Kad kārtējā darba nedēļa tuvojās beigām, sāku domāt ko darīt brīvdienās. Tā kā jutos kaut cik šejienes vilcienu un biļešu sistēmu izprotoša, nolēmu doties uz Ilmenavu. Tā ir pusstundas brauciena attālumā, Erfurtei pretējā virzienā, universitātes pilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Arnštati.

Ak, jā – kā jau pilsētas logo redzams, bez Gētes arī nekādi neiztikt. Ilmenavieši saskaitījuši, ka viņš savulaik te pabijis 28 reizes (!) un tad nu lepni āķē viņa vārdu klāt gan pie pilsētas saukļa, gan pie ēkām, kurās slavenais dzejnieks un valstsvīrs (pa vidu radošajam darbam Gēte bija apmēram ministra līmeņa darbinieks toreizējā Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistē, kuras centrs atradās no manis netālajā Veimārā) uzturējies.

Ilmenavā ir arī Gētes muzejs un piefiksēts fakts, ka tieši šajā pilsētā viņš nosvinējis savu pēdējo dzimšanas dienu. Jā, ko tik visu precīzie vācieši nesaskaita. Bet nu jau gandrīz pietiks, galu galā šis raksts nav tikai Gētem veltīts. 🙂

Vēl šejienieši var lepoties ar to, ka Gēte ir uzrakstījis arī tieši Ilmenavai veltītu dzejoli (nav daudz tādu pilsētu, kurām jau senos laikos slaveni dzejnieki dzejoļus veltījuši). Tiesa gan, dzejoļa vārdus par “himmelblau” – zilajām debesīm ilmenavieši paši visādi pārfrazē (gan par “pelēkajām”, gan par “neesošajām zilajām”…), jo Ilmenava atrodas vēl pārsimt metrus augstāk par Arnštati un tuvējie mežainie “kalni” (737 m virs jūras līmeņa) labi pulcē un aiztur lietus mākoņus.

Sestdienas rīts atausa saulains. To skaidri zinu, jo pirms septiņiem saule uzbāzīgi iespīdēja manas istabas logā. Un kas gan var būt labāks par jauku ceļojumu labā laikā! – tā nospriedu un pirms deviņiem devos uz staciju, jo biju noskaidrojusi, ka mani interesējošais vilciens atiet 9.06.

Stacijā biju savlaicīgi, automātā nopirku biļeti (kasiera šeit nav, biļetes pērkamas tikai automātos – stacijā vai uz vietas vilcienā, maksā vienādi). Nopirku izdevīgo Hoperbiļeti – kad ir norādīti abi galamērķi, biļete derīga līdz pusnaktij un šajā maršrutā var braukt ar jebkuru vietējās satiksmes vilcienu, pa vidu iekāpjot un izkāpjot pēc vajadzības. Tas maksā 7,9 eiro. Zināju, ka mans vilciens aties no 1.perona un nesteidzīgi devos turp. Ieraudzīju, ka uz tablo ir norādīts, ka vilciens no “mana” perona aties 9,02. Skaidrs, mazliet agrāk. Lai nu būtu – es nodomāju un kāpu tik  iekšā precīzi pienākušajā vilcienā.

Braucu un tīksminājos par ļoti skaisto ainavu. Kad pienāca biļešu kontroliere, lepni sniedzu biļeti. Vispirms samulsa viņa, pēc tam es. Šis neesot tas vilciens uz kuru biļete nopirkta! Neejot uz Ilmenavu… Arnštatē no Erfurtes pienākušie vilcieni var doties vairākos virzienos. To nezinādama, un neiedomādamās, ka no tā paša perona vilcieni var atiet ar 4 minūšu starpību, kamēr pārējie ir tukši, es nebiju ietrāpījusi īstajā… Ko man tagad darīt? Biju skaisti braukusi jau kādas 25 minūtes un teorētiski 5 vien līdz Ilmenavai palikušas…

Kontroliere bija ļoti laipna un atsaucīga. Sacīja, ka man vajag izkāpt aiznākamajā pieturā, no tās doties atpakaļ uz Arnštati, un tad pēc stundas mēģināt tomēr ietrāpīt pareizajā vilcienā… Kā ar maksāšanu/biļeti par šo braucienu? Neko nevajagot! Izkāpšanas stacijā viņa pat vēlreiz pienāca pie manis. Tālākais notika raiti – “mūsējais nepareizais” vilciens sagaidīja “manu glābējvilcienu”, jo sliedes šajā posmā ir tikai vienas, un vēl pēc pusstundas biju atpakaļ Arnštatē.

