Monthly Archives: 2016. gada jūlijs

Pusotra diena cietumā

Jā, virsrakstā redzamais ir taisnība. Kā man tā gadījās? Pavisam vienkārši – tur notika konference. 🙂 Kā jau tas daudzviet gadās, laikiem mainoties, daļa kārtīgi būvētu ēku zaudē sākotnējo funkciju un jādomā, ko tajās izvietot. Rīgā nosacīti līdzīga ir Andrejsala, Leuvārdenas gadījumā – vēsturiskais cietums – ļoti skaista ēka un atrodas iekšpilsētā. 

Vispār jau interesanti. Nevaru teikt, ka par šejienes pēdējo desmitgažu arhitektūru es būtu lielā sajūsmā – tumši brūnas ēkas, bieži vien tik funkcionālas, ka es jau nosauktu par neglītām, bet te pēkšņi – cietums un skaists… Bet – paskatieties paši ieejas vārtu bildi. Vai tad citādi kā par skaistu to var nosaukt?

Ēku komplekss ir plašs un pamazām tiek atjaunots un atdzīvināts – aizpildīts ar dažādām radošajām industrijām un to, ko mēs Latvijā nu jau laikam esam pieraduši saukt par biznesa un visādiem citiem inkubatoriem. Viss tiek iekārtots maksimāli ērti un funkcionāli, bet fonā saglabājot paskarbo cietuma estētiku – restes, “nopietnas” durvis, metāla kāpnes… – caur raksta noslēgumā pielikto saiti arī jūs varēsiet mazliet pa bijušo cietumu pastaigāt.

Smieklīgi stilīgas man likās uz grīdas ar krāsainu krītu uzvilktās norādošās bultas (uz konferenci, uz tualeti…). Vienlaikus šeit, ēku atjaunojot un pielāgojot mūsdienīgai lietošanai tiek izmantotas arī visjaunākās tehnoloģijas. Arī, piemēram, tualetē. Kas tad tur? Nu, tas vien, ka sienas eleganti tumšpelēkas un podi melni, logi aizrestoti vēl nebūtu nekas. Lielākais pārsteigums (apspriedām vairākās kompānijās) sagaida svarīgā apmeklējuma nobeigumā. 🙂 Nu jau laikam arī Latvijā vai visi vienā vai otrā vietā ir izmēģinājuši tos roku žāvētājus, kur rokas iekšā jābāž (un jākustina uz augšu un leju). Nu lūk, no šīs vietas arī sāksim. Tātad – no kabīnītes iznākot priekštelpā redzams “roku iebāžamais aparāts”. Bet kā pietrūkst? Protams, izlietnes! Grozi galvu cik gribi – nav! Ieskaties atpakaļ kabīnē – tur arī nav! Ko tad žāvēt? Izrādās, šis aparāts ir megagudrais – iebāžot rokas, tās vispirms tiek nomazgātas ar smalku ūdens pilienu migliņu (un aparāta iekšiene izgaismojas zila), pēc tam ieslēdzas zaļā gaisma un rokas tiek nožāvētas. Un nemaz nav jākustina – vienkārši jātur iekšā. Stilīgs sīkums, bet nu jau pēc divu dienu lietošanas saku – ērts. 

Par pašu pasākumu/konferenci te gari nerakstīšu. Būtība – šis bija pusotrgadīga ES finansēta inovāciju projekta noslēgums. Kāpēc es tur biju? Jo viens no partneriem bija Vidzemes augstskola, kur tās studentu grupām bija inovatīvo projektu/darbu konkurss, kas izpaudās tā, ka organizācijas (arī SportIdent) deva uzdevumu, kuru viņiem vajag atrisināt un studentu komandas pie tā strādāja. Noslēgumā Valmierā tika salīdzināts 5 studentu komandu veikums (katrai bija cits uzdevums) un vinnēja “manējie” – tie, kuri izstrādāja tiešsaistes lietotni orientēšanās sacensībām. Studenti un Latvijas puses organizatori brauca atrādīt savu veikumu, es – pārstāvēt SportIdent un paskatīties kā tas viss kopā izskatās. Bija arī mazliet lekciju par inovāciju tēmām (labas!) un daži atraktīvi praktiskie darbi dalībniekiem – no trešdienas pusdienlaika līdz ceturtdienas vakaram. Fotogalerijā dažās bildēs ir redzami arī kādi darba momenti. Mans favorīts ir šajā bildē redzamais cienījamais zinātnieks, kurš cenšas no augšas nobildēt grupas darba veikumu. 

