Nākamās paaudzes lidojums. Uz Kišiņevu.

Rakstu lidmašīnā, jo, kā jau tas parasti notiek, zem mums ir tikai mākoņi un nekā īsti cita ko darīt nav. 🙂

Parasti man nav problēmu ar bagāžas pakošanu, jo ceļā dodos ar pārbaudītu drēbju un citu  mantu minimumu. Tas vairumā gadījumu nozīmē patukšu koferi, kurā mantas jāpiesprādzē, lai patvaļīgi “nelidinās” pa iekšu transportēšanas laikā. Nu jā, bet parasti jau es dodos ceļā uz īsāku laiku un/vai “iepirkšanās vietām”. Šoreiz tā nav. Pirmkārt, vēl nezinu kā Moldovā ar iepirkšanos, otrkārt – man tomēr veselu mēnesi jāiet uz darbu un pilnīgi vienu un to pašu vilkt kājās un mugurā nebūtu ne smuki, ne ērti. Tad nu nācās vairākas reizes iedomāti nepieciešamo cilāt uz priekšu un atpakaļ, kamēr atlika tik daudz, ka var 20 kilogramīgajā nododamās bagāžas somā un atļautajā 8 kg rokas bagāžā iestūķēt.

Tā kā savlaicīgi biju nopirkusi bagāžas svariņus (ļoti ērta uzparikte), uz lidostu devos, droši zinot, kas cik sver.

Līdzi ņemamo mantu apjomu un svaru palielināja arī fakts, ka dzīvoklī nebūs dvieļu un gultas veļas. Uz vietas pirkt nebūtu jēgas, jo mājās man šīs mantības ir diezgan. Tad nu iekrāvu somā iespējamo minimumu. Protams, ne viss turp vestais būs jāved atpakaļ, jo mazliet vietas aizņem arī Turības līdzi dotie un pašas nopirktie suvenīrsīkumi. To vietā droši vien vedīšu kaut ko no Moldovas. Zinu, ka pati gribu mājas krūzīšu kolekciju papildināt un arī savai draudzenei Ingūnai solīju kādu atvest – viņai mājās ir patiesi grandioza dažādu valstu krūzīšu kolekcija skaistā garā rindā izvietota. Gan maniem, gan Ingūnas ciemiņiem allaž patīk tējai vai kafijai kādu no tām izvēlēties. Es nemīlu “putekļu krājējus”, tāpēc parasti vedu krūzītes vai T-kreklus – lietas, ko ikdienā lieto un pie viena atceras, kas un kā bijis.

Uz lidostu Andris (vīrs) mani atveda ļoti savlaicīgi (negribējās visā šajā lietā iesaistīt Mērfiju), tā kā “iečekojos”  jau vakar no mājām, tad arī bagāžas nodošana veicās raiti un varēju tikai pabrīnīties par tiem milzīgi daudzajiem ļaužiem, kuri lido ar AirBaltic, bet neiečekojas savlaicīgi vai turpat esošajos kioskos un tāpēc stāv milzumgarās rindās.

Tagad zinu, ka Rīgas lidostā ir vismaz 3 principiālie “izlidošanas caurumi” (nezinu, kā lai citādāk tos nosauc): no smukā lielā termināļa tiek lidots uz Eiropu ar normālās cenu kategorijas lidmašīnām un parasti es tiku izmantojusi to. Šodien arī mierīgi devos uz drošības kontroli ierastajā virzienā, bet tiku atraidīta – uz Moldovu esot cita izeja – no termināļa otra/pretējā gala. Kad tā, tad tā, laika diezgan, steigas nekādas, devos vien turp. Tajā galā viss ir maziņš – maziņa drošības kontrolīte (tikai 2 lentas, strādā viena, cilvēku gandrīz nav), maziņa uzgaidāmā zālīte (precizitātes labad – 2 mazas – viena augšējā, otra apakšējā stāvā), maziņa kafejnīciņa (laba gan – Costa Coffee), divi maziņi veikaliņi – suvenīru un Tax-free. Vienīgi internets tāds pats kā lielajā galā. 🙂

Tā kā man bija ap 45 minūtēm laika, nopirku vidējo Cafe Late, kas labi garšoja ar līdzi paņemtajām maizītēm, pēc tam papētīju internetu, lai noskaidrotu kā rīkoties ar mobilajiem sakariem Moldovas laikā. Pilnīgā skaidrībā vēl netiku, bet visa veida zvani būs sasodīti dārgi, tas gan. Ienākošais zvans – 41 santīms, izejošie – vai nu virs lata (par minūti!) vai drusku zem – izmantojot “LMT atzvanu”. Īsziņa – 11 santīmu – šis ir vienīgais saprātīgais skaitlis. Vienīgais ko varu lūgt no jums – lasītājiem – lūdzu, nezvaniet man oktobrī, rakstiet e-pastus, jo gan jau pie to lasīšanas un atbildēšanas tikšu. Kad būšu internetā, būšu pieejama arī Skype (ar vārdu “parklande”, bet meklēt var kā “Ieva Kalve” ).

