Mana skaistā svētdiena

Konference beidzās sestdienas vakarā un dalībnieki sāka posties mājup. Maniem istabas biedriem lietuviešiem uz lidostu bija jādodas astoņos no rīta. Es lidoju mājup pirmdienas pēcpusdienā. Tad nu jāsakaļ plāni iespējami vērtīgai brīvās pusotras dienas pavadīšanai.

Laiks mani lutināja – jau sākumā rakstīju, ka tas bija jauks, bet ar katru dienu kļuva aizvien siltāks, jau piektdien temperatūra pakāpās pāri 20 grādiem, bet svētdien un pirmdien – līdz 30. Saule ar minimāliem mākonīšiem. Ideāli (ja vien nav par stipru, tādam baltam cilvēkam kā es un vēl situācijā, kad ielas tik platas, ka ēnas praktiski nav – saule visu dienu “urbjas galvā”. Klausīju savu friziermāsu un abas brīvās dienas klejojumos devos ar cepuri – mati jāsargā. Nu labi, zem tiem esošās smadzenes arī, jo pirms 3 gadiem Havaju salu līdzīgi kodīgajā saulītē karstuma dūrienu dēļ cepures trūkuma dabūju un nelāgās sajūtas joprojām atceros.

Gan situācija, gan piektdienas karstuma pieredze man lika pieņemt, nu jau zinu, lielisku lēmumu – doties savās gaitās jau uzreiz pēc  lietuviešu aizbraukšanas no  viesnīcas. Tā arī darīju. Sākotnējais mērķis bija ļoti prozaisks – vajadzēja nopirkt vēl mazliet pārtikas atlikušajām dienām. Bet, kā jau rakstīju, arī aiziet uz pārtikas veikalu nav tik vienkārši – vismaz 20 minūšu gājiens uz katru pusi. Taksis atkrīt, jo esmu viena un tik nenormāli pirkties kā Walmartā šoreiz neplānoju. Nospriedu – aiziešu pagarākā rīta pastaigā, no kuras atgriezīšos caur pārtikas veikalu. Tā arī izdarīju. Viesnīcā atgriezos ap diviem – nogurusi, bet laimīga. Un ne jau par nopirkto pārtiku tā laime. 🙂

Tā kā lidmašīnā interneta nav, Soltleiksitijas iedzīvotāju skaita un citu ļoti svarīgu statistikas datu noskaidrošanu atstāšu jums pašiem. Stāstīšu par to, ko redzēju un pievienošu arī dažas bildes. Joprojām ceru, ka pēc atgriešanās uztaisīšu kārtīgu galeriju un tad došu ziņu, kur un kā tā pieejama.

Jau pirmajā dienā pēc atlidošanas biju aizgājusi uz Temple Square (un arī rakstīju par to), bet toreiz nepaspēju izstaigāt visu. Pie tam – redzēju arī, ka aiz šī kvartāla ielas sāk tā kā celties uz augšu un tur ir viena liela, glīta, interesanta ēka. Viesnīcā kartē apskatījos, ka tas ir Jūtas štata valdības ēku komplekss. Jāaiziet, ko citu. Tā arī darīju. No pa ceļam redzētā interesanta bija milzīgā Temple Square ēku kompleksā ietilpstošā konferenču centra ēka: pa tās fasādi gan vairāku kaskāžu ūdenskritums gāžas, gan uz tās jumta un vienā sānā “mežs”  aug – bildē mazliet var redzēt. Iespaidīgi.

Saite uz galeriju par Temple Square.

Interesants (no ārpuses, jo svētdiena) šķita “ģenealoģijas institūts”  – vieta, kur cilvēki varot meklēt savas saknes. Turpat blakus, gandrīz kā brīvdabas muzejā, notupusies “pionieru māja”  – nē, nē, ne ar sarkaniem kaklautiem. ASV par pionieriem sauc tos pirmos baltos cilvēkus, kuri šajās teritorijās ienākuši un mūsu priekšstatiem atbilstīgas apdzīvotās vietas veidojuši. Solteiksitijā viņi jūtami ik uz soļa.

Interesanta atkāpīte. Kad 2007./2008.ar Fulbraita stipendiju biju viespētniece Pacific Lutheran University (Takoma, Vašingtona štats), mana visciešākā sadarbība no amerikāņu puses veidojās ar Ketrīnu Pratu. Jau toreiz kolēģi teica, ka viņas senči bijuši starp Soltleikas dibinātājiem un Pratu vārdā pat iela nosaukta. Toreiz, protams, nedomāju par to, ka kādreiz staigāšu pa Ketrīnas senču pilsētu. Bet pastaigājos gan un kārtīgi.

