Mīnus pirmais stāsts jeb – pirms sākuma

2012.gada 16.aprīlis. Rakstīts lidmašīnā, reiss Rīga-Parīze.

Kaut to, ka gribu lidot uz kompānijas Morinda ikgadējo konferenci ASV konferenci, izlēmu jau rudenī, visa aktīvā rīcība sanāca diezgan jau pēdējā brīdī un, kā jau tādās reizēs pienākas, ar pietiekamu daudzumu dažādu “pārsteiguma izpriecu”. Tiesa gan, Mērfijs bija žēlīgs un viss noritēja un beidzās labi, protams – ne tik lēti, kā būtu bijis savlaicīgi plānojot. Varbūt vienīgi viesnīcas izdevumi būs mazāki par normālajiem, bet par to vēlāk, jo vēl jau nav zināms.

Ar vienu aci aviokompāniju piedāvājumus vēroju jau pāris mēnešus, taču nevienu “superdarījumu” noķert neizdevās. Divas-trīs nedēļas pirms lidojuma ar mērenām šausmām vēroju, kā ceļas biļešu cenas un cik ārkārtīgi neērti, izrādās, ir lidot no Rīgas uz Soltleiksitiju – pārsēšanās reižu skaits un gaidīšanas laiki bija traki, un cenas tāpat. Un tad man trāpījās kaut kas laimei līdzīgs ar FlySiesta starpniecību. Šis stāsts gan sākās vēl senāk – līdz ar AirBaltic nedienām. Vienā brīdī (kādu pusgadu atpakaļ? – īsti neatceros), pašā skandālu karstumā daudzas ceļojumu un aviobiļetes tirgojošās kompānijas izņēma AirBaltic no sava piedāvājuma. Un, lūk, gandrīz nupat FlySiesta “ielika atpakaļ” AirBaltic un pēkšņi es ieraudzīju ļoti labu lidojumu piedāvājumu un pat par saprātīgu cenu! Par 626 latiem iegādājos interesantu un pārsteidzoši ātru (kopējo lidojumu/gaidīšanas) ilguma ziņā: turpceļā pavadīšu 21 stundu (ar pārsēšanos Parīzē un Atlantā), atpakaļceļā pat tikai 16 – jo no Soltleikas lidošu tieši uz Parīzi un no turienes uz Rīgu). Stundu skaits un biļetes cena ir laba, jo jāņem vērā, ka pirku tomēr ļoti vēlu un Soltleika ir apmēram “tajā krastā”, kas nozīmē, ka lidojums, piemēram, līdz Ņujorkai būtu apmēram pusceļš.

Kad nu šo piedāvājumu biju atradusi, nolēmu, ka ir īstais brīdis elektroniski pieteikties ceļojumam uz ASV (tas tagad ir vīzas vietā). Sāku aizpildīt formu un izrādījās, ka mana visnotaļ derīgā pase vairs nav derīga ieceļošanai ASV (2007.gadā viss bija OK) – esot vajadzīga jauna – biometriskā pase. Paldies, tev, valsts – pati izdod pases, pati nosaka derīguma termiņu, kurš, izrādās nav gluži taisnība un tad laipni atļauj par pilnu maksu pirkt jaunu pasi priekšlaicīgi. It kā jau 15 lati nav dikti liela nauda, bet vienalga nepatīkami.

Jautrākais sākās tad, kad ieraudzīju vēl 3 lietas: 1) izdevīgā lidmašīnas biļete jāapmaksā 24 stundu laikā, pēc tā cena var mainīties; 2) pases izgatavošanas standarta termiņš ir 10 darba dienas (knapi varu paspēt uz lidmašīnu – pa taisno no PMLK ar gluži siltu pasi), bet maksāt stipri vairāk par izgatavošanu 2 dienu laikā arī negribas; 3) elektronisko atļauju iebraukšanai ASV var dabūt tikai ar “īsto” pasi un pastāv varbūtība, ka atļauju var nesaņemt. Bet manā situācijā – biļetes, tātad, jāpērk tūdaļ, cerībā, ka visu citu paspēšu. Tas nebija patīkamākais lēmums, bet, protams, biļetes apmaksāju un nākamajā dienā devos pasūtīt pasi.

PMLP pirmajā piegājāienā viss veicās raiti. Protams, izstāstīju, ka jālido uz ASV un darbiniece pases izgatavošanas laiku spēja par pāris dienām saīsināt – lai es pasi varētu saņemt ceturtdienā, nevis pirmdienā (kā būtu formāli un kad man jau pēc 10iem jābūt lidostā). Ceturtdienā, kad gribēju “tikai”  izņemt pasi, gan nebija tik viegli – nācās rindā nosēdēt vairāk kā stundu. Pa tām gaidīšanas dienām biju izlēmusi, ka gribu arī jauno identifikācijas karti (kad pieteicos uz pases maiņu bija 30.marts un pieteikties nebija iespējams (to varēja izdarīt sākot ar 1.aprīli, bet tad mana pase formāli nebūtu gatava līdz izlidošanai…). Tā nu saņēmu pasi un tūdaļ arī pieteicos uz apliecību.

