Iepriekš es jau rakstīju, ka diez ko nemīlu rudeni. Protams ar dažiem izņēmumiem. Viens ir prozaiskais – arī Latvijā gadās pa kādai skaistai rudens dienai. Bet ne par to būs šodienas stāsts. Otrais – man ir gandrīz nereāli skaistas atmiņas par rudens dienu Mihailovskā (Pleskavas apgabals, krievu dzejnieka Puškina dzimtmuiža) – vidusskolas laikā tur bijām ekskursijā, bet atmiņas par gandrīz pārdabiski skaisto rudens dienu un visu turienes ainu kopumā ir palikušas.

Mana krievu valodas skolotāja Ņina Špiko (pati gan – ukrainiete) man iemācīja mīlēt krievu literatūru, ieskaitot Puškina dzeju, varbūt arī tādēļ tā ekskursija tik spilgti atmiņā palikusi. Atbraucot šurp, sava dzīvokļa kopumā tukšajā sekcijā ieraudzīju, ka plauktā ir ir dažas grāmatas krieviski. Man grāmatas vajag ne tikai, lai mācītos, tās ir arī manas “miega zāles” vakaros. Tad nu skatījos plauktā, ko lai lasa. Izvēlējos grāmatu ar visdīvaināko nosaukumu: Puškins un politiskā ekonomija. Kā var kaut nepašķirstīt kaut ko tādu! Sāku lasīt. Uzreiz gan jāsaka par stilu – autors ir izdarījis visu iespējamo, lai grāmatu padarītu nelasāmu. It kā autors cienījams – ekonomikas zinātņu doktors, pētījumam viņš kopā ar kolēģiem esot veltījis 20 darba gadus, bet nu raksta gan… Apmēram tā: viss, kam pieskārās ģeniālā Puškina spalva, kļuva ģeniāls… (labi, ka neko neteica par fizioloģiskajiem procesiem, atvainojos, bet nu kaut ko tik vājprātīgi “puķainu” nebiju lasījusi). Bet – fakti interesanti, tāpēc pārciešu “puķes” un lasu.

To, ka vairākkārt rudeņus un ne tikai tos Puškins pavadīja Mihailovskā un ne no laba prāta, bet brīžos, kad atkal bija kritis valdītāju nežēlastībā un izsūtīts, zināju. No šīs grāmatas uzzināju, ka pirmo reizi uz izsūtījumu Puškins “uzprasījies” jau 21 gada vecumā un pirmā izsūtījuma vieta ir… – varat minēt vienu reizi. Protams, Kišiņeva! Te viņš pavadījis 3 gadus un sarakstījis daudzus savus agrīnos darbus, iesācis Jevgēņiju Oņeginu un sadarījis arī visādus nedarbus. Piemēram, aizbraucis ciemos pie kāda sava paziņas uz netālu ciemu uz pāris dienām, bet palicis tur pāris mēnešus, jo – dikti jo dikti samīlējies vietējā čigānu skaistulē. Viņas ģimene, protams, sajūsmā nav bijusi,un vienā brīdī Puškins dabūjis mukt… Jauns cilvēks, kā nekā.

Jā, izrādās, Puškinam tiešām ir bijusi tiem laikiem neparasti spoža izglītība un – arī ekonomiskajos jautājumos (tālab arī tā grāmata). Detaļās te neiedziļināšos, bet priekš mūsu stāsta vajadzīgs fakts, ka Kišiņevā ir Puškina memoriālā māja-muzejs. Nu tad es nospriedu – ja vienu dievīgu rudens dienu Puškina vietās atceros, jāpamēģina tikt arī pie otras, jo atkal ir rudens un atkal es esmu vietā, kur viņš ir dzīvojis.

Tā nu kartē atzīmēju krustiņu (izrādās, nav īpaši tālu no augstskolas – no trolejbusa jāizkāpj vienu pieturu iepriekš un drusku jāpaietas kājām) un devos ceļā. Pirmais apmeklējums nebija veiksmīgs – biju tur ap puspieciem pēcpusdienā (gribēju izvēdināt galvu pēc augstskolas darbiem), bet izrādījās, ka muzejs strādā līdz 16iem… Taču – apkārtne un muzeja ēka bija tik savdabīgas, ka sapratu – atgriezīšos. Kas tad tur īpašs? Tā ir Kišiņevas “vecā” daļa, no kuras saglabājies ļoti maz. Vēlāk būs arī bilžu galerija, bet šim rakstam pievienošu pāris bildes. Šauras, līkas, nesaprotamos virzienos ejošas ieliņas, mazas ēciņas, miers un klusums, zem kājām tikai lapas čaukst… Atkal jāsaka – gandrīz sirreāla pasaule.

Nepadevos, nākamajā dienā devos turp “pareizā laikā”. Tajā brīdī biju vienīgā apmeklētāja un saņēmu visu 3 darbinieču nedalītu uzmanību. Viena pārdeva biļeti (sākuma cena – 60 santīmu, “nokaulēju” uz studentu cenu – 40, jo man taču ir ITIC karte! :)), otra izvadāja pa mājiņu, kurā dzīvojis Puškins (būs bildē) – tajā ir veselas 2 istabas, viena Puškinam, otra – tēvocim, kurš jaunekli pavadīja. Trešā – pa muzeja ēku, kuras 5 istabās ir Puškinam un tam laikam raksturīga ekspozīcija. Saku taisnību – tiešām bija interesanti. Tantes nemocīja ar dikti gariem stāstiem – pastāstīja galveno, parādīja, ka katrā telpā pie sienas ir būtisko lietu un/vai notikumu apraksti 3 valodās un lika mani mierā. Bet turpat tuvumā bija un labprāt atbildēja, ja ko jautāju.

Gan iekštelpās, gan jaukajā iekšpagalmiņā ap kuru sabūvētas ēkas jutos vienkārši lieliski, arī diena bija jauka. Pie tam – bez tiešas spožas saules un tāpēc bildes izdevās kvalitatīvas. Viena no gidēm izstāstīja arī, ka mājiņa, kurā dzīvoja Puškins, tajā laikā (ap 1800to gadu) bijusi viena no NEDAUDZAJĀM mūra ēkām Kišiņevā. Parastais celtniecības materiāls tajā laikā bijis ar māliem sajaukts siens, no kā taisīts kaut kas ķieģelīšiem līdzīgs un no tā, savukārt – ēkas. Tāpēc arī praktiski nekas nav saglabājies un ir bijusi vieta tos betona monstrus sabūvēt, neko daudz pat nenopostot.

Savu 3 “Kišiņevas gadu” laikā Puškins esot dzīvojis vairākās vietās, bet šī ēciņa esot vienīgā, kas saglabājusies. Labi, ka tā. Pilsētas centrā ir vēl dažas pavecas ēkas (bet ne tik vecas, kā šī), bet tās pārsvarā ir sliktā stāvoklī – gaida restauratorus. Pagaidām tās neesmu fotografējusi – bēdīgas izskatās.

Pat īsti nevaru pateikt, cik laika pavadīju maziņajā muzejiņā (varbūt kādu pusotru vai divas stundas?), bet projām devos tiešām laimīga un arī rakstot šo smaidu. Vai dēļ “vecās Kišiņevas” vai Puškina – īsti nezinu.

Jau pirmajā dienā, no lidostas braucot uz dzīvokli, nevarēju nepamanīt savdabīgi skaistu ēku labā vietā – ļoti platas maģistrālās ielas malā, ar lielu laukumu priekšā un būtībā pašā pilsētas vidū – “centrālās upes” ielejā. Tā ir mūsu cirka ēka, bēdīgi noteica Vitālijs.

Kāpēc bēdīgi? Nu, tāpēc, ka ar šo ēku moldāviem iet tikpat sāpīgi un grūti kā mums ar Ķemeru sanatoriju un/vai Nacionālo bibliotēku. Viņu gadījums varētu būt kaut kur pa vidu. Un ir arī viena interesanta saite starp Rīgu un Kišiņevu. Gan jau jūs zināt, ka Rīgas Cirka ēka ir pati pirmā un vecākā vēl cariskās Krievijas impērijā speciāli šim nolūkam (cirkam) būvētā ēka. Un – joprojām darbojas, kaut privātizācijas un prihvatizācijas viļņos ir gājis visādi un bija arī vismaz viena mīklaina nāve. Moldovā ir otrādi – cilvēki joprojām visi dzīvi, tikai ēka tukša. Bet pabeigšu par to saiti – Kišiņevas cirka ēka ir uzbūvēta 1981.gadā un ir zīmīga ar to, ka tā ir pēdējā Padomju Savienībā tieši šim nolūkam uzbūvētā ēka. Tātad – mēs sākām, viņi pabeidza.

Pēc neatkarības atgūšanas visāda citāda cirka arī viņiem te laikam bija pietiekami, un ēka nav tikusi pienācīgi uzturēta. Kādā brīdī gan valsts, gan pašvaldība ir izdomājušas, ka pašas to uzturēt un darbību nodrošināt nevar, tāpēc meklēti īrnieki. Ar dažādām firmām (sākumā – ar savējiem, bet tad arī ārzemnieki (patiesībā – ārzonnieki) izmēģināti) līgumi uz dažādi gariem termiņiem slēgti ne reizi vien, solījumi biruši kā no pārpilnības raga, bet fakts ir bēdīgs – jau apmēram desmit gadus ēka ir slēgta, nu jau arī tehniskā stāvokļa dēļ. Katrs no apsaimniekotājiem aiz sevis atstājis aizvien lielākus parādus un nu tie jau mērāmi miljonos levu (atmetot nulles un pareizinot ar 4,5 sanāk, ka simtos tūkstošu latu). Un tie ir tikai parādi, nerēķinot nolaistās ēkas sakārtošanas un mūsdienīgošanas vajadzības. Žēl, jo ēka ir iespaidīga skaista un tad, kad pateikta funkcija, to var arī nepārprotami redzēt – kas gan cits, ja ne cirks tāda dizaina/arhitektūras ēkā (sk.bildi). Jā, tas atkal jau ir diezgan tipisks “nekrāsas betona klucis”, bet tomēr viens no glītākajiem un ar specifisku funkciju.

Kuriozs skats bija vērojams visu iepriekšējo nedēļu (tikai es neattapos nobildēt) – uz Kišiņevu bija atbraucis ceļojošais cirks un savu telti uzcēlis betonētajā laukumā “īstā” cirka priekšā.

Lai nebūtu tā, ka šodien tāds bēdīgs stāstiņš, pielikšu nelielas kaifīgas beigas – 2 bildes un komentāru. Moldāvi laikam ir lieli kafijas dzērēji – ne vien kafejnīcu ir daudz un kafijas automāti un būdiņas ir vai visās centra ielu malās, bet ir arī “braukājošās kafejnīcas” – smuki aplīmēti “bulku vāģi”, kuros iestellēti profesionālie kafijas automāti un ikviens garāmgājējs var tikt pie kafijas. Tie stāv ielu malās (uz trotuāra vai kāda maza brīva laukumiņa) vietās, kur ir liela cilvēku plūsma. Manas mājas tuvumā regulāri stāv divas šādas – viena pa labi, otra pa kreisi, apmēram 200 metru attālumā viena no otras, tiesa gan – katra savā ielas pusē. Es vēl neesmu nomēģinājusi, jo cena ir visai līdzīga kafejnīcu cenām un tad es labāk kafiju dzeru civilizētos apstākļos – telpās vai uz terases. Bet piekrišana no vietējiem ir un pa pilsētu ne viens vien staigā ar līdzņemamās kafijas glāzēm/turzām rokās. Es katru reizi pasmaidu, kad eju garām, jo ideja man teorētiski patīk. Diez vai vēl kādā valstī kaut kas tāds ir?

Tas ir visprecīzākais manas šodienas/trešdienas raksturojums. Lekciju nebija un teorētiski sanāk, ka brīva diena. Praktiski gan tā nebija, ņēmos ar visu ko.

