Jā, virsrakstā redzamais ir taisnība. Kā man tā gadījās? Pavisam vienkārši – tur notika konference. 🙂 Kā jau tas daudzviet gadās, laikiem mainoties, daļa kārtīgi būvētu ēku zaudē sākotnējo funkciju un jādomā, ko tajās izvietot. Rīgā nosacīti līdzīga ir Andrejsala, Leuvārdenas gadījumā – vēsturiskais cietums – ļoti skaista ēka un atrodas iekšpilsētā.
Vispār jau interesanti. Nevaru teikt, ka par šejienes pēdējo desmitgažu arhitektūru es būtu lielā sajūsmā – tumši brūnas ēkas, bieži vien tik funkcionālas, ka es jau nosauktu par neglītām, bet te pēkšņi – cietums un skaists… Bet – paskatieties paši ieejas vārtu bildi. Vai tad citādi kā par skaistu to var nosaukt?
Ēku komplekss ir plašs un pamazām tiek atjaunots un atdzīvināts – aizpildīts ar dažādām radošajām industrijām un to, ko mēs Latvijā nu jau laikam esam pieraduši saukt par biznesa un visādiem citiem inkubatoriem. Viss tiek iekārtots maksimāli ērti un funkcionāli, bet fonā saglabājot paskarbo cietuma estētiku – restes, “nopietnas” durvis, metāla kāpnes… – caur raksta noslēgumā pielikto saiti arī jūs varēsiet mazliet pa bijušo cietumu pastaigāt.
Smieklīgi stilīgas man likās uz grīdas ar krāsainu krītu uzvilktās norādošās bultas (uz konferenci, uz tualeti…). Vienlaikus šeit, ēku atjaunojot un pielāgojot mūsdienīgai lietošanai tiek izmantotas arī visjaunākās tehnoloģijas. Arī, piemēram, tualetē. Kas tad tur? Nu, tas vien, ka sienas eleganti tumšpelēkas un podi melni, logi aizrestoti vēl nebūtu nekas. Lielākais pārsteigums (apspriedām vairākās kompānijās) sagaida svarīgā apmeklējuma nobeigumā. 🙂 Nu jau laikam arī Latvijā vai visi vienā vai otrā vietā ir izmēģinājuši tos roku žāvētājus, kur rokas iekšā jābāž (un jākustina uz augšu un leju). Nu lūk, no šīs vietas arī sāksim. Tātad – no kabīnītes iznākot priekštelpā redzams “roku iebāžamais aparāts”. Bet kā pietrūkst? Protams, izlietnes! Grozi galvu cik gribi – nav! Ieskaties atpakaļ kabīnē – tur arī nav! Ko tad žāvēt? Izrādās, šis aparāts ir megagudrais – iebāžot rokas, tās vispirms tiek nomazgātas ar smalku ūdens pilienu migliņu (un aparāta iekšiene izgaismojas zila), pēc tam ieslēdzas zaļā gaisma un rokas tiek nožāvētas. Un nemaz nav jākustina – vienkārši jātur iekšā. Stilīgs sīkums, bet nu jau pēc divu dienu lietošanas saku – ērts.
Par pašu pasākumu/konferenci te gari nerakstīšu. Būtība – šis bija pusotrgadīga ES finansēta inovāciju projekta noslēgums. Kāpēc es tur biju? Jo viens no partneriem bija Vidzemes augstskola, kur tās studentu grupām bija inovatīvo projektu/darbu konkurss, kas izpaudās tā, ka organizācijas (arī SportIdent) deva uzdevumu, kuru viņiem vajag atrisināt un studentu komandas pie tā strādāja. Noslēgumā Valmierā tika salīdzināts 5 studentu komandu veikums (katrai bija cits uzdevums) un vinnēja “manējie” – tie, kuri izstrādāja tiešsaistes lietotni orientēšanās sacensībām. Studenti un Latvijas puses organizatori brauca atrādīt savu veikumu, es – pārstāvēt SportIdent un paskatīties kā tas viss kopā izskatās. Bija arī mazliet lekciju par inovāciju tēmām (labas!) un daži atraktīvi praktiskie darbi dalībniekiem – no trešdienas pusdienlaika līdz ceturtdienas vakaram. Fotogalerijā dažās bildēs ir redzami arī kādi darba momenti. Mans favorīts ir šajā bildē redzamais cienījamais zinātnieks, kurš cenšas no augšas nobildēt grupas darba veikumu.
