Pirmā diena Soltleikā

Ja pieņemam, ka diena sākas ar pamošanos, nevis tajā pēcpusnakts brīdī, kad ierados, tad ar to arī sākam. Protams, kā jau tas notiek ar pārgurušu cilvēku jaunā vietā, gulēts diez ko labi nebija, bet ap astoņiem cēlāmies vien augšā un devāmies brokastīs.

Nav jau ziemeļeiropa, kur brokastis “pa mūsējam” bagātīgas un nav arī dienvidzemes, kur brokastīs ir mazmaizīte ar kafiju, te ir kaut kas pa vidu. Pietiekamā daudzumā visādi neveselīga ēdiena veidi (baltmaize grauzdiņiem, kēksiņi, kaut kādas jocīgas siltas maizītes un, protams, saldās pārslas… Tam pa vidu tikai biezputra. Bet ne par to stāsts. Interesantākā uzparikte ir pankūku iegūšanai. Process sastāv no 2 daļām – vispirms no tāda kā kafijas automāta glāzītē jāiepilda mīkla. Tad ar glāzīti jādodas pie vienas no trim speciālajām pannām un jācep katram savējā pankūka. Rezultāts ir līdzīgs biezajām rūtainajām vafelītēm, kādas arī pie mums šur un tur var dabūt. Pēc struktūras arī kaut kas pa vidu starp pankūku un vafeli, smuki apaļš. Pielieku arī  bildīti, kur redzami abi mani istabas biedri pie brokastgaldiņa.

Saite uz mazu viesnīcas fotogaleriju. Daudzie policijas auto sabildēti maniem vīriešiem par prieku. Vienurīt visi viesnīcas stāvlaukumi bija pilni ar šādiem. Uzjautāju – viņiem kaut kādas mācības viesnīcas konferenču zālē notiekot.

Nu jau esmu bijusi brokastīs divas reizes un tas piedāvājums sāk šķist apnicīgs. Redzēs ko teikšu pēc nedēļas. Bet izvēles jau īsti nav – kaut kas ir jāēd un, pretēji, ēšanas dēļ bankrotēt arī negribas. Te mums brokastis ir iekļautas cenā, pilsētā ēstuvēs cenas ir diezgan nopietnas. Piemēram, šodien visu dienu nebija sanācis paēst (neskaitot brokastis) un kad nu pēc četriem sapratu, ka tā nevar, piegāju pie mūsu konferenču centra ēstuvītes un nopirku vidējo kafiju late un kēksiņu (ak dievs, drīz es uz viņiem paskatīties nevarēšu), jo nekas cits nebija palicis. “Spriedums”  – sešarpus dolāru!!! Būs vien jāturpina kārtīgi ēst tās pašas brokastis un sagādātie krājumi istabiņā.

Kā tiku pie krājumiem? Otrdiena mums bija brīva (konference sākas trešdien) un pamodušies domājām ko darīt. Domājām, domājām, kamēr sadzirdējām, ka ārā plīkšķēdams līst lietus. Nekas cits neatlika kā pieņemt vienīgo saprātīgo lēmumu – jādodas iepirkties – tak zem jumta būsim un vēl par materiālo kompensāciju mājās palicējiem parūpēsimies.

Lietuvieši iepriekšējā dienā bija aizstaigājuši līdz tuvākajam pārtikas veikalam un paziņoja, ka otru reizi kājām neies. Es viņus pat saprotu, jo līdz tuvākajam veikalam ir 25 minūšu gājiens un atpakaļceļš, stiepjot ūdens pudeles un pārtikas krājumus pusdienām un vakariņām nav diez ko jauks. Lietū jau nepavisam. Ko darīt? Protams, jādara tas, ko dara visi kārtīgi bez auto palikuši amerikāņi – jāsauc taksis.

Lūdzu, nesaķeriet šausmās galvu par šādu “izšķērdību”  – braucām sešatā (pasūtot attiecīga lieluma taksi, kas nav problēma) un brauciens uz vienu pusi katram izmaksāja “veselu”  dolāru. Nez vai jūs ar auto līdz tuvākajam lielveikalam varat lētāk aizbraukt. Kad iepirkšanās bija galā, aizgāju uz klientu servisa centru un kautrīgi jautāju, vai viņi varētu iedot kādu takšu kompānijas numuru,  ko varam sazvanīt. Meitene teica, ka nē – viņa pati sazvanīšot kompāniju un visu noorganizēšot (sapratu, ka tas ir visai ierasts pakalpojums) un tā arī notika, pēc minūtēm 10 taksītis bija klāt un mēs katrs par savu otru dolāru tikām ērti aizvizināti uz viesnīcu. Jā, par tādu naudu var ar taksi braukāt. Google Maps paskatījos, ka ar kājām tas būtu bijis mazliet vairāk kā 20 minūšu gājiens (Maps gan nerēķina ūdens pudeļu svaru un visu pārējo). Un ūdens ir jāpērk, jo krānā esošais ir ar nepatīkamu hlora smārdu – pamēģināju.