Tā kā saņēmu uzaicinājumu piedalīties ULIMa jubilejas zinātniskajā konferencē, bija jāpadomā – ar ko. Protams, neko jaunu un pie tam vēl zinātnisku tādā tempā uztaisīt nevar, tad nu izvēlējos šīpavasara Turības konferencē jau izmantoto rakstu par sociālo biznesu. Pārskatīju vēlreiz – joprojām šķiet labs (pie tā ļoti sūri strādāju pērnā gada nogalē – mamma un draudzene Natālija ir liecinieces – pat decembra beigās Ēģiptē lielāko daļu laika pavadīju norakusies zinātnē (protams, peldkostīmā un palmu ēnā :))). Tad nu tas ieies arī Moldovas zinātnes vēsturē pie tam – latviešu valodā, vienīgi nosaukums un “abstrakts” ir angliski. Ar to pietiekot. Tas nebija ļoti sarežģīti, rakstu jau “nodevu” organizatoriem, būšot arī publikācija. Nekaitēs. Tad nāca nākamais darbiņš – prezentācija jāpārtaisa angliski. Dažas stundas laika tas prasīja. Gatavu nosūtīju savam “angļu valodas redaktoram” – dēlam Voldemāram un viņš manu angļu valodu atzina pat par diezgan labu esam. 🙂 Tiesa gan, norādīja uz pāris neuzmanības kļūdām un dažu slaidu pārblīvētību ar tekstu. Mani studenti drīkst pasmaidīt – jūs jau zināt, kā es par to piekasos jūsu prezentācijās. Būs jādomā kā saīsināt. Pašai jau viss šķiet tik svarīgs, tik svarīgs…

Protams, jāpārbauda arī e-pasti – Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kas bez manis iztikt nevar. Vissteidzīgākie, protams, ir parādnieki. 🙂 Te nu gan es, gan arī viņi esam pateicīgi gan e-pastiem kā tādiem, gan Turības IT sistēmai, jo tie abi kopā ļauj mums visu nokārtot pat šādā attālumā. Darbs izlasīts, novērtēts, vērtējums izlikts datu bāzē un priekšmets nokārtots. Ērti. Vēl neesmu noskaidrojusi kā tas izskatās un notiek ULIMā, kādā brīdī painteresēšos, bet, ja jau žurnāls jāpilda, tad diez ko liela šejienes internetizācija un elektronizācija varētu nebūt.

Bet parādnieki ir patīkami ar to, ka ar viņu darbu vērtēšanu varu diezgan ātri tikt galā, jo prasītie darbi nav gari. Daudz vairāk laika paņem man mīļa nodarbe – maģistru un bakalauru darbu vadīšana. Patlaban tie, kas grib vēl šogad aizstāvēties, sūta savu darbu pirmās versijas un tas priekš mums abām pusēm ir vissmagākais un laikietilpīgākais darbiņš. Studenti mokās, cenzdamies kā nebūt pirmās lapas aizpildīt (un baidīdamies – vai tik pietiks materiāla līdz nepieciešamajam apjomam). Es, savukārt, zinu, ka beigās būs otrādi – apjoms būs par lielu, kad ierakstīsies un sapratīs ko un kā īsti vajag, tad nu ņemos un mēģinu saprast, ko un kā varētu īsināt, precizēt, komentēju un palīdzu “iebraukt” lietišķajā rakstu stilā. Vakar vai pusi dienas ņēmos ar vienu darbu, šodien – ar otru un tagad jau e-pastā redzu, ka trešais ir klāt… Tātad arī rīt būs ko darīt. 🙂

Kad nu biju ar to visu apmēram tikusi galā, pulkstenis rādīja ap četriem un gan galva, gan pēcpuse lika manīt, ka jābeidz vai jātaisa pārtraukums un jāiet ārā. Jo vairāk tādēļ, ka laiks dievīgs (atvainojiet, lasīju, ka Rīgā tiek organizēta lietus ūdeņu atsūknēšana no applūdušajām vietām). Izlēmu ietaupīt 9 santīmus (vai 15 – kā nu labāk tīk). Kā to var izdarīt? Nu, jūs taču zināt – skrienot pakaļ sabiedriskajam transportam. Ja es zinātu, cik maksā taksis līdz manām mājām, varētu ietaupīt vēl vairāk. 🙂 Bet nu labi, labi, pati izlēmu, ka šī nu reiz ir tā diena, kad ar baudu varu aiziet mājās kājām, jo mani vēl gaidīja rakstu darbi, bet gribējās izvēdināt galvu un kārtīgi izstaigāties, kamēr vēl jauks laiks. Citādi – aizmīcīšos uz mājām ar sabiedrisko un tad būs tumšā istabā (jo saule jau neiespīd) atkal jāstrādā…

Pastaiga bija jauka ar vienu ekstremālu elementu, kura nosaukums varētu būt “kamikadze Kalve” – man bez pārejas nācās šķērsot ielu, kurai ir 3 patiešām platas joslas katrā virzienā un tas jau ir “ārpilsētas rajons”, kur nav dikti apdzīvots un uz 50 jau nu neviens nebrauc. Kāpēc tā? Tāpēc, ka biju jau nogājusi vairāk par kilometru, veltīgā cerībā uz kādu gājēju pāreju, tuvojās “mans krustojums” un nebija citu variantu, ja gribēju tikt mājās. Tā kā šodien biju džinsos un krosenēs, tā nebija dikti liela problēma. “Darba drēbītēs” un augstpapēžu kurpēs skats noteikti būtu bijis iespaidīgāks un arī pārskrējiens bīstamāks (vai – graciozāks :)).

Tā nu smuki ejot izdomāju, ka joprojām laiks ir ļoti jauks, bet iet uz tumšo dzīvokli dikti negribas. Ko darīt? Izlēmu rīkoties kā filmās rāda – rakstnieks vai žurnālists sēž āra kafejnīcā un strādā. Pie pašas manas mājas ir jauka kafejnīca ar āra terasi (protams, ne tā pie miskastēm, par kuru rakstīju iepriekš), tajā iepriekš bijusi nebiju, nolēmu pamēģināt, jo bija ļoti ērti “dīvāniņi” pie galdiem – mīksti un kur var labi iekārtoties. Pasūtīju lielo late kafiju un ķēros pie darba. Pie kāda? Ai, vēl viens lielais. 15.oktobrī man žurnālam “Latvijas Ārsts” jānodod raksts “Pirmā palīdzība problēmu risināšanā”, apjoms – ap 7 lapām. Tie, kuri paši raksta (vai gatavo jaunas lekcijas) zina, cik laikietilpīgs un brīžam arī mokošs darbs tas ir. Emuāra rakstīšana ir daudz vienkāršāka un patīkamāka – no tā, kas bijis, paņem patīkamāko un/vai smieklīgāko un uzraksti. Protams, arī tad laiku vajag. Bet kaut ko nopietnāku dabūt gatavu ir daudz grūtāk. Tā nu pie kafijas tases cīnījos. Bet tagad skaidri zinu – šādā veidā/vietā strādāt tiešām ir patīkami. Pamazām uzrakstīju apmēram trešdaļu no apjoma un tad tā kā sāka salt pirksti, sapratu, ka tomēr jāpārceļas uz istabu (pulkstenis bija jau pusastoņi). Bet kur tad tie 4 lati? Turpat kafejnīcā jau, protams, palika. Late maksā mazliet zem lata, bet vakara gaitā izdzērās 2, jo bija tiešām laba. Izlēmu šo pasākumu apvienot arī ar vakariņām un izvēlējos salātus ar ceptiem baklažāniem (nospriedu, ka maksimāli jāspiež uz tiem, jo Latvijā tie nopērkami ir, bet īsti labi tos pagatavot nemākam).

Kā tas izskatās – iPads ar iesākto rakstu un baklažānu salāti uz viena galda, var redzēt bildītē. Protams, pie otrās kafijas vajadzēja vēl kaut ko garšīgu klāt. Dievīgo ķiršu kūku nenobildēju, lai jūs pavisam nesakārdinātu, bet bija laba. Oficiants bija tik laipns, ka ne tikai kādā brīdī apjautājās vai man nav auksti, bet arī atnesa un apsedza pledu. Tāpēc arī varēju tik ilgi un labi pastrādāt.

Tagad ātri uzrakstu emuāru un vēl drusku atgriezīšos pie tā raksta, jo pēcpusdienā izdzerta kafija man ļauj diezgan ilgi ar skaidru galvu strādāt.

Kā rīt būs ar rakstīšanu, vēl nezinu – vakarā lekcijas, bet pirms tām nez vai paspēšu, jo arī ārpuslekciju darbu saraksts ir diezgan garš. Bet centīšos atkal kaut ko uzrakstīt, ja būs laiks un spēks – dažas idejas jau ir.

Šodien, otrdien, uz augstskolu devos it kā “tikai” uz 2 lekcijām pie bakalauriem, bet sanāca ļoti intensīva diena.

Tā nu ir, ka līdz šim ULIMā nevienam īsti nav bijis laika ar mani “nodarboties”, bet tas arī saprotams – nākamās nedēļas sākumā augstskola ar vērienu svinēs savu divdesmitgadi un tad nu visi ir ne pa jokam noskrējušies.

Tiesa, šodien bija interesanti. Man, kā ieplānots, bija lekcija pie bakalauriem, kad pēkšņi pavērās durvis un Vitālijs māja ar galvu – vajag aprunāties. Atvainojos studentiem un izgāju. Izrādās – esot jāiet tikties ar rektoru. Tūdaļ, jo citā brīdī rektoram neesot laika. Nu, ko vajag, to vajag. Vienojāmies ar studentiem par padsmitminūšu ārkārtas pārtraukumu (viņi gan bija nesen no pusdienu pārtraukuma atgriezušies) un devos līdzi.

Tikāmies piecatā: es, rektors, vicerektore (ar viņu kontaktējāmies projekta pašā sākumā, tāpēc bijām “teorētiski” pazīstamas un vienu reizi pat pa telefonu runājušās), Ekonomikas fakultātes dekāns un Vitālijs – atbildīgais par starptautisko sadarbību un lielā mērā par mani šī mēneša laikā. Vēl bija arī iemūžinātājs/fotogrāfs, kas sarunas laikā ņēmās ne pa jokam, un vīrietis, kurš visiem atnesa kafiju vai tēju – ko nu kurš vēlējās. Varbūt sekretārs, nezinu, jo netika stādīts priekšā.

Rektors ir visnotaļ solīds sirms kungs (labi, uzreiz precizēju – no “lielajiem” – apmēram mana auguma), kurš sāka ar solīdu “atvainošanos” – valodas esot bagātība, bet viņš, diemžēl, no svešvalodām zinot tikai krievu. Protams, atsmaidīju, man nav problēmu runāt krieviski. Tad nu viņš īsi pastāstīja par sevi, saviem uzskatiem un to, kā veido/vada šo augstskolu (joprojām nezinu, kas ir tās īpašnieks, kādā brīdī kādam uzjautāšu). Abi vienojāmies gan faktā, ka Eiropas Savienība dod daudz attīstības iespēju, gan – ka krievu valodas zināšanas ir noderīgas. Protams, uz jautājumiem par to, kā man te klājas un kā esmu iejutusies, atbildēju kā ir – ka visnotaļ labi. Bija vēl kaut kādi “pieklājības teikumi”, bet bez īpašas nozīmes. Protams, saņēmu ielūgumu piedalīties visos augstskolas jubilejas pasākumos, ieskaitot dalību zinātniskajā konferencē pirmdien un, protams, es visam piekritu – tāpēc jau šeit esmu, lai maksimāli būtu klāt augstskolas dzīvē.

Vienojāmies arī, ka pēc jubilejas pasākumu beigām, atradīsim laiku lai parunātos gan ar vicerektori (viņa ir bijusi Moldovas Izglītības ministra vietniece un tādēļ visnotaļ kompetenta arī “Eiropas izglītības konceptu” un līdzīgos jautājumos), gan ar Ekonomikas katedras dekānu – par iespējamu tālāku sadarbību. Man jau arī tas viss interesē, gaidīšu nākamo nedēļu (kas būs arī mana apmēram priekšpēdējā – kā skrien laiks!).