Varu godīgi piebilst, ka šis bija tiešām patīkams pasākums – vērtīgs un vienlaikus ne-stīvi akadēmisks, bet atraisīts un atraktīvs. Savu veikumu prezentēja arī Kipras un Igaunijas pārstāvji, bet viņi bija gājuši citu ceļu, ne rīkojot “sacensības” uzņēmumu problēmu risināšanā, kā to darīja valmierieši. Bet man viņu pieeja ļoti patīk.
Te būs saite uz konferences un cietuma apvienoto fotogaleriju.
Protams, pirmās konferences dienas vakarā bija kopējas vakariņas, bet odziņa bija otrās dienas/šodienas pusdienlaikā, kad turpat pie cietuma mūs gaidīja 2 plakanlaivas, lai izvestu mazā ekskursijā – apskatīt Leuvārdenu no ūdens līmeņa. Tas bija labi! Vietumis tilti bija tik zemi, ka ne vien gidam, bet arī mums nācās galvas pieliekt un arī tad ne zem visiem tiltiem varējām pabraukt – ūdens līmeņa svārstības te ietekmē arī tūristu maršrutus. Vietām tilti patiesībā jau līdzinājās tuneļiem: bija ne vien gari, bet arī līkumoti un ar sazarojumiem un norādījuma zīmēm: ja brauksi pa labi, nonāksi tur…, bet ja pa kreisi, tad…
Braucot gar ultramoderno stikloto teātra fasādi, varējām uztaisīt savas laivas “selfiju” – noteiktā vietā stiklos kā spogulī atspīd laiva visā garumā.
Vienā bildē uz tilta margām redzama sievietes figūriņa. Tā ir ne vairāk un ne mazāk kā leģendārajai dejotājai un spiedzei (nu jā, leģendu tur esot vairāk, nekā patiesības) Matai Hari veltīta, jo viņa esot dzimusi Leuvārdenā – ir apskatāma arī viņas māja. Un vēl, un vēl, un vēl.. – ko tik visu mums gids nepastāstīja. Protams, ne varu, ne gribu to visu atkārtot. Kaut kur šajā galerijā un vēlāk arī pilsētai veltītajā varēs redzēt uz ēkas sienas attēlotus “laivu vilcējus” – kad motoru vēl nebija un šaurajos kanālos airiem vietas nepietika (vietām bildēs var redzēt, cik tuvu laivas malas ir kanāla malai), tad tos pa krastu tauvā vilka vai nu zirgi, vai cilvēki. Veco tiltu apakšās vēl ir saglabājušies metāla gredzeni – tajos bijušas iestiprinātos ķēdes, pie kurām turoties, laivas cauri tām izdabūtas, jo tur jau ārpusē esošie palīdzēt nevar. Jā, sarežģīta tā pirmsmotoru ēras dzīve bijusi…
Labi, pietiks rakstīt, te pielieku saiti uz galeriju ar skatiem uz Leuvārdenu no ūdens līmeņa.
Rīt, piektdien, jau no rīta dodos garajā vilcienatceļā uz Arnštati. Domāju, ka par šo komandējumu taps vēl 2 stāsti, bet kad tieši – nevaru apsolīt, centīšos tuvākajās dienās uzrakstīt – kamēr vēl līdz ausīm smaidu par jauko šeit pavadīto laiku un uzzināto.