Varu godīgi piebilst, ka šis bija tiešām patīkams pasākums – vērtīgs un vienlaikus ne-stīvi akadēmisks, bet atraisīts un atraktīvs. Savu veikumu prezentēja arī Kipras un Igaunijas pārstāvji, bet viņi bija gājuši citu ceļu, ne rīkojot “sacensības” uzņēmumu problēmu risināšanā, kā to darīja valmierieši. Bet man viņu pieeja ļoti patīk.

Te būs saite uz konferences un cietuma apvienoto fotogaleriju.

Protams, pirmās konferences dienas vakarā bija kopējas vakariņas, bet odziņa bija otrās dienas/šodienas pusdienlaikā, kad turpat pie cietuma mūs gaidīja 2 plakanlaivas, lai izvestu mazā ekskursijā – apskatīt Leuvārdenu no ūdens līmeņa. Tas bija labi! Vietumis tilti bija tik zemi, ka ne vien gidam, bet arī mums nācās galvas pieliekt un arī tad ne zem visiem tiltiem varējām pabraukt – ūdens līmeņa svārstības te ietekmē arī tūristu maršrutus. Vietām tilti patiesībā jau līdzinājās tuneļiem: bija ne vien gari, bet arī līkumoti un ar sazarojumiem un norādījuma zīmēm: ja brauksi pa labi, nonāksi tur…, bet ja pa kreisi, tad… 

Braucot gar ultramoderno stikloto teātra fasādi, varējām uztaisīt savas laivas “selfiju” – noteiktā vietā stiklos kā spogulī atspīd laiva visā garumā. 

Vienā bildē uz tilta margām redzama sievietes figūriņa. Tā ir ne vairāk un ne mazāk kā leģendārajai dejotājai un spiedzei (nu jā, leģendu tur esot vairāk, nekā patiesības) Matai Hari veltīta, jo viņa esot dzimusi Leuvārdenā – ir apskatāma arī viņas māja. Un vēl, un vēl, un vēl.. – ko tik visu mums gids nepastāstīja. Protams, ne varu, ne gribu to visu atkārtot. Kaut kur šajā galerijā un vēlāk arī pilsētai veltītajā varēs redzēt uz ēkas sienas attēlotus “laivu vilcējus” – kad motoru vēl nebija un šaurajos kanālos airiem vietas nepietika (vietām bildēs var redzēt, cik tuvu laivas malas ir kanāla malai), tad tos pa krastu tauvā vilka vai nu zirgi, vai cilvēki. Veco tiltu apakšās vēl ir saglabājušies metāla gredzeni – tajos bijušas iestiprinātos ķēdes, pie kurām turoties, laivas cauri tām izdabūtas, jo tur jau ārpusē esošie palīdzēt nevar. Jā, sarežģīta tā pirmsmotoru ēras dzīve bijusi…

Labi, pietiks rakstīt, te pielieku saiti uz galeriju ar skatiem uz Leuvārdenu no ūdens līmeņa.

Rīt, piektdien, jau no rīta dodos garajā vilcienatceļā uz Arnštati. Domāju, ka par šo komandējumu taps vēl 2 stāsti, bet kad tieši – nevaru apsolīt, centīšos tuvākajās dienās uzrakstīt – kamēr vēl līdz ausīm smaidu par jauko šeit pavadīto laiku un uzzināto.

