Rio Tinto

Tā kā lidmašīna atpakaļlidojumam man bija tikai puspiecos pirmdienas pēcpusdienā, bija jāizdomā kā labi pavadīt pirmdienas priekšpusdienu – interesanto laiku, kad mantas jau sapakotas un izvāktas no numuriņa. Tātad – nekāda dižā iepirkšanās nav ieteicama. Kas atliek? Muzeji un līdzīgas vietas. Es savu sākumā doto vārdu esmu turējusi – nevienā muzejā nebiju, bet skaistuma redzēju daudz.

Mana izvēle bija Soltleikas pievārtē (nu, apmēram tā kā mūsu Jugla varbūt) Rio Tinto esošie dārzi un izglītojošās takas – jāturas arī pie iesāktās fizisko aktivitāšu daļas. Nokļūšana turp interesanta: vispirms jābrauc ar tramvaju (maksas virziens), pēc tam ar bezmaksas autobusu, bet mēģināšu par visu secīgi. Sākums tātad – tramvajs. Tā kā iepriekšējā dienā biju veiksmīgi apguvusi braukšanu bezmaksas virzienā, naivi iedomājos, ka viss būs vienkārši. Biju bijusi pat tik prātīga, ka tūristu informācijas centrā apjautājos, vai pieturā esošajos automātos biļetes var nopirkt ar karti, uz ko saņēmu pārliecinošu pozitīvu atbildi. Nu, tas jauki, un arī iepriekšējā dienā pieturā grozoties biju redzējusi “karšu ieliekamo caurumu”. Tā kā parks ir atvērts no 9iem un diena atkal tika solīta karsta, ceļā devos laicīgi – ap pusdeviņiem. Man bija vajadzīga tā pati pietura, tikai jākāpj citā tramvajā. Vienkārši, vai ne?

Jā, bet tikai līdz biļešu pirkšanas brīdim. Jo tad atklājās, ka ar karti maksāt nevar vis, vajadzīga tikai un vienīgi skaidra nauda. Un kā tad ar “karšu caurumu”? Mana neuzmanība kopā ar vēlamajām iedomām – tas izrādījās banknošu ievietojamais caurums. Izlasīju arī, ka sods par braukšanu bez biļetes ir 170 dolāri. Man vajadzīgās turp un atpakaļ biļetes cena – 4,70 dolāri. Biļete iznāk stipri lētāk. Tikai jātiek pie skaidras naudas, jo man makā bija 2 dolāri (esmu karšu maksājumu fane un līdz šim viss bija ritējis ļoti labi). Kur lai dabū skaidru naudu? Jā, manā viesnīcā ir bankomāts, bet pa sauli tik tālu (nu labi, kādas 5 minūtes) atpakaļ doties negribējās. Pagrozīju galvu cītīgāk – turpat tuvāk vēl 2 viesnīcas, pie tam milzīgas. Nevar būt, ka tur nebūs bankomātu. Aizgāju. Bija. Taču arī te mani gaidīja neliels pārsteigumiņš – automāts ar tik sīkām vienībām kā 5 dolāri neķēpājas. Jāizņem vismaz 20. Nu, ja nav variantu, tad nav. Izņēmu un devos atpakaļ uz pieturu. Pieturas tablo, kā jau tas mūsdienās ir daudzviet, bija redzams, ka manējais būs klāt pēc 4 minūtēm. Lieliski.

Kāpu tik iekšā un minūtes 15 braucām aizvien piekalnēs uz augšu. Arī te pieturas bija salīdzinoši patālu viena no otras. Tramvaja galapunkts – University Medical. Vispār jau pēdējās 3 pieturas bija saistītas ar Jūtas štata universitāti. To, ka Amerikā universitātēm ir “ciemati” (campus) es, protams, zināju, bet to, ka tie var būt tik milzīgi gan nē. Tos labi koptos zālājus vien kas var appļaut. Par ēku izmēriem un attālumiem vienai no otras pat nerunāju. Bija arī patīkama nianse – es tagad zinu, ka ASV ir arī daudz slaidu jauniešu. Nebiju viņus redzējus Soltleikas centrā, jo – viņi taču ir universitātē! Vispār, pilsētā bija daudz velosipēdistu, universitātes pilsētiņā vēl vairāk, ne mazums arī skeitbordistu. Tas vispār izskatījās labi – izkāpj no tramvaja, uzkāpj uz dēļa un aizbrauc.

Zināju, ka no tramvaja galapunkta man tālāk jābrauc ar bezmaksas melno busu. Kad ar melno, tad melno – nodomāju. Tas atejot no ielas pretējās puses. Nonākot galā izkāpu un nevienu busu vai pieturu tuvumā neredzēju, bet ielai pāri pārgāju. Redzēju ka ielas malā stāv pāris cilvēki. Piegāju klāt indiskas izcelsmes puisim un uzjautāju, vai te gaida melno busu. Viņš atbildēja apstiprinoši – viņš arī to gaidot. Tas labi. Nu tad gaidām kopā.