Vēl dekāns un Vitālijs saņēma no rektora uzdevumu saorganizēt man “izklaides programmu”. Vai uz xx (neatceros nosaukumu) vīna darītavu arī? – viens no viņiem uzjautāja. Jā, arī uz turieni, bet uz kādiem koncertiem arī vajagot. Nu, redzēsim. 🙂

Jau pirms tam, kādā brīdī kad gaidīju prodekāni un Ekonomikas fakultātes faktisko plānotāju Jūliju, iebāzu degunu pie dekāna (viņš tajā brīdī bija brīvs) un teicu, ka kaut kad taču mums arī derētu bez steigas aprunāties. Arī vienojāmies par nākamo nedēļu, bet paspējām arī drusku parunāties. Interesanti, izrādās viņš pats pēc izglītības ir sociologs. Un Ekonomikas fakultātes dekāns. Nezinu vai tā gadās bieži, bet tas ir labi – tad arī fakultāte kopumā nevar pārāk aizrauties ar “plikiem skaitļiem”. Par to arī abi kopā pasmaidījām, jo atzinos, ka es arī esmu “cilvēciskā virziena” pārstāve un arī mācot savus priekšmetus uzsveru cilvēka vietu un lomu. Tas abiem bija patīkami. Bet tad arī nāca Jūlija un man bija jāskrien.

Jūliju vajadzēja, jo atkal bija neskaidrības ar lekcijām (vakar maģistranti teica, ka piektdien “manā laikā” viņiem ir kas cits ieplānots). Jā, atzinās Jūlija, manas lekcijas tomēr būšot ceturtdienās. Labi, ka uzjautāju, jo nezinu vai citādi kādam būtu ienācis prātā arī man to pateikt. Viņi laikam informāciju par nodarbību sarakstiem un izmaiņām pārraida telepātiski. 🙂 Varbūt arī, ka nav slikti tā, kā tagad ir ieplānots, jo citādi piektdiena bija mokoši gara – no 11iem līdz pusdeviņiem vakarā ar pagaru patukšu vidu. Tagad tad mans lekciju grafiks ir šāds: pirmdienu vakari un otrdienas rīts/agra pēcpusdiena, tas pats ceturtdienu vakaros un piektdienu rīta/pēcpusdienas gabalā. Lai nu tā būtu. Auditoriju arī sola, ka būšot turpmāk visu laiku viena un ar nodrošinātu tehniku (to priekš manām lekcijām patlaban staipām kā kaķis peli – no viskurienes, ieskaitot pat, ka 2 reizes nebija brīva laptopa un tad “aizņēmāmies” no viena no studentiem…). Cerams, ka viss sakārtosies, tiesa gan, no jau notikušajām 5 lekciju reizēm, nevienu vēl neesam sākuši laikā…

Pēc lekcijām ar Jūliju aizgājām uz bibliotēku jeb varbūt bibliotēkām (pavisam tā ir izvietota 4 telpās/vietās dažādos stāvos un korpusos, ieskaitot manis jau pieminēto mediatēku – tā ir bibliotēkas sastāvdaļa). Ar bibliotēkas vadītāju (tā, protams, ir viena) īsi parunājāmies, bet tad viņas vietniece mani veda “ekskursijā” un bija tiešām interesanti, jo varēja just, ka viņa ar sirdi ir tajā darbā iekšā. Un mani jau arī bibliotēku lietas principiāli/sistēmiski interesē (sveiciens Venerandai! :)). Droši vien par to kādā brīdī uzrakstīšu atsevišķi, lai šis stāsts nesamērigi nestiepjas garumā.

Uzzināju arī vienu ļoti patīkamu jaunumu – esot plānots, ka nākamnedēļ atvērs arī jauno un superīgi izremontēto mediatēku – manis kritizētā ir pagaidu variants kā nebūt piemērotās telpās. Iepriekš es nevienam nebiju jautājusi uz cik ilgu laiku, jo (pašai šķiet, ka diezgan loģiski) biju nospriedusi – ja jau studiju gada sākumā nav vaļā, tad arī nebūs… Pagaidām izskatās, ka viss ko augstskola atjauno vai remontē ir ar vērienu darīts. Došu ziņu, kad tikšu jaunajā mediatēkā.

Pēc tam “Jūlija noķēra mani” – sākām runāties par dažādiem organizatoriskiem un metodiskiem jautājumiem, jo viņa māca “manu priekšmetu” tiem studentiem, kas izvēlējušies studijas franču valodā (tāda opcija te tiek piedāvāta). Izrādījās, ka daudzās jomās mūsu viedokļi ir līdzīgi un tas bija patīkami. Tad kopā paskatījāmies kā mēs taisām/noformējam studiju kursu programmas un kā viņi, ko viņi varētu pārņemt (mūsu programmas ir uz kādām 2 lapām, viņiem uz 8… – kur apmēram viens un tas pats vai skaistas frāzes tiek maltas uz riņķi…) un tad pulkstenis jau bija gandrīz seši vakarā. Arī ar Jūliju sarunājām, ka pēc svētkiem mēģināsim atrast brīdi vēl kādai papļāpāšanai (nu labi – pieredzes apmaiņai).

Varbūt jūs no maniem stāstiem esat pamanījuši, ka Jūlija visu laiku ir “jāķer”, jo viņa visu laiku kaut kur skrien. Uzjautāju. Jā, prodekānes amatā viņa esot jau veselu mēnesi (nu jā – viss jauns), plus vēl mazliet lekciju studentiem, plus vēlme visu sakārtot tā, lai visām pusēm (gan studentiem, gan pasniedzējiem, gan administrācijai…) labi, gan viņu salīdzinoši mazattīstītākā datorsistēma, kas liek tīri fiziski skriet vairāk…

Ar smaidu būs kādā brīdī jāuzjautā, vai viņiem zemestrīce bijusi vai: iepriekš man Violeta teica, ka strādā kopš septembra, šodien Jūlija, vēl kādu dienu iepriekš – dekāna sekretāre. Interesanti, bet var jau būt, ka sagadīšanās. Nevienam citam vairāk neesmu jautājusi, cik ilgi viņi strādā. Varbūt visi kopš septembra? Vienīgi par rektoru un vicerektori zinu droši – viņi tajos amatos bija jau vismaz pavasarī un no augstskolas info esmu sapratusi, ka rektors tajā amatā ir jau kādu laiku. 🙂

Tā kā man šodien vakara lekcijas, emuāra rakstīšanas darbiņš jāpaveic tūliņ. 🙂

Vispirms uzrakstīšu par laiku. Jau vairākas dienas redzēju laika prognozi, ka pēc 26 grādus karstās svētdienas nāks 11 grādīga pirmdiena. Protams, cerēju, ka sinoptiķi kļūdās, bet patlaban izskatās, ka viņiem bijusi taisnība. Vēl svētdienas vakarā pēc septiņiem ārā bija 22 grādi, patlaban (desmitos pirmdienas rītā) ir 12 (naktī bija siltāks kā patlaban), bet temperatūra visu dienu un arī naktī turpinās kristies, līdz sasniegs kādus 7 grādus. Pēc tam visu nedēļu pa naktīm tādu arī sola, pa dienu – ap 16, bet vismaz saulainu. Šodien ir apmācies un 60% lietus iespējamība. Interesants tas straujais temperatūras kritums.

Esot cilvēki, kuriem patīk rudens. Es tiem noteikti nepiederu – man vajag sauli, gaismu un, vēlams, arī siltumu. Tāpēc jau izlēmu oktobrī “bēgt” uz Moldovu – lai pagarinātu vasaru vai vismaz rudens patīkamo daļu. Un esmu pārsteigta. Ja Latvijā parasti ir tā, ka “skarbais rudens” atnāk pēkšņi un vienā vai dažās aukstās naktīs ar salnām nežēlīgi “nokož” dālijas un citus ziedus pašā plaukumā, pie viena nosārtinot lapas, tad te ir citādi. Visa daba izskatās NOGURUSI un rudeni gaidoša – kokiem lapas apkaltušas un birst bez visām salnām, viss, kas vien var nobrūnēt, izmanto izdevību un nobrūnē un sakalst, kaut nav ne īpaši sauss, ne auksts… Laikam jau saules un karstuma var būt arī par daudz, un mums, ziemeļniekiem, to nav lemts īsti saprast.

Tā kā abas nedēļas nogales brīvās dienas praktiski pavadīju ārā, tad to ļoti redzēju un izjutu. Un jāsaka – tad mūsu “zelta rudens” dienas, kad tās gadās saulainas, ir daudz skaistākas un vieš vairāk prieka, par šo “karstumā nogurušo dabu”. Ienāca prātā padomju filmas nosaukums “Saules nogurdinātie”. Tā nebija par Moldovu, bet vienalga par “karstajām vietām” un ļaudīm, kuriem saules par daudz.

Kur biju un ko redzēju nedēļas nogalē? Sestdien vēl īsti labi nejutos un aizgāju uz vienu no netālu esošajiem “parkiem”, kurā vēl nebiju bijusi. Vispār jau ar vārdu “parks” te apzīmē laikam jebko, kur ir koki: gan ļoti skaistus un koptus centra parkus, gan pusmežonīgu un gandrīz vai nemaz nekoptu dabu, kuru caurvij dažādas kvalitātes celiņi. Es biju tajā otrajā. Tā kā Kišiņevu ar gravām un graviņām “sagriež” tai cauri tekošā upīte un tās pietekas, tad tajās gravās vai nogāzēs parasti ir šie “parki”. Nekārtība un netīrība tomēr dikti liela, salīdzinot ar Latviju. Līdz parkam ir arī jāaiziet un, kā jūs mazliet redzējās pāris manās bildēs, tad arī blokmājas izskatās diezgan traki. Jau mūsējās, Latvijā esošās, nav nekāds arhitektūras un dizaina šedevrs, bet šejienietes ir vēl trakākas. Dominējošā krāsa ir “nekrāsa” visādos toņos, ko izraibina paneļu salaiduma šuves vēl citos nekrāsu toņos. Tad vēl visādie “strazdu būri” – ne tikai aizbūtvēti (kā nu kuram sanācis) balkoni, bet arī vēl tādi šedevri, ka praktiski katrai lielmājais vismaz viens “gudrinieks”, bet parasti – vairāki, ir pamanījušies vispār piebūvēt klāt istabas lieluma piebūvi un tā tad ir viena vai vairāku stāvu augstumā. Līdzīgi tiek darīts ar ielas malu mājām, kurām apakšā ir veikali – tie tiek mierīgi paplašināti uz ielas pusi – atkal piebūvējot “būrīšus”. Laikam jau tas te ir legāli, bet skats briesmīgs.

Mazliet brīnos arī par šejienes gigantomāniju. Jā, Kišiņeva esot diezgan spēcīgi nopostīta kara laikā un līdz ar to vēsturisko ēku nav daudz. Ielas ir sabūvētas gigantiski platas (nu nenormāli), ēkas arī milzu lielas. Pēc iedzīvotāju skaita Kišiņevu var pielīdzināt Rīgai, bet betona/paneļu monstru daudzumā un to augstumā Rīga ar Kišiņevu sacensties nevar (un labi ka tā). Tie ir izsvaidīti pa visu pilsētu, un ik pa brīdim redzams, ka skaistas gravas augšpusi “rotā” kārtējais pelēki pleķainais briesmonis – vai nu dzīvojamā ēka vai kāds puspamests “institūts” vai kas līdzīgs. Arī centru rotā monstrozi (citādi grūti nosaukt) padomju laika “arhitektūras” šedevri, kuros izvietotas toreizējās partijas, tagadējās valdības, ministriju un līdzīgas ēkas. Mūsu Dailes teātris tiešām ir lielisks, ja salīdzina ar šiem. Man pat grūti piemeklēt, kas Rīgā varētu būt līdzīgs. Pat mūsu Kongresu nams un Pasaules tirdzniecības centrs šķiet glīti, ja salīdzina. Daļa no ēkām ir celtas “staļiniskajā antīkajā stilā” un nav tās sliktākās, bet 70-80 gados tapušos gan citādi, kā par betona monstriem nosaukt nevar. Un tie taču ir praktiski nenojaucami… Top vai nesen ir tapušas dažas mūsdienu stiklotās augstceltnes, tās ir mazliet labākas par esošo apbūvi.