Ā! Laikam neuzrakstīju uz kurieni braucām. Protams, uz Walmart un krietni “pastrādājām”  tur, kamēr visu kārtīgi izrevidējām, palaikojām, iekrāvām ratos, jo gribējās, izkrāvām, jo izskatījās, ka par daudz gribam… – tā pavadījām kādas 4,5 stundas. Kad servisa centrā vienai dāmai pajautāju, kāds tad ārā laiks, viņa teica – feins, protams, atbraucu ar velosipēdu. Kad es teicu, ka mēs gan pa lietu atbraucām, viņa pabrīnījās, bet tad noteica – jā, viņa esot dzirdējusi gan, ka no rīta esot lijis lietus… Jā, ieprikšanās vispār ir nopietna lieta, bet Amerikā tas ir smags darbs pat tad, ja tikai viens lielveikals dienas kārtībā.

Atbraukuši mājās kaut ko uzēdām un domājām, ko darīt tālāk. Atvilkām elpu un ar kājām devāmies pilsētu apskatīt. Es gāju viena, jo gribēju uz centru, bet pārējie tur bija bijuši jau vakar.

No viesnīcas līdz nosacīti centram mums ir 20 minūšu gājiens Iarī līdz konferences mājvietai). Viena no pirmajām “pieturām”  pēc galvas grozīšanas uz centru ejot man bija tikai šogad atvērtais milzonīgais iepirkšanās centrs (mall) City Creek (uzrakstu uz reiz – pēcpusdienā principā neko nepirku, kaut arī veikalos ieskatījos). Šis ir tipisks Outdoor Mall jeb daļēji brīvdabas iepirkšanās centrs – veikali paši, protams, ir telpās, bet tos savieno vai atdala ielas. Vietām pilnīgi vai daļēji segtas ar stiklu. Tas milzonis ir 2 stāvos un aizņem vairākus kvartālus. Par veikalu skaitu nevaru neko pateikt, jo pati visu neizstaigāju (drīzāk kādu trešdaļu) un jau tā apnika, ka muku laukā. Protams, ir ļoti skaisti viss.

Saite uz City Creek galeriju.

Atveldzēties aizmuku turpat pāri ielai uz Temple Square. Nezinu, kā lai precīzi pasaka, kas tas ir. Ideja – Soltleiku ir dibinājuši mormoņi un šis ir viņu baznīcas vēsturiskais rajons, kas izpleties krietni plaši un ir ārkārtīgi skaistu dārzu ieskauts. Patreiz pilnos ziedos ir pavasara puķes – tulpes, narcises, hiacintes…, arī kokiem plaukst sīkas lapiņas, daļa zied. Vienkārši reibinoši skaisti. Fotogalerijas gan droši vien sakārtošu tikai mājās esot. Tagad, kad konference jau sākusies tādām lietām galīgi nav laika.

Pēc tam devos atkal tālāk papētīt pilsētu. Mans ceļš veda garām milzīgajai Energy Arena, kas ir mājvieta NBA basketbolkomandai Utah Jazz (sveiciens Voldemāram un citiem basketbolistiem). Aiz tās sākās tāds diezgan šaubīgs rajons – cilvēku maz, ēkas pelēcīgas, bet turpināju vien iet, jo biju kartē skatījusies, ka kaut kur uz priekšu vajadzētu būt otram slavenajam un vismaz tikpat milzīgajam “molam”  – Gateway. Nu jā, tā otra mala pieguļ ātrgaitas šosejai un vietējie pārsvarā piebrauc no turienes. Pastaigāju arī pa šo (arī apmēram trešdaļu redzēju) un tad sapratu, ka sāk jau krēslot un jādodas atpakaļ. Bija iespaidīgi, pārstāvētas gan Latvijā zināmas, gan nezināmas firmas, bet galvenais jau abiem “moliem” tas grandiozumus – katrs aizņem vairākus kvartālus, ir slēgtas vai vaļējas galerijas pāri ielām, ūdenskritumi, strūklakas un mākslīgas iekšējās upītes, protams, arī milzums ēstuvju grūtā iepirkšanās darba darītājiem.

Saite uz mazu (tikai 5 bildes, jo iepirkšanās ir ļoti nogurdinošs darbs) Gateway galeriju.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s