Kad nu iekāpšanas laiks bija klāt, devos meklēt C1 izeju. Uz lejupvedošajām kāpnēm bija milzu rinda. Nu nē, mazajā Kišiņevas lidmašīnītē tik daudziem vietas nav. Pajautāju, vai stāv uz Kišiņevu. Atbildes bija dažādas – vieni godīgi teica, ka nē, citi – lai stāvot vien, te visi stāvot vienā rindā. Man otrā ideja nepatika, tālab spraucos vien garām, lai lejā apskatītos kas un kā. Un labi vien, ka nestāvēju. Garā (un samērā nelaipnā) rinda bija Ryanair lidotāji uz Bristoli no C2. “Mana” rinda bija pieklājīgi īsa. Atrādījām iekāpšanas pases, sakāpām autobusā un tikām krietni pavizināti pa lidostu, jo atradāmies savai lidmašīnai pretējā lidostas galā. Izbraucām pa apakšu “lielajam”  terminālim, garām man no Turcijas un Ēģiptes lidojumiem pazīstamajam “čārteru” vai “Āzijas” terminālim (tālab rakstīju, ka ir vismaz trīs “izlidošanas vietas”) un vēl labu gabalu – gandrīz līdz “lidmašīnu stāvvietu galam”.

Mūsējā nav pati maziņākā, bet droši vien gandrīz nākamā no mazā gala. Lidojam ar Bombardier Q400 Next Generation (no turienes arī raksta nosaukums). Nekad agrāk nebiju pievērsusi uzmanību lidmašīnas “vecumam”, bet šī ir tik bezkaunīgi jauna, ka to nevar neredzēt. Nu labi, labi, nav gluži no vakardienas uz līnijas, bet vienalga – sēdekļi, bagāžas nodalījumi un viss cits pasažieriem redzamais vēl praktiski nenoskrambāts, smuks un tīrs. Arī pa iluminatoru redzamais spārna gabals dikti svaigs, neapskrāpēts un dažādu tehnisko ielāpu neizraibināts. Patīkami. Lidmašīnā ir 76 vietas (paskatījos “grāmatiņā”) un praktiski visas pilnas. Interesanti, kur tie pārējie dodas? No skata pasažieri ir visādi – gan mūsējie, gan viņējie, gan pa kādam “trešās puses” ārzemniekam. Rindā stāvot ar divām sieviņām parunājos – viņas no Latvijas lidojot ciemos uz Moldovu. Par citiem nezinu.

Parasti lidmašīnās pasažieri sēž “virs” spārna, tālab šoreiz izvēlējos vietu pirms tā – lai netraucē skatīties, jo rezervēju vietu pie loga. Bet šoreiz spārns vienalga mazliet traucē. Kāpēc? Pirmo reizi lidoju ar tik mazu vai tik interesanti konstruētu lidmašīnīti, kurai iluminatori ir ZEM spārna un līdz ar to zem spārna esošais propellermotors drusku aizsedz skatu. Ja iespējams, atceļā būs jāmēģina vēl vairāk uz priekšu vietu norezervēt. Interesanti arī, ka šasijas ir spārnā (nu, droši vien, ka astes daļā kaut kas ir arī zem korpusa, bet sānējās ir spārnā un ievelkamas). Biju nodomājusi paskatīties, kā tad tās ievelkas iekšā spārnā, bet paceļoties no Rīgas laiks bija jauks un es tik priecīgi vēroju kā ceļamies, ka ij nepamanīju, kā tās tika ievilktas. Tātad tas tika izdarīts klusiņām. 🙂 Lidmašīnīte ir tik maza, ka tai piebraucamo trapu nevajag – tas ir novietots uz lejup nolaistām ieejas durvīm. Purniņš tik īss, ka tīri vai rodas jautājums – kur pilots liek kājas. Bet lidošanai nav ne vainas. Jau paceļoties stjuarte teica, ka lidojums būšot jauks “bumpi” neesot gaidāmi un pagaidām tā arī ir.

Kad apnika rakstīt, kādu brītiņu pamācījos rumāņu vārdiņus (būtībā tādas moldāvu valodas nav, padomju laikā to tā sauca, jo bija arī “brālīgā republika”) un tad jau laidāmies lejā.

Lidosta bija skumji tukša – kaut kur malā stāvēja liela un resna kravas lidmašīna, tālumā varēja redzēt dažas tiešām mazas (mūsējā bija liela starp tām). Mūsējā bija vienīgā, kas tika apkalpota. Bet bija arī savs labums – puse no mums vēl nebija izgājusi pasu kontroli (un tur nebija īpaša čammāšanās), kad somas jau bija klāt. Tukšas lidostas priekšrocība. Man šķiet, ka vēl pat 5 minūtes nebija pagājušas. Tā man bija pirmo reizi. Nu jau pietiks, par tālāko rakstīšu pamazām.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s