Vilciendiena un jumtnakts

Sāku ar atvainošanos – ceļojuma laikā tapušie ieraksti būs ar mazu bilžu skaitu, jo tās ielikt ar iPad ir diezgan ķēpīgi, bet klēpjdatoru līdzi nestiepu. Pa “rotājumu” pie šiem rakstiem ielikšu pēc atgriešanās Arnštatē, bet saites uz ātri tapušām fotogalerijām būs. 

Otrdienas 7 ar pusi stundas es pavadīju vilcienā – ceļā no Arnštates uz Leuvārdenu. Priekš aptuveni 600 km pa gaisa līniju (un vilcieni gluži pa taisno starp abām šīm pilsētām neiet) tas nebūt nav slikti un skaidri rāda, ka vilcienu ātrums ir liels. Iepriekš salīdzināju: ar auto braucot vajag apmēram tikpat daudz laika, ar lidmašīnu kopumā man sanāktu vēl ilgāk: lidojums jau nav garš, bet abos galos lidosta tālu… Pie tam – tas tika paveikts ar 5 vilcienu maiņām, kur mazākā atstarpe starp vilcieniem bija 4 minūtes, lielākā 14 minūtes. Jā, bez datortehnoloģijām tik garu, sarežģītu un laika ziņā optimālu ceļojumu saplānot nevarētu. Atceļā būs vēl interesantāk – par vienu vilcienu maiņu vairāk, bet ceļā pavadītais laiks par 1 stundu samazināsies! 

Protams, sākotnēji biju nobažījusies gan par daudzajām maiņām, gan, jo īpaši, par tām 4 minūtēm. Lai man būtu jautrāk, otrais no vilcieniem pienāca ar 5 minūšu kavēšanos un tieši pēc tā bija gaidāma mazā atstarpe… Bet – viss bija labi, jo vācu precizitāte nav velti izslavēta – gan mūsu vilciens atguva iekavēto, gan nākamais atgāja no tā paša perona otras puses, gan šie vilcieni abi viens otru sagaida un apmainās pasažieriem (to man laipnā kontroliere paskaidroja, kad dienišķās pārbaudes laikā uzjautāju). 

Iznāca arī viena neplānota “vilcienu maiņa”: jau iepriekš rakstīju, ka vilciena sastāvs ceļā var tikt sadalīts un šoreiz es biju nosacīti “nepareizajā” daļā. Diezgan savlaicīgi vāciski un angliski tika ziņots, ka nākamajā stacijā vilcienu sadalīs, kura vilciena daļa uz kurieni tālāk dosies. Tad nu attiecīgajā stacijā, kopā ar bariņu citu pasažieru, izkāpām no viena vilciena gala un devāmies uz otru. Jo cauri “parastajiem” vagoniem, protams, var iziet, taču cauri lokomotīvēm nevar. 🙂

Braukt iznāca ar visu triju tipu Vācijas vilcieniem: vietējo “tramvaju” (tie mēdz būt visādās krāsās, arī ar stilīgiem ārpuses dizainiem), reģionālo (šie ir sarkani) un ātro (balti ar sarkanu līniju). Ceļā mainījāmies arī ar dažiem divstāvīgajiem, bet tādā braukt man vēl nav iznācis.

Pēdējais no vilcieniem bija Nīderlandes un tas, ko par šiem patlaban zinu ir, ka daļa saucas “sprint” – ar tādu beidzās mans ceļojums, bet īsākus/vietējos maršrutus veic “spurt”. Interesanta terminoloģija.

Bildē redzams, kā izskatās kāda sprintera lokomotīve – vadītājam pasažieri ir gandrīz tiešā nozīmē “pie kājas” – tik augstu viņš sēž un purngals ir bez zemāk novietotiem logiem – man atgādina bruņu vilcienu. 🙂

Garais brauciens bija skaists – gan Vācijas nelīdzenā un tādēļ tālu pārskatāmā ainava, gan Holandes plakanā kanālu izvagotā un ar mājlopiem bagātīgi izrotātā (to vēlāk varēs mazliet redzēt galerijās). 

