Lidostu pārsteigumi

Vajadzētu taču būt tā, ka ja šurpceļā tiku veiksmīgi galā ar divreizēju pārsēšanos (četras lidostas), tad atpakaļceļam būtu jābūt vienkāršākam, jo par vienu lidostu mazāk. Bet tā laikam nemēdz būt.

Sāksim ar feino. Uz Ameriku lidoju ar pustukšu koferi (jo neba uz modes skati devos) un tajā ieliktu tukšo palielo somu papildu pirkumiem. Protams, mājup dodoties, arī papildu soma izrādījās kārtīgi pilna un krietnus padsmit kg smaga. Biļetē man rakstīts – apmaksātā nododamā bagāža 23 kg. Tātad – piebāztais koferis. Par somu būs jāpiemaksā, nodomāju. Ko tad citu. Paskatījos AirFrance mājas lapā un drusku saskumu – 100 dolāru. Tad ieraudzīju, ka internetā bagāžu piereģistrējot check-in laikā, atlaide 20%. Tas feini, tātad paliek 80. Drusku sapriecājos. Mājas lapā reģistrēties var 30 stundas pirms lidojuma. Mēģinu, nesanāk. Mēģinu vēl un vēl, vienalga nesanāk – visu laiku paziņojums, ka uz manu lidojumu VĒL nevarot iečekoties. Nu ko, atrodu mājas lapā, ka no dažām lidostām tiešām to varot darīt tikai 24 stundas iepriekš. Manējā gan nav tajā sarakstā, bet nolemju pagaidīt. Kad nu palikušas mazāk kā 24 stundas, mēģinu cik reizes gribu, tas pats paziņojums… Nu jau man sāk rasties aizdomas, ka kaut kas nebūs labi. Turpinu rakšanos pa AirFrance mājas lapu, līdz FQA sadaļā atrodu ziņu, ka uz lidojumiem ar pārsēšanos šī kārtība neattiecas. Tātad tomēr 100 dolāru. Atkal drusku saskumstu, bet tāpēc jau sapirktos “dārgumus” Amerikā neatstāšu.

Pēc atgriešanās no RioTinto sagaidu savu šatlu (busiņu, kas viesnīcu iemītniekus bez maksas nogādā uz lidostu) un dodos ceļā. Izstāvot mazo rindiņu pie bagāžas nodošanas uzzinu, ka viņiem ir darba dalīšana – te var tikai nodot bagāžu, lidmašīnas ieejas karti (boarding pass) man došot citur – pēc drošības kontroles. Lai jau būtu. Bet tad nāca labais pārsteigums: nosvēru un nodevu lielo koferi un jau stutēju uz svariem somu, kad darbiniece man uzjautājā – kāpēc es to darot? Nu, kā – lai nodotu? Kāpēc gan? Vai tad es nezinot, ka salonā varot ņemt 2 somas? Lai es savu mazo somiņu ieliekot mugursomā un šo ņemot līdzi kā otro vienību. Gluži vai apstulbu – 100 dolāri šitik vienkārši ietaupīti!!! Vēlreiz pārjautāju un, apstiprinājumu saņēmusi devos, nē, nu jau vilkos, jo smagā soma tikai pie rokas nesama – nav ne plecu lentes, ne ritenīšu. Bet ko visu 100 dolāru vārdā nepārcietīsi (cik priekšlaicīgs optimisms!).

Tā kā izbraucu neplānoti agri (jau ap pusdiviem), bet lidmašīna tikai piecos, biju sagatavojusi līdzi arī šo to ēdamu un dzeramu, jo nospriedu, ka iečekošos un tad mierīgi tajā lidostas zonā, kas ir pirms drošības pārbaudēm apsēdīšos, paēdīšu, varbūt vēl kādu stāstu blogam uzrakstīšu. Jo Soltleikas lidostas veikali mani neinteresē – visu nepieciešamo esmu jau nopirkusi pilsētā. Bet jūs jau zināt teicienu: kad cilvēks plāno, Dievs smejas. Tā arī bija. Nu kurš gan var iedomāties, ka Soltleikā drošības pārbaude ir praktiski uzreiz aiz ieejas durvīm! Nu ko, vienu nosacīti nomaļāku kaktiņu atradu un ātri apēdu un izdzēru ko varēju. Tad ar smaidu devos uz drošības kontroli.

