Sēžu rātni svētdienas pēcpusdienā un domāju, ka jāapkopo visādi sīkumi, kas sakrājušies, jo baidos, ka aizmirsīšu. 🙂

Vispār jau Latvijā laikam biju izlaidusies – pieradusi, ka man internets ērti pieejams praktiski no jebkurienes: gan mājās, gan darbā – visās ierīcēs, ja nu biju kaut kur ceļā, tad iPadā nelimitēti un iPhone limitēti. Atbraucot uz Moldovu, nākas ieradumus pieskaņot realitātei. Laikam jau tā nav ne dikti sarežģīta, ne dārga, tikai jāsaprot un jāpiemērojas.

Jau rakstīju, ka nopirku kompānijas Orange piedāvāto mobilo internetu iPadam. Varbūt ar samaksātajiem 4 latiem (mazāk nebija iespējams) pietiks visam mēnesim, redzēs. Ja nē, papildināšu – tas esot vienkārši.

iPhone internets man ir pieejams tad, kad esmu kādā bezmaksas wi-fi zonā. Augstskolā tas ir 4.stāvā. Tur bieži uzturos, bet internets ļoti lēns. Interesanti, bet tas ir pieejams arī abos lielajos centra parkos. Vienudien jau pasēdēju un dažas bildes varēju no telefona uz savu e-pastu nosūtīt – tā jūs tikāt pie vakar redzamajām. Vēl wi-fi ir arī normālās kafejnīcās. Patlaban esmu bijusi divās un abās bija. Tas patīkami. Ātrums ciešams (internetam), tā var patīkami nosist laiku, kamēr pasūtījums tiek izpildīts. 🙂 Par kafejnīcām un ēšanu vispār – mazliet tālāk.

Vakar AppleStore atradu un šodien iemācījos vēl vienu patīkamu lietu – ka varu abus savus “Apple izstrādājumus” piedabūt “sarunāties” un “apmainīties bildēm” arī ar “zilzobja” (bluetooth) palīdzību, neiemaisot internetu. Ērti. To šodien izmantoju, lai bildes no telefona iedabūtu iPadā. Vienīgais, kas tomēr neizdevās – no iPada iedabūt Picasa galerijā. To mēģināšu izdarīt rīt pie augstskolas datora, tāpēc patlaban bildes tiek ielādētas Dropbox. Izklausās gudri, vai ne? Bet, ja jau man tās smalkās ierīces ir, tad maksimāli jāizmanto. 🙂

Par pieeju datoram augstskolā mazliet jau rakstīju. To varu darīt mediatēkā, kur ir kādi 10 brīvpieejas datori (veci un lēni, Turības studentiem ir pieejami labāki un ātrāki). Mediatēkas darba laiks ir no 8iem līdz 18iem darba dienās. Sestdienās un svētdienās jāiztiek bez. Sākotnēji bija noteikums, ka pie tiem datoriem pasniedzēji bez maksas var strādāt ne vairāk kā 2 stundas dienā, bet tad dabūju speciālu atļauju, ka varu sēdēt cik vajag (darba laika ietvaros). Bet izdrukāt tur vienalga neko nevaru, tas jādara pie “manējiem” – starptautiskās sadarbības centrā. Īpaši ērti nav, bet iespējams ir, lekcijām varu sagatavoties. Tiesa gan, uz vienu problēmu drusku jau uzrāvos – gan man mājās, gan Turībā jau vairākus gadus ir Microsoft Office versija 2010, šeit tās nav un attiecīgi “jaunā” formāta failus nevar atvērt. Ar vienu prezentāciju šī problēma jau izlīda (mājās nebiju pievērsusi uzmanību šai niansei, visu potenciāli nepieciešamo bez lielas domāšanas sakopēju līdzi ņemšanai un viss). Pirmdien būs jāpaskatās, vai/kuri vēl faili ir jaunie un tad jāmēģina vai nu augstskolā atrast kāds dators ar jauno versiju vai ar mājniekiem sarunāt par “pārseivošanu” un atsūtīšanu.

