Šodien, otrdien, uz augstskolu devos it kā “tikai” uz 2 lekcijām pie bakalauriem, bet sanāca ļoti intensīva diena.

Tā nu ir, ka līdz šim ULIMā nevienam īsti nav bijis laika ar mani “nodarboties”, bet tas arī saprotams – nākamās nedēļas sākumā augstskola ar vērienu svinēs savu divdesmitgadi un tad nu visi ir ne pa jokam noskrējušies.

Tiesa, šodien bija interesanti. Man, kā ieplānots, bija lekcija pie bakalauriem, kad pēkšņi pavērās durvis un Vitālijs māja ar galvu – vajag aprunāties. Atvainojos studentiem un izgāju. Izrādās – esot jāiet tikties ar rektoru. Tūdaļ, jo citā brīdī rektoram neesot laika. Nu, ko vajag, to vajag. Vienojāmies ar studentiem par padsmitminūšu ārkārtas pārtraukumu (viņi gan bija nesen no pusdienu pārtraukuma atgriezušies) un devos līdzi.

Tikāmies piecatā: es, rektors, vicerektore (ar viņu kontaktējāmies projekta pašā sākumā, tāpēc bijām “teorētiski” pazīstamas un vienu reizi pat pa telefonu runājušās), Ekonomikas fakultātes dekāns un Vitālijs – atbildīgais par starptautisko sadarbību un lielā mērā par mani šī mēneša laikā. Vēl bija arī iemūžinātājs/fotogrāfs, kas sarunas laikā ņēmās ne pa jokam, un vīrietis, kurš visiem atnesa kafiju vai tēju – ko nu kurš vēlējās. Varbūt sekretārs, nezinu, jo netika stādīts priekšā.

Rektors ir visnotaļ solīds sirms kungs (labi, uzreiz precizēju – no “lielajiem” – apmēram mana auguma), kurš sāka ar solīdu “atvainošanos” – valodas esot bagātība, bet viņš, diemžēl, no svešvalodām zinot tikai krievu. Protams, atsmaidīju, man nav problēmu runāt krieviski. Tad nu viņš īsi pastāstīja par sevi, saviem uzskatiem un to, kā veido/vada šo augstskolu (joprojām nezinu, kas ir tās īpašnieks, kādā brīdī kādam uzjautāšu). Abi vienojāmies gan faktā, ka Eiropas Savienība dod daudz attīstības iespēju, gan – ka krievu valodas zināšanas ir noderīgas. Protams, uz jautājumiem par to, kā man te klājas un kā esmu iejutusies, atbildēju kā ir – ka visnotaļ labi. Bija vēl kaut kādi “pieklājības teikumi”, bet bez īpašas nozīmes. Protams, saņēmu ielūgumu piedalīties visos augstskolas jubilejas pasākumos, ieskaitot dalību zinātniskajā konferencē pirmdien un, protams, es visam piekritu – tāpēc jau šeit esmu, lai maksimāli būtu klāt augstskolas dzīvē.

Vienojāmies arī, ka pēc jubilejas pasākumu beigām, atradīsim laiku lai parunātos gan ar vicerektori (viņa ir bijusi Moldovas Izglītības ministra vietniece un tādēļ visnotaļ kompetenta arī “Eiropas izglītības konceptu” un līdzīgos jautājumos), gan ar Ekonomikas katedras dekānu – par iespējamu tālāku sadarbību. Man jau arī tas viss interesē, gaidīšu nākamo nedēļu (kas būs arī mana apmēram priekšpēdējā – kā skrien laiks!).

Vēl dekāns un Vitālijs saņēma no rektora uzdevumu saorganizēt man “izklaides programmu”. Vai uz xx (neatceros nosaukumu) vīna darītavu arī? – viens no viņiem uzjautāja. Jā, arī uz turieni, bet uz kādiem koncertiem arī vajagot. Nu, redzēsim. 🙂

Jau pirms tam, kādā brīdī kad gaidīju prodekāni un Ekonomikas fakultātes faktisko plānotāju Jūliju, iebāzu degunu pie dekāna (viņš tajā brīdī bija brīvs) un teicu, ka kaut kad taču mums arī derētu bez steigas aprunāties. Arī vienojāmies par nākamo nedēļu, bet paspējām arī drusku parunāties. Interesanti, izrādās viņš pats pēc izglītības ir sociologs. Un Ekonomikas fakultātes dekāns. Nezinu vai tā gadās bieži, bet tas ir labi – tad arī fakultāte kopumā nevar pārāk aizrauties ar “plikiem skaitļiem”. Par to arī abi kopā pasmaidījām, jo atzinos, ka es arī esmu “cilvēciskā virziena” pārstāve un arī mācot savus priekšmetus uzsveru cilvēka vietu un lomu. Tas abiem bija patīkami. Bet tad arī nāca Jūlija un man bija jāskrien.