Izgāju cauri skenerim tā, ka šis pat neiepīkstējās, bet vienalga – kontrole mani apturēja un lūdza atļauju ieskatīties lielajā somā. Nu bet protams!!! Es taču to gatavoju nodošanai bagāžā un biju ielikusi 8 pudelītes ar šķidrumu – jauno dzērienu MAX 250 ml tilpumā. Un ar tādu drošībniekiem cauri tikt nevar. Kad, bagāžu nododot, sapriecājos par ietaupītajiem 100 dolāriem, man tas prātā neienāca… Laikam izskatījos stipri bēdīga, jo laipnais darbinieks uzjautāja, pēc cik ilga laika mana lidmašīna. Pēc trim stundām. Un vai es varētu šīs pudeles ielikt nodotajā bagāžā, kaut ko citu , nešķidru, iekraujot šajā somā? Protams, varu!!! Tad darbinieks izņēma pudeles un pārbaudīja somu skenerī vēlreiz – neviena cita “vainīgā”  neesot, tikai tās. Es varot mēģināt doties atpakaļ uz bagāžas nodošanas vietu un mēģināt sarunāt, ka viņi sameklē un uz brīdi atgriež atpakaļ nodoto somu un tad pārkārtot atļautos/neatļautos produktus. Ja nē, jāmaksā par bagāžu vai pudeles jāatstāj. Kāda atstāšana – jaunais produkts par vairāk kā 200 dolāriem! Sabēdājusies, bet ar izmisīgu cerību, devos atpakaļ uz bagāžas nodošanas vietu (jau tagad sāku just, ka soma ir smaga).

“Mana” pieņēmēja tajā brīdī nebija redzama, devos pie citas. Stāstīju savu ķezu. Viņa klausījās un brīnījās. Ar tādu lūgumu neviens pie viņas nekad neesot vērsies un viņa nezinot, vai tas vispār iespējams. Es izmisīgi teicu, ka man to ieteica kontrolētāji, tātad – ir iespējams (mazliet blefa, bet kas cits man atlika). Viņa neticīgi pagrozīja galvu, vēl drusku padomāja, nopūtās un teica, ka ies noskaidrot. Vai es gaidīšot? Protams, kaut vai stundu!!! Pēc kāda brīža viņa atgriezās. Neesot varējusi atrast manu somu. 😦 😦 😦 Bet viens puisis no darbiniekiem esot solījies vēl pameklēt. Vai es gaidīšot? Ak, šie laipno cilvēku jautājumi! Kā gan es varētu negaidīt, ja vēl ir kaut mazākā cerība. Apsēdos maliņā un sāku gaidīt. Pulkstenī speciāli neskatījos, jo tam nav nekādas nozīmes. Bet vienalga bija ilgi. Un tad nāca VIŅŠ – puisis ar manu somu!!! Es no sirds teicu, ka viņi abi ir eņģeļi un veikli metos kravāt somas. Cik glīti un pārdomāti viss sākotnēji bija salikts, tikpat lielā mērā tagad abās somās viss izskatījās kā pēc cunami. Jo, gan pudeles vajadzēja kaut cik drošā vietā sarūmēt, gan izdomāt, ko pietiekami smagu, bet nešķidru varētu sabāzt otrā somā. Nācās gan dažas kastītes izārdīt un tajās esošos nelielos priekšmetus līdzeni pa somu un/vai koferi izbārsīt, gan citas līdzīgas nejēdzības darīt, bet tad viss bija galā. Samainīts. Devos vēlreiz nodot koferi un mana glābēja pat pasmaidīja – biju notrāpījusi precīzi atļauto nododamo svaru. Pasmaidīju arī es, pateicu vēlreiz visus labos vārdus, kas man ienāca prātā un devos uz drošības kontroli otru reizi. Šoreiz viss bija kārtībā. Un arī laika līdz lidmašīnai vairs nebija palicis daudz, mierīgi padzīvojos internetā (Soltleikas lidostā tas ir bezlimita bezmaksas) un devos uz iekāpšanu.

