Lidošana ar pārskrējieniem

17.04.2012. Rakstīts Soltleiksitijā.

Iepriekšējā stāstā minēju, ka no Parīzes izlidojām ar kavēšanos. Mana naivā doma, ka lidojot laiku “iedzīsim” nepiepildījās. Kad Atlantā izkāpu no lidmašīnas līdz nākamajai bija palikusi precīzi stunda… Ne jau es vienīgā drusku satraucos – vismaz pusei salonā esošo šis bija tranzīta posms. Nu tad vieglā riksī metāmies iekšā lidostā. Bet – tas nebija vienkārši tranzītpunkts – tā bija visu mūsu “pirmā pietura ASV” un līdz ar to pamatīgas drošības pārbaudes.

Pirmie ir robežsargi. Jau lidmašīnā biju aizpildījusi lapiņu ar informāciju par to, kurp dodos, ka neko viņiem interesantu nevedu… Manas krosenēs autās kājas līdz šim kontrolpunktam mani aiznesa ātri, paveicās arī pareizā rindā iestāties. Bet tā arī nesapratu, kāpēc bija vajadzīgs taisīt biometrisko pasi – robežonka tajā aci gan iemeta (īsti neticu, ka viņam ir skeneris acs tīklenē) un vispirms man lika atstāt visu pirkstu nospiedumus viņu aparātiņā, pēc tam nobildēja. Nu ko, tagad mani dati ir arī ASV datu bāzē, ne tikai divreiz Latvijā.

Jautājumus man neko daudz neuzdeva, tiku cauri diezgan ātri. Mans lietuviešu kolēģis Vaidass pēc tam sacīja, ka viņa mugursomu garn robežsargs esot pārbaudījis un atklājis “kontrabandu” – ēšanai līdzi paņemtu žāvētas desas gabaliņu veikala iepakojumā. Tas tad nu bijis jādeklarē kā ievedama gaļa. Bet – viņi lidoja ar citu reisu un 3 stundu laikā ne to vien var izdarīt (viņiem starp lidojumiem bija 3 stundas un, kā Vaidass sacīja, raitā solī visu izdarījuši), atgādinu – manā rīcī bā bija 1 stunda…

Nu ko, kad pirmais robežsargs pievārēts, var doties tālāk – nu taisni kā datorspēlītē – uz nākamo līmeni. Tā ir atrakcija ar bagāžu. Vispirms tā ir jāsaņem (normāli tranzītlidotāji, kuriem nav pieturu ASV zina, ka parasti bagāža dzīvo patstāvīgu dzīvi), protams, ar mērenu gaidīšanu un īpašo atrakciju – no mūsu lidmašīnas bagāžu padeva uz divām lentēm (labi, ka blakus), līdz ar to skats bija kā videokuriozos, kur smīdina rādot, kā mazi kaķēni groza galvas līdzi kādam lidojošam objektam. Stāvi starp celiņiem un veikli grozi galvu – vai tikai pa kādu no tiem patlaban nenāk mana bagāža. Tiem, kuri ceļoja divatā bija darba dalīšanas iespēja, tiem, kuri pa vienam – nebija. Mana bagāža parādījās diezgan ātri (savai pelēkajai somai jau tradicionāli piesienu koši dzeltenu lentīti, tad varu nepārprotami pazīt jau pa gabalu). Mans blakuslidotājs bija pieteicies izmantot dienesta stāvokli un  palīdzēt  man ātrāk izkļūt cauri tam visam, bet nesanāca – vispirms robežsargi mūs sadalīja ASV pilsoņos un nepilsoņos, bet kad satikāmies pie bagāžas lentes, mana galvas grozīšana beidzās ātrāk. Samājāmies un es aizjozu. Brīdī, kad līdz lidmašīnai minūšu paliek aizvien mazāk, draudzēties ir grūti.

Ar saņemto bagāžu tiek atļauts norikšot nelielu gabaliņu, tad jāpaskrien garām pie galdiņa sēdošam onkam un jāndod lidmašīnā sacerētais papīrītis, kurā zīmogu iespiedis pirmais robežsargs. Un tad var skriet tālāk – bagāžu atkal nodot. Kāda bija šīs procedūras izcilā jēga, par to nebija laika domāt. Iespējams, ka robežsargi kādu tajā skrējienā aptur un ieskatās bagāžas somā. Manā tuvumā nekas tāds nenotika, visi gandrīz netraucēti turpinājām skrējienu. Labi, ka tā bagāžas nodošana ir vienkārša – bez īpašas rindas soma tika uzlikta uz slīdošās lentes, kas to aiznesa nezināmā virzienā. Nekādu papīru, pirkstu nospiedumu un fotografēšanās, paldies dievam.