Kad kārtējā darba nedēļa tuvojās beigām, sāku domāt ko darīt brīvdienās. Tā kā jutos kaut cik šejienes vilcienu un biļešu sistēmu izprotoša, nolēmu doties uz Ilmenavu. Tā ir pusstundas brauciena attālumā, Erfurtei pretējā virzienā, universitātes pilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Arnštati.
Ak, jā – kā jau pilsētas logo redzams, bez Gētes arī nekādi neiztikt. Ilmenavieši saskaitījuši, ka viņš savulaik te pabijis 28 reizes (!) un tad nu lepni āķē viņa vārdu klāt gan pie pilsētas saukļa, gan pie ēkām, kurās slavenais dzejnieks un valstsvīrs (pa vidu radošajam darbam Gēte bija apmēram ministra līmeņa darbinieks toreizējā Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistē, kuras centrs atradās no manis netālajā Veimārā) uzturējies.
Braucu un tīksminājos par ļoti skaisto ainavu. Kad pienāca biļešu kontroliere, lepni sniedzu biļeti. Vispirms samulsa viņa, pēc tam es. Šis neesot tas vilciens uz kuru biļete nopirkta! Neejot uz Ilmenavu… Arnštatē no Erfurtes pienākušie vilcieni var doties vairākos virzienos. To nezinādama, un neiedomādamās, ka no tā paša perona vilcieni var atiet ar 4 minūšu starpību, kamēr pārējie ir tukši, es nebiju ietrāpījusi īstajā… Ko man tagad darīt? Biju skaisti braukusi jau kādas 25 minūtes un teorētiski 5 vien līdz Ilmenavai palikušas…
Tā kā laipnajai kontrolierei bija taisnība, tad “lieko” stundu ļoti jauki pavadīju turpat netālu no stacijas noskatītā ceptuvē-konditorejā pie lielas baltas kafijas un siltas siera kūkas. Līdz manai dzīvesvietai no stacijas ir minūtes 15 ko iet – nebija vērts.
Ko darīju “tur augšā”? Gandrīz sanāca, ka neko. “Manējais” vilciens devās atpakaļ pēc 15 minūtēm (par ātru), nākamais – pēc 2 stundām. Protams, jāpastaigā. Es esmu iepriekš dažādās valstīs (Slovākijā, Rumānijā) savā ziņā līdzīgās kalnābraukšanās bijusi, tālab cerēju, ka augšā mani sagaidīs ja ne sagatavota izklaide, tad vismaz plašas iespējas… Bet tā nebija. Sāksim ar to, ka laiks bija nomācies un stipri vēsāks (es biju ērtā bezroku blūzītē). Stacijā – kaudzītes ar bukletiem.
Nebija briesmīgi auksts un tajā brīdī arī nelija. Tad nu stundiņu (līdz nākamajam vilcienam) pa Ilmenavu pastaigāju. Mājās pārrodoties un internetā “pārbaudot objektus” redzu, ka neatradu “kazu pieminekli” (tās ir redzamas arī pilsētas logo) un, protams, neaizgāju uz skatu torni, kas ir stundas gājienā no centra. Pārējais – ieskaitīts. Pilsēta atkal bija jauki skaista – kā jau šejienes senās mazpilsētas, kurām 2.pasaules karš laimīgi garām pagājis. Šo to sabildēju. Arī ekstravaganto ēku, kas vēsturiskajām stacijas būvēm pa vidu iespraukusies.
Šajā skarbajā bildē, kas tapusi pašā Ilmenavas vēsturiskajā centrā redzams kauna stūrītis. Tas atrodas pie vēsturiskā rātsnama un tirgus laukuma – tolaik visdzīvākajā un svarīgākajā pilsētas vietā. Tur agrāk esot važās ieslēgti un citiem par biedinājumu visiem pilsētniekiem atrādīti dažādi pārkāpēji. Jā…
Garām ejot nobildēju arī šķidro mērītāju. Tas ir universitātes dāvana pilsētai – viens no zilajiem stabiņiem rāda laika plūdumu, otrs – temperatūru.