Jau pirmajā dienā, no lidostas braucot uz dzīvokli, nevarēju nepamanīt savdabīgi skaistu ēku labā vietā – ļoti platas maģistrālās ielas malā, ar lielu laukumu priekšā un būtībā pašā pilsētas vidū – “centrālās upes” ielejā. Tā ir mūsu cirka ēka, bēdīgi noteica Vitālijs.

Kāpēc bēdīgi? Nu, tāpēc, ka ar šo ēku moldāviem iet tikpat sāpīgi un grūti kā mums ar Ķemeru sanatoriju un/vai Nacionālo bibliotēku. Viņu gadījums varētu būt kaut kur pa vidu. Un ir arī viena interesanta saite starp Rīgu un Kišiņevu. Gan jau jūs zināt, ka Rīgas Cirka ēka ir pati pirmā un vecākā vēl cariskās Krievijas impērijā speciāli šim nolūkam (cirkam) būvētā ēka. Un – joprojām darbojas, kaut privātizācijas un prihvatizācijas viļņos ir gājis visādi un bija arī vismaz viena mīklaina nāve. Moldovā ir otrādi – cilvēki joprojām visi dzīvi, tikai ēka tukša. Bet pabeigšu par to saiti – Kišiņevas cirka ēka ir uzbūvēta 1981.gadā un ir zīmīga ar to, ka tā ir pēdējā Padomju Savienībā tieši šim nolūkam uzbūvētā ēka. Tātad – mēs sākām, viņi pabeidza.

Pēc neatkarības atgūšanas visāda citāda cirka arī viņiem te laikam bija pietiekami, un ēka nav tikusi pienācīgi uzturēta. Kādā brīdī gan valsts, gan pašvaldība ir izdomājušas, ka pašas to uzturēt un darbību nodrošināt nevar, tāpēc meklēti īrnieki. Ar dažādām firmām (sākumā – ar savējiem, bet tad arī ārzemnieki (patiesībā – ārzonnieki) izmēģināti) līgumi uz dažādi gariem termiņiem slēgti ne reizi vien, solījumi biruši kā no pārpilnības raga, bet fakts ir bēdīgs – jau apmēram desmit gadus ēka ir slēgta, nu jau arī tehniskā stāvokļa dēļ. Katrs no apsaimniekotājiem aiz sevis atstājis aizvien lielākus parādus un nu tie jau mērāmi miljonos levu (atmetot nulles un pareizinot ar 4,5 sanāk, ka simtos tūkstošu latu). Un tie ir tikai parādi, nerēķinot nolaistās ēkas sakārtošanas un mūsdienīgošanas vajadzības. Žēl, jo ēka ir iespaidīga skaista un tad, kad pateikta funkcija, to var arī nepārprotami redzēt – kas gan cits, ja ne cirks tāda dizaina/arhitektūras ēkā (sk.bildi). Jā, tas atkal jau ir diezgan tipisks “nekrāsas betona klucis”, bet tomēr viens no glītākajiem un ar specifisku funkciju.

Kuriozs skats bija vērojams visu iepriekšējo nedēļu (tikai es neattapos nobildēt) – uz Kišiņevu bija atbraucis ceļojošais cirks un savu telti uzcēlis betonētajā laukumā “īstā” cirka priekšā.

Lai nebūtu tā, ka šodien tāds bēdīgs stāstiņš, pielikšu nelielas kaifīgas beigas – 2 bildes un komentāru. Moldāvi laikam ir lieli kafijas dzērēji – ne vien kafejnīcu ir daudz un kafijas automāti un būdiņas ir vai visās centra ielu malās, bet ir arī “braukājošās kafejnīcas” – smuki aplīmēti “bulku vāģi”, kuros iestellēti profesionālie kafijas automāti un ikviens garāmgājējs var tikt pie kafijas. Tie stāv ielu malās (uz trotuāra vai kāda maza brīva laukumiņa) vietās, kur ir liela cilvēku plūsma. Manas mājas tuvumā regulāri stāv divas šādas – viena pa labi, otra pa kreisi, apmēram 200 metru attālumā viena no otras, tiesa gan – katra savā ielas pusē. Es vēl neesmu nomēģinājusi, jo cena ir visai līdzīga kafejnīcu cenām un tad es labāk kafiju dzeru civilizētos apstākļos – telpās vai uz terases. Bet piekrišana no vietējiem ir un pa pilsētu ne viens vien staigā ar līdzņemamās kafijas glāzēm/turzām rokās. Es katru reizi pasmaidu, kad eju garām, jo ideja man teorētiski patīk. Diez vai vēl kādā valstī kaut kas tāds ir?