Grozu galvu, skatos apkārt, jo ir skaisti – esam tādā kā puskalnā virs pilsētas. Pēkšņi pamanu, ka man pazīstamais melnā busa gaidītājs sakustas. Es līdzi. Bet tuvojas balts buss! Ak jā, izrādās, līnijas nosaukums ir “melnā”, busa krāsa var būt visāda. Tā ir vēl viena Soltleikas nianse: arī tramvajiem nav numuru, ir krāsas. Protams, ja labi meklē, var atrast, kur pieturu un galapunktu numuri sarakstīti, bet vispār runāts tiek krāsās. Es tā arī nenoskaidroju no un  uz kurieni dodas melnais buss, bet zināju, ka tas man der. Iekāpām un braucām. Buss starp universitātes (medicīnas fakultātes?) ēkām līkumoja piekalnē tik aizvien uz augšu. Bet nu tās ēkas! Milzīgs vēža pētniecības centrs, ne mazāks acu centrs. Kādai daudzstāvu autostāvvietai uz plakanā jumta bija nolaidies mediķu helikopters un uz nestuvēm no tā laukā izripināja cilvēku – droši vien tajā ēkā vai tuvumā bija vēl kāda klīnika. Pēc brīža braucām garām dažādām bērnu klīnikām un neiropsiholoģijas pētniecības centram… – neaptverams plašums un lielums. Salīdzinot ar šo, “mana” Pacific Lutheran University Takomā tāds knislis vien bijusi. Nu jā, tā bija privāta, šī – štata universitāte.

Kādā pieturā izkāpa “mans puisis”  un izkāpjot piekodināja vadītājam, lai tas mani izlaiž pie dārziem. Jauki. Kādu gabaliņu pabraucot bijām arī klāt. Dārzi bija tik lieliski, ka aprakstīt vienkārši nav iespējams. Man ir milzums bilžu, kādu te pielikšu, bet vispār jutos kā paradīzē – viss zied un smaržo, tā sakopts, ka narcišu un citu ziedošu augu pilni visi dārza krūmi un nostūri. Sapratu, cik ļoti man ir paveicies, jo šajā karstumā pēc pāris dienām tas viss skaistums būs noziedējis un nedomāju, ka vēl kādā gada brīdī parkā ir tik skaisti. Klīdu pa dārza taciņām gandrīz kā transā. Apkārt čivināja bērneļi (bija atvesti uz dabas mācības stundām) un klaiņoja vēl pa kādam man līdzīgajam.

Apmēram pusstundā biju izstaigājusi pusi dārza un sapratu, ka jādodas dziļāk, kur mani gaida “wilderness trails” – kartē iezīmētas dabas takas. Tas bija pavisam cits, bet ne mazāk jauks gājiens. Taciņas mazas un šauras, vijas pa dažāda veida mežiņiem, krūmiem un klajumiem, daudz visa kā savvaļā ziedoša un plaukstoša. Kopā te nostaigāju krietni vairāk par stundu un izgāju praktiski visgarāko iespējamo maršrutu. Sākumā tas bija vienkārši skaists gājiens gar čalojoša strauta malu ar vietumis skaistās vietās noliktiem soliņiem. Ieskatoties kartē redzēju, ka tālāk taka atgādina zāģa zobus.

Pieredzējušie jau smaida – tas, protams, bija serpentīns – gājēju celiņš augšup kalnā. Nebiedēšu lieki – tā nebija nekāda klinšu kāpšana, bet krietni slīpas gājēju takas. Aizelsties dabūju krietni un vietumis arī galva mazliet reiba, jo kartē divās vietās bija atzīmēts arī sasniegtais augstums – 5200 un 5420 pēdas virs jūras līmeņa. Protams, lielu daļu ceļa – saule tieši virs galvas un ēnas nav. Cik labi, ka bija cepure. Bet karsti jau bija dikti. Taču tas skaistums atsvēra visu un no augstajiem punktiem pilsēta tiešām gulēja man pie kājām – iespaidīgi un pārsteidzoši. Šajā pastaigā brīžiem man pietrūka kompānijas – kāda ar ko dalīties “ui!” un “ai!” iespaidos, bet kopumā tomēr nebaidos teikt, ka biju laimīga. Visu studiju gadu esmu bijusi cilvēkos un šīs garās pastaigas bija lieliskā manas vientulības deva. To tad šajās dienaš arī izbaudīju no sirds.

Kad nu biju atpakaļ dārzos, izmetu vēl kādus līkumiņus, bet arī dārzi bija saules piekarsuši, tālab ap pusvieniem devos gaidīt melno busu. Pēc brītiņa tas bija klāt, arī tramvajs jau stāvēja pieturā (galapunkts kā nekā, un katrs pats piespiežot pogu atver durvis un kāpj iekšā). Kondicionētais gaiss bija lielisks un tās 9 minūtes līdz atiešanai patīkamas. Atceļš bija tiešām ātrs – tramvajs lejup uz pilsētu nesās kā traks. Pasažieri pat tika brīdināti pieturēties un, ka pieturai tuvojamies ātri (approaching fast). Protams, ar neizbēgamo straujo bremzēšanu. Ievēroju, ka vietām, kur tramvajs šķērsoja ielas slīpākās vai īpatnējākās vietās, pie sliedēm bija pat nelieli šlagbaumi un autiņi pacietīgi pie tiem stāvēja un laida mūsu lidojošo brīnumu garām.

Mazliet pēc vieniem biju atpakaļ viesnīcā. Bezmaksas buss, kas mani vestu uz lidostu bija norunāts uz trijiem, bet, kā kā man nekā cita ko darīt vairs nebiju, pieteicos, ka labprāt došos uz lidostu jau agrāk. Pēc 20 minūtēm (ap pusdiviem) buss bija klāt un vēl pēc maza brītiņa biju lidostā. Labi, ka tā. Bet par to uzrakstīšu atsevišķā, un kā izskatās, šīs sērijas pēdējā stāstā.

Saite uz fotogaleriju.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s