Interesanti bija pirmajā dienā – kad gribēju “ielogoties” savā gmail e-pastā, tas man izmeta paziņojumu, ka notiekot mēģinājums ielogoties ikalves e-pastā no neparastas vietas (location) un tālab man bija jāatbild uz drošības jautājumu – lai noskaidrotu, vai tā tiešām esmu es – Latvijas Ieva jeb kāds nezināms Moldovas hakeris. Pirmajā brīdī samulsu, tad sasmējos, pēc tam padomāju – vispār jau nav slikti. Visi pārējie mani e-pasta serveri gan mani ņēma pretī bez mazākajām aizdomām.

Tā nu patreiz “mētājos” starp saviem internetiem un ierīcēm, jo ir lietas, ko ļoti ērti un latviski varu darīt iPadā, ir lietas, kas nav tik ērti no šī mazulīša. No lielā datora ir ērti strādāt ar studentu darbiem, lekcijām un līdzīgām lietām, jo vienlaikus varu turēt atvērtus vairākus ekrānus, taču – tas neprot latviešu valodu – visa rakstīšana sanāk bez garumzīmēm. Atkal jāpiedomā – ko no kurienes daru. Vienudien gribēju kaut ko emuārā uzrakstīt no lielā datora, bet – bez garumzīmēm… Emuāra rakstus rakstu iPadā, bet “skaistumu” uztaisīt pilnvērtīgi varu lielajā datorā. Bet nupat jau būšu apradusi.

“Praktiskajiem latviešiem” varbūt interesē mani “ēšanas ieradumi”. Īsi uzrakstu. Kā jau skopule (nu labi – ekonomiste), brokastis un vakariņas ēdu mājās, ēdamo periodiski nopērkot tirgū un/vai kādā no vietējiem veikaliem. Cenas, kā jau rakstīju ir vai nu mazlietiņ zemākas par mūsējām (lielveikalos) vai krietni – ja tirgū.

Pusdienas darbdienās ēdu augstolai pāri ielai esošajā ēstuvē/bisto Tik-Tak. Es to visdrīzāk nosauktu par ēdnīcu – ēdieni salikti “vannās”, katrs paprasa, ko un cik grib. Vislabāk man patīk ķīseļa glāzes cena – 16 santīmi, pārējie ēdieni atkal – mazliet lētāk kā pie mums, bet tikai mazliet. Nelielas pusdienas (mazliet salātu, neliels otrais un tas ķīselis) maksā starp drusku vairāk kā latu un diviem – ko nu kuro dienu izvēlos. Ēdienu daudzveidība apmierinoša, diezgan daudz dažādu salātu. Mani favorīti patlaban ir jau izmēģināti 2 veidu biešu salāti: ar melnajām plūmēm un ar riekstiem. Abi superīgi, bietes nav marinētas un nav arī cukurs bērts klāt. Garšīgi! Protams, arī dažādi svaigo dārzeņu salāti parasti ir labi, vienu dienu tikai uzrāvos uz pāretiķotiem svaigo kāpostu salātiem. Ar otrajiem iet kā nu kuro reizi, jo, kaut arī veikalos var nopirkt daudz un dažādas garšvielas, šajā ēdnīcā, šķiet, pazīst tikai sāli, un reizēm ber bez žēlošanas. Ja vēl kādu reizi trāpīsies pārsālīts (vienreiz bija), skatīšos citu vietu pusdienām.

Sestdien un svētdieno nolēmu aiziet paēst pusdienas ārpus mājas. Jutos arī nopelnījusi – gan ar visas nedēļas taupīgo dzīvošanu, gan ar to, ka abas reizes atgriezos no garām pastaigām. 🙂 Vakar (sestdien) aizgāju uz kolēģu ieteiktu restorānu (nezinu vai tas ir īstais vārds, pēc būtības kaut kas līdzīgs mūsu Čili Picai, tikai ar nacionālu pieskaņu). Otrais, saldais, dzēriens un kafija kopā maksāja mazliet virs 4 latiem. Garšīgi bija ļoti, porcijas – palielas. Noformēts arī bija glīti (sk.bildi) – labprāt tur atgriezīšos vēl kādu reizi.