Ārpus centra esošie “parki” mani apstulbināja ar savu nekoptību (protams, arī tas “dabas nogurums” darīja savu, ar brūno sakaltumu darot visu vēl mazliet skumjāku). Vēl viena “nacionālā īpatnība” – šajos parkos visos ir ūdens, jo vismaz viens strautiņš tiem cauri tek. Gandrīz visur tas ir uzpludināts veidojot vienu vai vairākus dīķus un praktiski visu manis redzēto dīķu malas ir betonētas! Te nav plūdu vai milzīgu ūdens svārstību! Tātad – Moldovā ir vai ir bijis tik daudz betona, ka ar briesmīgajām ēkām vien nepietiek, pat Botāniskā dārza romantisko dīķu malas ir betonētas. Man jau šķiet, ka tas izskatās traki. Vistraģikomiskākais bija viens Botāniskā dārza veidojums, kurā diezgan lielu platību aizņēma betonētas strautu gultnes un dīķi, tikai viens sīkums – bez ūdens. Man roka necēlās kaut ko tādu fotografēt. Celiņi arī visos iespējamos “nestāvokļos” – asfaltētie – krunku krunkām, plaisu plaisām, vietām lielākie bojājumi kaut kā “aizpļeckāti”, bet parasti nē, jebkura taciņa var beigties jebkurā vietā, bez nekāda turpinājuma (asfalts vai flīzes beidzās?), vietām celiņus veido vienkārši no spaiņa zālē izgāzts betons (citādi to tehnoloģiju nosaukt nevaru)… It kā doma par parkiem laba, bet tas izpildījums… Un tad vēl parkos bērnu priekam ir karuseļi un dīķos minamie pedāļkatamarāni. Vizuālais skats baisms – es savu bērnu tādiem tuvumā nelaistu. Ja iepriekš šausminājos par tiem briesmoņiem, kas brīžam ceļo pa Latviju, tad šie vispār ne ar ko nav salīdzināmi, bet brīžam, klabēdami un žvarkstēdami pat darbojas (ja ir kāds drosminieks).

Parkos var redzēt diezgan daudz klaiņojošu suņu. Pilsētā viņi arī ir, bet kaut kā mazāk redzami. Tas skumji.

Bet nav jau visu laiku tikai briesmas. Ir vietām arī skaisti skati. Dažus arī sabildēju, ceru, ka tuvākajās dienās man izdosies uztaisīt fotogaleriju Picasa un tad ielikšu saiti.

Svētdien devos pavisam garajā ekspedīcijā. Vispirms ar savu trolejbusu līdz centram, pēc tam ar citu – līdz tā galapunktam pilsētas otrā malā, kur biju noskatījusi divus objektus – Botānisko dārzu un Zooloģisko dārzu.

Vispār jau pārsteigumi sākās, pirms tiem vajadzēja būt. Un tātad – mans plāns bija vienkāršs – no viena trolejbusa pārsēsties otrā. Karte man mājās ir, to biju izpētījusi (līdzi ņemt bija slinkums). Nokļūstot pilsētas centrā, izrādījās, ka tik vienkārši nebūs. Galvenā iela slēgta satiksmei (bet mans “izejošais” troļļuks iet tieši pa to), jo centrā notiek kaut kādas brīvdienu izklaides – patiesībā gan nekas īpašs, daži braukājas ar skrituļslidām, vēl daži kaut kā citādi ņemas pa ielu. Nogāju labu gabalu, līdz slēgtais posms beidzās un parādījās kaut kāds sabiedriskais transports un cilvēki pieturā. Parunājos ar vienu sieviņu, viņa teica – jā, pēdējā laikā galvenā iela centrā bieži ir slēgta nedēļas nogalēs – dome esot nolēmusi, ka tā esot labi – tur varot viss kas notikt. Droši vien, ka doma nav slikta, bet: 1) šajā svētdienā nekas jēdzīgs uz tās ielas nenotika; 2) trolejbusi šo vietu apbraukt nevar. Attiecīgie numuri vienkārši nekursē. Ieskaitot “manējo”. Tas situāciju padarīja jautrāku, jo, kā jau teicu, karti aiz slinkuma nepaņēmu līdzi, bet Tūrisma info centra Kišiņevā nav vispār. Tātad – vai nu jādodas mājās, vai jāpaļaujas uz redzes atmiņu, izjūtām un ceļa prasīšanu. Protams, diena bija pārāk skaista un es jutos pārāk labi, lai dotos atpakaļ (arī laika prognozi paturēju prātā – ka patlaban pēdējā skaistās un karstā diena).

Uzzināju, ka trīs kvartālus tālāk, pa paralēlo ielu, arī viens trolejbuss iet uz man vajadzīgo gala mērķi. Viss rajons, kas atrodas pie Botāniskā dārza, saucas Botanica, tas arī bija mans mērķis. Vēl viena interesanta nianse: kad no lidostas braucām uz manu dzīvokli, braucām caur šo rajonu (jo tas ir pa ceļam uz lidostu) un Vitālijs vienā brīdī teica: viņš nesaprotot, kāpēc rajonu sauc par Botanica, ja jau botāniskais dārzs ir citur. Violeta viņu palaboja – nē, nē, Botāniskais dārzs te ir, tikai uz viņu neviens neiet, visi iet uz Dendrāriju un tas ir citur. Jā, samulsis piekrita Vitālijs, viņš esot sajaucis. Citā sarunā, kad jautāju, ko pilsētā apskatīt, Violeta paskaidroja, ka Dendrārijs esot “civlizētāka” un skaistāka vieta, Botāniskais dārzs – pamežonīgs, nez vai vajagot tur doties. Turpat blakue esot arī Zooloģiskais dārzs, tas esot labāks. Tātad – biju brīdināta. Bet – Dendrārijs (paskatījos kartē) nav liels un atrodas samērā tuvu centram, maz ticams, ka tur varēs visu dienu pavadīt, tālab tomēr izlēmu doties tālajā ekspedīcijā.

Par Botānisko dārzu Violetai (un Vitālijam) bija pilnīga taisnība. Es nesaprotu, par ko tur var ieejas maksu prasīt (nu labi – 20 santīmi). Jau “ieejas būda” – biļešu kase briesmīga betona kaste ar šaujamlūkai līdzīgu lodziņu, pa kuru dabū biļetes. Apkārt parkam gan skaista kalta sēta (tātad kādreiz nauda ir bijusi). Kad jautāju, vai nav kāda shēma vai kas, saņēmu atbildi, ka iekšā pati visu sapratīšot, esot uzraksti pie katra auga… Nu labi, eju iekšā. Viens shematiskais plakāts bija – vispārējo ģeogrāfiju apmēram sapratu. Redzēju, ka parkam taisni cauri iet viens platais celiņš ar soliņiem malās un tad uz abām pusēm mazāku tīkls. Sēta apkārt ir, tad jau nepazudīšu. 🙂 Esmu bijusi miglainā rudens dienā Salaspils Botāniskajā dārzā, bet vienalga te skats bija drūmāks, kaut diena skaisti saulaina. Atkal viss totāli nolaists. Visādi koki aug un pilni ar dažāda lieluma un krāsu odziņām (es cerēju ieraudzīt, kā dabā izskatās kizils – neizdevās vai neatpazinu), bet uzraksta NEVIENA. Vietām parkā cilvēki kaut ko lasīja no kokiem vai no zemes (neizskatījās, ka tie bija pētnieki), bet viņi bija tik tramīgi, ka klāt iet un prasīt, ko lasa (kaut neesmu kaitīga, tikai ziņkārīga) tomēr neuzdrošinājos. Celiņi atkal – visās drausmīguma/nolaistības stadijās, kaut gar to malām ir laternas vai to paliekas – neložņāju pa kaut kādā nelegālām krūmu taciņām. Vietām palieli asfaltēti laukumi, kaut kādu ēku paliekas, kas liecina par bijušo spožumu, vietām atkal taciņas sākas no nekurienes vai beidzas nekur. Parka asi veido ainaviski skaistu dīķu kaskāde (ja neskatās uz betonētajiem krastiem), vietumis paveras industriālas ainavas – kā pāri koku galotnēm slejas viens vai otrs no betona monstriem. Sajūtas brīžam sirreālas. Ap dīķiem vietām kopti un nopļauti zālāji, bet pārsvarā viss aug kā pats grib. Un dzeltē un kalst. Vienīgais mans prieciņš te bija “miķelīšu audzes” – jā, jā nepārteicos un arī nobildēju. Nezinu, vai viņi te aug pavisam brīvā dabā vai kādā brīdī kāds tos te ieviesis, bet ar saviem, pārsvarā violetajiem, ziediem tie jauki atdzīvināja ainavu (galerijā būs). Droši vien pavasarī un vasarā visādu ziedētāju te ir vairāk. Aizgāju arī līdz rozārijam. Teritorija diezgan plaša. Īstajā ziedu laikā (kaut šis un tas zied arī patlaban) te droši vien izskatās labāk, bet vienalga – dikti pliks un panīcis vai nemīlēts tas izskatījās. Man gandrīz vislabāk tad patika cilvēka minimālai pārveidotās vietas, kur augi kā nebūt paši pamanās sadzīvot un būt priecīgi zaļi. Jo nekā skumjāka par cilvēka reiz iekoptu un pēc tam novārtā pamestu vietu, kā šis Botāniskais dārzs, laikam nav. Droši vien, ka pa kādam pētniekam te ir palicis un kādus pētījumus un minimālus kopšanas darbus viņi veic, bet atkal jāsaka – mūsu līdzīgās vietas ir daudzus soļus priekšā, kaut arī tiem, protams, prasītos lielāks finansējums, lai būtu vēl labāki.

Es nebiju vienīgā parka apmeklētāja un par to gan brīnos, jo moldāviem pašiem ieejas maksa nešķiet maza. Vai tie ir vietējie iedzīvotāji, kas nāk par maksu pastaigāties? Jo būtībā uzzināt te nevar neko, tikai pastaigāties ar bērniem vai bez tiem. Ne īpašu atrakciju bērniem, ne feinu kafejnīcu te nav. Viena pabriesmīga izskata kafejnīca, izskatījās, ka bija atvērta, pie ieejas arī tirgoja saldējumu. Tikai tie dīķi un centrālais celiņš ar soliņiem… Vienīgais ko varu iedomāties, ka tie varētu būt man līdzīgie pirmreizējie apmeklētāji, kas dodas arī uz netālo Zooloģisko dārzu un tad apvieno abus.

Nu jau pietiks par šo skumji skaisto bēdu leju. Te paspēju pabeigt vakardienas parkā iesāktās eksistenciālās pārdomas par rudeni un “dabas nogurumu”. 🙂 Pie izejas nopirku saldējumu “Melonīte” un devos ārā. Debesis koši zilas, saule karsēja kā aprīlī Soltleiksitijā – nekur no tās nevar paglābties, ja neesi koku tuvumā un manā pārgājienā starp parkiem tādu nebija. Atlika vien turēties pie saldējuma. Pēc tam izlasīju, ka tas ražots Ukrainā, sastāvā vai visa Mendeļejeva tabula (nu nav viņi labāki par mūsējiem), bet bija garšīgs, auksts un stilīgs. Ar stilīgumu domāju – tas bija saldējums uz kociņa melones šķēles formā, ar gaišāku “mīkstumu” un tumšāku “miziņu” – arī garšas mazliet atšķīrās. Atspirdzinoši.

Kādu 10 minūšu gājiens karstajā saulē un Zooloģiskas dārzs klāt. Ieeja pieaugušajiem 40 santīmi, studentiem 20. Jautāju – cik man jāmaksā, ja ir ITIC karte. 20. Labi, esmu ar mieru. Zooloģiskais dārzs aizņem salīdzinoši nelielu teritoriju un iekārtots lielas gravas vienā nogāzē un ir patīkami ēnains, jo koki ir saglabāti – staigāšana kā pa “apbūvētu mežu”. Ieeja ir augšā un tad pa milzīgi platām (betonētām, protams) kāpnēm jādodas lejup. Ar bērnu ratiņiem tas izskatās diezgan sadistiski, uz augšu mājupceļā – vēl trakāk. It kā jau kaut kādas “sliedes” ir, bet uz tām var, labākajā gadījumā, ratiņu vienu pusi uzstutēt un arī kāpņu stāvums un garums ir ne pa jokam. Ģimenēm ar bērniem ratiņos nav ieteicams. Bet, protams, bija arī varonīgas ģimenes.