Jūliju vajadzēja, jo atkal bija neskaidrības ar lekcijām (vakar maģistranti teica, ka piektdien “manā laikā” viņiem ir kas cits ieplānots). Jā, atzinās Jūlija, manas lekcijas tomēr būšot ceturtdienās. Labi, ka uzjautāju, jo nezinu vai citādi kādam būtu ienācis prātā arī man to pateikt. Viņi laikam informāciju par nodarbību sarakstiem un izmaiņām pārraida telepātiski. 🙂 Varbūt arī, ka nav slikti tā, kā tagad ir ieplānots, jo citādi piektdiena bija mokoši gara – no 11iem līdz pusdeviņiem vakarā ar pagaru patukšu vidu. Tagad tad mans lekciju grafiks ir šāds: pirmdienu vakari un otrdienas rīts/agra pēcpusdiena, tas pats ceturtdienu vakaros un piektdienu rīta/pēcpusdienas gabalā. Lai nu tā būtu. Auditoriju arī sola, ka būšot turpmāk visu laiku viena un ar nodrošinātu tehniku (to priekš manām lekcijām patlaban staipām kā kaķis peli – no viskurienes, ieskaitot pat, ka 2 reizes nebija brīva laptopa un tad “aizņēmāmies” no viena no studentiem…). Cerams, ka viss sakārtosies, tiesa gan, no jau notikušajām 5 lekciju reizēm, nevienu vēl neesam sākuši laikā…

Pēc lekcijām ar Jūliju aizgājām uz bibliotēku jeb varbūt bibliotēkām (pavisam tā ir izvietota 4 telpās/vietās dažādos stāvos un korpusos, ieskaitot manis jau pieminēto mediatēku – tā ir bibliotēkas sastāvdaļa). Ar bibliotēkas vadītāju (tā, protams, ir viena) īsi parunājāmies, bet tad viņas vietniece mani veda “ekskursijā” un bija tiešām interesanti, jo varēja just, ka viņa ar sirdi ir tajā darbā iekšā. Un mani jau arī bibliotēku lietas principiāli/sistēmiski interesē (sveiciens Venerandai! :)). Droši vien par to kādā brīdī uzrakstīšu atsevišķi, lai šis stāsts nesamērigi nestiepjas garumā.

Uzzināju arī vienu ļoti patīkamu jaunumu – esot plānots, ka nākamnedēļ atvērs arī jauno un superīgi izremontēto mediatēku – manis kritizētā ir pagaidu variants kā nebūt piemērotās telpās. Iepriekš es nevienam nebiju jautājusi uz cik ilgu laiku, jo (pašai šķiet, ka diezgan loģiski) biju nospriedusi – ja jau studiju gada sākumā nav vaļā, tad arī nebūs… Pagaidām izskatās, ka viss ko augstskola atjauno vai remontē ir ar vērienu darīts. Došu ziņu, kad tikšu jaunajā mediatēkā.

Pēc tam “Jūlija noķēra mani” – sākām runāties par dažādiem organizatoriskiem un metodiskiem jautājumiem, jo viņa māca “manu priekšmetu” tiem studentiem, kas izvēlējušies studijas franču valodā (tāda opcija te tiek piedāvāta). Izrādījās, ka daudzās jomās mūsu viedokļi ir līdzīgi un tas bija patīkami. Tad kopā paskatījāmies kā mēs taisām/noformējam studiju kursu programmas un kā viņi, ko viņi varētu pārņemt (mūsu programmas ir uz kādām 2 lapām, viņiem uz 8… – kur apmēram viens un tas pats vai skaistas frāzes tiek maltas uz riņķi…) un tad pulkstenis jau bija gandrīz seši vakarā. Arī ar Jūliju sarunājām, ka pēc svētkiem mēģināsim atrast brīdi vēl kādai papļāpāšanai (nu labi – pieredzes apmaiņai).

Varbūt jūs no maniem stāstiem esat pamanījuši, ka Jūlija visu laiku ir “jāķer”, jo viņa visu laiku kaut kur skrien. Uzjautāju. Jā, prodekānes amatā viņa esot jau veselu mēnesi (nu jā – viss jauns), plus vēl mazliet lekciju studentiem, plus vēlme visu sakārtot tā, lai visām pusēm (gan studentiem, gan pasniedzējiem, gan administrācijai…) labi, gan viņu salīdzinoši mazattīstītākā datorsistēma, kas liek tīri fiziski skriet vairāk…

Ar smaidu būs kādā brīdī jāuzjautā, vai viņiem zemestrīce bijusi vai: iepriekš man Violeta teica, ka strādā kopš septembra, šodien Jūlija, vēl kādu dienu iepriekš – dekāna sekretāre. Interesanti, bet var jau būt, ka sagadīšanās. Nevienam citam vairāk neesmu jautājusi, cik ilgi viņi strādā. Varbūt visi kopš septembra? Vienīgi par rektoru un vicerektori zinu droši – viņi tajos amatos bija jau vismaz pavasarī un no augstskolas info esmu sapratusi, ka rektors tajā amatā ir jau kādu laiku. 🙂