Lidmašīna bija salīdzinoši neliela, bet šķiet, ka praktiski visi pasažieri bija dažādās valodās runājoši “manas” konferences dalībnieki. Mana kaimiņiene bija no Vācijas, kompānijā jau 11 gadus. Mazliet papļāpājām, tad viņa nosprieda pagulēt, bet man miegs nenāca un es ķēros pie blogu rakstīšanas. Tagad zinu, ka tas ir labs laika pavadīšanas laiks lidojot. Kādā brīdī mazliet pagulēju, bet tiešām maz un jutos labi.

Tagad saprotu, ka daļa no atceļa pārsteigumiem vismaz daļēji sākās jau turpceļā. Ar to, ka Atlantas lidostā būšu tikai vienu reizi un īsu brītiņu jau biju rēķinājusies un par nenopirkto Skārletas krūzīti daudz neskumu. Citādāk bija ar Parīzi. Abos virzienos lidostā man bija mazliet vairāk kā 3 stundas laika. Turpceļā biju nesteidzīgi izstaigājusi veikaliņus un jau izlēmusi, kuru no smukajām krūzītēm pirkšu, kādus franču kosmētikas sīkumiņus savām radiniecēm atvedīšu… Protams, nestiepšu taču uz Ameriku, izlēmu, ka to visu darīšu atceļā, kā jau prātīga sieviegte. Bet te nu Dievs par mani pasmējās otru reizi. Ja turpceļā es vienkārši pamanīju, ka de Golla lidosta ir milzonīga, tad tagad to sajutu fiziski, jo man tā smagā soma jāstiepj!!! Ej un ej, augšā un lejā, uz priekšu un atpakaļ (jā, bija vismaz 2 vietas, kur pa stikla sienas vienu pusi gāju uz priekšu, tad pa durvīm izejot, tai pašai sienai pa otru pusi visā garumā atpakaļ…). Kas var izprast remontā esošu lidostu labirintus.

Man bija zināms, ka jāsameklē AirBaltic lodziņš un jādabū ieejas karte, jo Soltleikā man tādu iedot nevarēja – sistēmas neesot savienotas. Nu ko, nospriedu, ka tā karte jādabū pēc iespējas ātrāk, jo tad ir lielāka cerība sēdēt pie loga. Kad biju jau gandrīz beigta no somas stiepšanas, vajadzīgo vietu atradu. Atkritu uz soliņa, jo pie letes neviena nebija. Tad savam blakussēdētājam uzjautāju, uz kurieni tā briesmīgā rinda stāv. Protams, uz Rīgas lidmašīnu. Un būšot vēl garāka. Viņi ar sievu esot divatā, tāpēc viņš varot pasēdēt. Bet es neesmu divatā! Cēlos tik kājās un ar vienu somu uz muguras, ar otru rokā devos stāvēt. Stāvējām, stāvējām, stāvējām… Tad pāris cilvēki laiski sāka rosīties pie mūs interesējošajām letēm, tad lēnām apkalpot cilvēkus. Un tur es ieraudzīju, cik nesaudzīgi tiek svērtas un mērītas visu pasažieru visu veidu bagāžas, liekot piemaksāt par katru pārsnieguma gramu un milimetru. Bet kas man pie rokas! Vai tiešām noplēsīs to bagāžas maksu? Tā nu mans rindas laiks pagāja ne tajās patīkamākajās sajūtās.