Tā kā laipnajai kontrolierei bija taisnība, tad “lieko” stundu ļoti jauki pavadīju turpat netālu no stacijas noskatītā ceptuvē-konditorejā pie lielas baltas kafijas un siltas siera kūkas. Līdz manai dzīvesvietai no stacijas ir minūtes 15 ko iet – nebija vērts.

Vienā brīdī pat domāju, ka varbūt izvēlēties ledus kafiju – tik silts bija laiks. Arī vilcienā iekāpjot bija karsti un smacīgi…

Pa ceļam bija 2 “mazās pieturas” – skaļruņos tika paziņots, ka, ja kādam vajag izkāpt, lai spiež “stop” pogu. Pie stacijas vilciens piebremzēja, bet, tā kā neviens pogu nospiedis nebija un arī perons bija tukšs, tad traucāmies tik tālāk. Interesanti.

Meklējot info par Ilmenavu, es biju atradusi Rennsteigbahn jeb, latviskojot, kalnup traucošo vilcienu. To nu man vajadzēja izmēģināt! Un izrādījās interesanti. Nedēļas nogalēs 4 reizes dienā (ik pa 2 stundām) no Erfurtes uz Ilmenavu (ar pieturu arī Arnštatē) dodas vilciens, kurš it kā ir parasts, taču pēc Ilmenavas vēl pusstundu rāpjas augstāk šejienes mežainajos kalnos, paceļoties vēl gandrīz 300 m virs Ilmenavas un sasniedzot 747 m virs jūras līmeņa (sākumpunkts Erfurte esot 158 m, Ilmenava – 477 m v.j.l.). It kā jau nekas daudz (atgādinu – Gaiziņš ir uz pusi zemāk), bet priekš parasta dīzeļvilciena un ne-kalnos labi.

Arī te bija neliela atrakcija. Ja biļeti līdz Ilmenavai var nopirkt kā tepat augstāk rakstīju – parastajā veidā, tad uz šo pagarinājumu (Rennsteig) biļeti var nopirkt tikai vilcienā esošajā automātā (turp un atpakaļ – 5 eiro). Tā arī derīga līdz pusnaktij, jebkurā no tiem 4 augšup un lejup ejošajiem vilcieniem.

Lai mana braukāšana būtu vēl interesantāka, nākamajā stacijā pēc Arnštates, no 4 sākotnējiem vagoniem (patiesībā gan no tiem katram abos galos ir vadītāja vietas, tos laikam sauc par motorvagoniem), puse tika nodalīta nost – tālāk devās citā maršrutā. Man bija paveicies apsēsties pareizajā daļā, bet arī šeit gādīgi kontrolieri visus braucējus apstaigāja un pārjautāja, vai sēž pareizajā vilciena galā.

Augšup vilciens uzrāpās dūšīgi. Sākotnēji (kaut kad sen) šajā maršruta posmā esot bijis “zobvilciens”, taču jau pārdesmit gadus šo kāpumu spējot pievarēt parastie vietējās satiksmes dīzeļvilcieni. Visiem labi. Uz leju braucot gan visu laiku varēja just, ka tiek bremzēts.

Ko darīju “tur augšā”? Gandrīz sanāca, ka neko. “Manējais” vilciens devās atpakaļ pēc 15 minūtēm (par ātru), nākamais – pēc 2 stundām. Protams, jāpastaigā. Es esmu iepriekš dažādās valstīs (Slovākijā, Rumānijā) savā ziņā līdzīgās kalnābraukšanās bijusi, tālab cerēju, ka augšā mani sagaidīs ja ne sagatavota izklaide, tad vismaz plašas iespējas… Bet tā nebija. Sāksim ar to, ka laiks bija nomācies un stipri vēsāks (es biju ērtā bezroku blūzītē). Stacijā – kaudzītes ar bukletiem.