Tā kā pirms nedēļas es biju gan nofotografēta, gan savus pirkstu nospiedumus un parakstu elektroniski atstājusi PMLP datu bāzē, tad savā naivumā biju nospriedusi, ka tas būs ātri – uz to pašu datu pamata man arī apliecību uztaisīs. Bet nē. Tos datus laikam ” ieraksta citā kladītē”  – viss bija jādara no jauna, it kā datu bāzē šo ziņu nebūtu. Un tas ir datoru laikmets? 😦 Bet beigas bija laimīgas – pēc atgriešanās no ASV došos uz PMLP vēlreiz sēdēt rindā – uz apliecības saņemšanu. Protams, pieteicos arī uz tiem 120 bezmaksas elektroniskajiem parakstiem. Bet arī tur ir āķis – paraksti jau manā kartē būs, bet – lai tos ” dabūtu ārā” vajadzēs nopirkt speciālo karšu lasītāju. Kādam būs labs bizness Latvijā. Atkal jau – nav dikti dārgi, ap kādiem 10 latiiem Latvijas interneta veikalos, bet vienalga papildu izdevumi. Tā kā mums ģimenē jau 2 šīs kartes ir (vai tūdaļ būs) un gan jau arī vīrs pieteiksies, tad es skopuli sevī mierinu, ka uz 3 cilvēkiem 10 lati ir ok. Bet – par šo niansi nevienu informāciju nebiju manījusi – tikai triumfējošo lielisko eparakstu piedāvājumu.

Protams, tiklīdz saņēmu pasi, uzreiz vajadzētu aizpildīt to elektronisko formu. Bet arī te neliela nervu pārbaude sanāca. Ceturtdiena man saplānojās saspringta, ar virkni visādu darbu. Biju nolēmusi, ka anketu aizpildīšu no darba datora (jo no iPada nevaru izdrukāt) pa ceļam uz lekcijām Jelgavā. Piesēžoties pie datora un atverot anketu konstatēju, ka ir jānorāda lidojuma numurs. Bet, protams, tie papīri man bija mājās… Sapratu, ka nervozā dīdīšanās (ja nu nedod atļauju) vilksies līdz pavēlai vakarstundai – kad atgriezīšos mājās. Protams, lekciju laikā par šo nedomāju, bet mājās ierodoties pirmais skrējiens bija pie datora un anketas aizpildīšana. Rezultāts, protams, bija pozitīvs un nu beidzot bija skaidrs, ka lidošu.

Taču arī tas vēl nav viss. 🙂 Kad rudenī/ziemā izlēmu, ka lidošu uz konferenci, par to painformēju arī savus lietuvas kolēģus un viņi laipni piedāvāja apmesties tajā pašā viesnīcā, kur viņi, jo esot laba cena un tikai minūšus 15 gājienā no konferenču centra. Protams, es teicu ka esmu ar mieru. Man bija jāpadod ziņa, kad būs skaidri konkrētie datumi. Ar tiem, kā jau rakstīju, es nočammājos. Bet, kad nu biju biļetes nopirkusi, devu lietuviešiem ziņu, ka esmu gatava pievienoties. Kolēģi atsūtīja viesnīcas saiti – lai es rezervējot sev numuru. Atvēru un man tika piedāvāts lielisks darījums – tikai kādi 1650 dolāri par 7 naktīm. Gandrīz nokritu – tas ir kādi 235 dolāri par nakti un tā nav šikākā viesnīca pilsētā. Bet – konference ir liela, numuri rezervēti un turienes viesnīcnieki nemaz nav dumjāki par jūrmalniekiem festivāla “Jaunais vilnis”  laikā. Līdzīga situācija ir visās kaut cik tuvu esošajās viesnīcās. 😦

Sūtīju izmisuma ziņu lietuviešiem – ka tas man nav pa kabatai. Un kārtējo reizi pārliecinājos, ka tīkla bizness ir labs bizness – augstākstāvošie rūpējas par “saviem apakšējiem”, arī tad, ja tie paši ko sastrādā (kā es ar savu čammāšanos). Saņēmu ziņu no sava sponsora Vaidasa, ka viņš ir ar mieru “dalīties istabiņā”  ar mani. Kā tas ir? To redzēšu, kad ieradīšos, bet teorija ir šāda: viņš ar savu dzīvesbiedri ir rezervējuši numuriņu savlaicīgi, bet abi vienojās, ka gulēšot vienā gultā, otru atdodot man. Kad jautāju, kā šo norealizēsim recepcijā, viņi atbildēja, ka skatīsimies uz vietas. Tad nu skatīsimies arī, bet ceru, ka man šonakt būs kur gulēt. Protams, vēlāk uzrakstīšu kas no tā sanāca. Lietuvieši ielidoja dienu vai pāris agrāk un arī projām dosies pirms manis, tāpēc ceru, ka, viesnīcai atbrīvojoties, uz man nepieciešamo papildu laiku varēšu tikt pie legālas gultasvietas. 🙂

Nu jau pietiks. Ceru, ka tie studenti, kuri pie manis mācījās Projektu vadību, ir guvuši skaidru priekšstatu par to, kā nevajag plānot projektus. Bet galvenais jau ir rezultāts un patlaban es sēžu lidmašīnā – mērķis ir sasniegts.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s