Lidostas un lidošana. Joprojām ceļā.

2012.gada 16.aprīlī. Rakstīts lidmašīnā, reiss Parīze-Atlanta.

Kādu laiku nebiju pa lielām lidostām blandījusies un mūsu pašu Rīgas lidosta un lidlauks tādi ierasti un mīļi. Nolaižoties Parīzē dabūju pabrīnīties.

Vispār jau nezinu, vai var teikt, ka tā bija Parīze. Interesanti, cik tālu no pilsētas atrodas lidosta (nepaskatījos), bet nolaižoties debesis bija skaidras un es visu ko redzēju, tikai ne lielpilsētu. Bija daži mazi miestiņi un pārsvarā lauksaimniecības platības – skaisti ziedoši rapša lauki, dažādu zaļumu citas kultūras un diezgan daudz nekā – apstrādātu, bet joprojām brūnu lauku. Kokiem lapu vēl nebija, krūmiem pirmās plaukst. Jauki. Bet nu īsti lauki. Arī paceļoties pētīju rūpīgi. Nu neredzēju Parīzi! Būs laikam citreiz speciāli jābrauc meklēt kur tā pilsēta ir. 🙂

Precīzi runājot, nolaidāmies De Golla lidostā. Pirmais pārsteigums bija uzreiz pēc piezemēšanās. Riteņus pie zemes dabūjām gludi, bet pēc tam gan bija pastrauja bremzēšana. Filmu iespaidā jau bez maz vai radās doma – vai tik nestūrējam iekšā lidostas sienā. Paskatos pa logu – nekā, tie paši lauki visapkārt, nekādu civilizācijas pazīmju.

Bet lidmašīna apstājas un stāv. Minūtes 5 vismaz. Un tad gandrīz pāri mūsējās degunam gaisā paceļas cita. Sapratu! Te ir lidlauks ar krustojumiem un mums bija jāpalaiž garām “pa galveno ceļu”  braucošā. Izrādās – tā tiešām ir, paceļoties nopētīju un redzēju, ka tagad pāris lidmašīnas stāvēja un mēs tām perpendikulāri gar degunu cēlāmies gaisā. Kad nu bijām pastāvējuši, rātni pārripinājām pāri “galvenajam ceļam”  un vēl diezgan ilgi turpinājām braukāties pa skrejceļiem (visādi samudžinātiem, nebija tik smuki vienkārši kā Rīgā). Vienā vietā redzēju, ka skrejceļam pa apakšu iet tehniskā transporta tunelis. Lai nu būtu. Vēl pēc gabaliņa – ka divvirzienu vilciena sliedes, vēl tālāk – arī krietna autostrāde. Bet mēs tik braucam un braucam. Drīz jau pamanīju arī lidostas ēkas. Žēl, ka neienāca prātā pulkstenī paskatīties – cik ilgi braukājāmies.

Arī uz pašu lidostu nenoskatīties! Tiešām interesants un skaists ēku komplekss. Vēlāk, jau gaisā esot, lidsabiedrības žurnālā izlasīju, ka tikai šogad ir nodots jaunais E2 terminālis (no kura izlidoju uz Atlantu) – tiešām skaists, ērts un pat gaisīgs. Arī pārējās ēkas stilīgas.

Pāris bildes uztaisīju, vienu – kurā redzama lidostas vidū esošā vilcienu stacija, bet dikti necentos, jo to jau var internetā sameklēt.

Viena lieta gan piesaistīja – kādam zemākam korpusam uz jumta strīpās bija “dārziņš”  – ne nu dižas puķu dobes, bet tomēr dekoratīvu zaļo augu līnijas pāri visam milzīgajam plakanajam jumtam. Bija arī Sheraton viesnīca – turpat iekšā lidostā, nemaz ārā neizejot. Norādes lieliskas, viss tīrs, gaišs un kārtīgs. Kā jau jaunā un/vai atjauninātā ēkā (jo neba visi korpusi šogad nodoti). Žurnālītī izlasīju arī, ka šī gada laikā tranzītpasažieriem tikšot nodrošināta lidmašīnu maiņa bez dubultās drošības kontroles, bet tas vēl nebija pabeigts. Žēl, ka man vēl netrāpījās, tas tiešām būs ērti.