Ierodoties Leuvārdenā pulkstenis bija ap puspieciem pēcpusdienā. Biju krietni nosēdējusi es (beigās jau diezgan nepacietīgi sēdeklī dīdījos, nevienu ērtu pozu vairs atrast nevarēdama), tālab pirms doties apmēram pusstundas gājienā uz viesnīcu, vēl arī izmetu loku pa pilsētu. Un, protams, jaukā kafejnīcā izdzēru “Viener Melange” kafiju (to tiešām Vīnē pirmo reizi pagaršoju un patika!), kopā ar smalku hamburgerveidīgu izstrādājumu – arī tas bija labs.

Mana viesnīciņa ir ļoti interesanta – maziņa (nelielā privātmājiņā), tai ir 5 numuriņi un automātiskā ieeja – uz vietas neviena darbinieka nav, iepriekšējā dienā atsūtīja durvju kodu. Pirmajā stāvā ir brokastu telpa (uz galdiņiem istabu numuri, pašiem jāapkalpojas) un 1 numuriņš, otrajā – durvis uz pārējiem. Aiz mana numura durvīm jau atkal uzreiz bija kāpnes (līdzīgi man reiz bija viesnīcā Manheimā), tātad – dzīvoju trešajā/jumta stāvā. Numuriņš maziņš, bet stilīgs un man jau vienai daudz vietas nevajag. Protams, ir bezvadu internets – kā gan citādi es šo varētu uzrakstīt. 🙂

Kad nu vakarā tiku gultā, aizmigu uzreiz – gara bija šī diena. Pielieku saiti uz mazu viesnīciņas fotogaleriju – ceru, ka tā darbojas. Ja nē, atvainojos un solos, ka pēc atgriešanās salabošu.

Mazā attaisnošanās

Šodiena (pirmdiena) SportIdentā pagāja Ievu zīmē – ceļojot pa vairākām valstīm, pie mums iegriezās Magnēta Ieva Freimane ar savu ģimeni. Mana diena iznāca saraustīta – vispirms visādi sīki darbiņi (arī Ievu gaidot), tad tikšanās/sanāksme par kopējiem pasākumiem un plāniem un tad jau darba diena arī cauri.

family summer vacation on train

Šovakar ātri sakārtošu savas mantas mazajā mugursomā, jo otrdienas rītā jau 8.06 mani gaida īstens vilcienpiedzīvojums – došos uz pasākumu Nīderlandē, pa ceļam 5 reizes mainot vilcienus. Pavisam jāpieveic ap 600 km – no Vācijas mazpilsētas uz Nīderlandes mazpilsētu Leuvārdenu (Leeuwarden).

Projām būšu no 5.līdz 8.jūlijam, kā tajā laikā būs ar rakstīšanu – tad jau redzēs. Katrā ziņā – pēc atgriešanās noteikti uzrakstīšu un, cerams, ne vienu vien stāstu.

 

Ilmenavas zilās debesis meklējot

ilmenauKad kārtējā darba nedēļa tuvojās beigām, sāku domāt ko darīt brīvdienās. Tā kā jutos kaut cik šejienes vilcienu un biļešu sistēmu izprotoša, nolēmu doties uz Ilmenavu. Tā ir pusstundas brauciena attālumā, Erfurtei pretējā virzienā, universitātes pilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Arnštati.

IMG_1762Ak, jā – kā jau pilsētas logo redzams, bez Gētes arī nekādi neiztikt. Ilmenavieši saskaitījuši, ka viņš savulaik te pabijis 28 reizes (!) un tad nu lepni āķē viņa vārdu klāt gan pie pilsētas saukļa, gan pie ēkām, kurās slavenais dzejnieks un valstsvīrs (pa vidu radošajam darbam Gēte bija apmēram ministra līmeņa darbinieks toreizējā Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistē, kuras centrs atradās no manis netālajā Veimārā) uzturējies.