Internetā lasīju, ka Zoodārzs atklāts 1987.gadā – salīdzinoši nesen. Tā arī ir – vizuāli viss pajauns, bet – tas noteikti ir būvēts tikai un vienīgi no apmeklētāju ērtības viedokļa. Dzīvniekiem pārsvarā atvēlēta katram istabas lieluma platība (un pa caurumu viņi var ielīst kaut kādā aizmugures telpiņā) – diezgan sadistiski. Telpā betonēta grīda (diezgan tīra), parasti viens koks, kurā kāpelēt un viss. Dzīvniekus var labi redzēt, bet kā viņi tur jūtas… Es negribētu savu mūžu vadīt vienistabas dzīvoklītī, neizejot no tā. Dažās putnu mājās “griesti” ir augstāki un platība lielāka, bet, piemēram, ērgļi un pūces dzīvo “istabiņās”. Lielajiem plēsējiem (lauvām, tīģeriem) atvēlētas “garākas istabas” un, piemēram, lauvu redzēju viņa “istabas” tālajā galā esam, viņiem arī viss nebija betonēts, bet ar kokiem – drusku “cilvēcīgāk”. Nepilnā stundā es izstaigāju visu. Protams, ģimenēm ar bērniem iet mazliet lēnāk, jāapstājas ne vien pie dzīvniekiem, bet arī pie spīdīgo balonu un citu štruntu pārdevējiem, kuru te ir ļoti daudz. Un atkal jāsaka – ejiet un izbaudiet Rīgas Zooloģisko dārzu – tur gan cilvēkiem ko redzēt daudz vairāk un skaistākā dabā, gan dzīvniekiem tomēr aizvien civilizētāki apstākļi. Te it kā viss ir skatītāja ērtībām, bet tik ļoti sabāzts, ka īsti pastaigāties nesanāk – viena vienīga mīcīšanās starp būriem. Paskatījos kartē – teritorija ir pat lielāka, sadalīta 2 daļās “Zooloģiskais parks” un “Zooloģiskais dārzs”. “Dārzs bija tas, kurā es biju”, “parku” redzēju kā nožogotu teritoriju, kurai gāju garām un kur nekas nenotiek. Kāpēc tā un kā tur ar īpašumtiesībām, protams, nezinu.

Ui, vēl vienu kaifīgu lietu gandrīz aizmirsu! Vienā voljērā bija apskatāmi vairāk kā 10 stārķi! Un tas bija pastāvīgais voljērs – ar visu plāksnīti. Interesanti, ka tā žoga augstums bija apmēram cilvēka augstumā – tātad, man šķiet, ka stārķi varētu aizlidot, ja gribētu. Bet varbūt arī nevar, jo tas laukums bija diezgan ar kokiem aizaudzis (interesanti redzēt, stārķus pa “mežu” staigājam, jo mēs tos redzam pārsvarā uz lauka) – varbūt viņi nevar pacelties lidojumam? Nezinu. Atcerējos, ka arī Havajus salu zooloģiskajā dārzā Andris teicās redzējis stārķus vienā no voljēriem. Laikam citiem tie ir eksotiski. 🙂 Te bija arī viena pieklājīga izskata kafejnīca un vairākas uzkostuvīties, pie kurām gan neapstājos, jo biju nolēmusi pusdienot “savā rajonā”. No mājām izgāju pēc desmitiem, atpakaļ (kafejnīcā) biju ap trijiem. Tīri laba pastaiga ar pārbraucieniem sanāca.

Nu atkal jāliek punkts – jau tā dikti garš gabals sanāca.

Sēžu rātni svētdienas pēcpusdienā un domāju, ka jāapkopo visādi sīkumi, kas sakrājušies, jo baidos, ka aizmirsīšu. 🙂

Vispār jau Latvijā laikam biju izlaidusies – pieradusi, ka man internets ērti pieejams praktiski no jebkurienes: gan mājās, gan darbā – visās ierīcēs, ja nu biju kaut kur ceļā, tad iPadā nelimitēti un iPhone limitēti. Atbraucot uz Moldovu, nākas ieradumus pieskaņot realitātei. Laikam jau tā nav ne dikti sarežģīta, ne dārga, tikai jāsaprot un jāpiemērojas.

Jau rakstīju, ka nopirku kompānijas Orange piedāvāto mobilo internetu iPadam. Varbūt ar samaksātajiem 4 latiem (mazāk nebija iespējams) pietiks visam mēnesim, redzēs. Ja nē, papildināšu – tas esot vienkārši.

iPhone internets man ir pieejams tad, kad esmu kādā bezmaksas wi-fi zonā. Augstskolā tas ir 4.stāvā. Tur bieži uzturos, bet internets ļoti lēns. Interesanti, bet tas ir pieejams arī abos lielajos centra parkos. Vienudien jau pasēdēju un dažas bildes varēju no telefona uz savu e-pastu nosūtīt – tā jūs tikāt pie vakar redzamajām. Vēl wi-fi ir arī normālās kafejnīcās. Patlaban esmu bijusi divās un abās bija. Tas patīkami. Ātrums ciešams (internetam), tā var patīkami nosist laiku, kamēr pasūtījums tiek izpildīts. 🙂 Par kafejnīcām un ēšanu vispār – mazliet tālāk.

Vakar AppleStore atradu un šodien iemācījos vēl vienu patīkamu lietu – ka varu abus savus “Apple izstrādājumus” piedabūt “sarunāties” un “apmainīties bildēm” arī ar “zilzobja” (bluetooth) palīdzību, neiemaisot internetu. Ērti. To šodien izmantoju, lai bildes no telefona iedabūtu iPadā. Vienīgais, kas tomēr neizdevās – no iPada iedabūt Picasa galerijā. To mēģināšu izdarīt rīt pie augstskolas datora, tāpēc patlaban bildes tiek ielādētas Dropbox. Izklausās gudri, vai ne? Bet, ja jau man tās smalkās ierīces ir, tad maksimāli jāizmanto. 🙂

Par pieeju datoram augstskolā mazliet jau rakstīju. To varu darīt mediatēkā, kur ir kādi 10 brīvpieejas datori (veci un lēni, Turības studentiem ir pieejami labāki un ātrāki). Mediatēkas darba laiks ir no 8iem līdz 18iem darba dienās. Sestdienās un svētdienās jāiztiek bez. Sākotnēji bija noteikums, ka pie tiem datoriem pasniedzēji bez maksas var strādāt ne vairāk kā 2 stundas dienā, bet tad dabūju speciālu atļauju, ka varu sēdēt cik vajag (darba laika ietvaros). Bet izdrukāt tur vienalga neko nevaru, tas jādara pie “manējiem” – starptautiskās sadarbības centrā. Īpaši ērti nav, bet iespējams ir, lekcijām varu sagatavoties. Tiesa gan, uz vienu problēmu drusku jau uzrāvos – gan man mājās, gan Turībā jau vairākus gadus ir Microsoft Office versija 2010, šeit tās nav un attiecīgi “jaunā” formāta failus nevar atvērt. Ar vienu prezentāciju šī problēma jau izlīda (mājās nebiju pievērsusi uzmanību šai niansei, visu potenciāli nepieciešamo bez lielas domāšanas sakopēju līdzi ņemšanai un viss). Pirmdien būs jāpaskatās, vai/kuri vēl faili ir jaunie un tad jāmēģina vai nu augstskolā atrast kāds dators ar jauno versiju vai ar mājniekiem sarunāt par “pārseivošanu” un atsūtīšanu.

Interesanti bija pirmajā dienā – kad gribēju “ielogoties” savā gmail e-pastā, tas man izmeta paziņojumu, ka notiekot mēģinājums ielogoties ikalves e-pastā no neparastas vietas (location) un tālab man bija jāatbild uz drošības jautājumu – lai noskaidrotu, vai tā tiešām esmu es – Latvijas Ieva jeb kāds nezināms Moldovas hakeris. Pirmajā brīdī samulsu, tad sasmējos, pēc tam padomāju – vispār jau nav slikti. Visi pārējie mani e-pasta serveri gan mani ņēma pretī bez mazākajām aizdomām.

Tā nu patreiz “mētājos” starp saviem internetiem un ierīcēm, jo ir lietas, ko ļoti ērti un latviski varu darīt iPadā, ir lietas, kas nav tik ērti no šī mazulīša. No lielā datora ir ērti strādāt ar studentu darbiem, lekcijām un līdzīgām lietām, jo vienlaikus varu turēt atvērtus vairākus ekrānus, taču – tas neprot latviešu valodu – visa rakstīšana sanāk bez garumzīmēm. Atkal jāpiedomā – ko no kurienes daru. Vienudien gribēju kaut ko emuārā uzrakstīt no lielā datora, bet – bez garumzīmēm… Emuāra rakstus rakstu iPadā, bet “skaistumu” uztaisīt pilnvērtīgi varu lielajā datorā. Bet nupat jau būšu apradusi.

“Praktiskajiem latviešiem” varbūt interesē mani “ēšanas ieradumi”. Īsi uzrakstu. Kā jau skopule (nu labi – ekonomiste), brokastis un vakariņas ēdu mājās, ēdamo periodiski nopērkot tirgū un/vai kādā no vietējiem veikaliem. Cenas, kā jau rakstīju ir vai nu mazlietiņ zemākas par mūsējām (lielveikalos) vai krietni – ja tirgū.

Pusdienas darbdienās ēdu augstolai pāri ielai esošajā ēstuvē/bisto Tik-Tak. Es to visdrīzāk nosauktu par ēdnīcu – ēdieni salikti “vannās”, katrs paprasa, ko un cik grib. Vislabāk man patīk ķīseļa glāzes cena – 16 santīmi, pārējie ēdieni atkal – mazliet lētāk kā pie mums, bet tikai mazliet. Nelielas pusdienas (mazliet salātu, neliels otrais un tas ķīselis) maksā starp drusku vairāk kā latu un diviem – ko nu kuro dienu izvēlos. Ēdienu daudzveidība apmierinoša, diezgan daudz dažādu salātu. Mani favorīti patlaban ir jau izmēģināti 2 veidu biešu salāti: ar melnajām plūmēm un ar riekstiem. Abi superīgi, bietes nav marinētas un nav arī cukurs bērts klāt. Garšīgi! Protams, arī dažādi svaigo dārzeņu salāti parasti ir labi, vienu dienu tikai uzrāvos uz pāretiķotiem svaigo kāpostu salātiem. Ar otrajiem iet kā nu kuro reizi, jo, kaut arī veikalos var nopirkt daudz un dažādas garšvielas, šajā ēdnīcā, šķiet, pazīst tikai sāli, un reizēm ber bez žēlošanas. Ja vēl kādu reizi trāpīsies pārsālīts (vienreiz bija), skatīšos citu vietu pusdienām.

Sestdien un svētdieno nolēmu aiziet paēst pusdienas ārpus mājas. Jutos arī nopelnījusi – gan ar visas nedēļas taupīgo dzīvošanu, gan ar to, ka abas reizes atgriezos no garām pastaigām. 🙂 Vakar (sestdien) aizgāju uz kolēģu ieteiktu restorānu (nezinu vai tas ir īstais vārds, pēc būtības kaut kas līdzīgs mūsu Čili Picai, tikai ar nacionālu pieskaņu). Otrais, saldais, dzēriens un kafija kopā maksāja mazliet virs 4 latiem. Garšīgi bija ļoti, porcijas – palielas. Noformēts arī bija glīti (sk.bildi) – labprāt tur atgriezīšos vēl kādu reizi.

Vēl ātri paskaidrošu par bildi ar saldo ēdienu. Izskatās labi, vai ne? Vispār tās ir “biezpiena bumbiņas”, tikai smuki kantainā/spilventiņu tipa izpildījumā, ar krējumu un ievārījumu. Garšoja tikpat labi kā izskatās. Viņiem vispār ir ļoti daudz ēdienu, kuru sastāvā ir biezpiens un man arī tas patīk. Arī šodien saldajā izvēlējos biezpiena sacepumu (citādu, bildes nav) un atkal bija garšīgs. Jo picērijā “kūkas” visas bija tādas pašas kā pie mums (tiramisu, siera kūka, medus kūka…) un arī cenas praktiski kā pie mums (varbūt minimāli lētāk) un tas galīgi nav interesanti.