Vēl ātri paskaidrošu par bildi ar saldo ēdienu. Izskatās labi, vai ne? Vispār tās ir “biezpiena bumbiņas”, tikai smuki kantainā/spilventiņu tipa izpildījumā, ar krējumu un ievārījumu. Garšoja tikpat labi kā izskatās. Viņiem vispār ir ļoti daudz ēdienu, kuru sastāvā ir biezpiens un man arī tas patīk. Arī šodien saldajā izvēlējos biezpiena sacepumu (citādu, bildes nav) un atkal bija garšīgs. Jo picērijā “kūkas” visas bija tādas pašas kā pie mums (tiramisu, siera kūka, medus kūka…) un arī cenas praktiski kā pie mums (varbūt minimāli lētāk) un tas galīgi nav interesanti.

Šodien aizgāju uz otru savu tuvējo vietu – tagad patiešām līdzīgu Čili Picai – Andy’s Pizza. Tā kā picas nav mans mīļākais ēdiens, izvēlējos lazanju, dzērienu, saldo un frapučīno (auksta balta kafija – bija ļoti garšīga, jo sevišķi – pēc izstaigāšanās pa karsto sauli – par to uzrakstīšu rīt). Sanāca nepilni 5 lati. Porcijas lielākas kā vakar (bet vai vajadzēja?). Šajā vietā akcents uz itālisko, kā jaunumu piedāvā šo to no meksikāņu ēdieniem. Patīkami bija, ka kafija maksāja zem lata, svaigi spiestām sulām cena – mazliet virs lata (tās šoreiz negribēju, uzrakstu informācijai). Atgriezties te var, bet ja būs izvēle, priekšroku tomēr došu mazliet moldāviskākajai pirmajai ēstuvei – man interesantāk.

Starp citu – abas pieder vienam īpašniekam. Vispār jau malacis – tās vienas vairāk tā kā nacionālā kolorīta mīlētājiem (bet bez pārspīlējumiem), otras – tiem, kas grib “rietumniecisko”. Abiem veidiem ir ķēdes – vairākas vietas pilsētā un izskatās diezgan labi apmeklētas. Man izdevīgi arī tas, ka var maksāt ar karti. Nepatīk man ņemties ar naudas mainīšanu un tas banknotēm piebāztais maks. Patlaban ir tā, ka liela daļa ēšanas vietu ir šaušalīgas “lavočkas”, daudz McDonaldu un kioskveida picēriju un uzkodu tirgotavu, bet abi manis minētie tīkli izskatās samērā nesen ienākuši, bet plaukstoši. Man arī patīk.