Ilmenavā ir arī Gētes muzejs un piefiksēts fakts, ka tieši šajā pilsētā viņš nosvinējis savu pēdējo dzimšanas dienu. Jā, ko tik visu precīzie vācieši nesaskaita. Bet nu jau gandrīz pietiks, galu galā šis raksts nav tikai Gētem veltīts. 🙂

Vēl šejienieši var lepoties ar to, ka Gēte ir uzrakstījis arī tieši Ilmenavai veltītu dzejoli (nav daudz tādu pilsētu, kurām jau senos laikos slaveni dzejnieki dzejoļus veltījuši). Tiesa gan, dzejoļa vārdus par “himmelblau” – zilajām debesīm ilmenavieši paši visādi pārfrazē (gan par “pelēkajām”, gan par “neesošajām zilajām”…), jo Ilmenava atrodas vēl pārsimt metrus augstāk par Arnštati un tuvējie mežainie “kalni” (737 m virs jūras līmeņa) labi pulcē un aiztur lietus mākoņus.

Sestdienas rīts atausa saulains. To skaidri zinu, jo pirms septiņiem saule uzbāzīgi iespīdēja manas istabas logā. Un kas gan var būt labāks par jauku ceļojumu labā laikā! – tā nospriedu un pirms deviņiem devos uz staciju, jo biju noskaidrojusi, ka mani interesējošais vilciens atiet 9.06.

Stacijā biju savlaicīgi, automātā nopirku biļeti (kasiera šeit nav, biļetes pērkamas tikai automātos – stacijā vai uz vietas vilcienā, maksā vienādi). Nopirku izdevīgo Hoperbiļeti – kad ir norādīti abi galamērķi, biļete derīga līdz pusnaktij un šajā maršrutā var braukt ar jebkuru vietējās satiksmes vilcienu, pa vidu iekāpjot un izkāpjot pēc vajadzības. Tas maksā 7,9 eiro. Zināju, ka mans vilciens aties no 1.perona un nesteidzīgi devos turp. Ieraudzīju, ka uz tablo ir norādīts, ka vilciens no “mana” perona aties 9,02. Skaidrs, mazliet agrāk. Lai nu būtu – es nodomāju un kāpu tik  iekšā precīzi pienākušajā vilcienā.

IMG_1682Braucu un tīksminājos par ļoti skaisto ainavu. Kad pienāca biļešu kontroliere, lepni sniedzu biļeti. Vispirms samulsa viņa, pēc tam es. Šis neesot tas vilciens uz kuru biļete nopirkta! Neejot uz Ilmenavu… Arnštatē no Erfurtes pienākušie vilcieni var doties vairākos virzienos. To nezinādama, un neiedomādamās, ka no tā paša perona vilcieni var atiet ar 4 minūšu starpību, kamēr pārējie ir tukši, es nebiju ietrāpījusi īstajā… Ko man tagad darīt? Biju skaisti braukusi jau kādas 25 minūtes un teorētiski 5 vien līdz Ilmenavai palikušas…

Kontroliere bija ļoti laipna un atsaucīga. Sacīja, ka man vajag izkāpt aiznākamajā pieturā, no tās doties atpakaļ uz Arnštati, un tad pēc stundas mēģināt tomēr ietrāpīt pareizajā vilcienā… Kā ar maksāšanu/biļeti par šo braucienu? Neko nevajagot! Izkāpšanas stacijā viņa pat vēlreiz pienāca pie manis. Tālākais notika raiti – “mūsējais nepareizais” vilciens sagaidīja “manu glābējvilcienu”, jo sliedes šajā posmā ir tikai vienas, un vēl pēc pusstundas biju atpakaļ Arnštatē.

IMG_1635Tā kā laipnajai kontrolierei bija taisnība, tad “lieko” stundu ļoti jauki pavadīju turpat netālu no stacijas noskatītā ceptuvē-konditorejā pie lielas baltas kafijas un siltas siera kūkas. Līdz manai dzīvesvietai no stacijas ir minūtes 15 ko iet – nebija vērts.