Šodien aizgāju uz otru savu tuvējo vietu – tagad patiešām līdzīgu Čili Picai – Andy’s Pizza. Tā kā picas nav mans mīļākais ēdiens, izvēlējos lazanju, dzērienu, saldo un frapučīno (auksta balta kafija – bija ļoti garšīga, jo sevišķi – pēc izstaigāšanās pa karsto sauli – par to uzrakstīšu rīt). Sanāca nepilni 5 lati. Porcijas lielākas kā vakar (bet vai vajadzēja?). Šajā vietā akcents uz itālisko, kā jaunumu piedāvā šo to no meksikāņu ēdieniem. Patīkami bija, ka kafija maksāja zem lata, svaigi spiestām sulām cena – mazliet virs lata (tās šoreiz negribēju, uzrakstu informācijai). Atgriezties te var, bet ja būs izvēle, priekšroku tomēr došu mazliet moldāviskākajai pirmajai ēstuvei – man interesantāk.

Starp citu – abas pieder vienam īpašniekam. Vispār jau malacis – tās vienas vairāk tā kā nacionālā kolorīta mīlētājiem (bet bez pārspīlējumiem), otras – tiem, kas grib “rietumniecisko”. Abiem veidiem ir ķēdes – vairākas vietas pilsētā un izskatās diezgan labi apmeklētas. Man izdevīgi arī tas, ka var maksāt ar karti. Nepatīk man ņemties ar naudas mainīšanu un tas banknotēm piebāztais maks. Patlaban ir tā, ka liela daļa ēšanas vietu ir šaušalīgas “lavočkas”, daudz McDonaldu un kioskveida picēriju un uzkodu tirgotavu, bet abi manis minētie tīkli izskatās samērā nesen ienākuši, bet plaukstoši. Man arī patīk.

Un kā cilvēki? Dažas draudzenes man ir uzjautājušas vēl tiešāk: un kā moldāvu vīrieši? No manas pozīcijas skatoties – ļoti vienkārši: ir garie un īsie. Vidējo nav. Tātad – daļa vīriešu (bet noteikti ne lielākā daļa) ir apmēram mana auguma, kamēr vairums – stipri mazāki par mani. No drošības viedokļa tas ir ļoti labi. 🙂 Arī “mans” dekāns ir maziņš kalsniņš vīriņš. Skaidri jūtu, ka sarunājoties, ja abi stāvam, viņš jūtas neērti, jo nav man pat līdz plecam. Tīri vai prasās apsēsties. 🙂 Ar starptautiskās sadarbības daļas Vitāliju varam normāli runāties – viņš ir drusku garāks par mani. Nākamnedēļ, tā izskatās, iepazīšos ar rektoru, tad jau redzēs kā būs. Augstskolas vīrieši, protams, ģērbjas pieklājīgi, arī jaunieši uz ielām parasti izskatās pieņemami, bet nu tie padzīvojušie vīrieši… Lielākā daļa, protams, briesmīgos treniņtērpos… Vienīgā doma – kaut nu patreizējie jaunieši, novecojot nesāktu ģērbties tāpat kā viņu tēvi. Un sievietes? Protams, absolūtais vairākums stipri maziņākas par mani. Esmu redzējusi uz ielas dažas apmēram mana auguma sievietes, bet tikai dažas. Bet nu toties, kas par papēžu augstumu! Vispār jau, sevišķi jaunās, pucējas vēl trakāk kā mūsējās – vairāk visādu spīduļu un mirdzuļu arī ikdienā. Jāsaka tieši – vidējā moldāvu sieviete (vīrieši arī) ir slaidāki par vidējo mūsējo un līdz ar to arī apģērbā var vairāk atļauties. Man sapucējušies vai pārdomāti ģērbušies cilvēki patīk, tā ka – viss kārtībā. Vienīgi jocīgi, ka viņi jau ģērbjas rudenim – garo roku blūze, virsū vēl jaka, kamēr man pilnīgi pietiek ar īsroku ģērbiem. Bet tas jau laikam normāli. 🙂

Vienīgais, kas mani izbrīna ir fakts, ka daudzas, nu ļoti daudzas, jaunās meitenes zem gaiši caurspīdīgām blūzēm valkā, atvainojiet, melnus krūšturus. It kā jau nebūtu par to skaļi jārunā/jāraksta, bet, kad ieraudzīju, kā ģērbušās visas (!) viesu apkalpotājas “nacionālajā” ēstuvē, biju šokā. Tātad: mugurā smuka ar tautisku motīvu izšūta balta blūze. Puscaurspīdīga. Apaksā, protams, redzams melns krūšturis. Kājās melnas džinsenes un krosenes. Ja tāda būtu bijusi tikai viena no meitenēm, tad es nodomātu – visādi gadās. Bet visas… Vai nu forma tāda, vai mode, vai – īpašniekam vienalga. Es pati nevienā veļas veikalā vēl kārtīgi iegājusi neesmu, bet garām ejot redzu, ka ir arī citu krāsu krūšturi. Kas ar to melno, īsti nesaprotu. Un ne tik jaunām sievietēm arī šis niķis nepiemīt. Var jau būt, ka mode. Bet nu jau gandrīz pietiks par apakšveļu. Vēl tikai piebildīšu, ka kādā brīdī noteikti ieiešu kādā no daudzajiem te esošajiem Milavitsa veikaliem, jo šo baltkrievu veļas ražošanas uzņēmumu pirms dažiem gadiem nopirka mūsu Lauma un daļu savas produkcijas ražo tur. Jāpaskatās, kā mūsējiem veicas, vai ne?

Nu vairs tikai daži “beigu sveicieni” palikuši. Pirmais – Leldei (ceru, ka Tu lasi): paldies par tunisiešu lakatu/pledu! Tas ir mans uzticamākais “vakaru draugs” – kad, kā tagad, sēžu un kaut ko lasu vai rakstu, ir tik jauki tajā ietīties. Otrais – Zanei: mana sprogu galva uzvedas labi, pati tīri labi māku ar to apieties, tikai viens sīkums – fēnu līdzi nestiepu, tā ka sanāk tikai dabiskā žāvēšana. 🙂

Trešais – Lienai: košļenes būs – varēs izvēlēties! (sk.bildi) Priekš citiem paskaidroju par pēdējo. Agrāk (padomju laikos), ja kāds brauca uz ārzemēm, tad maksimums ko varēja citiem atvest, bija košļenes. Tagad no ārzemēm atvest var jebko, bet arī Latvijā parasti gandrīz visu to pašu var nopirkt. Tad nu māsa Liena pirms kāda laika man no ārzemēm “pasūtīja”, lai atvedu kādas neredzētākas košļenes. Ko arī apzinīgi daru, jo nav jau grūti, bet smaidīgi ir. 🙂

Vispirms – mācos ielikt bildes no iPada, kaut viņš mani diez ko neklausa.

Te nu būs trīs mana dzīvokļa bildes (kā jau iepriekš rakstīju – šādu dzīvoklīšu arī Rīgā droši vien ir simtiem – nekā specifiska).

Ceturtais ir mana rajona kopskatiņš.

Pēc tam – “mana” māja. Sēta riņķī, jo strādnieki kaut ko dara uz jumta, un te pie stūra ir viņu “noliktava” un viss pārējais.

Pēdējā bilde, kaut neskaidra, ir viseksotiskākā.

Ja mēs Kadagā brīnāmies par to, kā cilvēki var rīkot piknikus garāžu pagalmā, tad te redzams, ka arī miskastu tuvums (priekšplānā) nekādi netraucē pāris metrus tālāk būt mazā būdelē (atvainojos, bet cita vārda nav) “kafejnīcai”, kurā vienmēr sēž apmeklētāji.

Gaišākā laikā un no mazāka attāluma bildēt man nelikās īsti droši, tālab bilde vāja. Bet ja grib, būtību var ieraudzīt. Vietējā specifika.