Pēc tam, kāpjot augšup (un vēlāk pa paralēlo ielu – lejup) bija dažādu jauku privātmāju rinda. Pēc arhitektūras un sakoptības spriežot, tas ir labs rajons. Vēl augstāk kalnā – pionieru muzejs. Nobildēju un devos uz štata valdības ēku, jo tā ir patiesi iespaidīga un arī ļoti redzamā vietā novietota, no kuras puses lai nāktu. Kaut arī svētdiena, publiskās daļas durvis visas vaļā un man līdzīgi ziņkārīgie klīst vaļā mutēm. Un ir par ko – visa iekšpuse marmorā (nu jā, kalni rokas stiepiena attālumā), viss milzīgs, gaišs un plašs, ar griestu gleznojumiem un skulptūrām… It kā jau man nebija milzīgs pārsteigums, jo ko līdzīgu redzēju arī Denverā (Kolorādo) jau iepriekš, bet vienalga – katra ēka pārsteidz ar savu majestātiskumu un pamatīgumu. Uz mūžu uzbūvēts.
Sabildēju daudz, jo arī ēkai apkārt var apiet un no visām pusēm skati ir skaisti. Ēkas patiesībā ir pat 4: skaistā galvenā ēka, pa kreisi no tās – deputātu darba ēka, pa labi – senāta ēka, aizmugurē – “parastā” administrācija. Un visam pa vidu – skaisti iekopts un pasakaini ziedošs dārzs ar baseinu vidū.

Saite uz galeriju par Capitol Building.

Kad nu te biju visu izstaigājusi, biju jau noskatījusi jauku ēciņu, kuru vajadzētu sabildēt un tad doties atpakaļ lejup uz pilsētu. Tā gluži nesanāca. Viena no “taisnajām taciņām”  bija barjeras aizšķērsota un es pieklājīgi pagājos apkārt. Pamanīju, ka turpat pāri ielai “krūmi sākas”, bet pie tiem stāv vairākas mašīnas. Paskatījos ciešāk – izskatījās, ka tur varētu būt grava vai kaut kas uz leju. Ko nospriedu? Protams, ka jāiet paskatīties, ko šie tur dara, jo tā īpaši augšā neviens nenāca.

Piegāju un – devos arī es iekšā gravā (gluži Siguldas gravu dziļums nebija, bet papildu pastaiga ar elpošanas vingrinājumiem sanāca). Skats bija jauks – pieejot pie šķietami krūmainas malas, lejā ieraugāmi perfekti kopti zālāji, strautiņš ar ūdenskritumiņiem un uzpludinājumu, arhitektoniski veidojumi un viss zied! Jā, patlaban Soltleikā zied ne vien narcises un tulpes, bet arī ievas ir pilnos ziedos, plaukst ceriņi un visādi citi smaržīgie. Interesanti, ka te bija kokveida ievas – viens stumbrs un skaists gandrīz apaļš vainags. Devos vien pa serpentīnceliņu lejup. Atkal sabildēju – gan sakoptās vietiņas, gan augšup un lejupceļa “džunglīšus”, jo arī tie zied un neizskatās mazāk valdzinoši. Tas bija negaidīts un jauks pārsteigums. Gaidiet fotogaleriju.

Atgriežoties augšā devos uz jauko ēciņu. Tās priekšā “ganījās” divi interesanti izkrāsoti bizoni (protams, ne jau dzīvi, drīzāk līdzīgi tām ceļojošajām izstāžu “skulptūrgovīm”). Noskaidrojās, ka tas ir vietējais tūrisma informācijas birojs un veikaliņš, kas jauki iekārtots vēsturiskā ēkā.