Vienā brīdī pat domāju, ka varbūt izvēlēties ledus kafiju – tik silts bija laiks. Arī vilcienā iekāpjot bija karsti un smacīgi…

Pa ceļam bija 2 “mazās pieturas” – skaļruņos tika paziņots, ka, ja kādam vajag izkāpt, lai spiež “stop” pogu. Pie stacijas vilciens piebremzēja, bet, tā kā neviens pogu nospiedis nebija un arī perons bija tukšs, tad traucāmies tik tālāk. Interesanti.

Meklējot info par Ilmenavu, es biju atradusi Rennsteigbahn jeb, latviskojot, kalnup traucošo vilcienu. To nu man vajadzēja izmēģināt! Un izrādījās interesanti. Nedēļas nogalēs 4 reizes dienā (ik pa 2 stundām) no Erfurtes uz Ilmenavu (ar pieturu arī Arnštatē) dodas vilciens, kurš it kā ir parasts, taču pēc Ilmenavas vēl pusstundu rāpjas augstāk šejienes mežainajos kalnos, paceļoties vēl gandrīz 300 m virs Ilmenavas un sasniedzot 747 m virs jūras līmeņa (sākumpunkts Erfurte esot 158 m, Ilmenava – 477 m v.j.l.). It kā jau nekas daudz (atgādinu – Gaiziņš ir uz pusi zemāk), bet priekš parasta dīzeļvilciena un ne-kalnos labi.

rennsteig

Arī te bija neliela atrakcija. Ja biļeti līdz Ilmenavai var nopirkt kā tepat augstāk rakstīju – parastajā veidā, tad uz šo pagarinājumu (Rennsteig) biļeti var nopirkt tikai vilcienā esošajā automātā (turp un atpakaļ – 5 eiro). Tā arī derīga līdz pusnaktij, jebkurā no tiem 4 augšup un lejup ejošajiem vilcieniem.

Lai mana braukāšana būtu vēl interesantāka, nākamajā stacijā pēc Arnštates, no 4 sākotnējiem vagoniem (patiesībā gan no tiem katram abos galos ir vadītāja vietas, tos laikam sauc par motorvagoniem), puse tika nodalīta nost – tālāk devās citā maršrutā. Man bija paveicies apsēsties pareizajā daļā, bet arī šeit gādīgi kontrolieri visus braucējus apstaigāja un pārjautāja, vai sēž pareizajā vilciena galā.

Augšup vilciens uzrāpās dūšīgi. Sākotnēji (kaut kad sen) šajā maršruta posmā esot bijis “zobvilciens”, taču jau pārdesmit gadus šo kāpumu spējot pievarēt parastie vietējās satiksmes dīzeļvilcieni. Visiem labi. Uz leju braucot gan visu laiku varēja just, ka tiek bremzēts.

IMG_1729Ko darīju “tur augšā”? Gandrīz sanāca, ka neko. “Manējais” vilciens devās atpakaļ pēc 15 minūtēm (par ātru), nākamais – pēc 2 stundām. Protams, jāpastaigā. Es esmu iepriekš dažādās valstīs (Slovākijā, Rumānijā) savā ziņā līdzīgās kalnābraukšanās bijusi, tālab cerēju, ka augšā mani sagaidīs ja ne sagatavota izklaide, tad vismaz plašas iespējas… Bet tā nebija. Sāksim ar to, ka laiks bija nomācies un stipri vēsāks (es biju ērtā bezroku blūzītē). Stacijā – kaudzītes ar bukletiem.