Jā, vakar vakarā (piektdien) ap deviņiem pārrodoties mājās pati sevi pārsteidzu ar “matemātiku” – ceturtdaļa no mana “darba laika” Moldovā jau cauri… Bet tā īsti nekas vēl nav iesākts. Gan priekš sevis, gan jums mēģināšu apkopot pirmo nedēļu:
– īpaši negribot jūs kaitināt, tomēr atzīmēšu, ka nedēļa tiešām bija karsta – visu laiku virs 25 grādiem dienas vidū, ar pasakaini jaukiem maigi siltiem rītiem un vakariem. Tādu vēl sola arī nedēļas nogali. Nākamnedēļ pirmdiena solās būt visaukstākā – ap 15 grādiem un lietaina, pēc tam jaukāks un siltāks, bet tikai līdz kādiem nepilniem 20 grādiem.
– pirmdien. ielidoju pēc diviem, augstskolas pārtsāvji Vitālijs un Violeta mani sagaidīja, aizveda uz dzīvokli, kur aprunājāmies ar saimnieci un tad uz augstskolu. Apskatīju viņu “ofisiņu” – starptautiskās sadarbības daļu, tad iebāzām degunu Ekonomikas fakultātē (kur neviens “vajadzīgais” tajā brīdī nebija uz vietas) un devāmies ārā pilsētā, lai manam iPadam “iedotu” internetu. Pēc atgriešanās (ar mazītiņu uzēšanu pieaugstskolas “ēdnīcā”), apsveicinājos ar dekānu (viņam nebija laika), saņēmu pirmos solījumus no plānotājas (ka rīt viss būs kārtībā, un tā katru dienu…) un, caur tuvāko lielveikalu (lai nopirktu kaut ko vakariņām un šo to no saimniecības lietām) ar trolejbusu devos mājup.
– otrdien no rīta aizgāju uz piemājas tirgu, nopirku augļus un dzeramo ūdeni (5 litri maksā ap 50 santīmiem, man nav ne jausmas, cik tas maksā Latvijā, jo dzeru krāna ūdeni), mājās pabrokastoju un jau ap 9iem biju augstskolā, sēdēju pie datora “mediatēkā” un gatavojos lekcijām. Ap pusdienlaiku uzzināju, ka trešdien man lekciju tomēr vēl nebūs, līdz pēcpusdienai atkal sēdēju mediatēkā un ņēmos ar Latvijas epastiem. Vakarā (pēc pieciem, līdz kādiem septiņiem, jo tad strauji paliek tumšs) izgāju pastaigāt “pa savu rajonu”. Ielas milzum plašas, viss samērā zaļs. Jauki.
– trešdien ņēmos ar saviem RSU studentiem no Latvijas. Pirms manas došanās šurp bijām pabeiguši lekcijas un visu citu klātienē darāmo, eksāmenu ieplānojām elektronisku. Tad nu sūtīju studentiem katram savus eksāmena jautājumus, lasīju atsūtītos eksāmena darbus un referātus. Studentu ir ap 30, bija ko ņemties. Tā pie mediatēkas datora pagāja praktiski visa trešdiena un arī ceturtdienas rīta puse. Pa dienas vidu izgāju pusdienās un mazliet galvu izvēdināt pilsētā. Ak, jā, aizgāju uz netālu esošo centrālo tirgu. Tas ir īpaša apraksta vērts, bet īsumā – “lavočkas” milzu biezumā, pat cauri izspraukties mana auguma cilvēkam ir grūti, juku jukām var nopirkt visu – turpat blakus augļi, apakšbikses, siers un tualetes papīrs, vietumis arī auto rezerves daļas… Kā tur kaut ko var atrast – nezinu. Vidusdaļā ir arī vairāki tādi kā “paviljoni”, kur kaut ko tematisku tirgo (vienā gaļu, otrā piena produktus…), bet tas nenozīmē, ka tos netirgo arī haotiskajās “lavočkās”… Biju ļoti lepna uz sevi, kad bez apmaldīšanās un ceļa prasīšanas tiku no tirgus ārā (tas aizņem divus krietnus kvartālus) un pat biju pareizi sapratusi, kurā vietā iznācu ārā (citā, ne kur iegāju). Vakars atkal bija ļoti jauks un devos vēl garākā pastaigā pa savu rajonu citā virzienā. Būtībā gāju pa ideālu “skrienamo” rajonu – apkārt lielmājas, parkveidīgs mežiņš… Satiku veselus 4 skrējējus pusotras stundas laikā. Maz. Vāciijā vai Skandināvijā būtu bijis daudz vairāk.
– kāpēc pati neskrienu? Nu jā, viss nepieciešamais man ir līdzi un tāpēc arī trešdien gāju “skrienamo maršrutu” izlūkot, bet uzskriet vēl nepaspēju. Kas notika? Elementārais! Iepriekš vienudien rakstīju, ka man laikam alerģia – deguns tek. Tagad zinu – nekāda alerģija, elementārs vīruss riebīgais. Ar to tad vēl tagad cīnos un taisos tagad doties “izlūkgājienā uz tirgu”, lai saprastu kā jūtos un nopirktu atkal ko svaigu no augļiem un dārzeņiem un saprastu, vai jūtos labi diezgan, lai uz citu pusi sava rajona parkus apskatīt aizstaigātu, jo laiks ir jauks. Bet nu agriezīšos pie dienu hronikas.
– ceturtdien man sākās lekcijas. 11:10. Viss jau būtu Ok, sagatavojusies darbam teorētiski biju, tikai – pamodos ar “spaini galvā” – vīruss jau bija sācis savu ļauno darbu – ne īsti paelpot, ne ko. Labi, ka biju prātīga un paņēmu līdzi veselu kaudzi salvešu. Nostrādāju abas lekcijas (pa vidu sanāk pusstundas pārtraukums) un 14:20 biju brīva. Braucu ātri mājās un gultā iekšā. Vēl tikai augstskolā nobrīdināja, lai piektdien “esmu smuka”, jo fotografēsimiesm – augstskola gatavojas savai 20gadei. Es, protams, nevienam neteicu kā jūtos. Ātri vien sapratu, ka ar ūdens vai tējas dzeršanu nebūs līdzēts, jo man augstskolā piektdien jābūt no 11:10 līdz 20:30 (pa vidu ir gan tā fotografēšanās, gan dažas brīvas stundas, bet tās drīzāk mocībām, ne atpūtai, jo nav jau kur atpūsties. Mājās braukšana pa vidu atkrita – nevar paspēt). Latvijā biju bijusi prātīga un iepakojusi līdzi vienu plāksnīti ar šopavasar ASV pirktām kapsulām tieši šādiem gadījumiem. Izdzēru 2 naktij domātās un vismaz varēju paelpot un aizmigt.
– piektdienas rīts bija apmēram tāds pats kā ceturtdienas – jūtos slikti, celties negribas, bet – jāceļas vien ir un vēl papildus arī par “skaistumu” drusku jāparūpējas. Es gan aprobežojos ar īsu dušu un matu mazgāšanu/savešanu kārtībā. Izdzēru 2 “dienas kapsulas”, otras divas paņēmu līdzi un devos uz darbu. Jāsaka paldies amerikāņu farmaceitiem – jutos tiešām labi, protams, salvešu kaudzīte bija līdzi un līdz vakaram bija cauri. Dienas studentu daudz vairāk kā iepriekšējā dienā kļuvis nebija, bet smuki nostrādājām savas nodarbības. Tad – datordarbi, fotografēšanās, mazs līkumiņš pa pilsētu – paēst un pasēdēt svaigā gaisā parkā, tad – apakaļ uz vakara lekcijām. Studenti bija veseli 4. Iespējams, pirmdien būšot drusku vairāk. Cik? Kas zina. Interesanta viņiem tā plānošanas un informēšanas sistēma. Jo šie man sacīja, ka viņiem ir bijis pateikts, ka mana lekcija būs jau pirmdienā (par ko man nekad nekas nav bijis zināms), bet tā neesot notikusi un tad, droši vien, daži nosprieduši, ka nebūs vispār… Es ULIMa plānošanas un informēšanas specifiku vēl neesmu sapratusi. It kā saraksti pie sienas ir, bet to līdzība realitātei, vismaz manā gadījumā, ir nosacīta: bakalauru sarakstā manu lekciju joprojām nav (bet jau 2 reizes, pa 2 nodarbībām esam nostrādājuši), toties 1 no manu nodarbību laikā ir ierakstīts cits priekšmets. Varbūt viņiem notiek 2 priekšmeti vienlaicīgi? Kaut ko līdzīgu man teica maģistri – ka viņi jau gribētu manējo, bet daļai grupas šajā pat laikā notiekot cits obligātais priekšmets (manējais arī ir obligātais…). Toties maģistru nodarbību sarakstā ir rakstīts, ka nodarbības sāksies nākampirmdien (par nu jau nostrādāto piektdienu nebija ne vārda….). Bet vēl jau 3 nedēļas priekšā, varbūt sapratīšu kā tas viss notiek. 🙂 Vakarā tik vien spēju, kā ar mikriņu atbraukt mājās. Dabūju no šoferīša brāzienu, ka par stipru durvis aizcirtu, mēģināju pasmaidīt un taisnoties, ka dikti uz mājām gribas…, uz ko dabūju atbildi, ka viņam tagad manis dēļ pa galva sākusi sāpēt (nu nebija tik stiprs tas blieziens!). Izdzēru lielu krūzi tējas, kaut ko apēdu un ātri gulēt, ko citu.
– tagad ir sestdiena. Noviļājos pa gultu līdz kādiem 11iem, tagad sāku lēnām rosīties, bet negribas vēl neko. Vienīgi tas, ka laiks jauks, liek saņemties un iziet ārā. Redzēs, kā vēlāk jutīšos, pirmdien jābūt veselai.
Par lekcijām tagad zinu: pirmdienu vakaros man ir maģistranti (17:30-20:20), otrdienās bakalauri (no 11:10 līdz 14.20), trešdiena un ceturtdiena bez lekcijām, piektdienu vakaros atkal maģistranti. Varbūt vēl kāds vakars maģsitrantiem nāks klāt, to redzēs.
Kad nu grafiks ir skaidrs, varēšu sākt domāt par to, ko un kā Moldovā apskatīt. Ja rīt/svētdien labi jutīšos, varbūt došos kaut vai uz pilsētas dendrāriju vai botānisko dārzu – tie esot jauki un arī laiks vēl būšot labs.

Iespējams, arī kādam no jums šāda doma iešāvās prātā, iepriekšējos ierakstus lasot. Tad nu varu sniegt pirmo “atskaiti”. 🙂

Šodien man bija pirmā lekcija (viena) krievu valodā pie 2.kursa dienas nodaļas bakalauriem, kuri mācās biznesa vadību. Mans kurss, protams – stratēģiskais menedžments. Studenti kā jau studenti – uz lekciju ieradās kādi 10 no vairāk kā 30. Mazs attaisnojums ir – viņi par lekciju uzzinājuši vai nu vakar vai šorīt (starp citu – es vēlamo lekciju grafiku aizsūtīju jau pavasarī un to, kurām grupām un ko es mācīšu ULIMs noteica pats). Par “moldāviskajām plānošanas īpatnībām” pastāstīšu vēlāk, tagad drusku atpakaļ pie studentiem. Atnākušie drusku aizlika vārdu par neesošajiem – daži esot darbā, daži vēl kaut kur, jo vēlu uzzināja… Lai nu būtu.

Ar atnākušajiem labi pastrādājām. Iesāku ar “triku” ko no studentu organizācijas AISEC krājumiem man izstāstīja Voldemārs. Kad nu augstkolas pārstāve bija mani stādījusi priekšā un aizgājusi, es vēlreiz pateicu kā mani sauc un uzrakstīju savu vārdu uz tāfeles, izrunājām par lekcijas/-u sākuma un beigu laikiem. Tad es uzjautāju, cikos viņi šodien sākuši mācīties. Ap vienpadsmitiem. Tad jau ir noguruši? Jā! Vai kāda šokolāde derētu? Šie drusku samulsuši atbildēja, ka jā. Tad nu es teicu – kuram dikti gribas, lai nāk pakaļ. Auditorijā klusums un miers. Vēlreiz pajautāju – tiešām neviens negrib. Nu, gribot… Tad nāciet pakaļ. Kā tā – nākt? Nu vienkārši – nāciet un viss. 🙂 Viens puisis saņēmās arī un tika pie Laimas batoniņa Miks. Tad vēl vairāki saprata, ka viss ir pa īstam un arī cēlās kājās. Bet man nācās viņus apbēdināt – ka šokolāde ir tikai pirmajam. Viss kā dzīvē – vai nu saņem drosmi un paspēj, vai…

Tad nu mierinājumam sacīju, ka man ir vēl viens, bet tas būs jānopelna ar sūrāku darbu – jautāju, ko viņi zina par Latviju vai ar ko saistās Latvijas vārds. Jautāšu pa apli (jo viņi sēdēja puslokā), kurš zina – saka, kurš nezina – izlaiž un tā uz riņķi. Kuram pēdējam būs ko teikt, tam būs otrs batoniņš. Šī ideja arī aizgāja labi. Zināja “to meiteni, kura kaut kā interesanti izģērbās Eirovīzijā un vinnēja”, Laimu Vaikuli, Raimondu Paulu, to, ka esam pie jūras, to, ka esam starp Igauniju un Lietuvu, nosauca arī pārējās robežvalstis (izņemot Baltkrieviju), diviem izrādījās, ka ieprecēti radinieki latvieši…Bet pie batoniņa tika puisis, kurš pēdējo trumpi bija pietaupījis – izrādās, viņš jau no rīta bija “gatavojies lekcijai” un izrakstījis dažus latviešu vārdus (ar visām nozīmēm, protams) un tos tad pateica! Malacis! To nebiju gaidījusi.

Es arī atzinos, ka uz Moldovu atbtraucu tieši tādēļ, ka neko daudz vairāk kā “Sofija Rotaru” par viņu valsti nezinu, bet gribu uzzināt vairāk. Tad nu bija viņu kārta pasmaidīt. Vispār jau, braucot trolejbusā es vēl vienu vārdu atcerējos. George Vieru. Vai jums arī šis vārds ar kaut ko saistās? Vismaz “manai paaudzei” vajadzētu atcerēties. Labi, labi, ilgi nemocīšu – leģendārā Līvu dziesma “Dzimtā valoda” ir ar šī moldāvu dzejnieka vārdiem – atdzejojums. Es to atcerējos, kad pietura bija šī dzejnieka vārdā nosaukta. 🙂

Ar ko vēl, neskaitot augļus un vīnu, jums saistās Moldova?

Lekcijas sākt esmu plānojusi ar “really short” pārskatu par Baltijas valstīm un izrādās, tas bija labi trāpīts. Salīdzinot mūsu valstis (cik nu manas zināšanas un sapratne ļauj), netikām pat līdz šīs prezentācijas galam, kad jau bija jāšķiras. Studentiem patika.

Nākamā lekcija (patiesībā – divas pēc kārtas) man pie viņiem ir rīt – piektdien jau rīta pusē (11:10), tad “piebeigsim” Baltiju (ar īpašu akcentu uz Latviju, protams), īsi pastāstīšu (es ceru) par Turību un tad jau varēs ķerties arī pie tēmas.

Dienas vidus man brīvs, vakarā (no 17:30) divas lekcijas pie maģistrantiem. Droši vien par Latviju uzjautāšu, bet “to šokolādes triku” gan otru reizi netaisīšu – gan jau kāds būs izstāstījis un šie būs sagatavojušies. Tas vairs nebūtu interesanti.

Tā kā Turība man iedeva līdzi arī kaudzīti ar gumijas rokassprādzītēm ar Turības logo, jāizdomā, kā pamazām varēšu izspēlēt tās arī.

Vēl jau es par ULIMu neko daudz nezinu, bet vismaz kādas 4 lietas, kar kurām Turība neapšaubāmi ir patālu priekšā, jau esmu atradusi:

1) kad aizgāju uz studentu tualeti, man elpa aizcirtās un dabūju mukt ārā. Grīdā ieflīzēta vieta 2 pēdām, pa vidu caurums, viss pludo… Kad jautāju “savām meitenēm” vai tā ir visur, viņas teica, ka darbinieku tualetes ir drusku labākas un parādīja tās. Nu, izskatās gandrīz kā mūsējās, tikai nav tik tīrs un nav tualetes papīra, katrs nākot ar savējo. Njā…, pie mums tā bija ap 1990.gadu un es vienmēr šajā sakarā ar labu vārdu pieminēšu toreizējo RPIVA rektoru Stabiņu, kurš skaļi paziņoja – augstskola sākas ar tualeti, un sāka ar to, ka saveda tās kārtībā, nodrošināja ar tualetes papīru un panāca, ka tās tiek tīrītas vairākas reizes dienā. Nu jau vairumā Latvijas augstskolu tā ir norma un es patiesi priecājos par to.