Tad nākamais uzdevums – atrast onkulīti, kurš pateiks uz kuru termināli kuram pasažierim jādodas. Jo – Latvijā manu bagāžu iereģistrēja līdz galam, bet iekāpšanas kartes iedeva tikai 2 – Parīzes un Atlantas lidojumiem. Iekšzemes lidojumu kartes amerikāņi dodot paši uz vietas lidostā. Tā nu skrējienā grozīju galvu uz visām pusēm, gaidot, kad būs vajadzīgā lete. Pēc kāda gabaliņa bija arī. Pastāvēju mazā rindiņā, parādīju rezervācijas izdruku un kopā ar nogurušā onkulīša nopūtu saņēmu mazu papīra gabaliņu (sagriezta no otras puses jau izmantota lapa – taupīgi gan viņi), uz kuras ar sarkanu zīmuli bija rakstīts A-27 – tas ir mans nākamais kontrolpunkts, kura veiksmīgas un pietiekami ātras atrašanas gadījumā mani vēl gaidīs lidmašīna. Nu ko, par tualeti pat domāt nedrīkst un jāaizmirst arī sentimentālā doma lidostas veikalā nopirkt krūzīti ar Skārletas (no “Vējiem līdzi”) attēlu.

Sekojot norādēm tranzītpasažieriem, vēl pēc kāda brīža sekoja pabraukāšanās ar eskalatoriem, ap vienu stūri turp, ap otru atpakaļ, kaut kur uz augšu, kaut kur uz leju (nu jā, mans blakussēdētājs teica, ka lidosta esot liela) un pēkšņi atrados pie vilciena platformas. Tātad – vēl arī iekšējais pārbrauciens! Par spīti nelielajam pārsteiguma izmisumam, pamanīju arī, ka vilciens klāt ir un tā durvis tūdaļ vērsies ciet. Droši vien laboju savu skolas gadu rekordu īso distanču skriešanā, bet paspēju. Tad, protams, jāpārbauda, vai īstais vilciens un virziens. Bet laikam jau te kļūdīties nebija iespējams, nav jau metro, kur sliedes abās pusēs un var aizbraukt pretējā virzienā arī. Ceturtā pietura bija manējā. Varbūt varat iedomāties, cik dusmīga es biju uz visiem tiem nelietīgajiem pasažieriem pārējās stacijās, kuri tesās pēdējā brīdī, viņu dēļ nevarēja aizvērt durvis un tikmēr atskrēja atkal nākamais… (nu tieši tāpat, kā es pirms brīža).

Kā jau ar lidostas vilcieniņiem – brauciens nebija garš un sekoja nākamais sprinta orientēšanās posms – augšā lejā, ap stūri un vēlreiz ap stūri, līdz ieraudzīju neaptverama garuma gaiteni (termināli?) ar numuriem, kuru tālajā galā bija jābūt arī manējam. Pirmo reizi atviegloti nopūtos – vēl 10 minūtes līdz izlidošanai, tātad paspēšu. ASV iekšzemes lidojumi tiešām līdzinās autobusa reisiem un kāda aizelsušamies pasažiera ieskriešana lidmašīnā pēdējā mirklī ir normāla lieta. Aiz sava apzinīguma domu par tualeti tomēr noraidīju/atliku uz vēlāku laiku. Meitene veikli izdrukāja iekāpšanas karti un iekšā biju. Jāsaka uzreiz, ka aiz manis lidmašīnā pēc kāda brītiņa iekāpa vēl 3 pasažieri – normāli. Kad nu biju apsēdusies, sāku domāt par to, vai mana bagāža arī spēj tādā pat ātrumā pārvietoties un vai galā nonāksim kopā. Lai jūsu liktenis būtu drusku vieglāks par manējo, atzīstos jau uzreiz – jā, nonāca. Malači lidostas darbinieki.

Pēc tam, jau Soltleiksitijas lidostā taksi gaidīdama, izlasīju rakstiņu par pasaules neieteicamākajām lidostām – kurās ir visvairāk reisu kavējumu. Atlanta starp tām nebija (atceros JFK Ņujorkā, Sanfrancisko un O`Hāra lidostas – pirmā un pēdējā bija arī mani iespējamie tranzītpunkti, kad meklēju biļetes. Laikam jau labi, ka tās neizvēlējos).