Vairums izkāpušo bija sagatavojušies tālākiem gājieniem vai velobraucieniem pa takām. Man tā kā derīgi izskatījās kādi divi 2-3 km virzieni (apļa taku vai kā tamlīdzīga nebija). Nu tad pa vienu arī pagājos. Bija jauki – nogāju zemāk uz nelielu omulīgu ciematu. Drusku pafotografēju tajā un pa ceļam un tad sāka līt. Minūtes 10-15 pagaidīju zem jumtiņa, bet tad sapratu, ka vilciens mani negaidīs un devos vien augšup – atpakaļ uz staciju.

Ja iepriekš biju papukojusies, ka neuzvilku siltāko polo kreklu, tad tagad biju priecīga – tas noteikti nebūtu ātri izžuvis, kā tas notika ar vieglo blūzīti, kad lietus tā kā mazinājās. Atgriežoties stacijā, satiku divas vējjakās satinušās dāmas, kuras purpināja par aukstumu (solīja 22 grādus, ir 12…). Mani ieraudzījušas viņas uzreiz pārstāja par savu sūro likteni un aukstumu sūdzēties. Bet jāatzīst, ka atceļa kāpums uz augšu man nāca par labu – kaut cik sasildījos.

Tagad man vilciens nemaz vairs nelikās ne karsts, ne smacīgs (un nebija jau arī). Drusku drebinājos, tam lejup braucot un nevarēju vien izlemt – vai man kāpt ārā Ilmenavu kaut mazliet apskatīt vai nē. Apmācies, brīžam līņā, es pati nosalusi… – ko jūs būtu darījuši? Uzvarēja skopule – ja jau biļete nopirkta, tad jāizkāpj vien laukā – kas zina, vai citu reizi gribēsies atkal tos 7,9 eiro tērēt, lai tikai uz Ilmenavu vien brauktu. Mierināju sevi, ka, ja uz perona būs briesmīgi auksts vai līs, tad sprukšu atpakaļ vilcienā.

IMG_1745Nebija briesmīgi auksts un tajā brīdī arī nelija. Tad nu stundiņu (līdz nākamajam vilcienam) pa Ilmenavu pastaigāju. Mājās pārrodoties un internetā “pārbaudot objektus” redzu, ka neatradu “kazu pieminekli” (tās ir redzamas arī pilsētas logo) un, protams, neaizgāju uz skatu torni, kas ir stundas gājienā no centra. Pārējais – ieskaitīts. Pilsēta atkal bija jauki skaista – kā jau šejienes senās mazpilsētas, kurām 2.pasaules karš laimīgi garām pagājis. Šo to sabildēju. Arī ekstravaganto ēku, kas vēsturiskajām stacijas būvēm pa vidu iespraukusies.

IMG_1761Šajā skarbajā bildē, kas tapusi pašā Ilmenavas vēsturiskajā centrā redzams kauna stūrītis. Tas atrodas pie vēsturiskā rātsnama un tirgus laukuma – tolaik visdzīvākajā un svarīgākajā pilsētas vietā. Tur agrāk esot važās ieslēgti un citiem par biedinājumu visiem pilsētniekiem atrādīti dažādi pārkāpēji. Jā…

IMG_1748Garām ejot nobildēju arī šķidro mērītāju. Tas ir universitātes dāvana pilsētai – viens no zilajiem stabiņiem rāda laika plūdumu, otrs – temperatūru.

Jā, labā laikā, te varētu kaut vai visu dienu nobumbulēt (ieskaitot pasēdēšanu kafejnīcās), un, ja būs kāds pasākums vai cits iemesls, uz Ilmenavu labprāt aizbraukšu (ar jaku somā), bet vienkārši tāpat – nez vai.

Kas mani sagaidīja Arnštatē? Protams – saulīte! Un tumšie mākoņi virs tālumā vīdošajiem Tīringas mežiem, no kuriem atgriezos. Ja sākumā gāju ātri, jo vēl nebiju atsilusi, tad gājiena beigu daļa jau bija laiska – vakara siltumu izbaudot.

Steidzīgie caur šo saiti var acis pie GooglePhotos automātiski izveidotā pusminūtes video acis pamielot, nesteidzīgajiem lai tiek saite uz fotogaleriju.