, ka lekcijas sāksies ar trešdienu.

Esmu noslinkojusi – konkrēti priekš Moldovas studentiem prezentācijas salikusi vēl neesmu. Ar angļu valodā mācāmajiem problēmu nebūs, tur man ir dažādi slaidu komplekti no Turības un apmaiņas lekcijām, krieviski gan vēl nav… Bet domāju, ka paspēšu satulkot no latviskajiem. Bija visādas svarīgas, steidzamas un pārsvarā arī patīkamas lietas šajā pēdējā nedēļā darāmas.

Līdzi ņemšu 2 zibatmiņas ar failiem, jo ceru, ka būs laiks padarīt virkni ar maniem Latvijas projektiem saistītu darbu arī. Tāpat diezgan daudz ko “ielādēju” Dropbox, šo to drošībai un ērtībai arī uz savu e-pastu aizsūtīju. Vēl nezinu, kā būs ar bezmaksas interneta pieejamību un ko darīšu ar telefonu. Veselu mēnesi pavisam bez tā iztikt nevaru, bet astronomisku rēķinu saņemt arī negribas…

Sava veida eksperiments būs tas, ka portatīvo datoru līdzi neņemšu, mēģināšu iztikt ar iPadu.

Protams, ērto tastatūru un austiņas ņemu līdzi, ielādēju arī virkni programmu, kas varētu būt noderīgas. Ieskaitot arī rumāņu valodas mācību programmiņu, jo kaut kas taču jāsaprot un pateikt jāprot. 🙂

Tagad jāsāk pamazām kārtot līdzi ņemamās lietas un jāaizskrien līdz veikaliem – nopirkt vēl dažus līdzi ņemamus suvenīrjaukumiņus.

Rīt no rīta vēl jāpaspēj izpildīt “uzņēmēja pienākums pret valsti” – elektroniski iesniegt VIDam ceturkšņa atskaiti un samaksāt mikrouzņēmuma nodokli par 3.ceturksni.

Vairs tikai 2 nedēļas atlikušas līdz brīdim, kad došos uz Moldovu, bet darāmā vēl daudz. Galvenais jau – pārskatīt un sagatavot lekciju materiālus, somu krāmēšana man nav lielākā problēma. Tiesa gan – vēl arī neko skaidri nezinu par dzīvošanu. Ar augstskolu runājām, ka viņi palīdzēs atrast dzīvokli īrēšanai, bet vēl nekas konkrēti zināms nav.

Moldovā esmu bijusi bērnībā ģimenes ekskursijā, bet, protams, neko no tā neatceros un arī laiki ir mainījušies. Mēģināšu šo valsti mēneša laikā iepazīt, cik vien būs iespējams, bet pirmajā vietā, protams, būs lekcijas. Cik būs laika, par savām gaitām informēšu arī jūs – emuāra lasītājus.

Laikā, kamēr būšu Moldovā, ieraksti pamazām krāsies te – galvenajā lapā, bet pēc tam pārvietosies uz sadaļu “Moldova“, kur jau patlaban ir pieejama neliela sākuma informācija par šo projektu.