Iepriekš es jau rakstīju, ka diez ko nemīlu rudeni. Protams ar dažiem izņēmumiem. Viens ir prozaiskais – arī Latvijā gadās pa kādai skaistai rudens dienai. Bet ne par to būs šodienas stāsts. Otrais – man ir gandrīz nereāli skaistas atmiņas par rudens dienu Mihailovskā (Pleskavas apgabals, krievu dzejnieka Puškina dzimtmuiža) – vidusskolas laikā tur bijām ekskursijā, bet atmiņas par gandrīz pārdabiski skaisto rudens dienu un visu turienes ainu kopumā ir palikušas.

Mana krievu valodas skolotāja Ņina Špiko (pati gan – ukrainiete) man iemācīja mīlēt krievu literatūru, ieskaitot Puškina dzeju, varbūt arī tādēļ tā ekskursija tik spilgti atmiņā palikusi. Atbraucot šurp, sava dzīvokļa kopumā tukšajā sekcijā ieraudzīju, ka plauktā ir ir dažas grāmatas krieviski. Man grāmatas vajag ne tikai, lai mācītos, tās ir arī manas “miega zāles” vakaros. Tad nu skatījos plauktā, ko lai lasa. Izvēlējos grāmatu ar visdīvaināko nosaukumu: Puškins un politiskā ekonomija. Kā var kaut nepašķirstīt kaut ko tādu! Sāku lasīt. Uzreiz gan jāsaka par stilu – autors ir izdarījis visu iespējamo, lai grāmatu padarītu nelasāmu. It kā autors cienījams – ekonomikas zinātņu doktors, pētījumam viņš kopā ar kolēģiem esot veltījis 20 darba gadus, bet nu raksta gan… Apmēram tā: viss, kam pieskārās ģeniālā Puškina spalva, kļuva ģeniāls… (labi, ka neko neteica par fizioloģiskajiem procesiem, atvainojos, bet nu kaut ko tik vājprātīgi “puķainu” nebiju lasījusi). Bet – fakti interesanti, tāpēc pārciešu “puķes” un lasu.

To, ka vairākkārt rudeņus un ne tikai tos Puškins pavadīja Mihailovskā un ne no laba prāta, bet brīžos, kad atkal bija kritis valdītāju nežēlastībā un izsūtīts, zināju. No šīs grāmatas uzzināju, ka pirmo reizi uz izsūtījumu Puškins “uzprasījies” jau 21 gada vecumā un pirmā izsūtījuma vieta ir… – varat minēt vienu reizi. Protams, Kišiņeva! Te viņš pavadījis 3 gadus un sarakstījis daudzus savus agrīnos darbus, iesācis Jevgēņiju Oņeginu un sadarījis arī visādus nedarbus. Piemēram, aizbraucis ciemos pie kāda sava paziņas uz netālu ciemu uz pāris dienām, bet palicis tur pāris mēnešus, jo – dikti jo dikti samīlējies vietējā čigānu skaistulē. Viņas ģimene, protams, sajūsmā nav bijusi,un vienā brīdī Puškins dabūjis mukt… Jauns cilvēks, kā nekā.

Jā, izrādās, Puškinam tiešām ir bijusi tiem laikiem neparasti spoža izglītība un – arī ekonomiskajos jautājumos (tālab arī tā grāmata). Detaļās te neiedziļināšos, bet priekš mūsu stāsta vajadzīgs fakts, ka Kišiņevā ir Puškina memoriālā māja-muzejs. Nu tad es nospriedu – ja vienu dievīgu rudens dienu Puškina vietās atceros, jāpamēģina tikt arī pie otras, jo atkal ir rudens un atkal es esmu vietā, kur viņš ir dzīvojis.

Tā nu kartē atzīmēju krustiņu (izrādās, nav īpaši tālu no augstskolas – no trolejbusa jāizkāpj vienu pieturu iepriekš un drusku jāpaietas kājām) un devos ceļā. Pirmais apmeklējums nebija veiksmīgs – biju tur ap puspieciem pēcpusdienā (gribēju izvēdināt galvu pēc augstskolas darbiem), bet izrādījās, ka muzejs strādā līdz 16iem… Taču – apkārtne un muzeja ēka bija tik savdabīgas, ka sapratu – atgriezīšos. Kas tad tur īpašs? Tā ir Kišiņevas “vecā” daļa, no kuras saglabājies ļoti maz. Vēlāk būs arī bilžu galerija, bet šim rakstam pievienošu pāris bildes. Šauras, līkas, nesaprotamos virzienos ejošas ieliņas, mazas ēciņas, miers un klusums, zem kājām tikai lapas čaukst… Atkal jāsaka – gandrīz sirreāla pasaule.

Nepadevos, nākamajā dienā devos turp “pareizā laikā”. Tajā brīdī biju vienīgā apmeklētāja un saņēmu visu 3 darbinieču nedalītu uzmanību. Viena pārdeva biļeti (sākuma cena – 60 santīmu, “nokaulēju” uz studentu cenu – 40, jo man taču ir ITIC karte! :)), otra izvadāja pa mājiņu, kurā dzīvojis Puškins (būs bildē) – tajā ir veselas 2 istabas, viena Puškinam, otra – tēvocim, kurš jaunekli pavadīja. Trešā – pa muzeja ēku, kuras 5 istabās ir Puškinam un tam laikam raksturīga ekspozīcija. Saku taisnību – tiešām bija interesanti. Tantes nemocīja ar dikti gariem stāstiem – pastāstīja galveno, parādīja, ka katrā telpā pie sienas ir būtisko lietu un/vai notikumu apraksti 3 valodās un lika mani mierā. Bet turpat tuvumā bija un labprāt atbildēja, ja ko jautāju.

Gan iekštelpās, gan jaukajā iekšpagalmiņā ap kuru sabūvētas ēkas jutos vienkārši lieliski, arī diena bija jauka. Pie tam – bez tiešas spožas saules un tāpēc bildes izdevās kvalitatīvas. Viena no gidēm izstāstīja arī, ka mājiņa, kurā dzīvoja Puškins, tajā laikā (ap 1800to gadu) bijusi viena no NEDAUDZAJĀM mūra ēkām Kišiņevā. Parastais celtniecības materiāls tajā laikā bijis ar māliem sajaukts siens, no kā taisīts kaut kas ķieģelīšiem līdzīgs un no tā, savukārt – ēkas. Tāpēc arī praktiski nekas nav saglabājies un ir bijusi vieta tos betona monstrus sabūvēt, neko daudz pat nenopostot.

Savu 3 “Kišiņevas gadu” laikā Puškins esot dzīvojis vairākās vietās, bet šī ēciņa esot vienīgā, kas saglabājusies. Labi, ka tā. Pilsētas centrā ir vēl dažas pavecas ēkas (bet ne tik vecas, kā šī), bet tās pārsvarā ir sliktā stāvoklī – gaida restauratorus. Pagaidām tās neesmu fotografējusi – bēdīgas izskatās.

Pat īsti nevaru pateikt, cik laika pavadīju maziņajā muzejiņā (varbūt kādu pusotru vai divas stundas?), bet projām devos tiešām laimīga un arī rakstot šo smaidu. Vai dēļ “vecās Kišiņevas” vai Puškina – īsti nezinu.