Nu, veikaliņš man derēja, jo mums ģimenē ir tradīcija, no dažādām vietām atvest krūzītes – kā atmiņu ar praktisku lietojumu. Virtuvē ir speciāls plaukts, kurā tās ne vien skaisti, bet arī ērti pieejami saliktas. Tad nu paši ik pa brīdim pamainām ikdienā lietojamās, gan ciemiņiem izvēli (un nereti arī kādu stāstu) piedāvājam. Uzdevums skaidrs – izvēlēties īsto krūzīti. Viegli nebija: cīnījās estētika, cena un praktiskums. Uzvarēja interesantums un lielums/izmērs. Vairums mājup jau atvesto krūzīšu ir aptuveni viena izmēra. Izvēlējos krietni lielāku un neierstākas formas (rakstu un klusi ceru, ka lidostu krāvēji pret manu čemodānu būs izturējušies saudzīgi) – būs nākamās ziemas vakaros no kā lielo tēju iedzert. Kad nu šis nopietnais pienākums bija izpildīts, turpināju lejupceļu, nesteidzīgi smaržojot ziedus un bildējot jaukās mājiņas.

Izmetu vēl kādu loku pa pilsētu (krūzīte nudien nav smags nesamais), milzīgajā City Creek iepirkšanās centrā (pieminēju jau iepriekš) nopirku vairākas autosmaržiņas ar Taiti ziedu aromātu (vai varat uzminēt, kādēļ tieši ar šo? Nu jau vajadzētu – manas kompānijas noni augļi nāk no turienes. Būs kādam no maniem “nonistiem”  ko uzdāvināt. Pamazām nonācu pie centra (downtown) vienīgā pārtikas veikala (un arī tad – pietiekami labi paslēpts no nejaušu tūristu acīm – lai ēd maksas ēstuvēs). Tas bija nesen atklātais Harmons, kas akcentē vietējo un svaigo produktu piedāvājumu. Skaists un plašs veikals, bet mani šoreiz īpaši neinteresēja visāda veida svaigie (un padārgie) produkti. Vajadzēja dzeramo ūdeni un šo to ikdienas ēšanai (jo man viesnīcā ir tikai brokastis), kā arī sapirkt kādus sīkumus mājās palikušajiem. Izdevās. Tieši virs galvas esošas karstās saules novērota devos uz viesnīcu pa bezēnas ielām. Bija karsti un biju priecīga, ka nesamais nav smags (to gan drīzāk ar prātu zināju, tādā karstumā viss ir smags…).

Kad biju kādu brītiņu viesnīcas istabas ēnā elpu atvilkusi un ledusūdeni iedzērusi (bezmaksas ledus automāti ir katrā ēkas stāvā), sāku domāt par pēcpusdienas “darbiem”. Pati sevi aizbildinot ar karsto sauli, izlēmu iemēģināt Soltleikas bezmaksas tramvaju un uz patālo Gateway iepirkšanās centru doties ar to. Precīzi runājot gan ir tā, ka tramvajiem (un arī pārējam sabiedriskajam transportam) “abi gali”  ir maksas, bet pa pilsētas centru (noteiktā zonā) braucieni ir bez maksas – lai cilvēki nepārslogo centru ar savām mašīnām. Mans maršruts sanāca ļoti izdevīgs – iekāpu pirmajā bezmaksas zonas pieturā, izkāpu priekšpēdējā.

Iznāca jau smieklīgi – Gateway atrodas pa kreisi no viesnīcas, bet es devos pa labi, jo tur ir tramvaja pietura. Tramvajs izmet skaistu loku pa pašu centru un tad dodas man vajadzīgajā virzienā. Tagad zinu – aiziešana līdz pieturai, tramvaja gaidīšana un brauciens aizņem tikai mazliet mazāk laika, kā gājiens kājām, bet tas tomēr ir brauciens, pie tam – komfortabs un kondicionētā vidē, nevis trakajā saulē, no kuras nav iespējams paslēpties. Tramvajs ir ērts, arī vizuāli glīts, protams, ar zemo grīdu un speciālām (ar pogas piespiešanu aktivējamām) platformām invalīdu ratiņu iebraukšanai. Pārsteidza tas, cik tomēr liels ir attālums starp pieturām. Man tas bija tikai labi, pabrīnījos par amerikāņiem. Nav tā, ka tramvajs “stājas pie katra stūra”.

Nekādu lielu iepirkšanos nebiju plānojusi un tā arī bija – dažas lietiņas pašai un ģimenes vīriešiem un viss. Viens ne īpaši smags maisiņš. Kā jūs domājat, vai atpakaļ devos kājām? Protams, nē, jo kaut pulkstenis jau rādīja ap septiņiem, saule žēlīgāka kļuvusi nebija. Izmantoju ērto tramvaju. Vakars pagāja kārtojot somas. Par somu kārtošanas rezultātiem uzrakstīšu atsevišķi.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s