Ja uz Parīzi lidojot sēdēju 10.rindā (tas bija gandrīz vidū) un rindā bijām pa 6 sēdētājiem, tad uz Atlantu lido krietni lielāks aparāts – mana vieta pie loga ir 47.rindā! Un pa 9 sēdvietām rindā. Esmu gan gandrīz pašā aizmugurē, bet galvenais, ka pie loga. Atkal sanāca, ka biju pirmā un gaidīju savu blakussēdētāju (tā kā astes gals paliek šaurāks, mēs blakus sēžam divatā). Atnāca pieklājīgs vīrietis, kaut no neitrāli pajokojām (viņš pateicās, ka esmu vietu pietaupījusi…), bet tad viņš mani pārsteidza, jautājot, vai esmu no Rīgas. No kurienes tāds jautājums? Ā, viņš esot mani Rīgas lidmašīnā ievērojis. Tāpēc laikam arī bijām blakus salikti, ka no vienas vietas lidojām un droši vien apmēram vienlaikus esam reģistrējušies. Es lidostā un lidmašīnā daudz apkārt neskatījos, tālab nebiju viņu ievērojusi. Nu ko, lidosim ar.

Mans vērīgais kaimiņš izrādījās amerikāņu lidotājs. Lidojot ar kravas lidmašīnām un Rīgā bijis, jo viņa firma ar transportlidmašīnām no Rīgas uz Afganistānu piegādājot dažādas pārtikas preces. Rīgā bijis pirmo reizi, dzīvojis “Latvijā”  un priecājās par jauko laiku (nu bija jau arī pēdējās dienas jaukas) un labo skatu, jo bijis augšstāva numurā. Prasīju, kā ir sēdēt pasažiera krēslā – neesot ne vainas, kaut, protams, dotu priekšroku pilota krēslam vai biznesa klases vietai. Ja lidmašinas gadoties patukšas, tad viņš reizēm izmantojot “dienesta stāvokli”  un uzprasoties uz biznesa klasi vai kādu tukšāku rindu, kur var kājas iztiept. Bet mūsu lidmašīna ir tiešām pilna šoreiz. Es ātri nodomāju: labi gan, ja nu gadās kā filmās – ka pilotam kaut kas, tad man blakus sēž potenciālais rezerves pilots. Tik labi ap sirdi. 🙂

Apmainoties ar informāciju par galamērķiem noskaidroju, ka pa Atlantas lidostu uz pārsēšanos joņosim gandrīz kopā – man vajag Soltleiku, viņam Lasvegasu, bet abiem ir stunda un 40 minūtes laika. Varu piebilst, ka no Parīzes nez kāpēc izlidojām ar 15 minūšu kavēšanos. Jautāju, kā ir dzīvot Lasvegasā un saņēmu atbildi, ka gandrīz normāli, jo viņš jau nedzīvojot pie Stripa (galvenās izpriecu ielas), bet labā rajonā un tie jau gandrīz visās pilsētās esot vienādi. Droši vien tā arī ir. Uzaudzis viņš esot Mičiganā, bet kad turienes aukstums un ziemas apnikušas, pārcēlies uz siltāku vietu – Lasvegasu un esot ļoti apmierināts. Tā jau laikam ir, ja jādodas tālajā reisā, nav liela starpība no kurienes.

Tā kā īpaši pļāpas, izrādās, neesam ne viens, ne otrs, pievērsāmies savu “televizoriņu”  pētīšanai. Jā, te nu jūt, ka 3 gadi kopš mana iepriekšējā okeāna pārlidojuma ir pagājuši. Ja toreiz bija vairāki “lielie ekrāni” salonā, tad tagad katram savs “tačskrīniņš”  iemontēts priekšējā sēdeklī. Gribi, skaties filmas, gribi – klausies mūziku vai spēlē spēles. Ērti. Es vienu filmu jau noskatījos – “Dzelzs lēdija” – par Mārgaretu Tečeri. Kaut ekrāniņš mazs, filma tiešām laba. Tagad domāju, ko tālāk darīt, jo tas pats gudrinieks televizoriņš saka, ka nupat tikai virs Kanādas vien vēl esam – virs Ņūfaundlendas un vēl jālido 4 stundas. Mēģināju skatīties “Krēslu”, bet izslēdzu – likās dikti lēna un garlaicīga. Tā man nereti gadās, ka grāmatas patīk labāk par to ekranizējumiem. Esam nolidojuši gandrīz 4000 km. Apakšā gan tikai mākoņi – nav ko skatīties, tāpēc arī rakstu. Pēc Latvijas laika drīz būs pusnakts, bet ārā viss gaišs. Salonā daļa guļ vai mēģina gulēt, citi ar visu ko nodarbojas – tāpat kā es, jo miegs gan vēl nenāk.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s