Stāsta par lidmašīnas kaimiņiem gandrīz varētu nebūt, jo biju tā pārgurusi, ka gandrīz viss man bija vienalga. Tā arī klusiņām nosēdēju starp diviem kungiem, brīžam iemigdama (ap to laiku ceļā biju jau kādas 20 stundas). Kad jau laidāmies lejā, neatceros kāda iemesla dēļ, solīdi ģērbtais labās puses kaimiņš uzjautāja, no kurienes esmu. Es pieskaņojos savam priekšstatam par amerikāņu ģeogrāfijas zināšanām un atbildēju, ka no Eiropas. Bet viņš neatlaidās un jautāja no kurienes. No Latvijas. Ā! Tas esot no Baltijas. Kā viņš zina Baltiju? Viņam esot daži studenti no tās puses. Studenti??? Tagad savukārt man palika interesanti. Jā, viņš esot pasniedzējs augstskolā. Tagad man palika vēl jo interesantāk un es atzinos – ka es arī. Tad nu noskaidrojām par darbiem. Viņš strādājot štata (valsts finansētā) augstskolā un mācot Public Administration. Es pateicu par sevi, atradām, ka šis un tas no menedžmenta mums ir kopējs. Uz jautājumu, ko darīšu un cik ilgi palikšu, atbildēju taisnību – ka esmu tikai uz nedēļu un uz konferenci “ne pa universitāšu līniju”. Un tad jau pasažierus sāka laist ārā no lidmašīnas un mūsu (kā jau kautrīgu cilvēku) pazīšanās beidzās. Jā, šoreiz tiešām žēl, ka ar papļāpāšanu nesākām jau sākumā – apnicīgās lidojuma pa tumsu trīsarpus stundas noteikti būtu aizritējušas ātrāk. Kurš vainīgs – Mērfijs vai es pati, nezinu.

Solteiksitijas lidostā ir pieejams bezmaksas internets, līdz ar to bagāžas gaidīšana nebija dikti apnicīga, attapos pat Twitterī uzrakstīt ziņu, ka esmu galā – lai manējiem prāts mierīgs. Bija bez dažām minūtēm pusnakts pēc vietējā laika. Solteiksitijas lidosta nav tālu no pilsētas, bet ar kājām neaiziesi, vajag transportu. Noskatītās viesnīcas mājas lapā biju izlasījusi, ka tā nodrošina bezmaksas transportu, bet – līdz 22. Es biju vēlāk. Jau no Latvijas sazinājos arī ar turienes taksometru (shuttle) kompānijām un viena solījās arī naktī aizvest uz viesnīcu bez maksas (viesnīca viņiem samaksās). Es, protams, biju piekritusi un ar somām rokās meklēju pareizo vietu. Jā, arī pie letes esošā meitene apstiprināja, ka aizvedīs un par velti, jāgaida, kad viņa mani pasauks. Pagāja gan minūtes 40 solīto 15 vietā, bet tad braucamais arī bija klāt – marku neredzēju, bet nu bezkaunīgi jauns un spīdīgs minivens. Sēdēju blakus vadītājam (jo vēl daži pasažieri bija) un pētīju smuko priekšējo paneli, mazliet uzmetot aci arī apgaismotajai pilsētai.

Klāt tiešām bijām ātri un tagad sākās interesantā “Vaidasa piedzīvotājas”  daļa. Vaidass man bija atrakstījis savu istabiņas numuru un, lai caur recepciju neejot, bet pa taisno pie viņa. ASV tas dažviet ir iespējams, jo nebūt ne visas viesnīcas ir ar vienu ieeju. Arī mūsējā sastāv no vienas augstceltnes un tādas kā moteļa daļas – 2 stāvu ēku komplekss ar iekšpagalmiem, kur katrā istabā ir sava ieeja no pagalma, bet pagalmā var nokļūt no dažādām pusēm, uz recepciju ir speciāli jāiet (līdzīgās bijām dzīvojši iepriekšējā ASV apmeklējuma ceļojumu laikā, tāpēc tas nebija nekas jauns priekš manis). Es gribēju būt dikti viltīga un sacīju, lai mani ved pa taiso uz istabiņu, bet šoferis atbildēja, ka viņam jāiet uz recepciju nodot ziņas par atvestajiem (tā! es nodomāju), jo es neesot vienīgā. Uh! Es atviegloti nopūtos, tātad var izdoties! Un izdevās arī – kamēr šoferis un atvestā pasažiere devās uz recepciju, es pa taisno uz iekšpagalmu.

Atradu vajadzīgās durvis, logi tumši. Bet tomēr klauvēju un pamodināju gulētājus. Par laimi – pareizos. Tad nu ātri gulēt arī pati, jo bija gandrīz viens naktī un es nebiju normāli gulējusi gandrīz diennakti. Par pārējo vēlāk – nākamajā stāstā. Mēģināšu aizsūtīt arī kādu viesnīcas bildi.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s