Man trāpījās īsteni melnīgsnējs arābs. O! Soltleika! O! Vai es Lasvegasā arī esot bijusi. Jā, es atbildēju, iepriekšējā reizē, šoreiz ar Soltleiku pietika. Ar to pašu es laikam dabūju “brīvbiļeti”  pie iepriekš tik stingrā lidostas darbinieka. Kas esot ar bagāžu? Nodevu, teicu un parādīju bagāžas biļeti. Labi, ko ņemšu salonā. Man kājas aukstas. Rādu mugursomu. Tas OK. Un viss? Nē, trīcošā balsī saku, vēl šito arī un rādu milzīgo somu. Ā! Tas esot OK, viņš tikai uzlīmi uzlīmēšot  – un uzlīmē arī, ka mana soma sverot ne vairāk kā 8 kg un esot cik tur atbilstīgi maziņa. Super! Esmu atkal tikusi sveikā, nodomāju. Un nepaspēju vēl muti atvērt, lai palūgtu vietu pie loga, kad puisis jau stiepj izdrukātu biļeti. Kas būs, būs, nodomāju, nevar jau kaitināt. Iemetu acis biļetē – A vieta. Tik daudz nu jau es zinu, ka A vienmēr ir pie loga! Super otru reizi. Nu ko, stiepju savu somu uz priekšu un izrādās, ka burtiski uzreiz aiz “biļešu lodziņa”  ir drošības kontrole. Izeju arī to un taisos uz ieprikšanos. Bet, kas tev deva – izrādās, ka burtiski uzreiz aiz tās ir ieeja lidmašīnās! Neviena veikala, tikai tualete un neliela ēdnīc/kafejnīciņa. Visi mani iepirkšanās sapņi momentā tiek sagrauti. Jo – man patiesi nav spēka atgriezties milzonīgajā lidostā, lai kaut kur meklētu kādu no veikaliņiem un tad vēlreiz stāvētu drošības kontroles rindā. Nokrītu ar savām somām turpat kafejnīciņā un pat 3,5 eiro par litru ūdens mani nespēj šokēt. Nopērku, jo AirBaltikā jau nebūs lētāk un šis tas ēdams man vēl somā ir palicis.

Tā kā lidostas internets mani “neatceras”, ātri izmantoju 15 brīvās pieejas minūtes, bet no maksas laika gan atsakos. Drusku pakārtoju fotogalerijas un tad jau ir laiks doties uz lidmašīnu. Dodos uz savu vietu pie loga un no pārsteiguma (līdzsvaram – pozitīva) gandrīz vai sastingstu. Laipnais arābs man ir iedevis vietu pie rezerves izejas – tur var izstiept kājas! Pirmo reizi man lidojuma laikā ne reizi nenākas domāt par to, ka man kājas gan ir, bet tās kur likt nav. Super sajūta. Tiesa gan, somas staipīšanas un garā ceļa nogurums ir tik liels, ka pamanos divas reizes aizmigt jau tajā laikā, kamēr lidmašīna braukājas pa skrejceļiem. Tomēr pamostos uz pacelšanās brīdi, lai tad atkal aizmigtu un saldi nogulētu gandrīz līdz Rīgai. Vai tur pie vainas bija smagās somas stiepšana vai ērtā kāju izstiepšanas iespēja, to droši nezinu, bet bija tiešām labi.

Ar to mani “Amerikas stāsti”  ir praktiski galā. Vien mazs jautājums, kā jūs domājat, kas bija pirmais, kas tika darīts Rīgā? Tā kā pakaļ atbraukušais dēls godīgi atzinās, ka mājās nekā daudz un garšīga ēdama neesot, devāmies uz Krasta Lidiņu uzēst NORMĀLU ēdienu: svaigu dārzeņu salātus, gaļas un dārzeņu sacepumu… – tā Amerikas “baltmaizes diēta” man uz ilgu laiku piegriezusies. Bet viss pārējais bija lieliski.

Atvados līdz citai reizei. Ja saņemšos, tad kaut ko uzrakstīšu par maija vidū un beigās plānotajiem lidojumiem uz Vāciju un Briseli.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s