2) Bibliotēka. Šeit kaut kādas grāmatas esot vairākos stāvos/vietās, kopēja un studentiem pieejama kataloga nav, jāiet attiecīgajā bibliotēkā pie letes, jāprasa bibliotekārei. Viņa iet meklēt, ja kaut ko atrod, tad atnes. Kā es varu uzzināt, kas vispār ir? Violeta atbildēja godīgi – nekādi. Vienīgais – plānotāja Jūlija teica, ka viņa arī mācot manu priekšmetu, būs jāauzjautā viņai. Varbūt viņa zina, ko slēpj bibliotēkas dzīles.

3) Tāfeles. Protams, krīta. Par laimi, dators un projektors lekcijām ir dabūjams. Tad jau tāfeli pārdzīvošu.

5) Plānošana!!! Jau iesāku rakstīt, cik sen jau (pēc viņu pieprasījuma) visu nosūtīju. Izrādās, tam nav nekādas nozīmes. Pirmdienu un otrdienu pavadīju runājoties ar plānotāju (nu labi, ne gluži visu dienu tikai ar to vien darot). Viņa apsolīja (arī katru nākamo dienu, ne tikai šajās), ka visu saprot, visu izdarīts līdz rītrītam. Un katru pusdienlaiku (es “iedevu” dažas paplidu stundas) izrādījās, ka nekas nav izdarīts. Nodarbību saraksta internetā nav vispār, uzzināt to, kas un kad notiks var tikai pie ziņojumu dēļa, kur tiek izkārti visai saķēpāti “saraksti”. Turībā tā bija ap 2001.gadu… Patreiz mutiski esam izrunājušas bakalauru grafiku (vēl 7 tikšanās reizes pa 2 nodarbībām), bet par maģistriem zinu tikai to, ka rītvakar divas lekcijas. Bet lai es neuztraucoties, viss būšot kārtībā. Nu, redzēs. Manā maģistru grupā teorētiski būšot 6-10 studenti. Kā viņi ir/tiks apziņoti un cik ieradīsies, to zināšu rītvakar.

Ā, protams, žurnāls ir jāpilda. Cik mēs Latvijā esam laimīgi, ka gandrīz visās augstskolās šo bezjēdzīgo rakstīšanu esam likvidējuši un/vai nomainījuši ar elektronisko formu.

Jā, tāpēc vien ir vērts pabāzt degunu ārpus ierastā, lai ieraudzītu, kas pie pašiem ir labi, kaut liekas – par maz un pašsaprotami.

Nav jau tā, ka viss ir tikai slikti. Viena lieta viņiem pilnīgi droši ir labāka – skaistākas auditoriju un kabinetu ārdurvis (ar iespiestu augstskolas logo – kādā brīdī nobildēšu). Vēl viens interesants fakts – augstskola aizņem vairākus savā starpā saistītus dažāda augstuma korpusus. Augstākajam ir 10 stāvi. Bijam uzkāpušas – ļoti skaists skats uz pilsētu, bet elpa aizraujas ne tikai no skata, no kāpšanas arī. 🙂 Lifts ēkā esot, bet rektors pateicis, ka to principā nedarbinās – staigāt ir veselīgi. Un ir jau viņam taisnība. “Mana dzīve” patlaban paiet 2.un 4.stāvā, tā ka par milzu kāpšanu nevaru sūdzēties. 10.stāvā ir sporta komplekss. Mēs nosmējām – iesildīšanās un atsildīšanās garantēta.

Ui, atkal aizrāvos un daudz sarakstīju. Pietiks, lai kas paliek citai reizei arī.

Labi, varu pateikt arī latviski – šodien kārtīgi saēdos vīnogas. Un patlaban visā pasaulē “topā” ir to sastāvā esošā aktīvā un veselību veicinošā viela resveratrols. 🙂 Cerams, ka palīdzēs pret manu tekošo degunu. Patlaban ir vakars, sēžu mājās un šņaukājos, laikam gaisā ir kaut kas alerģisks, kas degunam nepatīk. Pati brīnos par sevi – nekas tāds man nekad nav bijis. Bet nav jau arī nekas traks.

Tā kā nu jau drusku esmu pa veikaliem pastaigājusi, kā arī pabijusi savā piemājas un šodien arī “lielajā” tirgū, varu šo to par cenām uzrakstīt.

Tā kā vakar rakstīju par mikriņu un sabiedriskā transporta cenām, tad no apmēram tās pašas vietas arī turpināšu. Domāju, domāju, kā tas var būt, ka sabiedriskais transports tik lēts. Viena doma bija – varbūt te degviela gandrīz par velti. Izrādās – nav gan. Šodien gāju garām Lukoil benzīntankam un redzēju, ka dīzelis maksā ap 65 snt par litru, benzīni – virs 70. Lētāk kā pie mums ir, bet ne tik ļoti, lai pamatotu sabtransa cenas. Tātad – dotācijas. Par valsts ekonomiku un politiku vēl gandrīz neko nezinu, bet gan jau pamazām uzzināšu un vēlāk uzrakstīšu.

Lielveikali ir visai līdzīgi mūsējiem – gan produktu, gan cenu ziņā. Vienīgais, kas atšķiras ir uz vietas ceptās maizes veidi un daļēji arī salāti. Pagaidām izskatās, ka arī maizes cenas ir zemas. Piena produktiem – kā nu kuram. Siers maksā ap četriem latiem un uz augšu, biezpienveidīgie (un brinzas tipa) produkti varbūt ir mazliet lētāki.

Nopirku mazliet “Krievijas” siera (burtiski jau redzu, kā brīnās manējie, jo Latvijā šo pārsālīto biezpienu nepērkam) un biju patīkami pārsteigta – ĻOTI garšīgs un nav pārsālīts nemaz. Tātad – ne receptūrā vaina, bet mūsu ražotājos. Varu jautāt gandrīz kā Mārtiņš Rītiņš: kas var būt labāks par tomātiem ar sieru? Tikai siers ar tomātiem. Bez maizes, protams. Patreiz tas ir mans topa vakariņu komplekts. Kad apniks, domāšu ko citu, bet, protams, plānoju maksimāli ēst svaigos augļus un ogas te uz vietas esot. Jāsaka arī par tomātiem – tirgū tie parasti izskatās krietni sliktāk (reizēm – daudz sliktāk) kā pie mums nopērkamie, bet nu garšo gan lieliski. Atkal jāsaka – vismaz pagaidām man trāpījušies tādi, kas garšo arī mazliet citādāk. Kā? Smieklīgi izklausās, bet – līdzīgi konservētajiem bundžu tomātiem. Nu jā, tas laikam normāli – apmēram no šiem platuma grādiem jau viņi nāk. Latvijas veikalu bezgaršīgie ir īpašs gadījums (bet labi ražojot, saka audzētāji). Būs kādā brīdī jānopērk dažādi veidi un tad jāpagaršo. Pagaidām man salīdzināt vēl nav sanācis.

Vēl drusku atpakaļ pie Krievijas siera. Te var tikai pabrīnīties, cik radoši ir ražotāji tam “speciālos” nosaukumus izdomājot. Ir nopērkama gan “Kremļovskaja”, gan “carskaja”, gan “Moskovskaja”, gan “Osobaja” versija, gan dievs vien atceras, kādas vēl. Līdz šim līdzīgu radošumu pie mums biju novērojusi degvīnu reklāmās, te to redzu pie siera. Citiem siera veidiem tik traki nav – gouda ir gouda, brinza ir brinza un viss. Ja nu kāda garšviela tiek pievienota, tad to norāda. “Holandes” sieru gan vēl neesmu redzējusi.

Gaļas produkti maksā no trim latiem uz augšu – līdzīgi kā pie mums. Varētu būt, ka vidējā cena ir mazliet zemāka un arī uz augšu kāpums nav tik liels (nesasniedz tādus skaitļus kā pie mums).

Pārējā produkcija lielveikalos (sevišķi – rūpniecības preces) – no mūsējiem atšķiras minimāli. Cenas arī apmēram tādas kā pie mums. Pat augļiem. Pirmajā dienā par to biju šokā, bet tagad zinu – tie jāpērk tirgos vai ielu malās.

Šodien parunājos arī ar “savām” augstskolas meitenēm Violetu un Diānu (par viņām vairāk uzrakstīšu vēlāk) un viņas saka to pašu: lielveikalos visi augļi ir tādi paši kā mūsējie – visi vienādi, nebojājas, nez no kurienes, tirgos var nopirkt īstus – ne vienādi, ne vienmēr izcili smuki, bet toties – dabiski un tādi, kādi vietējiem aug dārzos. Ko un kur pērk lielveikali – kas zina…

Patlaban tirgos pamazām sākas vīnogas. Cenas – no 40 santīmiem un mazliet uz augšu (par kg, protams). Es nopirku 2 veidu mazās vīnogas – zilās un gaišās bez kauliņiem (vēlāk mēģināšu pielikt bildi). Gaišās vienkārši kusa mutē, zilās bija mazliet ar raksturu, bet labā nozīmē – ar biezāku miziņu, drusku sēklas iekšā (bet tiešām tikai drusku un mazas).

Persikus neredzu, varbūt cauri? Vēl ir mazliet nektarīnu palicis, nopirku arī mazu arbūziņu (vēlāk būs bilde, kopā ar vīnodziņām un uz minerālūdens pudeles fona – lai redzat, ka tas tiešām bija maziņš). Salds bija, bet ne izcils. Varbūt lielie ir labāki, bet tos es nevaru ne mājās atstiept, ne apēst. 🙂 Āboli ir nez cik veidu, cenas – no 16 līdz kādiem 40 santīmiem par kg. Tomātus un gurķus pirku laikam vakar no rīta, vairs cenu neatceros, bet ne vairāk kā 40 snt.

Visinteresantāk man gāja ar aivām (nezinu, kā to brīnumu sauc latviski, šādi sauc krieviski). Tas bija aizvakar. Tirgū pērku augļus, tomātus un gurķus, domāju, ko vēl vajag un tad ieraugu kaut ko krietni lieliem āboliem līdzīgu. Laikam tas lielums un fakts, ka pie katra augļa klāt viena lapa, piesaistīja manu uzmanību. Jautāju pārdevējai – kas tas ir? Aiva! Viņa atbildēja. Nu ko, nodomāju, cena normāla, jānopērk un jāpagaršo. Tā arī izdarīju. Atnācu mājās, pārgriezu (jo tiešām kā ļoti liels ābols) un sāku grauzt. Nodomāju – atgādina ābola un (uzminiet – kā!) …. krustojumu.

Nu, protams, jūs noteikti uzminējāt – “un cidonijas” krustojumu! Tāds interesants – ļoti stingrs “ābols”. Miziņa pacieta, bet ēdama, mīkstums arī stingrs, garša maiga, bet “cidonijiski skābena”, serde arī līdzīga kaut kam pa vidu starp ābolu un cidoniju. Kad nu pusīti biju nograuzusi, nodomāju, ka jāpameklē internetā informācija – kas tas īsti ir. Tad nu wikipēdijā atradu skaidrojumu, ka tas tiešām pēc būtības ir kaut kas pa vidu starp šiem abiem. Dikti jau sens, esot aizdomas, ka mūsu senčiem tas ir bijis pazīstamāks par ābolu un esot aizdomas, vai tik šis nav bijis “aizliegtais auglis” (bet šo diskusiju tālāk neturpināšu, uz to vietu ir vairāki kandidāti). Un vēl izlasīju, ka šo svaigu parasti neēdot. Bet es nupat ēdu! Ak, jā, raksta beigās bija pieminēts – esot arī pa kādai ēdamai šķirnei. Šodien apjautājos vietējiem, šie smaida vien – jā, protams, var vārīt zaptē un vēl visādi citādi (sanākot dikti garšīgs), bet te viņu daudz ēdot arī svaigu. Tātad – wikipēdijas ierakstu moldāvi nav taisījuši vai koriģējuši. Izlasīju, ka auglis esot labi/ilgi glabājams, ja tik ietinot un noliekot vēsā vietā, jāpaspējot tik pirms salnām novākt. Ja tā, mēģināšu kādus nopirkt pirms mājās braukšanas un tad pacienāt tos, kurus pirmos satikšu. 🙂

Labi, pietiks šovakar. Jāiet uzņemt vēl drusku resveratrola!