Un kā cilvēki? Dažas draudzenes man ir uzjautājušas vēl tiešāk: un kā moldāvu vīrieši? No manas pozīcijas skatoties – ļoti vienkārši: ir garie un īsie. Vidējo nav. Tātad – daļa vīriešu (bet noteikti ne lielākā daļa) ir apmēram mana auguma, kamēr vairums – stipri mazāki par mani. No drošības viedokļa tas ir ļoti labi. 🙂 Arī “mans” dekāns ir maziņš kalsniņš vīriņš. Skaidri jūtu, ka sarunājoties, ja abi stāvam, viņš jūtas neērti, jo nav man pat līdz plecam. Tīri vai prasās apsēsties. 🙂 Ar starptautiskās sadarbības daļas Vitāliju varam normāli runāties – viņš ir drusku garāks par mani. Nākamnedēļ, tā izskatās, iepazīšos ar rektoru, tad jau redzēs kā būs. Augstskolas vīrieši, protams, ģērbjas pieklājīgi, arī jaunieši uz ielām parasti izskatās pieņemami, bet nu tie padzīvojušie vīrieši… Lielākā daļa, protams, briesmīgos treniņtērpos… Vienīgā doma – kaut nu patreizējie jaunieši, novecojot nesāktu ģērbties tāpat kā viņu tēvi. Un sievietes? Protams, absolūtais vairākums stipri maziņākas par mani. Esmu redzējusi uz ielas dažas apmēram mana auguma sievietes, bet tikai dažas. Bet nu toties, kas par papēžu augstumu! Vispār jau, sevišķi jaunās, pucējas vēl trakāk kā mūsējās – vairāk visādu spīduļu un mirdzuļu arī ikdienā. Jāsaka tieši – vidējā moldāvu sieviete (vīrieši arī) ir slaidāki par vidējo mūsējo un līdz ar to arī apģērbā var vairāk atļauties. Man sapucējušies vai pārdomāti ģērbušies cilvēki patīk, tā ka – viss kārtībā. Vienīgi jocīgi, ka viņi jau ģērbjas rudenim – garo roku blūze, virsū vēl jaka, kamēr man pilnīgi pietiek ar īsroku ģērbiem. Bet tas jau laikam normāli. 🙂

Vienīgais, kas mani izbrīna ir fakts, ka daudzas, nu ļoti daudzas, jaunās meitenes zem gaiši caurspīdīgām blūzēm valkā, atvainojiet, melnus krūšturus. It kā jau nebūtu par to skaļi jārunā/jāraksta, bet, kad ieraudzīju, kā ģērbušās visas (!) viesu apkalpotājas “nacionālajā” ēstuvē, biju šokā. Tātad: mugurā smuka ar tautisku motīvu izšūta balta blūze. Puscaurspīdīga. Apaksā, protams, redzams melns krūšturis. Kājās melnas džinsenes un krosenes. Ja tāda būtu bijusi tikai viena no meitenēm, tad es nodomātu – visādi gadās. Bet visas… Vai nu forma tāda, vai mode, vai – īpašniekam vienalga. Es pati nevienā veļas veikalā vēl kārtīgi iegājusi neesmu, bet garām ejot redzu, ka ir arī citu krāsu krūšturi. Kas ar to melno, īsti nesaprotu. Un ne tik jaunām sievietēm arī šis niķis nepiemīt. Var jau būt, ka mode. Bet nu jau gandrīz pietiks par apakšveļu. Vēl tikai piebildīšu, ka kādā brīdī noteikti ieiešu kādā no daudzajiem te esošajiem Milavitsa veikaliem, jo šo baltkrievu veļas ražošanas uzņēmumu pirms dažiem gadiem nopirka mūsu Lauma un daļu savas produkcijas ražo tur. Jāpaskatās, kā mūsējiem veicas, vai ne?

Nu vairs tikai daži “beigu sveicieni” palikuši. Pirmais – Leldei (ceru, ka Tu lasi): paldies par tunisiešu lakatu/pledu! Tas ir mans uzticamākais “vakaru draugs” – kad, kā tagad, sēžu un kaut ko lasu vai rakstu, ir tik jauki tajā ietīties. Otrais – Zanei: mana sprogu galva uzvedas labi, pati tīri labi māku ar to apieties, tikai viens sīkums – fēnu līdzi nestiepu, tā ka sanāk tikai dabiskā žāvēšana. 🙂

Trešais – Lienai: košļenes būs – varēs izvēlēties! (sk.bildi) Priekš citiem paskaidroju par pēdējo. Agrāk (padomju laikos), ja kāds brauca uz ārzemēm, tad maksimums ko varēja citiem atvest, bija košļenes. Tagad no ārzemēm atvest var jebko, bet arī Latvijā parasti gandrīz visu to pašu var nopirkt. Tad nu māsa Liena pirms kāda laika man no ārzemēm “pasūtīja”, lai atvedu kādas neredzētākas košļenes. Ko arī apzinīgi daru, jo nav jau grūti, bet smaidīgi ir. 🙂