Vairums izkāpušo bija sagatavojušies tālākiem gājieniem vai velobraucieniem pa takām. Man tā kā derīgi izskatījās kādi divi 2-3 km virzieni (apļa taku vai kā tamlīdzīga nebija). Nu tad pa vienu arī pagājos. Bija jauki – nogāju zemāk uz nelielu omulīgu ciematu. Drusku pafotografēju tajā un pa ceļam un tad sāka līt. Minūtes 10-15 pagaidīju zem jumtiņa, bet tad sapratu, ka vilciens mani negaidīs un devos vien augšup – atpakaļ uz staciju.

Ja iepriekš biju papukojusies, ka neuzvilku siltāko polo kreklu, tad tagad biju priecīga – tas noteikti nebūtu ātri izžuvis, kā tas notika ar vieglo blūzīti, kad lietus tā kā mazinājās. Atgriežoties stacijā, satiku divas vējjakās satinušās dāmas, kuras purpināja par aukstumu (solīja 22 grādus, ir 12…). Mani ieraudzījušas viņas uzreiz pārstāja par savu sūro likteni un aukstumu sūdzēties. Bet jāatzīst, ka atceļa kāpums uz augšu man nāca par labu – kaut cik sasildījos.

Tagad man vilciens nemaz vairs nelikās ne karsts, ne smacīgs (un nebija jau arī). Drusku drebinājos, tam lejup braucot un nevarēju vien izlemt – vai man kāpt ārā Ilmenavu kaut mazliet apskatīt vai nē. Apmācies, brīžam līņā, es pati nosalusi… – ko jūs būtu darījuši? Uzvarēja skopule – ja jau biļete nopirkta, tad jāizkāpj vien laukā – kas zina, vai citu reizi gribēsies atkal tos 7,9 eiro tērēt, lai tikai uz Ilmenavu vien brauktu. Mierināju sevi, ka, ja uz perona būs briesmīgi auksts vai līs, tad sprukšu atpakaļ vilcienā.

Nebija briesmīgi auksts un tajā brīdī arī nelija. Tad nu stundiņu (līdz nākamajam vilcienam) pa Ilmenavu pastaigāju. Mājās pārrodoties un internetā “pārbaudot objektus” redzu, ka neatradu “kazu pieminekli” (tās ir redzamas arī pilsētas logo) un, protams, neaizgāju uz skatu torni, kas ir stundas gājienā no centra. Pārējais – ieskaitīts. Pilsēta atkal bija jauki skaista – kā jau šejienes senās mazpilsētas, kurām 2.pasaules karš laimīgi garām pagājis. Šo to sabildēju. Arī ekstravaganto ēku, kas vēsturiskajām stacijas būvēm pa vidu iespraukusies.

Šajā skarbajā bildē, kas tapusi pašā Ilmenavas vēsturiskajā centrā redzams kauna stūrītis. Tas atrodas pie vēsturiskā rātsnama un tirgus laukuma – tolaik visdzīvākajā un svarīgākajā pilsētas vietā. Tur agrāk esot važās ieslēgti un citiem par biedinājumu visiem pilsētniekiem atrādīti dažādi pārkāpēji. Jā…

Garām ejot nobildēju arī šķidro mērītāju. Tas ir universitātes dāvana pilsētai – viens no zilajiem stabiņiem rāda laika plūdumu, otrs – temperatūru.

Jā, labā laikā, te varētu kaut vai visu dienu nobumbulēt (ieskaitot pasēdēšanu kafejnīcās), un, ja būs kāds pasākums vai cits iemesls, uz Ilmenavu labprāt aizbraukšu (ar jaku somā), bet vienkārši tāpat – nez vai.

Kas mani sagaidīja Arnštatē? Protams – saulīte! Un tumšie mākoņi virs tālumā vīdošajiem Tīringas mežiem, no kuriem atgriezos. Ja sākumā gāju ātri, jo vēl nebiju atsilusi, tad gājiena beigu daļa jau bija laiska – vakara siltumu izbaudot.

Steidzīgie caur šo saiti var acis pie GooglePhotos automātiski izveidotā pusminūtes video acis pamielot, nesteidzīgajiem lai tiek saite uz fotogaleriju.